1

Eiropas Personāla atlases birojs (turpmāk tekstā – “EPSO”) ir starpiestāžu struktūra, kas izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas, Tiesas, Revīzijas palātas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, Reģionu komitejas un Eiropas Ombuda 2002. gada 25. jūlija Lēmumu 2002/620/EK par [EPSO] izveidi (OV 2002, L 197, 53. lpp.). Atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) – redakcijā pirms Padomes 2004. gada 22. marta Regulas (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Civildienesta noteikumus (OV 2004, L 124, 1. lpp.), – 2. panta trešajai daļai iestādes, kas ir parakstījušas šo lēmumu, saskaņā ar tā 2. panta 1. punktu ir uzticējušas EPSO īstenot atlases pilnvaras, kas piešķirtas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 30. panta pirmo daļu un III pielikumu to iecēlējinstitūcijām. Turklāt saskaņā ar minētā lēmuma 2. panta 2. punktu, ja 1. punktā minētās pilnvaras tiek piešķirtas tās iestādes, struktūras, biroja un aģentūras iecēlējinstitūcijai, kas izveidota ar Līgumiem vai saskaņā ar Līgumiem, EPSO var īstenot šādas pilnvaras pēc pēdējās lūguma. Šī paša lēmuma 4. pantā ir paredzēts, ka, lai arī saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91.a pantu lūgumi un sūdzības attiecībā uz EPSO pilnvaru īstenošanu ir iesniedzami EPSO, visas pārsūdzības attiecībā uz šīm jomām ir iesniedzamas pret Eiropas Komisiju.

2

2014. gada 1. martāEPSO publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2014, C 60 A, 1. lpp.) atklātajos konkursos piemērojamos vispārīgos noteikumus (turpmāk tekstā – “vispārīgie noteikumi”).

3

Vispārīgo noteikumu 1.3. punktā “Piemērotība” zem virsraksta “Valodu prasmes” ir norādīts šādi:

“Atkarībā no konkursa jums tiks lūgts parādīt ES oficiālo valodu prasmes. Parasti nepieciešamas padziļinātas vienas ES oficiālās valodas prasmes un pietiekamas kādas citas ES oficiālās valodas prasmes, taču paziņojumā par konkursu var noteikt stingrākas prasības (jo īpaši tas attiecas uz jomām, kas saistītas ar valodām). Ja vien paziņojumā par konkursu nav norādīts citādi, otrā valoda parasti ir angļu, franču vai vācu.”

4

Vispārīgo noteikumu 7. zemsvītras piezīmē ir norādīts, ka, “ievērojot [Tiesas] spriedumu lietā C‑566/10 P Itālija/Komisija, [Eiropas Savienības] iestādēm jānorāda iemesli, kāpēc otrās valodas izvēle neaptver visas ES oficiālās valodas”.

5

Šajā pašā vispārīgo noteikumu 1.3. punktā turklāt ir norādīts šādi:

“Rīkojot atklātos konkursus, EPSO piemēro “Vispārīgās pamatnostādnes par valodu lietojumu EPSO konkursos”, kuras 2013. gada 15. maijā pieņēmusi Administrācijas vadītāju padome.

ES iestādes iekšējā saziņā jau ilgi lieto galvenokārt angļu, franču un vācu valodu, un tās ir arī valodas, kas visbiežāk vajadzīgas ārējā saziņā un dokumentu apstrādē.

Otrās valodas izvēle ir noteikta dienesta interesēs, jo jaunajiem darbiniekiem jāspēj strādāt uzreiz un sazināties ikdienas darba vajadzībām. Citādi tiktu ievērojami traucēta iestāžu efektīva darbība.

Turklāt, lai tiktu nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret visiem kandidātiem, tostarp pret tiem, kuru pirmā oficiālā valoda ir viena no minētajām trim valodām, ikvienam tiek prasīts kārtot pārbaudījumus otrajā valodā, kura ir viena no šīm trim valodām. Šādi novērtējot konkrētās prasmes, ES iestādes var izsvērt, vai kandidāti spēj nekavējoties sākt darbu vidē, kas visnotaļ atbilst reālajai situācijai, kādā tiem būs jāstrādā. Tas neskar iespēju vēlāk apgūt trešo darba valodu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. panta 2. punktu.

[..]”

6

Iepriekš 5. punktā minētās pamatnostādnes ir pievienotas vispārīgo noteikumu pielikumā (2. pielikums), kā tas arī izriet no minēto noteikumu 8. zemsvītras piezīmes.

7

Vispārīgo noteikumu 2.1.4. punktā “Aizpildiet tiešsaistes pieteikumu” ir norādīts, ka, “ja vien paziņojumā par konkursu nav norādīts citādi, visas tiešsaistes pieteikuma veidlapas daļas, ieskaitot “Talantu vērtētāju”, jāaizpilda angļu, franču vai vācu valodā”.

8

Vispārīgo noteikumu 3.1.1. punkta “EPSO saziņa ar kandidātiem” pirmajā daļā ir norādīts:

“Paziņojumi par rezultātiem un uzaicinājumi tiek nosūtīti tikai uz EPSO kontu angļu, franču vai vācu valodā.”

9

Vispārīgo noteikumu 3.1.2. punkts “Kandidātu saziņa ar EPSO” ir formulēts šādi:

“Pirms saziņas ar EPSO pārliecinieties, ka esat rūpīgi izlasījis visu paziņojumā par konkursu, šajos vispārīgajos noteikumos un EPSO tīmekļa vietnē sniegto informāciju, ieskaitot atbildes uz bieži uzdotajiem jautājumiem [..].”

Kontaktinformācija – tīmekļa vietnē [..]. Visā sarakstē, kas attiecas uz noteiktu kandidatūru, jānorāda kandidāta vārds, uzvārds, konkursa numurs un pieteikuma numurs.

EPSO raugās, lai tiktu piemēroti labas administratīvās prakses kodeksā [..] izklāstītie principi. Tomēr saskaņā ar šiem pašiem principiem EPSO patur tiesības pārtraukt saraksti ar kandidātiem, ja saņemtā korespondence ir nepienācīga, proti, tā atkārtojas, satur ļaunprātīga rakstura izteikumus un/vai tā nav atbilstoša.”

10

Labas administratīvās prakses kodeksa, kas Komisijas darbiniekiem jāievēro attiecībās ar sabiedrību un kurš ir pievienots Komisijas 2000. gada 17. oktobra Lēmuma 2000/633/EK, EOTK, Euratom, ar kuru groza tās reglamentu (OV 2000, L 267, 63. lpp.), un uz kuru ir atsauce iepriekš minētajā 9. punktā (turpmāk tekstā – “Labas administratīvās prakses kodekss”), 4. punktā “Sarakste” ir norādīts:

“Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 21. pantu Komisija uz vēstulēm atbild tajā valodā, kurā ir sākotnējā vēstule, ar nosacījumu, ka tā uzrakstīta vienā no Kopienas oficiālajām valodām.”

11

Vispārīgo noteikumu 2. pielikumā “Administrācijas vadītāju kolēģijas vispārīgās pamatnostādnes par valodu lietojumu EPSO konkursos” (turpmāk tekstā – “vispārīgās pamatnostādnes”), ir norādīts:

“Ir apstiprināts, ka vispārēji noteikumi attiecībā uz valodu lietojumu EPSO konkursos būs šādi:

– [..]

Arī uzaicinājumi izteikt interesi saistībā ar atlases procedūrām līgumdarbiniekiem, ko rīko EPSO, tiks publicēti visās oficiālajās valodās.

Otrās valodas izvēles ierobežojuma pamatā ir vairāki faktori.

Pirmkārt, dienesta intereses prasa, lai no jauna pieņemtie darbinieki uzreiz spētu veikt darbu un konkursa jomā vai amatā efektīvi pildīt pienākumus, kuru veikšanai viņi ir pieņemti.

Angļu, franču un vācu valoda ir iestādēs visplašāk lietotās valodas. Tās parasti lieto iestāžu locekļu sanāksmēs. Šīs valodas arī visbiežāk lieto gan iekšējai, gan ārējai saziņai. To apliecina arī statistikas dati par iestāžu tulkošanas dienestu tulkoto tekstu avotvalodām.

Ņemot vērā iestāžu faktiskās vajadzības attiecībā uz valodu lietojumu iekšējās un ārējās saziņas mērķiem, vienam no atlases kritērijiem saskaņā ar Civildienesta noteikumu 27. panta 1. punktu jābūt pietiekamām vienas no šīm trim valodām zināšanām, kas ir jāpārbauda, simulējot reālu situāciju darbā. Trešās valodas zināšanas, kā paredzēts Civildienesta noteikumu 45. panta 2. punktā, nevar aizstāt vienas no minētajām trim valodām zināšanas darbā pieņemšanas brīdī.

Otrkārt, valodu izvēles ierobežojuma pamatā turpmākos konkursa posmos ir attiecīgo pārbaudījumu raksturs. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 27. pantu attiecīgo iestāžu iecēlējinstitūcijas nolēma mainīt atlases procedūras, no 2010. gada ieviešot uz kompetenču vērtējumu pamatotas novērtēšanas metodes, lai labāk varētu paredzēt, vai kandidāti spēs pildīt savus pienākumus.

No daudziem zinātniskiem pētījumiem izriet, ka vērtēšanas centri, simulējot īstenībai tuvas darba situācijas, ir labākais prognozētājs attiecībā uz darbu reālā situācijā. Šī metode kā efektīvākā vērtēšanas metode tiek lietota visā pasaulē. Ņemot vērā karjeras ilgumu un mobilitātes pakāpi iestādēs, šim vērtēšanas veidam ir būtiska nozīme. Pamatojoties uz kompetences satvaru, ko noteikušas attiecīgo iestāžu iecēlējinstitūcijas, ir atlasīti vairāki piemēroti pārbaudījumi vēlamo kompetenču novērtēšanai. Lai nodrošinātu to, ka kandidātus var novērtēt vienlīdzīgi un ka kandidāti var tieši sazināties ar vērtētājiem un citiem kandidātiem, kuri piedalās pārbaudījumā, šīs metodes piemērošana prasa, lai pārbaudījumi vērtēšanas centrā norisinātos lingua franca (vienā saziņas valodā) vai, atsevišķos gadījumos, vienā konkursa galvenajā valodā. Pirmajā gadījumā lingua franca jāizvēlas no valodām, ko kandidāti prot vislabāk.

Ņemot to vērā, ir jādara viss, lai izvairītos no diskriminācijas kandidātu vidū; tāpēc visiem jāveic pārbaudījumi viņu otrajā valodā. Taču, tā kā šai valodai jābūt arī lingua franca, otrās valodas izvēlei jābūt ierobežotai. Tā kā parasti šāds tradicionāls lietojums joprojām ir saglabājies iestāžu iekšējā saziņā, jāizdara izvēle starp angļu, franču un vācu valodu. Vērtēšanas centros nevērtē kandidātu valodu zināšanas; apmierinošas vienas no minētajām trim valodām kā otrās valodas zināšanas ir pilnīgi pietiekamas, lai spētu piedalīties pārbaudījumos (tas atbilst arī minimālajām prasībām, kas noteiktas Civildienesta noteikumu 28. pantā). Katrā ziņā šāds valodas zināšanu līmenis ir proporcionāls dienesta faktiskajām vajadzībām, kas aprakstītas iepriekš.

Angļu, franču vai vācu valodas kā otrās valodas lietojums turpmākos konkursa posmos neveido nekādu diskrimināciju dzimtās valodas dēļ. Tas nav dzimtās valodas lietojuma ierobežojums. Kandidātu pienākums izvēlēties otro valodu (angļu, franču vai vācu), kas nav viņu pirmā (parasti dzimtā vai tai līdzvērtīga) valoda, nodrošina kandidātu salīdzināmību uz vienlīdzīgiem pamatiem. Jāatgādina arī, ka pietiekamas otrās valodas zināšanas ir lielā mērā atkarīgas no kandidātu personiskajiem pūliņiem.

Jebkurā gadījumā šāda prasība ir proporcionāla, ņemot vērā dienesta faktiskās vajadzības. Otrās valodas izvēles ierobežojums atspoguļo to, kādas valodas pašlaik prot Eiropas iedzīvotāji. Angļu, franču un vācu valoda ir ne tikai vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu valodas, bet arī visplašāk izplatītās svešvalodas. Šīs valodas visbiežāk tiek apgūtas kā svešvalodas, un iedzīvotāji uzskata, ka tās apgūt ir vislietderīgāk. Tādējādi faktiskās dienesta vajadzības šķiet saprātīgs to valodas prasmju atspoguļojums, kuras var gaidīt no kandidātiem, jo īpaši tāpēc, ka valodas zināšanas kā tādas (gramatiskas kļūdas, pareizrakstība, vārdu krājums) kompetenču testos netiek vērtētas. Tāpēc otrās valodas izvēles ierobežojums, ļaujot izvēlēties tikai angļu, franču vai vācu valodu, neveido neproporcionālu barjeru personām, kuras vēlas piedalīties konkursos. Saskaņā ar pieejamo informāciju tas pilnībā atbilst tam, pie kā kandidāti ir raduši un ar ko rēķinās.

Statistikas dati apstiprina secinājumu, ka otrās valodas izvēles ierobežojums atsevišķos konkursu posmos ir proporcionāls un nav diskriminējošs. Piemēram, angļu, franču vai vācu valoda bija visbiežāk izvēlētās valodas, ja kandidātiem bija iespēja izvēlēties otro valodu no 11 oficiālajām valodām lielajos vispārējos ES‑25 administratoru un asistentu konkursos 2005. gadā. Konkursu statistika pēc 2010. gada reformas neuzrāda nekādas novirzes to valstu dalībnieku labā, kurās angļu, franču vai vācu valoda ir oficiālā valoda. Tāpat arī statistika par AD 2010. gada konkursiem liecina, ka ievērojams skaits kandidātu joprojām izvēlas vienu no minētajām trim valodām kā otro valodu.

Šo pašu iemeslu dēļ šķiet saprātīgi prasīt, lai kandidāti izvēlas vienu no tām saziņai ar EPSO un iedaļas “Talantu vērtētājs” aizpildīšanai.

Tāpēc, tiecoties līdzsvarot dienesta intereses un kandidātu prasmes, atsevišķi testi būtu jārīko ierobežota skaita Eiropas Savienības valodās, lai nodrošinātu gan to, ka veiksmīgajiem kandidātiem ir pietiekamas valodu kombinācijas zināšanas, kas viņiem ļauj efektīvi veikt pienākumus, gan to, ka var piemērot atlases metodes, kuru pamatā ir darbības novērtējums. Tā kā paziņojumi par konkursiem un rokasgrāmatas kandidātiem tiek publicētas Savienības 24 oficiālajās valodās un tā kā nozīmīgo pirmo konkursa posmu kandidāti var veikt jebkurā no šīm 24 valodām, kuru tie izvēlas kā dzimto valodu, šķiet, ka ir panākts taisnīgs līdzsvars starp dienesta vajadzībām un daudzvalodības principu, un diskriminācijas nepieļaušanu valodas dēļ.

Tāpēc ikreiz būtu jāizdara izvēle saskaņā ar EPSO Administratīvās padomes pieņemto kārtību attiecībā uz valodām un iestāžu konkrētajām vajadzībām, lai varētu pieņemt darbā kandidātus, kuri uzreiz spēj pildīt pienākumus.

Tādējādi ir iespējami divi vispārīgi gadījumi:

Pat tad, ja īsteno šādu pieeju, vajadzētu, lai ikvienu lēmumu ierobežot valodu skaitu konkursos varētu pārbaudīt attiecībā uz ikvienu konkrētu konkursu un lai tas atspoguļotu iestāžu konkrētās vajadzības saistībā ar attiecīgo profilu.”

12

2014. gada 13. martāEPSO publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AD/276/14, lai izveidotu rezerves sarakstu administratoriem (OV 2014, C 74 A, 4. lpp.). 2014. gada 6. novembrīEPSO publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AD/294/14, lai izveidotu rezerves sarakstu administratoru datu aizsardzības jomā pieņemšanai darbā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja iestādē (OV 2014, C 391 A, 1. lpp.). Tie ir paziņojumi par atklāto konkursu, kuru atcelšana tiek prasīta šajās prasībās (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie paziņojumi”).

13

Katra apstrīdētā paziņojuma ievaddaļā ir norādīts, ka rokasgrāmata ir šī paziņojuma “neatņemama sastāvdaļa”.

14

Kā nosacījumi pielaidei konkursiem, uz kuriem attiecas apstrīdētie paziņojumi, šajos paziņojumos ir prasītas padziļinātas vienas Eiropas Savienības oficiālās valodas zināšanas, šo valodu apzīmējot kā konkursa “1. valoda”, un pietiekamas otrās valodas zināšanas, kura tiek apzīmēta kā konkursa “2. valoda”, katram kandidātam izvēloties vai nu angļu, vai franču, vai vācu valodu, un precizējot, ka tai obligāti ir jābūt citai valodai nekā šī paša kandidāta izvēlētajai 1. valodai (apstrīdēto paziņojumu III daļas 2.3. punkts).

15

Apstrīdēto paziņojumu III daļas 2.3. punktā saistībā ar 2. valodas izvēles ierobežošanu, ļaujot izvēlēties tikai trīs iepriekš minētās valodas, ir sniegti precizējumi. Paziņojumā par atklāto konkursu EPSO/AD/276/14 šajā ziņā ir norādīts:

“Saskaņā ar [2012. gada 27. novembra spriedumu Itālija/Komisija (C‑566/10 P, Krājums, EU:C:2012:752)] Eiropas Savienības iestādes vēlas pamatot, kāpēc šajā konkursā tiek ierobežota otrās valodas izvēle, pieļaujot tikai ierobežotu skaitu ES oficiālo valodu.

Attiecīgi informējam kandidātus, ka šajā konkursā otrās valodas izvēles iespējas ir noteiktas saskaņā ar dienesta interesēm, kas prasa, lai jaunie darbā pieņemtie darbinieki nekavējoties varētu sākt strādāt un būtu spējīgi efektīvi sazināties savā ikdienas darbā. Pretējā gadījumā varētu tikt ievērojami traucēta iestāžu efektīva darbība.

Angļu, franču un vācu valoda joprojām ir visbiežāk lietotās valodas, ko nosaka ilgstošā to lietošanas prakse ES iestāžu iekšējā saziņā un dienesta vajadzības saistībā ar ārējo saziņu un dokumentu apstrādi. Turklāt angļu, franču un vācu valoda ir visizplatītākās otrās valodas Eiropas Savienībā, un tās kā otrās valodas mācās visvairāk cilvēku. Tas atbilst izglītības un darba prasmju līmenim, kādu pašlaik sagaida no Eiropas Savienības iestāžu amata vietu kandidātiem, proti, pārvaldīt vismaz vienu no šīm valodām. Tādēļ, līdzsvarojot dienesta intereses un vajadzības un kandidātu spējas un ņemot vērā šā konkursa konkrēto jomu, ir pamatoti rīkot pārbaudījumus šajās trijās valodās, lai nodrošinātu, ka visi kandidāti neatkarīgi no to pirmās oficiālās valodas vismaz vienu no šīm trim oficiālajām valodām pārvalda darbam nepieciešamajā līmenī. Šādā veidā novērtējot konkrētās kompetences, ES iestādes var novērtēt kandidātu spējas nekavējoties sākt strādāt vidē, kas tuvu atbilst reālajai situācijai, kādā tiem būs jāstrādā.

Tādu pašu iemeslu dēļ tiek ierobežots to valodu skaits, kādās kandidāti sazinās ar iestādēm, tostarp valodas, kādās jānoformē pieteikumi. Turklāt šāda prasība nodrošina kandidātu viendabīgu salīdzināšanu un pārbaudi, pamatojoties uz viņu pašu iesniegtajiem pieteikumiem.

Turklāt, lai tiktu nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret visiem kandidātiem, tostarp pret tiem, kuru pirmā oficiālā valoda ir viena no minētajām trim valodām, ikvienam tiek prasīts kārtot noteiktus pārbaudījumus savā otrajā valodā, kura ir viena no šīm trim valodām.

Tas neskar iespēju vēlāk apgūt trešo darba valodu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. panta 2. punktu.”

16

Paziņojumā par atklāto konkursu EPSO/AD/294/14 būtībā ir tādas pašas norādes.

17

Paziņojuma par atklāto konkursu EPSO/AD/276/14 IV daļā ir paredzēta priekšatlases testu, kas tiek veikti uz datora, organizēšana. Runa ir par šādiem novērtējumiem: teksta loģiskā analīze [tests a)], matemātiskās iemaņas [tests b)], abstraktā domāšana [tests c)] un situāciju risināšanas iemaņas [tests d)]. Paziņojuma par atklāto konkursu šīs daļas 3. punktā ir norādīts, ka testu a)–c) valoda ir konkursa 1. valoda, bet testa d) valoda ir konkursa 2. valoda.

18

Turklāt arī Paziņojuma par atklāto konkursu EPSO/AD/294/14 IV daļā ir paredzēta priekšatlases testu, kas tiek veikti uz datora, organizēšana. Runa ir par šādiem novērtējumiem: teksta loģiskā analīze [tests a)], matemātiskās iemaņas [tests b)], abstraktā domāšana [tests c)]. Paziņojuma par atklāto konkursu šīs daļas 3. punktā ir norādīts, ka testu a)–c) valoda ir konkursa 1. valoda.

19

Paziņojuma par atklāto konkursu EPSO/AD/294/14 V daļā ir paredzēta pieņemšanas nosacījumu konkursā un atlases, pamatojoties uz kvalifikāciju, procedūra. Tajā ir paredzēts, ka atbilstība vispārīgajiem un īpašajiem nosacījumiem tiek pārbaudīta un atlase pēc kvalifikācijas sākotnēji tiek veikta, pamatojoties uz kandidāta pieteikumā sniegto informāciju. Kandidātu sniegtās atbildes saistībā ar vispārīgajiem un īpašajiem nosacījumiem tiek izskatītas, lai noteiktu, vai viņi ir to kandidātu sarakstā, kuri atbilst visiem pieņemšanas nosacījumiem konkursā, atbilstoši tam, kas paredzēts Paziņojuma EPSO/AD/294/14 III daļā. Pēc tam atlases komisija no kandidātiem, kuri atbilst pieņemšanas nosacījumiem attiecīgajā konkursā, izvēlas tos, kuru kvalifikācija, it īpaši diplomi un darba pieredze, visvairāk atbilst šajā paziņojumā par konkursu EPSO/AD/294/14 aprakstīto pienākumu veikšanai un atlases kritērijiem. Šī atlase notiek, pamatojoties vienīgi uz informāciju, ko kandidāti ierakstījuši iedaļā “Talantu vērtētājs” atbilstoši novērtējumam, kas ietverts paziņojumā par konkursu EPSO/AD/294/14 V daļas 1. punkta b) apakšpunktā.

20

Atlases kritēriji, ko atlases komisija, pamatojoties uz kvalifikāciju, ņem vērā, paziņojuma par konkursu EPSO/AD/294/14 V daļas 2. punktā ir noteikti šādi:

21

Pēdējais atlases procedūru, uz kurām attiecas apstrīdētie paziņojumi, posms ir “vērtēšanas centrs” (paziņojuma par konkursu EPSO/AD/276/14 V daļa un paziņojuma par konkursu EPSO/AD/294/14 VI daļa).

22

Paziņojuma par konkursu EPSO/AD/276/14 V daļas 3. punktā ir norādīts, ka vērtēšanas centra valoda ir konkursa 2. valoda.

23

Saskaņā ar paziņojuma par konkursu EPSO/AD/294/14 VI daļas 2. punktu, veicot vērtēšanas centra pārbaudījumus, kandidātiem ir jāveic trīs veidu uzdevumi, kuru mērķis ir novērtēt:

24

Turklāt paziņojuma par konkursu EPSO/AD/294/14 šīs pašas daļas 3. punktā ir norādīts, ka vērtēšanas centra valoda testos a)–c) ir konkursa 1. valoda un testos d)–g) – konkursa 2. valoda.

25

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 23. maijā, Itālijas Republika cēla prasību lietā T‑353/14. Tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

26

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

27

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 15. janvārī, Itālijas Republika cēla prasību lietā T‑17/15.

28

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2015. gada 30. aprīlī, Lietuvas Republika lūdza atļauju iestāties tiesvedībā Itālijas Republikas prasījumu atbalstam. Ar 2015. gada 1. jūnija rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs ļāva tai iestāties lietā. Lietuvas Republika savu iestāšanās rakstu iesniedza 2015. gada 13. jūlijā.

29

Lietā T‑17/15 Itālijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

30

Lietuvas Republika atbalsta Itālijas Republikas prasījumus atcelt lietā T‑17/15 apstrīdēto paziņojumu.

31

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

32

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu šajās lietās un apvienot tās šajā nolūkā. Veicot procesa organizatoriskos pasākumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantu, Vispārējā tiesa lūdza Komisiju rakstveidā atbildēt uz dažiem jautājumiem. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

33

Galveno lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2015. gada 17. marta tiesas sēdē, kurā Lietuvas Republika nepiedalījās.

34

Tā kā galvenie lietas dalībnieki šajā ziņā tika uzklausīti tiesas sēdē, Vispārējā tiesa nolēma saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 68. pantu apvienot šīs lietas nolēmuma, ar kuru izbeidz tiesvedību, pieņemšanai.

35

Prasību pamatojumam Itālijas Republika izvirza septiņus pamatus par, pirmkārt, LESD 263., 264. un 266. panta pārkāpumu, otrkārt, LESD 342. panta un Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas Kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), ar grozījumiem, 1. un 6. panta pārkāpumu, treškārt, LES 6. panta 3. punkta, LESD 18. panta, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. panta, Regulas Nr. 1 1. un 6. panta, Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta, 27. panta otrās daļas un 28. panta f) punkta, kā arī Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, ceturtkārt, LES 6. panta 3. punkta un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, piektkārt, pilnvaru sagrozīšanu un “materiālo tiesību normu attiecībā uz paziņojumu par konkursiem raksturu un mērķi”, it īpaši Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta, 27. panta otrās daļas, 28. panta f) punkta, 34. panta 3. punkta un 45. panta 1. punkta, kā arī samērīguma principa pārkāpumu, sestkārt, LESD 18. panta un 24. panta ceturtās daļas, Pamattiesību hartas 22. panta, Regulas Nr. 1 2. panta, kā arī Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta pārkāpumu un, septītkārt, LESD 296. panta otrās daļas, Regulas Nr. 1 1. un 6. panta, Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta un 28. panta f) punkta, Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta f) apakšpunkta un samērīguma principa pārkāpumu, kā arī “faktu sagrozīšanu”.

36

Ir jākonstatē, ka Itālijas Republika ar izvirzītajiem pamatiem apstrīd apstrīdētajos paziņojumos minēto konkursu divu valodu režīmu aspektu likumību, kāda, pēc Itālijas Republikas domām, izriet no šiem paziņojumiem. Tādējādi tā apstrīd apstrīdēto paziņojumu noteikumus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, kā otrā valoda minētajos konkursos un, otrkārt, saziņā starp kandidātiem un EPSO var tikt izmantota tikai angļu, franču un vācu valoda.

37

Pirms Itālijas Republikas izvirzīto pamatu gaismā tiek izvērtēta divu tās apstrīdēto paziņojumu aspektu likumība, ir jāizvērtē šķērslis tiesas procesam, uz ko Komisija iebildumu rakstos norādījusi attiecībā uz abām prasībām, tomēr formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību.

38

Komisija iebildumu rakstos norāda, ka Itālijas Republika šajā gadījumā nav ņēmusi vērā, ka Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicētas vispārīgās pamatnostādnes, kuras ar apstrīdēto paziņojumu III daļu tiek tikai īstenotas, un ka Itālijas Republika vispār ne tieši, ne netieši nav apstrīdējusi minētās vispārīgās pamatnostādnes. Līdz ar to Itālijas Republikas iebildumi esot jānoraida kā nepieņemami, jo “vispārīgās pamatnostādnes nav tikušas apstrīdētas savlaicīgi”.

39

Itālijas Republika replikās norāda, ka gan vispārīgās pamatnostādnes, gan vispārīgie noteikumi ir iekšēji tiesību akti, kas neietilpst nevienā autonomi apstrīdamu aktu kategorijā LESD 263. panta izpratnē. Šajā ziņā vispārīgie noteikumi neatšķiroties no “atklāto konkursu rokasgrāmatas”, kas tika izstrādāta pirms tiem. Tādējādi to saturam juridiski saistošs spēks esot vienīgi pēc to faktiskas iekļaušanas paziņojumā par konkursu. Konkrētāk, vispārīgajos noteikumos, kas publicēti Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā, neesot noteikts juridiskais pamats, lai gan tas esot obligāti bijis jānorāda attiecībā uz atvasinātajiem tiesību aktiem, kas rada tūlītējas saistošas sekas. Tā uzskata, ka aplūkojamajiem noteikumiem neesot juridiski saistoša spēka, skatot tos atsevišķi no paziņojumiem par konkursu, kuros ir atsauce uz šiem noteikumiem.

40

Turklāt vispārīgajās pamatnostādnēs esot precizēts, ka vienīgi saskaņā ar “vispārējiem noteikumiem” kandidātu otrā valoda ir jāizvēlas starp angļu, vācu un franču valodu. Itālijas Republika uzskata, ka, tā kā valodu lietojums attiecīgajā konkursā, uz kuru attiecas paziņojums, ir noteikts minētajā paziņojumā par konkursu, tā nevarēja to apstrīdēt, pieprasot atcelt vispārīgās pamatnostādnes.

41

Komisija atbildes rakstos uz repliku apgalvo, ka Itālijas Republikas minētie kritēriji attiecoties uz pilnībā formāliem aspektiem un tiem neesot nekādas saiknes ar apstrīdēto paziņojumu sekām. Tā norāda, ka pastāv tikai viens juridiski saistošs tiesiskais regulējums attiecībā uz valodu lietojumu konkursos, kas ir pilnībā neatkarīgs no apstrīdētajiem paziņojumiem, un tas ir ietverts vispārīgajās pamatnostādnēs un vispārīgajos noteikumos. Apstrīdētie paziņojumi esot vispārīgo pamatnostādņu “stingra īstenošana”, un tie veicot vienīgi minēto pamatnostādņu “noteikumu apstiprināšanu.”

42

Vispārējā tiesa no argumentācijas, ko Komisija izvirzījusi iebildumu rakstos un atbildes rakstos uz repliku, kā arī tiesas sēdē, secina, ka Komisijas iesniegtā iebilde par nepieņemamību esot pamatota ar pieņēmumiem, ka apstrīdētie paziņojumi ir vai nu apstiprinoši akti, vai vienkārši vispārīgo noteikumu un vispārīgo pamatnostādņu izpildes akti. Tātad, lai atbildētu uz Komisijas izvirzīto argumentāciju, ir jāizvērtē minēto tiesību aktu juridiskais raksturs un piemērojamība.

43

Tiesas sēdē Itālijas Republika norādīja, ka vispārīgie noteikumi un vispārīgās pamatnostādnes esot vienīgi paziņojumi, kam esot saistošas sekas vienīgi attiecībā uz to autoru, proti, EPSO, jo tajos esot noteikti EPSO rīcības brīvības ierobežojumi. Itālijas Republika turklāt apgalvoja, ka, ja būtu jāuzskata, ka vispārīgajos noteikumos un vispārīgajās pamatnostādnēs ir paredzēti saistoši noteikumi, kas vispārīgi un abstrakti ir piemērojami EPSO rīkotajiem konkursiem, tad tie būtu akti, kurus ir pieņēmusi iestāde, kuras kompetencē neietilpst šādu noteikumu pieņemšana.

44

Savukārt Komisija tiesas sēdē norādīja, ka, pieņemot vispārīgos noteikumus un vispārīgās pamatnostādnes, EPSO, kas pārstāv visas Savienības iestādes, ir noteicis skaidrus, objektīvus un paredzamus kritērijus attiecībā uz otrās valodas izvēli tā rīkotajos konkursos 2012. gada 27. novembra sprieduma Itālija/Komisija (C‑566/10 P, EU:C:2012:752) 91. punkta izpratnē. EPSO minētos aktus esot pieņēmis, balstoties uz Civildienesta noteikumu 29. un 30. pantu, kā arī Civildienesta noteikumu III pielikumu, kuros tam ir noteikta kompetence organizēt konkursu procedūras. Turklāt minētajos tiesību aktos esot ietverts tūlītējs iestāžu valodu vajadzību novērtējums.

45

Interpretējot vispārīgos noteikumus un vispārīgās pamatnostādnes, Vispārējā tiesa, tāpat kā Komisija, konstatēja, ka no minētajiem noteikumiem un pamatnostādnēm izriet kritēriji attiecībā uz otrās valodas izvēli EPSO rīkotajos konkursos un tās valodas izvēli, kas tiek lietota saziņā starp kandidātiem un EPSO. No vispārīgajiem noteikumiem var secināt, ka šī izvēle ir jāveic, ņemot vērā Savienības iestāžu pieredzi iekšējās un ārējās saziņas un arī dokumentu apstrādes jomā, kā arī ņemot vērā ar konkursu organizēšanu un kandidātu novērtēšanu saistītās vajadzības (skat. iepriekš 5. punktu).

46

Tas pats attiecas arī uz vispārīgajām pamatnostādnēm. Konkrētāk, tajās ir atsauce uz dienesta interesēm, Savienības iestāžu pieredzi, šo iestāžu dienestu faktiskajām vajadzībām, to pārbaudījumu raksturu, kas garantē optimālu kandidātu novērtēšanu, Eiropas iedzīvotāju valodu zināšanām vispārīgi un, visbeidzot, valodu izvēli, ko kandidāti izdarījuši EPSO iepriekš rīkotajos konkursos (skat. iepriekš 11. punktu).

47

Tomēr ir jākonstatē, ka minētajos tiesību aktos ir paredzēti ne tikai šādi kritēriji. Vispārīgajos noteikumos un vispārīgajās pamatnostādnēs ir ietverta arī virkne novērtējumu, saskaņā ar kuriem otrās valodas izvēle EPSO rīkotajos konkursos, kā arī saziņā starp EPSO un kandidātiem ir jāizdara tikai starp vācu, angļu un franču valodu. Komisija būtībā uzskata, ka šie novērtējumi atspoguļo valodu lietojumu, kam principā būtu jābūt tādam kā konkursos, ja vispārīgajos noteikumos un vispārīgajās pamatnostādnēs noteiktie kritēriji būtu piemērojami minēto tiesību aktu piemērošanas brīdī, neatsaucoties uz specifiskām konkursa procedūrām.

48

Līdz ar to ir jāatbild uz jautājumu, vai, ņemot vērā iepriekš 47. punktā minētos novērtējumus, vispārīgie noteikumi un vispārīgās pamatnostādnes ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir paredzēti saistoši noteikumi, kas nosaka valodu lietojumu visos EPSO rīkotajos konkursos.

49

Šāda minēto tiesību aktu interpretācija nav pieņemama. Saskaņā ar judikatūru, lai izvērtētu, vai aplūkoto tiesību aktu mērķis ir paredzēt šādus noteikumus, ir jāanalizē to saturs (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Vācija/Komisija, T‑258/06, Krājums, EU:T:2010:214, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja netiek noteikti specifiski vai jauni pienākumi, tikai ar paziņojuma publicēšanu vien nav pietiekami, lai secinātu, ka tas ir akts, kas var radīt saistošas tiesiskās sekas (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Vācija/Komisija, T‑258/06, Krājums, EU:T:2010:214, 31. punkts).

50

No paša minēto tiesību aktu formulējuma izriet, ka, tos publicējot, EPSO nav galīgi noteicis valodu lietojumu visos konkursos, ko tam ir pienākums rīkot. Neraugoties uz iepriekš 47. punktā minētajiem novērtējumiem, vispārīgajos noteikumos un vispārīgajās pamatnostādnēs ir īpaši noteikts, ka valodu lietojuma izvēle katrā konkursā tiek paredzēta paziņojumā par konkursu, kas tiek publicēts brīdī, kad tiek uzsākta ar to saistītā procedūra.

51

Ir skaidrs, ka vispārīgo noteikumu 1.3. punktā ir norādīts, ka otrā valoda un valoda, kurā jānoformē pieteikumi, “parasti ir angļu, franču vai vācu”. Tomēr ir arī norādīts, ka tas tā ir, “ja vien paziņojumā par konkursu nav norādīts citādi” (skat. iepriekš 3. un 4. punktu).

52

Vispārīgās norādes ir formulētas analogi. Lai arī ir norādīts, ka parasti konkursa otrā valoda, kā arī saziņas starp EPSO un kandidātiem valoda ir angļu, franču vai vācu, tomēr ir precizēts, ka pat šādā kontekstā “vajadzētu, lai ikvienu lēmumu ierobežot valodu skaitu konkursos varētu pārbaudīt attiecībā uz ikvienu konkrētu konkursu un lai tas atspoguļotu iestāžu konkrētās vajadzības” (skat. iepriekš 11. punktu). Līdz ar to nevar tikt uzskatīts, ka tiesību aktos pamatlietā būtu noteikti specifiski vai jauni pienākumi judikatūras izpratnē (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Vācija/Komisija, T‑258/06, Krājums, EU:T:2010:214, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Turklāt un katrā ziņā iepriekš 47. punktā minētie novērtējumi nevar tikt interpretēti tādējādi, ka ar tiem tiek noteikts valodu režīms, kas ir piemērojams visiem EPSO rīkotajiem konkursiem, jo nevienā tiesību normā EPSO vai Administrācijas vadītāju kolēģijai nav piešķirta kompetence noteikt šādu vispārpiemērojamu valodu režīmu vai šajā ziņā pieņemt principiālus noteikumus, no kuriem paziņojums par konkursu izņēmuma kārtā nevarētu tikt norobežots (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 29. novembris, Birkhoff/Komisija, T‑10/11 P, EU:T:2011:699, 30. un 31. punkts un tajos minētā judikatūra).

54

Šajā ziņā, kā tika atgādināts šī sprieduma 1. punktā, saskaņā ar Lēmuma 2002/620 2. panta 1. un 2. punktu EPSO īsteno atlases pilnvaras, kas piešķirtas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 30. panta pirmo daļu un III pielikumu to iestāžu iecēlējinstitūcijām, kas parakstījušas minēto lēmumu, kā arī Savienības struktūrām, birojiem vai aģentūrām,pēc to pieprasījuma.

55

Nevienā tiesību normā vai tiesību normās, uz kurām ir norādījusi Komisija (skat. iepriekš 44. punktu) EPSO nav piešķirtas tiesības pieņemt vispārējus, abstraktus saistošos noteikumus, ar kuriem nākotnē tiktu regulēti konkursi, kas tiek rīkoti, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu normām.

56

Ir skaidrs, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. panta 1. punktu pēc apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju iestādes uztic EPSO veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ierēdņu atlases procedūrās tiek piemēroti vienoti kritēriji. Tomēr, pirmkārt, minētā panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā ir precizēts, ka EPSO uzdevumos attiecībā uz ierēdņu atlases procedūrām ietilpst tikai atklāto konkursu organizēšana un tehniska atbalsta sniegšana iekšējos konkursos, ko organizē iestādes, ja tās to ir lūgušas. Otrkārt, ir jākonstatē, ka iepriekš minētā tiesību norma ļauj vienīgi uzticēt EPSO atbildību veikt vienotu normu īstenošanas pasākumus, nevis pieņemt vispārējas un abstraktas saistošās normas. Katrā ziņā, pat ja tiktu pieņemts, ka tas tā būtu, Komisija ne savos procesuālajos rakstos, ne arī tiesas sēdē nav atsaukusies uz iestāžu aktu, ar kuru pēc apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju iestādes būtu uzticējušas EPSO atbildību pieņemt vispārējus un abstraktus saistošos noteikumus valodu lietojuma jomā tā rīkotajos konkursos.

57

Lai arī ar iepriekš 54.–56. punktā minētajām tiesību normām EPSO nav piešķirta kompetence izstrādāt saistošus noteikumus attiecībā uz valodu lietojumu tā rīkotajos konkursos, EPSO, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi un tiesisko noteiktību, nav liegts pieņemt un publicēt tādus tiesību aktus kā vispārīgie noteikumi un vispārīgās pamatnostādnes, kuru mērķis ir izskaidrot, kā EPSO noteiktās situācijas īstenos tam šajos noteikumos atzīto rīcības brīvību. Tomēr EPSO šādi tiesību akti ir saistoši tikai tiktāl, ciktāl ar tiem nenotiek novirzīšanās no vispārpieņemtiem aktiem, kuros ir paredzēta tā kompetence, un ar nosacījumu, ka, tos pieņemot, EPSO neatsakās no to pilnvaru īstenošanas, kas tam ir atzītas saistībā ar Savienības iestāžu un organizāciju vajadzību, tostarp to valodu vajadzību, izvērtēšanu, rīkojot dažādus konkursus (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 8. marts, Grieķija/Komisija, T‑431/14 P Krājums, EU:C:2016:145, 69. un 71. punkts un tajos minētā judikatūra).

58

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka vispārīgie noteikumi un vispārīgās pamatnostādnes ir jāinterpretē tādējādi, ka tie labākajā gadījumā ir uzskatāmi par paziņojumiem 2012. gada 27. novembra sprieduma Itālija/Komisija (C‑566/10 P, EU:C:2012:752) 91. punkta izpratnē, kuros ir izklāstīti kritēriji, saskaņā ar kuriem EPSO izvēlas valodu režīmu konkursos, kuru rīkošana tam ir uzticēta.

59

Šo konstatējumu gaismā ir jāizvērtē apstrīdēto paziņojumu juridiskais raksturs, lai lemtu par šo prasību pieņemamību.

60

Kā tika norādīts iepriekš 42. punktā, Komisija uzskata, ka apstrīdētie paziņojumi ir vai nu apstiprinoši akti, vai vienkārši vispārīgo noteikumu un vispārīgo pamatnostādņu izpildes akti.

61

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, kā tas izriet no LESD 263. panta pirmās daļas, ka tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu attiecas uz visām Savienības iestāžu pieņemtajām normām neatkarīgi no to veida vai formas, kuras rada saistošas tiesiskās sekas (skat. spriedumu, 2000. gada 6. aprīlis, Spānija/Komisija,C‑443/97, EU:C:2000:190, 27. punkts un tajā minētā judikatūra), proti, tādām normām, kas groza juridisko situāciju, kāda pastāvēja pirms to pieņemšanas (šajā ziņā skat. spriedumu, 1995. gada 29. jūnijs, Spānija/Komisija, C‑135/93, EU:C:1995:201, 21. punkts).

62

No šīs judikatūras izriet, ka LESD 263. pantā paredzētā tiesiskuma pārbaude neattiecas uz jebkuru tādu aktu, kas nerada saistošas tiesiskas sekas, bet kas var ietekmēt attiecīgās personas intereses, kā apstiprinoši akti un vienkārši izpildes akti (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2012. gada 14. maijs, Sepracor Pharmaceuticals (Īrija)/Komisija, C‑477/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:292, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Konkrētāk, attiecībā uz apstiprinošiem aktiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka akts ir uzskatāms par agrāka tiesību akta apstiprinošu aktu, ja tajā nav ietverti nekādi jauni apstākļi salīdzinājumā ar agrāko tiesību aktu un ja pirms tā atkārtoti nav ticis izvērtēts šī tiesību akta adresāta stāvoklis (šajā ziņā skat. spriedumus, 2001. gada 7. februāris, Inpesca/Komisija, T‑186/98, EU:T:2001:42, 44. punkts; 2009. gada 6. maijs, M/EMEA, T‑12/08 P, EU:T:2009:143, 47. punkts, un 2011. gada 15. septembris, CMB un Christof/Komisija, T‑407/07, nav publicēts, EU:T:2011:477, 89. punkts). Šī judikatūra turklāt var tikt pārņemta arī attiecībā uz tādiem aktiem, kuri nevar tikt uzskatīti par individuāliem aktiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 13. novembris, Spānija/Komisija, T‑481/11, EU:T:2014:945, 28. un 29. punkts un tajos minētā judikatūra), kā, piemēram, konkursa noteikumi vai paziņojumi par konkursu (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Itālija/Komisija, T‑295/13, nav publicēts, EU:T:2015:997, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Attiecībā uz vienkāršiem izpildes aktiem ir jāuzskata, ka šādi akti nerada tiesības vai pienākumus trešām personām, bet tie piedalās tāda agrāka tiesību aizpildē, kura mērķis ir radīt saistošas juridiskas sekas, jo visi agrākajā tiesību aktā minētie tiesību normu elementi jau ir definēti un pieņemti (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 20. novembris, Itālija/Komisija, T‑185/05, EU:T:2008:519, 51.–53. punkts un tajos minētā judikatūru; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Komisija/Parlaments un Padome, C‑427/12, EU:C:2013:871, 63. punkts).

65

Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu tādā paziņojumā par konkursu kā apstrīdētie paziņojumi, ja konkurss notiek, pamatojoties uz pārbaudījumiem, ir jānorāda, kādi tie būs un kā tie tiks vērtēti. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru paziņojuma par konkursu teksts atlases komisijai ir gan tiesiskuma, gan vērtējuma pamats. Turklāt būtisks paziņojuma par konkursiem uzdevums ir pēc iespējas precīzāk informēt ieinteresētās personas par to nosacījumu būtību, kuri ir jāizpilda, lai varētu ieņemt attiecīgo amatu, lai tās varētu izvērtēt, vai pieteikties (skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Itālija/Komisija, T‑295/13, nav publicēts, EU:T:2015:997, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Līdz ar to katrs paziņojums par konkursu ir pieņemts ar mērķi ieviest noteikumus, kas regulē viena vai vairāku konkursu, kuri paredzēti šajā paziņojumā, norises procedūru, kā arī tiesisko regulējumu, ievērojot iecēlējinstitūcijas noteikto mērķi. Tieši šis tiesiskais regulējums, kas vajadzības gadījumā ir ieviests saskaņā ar vispārpiemērojamām normām, kuras attiecas uz konkursu rīkošanu, regulē attiecīgā konkursa procedūru kopš brīža, kad tiek publicēts attiecīgais paziņojums par konkursu, līdz rezerves saraksta, kurā iekļauti konkursa uzvarētāju vārdi, publicēšanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Itālija/Komisija, T‑295/13, nav publicēts, EU:T:2015:997, 50. punkts).

67

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka tāds paziņojums par konkursu kā apstrīdētie paziņojumi, kuros, ievērojot attiecīgo Savienības iestāžu vai struktūru īpašās vajadzības, ir paredzēts konkrētā konkursa tiesiskais regulējums, tostarp tā valodu lietojums, kas tādējādi rada autonomas tiesiskas sekas, principā nevar tikt uzskatīts par apstiprinošu aktu vai par agrāka tiesību akta vienkāršu izpildes aktu. Lai arī iecēlējinstitūcijai vajadzības gadījumā, pildot savas funkcijas, kurās ietilpst paziņojuma par konkursu pieņemšana, ir jāievēro vai jāpiemēro noteikumi, kas ietverti agrākos vispārpiemērojamos tiesību aktos, tomēr katra konkursa tiesiskais regulējums ir jāparedz un jākonkretizē atbilstošajā paziņojumā par konkursu, kurā tādējādi tiek precizēti nosacījumi, kas jāizpilda, lai ieņemtu attiecīgo amatu vai amatus.

68

Katrā ziņā un pat uzskatot, ka paziņojums par konkursu var būt apstiprinošs akts vai vienkāršs kādu pirms tā agrāk pieņemtu aktu izpildes akts, no šī sprieduma 62. un 63. punktā minētās judikatūras izriet, ka akts var tikt uzskatīts par apstiprinošu aktu vai par vienkāršu agrāka akta izpildes aktu tikai tad, ja tā mērķis ir radīt tiesiskas sekas. Kā jau tika izklāstīts iepriekš 48.–57. punktā, tas tā nav vispārīgo noteikumu un vispārīgo pamatnostādņu gadījumā.

69

Iepriekš 58. punktā tika secināts, ka vispārīgie noteikumi un vispārīgās pamatnostādnes ir jāinterpretē tādējādi, ka tās labākajā gadījumā ir uzskatāmas par paziņojumiem 2012. gada 27. novembra sprieduma Itālija/Komisija (C‑566/10 P, EU:C:2012:752) 91. punkta izpratnē, kuros ir izklāstīti kritēriji, saskaņā ar kuriem EPSO izvēlas valodu režīmu konkursos, kuru rīkošana tam ir uzticēta.

70

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka apstrīdētie paziņojumi ir akti, kuros ir norādītas obligātās juridiskās sekas attiecībā uz valodu lietojumu attiecīgajos konkursos, un līdz ar to tie ir apstrīdami akti. Ar apstākli, ka EPSO, tos pieņemot, ir ievērojis vispārīgajos noteikumos un vispārīgajās pamatnostādnēs, kuras ir tieši minētas apstrīdētajos paziņojumos, paredzētos kritērijus (skat. iepriekš 13. punktu), nevar tikt apšaubīts šis konstatējums.

71

Līdz ar to ir jānoraida Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību un jāizvērtē šīs prasības pēc būtības.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež: