Lieta C‑258/04

Office national de l'emploi

pret

Ioannis Ioannidis

(Cour du travail de Liège lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Darba meklētāji – Eiropas Savienības pilsonība – Nediskriminācijas princips – EKL 39. pants – Gaidīšanas pabalsti jauniešiem sakarā ar to, ka viņi meklē savu pirmo darbu – Pabalsta piešķiršana, kas atkarīga no tā, vai vidusskola ir pabeigta attiecīgajā dalībvalstī

Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa‑Harabo Kolomera [Dámaso Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumi, sniegti 2005. gada 9. jūnijā 

Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2005. gada 15. septembrī 

Sprieduma kopsavilkums

Personu brīva pārvietošanās — Darba ņēmēji — Vienlīdzīga attieksme — Gaidīšanas pabalsti jauniešiem sakarā ar to, ka viņi meklē savu pirmo darbu — Pabalsta piešķiršana, kas atkarīga no tā, vai vidusskola ir pabeigta attiecīgajā dalībvalstī — Nepieļaujamība — Pamatojums — Trūkums

(EKL 39. pants)

EKL 39. pants nepieļauj, ka dalībvalsts atsaka piešķirt gaidīšanas pabalstu citas dalībvalsts pilsonim, kas meklē savu pirmo darbu un kas kā bērns nav pirmajā valstī dzīvojoša migrējoša darba ņēmēja apgādībā, pamatojoties tikai uz to, ka šī persona ir ieguvusi vidējo izglītību citā dalībvalstī.

Tā kā gaidīšanas pabalstu piešķiršana ir saistīta ar prasību par to, lai lūguma iesniedzējs prasīto diplomu būtu saņēmis šajā dalībvalstī, šo nosacījumu ir vieglāk izpildīt valsts pilsoņiem un tādējādi tas var nostādīt nelabvēlīgā situācijā galvenokārt citu dalībvalstu pilsoņus.

Šāda atšķirīga attieksme ir attaisnojama tikai tad, ja tā ir pamatota ar objektīviem apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgo personu pilsonības un kas ir samērīgi ar valsts tiesībās leģitīmi izvirzīto mērķi. Šajā sakarā, lai arī valsts likumdevēja intereses nodrošināt reālas saiknes esamību starp personu, kas lūdz piešķirt minēto pabalstu, un attiecīgo ģeogrāfisko darba tirgu ir leģitīmas, prasība par vidējās izglītības diploma iegūšanas vietu pati par sevi vien ir pārlieku vispārīga un izslēdzoša, kas pārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai.

(sal. ar 28.–31. un 38. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2005. gada 15. septembrī (*)

Darba meklētāji – Eiropas Savienības pilsonība – Nediskriminācijas princips – EKL 39. pants – Gaidīšanas pabalsti jauniešiem sakarā ar to, ka viņi meklē savu pirmo darbu – Pabalsta piešķiršana, kas atkarīga no tā, vai vidusskola pabeigta attiecīgajā dalībvalstī

Lieta C‑258/04

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Cour du travail de Liège (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 7. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 17. jūnijā, tiesvedībā

Office national de l’emploi

pret

Ioannis Ioannidis.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents), M. Ilešičs [M. Ilešič] un E. Levits,

ģenerāladvokāts Damaso Ruiss‑Harabo Kolomers [Dámaso Ruiz‑Jarabo Colomer],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā rakstveida apsvērumus, ko sniedza:

–       Office national de l’emploi vārdā – J. Denuazo [Y. Denoiseux] un Ž. Levals [G. Lewalle], avocats,

–       Beļģijas valdības vārdā – J. Denuazo [Y. Denoiseux] un Ž. Levals [G. Lewalle], avocats,

–       Grieķijas valdības vārdā – S. Bodina [S. Bodina], Z. Hadzipavlu [Z. Chatzipavlou] un M. Apess [M. Apessos], pārstāvji,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. Kondu [M. Condou] un D. Martins [D. Martin], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 9. jūnijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 12., 17. un 18. pantu.

2       Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Joanidisu [Ioannidis] un Office national de l’emploi [Valsts nodarbinātības dienests] (turpmāk tekstā – “ONEM”) sakarā ar lēmumu, ar ko ONEM atteica piešķirt Joanidisam Beļģijas tiesību aktos paredzēto gaidīšanas pabalstu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3       EKL 12. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

4       EKL 17. pantā ir noteikts:

“1.      Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.      Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.”

5       EKL 18. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.

6       Saskaņā ar EKL 39. panta 2. punktu darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nozīmē, ka tiek likvidēta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.

7       Saskaņā ar EKL 39. panta 3. punktu darba ņēmēju pārvietošanās brīvība “nozīmē turpmāk norādītās tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem:

a)      tiesības pieņemt faktiskos darba piedāvājumus;

[..]”.

8       Saskaņā ar 7. panta 2. punktu Padomes 1968. gada 15. oktobra regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.), ko groza Padomes 1992. gada 27. jūlija regula (EEK) Nr. 2434/92 (OV L 245, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1612/68”), darba ņēmējs, kas ir dalībvalsts pilsonis, citās dalībvalstīs bauda tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmēji.

 Valsts tiesiskais regulējums

9       Beļģijas tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka jauniešiem, kas tikko pabeiguši savas mācības un kas meklē savu pirmo darbu, piešķir bezdarbnieka pabalstus, kuri nosaukti par “gaidīšanas pabalstiem”.

10     36. panta 1. punkta pirmajā daļā 1991. gada 25. novembra Karaļa lēmumā par bezdarba tiesisko regulējumu (1991. gada 31. decembra Moniteur belge, 29888. lpp.), ko groza 1996. gada 13. decembra Karaļa lēmums (1996. gada 31. decembra Moniteur belge, 32265. lpp.; turpmāk tekstā – “Karaļa lēmums”), ir noteikts:

“Lai saņemtu gaidīšanas pabalstus, jaunajam darba ņēmējam ir jāizpilda šādi nosacījumi:

1º      viņš ir ieguvis vidējo izglītību;

2º      a)     viņš vai nu ir ieguvis pilna laika vidējo speciālo izglītību vai vidējo izglītību, kas ir zemāka par tehnisko vai profesionālo izglītību, komūnas vadītā, finansētā vai atzītā izglītības iestādē;

[..]

h)      vai arī viņš ir ieguvis izglītību citā Eiropas Savienības dalībvalstī, ja vienlaicīgi ir izpildīti šādi nosacījumi:

–      jaunietis iesniedz dokumentus, no kuriem izriet, ka izglītība ir tāda paša līmeņa kā iepriekš minētā izglītība un pielīdzināta tai;

–      laikā, kad iesniegts lūgums piešķirt pabalstu, jaunieti kā bērnu apgādā Beļģijā dzīvojošs migrējošs darba ņēmējs EK līguma 48. panta izpratnē;

[..]”.

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

11     Pēc vidējās izglītības iegūšanas Grieķijā Joanidiss, kas ir Grieķijas pilsonis, 1994. gadā ieradās Beļģijā. Viņam Grieķijā izdoto izglītības diplomu pielīdzināja tādam pašam oficiāli atzītam vidējās izglītības diplomam, kāds Beļģijā dod tiesības iegūt augstāko profesionālo izglītību.

12     Pēc trīs studiju gadiem Joanidiss 2000. gada 29. jūnijā ieguva diplomu ārstnieciskajā vingrošanā un masāžā, ko izdeva Haute Ecole de la Province deLiègeAndré Vésale [Lježas apgabala augstskola André Vésale]; pēc tam viņš reģistrējās kā darba meklētājs uz pilnu darba laiku Office communautaire et régional de la formation professionnelle et de l'emploi [Komūnas un reģionālais profesionālās apmācības un darba dienests].

13     Laikā no 2000. gada 10. oktobra līdz 2001. gada 29. jūnijam Joanidiss, noslēdzot darba līgumu ar profesionālu otorinolaringoloģijā specializējušos ārstu sabiedrību, saņēma apmaksātu apmācību Francijā vestibulārās rehabilitācijas jomā.

14     2001. gada 7. augustā, pēc atgriešanās Beļģijā, Joanidiss iesniedza ONEM lūgumu piešķirt gaidīšanas pabalstu.

15     Ar 2001. gada 5. oktobra lēmumu ONEM noraidīja šo lūgumu, pamatojoties uz to, ka Joanidiss nav ieguvis vidējo izglītību tādā izglītības iestādē, kuru vadījusi, finansējusi vai atzinusi viena no trijām Beļģijas komūnām, kā to prasa Karaļa lēmuma 36. panta 1. punkta pirmās daļas otrā punkta a) apakšpunkts.

16     Joanidiss pārsūdzēja šo lēmumu Tribunal du travailde Liège [Lježas Pirmās instances darba tiesa]. Ar 2002. gada 7. oktobra spriedumu šī tiesa atcēla šo lēmumu, atzīstot, ka “laikā, kad tika iesniegts lūgums piešķirt pabalstu, lūguma iesniedzējs pats bija migrējošais darba ņēmējs, kas strādāja Francijā”, un ka “Karaļa lēmuma [..] 36. pants, kā to interpretēja administratīvā iestāde, ir acīmredzami pretrunā ar [EKL 39.] pantu”.

17     Izskatot ONEM iesniegto apelācijas sūdzību pret šo lēmumu, Cour du travailde Liège [Lježas Apelācijas instances Darba tiesa] atzina, ka Joanidiss nav izpildījis nevienu no nosacījumiem, ko alternatīvā veidā pieprasa valsts tiesību akti. It īpaši viņš neatbilst ne Karaļa lēmuma 36. panta 1. punkta pirmās daļas otrā punkta a) apakšpunkta nosacījumiem, jo viņš nav ieguvis vidējo izglītību Beļģijā, ne arī šīs tiesību normas h) apakšpunkta prasībām. Iesniedzējtiesa atzīmē, ka Joanidiss citā dalībvalstī ir ieguvis vidējo speciālo izglītību, ko viņš ir pierādījis, iesniedzot dokumentus par to, ka šī izglītība ir pielīdzināta tās pašas Karaļa lēmuma tiesību normas a) apakšpunktā minētajai izglītībai un ka tām ir vienāds līmenis. Tomēr šī tiesa norāda, ka neviens dokuments vai pierādījums nenorāda uz to, ka laikā, kad iesniegts lūgums piešķirt gaidīšanas pabalstu, Joanidisa vecāki bija Beļģijā dzīvojoši migrējošie darba ņēmēji.

18     Šauboties par to, vai pret Joanidisu ir notikusi netieša diskriminācija, ņemot vērā, ka gaidīšanas pabalsta piešķiršana tika atteikta, pamatojoties tikai uz to, ka viņš nav ieguvis vidējo izglītību Beļģijas valsts iestāžu vadītā, finansētā vai atzītā izglītības iestādē, kaut arī viņš sekmīgi bija ieguvis pielīdzinātu izglītību savā izcelsmes valstī, Cour du travailde Liège nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Kopienu tiesības (it īpaši EKL 12., 17. un 18. pants) pieļauj, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums (tāds kā Beļģijā, proti, 1991. gada 25. novembra Karaļa lēmums par bezdarba tiesisko regulējumu), ar ko darba meklētājiem, kuri principā ir jaunāki par 30 gadiem un kuri ir ieguvuši vidējo izglītību, piešķir pabalstus, ko sauc par gaidīšanas pabalstiem, tiem darba meklētājiem, kuri ir citas dalībvalsts pilsoņi, saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi attiecas uz tās pilsoņiem, piemēro nosacījumu, saskaņā ar kuru šos pabalstus piešķir tikai tad, ja prasītā izglītība ir iegūta izglītības iestādē, ko vada, finansē vai atzīst viena no trim valsts komūnām (kā tas paredzēts iepriekš minētā Karaļa lēmuma 36. panta 1. punkta pirmās daļas otrā punkta a) apakšpunktā), proti, tādējādi, ka gaidīšanas pabalstu atsaka gados jaunam darba meklētājam, kas, lai arī nav migrējoša darba ņēmēja ģimenes loceklis, tomēr ir citas dalībvalsts pilsonis, kurā viņš pirms pārvietošanās Savienībā ir mācījies un ieguvis vidējo izglītību, kas pielīdzināta tās valsts iestāžu pieprasītajai izglītībai, kurā izteikts lūgums piešķirt gaidīšanas pabalstu?"

 Par prejudiciālo jautājumu

19     Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Kopienu tiesības pieļauj, ka dalībvalsts atsaka piešķirt gaidīšanas pabalstu citas dalībvalsts pilsonim, kas meklē pirmo darbu, pamatojoties tikai uz to, ka šī persona ir ieguvusi vidējo izglītību citā dalībvalstī.

20     Šajā sakarā vispirms jāatgādina – tas, ka iesniedzējtiesa ir iesniegusi prejudiciālu jautājumu, atsaucoties uz dažām Kopienu tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt valsts tiesai visus Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem atsaukusies (skat. it īpaši 1990. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑241/89 SARPP, Recueil, I‑4695. lpp., 8. punkts, un 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑456/02 Trojani, Krājums, I‑7573. lpp., 38. punkts).

21     Šajā lietā jānorāda, ka EKL 39. pants ir attiecināms uz dalībvalsts pilsoņiem, kuri meklē darbu citā dalībvalstī, un tādējādi viņi bauda šī panta 2. punktā noteiktās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi.

22     Kā Tiesa jau lēmusi – ņemot vērā Savienības pilsonības izveidošanu un interpretāciju, kāda sniegta tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, ko bauda Savienības pilsoņi, vairs nav iespējams, ka EKL 39. panta 2. punkts nebūtu attiecināms uz finansiālu pabalstu, kura nolūks ir atvieglot pieeju darbam dalībvalsts darba tirgū (2004. gada 23. marta spriedums lietā C‑138/02 Collins, Recueil, I‑2703. lpp., 63. punkts).

23     Nav šaubu, ka pamata lietā izskatāmajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie gaidīšanas pabalsti ir sociālie pabalsti, kuru mērķis ir atvieglot jauniešiem pāreju no mācībām uz darba tirgu (2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑224/98 D’Hoop, Recueil, I‑6191. lpp., 38. punkts).

24     Tāpat nav strīda par to, ka laikā, kad tika iesniegts lūgums piešķirt minēto pabalstu, Joanidiss bija dalībvalsts pilsonis, kas, pabeidzis mācības, meklēja darbu citā dalībvalstī.

25     Šādos apstākļos persona ir tiesīga atsaukties uz EKL 39. pantu, lai pamatotu, ka viņu nevar diskriminēt pilsonības dēļ jautājumā par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu.

26     Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz ne vien atklātu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkādu slēptu diskrimināciju, kas, piemērojot citus atšķirības kritērijus, faktiski noved pie tā paša rezultāta (skat. it īpaši 1974. gada 12. februāra spriedumu lietā 152/73 Sotgiu, Recueil, 153. lpp., 11. punkts, un 2005. gada 15. marta spriedumu lietā C‑209/03 Bidar, Krājums, I‑2119. lpp., 51. punkts).

27     Pamata lietā izskatāmajā valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikta atšķirīga attieksme pret pilsoņiem, kuri ir ieguvuši vidējo izglītību Beļģijā, un tiem pilsoņiem, kuri to ieguvuši citā dalībvalstī; tikai pirmajiem ir tiesības saņemt gaidīšanas pabalstus.

28     Šis nosacījums var nostādīt nelabvēlīgā situācijā galvenokārt citu dalībvalstu pilsoņus. Tā kā šo pabalstu piešķiršana ir saistīta ar prasību par to, lai lūguma iesniedzējs prasīto diplomu būtu saņēmis Beļģijā, šo nosacījumu ir vieglāk izpildīt valsts pilsoņiem.

29     Šāda atšķirīga attieksme ir attaisnojama tikai tad, ja tā ir pamatota ar objektīviem apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgo personu pilsonības un kas ir samērīgi ar valsts tiesībās leģitīmi izvirzīto mērķi (1996. gada 23. maija spriedums lietā C‑237/94 O’Flynn, Recueil, I‑2617. lpp., 19. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Collins, 66. punkts).

30     Kā Tiesa jau ir lēmusi, valsts likumdevēja intereses nodrošināt reālas saiknes esamību starp personu, kas lūdz piešķirt minēto pabalstu, un attiecīgo ģeogrāfisko darba tirgu ir leģitīmas (iepriekš minētais spriedums lietā D’Hoop, 38. punkts).

31     Tomēr prasība par diploma iegūšanas vietu pati par sevi vien ir pārlieku vispārīga un izslēdzoša, nepamatoti pārvērtējot faktu, kas nebūt ne katrā ziņā liecina par faktiskas un efektīvas saiknes ciešumu starp personu, kas iesniedz lūgumu piešķirt gaidīšanas pabalstu, un ģeogrāfisko darba tirgu, izslēdzot jebkuru citu norādošu faktu. Šis nosacījums tādējādi pārsniedz izvirzītā mērķa sasniegšanai vajadzīgo (iepriekš minētais spriedums lietā D’Hoop, 39. punkts).

32     Turklāt no Karaļa lēmuma 36. panta 1. punkta pirmās daļas otrā punkta h) apakšpunkta izriet, ka darba meklētājam, kas nav ieguvis vidējo izglītību Beļģijā, tomēr ir tiesības saņemt gaidīšanas pabalstu, ja viņš ir ieguvis tāda paša līmeņa un līdzvērtīgu izglītību citā dalībvalstī un ja viņu apgādā Beļģijā dzīvojoši migrējoši darba ņēmēji EKL 39. panta izpratnē.

33     Tas, ka Joanidisa vecāki nav Beļģijā dzīvojoši migrējoši darba ņēmēji, jebkurā gadījumā nevar būt pamats atteikumam piešķirt prasīto pabalstu. Šo nosacījumu neattaisno rūpes nodrošināt reālas saiknes esamību starp lūguma iesniedzēju un attiecīgo ģeogrāfisko darba tirgu. Nav šaubu, ka šī nosacījuma pamatā ir fakts, kuru var uzskatīt par tādu, kas norāda uz tiešu un efektīvu saikni. Tomēr nevar izslēgt, ka tāda persona kā Joanidiss, kas pēc vidējās izglītības iegūšanas dalībvalstī turpina studēt augstskolā citā dalībvalstī un tajā iegūst diplomu, var pierādīt tiešu saikni ar šīs valsts darba tirgu pat tad, ja viņš neatrodas šajā valstī dzīvojošu darba ņēmēju apgādībā. Tādējādi šāds nosacījums pārsniedz to, kas nepieciešams attiecīgā mērķa sasniegšanai.

34     Jāpiebilst, ka gaidīšanas pabalsts ir sociālā priekšrocība Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā D’Hoop, 17. punkts).

35     Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes principa, kas ietverts Regulas Nr. 1612/68 7. pantā un kas aptver visas priekšrocības, kuras neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas ar darba līgumu, ir vispārīgi atzītas valstu darba ņēmējiem, pamatojoties principā uz darba ņēmēju objektīvo statusu vai vienkārši faktu par viņu dzīvesvietu valstī, mērķis ir arī nepieļaut diskrimināciju, kas kaitē darba ņēmēja apgādībā esošajiem ģimenes locekļiem (skat. tostarp 1975. gada 30. septembra spriedumu lietā 32/75 Cristini, Recueil, 1085. lpp., 19. punkts; 1985. gada 20. jūnija spriedumu lietā 94/84 Deak, Recueil, 1873. lpp., 22. punkts, un 1999. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑337/97 Meeusen, Recueil, I‑3289. lpp., 22. punkts).

36     No tā izriet, ka Beļģijā dzīvojošu migrējošu darba ņēmēju apgādībā esošo bērnu tiesības uz gaidīšanas pabalstiem izriet no Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta neatkarīgi no tā, ka šajā lietā pastāv reāla saikne ar attiecīgo ģeogrāfisko darba tirgu.

37     Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nav jāpieņem lēmums par EKL 12., 17. un 18. panta interpretāciju.

38     Tādējādi uz uzdoto jautājumu jāatbild šādi: EKL 39. pants aizliedz, ka dalībvalsts atsaka piešķirt gaidīšanas pabalstu citas dalībvalsts pilsonim, kas meklē darbu un kas kā bērns nav pirmajā valstī dzīvojoša migrējoša darba ņēmēja apgādībā, pamatojoties tikai uz to, ka šī persona ir ieguvusi vidējo izglītību citā dalībvalstī.

 Par tiesāšanās izdevumiem

39     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

EKL 39. pants nepieļauj, ka dalībvalsts atsaka piešķirt gaidīšanas pabalstu citas dalībvalsts pilsonim, kas meklē darbu un kas kā bērns nav pirmajā valstī dzīvojoša migrējoša darba ņēmēja apgādībā, pamatojoties tikai uz to, ka šī persona ir ieguvusi vidējo izglītību citā dalībvalstī.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – franču.