Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2014. gada 7. februāra rīkojumu lietā T-180/13 Pesquerías Riveirenses u.c./Padome 2014. gada 4. aprīlī iesniedza Pesquerias Riveirenses, S.L. u.c.

(Lieta C-164/14 P)

2014/C 159/28

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Pesquerias Riveirenses, S.L., Pesquera Campo de Marte, S.L., Pesquera Anpajo, S.L., Arrastreros del Barbanza, S.A., Martinez Pardavila e Hijos, S.L., Lijo Pesca, S.L., Frigorificos Hermanos Vidal, S.A., Pesquera Boteira, S.L., Francisco Mariño Mos y Otros, C.B., Juan Antonio Pérez Vidal y Hermano, C.B., Marina Nalda, S.L., Portillo y Otros, S.L., Vidiña Pesca, S.L., Pesca Hermo, S.L., Pescados Oubiña Perez, S.L., Manuel Pena Graña, Campo Eder, S.L., Pesquera Laga, S.L., Pesquera Jalisco, S.L., Pesquera Jopitos, S.L. un Pesca-Julimar, S.L. (pārstāvis – J. Tojeiro Sierto, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Savienības Padome

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

Atcelt Vispārējās tiesas rīkojumu, ar kuru par nepieņemamu ir atzīta prasītāju celtā prasība atcelt Padomes 2013. gada 21. janvāra Regulu (ES) Nr. 40/2013 (1), un taisīt jaunu nolēmumu, kurā šī prasība tiktu atzīta par pieņemamu.

Pamati un galvenie argumenti

Tieša skāruma esamība – LESD 263. pārkāpums

LESD 263. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka “jebkura fiziska vai juridiska persona [..] var celt prasību par tiesību aktu, kas viņu [..] skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”. Tādējādi tiešais skārums un īstenošanas pasākumu neesamība ir divi atšķirīgi nosacījumi, un jautājumam par valsts rīcības brīvību, kam ir būtiska nozīme, noskaidrojot, vai apstrīdētais akts skar tieši, turpretim nav nozīmes, lai noskaidrotu, vai valsts akts ir uzskatāms par “īstenošanas pasākumu” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

Prasītāji uzskata, ka tos kā zvejas kuģu rēderus, kuri nodarbojas ar putasu zveju, nepārprotami tieši skar šī regula, kurā ir noteikta un ierobežota minētās sugas nozveja. Putasu krājuma apsaimniekošanu Savienība ik gadu veic ar KPN (kopējās pieļaujamās nozvejas) palīdzību, un prasītāju ieskatā šo KPN noteikšana esot nepareiza, jo tajā nav ņemti vērā jaunākie pieejamie zinātniskie ieteikumi un tāpēc, apsaimniekojot putasu kā vienu krājumu, nevis divus dažādus krājumus, kopējā pieļaujamā nozveja ir mazāka nekā prasītājiem pienāktos gadījumā, ja krājuma ziemeļu un dienvidu daļas tiktu apsaimniekotas savrupi. Šo KPN noteikšanu nevarot nekādi ietekmēt nedz valstu vēlāk veiktā zvejas iespēju piešķiršana, nedz apsaimniekošanas kārtība, kādā veicama to sadale, jo tā vienmēr ir balstīta uz Savienības sākotnēji noteikto KPN, un tāpēc vienīgā iespēja jeb alternatīva, kā prasītāji var izrādīt savu nepiekrišanu šai KPN un veidam, kā tā tiek noteikta jeb kā tiek apsaimniekota zvejniecība, ir vēršoties Savienības tiesās.

(1)  Padomes 2013. gada 21. janvāra Regula (ES) Nr. 40/2013, ar ko 2013. gadam nosaka ES ūdeņos pieejamās zvejas iespējas un ES kuģu zvejas iespējas konkrētos ūdeņos, kas nav ES ūdeņi, no konkrētiem zivju krājumiem un zivju krājumu grupām, kuras ir starptautisku sarunu vai nolīgumu priekšmets (OV L 23, 54. lpp.).