1.

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc būtības tiek uzdots jautājums par to, vai dalībvalsts ir tiesīga izslēgt no īpašo, no iemaksām neatkarīgo iztikas pabalstu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ( 2 ), kas grozīta ar Komisijas 2010. gada 9. decembra Regulu Nr. 1244/2010 ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”), izpratnē potenciālo saņēmēju loka citu dalībvalstu pilsoņus viņu pirmo 3 uzturēšanās mēnešu laikā, neskatoties uz to, ka viņi vēl nav ekonomiski aktīvi un ir trūcīgi.

2.

Šī lieta ietilpst Vācijas lietu virknē, kurās iesniedzējtiesas interesējas par to, vai atsevišķu Eiropas Savienības pilsoņu izslēgšana no valsts tiesībās paredzēto sociālo pabalstu saņēmēju loka ir saderīga ar Savienības tiesībām, konkrēti ar vairākās primāro tiesību normās nostiprināto vienlīdzības principu un atvasinātajām tiesībām.

3.

Pirmajā no šīm lietām, kurā tika taisīts spriedums Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358), tika aplūkots gadījums, kad Savienības pilsonis, kurš ieceļo dalībvalsts teritorijā, nedz vēlas tajā atrast darbu, nedz paša spēkiem spēj nodrošināt savu eksistenci. Otrajā lietā, kurā es sniedzu savus secinājumus 2015. gada 26. martā (lieta Alimanovic, C‑67/14, EU:C:2015:210), kura tiek izskatīta Tiesā, ir runa par Savienības pilsoni, kurš, mazāk nekā gadu nostrādājis dalībvalsts, kuras pilsonis viņš nebija, teritorijā, lūdza tiesības saņemt uzņēmējas dalībvalsts iztikas pabalstus.

4.

Izskatāmā lieta ļauj identificēt trešo situāciju, kurā Savienības pilsonis savas uzturēšanās pirmo 3 mēnešu laikā uzņēmējā dalībvalstī nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona un arī nevar tikt uzskatīts par tādu, kurš saglabā šādu statusu atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK ( 4 ), 7. panta 3. punktam.

5.

Saskaņā ar LESD 18. panta pirmo daļu, “piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ”.

6.

LESD 45. pantā konkrētāk tiek garantēta darba ņēmēju pārvietošanās brīvība Eiropas Savienībā. Šā panta 2. punktā ir paredzēts, ka šī pārvietošanās brīvība “nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem”.

7.

Regulas Nr. 883/2004 materiālā piemērošanas joma ir norādīta tās 3. pantā šādi:

“1.   Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

[..].

2.   Ja XI pielikumā nav noteikts citādi, šī regula attiecas uz vispārīgām un īpašām sociālās nodrošināšanas shēmām neatkarīgi no tā, vai tās ir balstītas uz iemaksām vai ne, un shēmām, kas saistītas ar darba devēja vai kuģa īpašnieka pienākumiem.

3.   Šī regula attiecas arī uz īpašiem naudas pabalstiem, kas nav balstīti uz iemaksām un uz kuriem attiecas 70. pants.

[..]

5.   Šo regulu nepiemēro:

[..].”

8.

Saskaņā ar šīs regulas 4. pantu ar nosaukumu “Vienlīdzīga attieksme”:

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību paredz akti tās piederīgajiem.”

9.

Regulas Nr. 883/2004 III sadaļas 9. nodaļa ir veltīta “īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem”. Tajā ir viens vienīgs 70. pants ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi”, kurā ir paredzēts:

“1.   Šo pantu piemēro īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, ko nodrošina saskaņā ar tiesību aktiem, kuriem aptvertā personu loka, mērķu un/vai tiesību nosacījumu dēļ ir gan 3. panta 1. punktā minēto sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, gan sociālās palīdzības īpašības.

2.   Šajā nodaļā “īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti” ir tie, kas:

un

3.   Šās regulas 7. pantu un citas šās sadaļas nodaļas nepiemēro pabalstiem, kas minēti šā panta 2. punktā.

4.   Pabalstus, kas minēti 2. punktā, sniedz tikai dalībvalstīs, kur dzīvo attiecīgās personas, saskaņā ar to tiesību aktiem. Šādus pabalstus sniedz dzīvesvietas iestāde par saviem līdzekļiem.”

10.

Regulas Nr. 883/2004 X pielikuma, kas regulē “īpašos no iemaksām neatkarīgos naudas pabalstus”, iedaļā “Vācija” ir ietverts šāds precizējums:

11.

Direktīvas 2004/38 preambulas 10., 16. un 21. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

[..]

12.

Direktīvas 2004/38 6. panta ar nosaukumu “Tiesības uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem” 1. punktā ir noteikts:

“Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, neizvirzot viņiem nosacījumus vai formalitāšu ievērošanu, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei.”

13.

Direktīvas 2004/38 7. pantā “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus” ir noteikts:

“1.   Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

[..].

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu šādos apstākļos:

[..]

[..].”

14.

Direktīvas 2004/38 14. pants ir veltīts “uzturēšanās tiesību saglabāšanai”. Saskaņā ar šo tiesību normu:

“1.   Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ir 6. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības, kamēr viņi nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.

[..]

3.   Ja Savienības pilsonis vai viņa/viņas ģimenes locekļi izmanto uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, tas nav priekšnoteikums tūlītējai viņa/viņas izraidīšanai.

4.   Atkāpjoties no 1. un 2. punkta un neskarot VI nodaļas noteikumus, Savienības pilsoņus vai viņu ģimenes locekļus nekādā gadījumā nedrīkst izraidīt, ja:

15.

Visbeidzot, šīs direktīvas 24. pantā ar nosaukumu “Vienlīdzīga attieksme” ir noteikts:

“1.   Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laikā posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kā arī tai nav pienākuma pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodapmācībai, ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi.”

16.

Sociālā nodrošinājuma kodeksa I daļas (Sozialgesetzbuch Erstes Buch, turpmāk tekstā – “SGB I”) 19.a panta 1. punktā darba meklētājiem ir paredzēti divi galvenie pamatnodrošinājuma pabalstu veidi:

“1.   Saskaņā ar tiesībām uz pamatnodrošinājumu darba meklētāji var pieprasīt:

[..]”

17.

Sociālā nodrošinājuma kodeksa II daļas (Sozialgesetzbuch Zweites Buch, turpmāk tekstā – “SGB II”) 1. panta “Darba meklētāju pamatnodrošinājuma uzdevums un mērķis” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Pamatnodrošinājums [(“Grundsicherung”)] darba meklētājiem ir paredzēts, lai tā saņēmējs varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

[..]

3.   Pamatnodrošinājuma pabalsti darba meklētājiem ietver pabalstus:

18.

SGB II 7. pantā ar nosaukumu “Pabalstu saņēmēji” ir paredzēts:

“1.   Šajā daļā minētie pabalsti ir paredzēti personām, kuras:

1)   ārvalstnieces un ārvalstnieki, kuri Vācijā [..] nav darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas, kuriem nav tiesību brīvi pārvietoties saskaņā ar Likuma par Eiropas Savienības pilsoņu vispārējo pārvietošanās brīvību (Freizügigkeitsgesetz/EU, turpmāk tekstā – “FreizügG/EU”) 2. panta 3. punktu, un to ģimenes locekļi uzturēšanās pirmo trīs mēnešu laikā,

2)   ārvalstnieces un ārvalstnieki, kuru uzturēšanās tiesību pamats ir tikai darba meklēšana, un viņu ģimenes locekļi,

[..].

1. punkta otro teikumu nepiemēro ārvalstniecēm un ārvalstniekiem, kuri uzturas Vācijā [..], pamatojoties uz uzturēšanas atļauju, kas tikusi izsniegta saskaņā ar Likuma par uzturēšanos 2. nodaļas 5. sadaļu. Noteikumi jautājumā par uzturēšanās tiesībām paliek nemainīgi.

[..]”

19.

SGB II 8. pantā, kas veltīts jēdzienam “darbspēja”, ir paredzēts:

“1.   Darbaspējīga ir ikviena persona, kura paredzamā nākotnē nav tāda, kas slimības vai invaliditātes dēļ nespēj veikt profesionālu darbību vismaz trīs stundas dienā parastos darba tirgus apstākļos.

[..]”

20.

SGB II 9. pantā ir noteikts:

“1.   Par trūcīgu ir uzskatāma ikviena persona, kura sev nevar nodrošināt iztiku vai, pamatojoties uz vērā ņemamajiem ienākumiem vai īpašumu, to nevar nodrošināt pietiekami un vajadzīgo palīdzību nesaņem no citām personām, it īpaši no saviem ģimenes locekļiem vai citām sociālo pabalstu nodrošināšanas struktūrām. [..]

[..]”

21.

SGB II 14.–18.e pants, kas atrodas III nodaļas 1. sadaļā, attiecas uz pabalstiem saistībā ar iesaistīšanos darba tirgū.

22.

SGB II 20. pantā ir norādītas papildinošās tiesību normas par iztikas minimuma vajadzībām, SGB II 21. pants attiecas uz papildu vajadzībām un SGB II 22. pants attiecas uz mājokļa un apkures vajadzībām. Visbeidzot SGB II 28.–30. pants attiecas uz pabalstiem izglītībai un dalībai.

23.

Sociālā nodrošinājuma kodeksa XII daļas (Sozialgesetzbuch Zwölftes Buch, turpmāk tekstā – “SGB XII”) 1. pantā par sociālo palīdzību ir noteikts:

“Sociālās palīdzības uzdevums ir nodrošināt tās saņēmējiem cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. [..]”

24.

SGB XII 21. pantā ir paredzēts:

“Sociālie pabalsti iztikas minimuma nodrošināšanai personām, kuras ir pabalstu saņēmēji saskaņā ar II daļu, netiek piešķirti, ja tās ir darbspējīgas vai to ģimenes saišu dēļ. [..]”

25.

FreizügG/EU piemērošanas joma ir noteikta šā likuma 1. pantā:

“Šis likums regulē citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu (Savienības pilsoņu) un to ģimenes locekļu ieceļošanu un uzturēšanos.”

26.

Attiecībā uz ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām FreizügG/EU 2. pantā ir paredzēts:

“1.   Savienības pilsoņiem, kuriem ir tiesības uz pārvietošanās brīvību, un viņu ģimenes locekļiem ir tiesības ieceļot un uzturēties federālajā teritorijā saskaņā ar šo likumu.

2.   Atbilstoši Kopienu [Savienības] tiesībām pārvietošanās brīvība ir:

[..]

[..].

3.   Darba ņēmējiem un pašnodarbinātajām personām 1. punktā paredzētās tiesības nav ierobežojamas[:]

[..]

[..]

1. punktā minētās tiesības tiek saglabātas sešus mēnešus piespiedu bezdarba gadījumā, ko pēc mazāk nekā viena gada nodarbinātības perioda apstiprina kompetentā nodarbinātības aģentūra.

[..]”

27.

FreizügG/EU 4. pantā attiecībā uz personām, kuras bauda pārvietošanās brīvību un kuras neveic profesionālu darbību, ir noteikts:

“Profesionāli nenodarbināti Savienības pilsoņi vai ģimenes locekļi, kas viņus pavada vai ar viņiem apvienojas, bauda 2. panta 1. punktā paredzētās tiesības, ja tiem ir pietiekama veselības apdrošināšana un iztikas līdzekļi. Ja Savienības pilsonis uzturas federālajā teritorijā studenta statusā, šīs tiesības bauda vienīgi viņa laulātais vai partneris un viņa bērni, kuriem tiek nodrošināts iztikas minimums.”

28.

Eiropas Sociālās un medicīniskās palīdzības konvencijas (turpmāk tekstā – “Palīdzības konvencija”) 1. pantā ir paredzēts nediskriminācijas princips.

29.

Tomēr saskaņā ar minētās konvencijas 16. panta b) punktu 2011. gada 19. decembrī Vācijas valdība ir iesniegusi atrunu (turpmāk tekstā – “atruna”), saskaņā ar kuru “Vācijas Federatīvās Republikas valdība neuzņemas nodrošināt citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņiem Vācijas Sociālā nodrošinājuma kodeksa II daļā – Darba meklētāju pamatnodrošinājuma pabalsti, tās attiecīgi spēkā esošajā redakcijā, paredzētos pabalstus vienlīdzīgi ar tās pilsoņiem un ar tādiem pašiem nosacījumiem”.

30.

Prasītāji pamatlietā ir Spānijas pilsoņi. García-Nieto k‑dze un Peña Cuevas k‑gs, nesalaulājoties un nereģistrējot partnerattiecības, vairākus gadus dzīvoja kopā Spānijā ar savu kopīgo bērnu Jovanlis Peña García un Peña Cuevas k‑ga vēl nepilngadīgo dēlu Joel Luis Peña Cruz.

31.

2012. gada aprīlī García-Nieto k‑dze kopā ar viņu meitu Jovanlis Peña García ieceļoja Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā. 2012. gada 1. jūnijā viņa reģistrējās kā darba meklētāja. 12 dienas vēlāk viņa sāka strādāt kā virtuves palīdze. No 2012. gada 1. jūlija viņa par šo darbu saņēma neto darba algu EUR 600 apmērā (no kuras bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas).

32.

Nedaudz vēlāk, 2012. gada 23. jūnijā, viņām pievienojās Peña Cuevas k‑gs un viņa dēls Joel Luis Peña Cruz. Līdz 2012. gada 1. novembrim viņi visi četri dzīvoja pie García-Nieto k‑dzes mātes un iztika no viņas ienākumiem.

33.

Peña Cuevas k‑gs īslaicīgi tika nodarbināts Vācijā no 2012. gada 2. līdz 30. novembrim. Pēc tam, pamatojoties uz Spānijā iegūtiem apdrošināšanas periodiem, no 2012. gada 1. decembra līdz 2013. gada 1. janvārim viņš saņēma bezdarbnieka pabalstu atbilstoši Sociālā nodrošinājuma kodeksa III daļai. 2013. gada janvārī viņš sāka strādāt par apkopēju. Pēc šā darba beigām viņš atkal saņēma bezdarbnieka pabalstu. Kopš 2013. gada oktobra viņš ir uzsācis jaunu darbu, kuram saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīto bija jābeidzas 2014. gada 30. septembrī.

34.

No 2012. gada jūlija García-Nieto k‑dze un Peña Cuevas k‑gs saņem ģimenes pabalstus par viņu abiem bērniem. Turklāt šie bērni apmeklē skolu kopš 2012. gada 22. augusta.

35.

2012. gada 30. jūlijā prasītāji pamatlietā vērsās arī Vestiche Arbeit Jobcenter Kreis Recklinghausen [Reklinghauzenes apriņķa Vestičes Nodarbinātības dienestā] (turpmāk tekstā – “Jobcenter”) ar lūgumu piešķirt SGB II paredzētos iztikas pabalstus.

36.

Jobcenter tomēr atteica Peña Cuevas k‑gam un viņa dēlam Joel Luis Peña Cruz piešķirt šos pabalstus par 2012. gada augustu un septembri. Jobcenter lēmums tika pamatots ar SGB II 7. panta 1. punkta otrā teikuma pirmo daļu un faktu, ka Peña Cuevas k‑gs un viņa dēls bija nodzīvojuši Vācijā mazāk nekā trīs mēnešus un ka Peña Cuevas k‑gs turklāt nebija darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona. Pēc Jobcenter ieskata, izslēgšana no minētajiem pabalstiem bija piemērojama arī attiecībā uz Peña Cuevas k‑ga dēlu. Pēc Vācijas valdības pievienotās atrunas no Palīdzības konvencijas nevarēja izrietēt nekādas tiesības.

37.

Pēc šā atteikuma prasītāji pamatlietā cēla prasību par šo lēmumu Sozialgericht Gelsenkirchen [Gelzenkirhes Sociālo lietu tiesa, Vācija], un tā tika apmierināta. Tomēr par šo spriedumu Jobcenter iesniedza apelācijas sūdzību Landessozialgericht Nordrhein‑Westfalen [Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes Augstākā sociālo lietu tiesa].

38.

Šāds ir konteksts, kurā šī tiesa izsaka šaubas par to, vai atbilstoši Savienības tiesībām ir pieļaujams, ka prasītājiem pamatlietā pilnībā tiek liegta iespēja saņemt iztikas pabalstus.

39.

Ar 2014. gada 22. maija lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 17. jūnijā, Landessozialgericht Nordrhein‑Westfalen tādēļ nolēma apturēt tiesvedību un saskaņā ar LESD 267. pantu uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

40.

Ar 2015. gada 19. marta lēmumu tā tomēr izlēma, ka nav nepieciešams atbildēt uz pirmo jautājumu, jo ar tādu pašu formulējumu tas jau tika uzdots lietā, kurā tika taisīts spriedums Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358), un uz to Tiesa ir atbildējusi apstiprinoši, nospriežot, ka “Regula Nr. 883/2004 ir jāinterpretē tādējādi, ka “īpašie naudas pabalsti, kas nav balstīti uz iemaksām”, šīs regulas 3. panta 3. punkta un 70. panta izpratnē ietilpst minētās regulas 4. panta piemērošanas jomā” ( 5 ).

41.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji pamatlietā, Vācijas, Polijas un Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Eiropas Komisija.

42.

Izņemot vienīgi Polijas valdību, visi šie lietas dalībnieki arī izteicās tiesas sēdē, kas notika 2015. gada 22. aprīlī. Arī Francijas valdībai, kura nebija iesniegusi rakstveida apsvērumus, šajā tiesas sēdē bija iespēja paust savus argumentus.

43.

Ar savu otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Regulas Nr. 883/2004 4. pantā nostiprinātā vienlīdzīgas attieksmes principa ierobežojumi, kas noteikti valsts tiesību aktos, ar kuriem transponēts Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts, atbilst Savienības tiesībām un, attiecīgā gadījumā, kādā mērā.

44.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa pretnostata SGB II 7. panta 1. punkta otrā teikuma pirmo daļu Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktam, kurā ir paredzēts izņēmums no vienlīdzīgas attieksmes principa pret uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem un Savienības pilsoņiem “sociālās palīdzības pabalstu” piešķiršanā.

45.

Tātad šīs valsts tiesību normas atbilstības Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktam analīzei nozīme ir tikai tajā gadījumā, ja konkrētie pabalsti var tikt kvalificēti kā “sociālās palīdzības pabalsti” šīs direktīvas izpratnē.

46.

Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka īpašs, no iemaksām neatkarīgs pabalsts Regulas Nr. 883/2004 izpratnē vienlīdz var tikt aptverts ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā lietoto jēdzienu “sociālās palīdzības sistēma” ( 6 ). Tomēr, tā kā šādi finansiālie pabalsti ir vērsti uz to, lai atvieglotu piekļuvi darba tirgum, tie tātad nevar tikt uzskatīti par “sociālās palīdzības pabalstiem” Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē ( 7 ). Šādā gadījumā tie ietilpst LESD 45. panta piemērošanas jomā, kurš atrodas trešā prejudiciālā jautājuma centrā.

47.

Līdz ar to, ņemot vērā pamatlietā aplūkojamo pabalstu raksturu, atbilde būtu jāsniedz tikai uz otro vai trešo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.

48.

Par šo aspektu es jau esmu plaši izteicies savos secinājumos lietās Dano ( 8 ) un Alimanovic ( 9 ), nonākot pie secinājuma, ka SGB II paredzētie iztikas pabalsti atbilst sociālās palīdzības pabalstu definīcijai Direktīvas 2004/38 izpratnē ( 10 ).

49.

Šķiet, ka SGB II paredzētos iztikas pabalstus pati Tiesa ir atzinusi par sociālās palīdzības pabalstiem Direktīvas 2004/38 izpratnē. Proti, sprieduma Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358) 69. punktā Tiesa secināja, ka “Savienības pilsonis – saistībā ar piekļuvi tādiem sociāliem pabalstiem kā pamatlietā aplūkojamie – var atsaukties uz vienlīdzību attieksmē ar uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem tikai tad, ja viņa uzturēšanās uzņēmējas dalībvalsts teritorijā atbilst Direktīvas 2004/38 nosacījumiem” ( 11 ).Tātad šajā lietā aplūkojamie pabalsti bija identiski tiem, kādus prasītājiem pamatlietā ir atteicis Jobcenter.

50.

Līdz ar to, izņemot vienīgi atgriešanos pie spriedumā Vatsouras un Koupatantze ( 12 ) formulētā principa, ka finansiāli pabalsti, kas paredzēti, lai atvieglotu piekļuvi darba tirgum, nevar tikt uzskatīti par sociālās palīdzības pabalstiem Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē ( 13 ), savu analīzi es koncentrēšu uz šo pēdējo tiesību normu, nevis uz LESD 45. panta 2. punktu.

51.

Tomēr vispusības labad es izanalizēšu šo tiesību normu un ieteikšu uz trešo prejudiciālo jautājumu sniedzamo atbildi gadījumā, ja Tiesa atstātu valsts tiesas ziņā kvalificēt konkrētos pabalstus kā sociālās palīdzības pabalstus vai kā tādus, kas vērsti uz piekļuves atvieglošanu darba tirgum, vai arī kā tādus, kam ir abi šie mērķi.

52.

Šādā gadījumā, ja valsts tiesa konstatētu, ka prasītajiem pabalstiem ir dubults mērķis, proti, pirmkārt, nodrošināt elementārās pamatvajadzības un, otrkārt, atvieglot piekļuvi darba tirgum, es uzskatu, ka būtu jābalstās uz šo pabalstu galveno uzdevumu, kas konkrētajā gadījumā neapšaubāmi ir nodrošināt cilvēka cienīgai eksistencei nepieciešamos līdzekļus.

53.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu “uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laika posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā”, tas ir, laikā, kamēr Savienības pilsoņi, kuri ir ieceļojuši uzņēmējas dalībvalsts teritorijā šādā nolūkā un kurus tātad “nedrīkst izraidīt, kamēr [viņi] var pierādīt, ka viņi turpina meklēt darbu un ka viņiem ir reālas izredzes tikt pieņemtiem darbā”, meklē darbu.

54.

Līdz ar to, lai gan “Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktā un Regulas Nr. 883/2004 4. pantā ir atgādināts par diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ, minētās direktīvas 24. panta 2. punktā ir ietverta atkāpe no nediskriminācijas principa” ( 14 ).

55.

Attiecībā uz pirmajiem trīs šajā tiesību normā paredzētajiem mēnešiem spriedumā Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358) Tiesa ir apstiprinājusi agrāko judikatūru, atbilstoši kurai “saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu uzņēmējai dalībvalstij [nebija] pienākuma piešķirt [citas dalībvalsts pilsonim vai viņa ģimenes locekļiem] tiesības uz sociālo palīdzību šajā periodā” ( 15 ). Šī judikatūra var tikt uzskatīta par pastāvīgu ( 16 ).

56.

Turklāt attiecībā uz dalībvalstu pilsoņu, kuri meklē darbu citā dalībvalstī, tiesībām, tas ir, attiecībā uz Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā paredzēto otro pagaidu laika posmu Tiesa jau ir atzinusi, ka tās pārbaude attiecībā uz nediskriminācijas principu “nav atklājusi neko tādu, kas varētu ietekmēt [tā] spēkā esamību” ( 17 ).

57.

Patiesībā nevienlīdzīgas attieksmes pastāvēšana starp Savienības pilsoņiem, kuri ir izmantojuši savu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, un uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem saistībā ar sociālo pabalstu piešķiršanu ir “pamatota ar saikni, kuru Savienības likumdevējs Direktīvas 2004/38 7. pantā ir noteicis starp pietiekamu līdzekļu prasību kā uzturēšanās nosacījumu, no vienas puses, un rūpēm neradīt slogu dalībvalstu sociālās palīdzības sistēmai, no otras puses” ( 18 ).

58.

Šādos apstākļos tāda dalībvalsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā princips, kas no īpaša, no iemaksām neatkarīga pabalsta Regulas Nr. 883/2004 izpratnē (kas turklāt ir viens no sociālās palīdzības pabalstiem Direktīvas 2004/38 izpratnē) potenciālo saņēmēju loka izslēdz personas, kuras ieceļo šīs dalībvalsts teritorijā ar mērķi meklēt darbu, pēc mana ieskata, nav pretrunā ne Regulas Nr. 883/2004 4. pantam, ne ar Direktīvu 2004/38 izveidotajai sistēmai.

59.

Visu atbilstošo tiesību normu kopums, kura daļa ir Direktīva 2004/38, nedod pamatu apšaubīt šādu secinājumu.

60.

Spriedumā Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358) Tiesa atgādināja, “ka ar LESD 20. panta 1. punktu ikvienai personai, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir piešķirts Savienības pilsoņa statuss (spriedums N., C‑46/12, EU:C:2013:97, 25. punkts)” ( 19 ).

61.

Tā turpināja ar atsauci uz savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru “Savienības pilsoņa statuss [ir] paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas ļauj dalībvalstu pilsoņiem, kuri atrodas līdzīgā situācijā, pieprasīt uz viņiem attiecināt tādu pašu tiesisko režīmu kā uz attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem jomā, kurā ir piemērojams LES, neatkarīgi no viņu pilsonības un neierobežojot šajā nolūkā skaidri paredzētus izņēmumus (spriedumi Grzelczyk, C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts, D’Hoop, C‑224/98, EU:C:2002:432, 28. punkts, kā arī N., EU:C:2013:9725, 27. punkts)” ( 20 ).

62.

No šīs judikatūras izriet, ka “ikviens Savienības pilsonis tātad var atsaukties uz LESD 18. pantā paredzēto diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu visos gadījumos, kuri ietilpst Savienības tiesību ratione materiae piemērošanas jomā. Šie gadījumi tostarp ietver it īpaši garantēto pamatbrīvību īstenošanu un ar LESD 20. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu un 21. pantu piešķirto brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu (skat. spriedumu N., C‑46/12, EU:C:2013:97, 28. punkts un minētā judikatūra)” ( 21 ).

63.

Tiesa vēl arī piebilda, ka “šajā ziņā ir jākonstatē, ka ar LESD 18. panta 1. punktu, “piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ”. LESD 20. panta 2. punkta otrajā daļā ir skaidri precizēts, ka ar šo pantu piešķirtās tiesības Savienības pilsoņi īsteno “saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem”. Turklāt ar LESD 21. panta 1. punktu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā Savienības pilsoņiem tiek atzītas, tikai “ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus” (skat. spriedumu Brey, C‑140/12, EU:C:2013:565, 46. punkts un tajā minētā judikatūra)” ( 22 ).

64.

Visbeidzot Tiesa secināja, ka “LESD 18. pantā vispārīgi iedibinātais nediskriminācijas princips ir precizēts Direktīvas 2004/38 24. pantā attiecībā uz Savienības pilsoņiem, kuri [..] īsteno savu brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Šis princips ir arī precizēts Regulas Nr. 883/2004 4. pantā attiecībā uz Savienības pilsoņiem [..] uzņēmējā dalībvalstī, atsaucoties uz minētās regulas 70. panta 2. punktā minētajiem pabalstiem” ( 23 ).

65.

Citiem vārdiem, Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts, kas atļauj atšķirīgu attieksmi pret Savienības pilsoņiem un uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem, ir “atkāpe no LESD 18. pantā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa, kas [šīs pašas] direktīvas 24. panta 1. punktā ir tikai konkrētāk formulēts” ( 24 ). Tāpēc šis 2. punkts ir jāinterpretē šauri un atbilstoši Līguma normām, tostarp attiecībā uz Savienības pilsonību un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

66.

Turklāt sociālo pabalstu piešķiršanas ierobežojumiem Savienības pilsoņiem, kuri nav vai vairs nav darba ņēmēja statusā, kas tiek noteikti, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu, ir jābūt ar leģitīmu mērķi ( 25 ).

67.

Paraudzīšanās no šāda skatpunkta un šīs tiesību normas, ar kurām tiek mēģināts panākt, pirmkārt, ka izņēmums tiek interpretēts šauri un, otrkārt, ka no tā izrietošajiem ierobežojumiem ir leģitīms mērķis, lietā Alimanovic (C‑67/14, EU:C:2015:210), kura šobrīd tiek izskatīta Tiesā, mani vedināja ierosināt nošķirt 3 gadījumus:

68.

Prasītāji pamatlietā var atrasties situācijā, kas minēta pirmā gadījuma pirmajā daļā (tas ir, kad dalībvalsts pilsonis ieceļo citas dalībvalsts teritorijā un uzturas tajā mazāk par trīs mēnešiem) un otrajā daļā (tas ir, kad dalībvalsts pilsonis ieceļo citas dalībvalsts teritorijā, lai tajā meklētu darbu).

69.

Kā es to jau norādīju iepriekš, spriedumā Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358) Tiesa ir atzinusi, ka “saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību [uzturēšanās laikā līdz trīs mēnešiem]” ( 26 ).

70.

Šāda interpretācija atbilst ar Direktīvu 2004/38 sasniedzamajam mērķim – saglabāt dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu finanšu līdzsvaru ( 27 ). Tā kā dalībvalstis nevar pieprasīt no Savienības pilsoņiem, lai viņu rīcībā būtu pietiekami iztikas līdzekļi un personīgās veselības apdrošināšana, lai uzturētos trīs mēnešus, ir leģitīmi neuzlikt dalībvalstīm pienākumu uzņemties šādu izdevumu segšanu šajā laika posmā.

71.

Proti, pretējā gadījumā, ja Savienības pilsoņiem, kuriem nav jābūt pietiekamiem iztikas līdzekļiem, tiktu piešķirtas tiesības uz sociālās palīdzības pabalstiem, rastos risks izraisīt masveidīgu personu pārceļošanu, kas varētu radīt pārmērīgu slogu valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.

72.

Turklāt, kaut arī personām, kuras ieceļo uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, var būt personiskas saites ar citiem Savienības pilsoņiem, kuri jau dzīvo šajā dalībvalstī, pati saikne ar dalībvalsti šajā pirmajā posmā tomēr ir, visticamāk, ierobežota.

73.

Turklāt secinājumos lietā Alimanovic (C‑67/14, EU:C:2015:210), kura šobrīd tiek izskatīta Tiesā, otrā gadījuma analīzes ietvaros es esmu arī norādījis, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka “dalībvalstu pilsoņiem, kas pārvietojas, lai meklētu darbu, vienlīdzīgas attieksmes princips tiek piemērots tikai attiecībā uz iespēju iegūt darba vietu, [kamēr] tie, kas jau ir piekļuvuši darba tirgum, pamatojoties uz [Padomes 1968. gada 15. oktobra] Regulas [(EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā ( 28 )] 7. panta 2. punktu[, kas aizstāts ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulas (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā ( 29 ) 7. panta 2. punktu], var saņemt tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā valsts darba ņēmēji” ( 30 ).

74.

Ņemot vērā sprieduma Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358) pamatojumu attiecībā uz līdzsvaru starp Direktīvu 2004/38 ( 31 ) un Savienības tiesībās un Tiesas judikatūrā ieviesto dalījumu starp darba ņēmēju, kurš ieceļo dalībvalsts teritorijā, un darba ņēmēju, kurš jau ir piekļuvis darba tirgum, tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kas no īpaša, no iemaksām neatkarīga naudas pabalsta Regulas Nr. 883/2004 izpratnē (kas turklāt ir viens no sociālās palīdzības pabalstiem Direktīvas 2004/38 izpratnē) potenciālo saņēmēju loka izslēdz personas, kuras atrodas šīs dalībvalsts teritorijā viņu uzturēšanās pirmo trīs mēnešu laikā vai ilgākā laika posmā ar mērķi meklēt darbu, pēc mana ieskata, nav pretrunā ne šīs regulas 4. pantam, ne ar šo direktīvu izveidotajai sistēmai.

75.

Šāda izslēgšana ne vien atbilst Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta formulējumam, ciktāl tas atzīst dalībvalstu tiesības atteikt sociālo pabalstu piešķiršanu citu dalībvalstu pilsoņiem pirmo trīs mēnešu laikā un arī pēc tam, ja uzņēmējas dalībvalsts teritorijā viņi ir ieceļojuši darba meklēšanas nolūkā, bet arī situācijas objektīvajai atšķirībai – kas ir nostiprināta Tiesas judikatūrā un, cita starpā, Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā – starp pilsoņiem, kuri uzņēmējas dalībvalsts teritorijā meklē pirmo darbu, un tiem, kuri jau ir piekļuvuši darba tirgum ( 32 ).

76.

Arī Direktīvas 2004/38 un Regulas Nr. 883/2004 interpretācijai veltītā doktrīna, pēc mana ieskata, nedod pamatu apšaubīt šo secinājumu, pat ja to skata plašākā Savienības pilsonības kontekstā, kāds ir ietverts LESD 18., 20. un 21. pantā ( 33 ).

77.

Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pants, kurā ir nostiprinātas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa [mājokļa] un saziņas neaizskaramību, pēc mana ieskata, nemaina analīzi un secinājumu, pie kura esmu nonācis.

78.

Proti, ar šo pantu aizsargātās tiesības var ierobežot ar nosacījumu, ka atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam it īpaši tiek ievērots samērīguma princips, turklāt šim 7. pantam ir vispārīgs raksturs. Tā kā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā paredzēto atkāpi būtībā netiek pārkāpts vienlīdzības princips, tad netiek pārkāptas arī Hartas 7. pantā nostiprinātās tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību.

79.

Ar savu trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai noraidošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu it īpaši LESD 45. panta 2. punktam un 18. pantam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru Savienības pilsoņiem, kuru uzturēšanās tiesību pamatā ir vienīgi darba meklēšana, bez izņēmumiem ir liegts saņemt sociālos pabalstus, kuru mērķis ir, pirmkārt, iztikas nodrošināšana un kuri, otrkārt, atvieglo piekļuvi darba tirgum.

80.

Kaut arī uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir sniegta apstiprinoša atbilde, trešais prejudiciālais jautājums saglabā savu nozīmi, ja Tiesa izlemtu atstāt iesniedzējtiesas ziņā pamatnodrošinājuma pabalstu kvalifikāciju saskaņā ar Savienības tiesībām un ja šī pēdējā secinātu, ka šie pabalsti galvenokārt ir vērsti uz to, lai atvieglotu piekļuvi darba tirgum.

81.

Proti, Tiesa konsekventi ir lēmusi, ka “no [LESD 45. panta 2. punkta], kas ir [LESD 18. pantā] garantētā vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa izpausme, piemērošanas jomas vairs nevar izslēgt finansiālu pabalstu, kas ir domāts, lai atvieglotu piekļuvi nodarbinātībai citas dalībvalsts darba tirgū” ( 34 ).

82.

Tomēr spriedumā Vatsouras un Koupatantze (C‑22/08 un C‑23/08, EU:C:2009:344) Tiesa vienlaikus nosprieda, ka ir “leģitīmi, ka dalībvalsts piešķir šādu pabalstu tikai pēc tam, kad ir bijusi iespēja konstatēt darba meklētāja reālu saikni ar šīs valsts darba tirgu” ( 35 ).

83.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādas saiknes pastāvēšanu cita starpā var pārbaudīt, konstatējot, ka attiecīgā persona saprātīgu laika posmu faktiski un patiesi ir meklējusi darbu konkrētajā dalībvalstī ( 36 ).

84.

Šādos apstākļos “dalībvalsts pilsoņi, kuri meklē darbu citā dalībvalstī un kuri ir izveidojuši patiesas saiknes ar šīs valsts darba tirgu, var atsaukties uz [LESD 45. panta 2. punktu], lai saņemtu finansiāla rakstura pabalstu, kas ir domāts, lai atvieglotu piekļuvi darba tirgum” ( 37 ).

85.

Tomēr nevar ignorēt, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka pārlieku vispārīga un izslēdzoša prasība, nepamatoti pārvērtējot faktu, kas nebūt ne katrā ziņā liecina par patiesas un faktiskas saiknes ciešumu starp pabalsta pieprasītāju un konkrēto ģeogrāfisko tirgu, izslēdzot jebkuru citu norādošu faktu, pārsniedz izvirzītā mērķa sasniegšanai vajadzīgo ( 38 ).

86.

No šīm divām pieejām es izsecinu, ka, lai novērtētu patiesas saiknes esamību ar konkrēto ģeogrāfisko tirgu, bez nodarbinātības izpētes vērā var tikt ņemti vēl arī citi apstākļi.

87.

Pēc Tiesas ieskata, arī no ģimenes konteksta izrietoši apstākļi, tādi kā ciešu personiska rakstura saišu esamība, var veicināt noturīgas saiknes izveidošanos starp ieinteresēto personu un viņas jauno uzņēmēju dalībvalsti ( 39 ). Šādos apstākļos valsts tiesiskais regulējums, kurā ir izvirzīts nosacījums, kas “[..] liedz ņemt vērā citus elementus, kas potenciāli parāda gaidīšanas pabalstu pieprasītāja reālās saiknes ar attiecīgo ģeogrāfisko darba tirgu pakāpi, [..] pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu iecerēto mērķi” ( 40 ).

88.

No šiem apsvērumiem izriet, ka Savienības tiesības un, precīzāk, vienlīdzības princips, kas nostiprināts LESD 45. panta 2. punktā, nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā Savienības pilsonim automātiski izslēdz iespēju saņemt īpašu, no iemaksām neatkarīgu naudas pabalstu Regulas Nr. 883/2004 70. panta 2. punkta izpratnē, kurš atvieglo piekļuvi darba tirgum, neļaujot šim pilsonim pierādīt patiesu saikni ar uzņēmēju dalībvalsti.

89.

Šajā sakarā no ģimenes konteksta izrietošie apstākļi (kā bērnu skološana vai ciešas, īpaši personiskas saites, kas pieprasītājam izveidojušās ar uzņēmēju dalībvalsti) ( 41 ) vai arī faktiska un patiesa darba meklēšana saprātīgā laika posmā ir apstākļi, kas var pierādīt šādas saiknes esamību ar uzņēmēju dalībvalsti ( 42 ). Darba veikšana pagātnē, pat jauna darba atrašana pēc sociālo pabalstu piešķiršanas lūguma iesniegšanas arī būtu jāņem vērā šajā ziņā ( 43 ).

90.

Tomēr šādas saiknes esamības konstatēšana ir nevis Tiesas ziņā prejudiciālā nolēmuma procedūras ietvaros, bet gan valsts kompetento iestāžu, kuru skaitā ietilpst arī valsts tiesas, uzdevums.

91.

Ņemot vērā iepriekš norādītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Landessozialgericht Nordrhein‑Westfalen uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi: