1

Apelācijas sūdzībā DK Recycling und Roheisen GmbH (turpmāk tekstā – “DK Recycling”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 26. septembra spriedumu DK Recycling und Roheisen/Komisija (T‑630/13, EU:T:2014:833, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā tikai daļēji apmierināja prasījumus atcelt Komisijas 2013. gada 5. septembra Lēmumu 2013/448/ES par valstu īstenošanas pasākumiem attiecībā uz bezmaksas siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu pagaidu piešķiršanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK (OV 2013, L 240, 27. lpp.) 11. panta 3. punktu, ciktāl saskaņā ar šī lēmuma 1. panta 1. punktu, lasot to kopā ar I pielikuma A punktu, ir atteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV 2003, L 275, 32. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK (OV 2009, L 140, 63. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/87”), 11. panta 1. punktā paredzētajā sarakstā iekļaut iekārtas ar identifikācijas kodiem DE000000000001320 un DE‑new‑14220‑0045, kā arī attiecīgos pagaidu bez maksas piešķiramos siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu gada kopapjomus, ko Vācijas Federatīvā Republika piedāvājusi attiecībā uz šīm iekārtām (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 preambulas 5. apsvērumu tā palīdz pilnīgāk izpildīt Eiropas Savienības un dalībvalstu saistības samazināt antropogēnās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, “izmantojot efektīvu Eiropas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirgu, pēc iespējas mazāk traucējot ekonomisko attīstību un nodarbinātību”.

3

Minētās direktīvas preambulas 7. apsvērumā ir noteikts:

“Kopienas noteikumi attiecībā uz dalībvalstu veikto kvotu sadali ir nepieciešami, lai saglabātu iekšējā tirgus integritāti un izvairītos no konkurences izkropļošanas.”

4

Direktīvas 2009/29 preambulas 8., 15., 23., 44. un 45. apsvērums ir izteikti šādi:

[..]

[..]

[..]

5

Direktīvas 2003/87 10. panta “Kvotu izsole” 1. punktā ir noteikts:

“Sākot ar 2013. gadu, dalībvalstis izsola visas kvotas, kas nav piešķirtas bez maksas saskaņā ar 10.a un 10.c pantu. [..]”

6

Direktīvas 2003/87 10.a pantā “Kopienas mēroga pagaidu noteikumi, lai saskaņotu bezmaksas kvotu piešķiršanu” ir noteikts:

“1.   Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim pieņem Kopienas mērogā pilnībā saskaņotus īstenošanas noteikumus šā panta 4., 5., 7. un 12. punktā minēto kvotu saskaņotai sadalei, tostarp visus noteikumus, kas vajadzīgi, lai saskaņoti piemērotu 19. punktu.

Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Pirmajā daļā minētajos noteikumos pēc iespējas paredz Kopienas mēroga ex ante līmeņatzīmes, lai panāktu, ka kvotu sadale rosina samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un izmantot energoefektīvas tehnoloģijas [..].

Katrai nozarei un apakšnozarei līmeņatzīmes parasti aprēķina attiecībā uz galaproduktu, nevis izejmateriāliem, lai tādējādi attiecīgajā nozarē vai apakšnozarē visā ražošanas procesā iespējami vairāk samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un palielinātu energoefektīvus ietaupījumus.

[..]

2.   Nosakot principus ex ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs, par sākuma punktu pieņem nozares vai apakšnozares 10 % efektīvāko iekārtu darbības vidējo rādītāju Kopienā 2007. un 2008. gadā. Komisija apspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, tostarp attiecīgajām nozarēm un apakšnozarēm.

[..]”

7

Direktīvas 2003/87 11. pantā “Valstu īstenošanas pasākumi” ir noteikts:

“1.   Līdz 2011. gada 30. septembrim ikviena dalībvalsts publicē un iesniedz Komisijai valsts īstenošanas pasākumu sarakstu, kurā uzskaitītas dalībvalsts teritorijā esošās iekārtas, uz kurām attiecas šī direktīva, un visas bezmaksas kvotas, kas sadalītas ikvienai iekārtai dalībvalsts teritorijā par katru gadu attiecīgajā periodā un aprēķinātas saskaņā ar 10.a panta 1. punktā un 10.c pantā minētajiem noteikumiem.

2.   Līdz katra gada 28. februārim kompetentās iestādes piešķir kvotu apjomu, kas sadalāms attiecīgajā gadā, aprēķinot to saskaņā ar 10., 10.a un 10.c pantu.

3.   Saskaņā ar šā panta 2. punktu dalībvalstis nedrīkst piešķirt bezmaksas kvotas iekārtām, kuru iekļaušanu 1. punktā minētajā sarakstā Komisija ir noraidījusi.”

8

2011. gada 27. aprīļa Lēmumā 2011/278/ES, ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (OV 2011, L 130, 1. lpp.), Komisija noteica saskaņotu bāzi, atbilstoši kurai dalībvalstīm par katru gadu ir jāaprēķina katrai to teritorijā esošai iekārtai bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaits.

9

Lēmuma 2011/278 preambulas 4. un 12. apsvērumā ir noteikts:

[..]

10

Vācijā Direktīva 2003/87 un Lēmums 2011/278 ir īstenoti ar 2011. gada 21. jūlijaTreibhausgas-Emissionshandelsgesetz (Likums par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecību, turpmāk tekstā – “TEHG”).

11

TEHG 9. panta 5. punktā ir noteikts:

“Ja kvotu piešķiršana, kas ir veikta, pamatojoties uz 10. pantu, rada pārmērīgu slogu iekārtas operatoram un ar to saistītajam uzņēmumam, kam ar komerctiesībām un sabiedrību tiesībām saistītu iemeslu dēļ ir jāatbild par minētā operatora ekonomiskajiem riskiem, kompetentā iestāde pēc operatora lūguma piešķir papildu kvotas tādā daudzumā, kāds ir vajadzīgs taisnīgai kompensācijai, ar nosacījumu, ka Eiropas Komisija neatsakās piešķirt šīs kvotas, pamatojoties uz Direktīvas [2003/87] 11. panta 3. punktu.”

12

Strīdīgā lēmuma datumā DK Recycling Vācijas teritorijā ekspluatēja tērauda rūpniecības dzelzs un cinku saturošu sārņu pārstrādes iekārtu, kā arī spēkstaciju, un uz šīm abām iekārtām attiecās ar Direktīvu 2003/87 izveidotā siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma.

13

Pamatojoties uz TEHG 9. panta 5. punktu, šī sabiedrība panāca no Vācijas iestādēm, ka minētās iekārtas tiek iekļautas Direktīvas 2003/87 11. panta 1. punktā paredzētajā sarakstā.

14

Taču strīdīgajā lēmumā Komisija noraidīja gan šo iekļaušanu, gan arī attiecīgo kvotu bezmaksas piešķiršanu.

15

Šis atteikums būtībā tika pamatots ar šādiem apsvērumiem.

16

Pirmkārt, Lēmumā 2011/278 neesot paredzēta tāda kvotu piešķiršana, kādu Vācijas Federatīvā Republika ir vēlējusies īstenot, pamatojoties uz TEHG 9. panta 5. punktu.

17

Otrkārt, Vācijas Federatīvā Republika neesot pierādījusi, ka kvotu piešķiršana, pamatojoties uz Lēmumā 2011/278 noteiktajiem kritērijiem, ņemot vērā šajā lēmumā izvirzīto piešķiršanas pilnīgas saskaņošanas mērķi, ir bijusi acīmredzami nepareiza.

18

Treškārt, lielāka kvotu skaita piešķiršana bez maksas dažām iekārtām būtu izkropļojusi vai varētu izkropļot konkurenci un būtu radījusi pārrobežu sekas, jo visas Direktīvas 2003/87 aptvertās nozares piedalās Savienības mēroga tirdzniecības sistēmā.

19

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 28. novembrī, DK Recycling lūdza atcelt strīdīgo lēmumu.

20

Savas prasības pamatošanai DK Recycling izvirzīja četrus pamatus, apgalvojot, pirmkārt, Lēmuma 2011/278 neievērošanu, otrkārt, pamattiesību un samērīguma principa pārkāpumu, treškārt, pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu un, ceturtkārt, tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu. Noraidījusi Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu noraidīja pirmo, otro un ceturto pamatu, bet apmierināja trešo pamatu.

21

Vispārējā tiesa tādējādi secināja, ka strīdīgais lēmums ir atceļams, bet tikai tiktāl, ciktāl tajā nav iekļauta Vācijas Federatīvās Republikas piedāvātā emisijas kvotu bezmaksas piešķiršana vienai procesa emisiju apakšiekārtai saistībā ar cinka ražošanu domnā un ar to saistītajiem procesiem.

22

Savukārt pārējos DK Recycling prasībā izvirzītos prasījumus par atteikumu kvotu bezmaksas piešķiršanā ņemt vērā “pārmērīgu slogu” Vispārējā tiesa noraidīja.

23

Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pabeigusi Lēmuma 2011/278 samērīguma pārbaudi, nosprieda, ka, nepieļaujot kvotu bezmaksas piešķiršanu “pārmērīga sloga” gadījumos, ar minēto lēmumu nav pārkāptas DK Recycling pamattiesības un samērīguma princips.

24

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu:

25

Komisija lūdz Tiesu:

26

Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā reģistrēta 2016. gada 23. martā, DK Recycling, piemērojot Tiesas Reglamenta 83. pantu, lūdza izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu. Lūguma pamatojumam šī sabiedrība atsaucās uz nepieciešamību paust savu nostāju par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem, it īpaši par viņa konstatējumu, ka apelācijas sūdzības pamati ir neefektīvi.

27

Jānorāda, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2014. gada 4. septembris, Vnuk, C‑162/13, EU:C:2014:2146, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Atbilstoši Reglamenta 83. pantam Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas sākšanu vai atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu.

29

Šajā gadījumā tas tā nav. Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tās rīcībā ir visi nepieciešamie elementi lietas izspriešanai un ka lieta nav jāizskata, ņemot vērā jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu vai argumentu, kas tajā nav ticis apspriests.

30

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

31

Skaidri neprasot aizstāt pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, Komisija apgalvo, ka, lai arī ir iespējams atsevišķi noraidīt katru apelācijas sūdzības pamatu, šī sūdzība primāri būtu noraidāma, viņasprāt, “fundamentālāka” iemesla dēļ.

32

Tā šajā ziņā norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 50. punktā nospriezdama, ka Direktīva 2003/87 atļauj Lēmumā 2011/278 paredzēt kvotu bezmaksas piešķiršanu gadījumos, kad ar šo lēmumu saskaņoto noteikumu piemērošana operatoriem ir radījusi “pārmērīgu slogu”.

33

Tā kā Komisija turklāt neprasa – un nemaz nevar prasīt – pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, tās argumentācija ir jāuzskata par tādu, kuras mērķis ir panākt, lai Tiesa veiktu pamatojuma aizstāšanu.

34

Kā apgalvo Komisija, ja izrādītos, ka Direktīva 2003/87 tai neļauj bez maksas piešķirt papildu kvotas “pārmērīga sloga” gadījumā, kā to Komisija uzsver, jebkurš pamats, ko DK Recycling varētu izvirzīt šajā apelācijā, būtu neefektīvs.

35

Tāpēc šī Komisijas argumentācija ir jāizvērtē pirms apelācijas pamatu vērtējuma.

36

Komisija apgalvo, ka ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta pirmo un otro daļu tai nav piešķirtas nekādas pilnvaras Lēmumā 2011/278 paredzēt noteikumu, kas ļautu bez maksas piešķirt kvotas uzņēmumiem, kuriem ir “pārmērīgs slogs”. Šajā ziņā Komisija apstrīd pārsūdzētā sprieduma 50. punktā sniegto Vispārējās tiesas interpretāciju, saskaņā ar kuru uzreiz nevar tikt izslēgts šajā lēmumā pieļauts pamattiesību un samērīguma principa pārkāpums, jo Direktīvā 2003/87 paredzētā Komisijas novērtējuma brīvība esot ļāvusi tai “pārmērīga sloga” gadījumos paredzēt kvotu piešķiršanu bez maksas.

37

Komisija turpretī uzskata, ka Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkts neļāva tai atkāpties no principa, saskaņā ar kuru kvotu bezmaksas piešķiršanas jomā bija jāveic Savienības mērogā pilnībā saskaņoti īstenošanas pasākumi, jo likumdevēja izvirzītais mērķis, par ko liecina citi šīs direktīvas noteikumi, kā arī Direktīvas 2009/29 preambulas 23. apsvērums, ir līdz minimumam samazināt konkurences izkropļojumus Savienībā un novērst emisiju pieauguma stimulēšanu. Noteikumi, kas atļautu piešķirt papildu kvotas iekārtai, kura no tās produktu viedokļa visos aspektos ir pielīdzināma citai iekārtai, bet atšķiras vienīgi tāda fakta dēļ, ka kvotu tirdzniecības sistēmas piemērošana tai dažreiz rada “pārmērīgu slogu” sakarā ar finanšu kapacitātes trūkumu, būtu pretrunā šiem mērķiem un tāpēc nebūtu uzskatāmi par pasākumiem, kas ir pilnībā saskaņoti Kopienas mērogā.

38

Turklāt prasība par Kopienas mērogā pilnībā saskaņotiem noteikumiem esot viens no Direktīvas 2003/87 būtiskajiem elementiem, ko Komisija saskaņā ar šīs direktīvas 10.a panta 1. punkta otro daļu nevarot grozīt.

39

Visbeidzot Komisija uzskata, ka ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta trešajā daļā lietoto frāzi “pēc iespējas” tai esot piešķirta rīcības brīvība tikai attiecībā uz regulatīvo pieeju, kas pieņemama par katru nozari vai apakšnozari, bet ne par konkrētu uzņēmumu.

40

Replikas rakstā DK Recycling apstrīd Komisijas argumentāciju un precizē, ka, ja Tiesa nolemtu tai piekrist, šī sabiedrība celtu iebildi par Direktīvas 2003/87 nesaderību ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu.

41

Atbildes rakstā uz repliku Komisija uzskata, ka, ņemot vērā Direktīvas 2003/87 atbilstību pamattiesībām un samērīguma principam, šī iebilde par prettiesiskumu, primāri, nav pieņemama un, pakārtoti, nav pamatota.

42

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai lūgums aizstāt pamatojumu būtu pieņemams, ir jāpastāv interesei celt prasību, proti, ka lietas dalībniekam, kas to ir iesniedzis, apelācijas iznākums var būt labvēlīgs. Tā tas var būt gadījumā, kad lūgums aizstāt pamatojumu ir aizstāvība pret apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītu pamatu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2009. gada 6. oktobris, GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c., C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P, EU:C:2009:610, 23. punkts; 2011. gada 21. decembris, Iride/Komisija, C‑329/09 P, EU:C:2011:859, 48.–51. punkts, kā arī 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 42. punkts).

43

Šajā gadījumā lūguma aizstāt pamatojumu nolūks ir, lai Tiesa konstatētu, ka Vispārējā tiesa, nospriežot, ka Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkts pilnvarojot Komisiju iekļaut Lēmumā 2011/278 noteikumu par gadījumiem, kad ir “pārmērīgs slogs”, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Ja Tiesa šādu lūgumu apmierinātu, DK Recycling pamati, kuros tā Komisijai pārmet šāda noteikuma nepieņemšanu, bet Vispārējai tiesai pārmet, ka tā šī iemesla dēļ minēto lēmumu nav atcēlusi, kļūtu neefektīvi.

44

No tā izriet, ka lūgums aizstāt pamatojumu, kas var ietekmēt vairākus apelācijas sūdzībā izvirzītus argumentus, ir pieņemams.

45

Jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja nospriest, ka Komisijai bija kompetence Lēmumā 2011/278 iekļaut noteikumu, kas atļautu bez maksas piešķirt papildu kvotas noteiktiem uzņēmumiem, kuriem kvotu piešķiršana saskaņā ar šajā lēmumā paredzētajiem nozaru noteikumiem radītu “pārmērīgu slogu”.

46

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka Direktīvas 2009/29 preambulas 45. apsvērumā ir izteikta vajadzība, ka “Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt pasākumus attiecībā uz [..] noteikumu saskaņošanu [par] Kopienas mēroga pagaidu kvotu sadali”. Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka šie īstenošanas pasākumi ir “paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus”.

47

Jākonstatē, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka noteikumi, kuru pieņemšanai ir jāizdara politiska izvēle, ietilpst paša Savienības likumdevēja pienākumos, tāpēc tie nevar būt deleģējuma priekšmets, līdz ar to Komisijas noteiktie īstenošanas pasākumi nevar nedz grozīt pamata tiesiskā regulējuma būtiskos elementus, nedz papildināt to ar jauniem būtiskiem elementiem (spriedums, 2012. gada 5. septembris, Parlaments/Padome, C‑355/10, EU:C:2012:516, 65. un 66. punkts).

48

Tādu noteiktas jomas elementu identificēšanai, kuri ir kvalificējami kā būtiski, ir jābalstās uz objektīviem elementiem, pār kuriem var īstenot tiesas kontroli, un ir jāņem vērā attiecīgās jomas īpašības un īpatnības (spriedums, 2015. gada 10. septembris, Parlaments/Padome, C‑363/14, EU:C:2015:579, 47. punkts).

49

Runājot par Direktīvas 2003/87 elementiem, kas šī sprieduma 46.–48. punktā minēto noteikumu un judikatūras izpratnē ir kvalificējami kā būtiski, ir jāuzsver, ka, lai arī šīs direktīvas galvenais mērķis ir būtiski samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju, šis mērķis ir jāsasniedz, ievērojot virkni apakšmērķu. Kā norādīts šīs direktīvas preambulas 5. un 7. apsvērumā, šie apakšmērķi ir ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības saglabāšana, kā arī iekšējā tirgus integritātes un konkurences nosacījumu saglabāšana (spriedumi, 2012. gada 29. marts, Komisija/Polija, C‑504/09 P, EU:C:2012:178, 77. punkts, un Komisija/Igaunija, C‑505/09 P, EU:C:2012:179, 79. punkts, kā arī 2013. gada 17. oktobris, Iberdrola u.c., C‑566/11, C‑567/11, C‑580/11, C‑591/11, C‑620/11 un C‑640/11, EU:C:2013:660, 43. punkts).

50

Konkurences nosacījumu saglabāšanas iekšējā tirgū apakšmērķa atkārtota pieminēšana ne tikai Direktīvas 2003/87 preambulas 5. un 7. apsvērumā, bet arī Direktīvas 2009/29 preambulas 8. un 15. apsvērumā liecina par šī apakšmērķa būtisko raksturu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā.

51

Runājot konkrētāk par pagaidu noteikumiem par kvotu bezmaksas piešķiršanu, jānorāda, ka Direktīvas 2009/29 preambulas 23. apsvērumā vēl ir paredzēta prasība līdz minimumam samazināt konkurences izkropļojumus Kopienā. Šajā nolūkā ir precizēts, ka bezmaksas kvotu pagaidu piešķiršana ir jāīsteno saskaņā ar Kopienas mērogā saskaņotiem noteikumiem.

52

Tā Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punktā likumdevējs, pirmkārt, ir uzsvēris pilnīgas saskaņošanas prasību, nosakot, ka “Komisija pieņem Kopienas mērogā pilnībā saskaņotus īstenošanas noteikumus kvotu saskaņotai sadalei”, otrkārt, norādījis Komisijai, pēc kādiem kritērijiem saskaņošana ir jāveic, proti, pamatojoties galvenokārt uz katras nozares un apakšnozares līmeņatzīmēm.

53

Paredzēdams šādu kvotu bezmaksas piešķiršanas metodi, kas ir pilnībā saskaņota nozares līmenī, likumdevējs ir konkretizējis būtisku prasību līdz minimumam samazināt konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū.

54

Tāpēc Komisija, nerīkojoties pretēji šai prasībai un līdz ar to negrozot būtisku Direktīvas 2003/87 elementu, nevar paredzēt kvotu bezmaksas piešķiršanas noteikumus, kas nebūtu pilnībā saskaņoti un nozariski.

55

Nav šaubu, ka, ja Komisija Lēmumā 2011/278 iekļautu noteikumu, kas atļautu bez maksas piešķirt kvotas noteiktiem uzņēmumiem, kuriem “pārmērīgs slogs” ir radies pēc šajā lēmumā paredzēto nozares kritēriju ieviešanas, tas būtu pretrunā saskaņotas un nozariskas kvotu bezmaksas piešķiršanas principam, jo tas katrā ziņā nozīmētu katra atsevišķa gadījuma izskatīšanu, kura balstīta uz īpašu un individuālu, katram operatoram ar “pārmērīgu slogu” raksturīgu apstākļu rašanos. Līdz ar to šāds noteikums būtu tāds, kas groza būtisku Direktīvas 2003/87 elementu, tādējādi liekot apšaubīt ar šo direktīvu izveidoto sistēmu.

56

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 50. punktā nospriezdama, ka Komisija saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punktu bija tiesīga paredzēt šādu noteikumu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

57

Šis secinājums nevar tikt apšaubīts Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta trešajā un ceturtajā daļā minēto vārdu “pēc iespējas” un “parasti” dēļ. Lai arī šie vārdi sniedz Komisijai zināmu novērtējuma brīvību attiecībā uz ex ante līmeņatzīmes noteikšanu gadījumos, kad nav iespējams izmantot par produktiem aprēķinātu līmeņatzīmi, to mērķis nav pavērt Komisijai iespēju atkāpties no kvotu saskaņotas un nozariskas piešķiršanas principa. Turklāt šo vārdu kontekstuāla analīze, ja tāda būtu nepieciešama, ļauj apstiprināt interpretāciju, ka ex ante līmeņatzīmes noteikšana ir jāveic atsevišķās “nozarēs un apakšnozarēs”, jo šādi vārdi ir izmantoti Direktīvas 2003/87 10.a panta 2. punktā.

58

Tāpēc Vispārējā tiesa ir nepamatoti noraidījusi DK Recycling prasību, pamatojoties uz pieņēmumu, ka Komisija varēja likumīgi pieņemt noteikumu, kurā būtu paredzēta kvotu bezmaksas piešķiršana “pārmērīga sloga” gadījumos, nevis aprobežojusies ar norādi, ka Komisijai katrā ziņā nebija kompetences pieņemt šādu noteikumu.

59

Līdz ar to lūgums aizstāt pamatojumu ir jāapmierina.

60

No iepriekš izklāstītā izriet, ka pamati, kuros DK Recycling Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav kritizējusi tāda noteikuma trūkumu Lēmumā 2011/278, kurā būtu paredzēta papildu kvotu bezmaksas piešķiršana “pārmērīga sloga” gadījumos, ir neefektīvi un noraidāmi.

61

Turklāt, runājot par DK Recycling argumentāciju saistībā ar Direktīvas 2003/87 prettiesiskumu, ciktāl tajā šāds noteikums nav ticis paredzēts, pat pieņemot, ka DK Recycling, kā pati to apgalvo, Vispārējā tiesā būtu izvirzījusi iebildi par šīs direktīvas prettiesiskumu, no Tiesā notiekošās tiesvedības rakstveida daļas lietas materiāliem izriet, ka tā šo pamatu apelācijas tiesvedībā pirmo reizi ir izvirzījusi tikai replikas rakstā, bet ne pieteikumā par lietas ierosināšanu.

62

No Tiesas Reglamenta 127. panta 1. punkta, kas saskaņā ar šī reglamenta 190. pantu ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, izriet, ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

63

Šāds izņēmums nav piemērojams pamatam, ko savā replikas rakstā ir izvirzījusi DK Recycling, reaģējot uz Komisijas iebildumu rakstā pausto piezīmi, kurā tā, nenorādot uz jauniem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, vienīgi novērojusi, ka Direktīvas 2003/87 tiesiskums apelācijas sūdzībā nav ticis apšaubīts.

64

Tāpēc pamats par Direktīvas 2003/87 prettiesiskumu ir jāatzīst par nepieņemamu.

65

Līdz ar to apelācijas sūdzība ir jānoraida.

66

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

67

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

68

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: