1.

Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā ir uzdots jautājums par to, vai dalībvalsts no īpašu no iemaksām neatkarīgu pabalstu saņēmēju loka Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas [sociālā nodrošinājuma] sistēmu koordinēšanu ( 2 ), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2010. gada 9. decembra Regulu (ES) Nr. 1244/2010 ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”), izpratnē var izslēgt citu dalībvalstu pilsoņus, kuri nav vai arī vairs nav ekonomiski aktīvi un ir trūcīgi.

2.

Problēma, no cilvēciskā un juridiskā viedokļa raugoties, ir sarežģīta. Tāpēc Tiesai vienlaikus noteikti būs jālemj par Savienības tiesībās tās pilsoņiem piešķirto aizsardzību, par viņu finanšu situāciju, par viņu cieņu un pašreizējo pamattiesību uz brīvu pārvietošanos, kas ir Eiropas veidošanas pamatprincips, piemērojamību.

3.

Tāpēc Tiesai atkal būs jāaplūko saikne starp Regulu Nr. 883/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK ( 4 ).

4.

Pirmo atbildes elementu uz šiem jautājumiem Tiesa nesen sniedza spriedumā Dano ( 5 ). Eiropas plašsaziņas līdzekļos Tiesas spriedumam pievērstā neparasti lielā uzmanība, kā arī dažādas tā politiskās interpretācijas liecina par šī temata svarīgumu un jutīgumu.

5.

Pēc šī sprieduma pasludināšanas ir skaidrs, ka dalībvalstis var (tomēr tām nav pienākuma) atteikt piešķirt sociālās palīdzības pabalstus Savienības pilsoņiem, kuri ierodas to teritorijā bez vēlmes atrast darbu un bez iespējas nodrošināt iztiku ar saviem līdzekļiem.

6.

Tomēr, lai arī princips ir skaidrs, tā kā jautājums par tā piemērošanu var rasties ļoti dažādās faktiskās situācijās, ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai ir dota iespēja sniegt precizējumus par vienu no tām.

7.

Runa ir par gadījumu, kad Savienības pilsonis, kas nav uzņemšanas dalībvalsts pilsonis un kas šīs valsts teritorijā ir strādājis mazāk nekā gadu, uzņemšanas valstij lūdz piešķirt viņam iztikas minimuma pabalstu.

8.

LESD 18. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, “piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ”.

9.

LESD 20. pantā ir precizēts, ka ir izveidota Savienības pilsonība un ka ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Saskaņā ar šā panta 2. punktu Savienības pilsoņiem “ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā”. Saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta otro daļu šīs tiesības tiek īstenotas “saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem”.

10.

Ar LESD 45. pantu it īpaši ir nodrošināta darba ņēmēju pārvietošanās brīvība Eiropas Savienībā. Saskaņā ar šī panta 2. punktu šī pārvietošanās brīvība “nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem”.

11.

Regulas Nr. 883/2004 materiālā piemērošanas joma tās 3. pantā ir aprakstīta šādi:

“1.   Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

[..]

2.   Ja XI pielikumā nav noteikts citādi, šī regula attiecas uz vispārīgām un īpašām sociālās nodrošināšanas shēmām neatkarīgi no tā, vai tās ir balstītas uz iemaksām vai n[ē], un shēmām, kas saistītas ar darba devēja vai kuģa īpašnieka pienākumiem.

3.   Šī regula attiecas arī uz īpašiem naudas pabalstiem, kas nav balstīti uz iemaksām un uz kuriem attiecas 70. pants.

[..]

5.   Šo regulu nepiemēro:

12.

Šās regulas 4. pantā “Vienlīdzīga attieksme” ir noteikts:

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību paredz akti tās piederīgajiem.”

13.

Regulas Nr. 883/2004 III sadaļas 9. nodaļa attiecas uz “īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem”. Tā sastāv tikai no viena –70. panta “Vispārīgi noteikumi”, kurā ir paredzēts:

“1.   Šo pantu piemēro īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, ko nodrošina saskaņā ar tiesību aktiem, kuriem aptvertā personu loka, mērķu un/vai tiesību nosacījumu dēļ ir gan 3. panta 1. punktā minēto sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, gan sociālās palīdzības īpašības.

2.   Šajā nodaļā “īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti” ir tie, kas:

3.   Šās regulas 7. pantu un citas šās sadaļas nodaļas nepiemēro pabalstiem, kas minēti šā panta 2. punktā.

4.   Pabalstus, kas minēti 2. punktā, sniedz tikai dalībvalstīs, kur dzīvo attiecīgās personas, saskaņā ar to tiesību aktiem. Šos pabalstus sniedz dzīvesvietas iestāde par saviem līdzekļiem.”

14.

Regulas Nr. 883/2004 X pielikuma “Īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti” sadaļā “Vācija” ir sniegts šāds precizējums:

“[..]

15.

Direktīvas 2004/38 preambulas 10., 16. un 21. apsvērumā ir paredzēts šādi:

[..]

[..]

16.

Direktīvas 2004/38 6. panta “Tiesības uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem” 1. punktā ir paredzēts šādi:

“Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, neizvirzot viņiem nosacījumus vai formalitāšu ievērošanu, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei.”

17.

Direktīvas 2004/38 7. pantā “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus” ir noteikts:

“1.   Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

[..]

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu šādos apstākļos:

[..]

[..].”

18.

Direktīvas 2004/38 14. pants attiecas uz “uzturēšanās tiesību saglabāšanu”. Saskaņā ar šo tiesību normu:

“1.   Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ir 6. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības, kamēr viņi nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.

[..]

3.   Ja Savienības pilsonis vai viņa/viņas ģimenes locekļi izmanto uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, tas nav priekšnoteikums tūlītējai viņa/viņas izraidīšanai.

4.   Atkāpjoties no 1. un 2. punkta un neskarot VI nodaļas noteikumus, Savienības pilsoņus vai viņu ģimenes locekļus nekādā gadījumā nedrīkst izraidīt, ja:

19.

Visbeidzot, minētās direktīvas 24. pantā “Vienlīdzīga attieksme” ir noteikts:

“1.   Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīg[ā]s uzturēšanās tiesības.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laik[a] posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kā arī tai nav pienākuma pirms pastāvīg[ā]s uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodapmācībai, ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi.”

20.

Sociālā kodeksa I grāmatas (Sozialgesetzbuch Erstes Buch, turpmāk tekstā – “SGB I”) 19.a panta 1. punktā ir norādīti divi pamata nodrošinājuma pabalstu veidi darba meklētājiem:

“1.   Saskaņā ar tiesībām uz pamata sociālo aizsardzību darba meklētāji var pieprasīt:

[..]”

21.

Sociālā kodeksa II grāmatas (Sozialgesetzbuch Zweites Buch, turpmāk tekstā – “SGB II”) 1. panta “Pamata nodrošinājums darba meklētājiem – uzdevums un mērķis” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Pamata nodrošinājuma [“Grundsicherung”] darba meklētājiem mērķis ir ļaut tā saņēmējiem dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

[..]

3.   Pamata nodrošinājums darba meklētājiem ietver pabalstus,

22.

SGB II 7. pantā “Saņēmēji” ir noteikts:

“1.   Šajā daļā minētie pabalsti ir paredzēti personām, kuras

Pabalsti neattiecas uz

[..]

1. punkta otro teikumu nepiemēro ārvalstniecēm un ārvalstniekiem, kuri uzturas Vācijas Federatīvajā Republikā, pamatojoties uz uzturēšanas atļauju, kas tikusi izsniegta saskaņā ar Likuma par uzturēšanos 2. nodaļas 5. sadaļu. Noteikumi jautājumā par uzturēšanās tiesībām paliek nemainīgi.

[..]”

23.

SGB II 8. pantā, kurā aplūkots jēdziens “darbspēja”, ir paredzēts:

“1.   Darbaspējīga ir ikviena persona, kura paredzamā nākotnē slimības vai invaliditātes dēļ spēj veikt algotu darbu vismaz trīs stundas dienā parastos darba tirgus apstākļos.

[..]”

24.

SGB II 9. pantā ir noteikts:

“1.   Par trūcīgu ir uzskatāma ikviena persona, kura sev nevar nodrošināt iztiku vai, pamatojoties uz vērā ņemamajiem ienākumiem vai īpašumu, to nevar nodrošināt pietiekami un vajadzīgo palīdzību nesaņem no citām personām, it īpaši no saviem ģimenes locekļiem vai citām sociālā nodrošinājuma iestādēm. [..]

[..]”

25.

SGB II 14.–18.e pantā, kas ir iekļauti 3. nodaļas pirmajā sadaļā, ir aplūkoti pabalsti integrācijai darba tirgū.

26.

SGB II 20. pantā ir izklāstīti papildu noteikumi par vajadzībām iztikas minimuma nodrošinājumam, SGB II 21. pantā – par papildu vajadzībām un SGB II 22. pantā – par mājokļa un apkures vajadzībām. Visbeidzot, SGB II 28.–30. pants attiecas uz pabalstiem izglītībai un dalībai.

27.

Sociālā kodeksa XII grāmatas (Sozialgesetzbuch Zwölftes Buch, turpmāk tekstā – “SGB XII”) 1. pantā par sociālo palīdzību ir noteikts:

“Sociālās palīdzības mērķis ir tā saņēmējiem nodrošināt cilvēka dzīves cienīgus apstākļus. [..].”

28.

SGB II 21. pantā ir paredzēts:

“Sociālie pabalsti, lai nodrošinātu iztikas minimumu personām, kuras ir pabalstu saņēmējas saskaņā ar II daļu, netiek piešķirti, ja tās ir darbspējīgas vai to ģimenes saišu dēļ. [..]”

29.

FreizügG/EU piemērošanas joma ir noteikta šā likuma 1. pantā:

“Šis likums reglamentē citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu (Savienības pilsoņu) un to ģimenes locekļu ieceļošanu un uzturēšanos.”

30.

FreizügG/EU 2. pantā attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos ir paredzēts, ka:

“1.   Savienības pilsoņiem, kuriem ir tiesības uz pārvietošanās brīvību, un viņu ģimenes locekļiem ir tiesības ieceļot un uzturēties Vācijas teritorijā saskaņā ar šo likumu.

2.   Atbilstoši Kopienu tiesībām tiesības uz brīvu pārvietošanos ir:

[..]

[..]

3.   Netiek skartas darba ņēmēju un pašnodarbināto tiesības, kas paredzētas 1. punktā.

[..]

[..]

1. punktā paredzētās tiesības saglabājas sešus mēnešus gadījumā, ja viņš(‑a) pēc vairāk nekā viena gada nodarbinātības ir reģistrēts(‑a) kompetentajā nodarbinātības aģentūrā kā piespiedu bezdarbnieks.

[..]”

31.

FreizügG/EU 4. pantā attiecībā uz personām, kuras izmanto pārvietošanās brīvību un nav nodarbinātas, ir noteikts:

“Nenodarbinātiem Savienības pilsoņiem, viņus pavadošiem vai ar viņiem kopā ieceļojošiem ģimenes locekļiem ir tiesības saskaņā ar 2. panta 1. punktu, ja tiem ir pietiekama veselības apdrošināšana un pietiekami iztikas līdzekļi. Ja Savienības pilsonis federālajā teritorijā uzturas kā students, šādas tiesības ir tikai viņa laulātajam vai dzīvesbiedram un viņu bērniem, kuru iztika ir nodrošināta.”

32.

Eiropas Sociālās un medicīniskās palīdzības konvencijas (turpmāk tekstā – “Sociālās palīdzības konvencija”) 1. pantā ir paredzēts nediskriminācijas princips.

33.

Tomēr atbilstoši Sociālās palīdzības konvencijas 16. panta b) punktam Vācijas valdība 2011. gada 19. decembrī izteica atrunu (turpmāk tekstā – “atruna”), saskaņā ar kuru “Vācijas Federatīvās Republikas valdība neuzņemas piešķirt Vācijas Sociālā nodrošinājuma kodeksa otrajā grāmatā – Pamata sociālais nodrošinājums darba meklētājiem, redakcijā, kas attiecīgi pašlaik ir spēkā, – paredzētos pabalstus pārējo nolīguma slēdzēju pilsoņiem tādā pašā veidā un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā saviem pilsoņiem”.

34.

N. Alimanovic un viņas trīs bērni – Sonita, Valentina un Valentino – visi četri ir Zviedrijas pilsoņi. Visi trīs viņas bērni ir dzimuši Vācijā attiecīgi 1994., 1998. un 1999. gadā.

35.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasītāji pamatlietā esot izceļojuši no Vācijas teritorijas laikposmā no 1999. gada līdz 2010. gadam. Nenorādot izceļošanas brīdi, ne arī šīs prombūtnes pamatojumu, iesniedzējtiesa precizē, ka prasītāji pamatlietā “atkal” ir ieceļojuši Vācijā 2010. gada jūnijā.

36.

Pēc šīs atgriešanās Vācijā prasītājiem pamatlietā 2010. gada 1. jūlijā tika izsniegts apliecinājums saskaņā ar FreizügG/EU 5. pantu. N. Alimanovic un viņas vecākā meita Sonita, būdamas darbspējīgas Vācijas tiesību aktu izpratnē, laikposmā no 2010. gada jūnija līdz 2011. gada maijam, proti, mazāk nekā gadu, bija nodarbinātas īslaicīgi vai pasākumu nodarbināšanas veicināšanai ietvaros.

37.

Iesniedzējtiesa – Bundessozialgericht (Federālā Sociālo lietu tiesa, Vācija) precizē, ka laikposmā no 2011. gada 1. decembra līdz 2012. gada 31. maijam visi prasītāji pamatlietā saņēma arī SGB II paredzētos iztikas līdzekļu nodrošinājuma pabalstus. Pirmkārt, N. Alimanovic un viņas meita Sonita saņēma iztikas līdzekļu nodrošinājuma pabalstu darbspējīgām personām (“Arbeitslosengeld II”), savukārt, otrkārt, viņas abi pārējie bērni, Valentina un Valentino, saņēma sociālo pabalstu darbnespējīgām personām.

38.

Piešķirot pabalstus, kompetentā iestāde – Jobcenter Berlin Neukölln [Berlīnes Neiķelnes Nodarbinātības dienests] (turpmāk tekstā – “Jobcenter”) balstījās uz principu, ka SGB II 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. punktā paredzētā Savienības pilsoņu izslēgšanas klauzula nav spēkā, jo tiek piemērots Sociālās palīdzības konvencijas 1. pantā paredzētais nediskriminācijas princips. Tomēr, balstoties uz atrunu, Jobcenter 2012. gada maijā pilnīgi apturēja pabalstu piešķiršanu.

39.

Izskatījusi prasītāju pamatlietā iesniegto prasības pieteikumu, Sozialgericht Berlin [Berlīnes Sociālo lietu tiesa] šo lēmumu atcēla. Šī tiesa uzskata, ka, lai arī pēc nodarbinātības izbeigšanas 2011. gadā N. Alimanovic un viņas meita Sonita varēja atsaukties tikai uz uzturēšanās tiesībām darba meklēšanas nolūkā, izslēgšana no pabalsta saņēmēju loka saskaņā ar SGB II 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. punktu tomēr nevarēja tikt piemērota, jo ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu attiecībā uz aplūkotajiem īpašajiem no iemaksām neatkarīgajiem naudas pabalstiem ir aizliegta jebkāda Savienības pilsoņu diskriminācija, salīdzot ar attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem. Saskaņā ar Sozialgericht Berlin viedokli šajā gadījumā nebija nekādas pretrunas ar iespēju ierobežot “sociālās palīdzības pabalstu” saņemšanu, it īpaši saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu. Turklāt minētā tiesa uzskatīja, ka Sociālās palīdzības konvencijas 1. pantā paredzētais īpašais nediskriminācijas princips joprojām noteic, ka izslēgšanas klauzula nav jāpiemēro, jo tā uzskata, ka atruna valsts tiesībās nav iestrādāta vai padarīta par spēkā esošu.

40.

Uzskatot, ka izslēgšana no pabalstu saņēmēju loka nav pretrunā Savienības tiesībām, Jobcenter iesniedza apelācijas sūdzību par šo nolēmumu iesniedzējtiesā. Pēc tā domām, iztikas līdzekļu nodrošinājuma pabalsti saskaņā ar SGB II ir “sociālās palīdzības pabalsti” Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē, tāpēc to piešķiršana darba meklētājiem varētu tikt atteikta. Jobcenter uzskata, ka minēto pabalstu mērķis nav atvieglot piekļuvi darba tirgum, jo SGB II 16. un nākamajos pantos ir paredzēti citi pabalsti, kas īpaši tiek piešķirti darba meklētāju integrēšanai darba tirgū. Turklāt ar SGB II 7. panta 1. punkta otro teikuma 2. punktu neesot pārkāpta Regula Nr. 883/2004 un izslēgšana no pabalstu saņēmēju loka neesot arī pretrunā Sociālās palīdzības konvencijai, jo atruna esot spēkā un atbilstot Vācijas konstitūcijai.

41.

Iesniedzējtiesa arī precizē, ka saskaņā ar Sozialgericht Berlin konstatējumiem, kas tai ir saistoši, N. Alimanovic un viņas meita Sonita vairs nevarot atsaukties uz uzturēšanās tiesībām kā darba ņēmējas saskaņā ar FreizügG/EU 2. pantu. Kopš 2010. gada jūnija, laikposmā, kas bija mazāks par vienu gadu, viņas esot bijušas nodarbinātas tikai īslaicīgi vai pasākumu nodarbinātības veicināšanai ietvaros, un kopš 2011. gada maija viņas vispār neesot bijušas nodarbinātas ne kā darba ņēmējas, ne kā pašnodarbinātas personas. Tātad Bundessozialgericht balstās uz principu, ka, beidzoties sešu mēnešu laikposmam pēc profesionālās darbības izbeigšanas, proti, 2011. gada decembrī, minētās prasītājas pamatlietā ir zaudējušas darba ņēmēju statusu saskaņā ar FreizügG/EU 2. panta 3. punkta otro teikumu un Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta c) apakšpunktu, piemērojot tos kopā.

42.

Tādējādi N. Alimanovic un viņas meita Sonita esot jāuzskata par darba meklētājām FreizügG/EU 2. panta 2. punkta 1. apakšpunkta izpratnē, jo Vācijā viņas ir bijušas nodarbinātas tikai īslaicīgi vai pasākumu nodarbinātības veicināšanai ietvaros laikposmā, kas ir mazāks par vienu gadu. Tāpēc saskaņā ar SGB II, konkrētāk, tā 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. punktu, viņām nav tiesību saņemt iztikas līdzekļu nodrošinājuma pabalstu, un tādējādi Valentina un Valentino nav no tām atvasināto tiesību uz sociālo pabalstu, lai, pamatojoties uz tām, nodrošinātu iztikas līdzekļus ( 6 ).

43.

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa apšauba SGB II 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. punktā paredzētā noteikuma par izslēgšanu saderību ar dažādām Savienības tiesību normām.

44.

Ar 2013. gada 12. decembra lēmumu, kas Tiesā iesniegts 2014. gada 10. februārī, Bundessozialgericht tādējādi nolēma apturēt tiesvedību un saskaņā ar LESD 267. pantu uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)   Vai Regulas Nr. [883/2004] 4. pantā ietvertais nediskriminācijas princips – izņemot minētās regulas 70. panta 4. punktā paredzēto eksporta izslēgšanu – ir piemērojams arī attiecībā uz īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem Regulas Nr. [883/2004] 70. panta 1. un 2. punkta izpratnē?

2)   Ja uz [pirmo] jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, vai un – attiecīgā gadījumā – kādā apmērā Regulas Nr. [883/2004] 4. pantā ietvertais nediskriminācijas princips var tikt ierobežots ar tādiem valsts tiesību aktu noteikumiem, ar kuriem tiek transponēts Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts un saskaņā ar kuriem šo pabalstu pieejamībai nav izņēmumu, ja Savienības pilsoņa uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī izriet vienīgi no mērķa atrast darbu?

3)   Vai LESD 45. panta 2. punktam, lasot to kopā ar LESD 18. pantu, ir pretrunā valsts tiesību norma, kas attiecībā uz vienīgi darba meklēšanai piešķirtu uzturēšanās tiesību laiku un neatkarīgi no saiknes ar uzņēmēju dalībvalsti bez izņēmumiem liedz Savienības pilsoņiem, kuri kā darba meklētāji var atsaukties uz savām tiesībām brīvi pārvietoties, saņemt sociālo pabalstu, kura mērķis ir iztikas līdzekļu nodrošinājums un kurš vienlaicīgi arī atvieglo piekļuvi darba tirgum?”

45.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Apvienotās Karalistes, Īrijas, Itālijas, Vācijas un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

46.

Turklāt tās visas (izņemot Itālijas valdību) pauda savu viedokli tiesas sēdē, kas notika 2015. gada 3. februārī. Arī N. Alimanovic, kā arī Dānijas un Francijas valdības pārstāvjiem, kas nebija iesnieguši rakstveida apsvērumus, bija iespēja izklāstīt savus argumentus tiesas sēdē.

47.

Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 883/2004 4. pants ir piemērojams īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem šīs regulas 70. panta izpratnē. Tomēr ar 2015. gada 11. februāra rīkojumu tā nolēma šo pirmo jautājumu atsaukt.

48.

Tāds pats jautājums tika uzdots lietā, kurā pasludināts spriedums Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358), un Tiesa uz to ir sniegusi apstiprinošu atbildi, nospriežot, ka “Regula Nr. 883/2004 [esot] jāinterpretē tādējādi, ka “īpašie naudas pabalsti, kas nav balstīti uz iemaksām”, šīs regulas 3. panta 3. punkta un 70. panta izpratnē ietilpst minētās regulas 4. panta piemērošanas jomā” ( 7 ).

49.

Ar otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru citu dalībvalstu pilsoņi, kas izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos darba meklēšanas nolūkā, ir izslēgti no dažu īpašu no iemaksām neatkarīgu naudas pabalstu Regulas Nr. 883/2004 izpratnē saņēmēju loka, lai gan šie pabalsti tiek nodrošināti attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem, kas atrodas tādā pašā situācijā ( 8 ), ir saderīgs, pirmkārt, ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu un, otrkārt, ar LESD 18. pantu un 45. panta 2. punktu.

50.

Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka arī uz īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem Regulas Nr. 883/2004 izpratnē var attiekties Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais jēdziens “sociālās palīdzības sistēma” ( 9 ). Tomēr, lai arī šādu finansiālu pabalstu mērķis ir atvieglot piekļuvi darba tirgum, tie tomēr nevar tikt uzskatīti par “sociālu palīdzību” Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē ( 10 ).

51.

Tāpēc, ņemot vērā attiecīgo pabalstu būtību pamatlietā, būs jāatbild tikai uz otro vai trešo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.

52.

Attiecīgā pasākuma pamatlietā kvalificēšanai ir būtiska nozīme, jo tā tiek noteikta tiesību norma, saskaņā ar kuru ir jāvērtē sistēmas, kāda aplūkota pamatlietā, atbilstība Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktam, ja runa ir par sociālās palīdzības pabalstu, vai LESD 45. panta 2. punktam, ja pasākuma mērķis ir atvieglot piekļuvi darba tirgum.

53.

Šajā ziņā, ciktāl pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ir identisks regulējumam, kāds tika aplūkots spriedumā Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358), es vispirms atsaukšos uz Tiesas veikto analīzi. Turpinājumā, rūpējoties par vispusību, es aplūkošu iesniedzējtiesas kompetenci un, iespējams, pabalsta jauktā rakstura ietekmi uz pasākuma kvalifikāciju (proti, gadījumu, kad attiecīgajam pabalstam vienlaikus būtu gan sociālās palīdzības aspekti, gan integrācijas darba tirgū aspekti).

54.

Taisnība, ka Tiesa ir izvērtējusi tiesību normas, kāda ir paredzēta pamatlietā aplūkotajā tiesību aktā, atbilstību Direktīvas 2004/38 24. punkta 1. pantam, nevis šā panta 2. punktam. Tomēr tā strīdīgo pasākumu ir kvalificējusi par “sociālajiem pabalstiem” minētās direktīvas izpratnē.

55.

Atgādinājusi, ka jēdziens “sociālās palīdzības pabalsti” Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē attiecas uz “jebkādu sociālo atbalstu, ko piešķīrušas valsts iestādes vai nu valsts, vai reģionālā, vai vietējā līmenī un ko ir lūgusi persona, kurai nav pietiekamu līdzekļu, lai apmierinātu savas un savu ģimenes locekļu pamatvajadzības, un kura šī iemesla dēļ riskē savas uzturēšanās laikā kļūt par slogu uzņēmējas dalībvalsts publiskajām finansēm, kas vispārējā līmenī var ietekmēt šīs dalībvalsts spēju piešķirt atbalstu” ( 12 ), Tiesa uzskatīja, ka tai ir “jāizvērtē, vai ar Direktīvas 2004/[3]8[..] 24. panta 1. punktu un Regulas Nr. 883/2004 4. pantu netiek pieļauts atteikums piešķirt sociālus pabalstus situācijā, kāda ir pamatlietā aplūkojamā” ( 13 ).

56.

Tādējādi man šķiet, ka attiecīgo pabalstu pamatlietā Tiesa faktiski ir analizējusi kā sociālo pabalstu Direktīvas 2004/38 izpratnē. Šo secinājumu apstiprina tā paša sprieduma 69. punktā ietvertais apgalvojums, ka “Savienības pilsonis – saistībā ar piekļuvi [tādiem] sociāliem pabalstiem kā pamatlietā aplūkojamie – var atsaukties uz vienlīdzību attieksmē ar uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem tikai tad, ja viņa uzturēšanās uzņēmējas dalībvalsts teritorijā atbilst Direktīvas 2004/38 nosacījumiem” ( 14 ).

57.

Turklāt norādīšu, ka Vācijas Federatīvās Republikas sniegtais attiecīgo pabalstu apraksts rakstveida apsvērumos atbilst “sociālās palīdzības pabalstu” definīcijai Direktīvas 2004/38 izpratnē, kā tas ir atgādināts šo secinājumu 55. punktā. Proti, šī dalībvalsts uzskata, ka “pabalstus, kuru mērķis ir nodrošināt SGB II paredzētos iztikas līdzekļus, finansē federālā zeme un pašvaldības iestādes un to[s] izmaksā Jobcenter, kas ir valsts iestādes šajā jomā. Ar šiem pabalstiem galvenokārt tiek nodrošināti iztikas līdzekļi, ciktāl t[ie] nevar [tikt] nodrošināt[i] ar pašu līdzekļiem[,] un tāpēc [ar tiem] ir jākompensē pašu nepietiekamie ienākumi. Tiem principā ir tāds pats apjoms un tāda pati aprēķina metode kā SGB XII paredzētajiem pabalstiem, kuru mērķis ir nodrošināt iztikas līdzekļus trūkuma gadījumā. Būtībā to apjoms ir tikai tik liels, lai nodrošinātu pienācīgu iztikas minimumu, un [tie] ir balstīt[i] uz to mājsaimniecību, kas pieder iedzīvotāju daļai ar zemākiem ienākumiem, patēriņa izdevumiem, kā tas izriet no statistikas [skat. Likuma par nepieciešamā minimuma aprēķinu (Gesetz zur Ermittlung der Regelbedarfe) 4. pantu]. Pabalsta mērķis būtībā ir nodrošināt iztikas minimumu” ( 15 ).

58.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pati iesniedzējtiesa norāda, ka īpašā SGB II nodaļā ir paredzēti integrācijas darba tirgū pasākumi, kas ietver pabalstus, kuri īpaši ir paredzēti darbspējīgām personām šā likuma izpratnē ( 16 ).

59.

Tādējādi, izņemot gadījumu, kad atkal pievērsīšos spriedumā Vatsouras un Koupatantze ( 17 ) noteiktajam principam, saskaņā ar kuru finansiāli pabalsti, kas paredzēti, lai atvieglotu piekļuvi darba tirgum, nevar tikt uzskatīti par sociālās palīdzības pabalstiem Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē ( 18 ), savā analīzē galvenokārt aplūkošu šo pēdējo minēto tiesību normu, nevis LESD 45. pantu 2. punktu.

60.

Šim pantam būtu bijusi nozīme tikai tad, ja pamatlietā aplūkotā pasākuma mērķis būtu atvieglot piekļuvi darba tirgum – kas automātiski izslēgtu tā kvalifikāciju par sociālās palīdzības pasākumu Direktīvas 2004/38 izpratnē –, jo Tiesa vienmēr ir spriedusi, ka “no [LESD 45.] panta [2. punkta], kas ir [LESD 18.] pantā garantētā vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa izpausme, piemērošanas jomas vairs nevar izslēgt finansiālu pabalstu, kas ir domāts, lai atvieglotu piekļuvi nodarbinātībai citas dalībvalsts darba tirgū” ( 19 ).

61.

Secinājumi, kurus es izdaru no sprieduma Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358) par pamata nodrošinājuma pabalstu kvalifikāciju pamatlietā var šķist drosmīgi, ciktāl saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesas pienākums ir noteikt faktisko un tiesisko kontekstu, kā arī piemērot Savienības tiesību normas pamatlietā ( 20 ). Spriedumā Vatsouras un Koupatantze (C‑22/08 un C‑23/08, EU:C:2009:344) attiecībā uz SBG II pabalstiem Tiesa turklāt apgalvoja, ka “kompetentajām valsts iestādēm un vajadzības gadījumā valsts tiesām [bija] [..] jāanalizē minēto pabalstu veidojošie elementi, tostarp tā mērķi un piešķiršanas nosacījumi” ( 21 ).

62.

Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija savos rakstveida apsvērumos atbalsta šo nostāju. Turpretī Vācijas Federatīvā Republika novērtētu, ja Tiesa sniegtu skaidrojumu par attiecīgajiem pabalstiem, ņemot vērā pretrunas judikatūrā, kas dominē Vācijas tiesās.

63.

No šī viedokļa raugoties, Tiesa, ja arī tā pati nekvalificē valsts pasākumu, vismaz “var sniegt valsts tiesai visus Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas tai varētu būt noderīgi, izvērtējot šo tiesību normu iedarbību” ( 22 ).

64.

Lietā Winner Wetten sniegtajos secinājumos ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] arī ir rakstījis, ka, tā kā iesniedzējtiesas vērtējuma pamatotību varēja apšaubīt, viņš uzskatījis, ka “saskaņā ar sadarbības garu, kas ir prejudiciālā nolēmuma procedūras pamatā, kā arī, lai iesniedzējtiesai norādītu uz visiem attiecīgajiem Kopienu tiesību interpretācijas apstākļiem, kuri tai varētu būt noderīgi lietas izskatīšanā, Tiesa šai tiesai sniedz norādes, kas tai ļauj no jauna izskatīt tās premisas pamatotību” ( 23 ).

65.

Izskatāmajā lietā var būt lietderīgi atgādināt divus elementus:

66.

Tādējādi, ja strīdīgā pabalsta mērķis atbilst iepriekšējā punktā norādītajam nolūkam, tas ir jāanalizē kā sociālās palīdzības pabalsts Direktīvas 2004/38 izpratnē.

67.

Šajā ziņā, lai gan SGB I 19.a pantā ir paredzēts, ka gan iztikas nodrošinājuma pabalstus, gan integrācijai darbā pabalstus var lūgt piešķirt atbilstoši darba meklētāju tiesībām uz pamata nodrošinājumu, SGB II 1. panta 1. punktā “Pamata nodrošinājums darba meklētājiem: uzdevums un mērķis” ir precizēts, ka “pamata nodrošinājuma darba meklētājiem mērķis ir ļaut tā saņēmējiem dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi”.

68.

SGB II 1. panta 3. punktā arī ir atgādināts, ka pamata nodrošinājums darba meklētājiem ietver pabalstus, kas paredzēti, lai izbeigtu vai samazinātu trūkumu, it īpaši, palīdzot iekārtoties darbā, un lai nodrošinātu iztikas līdzekļus.

69.

Tomēr saskaņā ar SGB II 19. pantu attiecīgie pabalsti sedz “pamatvajadzības, papildvajadzības un dzīvesvietas un apkures vajadzības”. Savukārt iesniedzējtiesa uzskata, ka pabalsti profesionālajai integrācijai ir paredzēti īpašā SGB II nodaļā ( 27 ).

70.

SGB II 7. pantā paredzētais un SGB II 8. pantā definētais nosacījums attiecībā uz darbspēju, lai saņemtu pamata nodrošinājuma pabalstus, ir tikai formāls kritērijs pabalsta piešķiršanai sprieduma Brey (C‑140/12, EU:C:2013:565) izpratnē, kas tika atgādināts šo secinājumu 65. punktā. Tāpēc tas neietekmē pasākuma kvalifikāciju.

71.

Faktiski tas ir vienkāršs piešķiršanas kritērijs, tāds pats kā SGB II 9. pantā noteiktais vecuma un trūcīguma kritērijs.

72.

Visbeidzot, ja valsts tiesai būtu jākonstatē, ka prasītajiem pabalstiem ir divkāršs mērķis, pirmkārt, nodrošināt pamatvajadzību apmierināšanu un, otrkārt, atvieglot piekļuvi darba tirgum, tad es piekrītu Vācijas, Itālijas un Zviedrijas valdību viedoklim to rakstveida apsvērumos, saskaņā ar kuru ir jābalstās uz pabalstu primāro uzdevumu, kas izskatāmajā lietā, neapšaubāmi, ir nodrošināt nepieciešamos iztikas līdzekļus, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi.

73.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu “uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laikā posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā”, proti, Savienības pilsoņu, kas ieceļojuši uzņēmējas dalībvalsts teritorijā darba meklēšanas nolūkā, darba meklēšanas posmā.

74.

Tāpēc, “lai gan Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktā un Regulas Nr. 883/2004 4. pantā ir atgādināts par diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ, minētās direktīvas 24. panta 2. punktā ir ietverta atkāpe no nediskriminācijas principa” ( 28 ).

75.

Attiecībā uz šajā tiesību normā minētajiem pirmajiem trim mēnešiem Tiesa spriedumā Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358) ir apstiprinājusi, ka “saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu uzņēmējai dalībvalstij [nav] pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību šajā [laikposmā]” ( 29 ).

76.

Turklāt attiecībā uz dalībvalstu pilsoņu, kas meklē darbu citā dalībvalstī, tiesībām, proti, Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā minēto otro laikposmu, Tiesa jau ir nospriedusi, ka tās vērtējums saistībā ar nediskriminācijas principu nav “atklājis nevienu apstākli, kas varētu ietekmēt [tiesību normas] spēkā esamību” ( 30 ).

77.

Faktiski nevienlīdzīga attieksme pret Savienības pilsoņiem, kas izmantojuši savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, salīdzinājumā ar uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem attiecībā uz sociālo pabalstu piešķiršanu pastāv “[tās] saiknes [dēļ], kuru Savienības likumdevējs Direktīvas 2004/38 7. pantā noteicis starp pietiekamu līdzekļu prasību kā uzturēšanās nosacījumu, no vienas puses, un rūpēm neradīt slogu dalībvalstu sociālās palīdzības sistēmai, no otras puses” ( 31 ).

78.

Šādos apstākļos tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, kurā no īpašu no iemaksām neatkarīgu naudas pabalstu Regulas Nr. 883/2004 izpratnē (kas turklāt ir uzskatāms par sociālās palīdzības pabalstu Direktīvas 2004/38 izpratnē) saņēmēju loka ir izslēgtas personas, kas darba meklēšanas nolūkā ieceļo attiecīgās dalībvalsts teritorijā, manuprāt, nav pretrunā Regulas Nr. 883/2004 4. pantam, nedz arī ar Direktīvu 2004/38 ieviestajai sistēmai.

79.

Tomēr šī pilnvarojuma īstenošanas veids ir jāaplūko padziļināti. Proti, nedrīkst neņemt vērā visaptverošo tiesisko regulējumu, kurā iekļaujas Direktīva 2004/38, kā Tiesa to ir atgādinājusi lietā Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358).

80.

Spriedumā Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358) Tiesa atgādina, ka “ar LESD 20. panta 1. punktu ikvienai personai, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir piešķirts Savienības pilsoņa statuss (spriedums N., C‑46/12, EU:C:2013:97, 25. punkts)” ( 32 ).

81.

Turpinājumā tā min savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru “Savienības pilsoņa statuss [ir] paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas ļauj dalībvalstu pilsoņiem, kuri atrodas līdzīgā situācijā, pieprasīt uz viņiem attiecināt tādu pašu tiesisko režīmu kā uz attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem jomā, kurā ir piemērojams LES līgums, neatkarīgi no viņu pilsonības un neierobežojot šajā nolūkā skaidri paredzētus izņēmumus (spriedumi Grzelczyk, C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts, D’Hoop, C‑224/98, EU:C:2002:432, 28. punkts, kā arī N., C‑46/12, EU:C:2013:97, 27. punkts)” ( 33 ).

82.

No tās izriet, ka “ikviens Savienības pilsonis tātad var atsaukties uz LESD 18. pantā paredzēto diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu visos gadījumos, kuri ietilpst Savienības tiesību ratione materiae piemērošanas jomā. Šie gadījumi tostarp ietver it īpaši garantēto pamatbrīvību īstenošanu un ar LESD 20. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu un 21. pantu piešķirto brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu (skat. spriedumu N., C‑46/12, EU:C:2013:97, 28. punkts un tajā minētā judikatūra)” ( 34 ).

83.

Tiesa piebilst, ka “šajā ziņā ir jākonstatē, ka ar LESD 18. panta 1. punktu, “piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus”, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ. Savukārt LESD 20. panta 2. punkta otrajā daļā ir skaidri noteikts, ka šajā pantā Savienības pilsoņiem piešķirtās tiesības tiek īstenotas “saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem”. Turklāt ar LESD 21. panta 1. punktu Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā tiek atzītas, tikai “ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus” (skat. spriedumu Brey, C‑140/12, EU:C:2013:565, 46. punkts un tajā minētā judikatūra)” ( 35 ).

84.

Visbeidzot, Tiesa secina, ka “LESD 18. pantā vispārīgi iedibinātais nediskriminācijas princips ir precizēts Direktīvas 2004/38 24. pantā attiecībā uz Savienības pilsoņiem, kuri [..] īsteno savu brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Šis princips arī ir precizēts Regulas Nr. 883/2004 4. pantā attiecībā uz Savienības pilsoņiem [..] uzņēmējā dalībvalstī, atsaucoties uz minētās regulas 70. panta 2. punktā minētajiem pabalstiem” ( 36 ).

85.

Citiem vārdiem sakot, Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts, ar kuru ir atļauta atšķirīga attieksme pret Savienības pilsoņiem un uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem, ir “atkāpe no LESD 18. pantā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa, kas [šās] direktīvas [..] 24. panta 1. punktā ir tikai konkrētāk formulēts” ( 37 ). Tādējādi tas ir jāinterpretē šauri un atbilstoši Līguma normām, tostarp attiecībā uz Savienības pilsonību un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

86.

Turklāt pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu ieviestajiem ierobežojumiem attiecībā uz sociālo pabalstu piešķiršanu Savienības pilsoņiem, kuriem nav vai vairs nav darba ņēmēja statusa, ir jābūt likumīgiem ( 38 ).

87.

Ņemot vērā šo perspektīvu un tiesību normas, kurās ir paredzēts, ka, pirmkārt, izņēmums ir jāinterpretē šauri un, otrkārt, ka no tā izrietoši ierobežojumi ir likumīgi, vēlos ierosināt nošķirt trīs gadījumus:

88.

Pirmais gadījums kopumā tika iesniegts Tiesas novērtēšanai lietā Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358).

89.

Pirmkārt, Tiesa nolēma, ka “saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu uzņēmējai dalībvalstij [nav] pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību dalībvalsts valstspiederīgajam vai viņa ģimenes locekļiem [uzturēšanās laikposmā līdz trīs mēnešiem]” ( 39 ).

90.

Šāda interpretācija ir saderīga ar Direktīvā 2004/38 izvirzīto mērķi saglabāt dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas finanšu līdzsvaru ( 40 ). Tā kā dalībvalstis nevar prasīt, lai Savienības pilsoņiem būtu pietiekami iztikas līdzekļi un personiska veselības apdrošināšana trīs mēnešu uzturēšanās laikā, ir likumīgi neuzlikt dalībvalstīm pienākumu nodrošināt viņu aprūpi.

91.

Proti, pretējā gadījumā, ja tiktu piešķirtas tiesības uz sociālās palīdzības pabalstiem Savienības pilsoņiem, kuriem nebūtu jābūt pietiekamiem iztikas līdzekļiem, varētu tikt izraisīta masveida pārvietošanās, kas radītu pārmērīgu slogu valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.

92.

Turklāt šajā sākotnējā laikposmā saikne ar uzņēmēju dalībvalsti, visticamāk, ir ierobežota.

93.

Otrkārt, Tiesa spriedumā Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358) arī precizēja, ka dalībvalstij ir “jābūt iespējai atbilstoši [Direktīvas 2004/38] 7. pantam atteikt piešķirt sociālos pabalstus ekonomiski neaktīviem Savienības pilsoņiem, kuri īsteno savu pārvietošanās brīvību, tikai lai gūtu labumu no citas dalībvalsts sociālās palīdzības, lai arī viņu rīcībā nav pietiekamu līdzekļu uzturēšanās tiesību iegūšanai” ( 41 ).

94.

Šādai dalībvalsts pilsoņa, kas pārvietojas, lai meklētu darbu, nošķiršanai no dalībvalsts pilsoņa, kas jau ir iesaistījies darba tirgū, ir izšķiroša nozīme.

95.

Lai arī iesniedzējtiesa savu otro un trešo jautājumu ir uzdevusi tikai attiecībā uz Regulas Nr. 883/2004 4. panta un Direktīvas 2004/38 24. panta, kā arī LESD 18. panta un 45. panta 2. punkta interpretāciju, “[šis] apstāklis neliedz Tiesai sniegt iesniedzējtiesai visu Savienības tiesību elementu interpretāciju, kas var būt noderīgi, lai pasludinātu spriedumu lietā, kas tajā iesniegta, neatkarīgi no tā, vai minētā tiesa savā jautājumā uz to ir vai nav atsaukusies” ( 42 ).

96.

Tiesa jau ir nospriedusi, ka, “lai gan dalībvalstu pilsoņiem, kas pārvietojas, lai meklētu darbu, vienlīdzīgas attieksmes princips tiek piemērots tikai attiecībā uz iespēju iegūt darba vietu, tie, kas jau ir piekļuvuši darba tirgum, pamatojoties uz [Padomes 1968. gada 15. oktobra] Regulas [(EEK)] Nr. 1612/68 [par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā ( 43 ), kas aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulu (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā ( 44 ) 7. panta 2. punktu,] 7. panta 2. punktu, var saņemt tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā valsts darba ņēmēji” ( 45 ).

97.

Ņemot vērā sprieduma Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358) pamatojumu par Direktīvas 2004/38 ( 46 ) līdzsvaru un Savienības tiesībās un Tiesas judikatūrā veikto nošķiršanu starp darba ņēmēju, kurš ieceļo dalībvalsts teritorijā, un darba ņēmēju, kurš jau ir piekļuvis darba tirgum, tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, kurā no īpašu no iemaksām neatkarīgu naudas pabalstu Regulas Nr. 883/2004 izpratnē (kas turklāt ir uzskatāms par sociālās palīdzības pabalstu Direktīvas 2004/38 izpratnē) saņēmēju loka ir izslēgtas personas, kas ieceļo minētās dalībvalsts teritorijā, lai meklētu darbu, manuprāt, nav pretrunā minētās regulas 4. pantam, ne arī sistēmai, kas ir ieviesta ar minēto direktīvu.

98.

Šī izslēgšana ne tikai atbilst Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta formulējumam, ciktāl ar to dalībvalstīm ir atļauts pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā atteikt sociālās palīdzības pabalstu citu dalībvalstu pilsoņiem, kas ieceļojuši uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, lai meklētu darbu, bet arī objektīvai situācijas atšķirībai – kas aplūkota Tiesas judikatūrā, kā arī, it īpaši, Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā – starp pilsoņiem, kas uzņēmējas dalībvalsts teritorijā meklē pirmo darbu, un tiem, kas jau ir piekļuvuši šim darba tirgum ( 47 ).

99.

Automātiska izslēgšana no sociālās palīdzības pabalstiem, kas saistīti ar “darba ņēmēja” statusa zaudēšanu, rada lielākas grūtības.

100.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas konstatējumiem kopš ierašanās Vācijā 2010. jūnijā N. Alimanovic un viņas meita Sonita ir bijušas nodarbinātas tikai īslaicīgi pasākumu nodarbinātības veicināšanai ietvaros, kuru ilgums nepārsniedza vienu gadu. No 2011. gada maija viņas vairs nav nodarbinātas (nedz kā darba ņēmējas, nedz kā pašnodarbinātas personas). Tāpēc 2011. gada decembrī viņas ir zaudējušas “darba ņēmēju” statusu.

101.

Saskaņā ar FreizügG/EU 2. panta 3. punkta otro teikumu Savienības pilsoņi, kuri ir nodarbināti mazāk nekā vienu gadu, saglabā tiesības uzturēties Vācijas teritorijā sešus mēnešus, ja viņi ir kļuvuši par piespiedu bezdarbniekiem, ko apstiprina kompetentā nodarbinātības aģentūra.

102.

Tā kā N. Alimanovic un viņas meita Sonita ir zaudējušas “darba ņēmēju” statusu, viņas atkal tiek uzskatītas par darba meklētājām. Tādējādi viņām automātiski no jauna ir piemērojams SGB II 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. punkts, saskaņā ar kuru ilgstošiem bezdarbniekiem nav tiesību saņemt iztikas līdzekļu nodrošinājuma pabalstu. Tādējādi viņas abi pārējie bērni – Valentina un Valentino – arī ir zaudējuši savas atvasinātās tiesības uz sociālo pabalstu, kas paredzēts, lai nodrošinātu viņiem iztikas līdzekļus saskaņā ar SGB II.

103.

Ja Direktīvas 2004/38 ( 48 ) 7. panta 3. punkta c) apakšpunkts attiecībā uz darba ņēmēja statusa zaudēšanu, šķiet, ir transponēts atbilstīgi, lai arī ierobežojoši, tad [darba zaudēšanas] automātiska ietekme uz tiesībām saņemt SGB II paredzētos iztikas minimuma nodrošinājuma pabalstus, šķiet, ir pretrunā vispārējai sistēmai, kas ieviesta ar šo direktīvu.

104.

Tiesa sprieduma Brey (C‑140/12, EU:C:2013:565) 77. punktā ir nospriedusi, ka “šāda uzņēmējas dalībvalsts veikta citu dalībvalstu ekonomiski neaktīvu pilsoņu automātiska izslēgšana no konkrētā sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēju loka pat attiecībā uz laikposmu pēc Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā minētajiem pirmajiem trīs uzturēšanās mēnešiem, ja attiecīgās personas līdzekļi ir mazāki par šā pabalsta piešķiršanai nepieciešamo atsauces summu, uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm atbilstoši šīs direktīvas prasībām, kas it īpaši izriet no tās 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 8. panta 4. punkta, kā arī no samērīguma principa, neļauj vispārēji novērtēt slogu, kuru konkrēti šā pabalsta piešķiršana rada visai sociālās palīdzības sistēmai atkarībā no individuālajiem apstākļiem, kas raksturo attiecīgās personas situāciju”.

105.

Pretēji tam, ko 2015. gada 3. februāra tiesas sēdē apgalvoja dažas valdības, lai arī šajā sprieduma punktā Tiesa ir atsaukusies uz Direktīvas 2004/38 noteikumiem par tiesībām uzturēties ilgāk par trim mēnešiem, individuālas pārbaudes prasība attiecas nevis uz uzturēšanās likumību, bet uz lūgumu piešķirt sociālos pabalstus.

106.

Tāpēc saskaņā ar šo judikatūru ir svarīgi, lai uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes, izskatot tāda ekonomiski neaktīva Savienības pilsoņa lūgumu, kas ir tādā situācijā kā N. Alimanovic un viņas meita Sonita, it īpaši ņemtu vērā kā attiecīgā Savienības pilsoņa rīcībā esošo ienākumu apmēru un pastāvīgumu, tā arī laikposmu, kurā prasītais pabalsts var tikt viņam maksāts ( 49 ).

107.

Turklāt, tāpat kā Tiesa ir izstrādājusi judikatūru, kurā attiecībā uz konkrētiem pabalstiem ekonomiski neaktīviem Savienības pilsoņiem ir atļauts izvirzīt prasību par integrāciju uzņemošajā dalībvalstī ( 50 ), arī reālas saiknes pierādījumam būtu jānovērš automātiska izslēgšana no minēto pabalstu saņēmēju loka.

108.

Šajā judikatūrā Tiesa jau ir nospriedusi, ka vien nosacījums, kas būtu pārlieku vispārīgs un izslēdzošs, nepamatoti pārvērtējot faktu, kas nebūt ne katrā ziņā liecinātu par faktiskas un efektīvas saiknes ciešumu starp personu, kas iesniedz lūgumu piešķirt gaidīšanas pabalstu, un ģeogrāfisko darba tirgu, izslēdzot jebkuru citu norādošu faktu, pārsniegtu izvirzītā mērķa sasniegšanai vajadzīgo ( 51 ).

109.

Saskaņā ar Tiesas viedokli tādi no ģimenes konteksta izrietoši elementi kā cieša personiska saikne arī var veicināt ilgstošas saiknes parādīšanos starp attiecīgo personu un tās jauno uzņēmēju dalībvalsti ( 52 ). Šajos apstākļos valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts nosacījums, kas “liedz ņemt vērā citus atbilstošos raksturīgos elementus, lai konstatētu reālas saiknes esamību starp pabalstu pieprasītāju un attiecīgo ģeogrāfisko darba tirgu, [..] pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu ar šo normu iecerēto mērķi” ( 53 ).

110.

No šiem apsvērumiem izriet, ka Savienības tiesībām, konkrētāk, LESD 18. pantā nostiprinātajam un Regulas Nr. 883/2004 4. pantā un Direktīvas 2004/38 24. pantā precizētajam vienlīdzības principam, pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru no īpaša no iemaksām neatkarīga naudas pabalsta Regulas Nr. 883/2004 izpratnē (kurš turklāt ir uzskatāms par sociālās palīdzības pabalstu Direktīvas 2004/38 izpratnē) saņēmēju loka Savienības pilsonis tiek automātiski izslēgts pēc sešu mēnešu ilga piespiedu bezdarba laikposma, kas seko nodarbinātības laikposmam, kura ilgums ir mazāks par vienu gadu, neļaujot šim pilsonim pierādīt šīs reālās saiknes ar uzņemošo dalībvalsti esamību.

111.

Šajā ziņā papildus elementiem, kas izriet no ģimenes konteksta (piemēram, bērni apmeklē skolu), reāla un efektīva darba meklēšana saprātīgā laikposmā ir faktors, kas var pierādīt minētās saiknes ar uzņēmēju dalībvalsti ( 54 ) esamību. Šajā nolūkā būtu jāņem vērā arī iepriekšēja nodarbinātība, kā arī jauna darba atrašanas fakts pēc pieteikuma par sociālā pabalsta piešķiršanu iesniegšanas.

112.

Lietderības labad atkal precizēšu, ka, ja pamata nodrošinājuma pabalstu kvalificēšanu saskaņā ar Savienības tiesībām Tiesa ir atstājusi valsts tiesas ziņā, un ka, ja valsts tiesa nospriestu, ka minēto pabalstu mērķis ir galvenokārt atvieglot piekļuvi darba tirgum, tad būtu jāpiemēro tāda pati argumentācija.

113.

Kā esmu atgādinājis, Tiesa vienmēr ir spriedusi, ka “no [LESD 45.] panta [2. punkta], kas ir [LESD 18.] pantā garantētā vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa izpausme, piemērošanas jomas vairs nevar izslēgt finansiālu pabalstu, kas ir domāts, lai atvieglotu piekļuvi nodarbinātībai citas dalībvalsts darba tirgū” ( 55 ).

114.

Tomēr Tiesa spriedumā Vatsouras un Koupatantze (C‑22/08 un C‑23/08, EU:C:2009:344) arī ir nospriedusi, ka ir “leģitīmi, ka dalībvalsts piešķir šādu pabalstu tikai pēc tam, kad ir bijusi iespēja konstatēt darba meklētāja reālu saikni ar šīs valsts darba tirgu” ( 56 ).

115.

Kā esmu norādījis iepriekš, šādas saiknes pastāvēšana var tikt pārbaudīta, konstatējot, vai attiecīgā persona saprātīgā laika posmā faktiski un patiesi ir meklējusi darbu attiecīgajā dalībvalstī ( 57 ).

116.

Šādos apstākļos “dalībvalsts pilsoņi, kuri meklē darbu citā dalībvalstī un kuri ir izveidojuši patiesas saiknes ar šīs valsts darba tirgu, var atsaukties uz [LESD 45.] panta [2. punktu], lai saņemtu finansiāla rakstura pabalstu, kas ir domāts, lai atvieglotu piekļuvi darba tirgum” ( 58 ); tas ir jākonstatē kompetentajām valsts iestādēm un vajadzības gadījumā – valsts tiesām.

117.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas juridisko un faktisko paskaidrojumu, tā kā N. Alimanovic kopš 2011. gada decembra tiek uzskatīta par darba meklētāju FreizügG/EU 2. panta 2. punkta 1. apakšpunkta izpratnē, viņa ir zaudējusi personiskās tiesības uz iztikas līdzekļu nodrošinājuma pabalstu ilgstošiem bezdarbniekiem. Tāpēc divi viņas jaunākie bērni – Valentina un Valentino – arī ir zaudējuši tiesības uz sociālo pabalstu, kas paredzēts, lai nodrošinātu iztikas līdzekļus, saskaņā ar SGB II 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. punktu, ar kuru no iztikas minimuma pabalstu saņēmēju loka ir izslēgti “ārvalstnieces un ārvalstnieki, kuru uzturēšanās tiesības izriet tikai no darba meklēšanas mērķa, un to ģimenes locekļi” ( 59 ).

118.

Kā esmu norādījis iepriekš, lai arī iesniedzējtiesa savu otro un trešo jautājumu ir uzdevusi tikai attiecībā uz Regulas Nr. 883/2004 4. panta un Direktīvas 2004/38 24. panta, kā arī LESD 18. panta un 45. panta 2. punkta interpretāciju, šis apstāklis neliedz Tiesai sniegt iesniedzējtiesai visu Savienības tiesību elementu interpretāciju, kas var būt noderīgi, lai pasludinātu spriedumu lietā, kas tajā iesniegta, neatkarīgi no tā, vai minētā tiesa savā jautājumā uz to ir vai nav atsaukusies.

119.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalsts pilsoņa, kurš strādā vai ir strādājis uzņēmējā dalībvalstī, bērni un vecāks, kura faktiskajā aizgādībā ir bērni, var pēdējā minētajā valstī atsaukties uz uzturēšanās tiesībām, pamatojoties tikai uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu ( 60 ).

120.

Judikatūrā šīs bērnu uzturēšanās tiesības tiek kvalificētas kā “autonomas”, ciktāl tās ir saistītas tikai ar viņu tiesībām uz izglītību ( 61 ), jo Tiesa ir skaidri precizējusi, ka Direktīvā 2004/38 bērnu, kuri mācās, un vecāka, kura aizgādībā tie ir, uzturēšanās tiesības nav atkarīgas no apstākļa, ka tiem ir pietiekami līdzekļi un visaptveroša veselības apdrošināšana ( 62 ), vai, vispārīgāk, no Direktīvā 2004/38 ( 63 ) paredzētajiem nosacījumiem.

121.

Tādējādi, lai arī ir skaidrs, ka iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Valentina un Valentino Alimanovic turpina regulāri apmeklēt Vācijas skolu, viņiem, tāpat kā viņu mātei Nazifa Alimanovic, ir uzturēšanās tiesības Vācijas teritorijā, pat ja FreizügG/EU 2. panta 3. punkta otrajā teikumā paredzētais sešu mēnešu termiņš ir beidzies.

122.

Šādos apstākļos SGB II 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. punkts nebūtu jāpiemēro nedz N. Alimanovic, nedz divu viņas jaunāko bērnu situācijai, jo šī tiesību norma attiecas tikai uz personām, “kuru uzturēšanās tiesības izriet tikai no darba meklēšanas mērķa, un to ģimenes locekļiem”.

123.

Tiesības pārvietoties un strādāt ir Savienības tiesībās noteikta absolūta pamatbrīvība. To atgādinot, Savienības likumdevējs uzskatīja, ka ir jāregulē dalībvalstu pilsoņu uzturēšanās tiesības.

124.

Tālab Direktīvas 2004/38 7. pantā būtībā ir paredzēts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir uzturēšanās tiesības citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja uzņēmējā dalībvalstī viņš ir darba ņēmējs vai pašnodarbinātais vai ja viņa līdzekļi ir pietiekami viņam pašam un viņa ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņemošās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums šajā valstī.

125.

Pierādījums tam, ka pārvietošanās brīvībai un no tās izrietošajām uzturēšanās tiesībām ir fundamentāls raksturs, ir Direktīvas 2004/38 14. pants, kurā ir stingri noteiktas iespējas izraidīt Savienības pilsoni, kas neatbilst iepriekš minētajiem nosacījumiem.

126.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Bundessozialgericht (Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: