1. 

Kopš jaunu virzienu iezīmējošā nolēmuma lietā Simmenthal ( 2 ) ES tiesību aktos ir vispāratzīts, ka “katrai valsts tiesai savā jurisdikcijā esošajā lietā ir pienākums pilnībā piemērot [ES] tiesības un aizsargāt tiesības, kas ar tām piešķirtas indivīdiem, vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkādu tādu valsts tiesību normu, kas var būt tām pretrunā, vai tā būtu pieņemta pirms vai pēc [ES] noteikuma”. Šāds pienākums izriet no principa, ka ES tiesību aktiem ir augstāks spēks nekā dalībvalstu tiesību aktiem.

2. 

Šajā lietā, kurā Vācijas prokuratūra apsūdz S. Ince noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pēc Vācijas kriminālkodeksa par neatļautu azartspēļu organizēšanu, jo viņa bez atļaujas uzstādīja un padarīja publiski pieejamu spēļu automātu, iesniedzējtiesa, cenšoties panākt atbilstību ES tiesību aktiem, saskaras ar grūtībām precīzi noteikt, kādas valsts normas tā nedrīkst piemērot, lai ievērotu ES tiesību aktus un jo īpaši Tiesas spriedumus Winner Wetten ( 3 ), Stoß u.c. ( 4 ) un Carmen Media Group ( 5 ). Iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, kurš no vairākiem tai pieejamajiem līdzekļiem ir īstais, lai nodrošinātu ES tiesību aktu ievērošanu. Tāpēc konkrētā lieta Tiesai ļauj atgādināt vairākus jautājumus, kas saistīti ar Līgumu noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību un ES tiesību aktu augstāka spēka principu.

3.

LESD 56. panta redakcija ir šāda:

“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Savienībā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.

[..]”

4.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā, 1. pantu ( 6 ):

“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:

[..]

[..]

[..]”

5.

Šīs pašas direktīvas 8. panta 1. punktā paredzēts:

“Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.

[..]”

6.

Saskaņā ar Vācijas Pamatlikuma (Grundgesetz) 70. un 72. pantu tiesību akti par azartspēlēm ir federālo zemju kompetencē.

7.

Ar Valsts līgumu par azartspēlēm (Staatsvertrag zum Glücksspielwesen, turpmāk tekstā – “GlüStV”), kas noslēgts starp federālajām zemēm un stājās spēkā 2008. gada 1. janvārī, tika izveidota jauna vienota sistēma azartspēļu rīkošanai, norisei un starpniecībai, aizstājot iepriekšējo šādu valsts līgumu.

8.

GlüStV 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Publisku azartspēļu organizēšana vai starpniecība drīkst notikt vienīgi ar attiecīgās federālās zemes kompetentās iestādes atļauju. Šādu spēļu organizēšana vai starpniecība bez šādas atļaujas ir aizliegta (nelegālas azartspēles).”

9.

GlüStV 10. pantā ir noteikts:

“(1)   Lai sasniegtu 1. punktā norādītos mērķus, federālajām zemēm ir tiesību aktos noteikts pienākums garantēt pietiekamu azartspēļu piedāvājumu. Tām palīdz tehniskā komiteja, kas sastāv no ekspertiem, kuri specializējušies cīņai pret atkarību no azartspēlēm.

(2)   Saskaņā ar tiesību aktiem federālās zemes šo uzdevumu var īstenot pašas vai ar tādu publisko tiesību vai privāto tiesību sabiedrību starpniecību, kurās publisko tiesību juridiskajām personām tieši vai netieši ir izšķiroša ietekme.

[..]

(5)   Personām, kuras nav minētas 2. apakšpunktā, ir atļauts organizēt tikai loterijas un spēles saskaņā ar trešās nodaļas noteikumiem.”

10.

GlüStV zaudēja spēku 2011. gada beigās. Tomēr katrā no Vācijas federālajām zemēm (izņemot Šlēsvigu-Holšteinu) tika pieņemti tiesību akti, saskaņā ar kuriem GlüStV noteikumus turpināja piemērot kā federālās zemes tiesisko regulējumu, līdz stājās spēkā jaunais Valsts līgums par azartspēlēm kā federālais likums. Bavārijā tam tika izmantota Bavārijas likuma par Valsts līguma par azartspēlēm Vācijā izpildi (Bayerisches Gesetz zur Ausführung des Staatsvertrages zum Glücksspielwesen in Deustschland, turpmāk tekstā – “AGGlüStV”) forma. Ne šis tiesību akts, ne atbilstošie citu federālo zemju tiesību akti netika paziņoti Komisijai.

11.

2012. gada 1. jūlijā Bavārijā stājās spēkā Valsts līgums par izmaiņām azartspēlēs (Glückspieländerungsstaatsvertrag, turpmāk tekstā – “GlüÄndStV”).

12.

Tā 10. panta 2. un 6. punktā paredzēts valsts monopols uz sporta derībām ( 7 ). Saskaņā ar GlüÄndStV 4. pantu sporta derību organizēšanai un starpniecībai vēl arvien ir pienākums saņemt atļauju, turklāt starpniecības veikšanai azartspēlēs, kuras nav atļautas saskaņā ar GlüÄndStV, atļauja nav jāizsniedz un nav paredzētas tiesības to saņemt. Jauna GlüÄndStV iezīme ir “eksperimentālā klauzula par sporta derībām” (10.a pants). Saskaņā ar šo klauzulu septiņus gadus no GlüÄndStV stāšanās spēkā nav jāpiemēro 10. panta 6. punktā paredzētais valsts monopols uz sporta derību organizēšanu. Šajā laika posmā sporta derības var tikt organizētas tikai saskaņā ar licenci, kuras var izdot ne vairāk kā 20. Licencēšanas pienākums sākotnēji piemērojams tikai nevalstiskajiem derību rīkotājiem. Tiem 16 valstiskajiem azartspēļu rīkotājiem, kuri jau aktīvi darbojas, tas nav piemērojams vienu gadu pēc licenču izdošanas.

13.

2012. gada 8. augustā Vācijas iestādes Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par licenču izdošanas procedūras uzsākšanu. Šķiet, ka šī procedūra vēl nav beigusies.

14.

Vācijas Kriminālkodeksa (Strafgesetzbuch, turpmāk tekstā – “StGB”) 284. pants ar nosaukumu “Nelikumīga azartspēļu rīkošana” skan šādi:

“1)   Personu, kura organizē vai publiski notur azartspēles bez administratīvas atļaujas vai kura piegādā šim nolūkam nepieciešamo aprīkojumu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar naudas sodu.

[..]

3)   Personu, kura 1. punktā minētajos gadījumos

soda ar brīvības atņemšanu no trijiem mēnešiem līdz pieciem gadiem.

[..]”

15.

Vācijā dzīvojoša Turcijas pilsone S. Ince tiek apsūdzēta par to, ka 2012. gada 11. janvārī un 12. janvārī (pirmā apsūdzība), kā arī laika posmā no 2012. gada 13. aprīļa līdz 7. novembrim (otrā apsūdzība) darbojās kā starpniece sporta derību slēgšanā ar viņas vadītajā uzņēmumā “Sportsbar” novietotu spēļu automātu tāda derību rīkotāja vārdā, kurš ir reģistrēts un licenzēts Austrijā, bet kuram Vācijā nav izdota atļauja sporta derību piedāvāšanai. Viņa tiek apsūdzēta par to, ka tādējādi esot izdarījusi StGB 284. pantā (“neatļauta azartspēļu organizēšana”) paredzēto noziedzīgo nodarījumu.

16.

Ar 2013. gada 7. maija rīkojumu, kas Tiesas kancelejā tika saņemts 2014. gada 11. jūlijā, Amtsgericht Sonthofen (Zonthofenas pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“I. Par pirmo apsūdzību (2012. gada janvāris) un otro apsūdzību, ciktāl tā attiecas uz laika posmu līdz 2012. gada jūnija beigām:

II. Par otro apsūdzību, ciktāl tā attiecas uz laika posmu no 2012. gada jūlija:

17.

Pirmkārt, konkrētā lieta ir jāpārbauda attiecībā uz Līguma noteikumiem. Direktīva 2006/123/EK ( 8 ) netiek piemērota azartspēļu darbībām.

18.

Otrkārt, kā iesniedzējtiesa pamatoti pieņem, apstāklis, ka S. Ince ir trešās valsts pilsone, nenozīmē, ka viņa principā nevar atsaukties uz LESD 56. panta 1. punktu, kurā aizliegti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi “dalībvalstu pilsoņiem”. Pastāv pārrobežu pakalpojums starp Austrijā reģistrētu pakalpojumu sniedzēju un pakalpojuma saņēmējiem Vācijā. S. Ince loma aprobežojas ar starpniecību starp šo pakalpojumu sniedzēju un saņēmējiem. Viņa darbojas Austrijas pakalpojumu sniedzēja vārdā. Viņa pati šo pakalpojumu nesniedz. Un tomēr uz viņas darbībām attiecas LESD 56. pants, kā rezultātā viņa var atsaukties uz šo noteikumu valsts tiesā. Patiesi, ja visu pakalpojuma sniegšanas procesu starp pakalpojuma sniedzēju Austrijā un saņēmēju Vācijā sadalītu vairākos pakārtotos procesos, tad situācijas, kas veido daļu no šī kopējā procesa, bieži vien nebūtu ietvertas LESD 56. pantā – vai nu tāpēc, ka viens no starpniekiem ķēdē ir trešās valsts pilsonis, vai arī tāpēc, ka šajā pakārtotajā procesā nav pārrobežu situācijas.

19.

Treškārt, šī lieta nav par to, vai monopols attiecībā uz sporta derībām ir vai nav saderīgs ar ES tiesību aktiem. Faktiski iesniedzējtiesai, šķiet, nav nekādu šaubu, ka pēc vairākiem Tiesas spriedumiem ( 9 ) monopola darbība Vācijā attiecībā uz sporta derībām saskaņā ar iepriekš “Atbilstošajās tiesību normās” minētajiem pantiem vērsta uz nelikumīgu mērķu sasniegšanu un tādējādi ir pretrunā ar Līgumā paredzēto brīvību sniegt pakalpojumus. Iesniedzējtiesa šaubās par to, kādām sekām ES tiesību aktos jāizriet no šiem spriedumiem saistībā ar administratīviem aizliegumiem un krimināltiesiskām sankcijām.

20.

Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa apzinās, ka pastāv nepamatots pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums un tādējādi LESD 56. panta pārkāpums. Šīs pirmās instances tiesas šaubas, manuprāt, izriet no fakta, ka judikatūra valsts līmenī šajā ziņā vēl nepavisam nav saskaņota. Saskaroties ar neskaidru un pretrunīgu tiesu praksi Vācijā, iesniedzējtiesai ir vajadzīgs Tiesas padoms. Ja prokurors sāk kriminālvajāšanu pret kādu personu, kas nav pieprasījusi atļauju, iesniedzējtiesai ir precīzi jānoskaidro, kuru valsts tiesību aktu noteikumu tā nedrīkst piemērot, lai ievērotu ES tiesību aktus. Savukārt trešais jautājums ir uzdots saistībā ar atšķirīgu juridisko situāciju, kādā Vācijas iestādes ir organizējušas licencēšanas procedūru. Šeit iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ir pārkāpts LESD 56. pants. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pašreizējā licencēšanas kārtība ir pamatota vai nav pamatota, jo tā var atbilst vai var neatbilst vispārējiem tiesību principiem.

21.

Tādēļ pirmais jautājums būtībā ir par ES tiesību aktu augstāku spēku, savukārt trešais jautājums attiecas uz licencēšanas kārtības samērīgumu.

22.

Ar savu pirmo jautājumu, kas ir sadalīts trīs pakārtotos jautājumos, kuri tomēr ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vēlētos zināt, vai LESD 56. pantā un tajā ietvertajos principos kriminālvajāšanas iestādēm ir aizliegts saukt pie atbildības par starpniecību sporta derībās, kas īstenota bez Vācijas iestāžu atļaujas citā ES dalībvalstī licenzētu derību rīkotāju vārdā. Iesniedzējtiesas tiesnesis ir saskāries ar jautājumu, vai S. Ince ir izpildījusi StGB 284. panta materiālās prasības. Tas atkarīgs no tā, vai šī sistēma Vācijā ir vai nav likumīga. Iesniedzējtiesai ir šaubas par tās saderību ar ES tiesību aktiem, jo tā nav pārliecināta, kā ES dalībvalsts tiesu varas un izpildvaras iestādēm jārīkojas situācijā, kad valsts likumdevēja iestāde vēl nav veikusi pasākumus, lai izlabotu situāciju, kura ir pretrunā ES tiesību aktiem.

23.

Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai saskaņā ar Tiesas spriedumiem Stoß u.c. ( 10 ) un Carmen Media Group ( 11 ) Vācijas tiesas uzskata, ka Vācijas valsts monopols ir pretrunā LESD 56. pantam, ņemot vērā, ka tas nav piemērots, lai sasniegtu mērķi, kam tas tika izveidots – kas bija konsekventi un sistemātiski veicināt azartspēļu iespēju samazināšanu un ierobežot darbības šajā jomā.

24.

Ņemot to vērā, nebūtu vajadzīgs atgādināt visu šīs Tiesas judikatūru attiecībā uz pamatotiem LESD 56. panta ierobežojumiem azartspēļu jomā. Tomēr izskatāmās lietas izpratnē jāuzsver vairāki punkti.

25.

Spriedumā Winner Wetten ( 12 ) Tiesai bija jāatbild uz jautājumu, vai tagadējā LESD 49. un 56. pantā, “neraugoties uz tieši piemērojamu [ES] tiesību pārākuma principu, izņēmuma gadījumā pārejas periodā” atļauts turpināt piemērot valsts noteikumus valsts monopola jomā, kas parasti ir pretēji šiem noteikumiem.

26.

Jautājums pamatā ir par to, vai tāda principa atzīšana, kas izņēmuma kārtā atļauj pagaidām saglabāt to valsts tiesību normu darbību, par kurām ir atzīts, ka tās ir pretrunā ar tieši piemērojamo ES tiesību aktu normu, bija pamatojama ar analoģiju, ņemot vērā Tiesas izstrādāto judikatūru, pamatojoties uz LESD 264. panta 2. punktu.

27.

Tiesa konstatēja, ka, “ievērojot tieši piemērojamu Savienības tiesību pārākumu, valsts tiesisko regulējumu par valsts sporta derību monopolu, kurā saskaņā ar valsts tiesas veikto konstatējumu ir ietverti ierobežojumi, kuri neatbilst brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, jo ar minētajiem ierobežojumiem saskaņoti un sistemātiski netiek ierobežotas derības, nevar turpināt piemērot pārejas periodā” ( 13 ).

28.

Šis princips, manuprāt, nav aizstāts spriedumā Stanleybet u.c.

29.

Šajā lietā Tiesa no jauna apstiprināja sprieduma Winner Wetten ( 14 ) secinājumus. Tad tā atgādināja judikatūru, saskaņā ar kuru valsts iestādēm ir pietiekams rīcības brīvības apjoms, lai dotu tām iespēju noteikt, kas ir nepieciešams patērētāju aizsardzības un sabiedriskās kārtības saglabāšanas nodrošināšanai atbilstoši samērīguma principam ( 15 ), saskaņā ar kuru azartspēļu nozare ir “ļoti specifisks tirgus”, kur konkurencei starp vairākiem operatoriem, kuriem atļauts rīkot tādas pašas azartspēles, var būt negatīva ietekme un tā var palielināt patērētāju izdevumus par azartspēlēm un to atkarības riskus ( 16 ).

30.

No šīs judikatūras Tiesa secināja, ka atteikums pieļaut pārejas posmu valsts tiesību aktu nesaderības gadījumā ar LESD 49. un 56. pantu “uzreiz nerada attiecīgās dalībvalsts pienākumu liberalizēt azartspēļu tirgu, ja tā uzskatītu, ka šāda liberalizācija nav savienojama ar patērētāju un sabiedriskās kārtības aizsardzības līmeni, kuru šī dalībvalsts vēlas nodrošināt. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis var veikt pastāvoša monopola reformu, lai to padarītu saderīgu ar Līguma noteikumiem, it īpaši, to pakļaujot efektīvai un stingrai valsts iestāžu kontrolei” ( 17 ).

31.

Tiesa turpinājumā konstatēja, ka, “ja attiecīgā dalībvalsts uzskatītu, ka pastāvoša monopola reforma, lai to padarītu saderīgu ar Līguma noteikumiem, nav iespējama un ka azartspēļu tirgus liberalizācija vislabāk atbilst patērētāju un sabiedriskās kārtības aizsardzības līmenim, kuru tā vēlas nodrošināt, tai ir jāievēro Līgumu pamatnoteikumi, tostarp [LESD 49. un 56. pants], vienlīdzīgas attieksmes princips un nediskriminācijas pilsonības dēļ princips, kā arī no tiem izrietošais pārskatāmības pienākums [..]. Šādā gadījumā iepriekšējas administratīvās atļaujas kārtības attiecībā uz atsevišķu azartspēļu veidu piedāvājumu ieviešanai šajā dalībvalstī ir jābalstās uz objektīviem, nediskriminējošiem un iepriekš zināmiem kritērijiem, lai ierobežotu valsts iestāžu novērtējuma brīvības izmantošanu tādējādi, ka tā nevar tikt izmantota ļaunprātīgi [..]” ( 18 ).

32.

No tikko minētās judikatūras jāatceras: pirmkārt, valsts monopols pats par sevi nav pretrunā LESD 56. pantam, un šajā normā dalībvalstīm arī netiek pieprasīts liberalizēt tirgu azartspēļu jomā. Otrkārt, administratīvu atļauju sistēma azartspēļu nodrošināšanā principā ir pieļaujama, ja vien tā ir pamatota ar objektīviem, nediskriminējošiem kritērijiem, kas ir iepriekš zināmi un ar ko tiek ierobežota valsts iestāžu rīcības brīvību izmantošana tā, lai tā netiek izmantota patvaļīgi. Principā tādēļ dalībvalstis var brīvi regulēt šo sfēru, ja vien tās ievēro ES tiesību aktus ( 19 ). Treškārt, Tiesa neparedz nekādu pārejas posmu, kura laikā var turpināt piemērot tiesību aktus, kas tiek uzskatīti par nesaderīgiem ar ES.

33.

Turklāt no Tiesas sprieduma, no kura var secināt, ka valsts tiesību akti nav saderīgi ar ES tiesību aktiem, visām attiecīgās dalībvalsts institūcijām ir pienākums labot šo situāciju. Tas izriet no LES 4. panta 3. punktā paredzētā Savienības tiesību aktu augstāka spēka principa un lojālas sadarbības principa. Šajā ziņā Tiesa konsekventi uzskata, ka dalībvalstīm ir pienākums likvidēt ES tiesību pārkāpuma radītās prettiesiskās sekas ( 20 ). Tiesa ir uzsvērusi, ka “šāds pienākums attiecas uz katru attiecīgās dalībvalsts iestādi tās kompetences ietvaros” ( 21 ). Likumdevējam tas nozīmē tiesību aktu atcelšanu, kuri ir pretrunā ar ES tiesību aktiem ( 22 ). Valsts tiesnesim, kā ir labi zināms kopš sprieduma Simmenthal, ir pienākums nepiemērot ES tiesību aktiem pretrunā esošus valstu tiesību aktu noteikumus ( 23 ). Tāds pats pienākums attiecas uz visām valsts iestādēm.

34.

Bet kas ir tie noteikumi, kuri Vācijas tiesām nav jāpiemēro šajā gadījumā? Vai tikai tie noteikumi, kas attiecas uz valsts monopolu (GlüStV 10. pants), vai papildus arī noteikums, kurā tiek pieprasīta atļauja sporta derību organizēšanai un starpniecībai (GlüStV 4. pants)? Ar šo jautājumu cīnās iesniedzējtiesa. Lēmumu par to, kurus noteikumus nepiemērot, neatvieglo tas, ka Vācijā pastāv divas judikatūras nostājas, kuras īsi jāapraksta.

35.

Saskaņā ar nostāju, kuru īpaši izmanto augstākās administratīvās tiesas, sporta derību starpniecības aizliegums ir pretrunā ar ES tiesību aktiem tikai tad, ja tam pamatā ir GlüStV 10. panta 2. un 5. punkts. Tomēr tas nenozīmē, ka privāts pakalpojuma sniedzējs var darboties kā starpnieks bez GlüStV 4. pantā noteiktās atļaujas un ka nav jāpiemēro StGB 284. pants. Šīs tiesas pārbauda, vai privāti rīkotāji vai starpnieki varētu saņemt atļauju saskaņā ar tādiem nosacījumiem, kādi attiecībā uz valsts monopolistiem un to starpniekiem paredzēti GlüStV un tā īstenošanas tiesību aktos. Tomēr, kā norāda iesniedzējtiesa, vienmēr ir konstatēts, ka šīs (fiktīvās) “tiesības uz atļauju” nepastāv. Viens no šī konstatējuma pamatojumiem ir tāds, ka privātais derību rīkotājs neatbilst GlüStV noteiktajiem tirdzniecības ierobežojumiem vai citiem noteikumiem, kas piemērojami monopolistiem kā monopolu attaisnojoši apstākļi.

36.

Šajā ziņā Bundesverwaltungsgericht (Federālā Administratīvā tiesa) vairākos spriedumos 2013. gada maijā un jūnijā uzskatīja, ka Vācijas iestādes “piesardzības” dēļ var aizliegt sporta derību rīkošanu un starpniecību bez Vācijas iestāžu atļaujas, ja vien attiecīgais rīkotājs vai starpnieks ir izpildījis atļaujas būtiskos nosacījumus – izņemot potenciāli nelikumīga monopola noteikumus – un tas bijis skaidrs, tas ir, aizliedzošā iestāde tās lēmuma pieņemšanas brīdī to ir varējusi identificēt bez papildu pārbaudes.

37.

Citas tiesas savukārt uzskata, ka atļaujas ierobežojumu GlüStV 4. panta 1. punktā nedrīkst piemērot atsevišķi no GlüStV 10. panta 2. un 5. punktā noteiktā aizlieguma. Atbilstoši to uzskatam tiesas atļauju piešķiršanas kārtības privātajiem pakalpojumu sniedzējiem fikcija pati par sevi ir nelikumīga. Turklāt GlüStV un tā īstenošanas tiesību aktos noteiktā atļauju procedūra ir paredzēta nevis privātiem derību rīkotājiem un to starpniekiem, bet tikai valsts monopolistiem un to starpniekiem.

38.

Ņemot vērā iepriekš izteiktās piezīmes, varētu nosliekties atbildēt, ka nav jāpiemēro tikai noteikums par valsts monopolu. Galu galā Tiesa nekādā veidā neapšauba atļauju izsniegšanas procedūras vispārējo pieņemamību.

39.

Tomēr esmu skeptisks par šādu pieeju un ieteiktu Tiesai iet vēl tālāk. Mana jautājumu vērtējuma rezultātā izdarītu secinājumu, ka iesniedzējtiesas tiesnesim nav jāpiemēro abas nostājas, kā centīšos pierādīt turpinājumā. Vēlētos uzsvērt, ka izskatāmajā lietā ir konkrēti fakti, kas liek man piedāvāt otro iespēju.

40.

Pirmkārt, tas, ka valsts līmenī pastāv pretrunīga judikatūra attiecībā uz pienākumu ievērot atļauju izsniegšanas procedūru, tirgus dalībniekiem nenodrošina tiesisko noteiktību. Nedomāju, ka šādā situācijā, ko raksturo nenoteiktība, tiem var prasīt izvēlēties to iespēju, kura tiem ir mazāk labvēlīga.

41.

Otrkārt, neviena atļauja nav izsniegta nevienam privātam pakalpojumu sniedzējam, kuram bija jāievēro šāda procedūra. Patiešām, šķiet, ka valsts iestādes neizdod atļauju, ja iestādei lēmuma brīdī nebija skaidri redzams, ka starpniecības darbība būtībā atbilst visiem atļaujas piešķiršanas būtiskajiem nosacījumiem. Acīmredzot šāda prakse visu atļaujas piešķiršanas procedūru padara nevērtīgu. Nešķiet, ka šādas procedūras rezultāts ir zināms jau tās sākumā (“Ergebnisoffenheit” trūkums). Būtu ciniski pieprasīt tirgus dalībniekam ievērot procedūru, kas ir lemta neveiksmei. Juridiskās sekas var būt vienīgi tādas, ka tam nav nepieciešams ievērot šādu procedūru.

42.

Treškārt, tas, ka valsts iestādēm nav jāpiemēro tiesību normas, kuras ir pretrunā ar ES tiesību aktiem, nenozīmē, ka persona patiešām gaida, ka tās to faktiski darīs. Galu galā, tiesību aktiem attiecībā pret indivīdu ir likumības prezumpcija. Tiesiskās noteiktības principa pamatā ir prasība, lai noteikumi būtu skaidri un precīzi un to sekas būtu paredzamas, īpaši tad, ja tie var negatīvi ietekmēt personas vai uzņēmumus ( 24 ). Šāda precizitāte šeit nepārprotami nav noteikta. Tas var būt tikai neizdevīgi personai.

43.

Ceturtkārt, man ir grūti nodalīt atļaujas prasību no valsts monopola. Abi šie noteikumi ir cieši saistīti, ņemot vērā, ka visa atļauju procedūra ir pielāgota valsts institūcijām. Visa GlüStV loģika ir tāda, ka tas attiecas tikai uz publiskajiem subjektiem. Ja atbilstoši šai loģikai vienīgi valsts institūcijas var pieteikties atļaujas saņemšanai, tad diez vai var sagaidīt, ka privāts pakalpojumu sniedzējs pieteiksies šādai atļaujai, ja tiesību akti no tā skaidri atrunā.

44.

Šādas interpretācijas sekas ir tādas, ka netiks izpildītas StGB 284. panta būtiskās prasības.

45.

Šādu argumentāciju papildus pamato Tiesas argumentācija spriedumā Placanica. Šeit Tiesa nepārprotami norādīja, ka “dalībvalsts nevar piemērot kriminālsodu par neizpildītām administratīvām formalitātēm, ja šo formalitāšu izpildīšanas iespēju tā liedza vai padarīja neiespējamu pretēji [ES] tiesībām” ( 25 ). Tiesa atkārtoja šo formulu spriedumā Stoß u.c. ( 26 ), kas bija taisīts lietā, kurā, kā jau tika minēts iepriekš, priekšmets bija Vācijas tiesību akti par sporta derībām.

46.

Tātad atbildei uz pirmo jautājumu jābūt tādai, ka situācijā, kad valsts tiesa ir noteikusi, ka monopols uz sporta derībām ir pretrunā ES tiesību aktiem un saskaņā ar valsts tiesību aktu noteikumiem tikai publiskie subjekti var iegūt valsts atļauju, ar LESD 56. pantu ir aizliegts valsts kriminālvajāšanas iestādēm saukt pie atbildības par starpniecību sporta derībās, kas tiek veikta bez valsts atļaujas kāda derību rīkotāja vārdā, kurš ir licencēts citā ES dalībvalstī.

47.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Direktīvu 98/34 ir aizliegts piemērot AGGlüStV noteikumus pēc GlüStV spēkā esamības termiņa beigām, jo šis Bavārijas tiesību akts nav paziņots Komisijai.

48.

Lai gan lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ievērojams kopējais apjoms, iesniedzējtiesa šajā ziņā nav ļoti labi pamatojusi šī jautājuma saistību ar izskatāmo lietu. Paliek atklāts jautājums, kurus AGGlüStV noteikumus tā šai ziņā uzskata par būtiskiem. Turpinājumā es vēl atgriezīšos pie šī jautājuma.

49.

Saskaņā ar Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu, kas ir tieši piemērojams noteikums tādā nozīmē, lai privātpersona varētu uz to atsaukties valsts tiesā ( 27 ), dalībvalstīm ir pienākums paziņot Komisijai par “jebkuru tehnisko noteikumu projektu”. Direktīvas 98/34 1. panta 11. punktā tehniski noteikumi ir definēti kā “tehniski parametri un citas prasības vai noteikumi par pakalpojumiem, ietverot attiecīgus administratīvus noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta, de jure vai de facto, tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, pakalpojumu sniedzēja izveidošanas vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī vai lielā tās daļā, kā arī dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, izņemot 10. pantā minētos, kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu vai kas aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu, vai uzņēmumu kā pakalpojumu sniedzēju”.

50.

Viss GlüStV projekts pirms tā pieņemšanas tika paziņots Komisijai saskaņā ar Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu ( 28 ). Saskaņā ar tā noteikumiem, kas paziņoti Komisijai un beidzot pieņemti ( 29 ), GlüStV zaudēja spēku, beidzoties ceturtajam gadam pēc tā stāšanās spēkā ( 30 ).

51.

Kad 2011. gada beigās GlüStV zaudēja spēku, Bavārijā GlüStV noteikumi palika spēkā, tam izmantojot AGGlüStV. Komisijai par šo spēkā esamības turpinājumu netika paziņots.

52.

Uzskatu, ka paziņošanai bija jānotiek un ir pārkāpts Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkts.

53.

Tā kā šīs direktīvas mērķis ir preventīvs, lai novērstu sarežģījumus, kas rodas no iespējamajiem tirdzniecības šķēršļiem nākotnē, gan Komisijas kā līgumu uzraudzītājas, gan pārējo ES dalībvalstu interesēs ir būt vispusīgi informētām par tehnisko noteikumu projektiem. Ja tiesību akts ir ierobežots laikā, tad tas ir svarīgs, pat būtisks elements. Komisija un ES dalībvalstis ir ieinteresētas zināt, vai ir atkārtoti ieviests tiesību akts, par kuru tās uzskata, ka tas ir zaudējis spēku.

54.

Šajā posmā jāpiebilst, ka Tiesa pieprasa dalībvalstīm iesniegt Komisijai visu tiesību aktu projektus, pat ja tikai daži no to noteikumiem faktiski ir tehniskie noteikumi ( 31 ). Tiesa to ir pamatojusi ar atsauci uz mērķi, kas norādīts Direktīvas 8. panta 1. punkta pirmās daļas pēdējā teikumā, kam jādod iespēja Komisijai iegūt pēc iespējas vairāk informācijas par jebkuru tehnisku noteikumu projektu attiecībā uz tā saturu, darbības sfēru un vispārējo kontekstu, lai dotu iespēju tai pēc iespējas efektīvāk īstenot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar direktīvu ( 32 ).

55.

Tāpēc, manuprāt, Bavārijas iestādes ir pārkāpušas Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu, nepaziņojot par AGGlüStV. Tiesību akta spēkā esamības pagarināšana ar citu tiesību aktu, citiem vārdiem sakot, ir jauns tehnisko noteikumu projekts, kas atbilst Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktam ( 33 ).

56.

Kādas ir šīs nepaziņošanas tiesiskās sekas?

57.

Būtu vilinoši rosināt domāt, ka, ja dalībvalsts nav paziņojusi par tiesību aktu, tad viss tiesību akts nav piemērojams. Šādu viedokli aizstāvot, tiek argumentēts, ka, ja jāpaziņo par visu tiesību aktu, tad ir loģiski, ka arī nepiemērojamība jāattiecina uz visu tiesību aktu ( 34 ). Šāds risinājums, kas būtu pievilcīgs ar to, ka ir viegli piemērojams, turklāt dotu papildu stimulu dalībvalstīm paziņot Komisijai par tiesību aktu projektiem.

58.

Tomēr neredzu pamatu šādai šaurai interpretācijai.

59.

Kopš sprieduma CIA Security International ( 35 ) Tiesa konsekventi uzskata, ka “paziņošanas pienākuma pārkāpuma dēļ tehniskie noteikumi kļūst nepiemērojami tā, ka tie nav piemērojami pret personām”.

60.

Saprotu, ka šajā teksta fragmentā ir atsauces tikai uz konkrētiem tehniskiem noteikumiem, kas faktiski nosaka paziņošanas pienākumu. Patiešām, par Itālijas tiesību akta projektu Tiesa ir atzinusi, ka vienīgi pats fakts, ka visi šajā tiesību aktā ietvertie noteikumi tika paziņoti Komisijai, neatturēja Itālijas Republiku no tā, lai tādi noteikumi, kas nebija uzskatāmi par tehniskajiem noteikumiem, stātos spēkā nekavējoties un tādējādi negaidot direktīvā paredzētās pārbaudes procedūras rezultātus ( 36 ). Citiem vārdiem sakot: kaut arī Tiesa pieprasa, lai ES dalībvalsts dara zināmu visu tiesību akta projektu, tā nepieprasa valstij apturēt to daļu stāšanos spēkā, kuras nav tehniskie noteikumi. Ņemot vērā šo judikatūru, man šķistu tikai loģiski, ka nav piemērojami tikai tie tiesību akta noteikumi, kas faktiski ir tehniskie noteikumi ( 37 ).

61.

Tas liek man atgriezties pie izskatāmās lietas. Ne atļaujas prasība, ne valsts monopols, manuprāt, nav tehniskie noteikumi Direktīvas 98/34 nozīmē.

62.

Direktīvas 98/34 nolūks ir, izmantojot preventīvu uzraudzību, aizsargāt brīvu preču kustību, kā arī brīvību sniegt informācijas sabiedrības pakalpojumus.

63.

Tā ir taisnība, ka Tiesa iepriekš ir nolēmusi, ka tādi valsts tiesību akti, ar kuriem spēļu automātos spēlējamo spēļu ar maziem laimestiem izmantošana vietās, kas nav kazino vai spēļu zāles, var tikt ierobežota vai pat pakāpeniski padarīta neiespējama, var tikt uzskatīti par “tehniskiem noteikumiem” Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izpratnē ( 38 ). Tad varētu mēģināt noteikt saikni ar brīvu preču apriti, šajā gadījumā – spēļu automātiem. Tomēr šajā lietā aizliegums ir ievērojami plašāks. Saikne ar automātu man šķistu pārāk vāja.

64.

Tāpēc ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt tā, ka ar Direktīvas 98/34 8. pantu ir aizliegta sodīšana par starpniecību sporta derībās bez valsts atļaujas, ar derību automāta palīdzību slēdzot derības citā dalībvalstī licenzēta derību rīkotāja vārdā, ja valsts iejaukšanās pamatā ir Eiropas Komisijai nepaziņoti tehniskie noteikumi. Valsts noteikumi, piemēram, GlüStV 4. panta 1. punkts, 10. panta 2. un 5. punkts, nav “tehniskie noteikumi” Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta nozīmē.

65.

Trešā jautājuma pareizā premisa ir tāda, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums un licencēšanas procedūra ir pamatota tikai, ciktāl tie paredzēti tam, lai aizsargātu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu mērķus un turklāt ir samērīgi ar sasniedzamo mērķi un atbilst ES tiesību vispārējiem principiem.

66.

Tādā veidā iesniedzējtiesa lūdz sniegt ieteikumus par to, vai pašreizējā licencēšanas kārtība, pamatojoties uz GlüÄndStV, ir atbilstoša LESD 56. pantam un vispārējiem ES tiesību principiem. Pretējā gadījumā S. Ince nevarētu tikt saukta pie kriminālatbildības saskaņā ar StGB 284. pantu. Iesniedzējtiesa atsaucas uz virkni faktoru, kuru dēļ, tāsprāt, varētu uzskatīt, ka pašreizējā licencēšanas kārtība ir nelikumīga no ES tiesību aktu viedokļa.

67.

Sākumā jāatgādina, ka galu galā valsts tiesa vienīgā ir kompetenta izvērtēt faktus un interpretēt valsts tiesību aktus, lai noteiktu, vai valsts tiesību akti ir samērīgi ar vispārējo interešu mērķi ( 39 ). Tomēr Tiesa var sniegt ieteikumus, pamatojoties uz informāciju, kas sniegta saistībā ar tiesvedību ( 40 ). Izskatāmajā lietā Tiesai nav jāizvērtē katra valsts tiesas sniegtās informācijas detaļa, ņemot vērā, ka trešajā jautājumā ir ļoti daudz faktu. Tādēļ jāiesaka Tiesai detalizēti neanalizēt iesniedzējtiesas norādītos faktus, jo, lai to realizētu, būtu vajadzīgs piekļūt visiem valsts licencēšanas kārtības elementiem.

68.

Šī iemesla dēļ atgādināšu dažus vispārējos principus, kas jāievēro valsts iestādēm, kad tās izmanto jaunu licencēšanas sistēmu. Šie principi izriet no Tiesas judikatūras iepirkumu, koncesiju un iepriekšēju administratīvu atļauju kārtības kontekstā. Šos pašus principus Tiesa piemēro šīm jomām. Vienmēr ir pienākums ievērot Līguma pamatnoteikumus un no tiem izrietošos principus, jo šādu darbību veikšanā var būt ieinteresēti tirgus dalībnieki no citām dalībvalstīm ( 41 ).

69.

Licences izdodošajām valsts iestādēm ir pienākums ievērot Līguma pamatnoteikumus, tostarp vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas pilsonības dēļ principus, kā arī no tiem izrietošo pārskatāmības pienākumu ( 42 ). Šajā ziņā dalībvalstīm jāgarantē adekvāta atklātība, tādējādi ļaujot īstenot konkurenci attiecībā uz pakalpojumu koncesijām, kā arī piešķiršanas procedūru objektivitātes kontrole ( 43 ).

70.

Turklāt licencēšanas sistēmai ir jābalstās uz nediskriminējošiem un iepriekš zināmiem objektīviem kritērijiem, lai nodrošinātu, ka valsts iestāžu rīcības brīvības izmantošana tiek ierobežota tādā veidā, lai tā netiktu izmantota patvaļīgi ( 44 ). Ikvienai personai, kuru skāris ierobežojošs pasākums, pamatojoties uz atkāpi no brīvības sniegt pakalpojumus, ir jābūt pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ( 45 ).

71.

Papildu ieteikumus var atrast Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvā 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu ( 46 ). Šī direktīva, kas stājās spēkā 2014. gada 18. aprīlī, ir jātransponē līdz 2016. gada 18. aprīlim. Lai gan nešķiet, ka šī direktīva ir piemērojama licencēšanas procedūrai, piemēram, kā izskatāmajā lietā ( 47 ), un katrā ziņā tās transponēšanas termiņš vēl nav beidzies, tās pamatprincipi var būt kā iedvesmas avots un ieteikumi, ja Tiesa izmanto tos pašus principus licenču un koncesiju piešķiršanas procedūrās ( 48 ).

72.

Attiecībā uz interešu konfliktu saistībā ar iepirkumu Tiesa ir atzinusi, ka noteiktus sagatavošanas darbus veikusi persona var atrasties situācijā, kurā nevar piekrist tam, ka vienlīdzīgas attieksmes princips paredz pienākumu vienādi attiekties pret šo personu un pārējiem pretendentiem ( 49 ). Turklāt Direktīvas 2014/23 35. pantā “Korupcijas apkarošana un interešu konfliktu novēršana” ir konstatēts, ka “dalībvalstis prasa līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem veikt atbilstīgus pasākumus, lai apkarotu krāpšanu, favorītismu un korupciju un lai faktiski novērstu, konstatētu un risinātu interešu konfliktus, kas rodas koncesiju piešķiršanas procedūru norisē, nolūkā nepieļaut nekādu konkurences izkropļošanu un nodrošināt piešķiršanas procedūras pārskatāmību un vienlīdzīgu attieksmi pret visiem kandidātiem un pretendentiem”. Turpinājumā ir teikts, ka “interešu konflikta jēdziens ietver vismaz visas tās situācijas, kad līgumslēdzējas iestādes vai līgumslēdzēja personāla locekļiem, kuri ir iesaistīti koncesijas piešķiršanas procedūras norisē vai var ietekmēt šīs procedūras iznākumu, ir tieša vai netieša finansiāla, ekonomiska vai cita veida privāta ieinteresētība, ko var uzskatīt par tādu, kas kompromitē viņu objektivitāti un neatkarību koncesijas piešķiršanas procedūras kontekstā”.

73.

Atbilstoši pārskatāmības principam tiek pieprasīts, ka pasūtītājam ikviena potenciāla pretendenta labā jāgarantē adekvāta atklātība, tādējādi ļaujot īstenot konkurenci attiecībā uz pakalpojumu tirgu, kā arī iepirkumu procedūru objektivitātes kontrole ( 50 ). Turklāt Direktīvas 2014/23 V pielikumā ir detalizēts saraksts “Informācija, kas jāiekļauj paziņojumos par koncesijām, kā minēts 31. pantā”.

74.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai pašreizējā licencēšanas kārtība atbilst vispārējiem tiesību principiem un tāpēc tā ir pamatots LESD 56. panta ierobežojums.

75.

Tādējādi atbildei uz trešo jautājumu ir jābūt tādai, ka ar LESD 56. pantu ir aizliegts sodīt par sporta derību starpniecību bez valsts atļaujas citā dalībvalstī licencēta derību rīkotāja vārdā situācijā, kad valsts tiesa ir konstatējusi, ka licencēšanas procedūra, kuras rezultātā tiek izdotas ne vairāk kā 20 licences derību rīkotājiem, neatbilst vispārējiem principiem, piemēram, vienlīdzības principam, nediskriminācijas pilsonības dēļ principam un pārskatāmības principam.

76.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Amtsgericht Sonthofen (Zonthofenas pirmās instances tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: