1.

Izskatāmā lieta turpina Neptune Distribution Francijā uzsākto apelācijas tiesvedību, kas uzsākta, lai, no vienas puses, atceltu administratīvo lēmumu, ar kuru tai uzdots pārtraukt noteiktu norāžu izmantošanu tās tirgoto dabīgo minerālūdeņu marķējumā un reklāmā – norādes, kuras vedina patērētājus uzskatīt, ka šajos ūdeņos ir mazs sāls vai nātrija saturs, – kā arī, no otras puses, ministrijas lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība augstākstāvošai iestādei, kuru minētā sabiedrība bija iesniegusi kā atbildi uz pirmo lēmumu. Conseil d’État (Francija), kurā šī strīda ietvaros tika iesniegta apelācijas sūdzība, iesniedza Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas balstīts uz diviem dažādiem pamatiem.

2.

Pirmkārt, iesniedzējtiesa lūdz sniegt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem ( 2 ) pielikuma interpretāciju, kas ir līdz šim nebijis lūgums ( 3 ).

3.

Minētajā pielikumā it īpaši ir ietvertas tiesību normas, kurās ir paredzēts, ka uzturvērtības norādes par to, ka pārtikas produkts satur vai nu “maz nātrija/sāls”, vai nu “ļoti maz nātrija/sāls”, ir atļautas tikai tad, ja produkts satur ne vairāk kā noteiktu nātrija daudzumu vai to pašu “sāls ekvivalenta” daudzumu. Tiesai ir lūgts noteikt, vai šim pēdējam minētam jēdzienam ir jābūt tik plašam, lai tas nozīmētu, ka minētā ekvivalenta aprēķināšanai ir jāņem vērā tikai nātrija hlorīda, ko parasti sauc par galda sāli, saturs vai kopējais pārtikas produktā esošā nātrija saturs ( 4 ), pēdējā minētā gadījumā nešķirojot pēc formas, kādā šī minerālviela ir klātesoša.

4.

Tomēr jautājums, kas saistībā ar to rodas vispirms, ir noteikt, vai minētās Regulas Nr. 1924/2006 tiesību normas tiešām ir jāpiemēro, ja attiecīgie “pārtikas produkti”, kā tas ir pamatlietā, ir dabīgie minerālūdeņi. Šķiet, ka tādam nevajadzētu būt gadījumam attiecībā uz pirmo no šīm uzturvērtības norādēm tāpēc, ka ir spēkā īpašas Savienības tiesību normas, kas primāri ir piemērojamas šo ūdeņu tirdzniecībai.

5.

Otrkārt, Conseil d’État aicina Tiesu lemt par Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvas 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu 2. panta 1. punkta ( 5 ) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvas 2009/54/EK par dabīgo minerālūdeņu ieguvi un tirdzniecību 9. panta 1. un 2. punkta ( 6 ), kā arī tās III pielikuma tiesību normu spēkā esamību, skatot tās kopā ar iepriekš minētās Regulas Nr. 1924/2006 pielikumu. Vispirms jāprecizē, ka man ir nopietnas šaubas par šādi formulētam jautājumam piešķirto raksturu.

6.

Šo problemātiku ir izvirzījusi iesniedzējtiesa, jo Neptune Distribution apgalvo, ka Savienības atvasināto tiesību minētajās tiesību normās, ciktāl tās aizliedz izmantot uzrakstam tādu tās produktu sastāva īpašību, kas tomēr ir patiesa, neesot ievērota vārda un informācijas brīvība un uzņēmējdarbības brīvība, kuras ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. panta 1. punktā un 16. pantā (turpmāk tekstā – “Harta”), kas skatīti kopā ar LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu, kā arī 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā (turpmāk tekstā – “ECPAK”). Tomēr atsaukšanās šīm minētajām pamatbrīvībām tik tehniskā un specifiskā jomā kā šī, uz ko attiecas mērķim īpaši izstrādātas tiesību normas, man šķiet nepamatota.

7.

Vispirms ir jānorāda, ka Regula (ES) Nr. 1169/2011, ar kuru it īpaši ir grozīta Regula Nr. 1924/2006 un atcelta Direktīva 2000/13, ( 7 ), ja vien nav noteikts citādi, ir piemērojama no 2014. gada 13. decembra, bet nevar ietekmēt pamatlietu ratione temporis atbilstoši tās 54. un 55. pantam.

8.

Regulas Nr. 1924/2006 1. panta “Temats un darbības joma” 1. un 5. punktā ir minēts, no vienas puses, ka šis instruments “saskaņo dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētos noteikumus, kas attiecas uz pārtikas produktu uzturvērtības un veselīguma norādēm, lai nodrošinātu efektīvu iekšējā tirgus darbību, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni”, un, no otras puses, “[to] piemēro, neskarot [dažus] Kopienas noteikumus”, no kuriem Direktīvas 80/777 noteikumi ir tikuši aizstāti ar Direktīvu 2009/54 ( 8 ).

9.

Šīs regulas 2. panta 2. punkta 4) un 5) apakšpunktā ir noteikts, kas ir jāsaprot šādi:

10.

Minētās regulas 8. panta 1. punktā ir minēts, ka “uzturvērtības norādes ir atļautas tikai tādā gadījumā, ja tās ir uzskaitītas pielikumā un atbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem”.

11.

Regulas Nr. 1924/2006 pielikumā “Uzturvērtības norādes un nosacījumi, ko tām piemēro” ir noteiktas robežas, kuras nepārsniedzot ir atļautas šādas norādes:

12.

Saskaņā ar Direktīvas 2000/13 par pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu 2. panta 1. un 3. punktu:

“1.   Marķējums un izmantojamās metodes nedrīkst:

[..]

3.   Šā panta 1. un 2. punktā minētie aizliegumi vai ierobežojumi attiecas arī uz:

13.

Direktīvas 2009/54 par dabīgo minerālūdeņu tirdzniecību preambulas 8. apsvērumā ir noteikts, ka uz šiem ūdeņiem “attiecina vispārīgos noteikumus, kas izklāstīti [..] Direktīvā [2000/13] [..]. Tādēļ šajā direktīvā var paredzēt vienīgi papildinājumus un atkāpes, kas jāparedz attiecībā uz šiem vispārīgajiem noteikumiem”.

14.

Šīs direktīvas 9. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Uz iepakojuma vai etiķetes, kā arī jebkāda veida reklāmā aizliegts lietot norādes [..], kas:

2.   Aizliegti visi norādījumi, kuri dabīgajam minerālūdenim piedēvē īpašības, kas ļautu to lietot cilvēku slimību profilaksē, ārstēšanā vai dziedināšanā.

Tomēr III pielikumā uzskaitītās norādes ir atļautas, ja tās atbilst minētajā pielikumā noteiktajiem kritērijiem vai, ja tādu nav, attiecīgās valsts noteikumu kritērijiem, un ar noteikumu [nosacījumu], ka tās izstrādātas, pamatojoties uz fizikāli ķīmiskajām analīzēm un, vajadzības gadījumā, farmakoloģiskajiem, fizioloģiskajiem un klīniskajiem pētījumiem, kas veikti ar atzītām zinātniskām metodēm saskaņā ar I pielikuma I iedaļas 2. punktu.

Dalībvalstis var atļaut arī [..] citas norādes, ja tās nav pretrunā ar šā punkta pirmajā daļā paredzētajiem principiem un atbilst tā otrajā daļā paredzētajiem principiem.”

15.

Direktīvas 2009/54 III pielikumā “9. panta 2. punktā noteiktās pazīmes un kritēriji” pazīme “derīgs izmantošanai diētās ar samazinātu nātrija saturu” ir saistīta ar šādu kritēriju: “nātrija saturs mazāks par 20 mg/l”.

16.

Ar 2009. gada 5. februāra tiesību aktu Direction régionale de la concurrence, de la consommation et de la répression des fraudes d’Auvergne [Overņas Konkurences, patērētāju un krāpšanas apkarošanas ģenerāldirektorāts] (Francija) izteica brīdinājumu Neptune Distribution, kura nodrošina gāzētu minerālūdeņu “Saint‑Yorre” un “Vichy Célestins” pārdošanu un izplatīšanu, atcelt šo ūdeņu marķējumā un reklāmā šādas norādes:

17.

Ar 2009. gada 25. augusta lēmumu ministre français de l’économie, de l’industrie et de l’emploi [Francijas ekonomikas, rūpniecības un nodarbinātības ministrs] noraidīja sūdzību augstākstāvošajai iestādei, ko Neptune Distribution bija iesniegusi par šo brīdinājumu.

18.

Ar 2010. gada 27. maija spriedumu Tribunal administratif de Clermont‑Ferrand [Klermonferānas Administratīvā tiesa] noraidīja Neptune Distribution prasību, kuras mērķis ir pilnvaru pārsniegšanas dēļ atcelt gan 2009. gada 5. februāra brīdinājumu, gan tam sekojošo ministra lēmumu. Cour administrative d’appel de Lyon [Lionas Administratīvā apelācijas tiesa] ar 2011. gada 9. jūnija spriedumu šo spriedumu apstiprināja. Neptune Distribution par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Conseil d’État.

19.

Saistībā ar šajā apelācijas sūdzībā, kas ar 2014. gada 26. marta lēmumu tika iesniegta Tiesas kancelejā 2014. gada 4. aprīlī, izvirzītajiem pamatiem par Savienības tiesību normām Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20.

Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši Neptune Distribution, Francijas, Grieķijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija. 2015. gada 26. februāra tiesas sēdes laikā nebija pārstāvēta tikai Itālijas valdība.

21.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas vispirms uz viena jēdziena, proti, produktā esošā nātrija daudzuma “sāls ekvivalenta”, kas ir ietverts Regulas Nr. 1924/2006 pielikumā zem iepriekš minētajām uzturvērtības norādēm “maz nātrija/sāls” un “ļoti maz nātrija/sāls”, interpretāciju ( 10 ). Tiesai pirmo reizi ir uzdots jautājums par to, vai ir jāinterpretē minētais jēdziens tādējādi, ka šajā aktā ir pieņemti kā bāzes dati pārtikas produktā esošā nātrija “sāls ekvivalenta” aprēķināšanai vai nu tikai nātrija daudzums, kas – savienojoties ar hlora joniem – var veidot nātrija hlorīdu (sauktu par galda sāli), vai arī kopējais nātrija daudzums, kas – jebkādā formā – ir ietverts attiecīgajā produktā.

22.

Šīs alternatīvas pirmās daļas, kurai Neptune Distribution devusi priekšroku, atbalstam iesniedzējtiesa atzīmē, ka, “ievērojot, ka nātrijs dabā bieži ir sastopams tikai apvienojumā ar citiem ķīmiskiem elementiem”, būtu iespējams uzskatīt, ka minētais pielikums liek ņemt vērā tikai nātrija, kas veido nātrija hlorīdu, daudzumu ( 11 ). Tāpat tā atzīmē, ka, ja, savukārt, Tiesa atbalstītu alternatīvas otro daļu, kā to bija atbalstījusi Francijas valsts pārvalde, ūdens ar lielu nātrija bikarbonāta daudzumu var netikt uzskatīts par tādu, kurā ir “maz nātrija/sāls” Regulas Nr. 1924/2006 pielikuma izpratnē, pat ja tajā ir maz vai pat ļoti maz nātrija hlorīda ( 12 ).

23.

Šajā situācijā es uzskatu, ka vispirms ir jāatrisina viena problēma, proti, par Regulas Nr. 1924/2006 tiesību normu, it īpaši to, kas ietvertas tās pielikumā, piemērojamību šajā gadījumā. Tāpat kā Francijas un Grieķijas valdības, es uzskatu, ka ar Direktīvu 2009/54 tiek ieviesta īpaša sistēma attiecībā uz norādēm, kas var būt atveidotas uz dabīgo minerālūdeņu marķējumiem vai reklāmā, no kurienes, manuprāt, izriet tas, ka Regulā Nr. 1924/2006 paredzēto uzturvērtības vai veselīguma norāžu izmantošana ir vispārīgi izslēgta attiecībā uz šo īpašo pārtikas produktu kategoriju ( 13 ). Neptune Distribution un Komisija turpretī apgalvo, ka Regulai Nr. 1924/2006 un Direktīvai 2009/54 esot papildinošs raksturs attiecībā uz norādēm, kuras var izmantot dabīgajiem minerālūdeņiem, bet šis apgalvojums mani nepārliecina pilnīgi, ņemot vērā šim gadījumam attiecīgo Savienības tiesību aktu formulējumu un atbilstību.

24.

Faktiski Regulas Nr. 1924/2006 1. panta 5. punkta b) apakšpunktā, kura temats ir uzturvērtības un veselīguma norādes ( 14 ) attiecībā uz pārtikas produktiem vispār, skaidri ir izslēgts tas, ka šī regula ir jāpiemēro Direktīvas 80/777 par dabīgo minerālūdeņu tirdzniecību, ko no 2009. gada 16. jūlija aizstāj Direktīva 2009/54, tiesību normu vietā ( 15 ).

25.

Turklāt šīs regulas pielikums tikai attiecībā uz ūdeņiem, “kas nav dabīgais minerālūdens un kuriem nepiemēro [Direktīvas 2009/54] darbības jomu”, ierobežo uzturvērtības norādi, ka pārtikas produktā ir “maz nātrija/sāls”, ko šis pielikums ļauj izmantot, ievērojot zināmus nosacījumus. Šķiet skaidrs, ka Savienības likumdevējam šajā gadījumā ir bijis nodoms atšķirt dabīgos minerālūdeņus, ciktāl tie veido īpašu pārtikas produktu kategoriju, kurai Direktīva 2009/54 ir piemērojama primāri vai pat ekskluzīvi tās tiesību normu aptvertajā jomā ( 16 ).

26.

Ir tiesa, ka Regulas Nr. 1924/2006 pielikumā ir noteikts aizliegums izmantot uzturvērtības norādi, ka pārtikas produktā ir “ļoti maz nātrija/sāls”, kas attiecas kā uz dabīgajiem minerālūdeņiem, tā uz pārējiem ūdeņiem. Tomēr, manuprāt, šeit ir runa par skaidrojumu saistībā ar vienu norāžu tipu, kas Direktīvā 2009/54 vispār nav reglamentēts. Šī minētās regulas pielikuma īpašā tiesību norma ir paredzēta piemērošanai attiecībā uz dabīgajiem minerālūdeņiem, uz kuriem turklāt attiecas Direktīvas 2009/54 tvērums. Tomēr ar to tiek radīts aizliegums izmantot minēto norādi saistībā ar dabīgajiem minerālūdeņiem un citiem ūdeņiem, kurai ir absolūts raksturs, jo aizliegums, uz ko norāda pēdējā frāze šajā tiesību normā, ir spēkā neatkarīgi no nātrija “sāls ekvivalenta” kritērija. Tātad tās piemērošana tādā situācijā kā šajā lietā nav atkarīga no šī kritērija interpretācijas.

27.

Savukārt, runājot par iepriekš pieminēto uzturvērtības norādi “maz nātrija/sāls” Regulā Nr. 1924/2006, kas to atļauj, izmantošana varēja nonākt būtiskā konfliktā ar Direktīvas 2009/54 III pielikumu, kas reglamentē norādes “derīgs izmantošanai diētās ar samazinātu nātrija saturu” izmantošanu; normu kolīzija ir tikusi atrisināta, dodot priekšroku šai direktīvai.

28.

Manuprāt, no tā iziet, ka vienīgās norādes, kas var ļaut dabīgajā minerālūdenī esoša maza nātrija daudzuma uzsvēršanu, ir tās, kas ir paredzētas Direktīvā 2009/54 atbilstoši šīs direktīvas 9. panta 2. punktam, skatītam saistībā ar tās III pielikumu. “Sāls ekvivalenta” jēdziens, kura interpretācija tika lūgta pirmajā prejudiciālajā jautājumā, tātad ir iekļauts tikai Regulā Nr. 1924/2006, bet ne minētajā direktīvā ( 17 ), ne tostarp arī Direktīvā 2000/13 ( 18 ).

29.

Tomēr jebkādā derīgā nolūkā es precizēju, ka saistībā ar jēdziena“sāls ekvivalents”interpretāciju minētās regulas pielikuma izpratnē es piekrītu Francijas, Grieķijas un Itālijas valdību, kā arī Komisijas paustajam viedoklim ( 19 ), ka kopējais pārtikas produktā ietvertā nātrija daudzums ir vienīgā saistošā bāze nātrija “sāls ekvivalenta”, ko šis produkts satur, aprēķināšanai.

30.

Faktiski Regulā Nr. 1924/2006 un tās pielikumā nav veikta nošķiršana starp dažādiem pārtikas produktā esošā nātrija avotiem. It īpaši tie nekādi nenorāda uz atšķirību atkarībā no nātrija iespējamiem savienojumiem ar bikarbonāta joniem vai hlorīda joniem. Gluži otrādi, aplūkotajās uzturvērtības norādēs minētajā pielikumā ir noteikta tieša saistība starp maksimālo atļauto “nātrija” saturu, vienalga kādā formā būtu nātrijs, un šīs atsauces satura “sāls ekvivalentu” ( 20 ).

31.

Ievērojot to pašu loģiku, Savienības likumdevējs vēlējās izvairīties no jebkāda sajukuma starp nātrija jēdzienu un sāls (jeb nātrija hlorīda) jēdzienu it īpaši attiecībā uz dabīgo minerālūdeņu tirdzniecību, kas reglamentēta Direktīvā 2009/54 ( 21 ), un pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem, kas turpmāk ir noteikta ar Regulu Nr. 1169/2011 ( 22 ).

32.

Šie ar formulējumu saistītie argumenti ir nostiprināti ar teleoloģiska rakstura apsvērumiem. Faktiski, kā to atgādina Francijas valdība un Komisija, Regulas Nr. 1924/2006 mērķi ir nodrošināt kā uzturvērtības norāžu un veselīguma uzticamību, tā augstu aizsardzības līmeni patērētājiem šajā jomā ( 23 ). Šie mērķi tātad, manuprāt, var būt pilnībā sasniegti tikai tad, ja atļautajām uzturvērtības norādēm tiek ņemts vērā kopējais pārtikas produktā esošais nātrija daudzums, bet nevis tikai daļa – nātrija hlorīda formā –, atbilstīgi šīs regulas 8. panta un tās pielikuma kopīgai piemērošanai.

33.

Visbeidzot Komisija pareizi uzsver, ka “ņemt vērā kopējo nātrija daudzumu no visiem avotiem ir ilga zinātniskā prakse starptautiskajās struktūrās pārtikas nozarē” ( 24 ). Parlaments piebilst, ka “attiecībā uz mērķi mazināt nātrija daudzumu PVO dokumenti skaidri nosaka ekvivalenci starp galda sāli (nātrija hlorīdu) un citiem nātrija avotiem, tostarp ietverot arī nātrija bikarbonātu” ( 25 ).

34.

Tādējādi es uzskatu, ka jēdziens “sāls ekvivalents” Regulas Nr. 1924/2006 pielikuma izpratnē ir jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz kopējo pārtikas produktā esošo nātrija daudzumu visās tā formās, bet nevis tikai uz nātriju, kas var savienoties ar hlorīda joniem (nātrija hlorīdu, sauktu par galda sāli).

35.

Otrais prejudiciālais jautājums ir uzdots pakārtoti. Tas ir uzdots tikai ar pieņēmumu, ja, atbildot uz pirmo jautājumu, Tiesa lemtu, ka ir jāņem vērā kopējais pārtikas produktā esošais nātrija daudzums jebkādā šī neorganiskā elementa formā, lai aprēķinātu “sāls ekvivalenta” saturu, pamatojoties uz maksimāli pieļaujamajām nātrija [daudzuma] likmēm, lai varētu izmantot uzturvērtības norādes “maz nātrija/sāls” un “ļoti maz nātrija/sāls”, kas ir paredzētas Regulā Nr. 1924/2006.

36.

Šī jautājuma mērķis būtībā ir Savienības atvasināto tiesību vairāku tiesību normu spēkā esamības novērtējums, par kuru saderīgumu iesniedzējtiesa šaubās, no vienas puses, par saderīgumu ar LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu, ar kuru piešķirts saistošs spēks Hartai, no otras puses, ar Hartas 11. panta 1. punktu un 16. pantu attiecīgi par vārda un informācijas brīvību un darījumdarbības brīvību ( 26 ), kā arī ar ECPAK 10. pantu, kas tāpat ir saistīts ar vārda brīvību ( 27 ).

37.

Iesniedzējtiesa norāda, ka gadījumā, ja izrādītos, ka “sāls ekvivalenta” aprēķināšanā ir jāņem vērā visas pārtikas produktā esošās nātrija formas, Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta un Direktīvas 2009/54 9. panta 1. un 2. punkta tiesību normas apvienojumā ar šīs pēdējās minētās direktīvas III pielikumu, “ja tos interpretē, ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1924/2006 pielikumā noteikto ekvivalences attiecību starp nātriju un sāli” ( 28 ), varētu radīt pārmērīgu iepriekš minēto brīvību ierobežojumu.

38.

Šajā ziņā tikai Neptune Distribution apgalvo, ka Savienības atvasināto tiesību normas, kas šādi minētas otrajā prejudiciālajā jautājumā, ir pretrunā Hartas 11., 16. un 52. pantā un ECPAK 10. pantā aizstāvētajām pamatbrīvībām, ciktāl saskaņā ar Cour administrative d’appel de Lyon sniegto interpretāciju šajās tiesību normās tai ir liegta iespēja izcelt sava produkta īpašības, izmantojot informāciju par tā sastāvu, kas turklāt esot patiesa ( 29 ). Francijas, Grieķijas un Itālijas valdības, kā arī un Parlaments, Padome un Komisija, savukārt, uzskata, ka ar Direktīvās 2000/13 un 2009/54 paredzētajām tiesību normām nav pārkāpta LES 6. panta 1. punkta pirmā daļa, to skatot kopā ar Hartas 11. panta 1. punktu un 16. pantu, tātad šo tiesību normu spēkā esamība nav skarta.

39.

Vispirms jāpauž šaubas par lūguma novērtēt spēkā esamību, ko iesniedzējtiesa šādi ir formulējusi, iedarbīgumu. Faktiski man šķiet nepamatoti uzskatīt, ka iespējamā šo Direktīvu 2000/13 un 2009/54 tiesību normu, kuru rezultātā radīta Direktīvas 80/777 pārstrādātā versija, spēkā neesamība varētu izrietēt no fakta, ka cita tiesību akta, proti, Regulas Nr. 1924/2006, tiesību normas, kā to ir interpretējusi Tiesa, nerada atšķirību, šajā gadījumā runājot par nātrija formu, kas jāņem vērā kā šīs uzturvielas saturs pārtikas produktā. Ārkārtēji šķiet tas, ka šis jautājums par Savienības tiesību akta spēkā esamību ir, kā šajā gadījumā, radies apstākļos, kur iespējamā neatbilstība Hartai izrietētu no vairāku atsevišķu leģislatīvu aktu normu kumulatīvas iedarbības. Turklāt jāatgādina, ka akta spēkā esamības novērtējumam, ko veic Tiesa lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros, parasti jābūt balstītam ar faktisku un juridisku situācijā, kas pastāvējusi brīdī, kad šis akts ir ticis pieņemts ( 30 ).

40.

Turklāt, kā to norāda Francijas valdība un Padome saistībā ar pamatlietas priekšmetu ( 31 ), otrā prejudiciālā jautājuma apjoms ir noteikts neprecīzi. Manuprāt, būtu atbilstoši sašaurināt Tiesai lūgto spēkā esamības novērtējumu tikai uz Direktīvas 2009/54 9. panta 2. punkta otro daļu un III pielikumu, kuru kopīga piemērošana vienīgi var būt atbilstīga šim gadījumam ( 32 ). Tā kā Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punktā nav noteikta neviena īpaša prasība attiecībā uz norādēm saistībā ar nātrija sastāvu pārtikas produktā, kurā tikai formulēti “vispārēji noteikumi, kas būtu horizontāli piemērojami” ( 33 ), iesniedzējtiesas izklāstītie apsvērumi nevar ietekmēt šīs pēdējās tiesību normas spēkā esamību.

41.

Tātad es uzskatu, ka būtu jāpārformulē otrais prejudiciālais jautājums. Katrā ziņā es uzskatu, ka Savienības atvasināto tiesību aktu spēkā neesamība, ko Neptune Distribution ir balstījusi uz apgalvoto nesaderību ar Hartas tiesību normām, nevar tikt pieņemta tādā kontekstā, kāds ir šajā gadījumā ( 34 ), un jo īpaši turpmāko iemeslu dēļ.

42.

Nav nekādu šaubu par to, ka Direktīvas 2009/54 attiecīgās tiesību normas rada ierobežojumu attiecībā uz Hartas 11. un 16. pantā nostiprinātajām pamattiesībām, jo tās attiecas tikai uz iespēju sabiedrībām, kuras tirgo dabīgos minerālūdeņus, brīvi lemt par norāžu saturu, ko tās izmanto saviem komerciālajiem vēstījumiem saistībā ar saviem produktiem.

43.

Tomēr pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka Hartas 16. pantā garantētā darījumdarbības brīvība nav absolūta prerogatīva un Savienības likumdevējs tās izmantošanu var juridiski korekti ierobežot ( 35 ). Tāpat tas ir gadījumā ar Hartas 11. pantā aizsargāto vārda un informācijas brīvību ( 36 ). Tomēr no Hartas 52. panta 1. punkta izriet, no vienas puses, ka “visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība” un, no otras puses, ievērojot proporcionalitātes [samērīguma] principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.

44.

Pirmkārt, man šķiet, ka šajā gadījumā juridiskas izcelsmes ierobežojumi, kas izriet no šeit norādīto tiesību normu piemērošanas, neietekmē vārda un informācijas brīvības un uzņēmējdarbības brīvības būtību, kuras ir atzītas attiecīgi Hartas 11. un 16. pantā. Lai arī šo tiesību normu mērķis ir noteikt un pārraudzīt minēto brīvību izmantošanu, it īpaši attiecībā uz norādēm par nātrija saturu dabīgo minerālūdeņu marķējumā un reklāmā, to mērķis tomēr nav “pārkāpt šādi nodrošināto tiesību būtību” ( 37 ) tāpēc, ka personas, kurām šie noteikumi ir piemērojami, saglabā savu spēju izteikties un informēt patērētājus, kā arī tiesības īstenot savu uzņēmējdarbību tādā mērā, kāds atbilstoši ir noteikts Savienības tiesībās.

45.

Otrkārt, jāatgādina, ka samērīguma princips atbilstīgi Tiesas judikatūrai prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgā tiesiskā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ņemot vērā to, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem ( 38 ).

46.

Attiecībā uz Direktīvas 2009/54 tiesību normu mērķiem: tāpat kā valdībām un iestādēm, kas ir sniegušas savus apsvērumus Tiesā, jānorāda, ka ar to ieviesto ierobežojumu “galvenajam mērķim vajadzētu būt patērētāju veselības aizsardzībai, novēršot patērētāju iespējamu maldināšanu un nodrošinot godīgu tirdzniecību” ( 39 ). “Cilvēku veselības aizsardzība” un “patērētāju tiesību aizsardzība”“augstā līmenī” ir vispārējas nozīmes leģitīmi mērķi, kuru īstenošanu ir noteikusi Savienība, kā tas izriet no vairākiem LESD noteikumiem un Hartas tiesību normām ( 40 ).

47.

Attiecībā uz patērētāju veselības aizsardzību saikne starp šo mērķi, kas ir nostiprināts Hartas 35. pantā, un Direktīvas 2009/54 pieņemšanu skaidri izriet no tās tiesību normu formulējuma, it īpaši no tās preambulas iepriekš minētā 5. apsvēruma un tās 9. panta 2. punkta.

48.

Šajā ziņā Francijas valdība un Komisija uzsver, ka norādi par mazu sāls (nātrija hlorīda) saturu dabīgo minerālūdeņu marķējumā un/vai reklāmā pircēji var uzskatīt par uzturvērtības priekšrocību, kaut gan šādā norādē nav ņemts vērā kopējais nātrija saturs, atšķirībā no zinātnieku brīdinājumiem samazināt nātrija daudzumu uzturā medicīnisku iemeslu dēļ ( 41 ). Savukārt Neptune Distribution ceļ iebildumus pret atvasinātajām tiesībām, kuru nolūks ir neizcelt nekādu atšķirību starp, no vienas puses, nātrija hlorīdu, kura pārmērīga lietošana uzturā nepārprotami kaitētu veselībai, un, no otras puses, nātrija bikarbonātu, kas ir dažu minerālūdeņu sastāvā. Savukārt iesniedzējtiesa uzskata, ka “pastāv nopietnas šaubas par līdzsvaru starp ūdeņu, kuros ir daudz nātrija bikarbonāta, un ūdeņu, kuros ir daudz nātrija hlorīda, lietošanu uzturā veselības apdraudējuma ziņā personām, kas cieš no hipertonijas, un vispārīgi Eiropas patērētājiem”, it īpaši, ņemot vērā dažādus Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (turpmāk tekstā – “EPNI”) izdotus atzinumus ( 42 ).

49.

Es uzskatu, no vienas puses, ka, ņemot vērā pašreizējās zinātniskās atziņas, nav iespējams pieņemt stingru nostāju attiecībā uz lielāku vai mazāku kaitīgumu it īpaši saistībā ar paaugstinātu asinsspiedienu, lietojot uzturā lielu nātrija daudzumu bikarbonāta formā vai hlorīda formā ( 43 ). Tādējādi, ievērojot piesardzības principu ( 44 ), ko Savienības likumdevējam ir pienākums ņemt vērā ( 45 ), man šķiet atbilstīgi aizliegt dabīgo minerālūdeņu izplatītājiem tādas norādes izmantošanu, kas saistīta ar argumentu par mazu sāls (nātrija hlorīda) saturu, bet kur netiek ņemts vērā kopējais nātrija daudzums, kas var būt radies no, iespējams, liela nātrija bikarbonāta daudzuma šajos ūdeņos. Tāpat, manuprāt, ir nepieciešams neļaut šiem izplatītājiem izmantot ar to produktiem saistītajās norādēs, kā to vēlas Neptune Distribution, atšķirību, kāda pastāv starp dažādām nātrija sastopamības formām, jo tāda norāde var maldināt patērētājus par iespējamo labvēlīgo ietekmi uz viņu veselību, kāda ir nātrija lietošanai uzturā citās, no galda sāls atšķirīgās formās ( 46 ).

50.

Turklāt no sprieduma Deutsches Weintor izriet ( 47 ), ka norādes aizliegšana, kaut arī šī norāde būtībā var būt pareiza, ir leģitīma, tāpēc ka tā ir izrādījusies daļēja. Šajā lietā, kurā ir iesniegts lūgums veikt Regulas Nr. 1924/2006 tiesību normu spēkā esamības novērtējumu, it īpaši ņemot vērā Hartas 16. pantu, Tiesa lēma, ka minētās tiesību normas ir saderīgas ar LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu, aizliedzot vīna ražotājam vai tirgotājam, neparedzot izņēmumus, izmantot tāda veida veselīguma norādi, kāda bija aplūkota pamatlietā ( 48 ), ņemot vērā tās nepilnīgumu, pat ja tā varētu būt patiesa ( 49 ). Tātad Savienības likumdevējs varēja pamatoti uzskatīt, ka ir jāizvairās no, iespējams, patiesu, tomēr divdomīgu norāžu izmantošanas, kas liedz patērētājiem iespēju, esot pienācīgi informētiem, regulēt savu patēriņu attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem minētajā lietā attiecībā uz dabīgajos minerālūdeņos esošo nātriju šajā lietā.

51.

Runājot par informācijas sniegšanu patērētājiem par tādu produktu kā dabīgie minerālūdeņi būtiskajām īpašībām, vispirms jāatzīmē, ka šī vispārējas nozīmes mērķa ievērošana šajā gadījumā ir cieši saistīta ar iepriekš minēto par cilvēku veselības aizsardzību un ka tādējādi daži no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem arī var būt būtiski šajā ziņā. Turklāt ir jāprecizē, ka Hartas 11. pantā garantētā vārda un informācijas brīvība ietver arī komerciālas dabas informāciju, it īpaši reklāmas mērķiem, tāpat kā tas attiecas uz ECPAK 10. pantu ( 50 ).

52.

Izskatāmajā lietā var novērot to, ka, lai gan lietas dalībnieki ir snieguši savus apsvērumus Tiesai, kopīgi balstoties uz argumentu, ka ir nepieciešams aizsargāt patērētājus ar precīzas un patiesas informācijas līdzekļiem, tomēr tie formulē diametrāli pretējus atbilžu priekšlikumus, balstoties uz šo vienu pamatu ( 51 ). Manuprāt, ņemot vērā iepriekš minēto starptautisko struktūru nostāju ( 52 ), ir patiešām nepieciešams, lai dabīgo minerālūdeņu izplatītāji sniedz vienlaikus skaidru un pilnīgu informāciju attiecībā uz kopīgo tajos esošo nātrija daudzumu tā, lai samērā apdomīgs patērētājs, pilnībā pārzinot situāciju, varētu izdarīt savu izvēli no visiem līdzīgajiem produktiem, kuri viņam tiek piedāvāti ( 53 ), kas netieši norāda uz to, ka šajā ziņā nav radušies nekādi pārpratumi, turklāt arī tad, ja sniegtā informācija ir patiesa ( 54 ).

53.

Visbeidzot attiecībā uz Savienības likumdevēja izmantoto pasākumu atbilstību divu iepriekš minēto mērķu sasniegšanai Neptune Distribution apgalvo, ka vārda brīvības un uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumi, kuri izriet no otrajā prejudiciālajā jautājumā minētajām tiesību normām, esot nesamērīgi salīdzinājumā ar šiem mērķiem.

54.

Tomēr atbilstoši Tiesas judikatūrai “Kopienas likumdevējam ir jāatzīst īpaša rīcības brīvība tādā jomā kā tā, par kuru ir pamata lieta, kur tam ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle un kur tam ir jāveic kompleksi vērtējumi”, no kā izriet, ka “tiesa var veikt vienīgi ierobežotu kontroli pār šo tiesību aktu tiesiskumu” un ka “tikai šajā jomā veikta pasākuma acīmredzama neatbilstība mērķim, ko kompetentās iestādes vēlas sasniegt, var ietekmēt šāda pasākuma likumību” ( 55 ).

55.

It īpaši attiecībā uz sarežģītu zinātnisku un tehnisku faktu izvērtēšanu, lai noteiktu veicamo pasākumu veidu un apmēru, ko pieņem Savienības likumdevējs, šādā kontekstā ir vispārpieņemts, ka Savienības tiesa ar savu vērtējumu par zinātniskiem un tehniskiem faktiem nevar aizstāt Savienības iestāžu, kurām vienīgajām EK līgumā ir uzticēts šis uzdevums, vērtējumu ( 56 ). Tāpat no judikatūras izriet, ka “kompetentajām iestādēm piešķirtā rīcības brīvība, lai noteiktu pareizo līdzsvaru starp tiesībām uz vārda brīvību un vispārējām interesēm, atšķiras, ņemot vērā katru atsevišķu mērķi, kas pamato šo tiesību ierobežošanu, un darbību raksturu”, un man šķiet, ka Tiesas piešķirtā rīcības brīvība ir plašāka it īpaši attiecībā uz vārda brīvības izmantošanu komerciālā, peļņas gūšanas jomā, it īpaši vēstījumos reklāmas mērķiem ( 57 ).

56.

Šajā gadījumā es uzskatu, ka, ņemot vērā plašo rīcības brīvību attiecībā uz zinātniskiem un tehniskiem datiem, kas Savienības likumdevējam ir jāatzīst šajā lietā, un ņemot vērā tā nepieciešamību ņemt mērā iepriekš minēto piesardzības principu ( 58 ), tas pamatoti ir varējis uzskatīt, ka Neptune Distribution komerciāla rakstura komunikācijas sakarā Direktīvas 2009/54 tiesību normās noteiktos leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem, ņemot vērā šeit minēto brīvību kontekstu.

57.

Turklāt, tāpat kā Francijas valdībai, Parlamentam, Padomei un Komisijai, jāatzīmē, ka šo brīvību ierobežojums faktiski ir mērens tāpēc, ka dabīgo minerālūdeņu izplatītāji saglabā brīvību informēt patērētājus par viņu izplatīto ūdeņu sastāvu, proti, par to zemo nātrija sastāvu, izmantojot to marķēšanā vai to reklāmā norādes, kuras Savienības likumdevējs ir nepārprotami atļāvis – tās, kas ir norādītas Direktīvas 2009/54 III pielikumā, vai arī norādes, kuras, iespējams, ir atzinuši dalībvalstu likumdevēji ( 59 ).

58.

Ņemot šo visu vērā, es uzskatu, ka, pieņemdams Direktīvas 2009/54 9. panta 2. punkta otrās daļas un III pielikuma tiesību normas, Savienības likumdevējs nav pārkāpis robežas, kādas uzliek samērīguma principa ievērošana, ievērojot Hartas 11. un 16. pantu un 52. panta 1. punktu.

59.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Conseil d’État (Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi: