—

Coty Germany GmbH vārdā – M. Fiebig, Rechtsanwalt,

—

Stadtsparkasse Magdeburg vārdā – N. Gross, Rechtsanwalt,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Kemper, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – F. Bulst un F. Wilman, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV L 157, 45. lpp., un labojums – OV L 195, 16. lpp.) 8. panta 3. punkta e) apakšpunktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp Coty Germany GmbH (turpmāk tekstā – “Coty Germany”), sabiedrību, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieci, un banku iestādi Stadtsparkasse Magdeburg (turpmāk tekstā – “Stadtsparkasse”) par pēdējās minētās atteikumu sniegt Coty Germany informāciju par bankas kontu.

3

Direktīvas 2004/48 preambulas 2., 10., 13., 15., 17. un 32. apsvērums ir izteikti šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Atbilstoši Direktīvas 2004/48 2. panta 3. punkta a) apakšpunktam:

“Šī direktīva neattiecas uz:

5

Direktīvas 2004/48 8. pantā “Tiesības uz informāciju” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes tās tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, un, atbildot uz pamatotu un samērīgu prasību, var pieprasīt, lai informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar kurām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, sniedz pārkāpējs un/vai cita persona:

2.   Šā panta 1. punktā minētā informācija ietver:

3.   Šā panta 1. un 2. punktu piemēro, neskarot citas tiesību normas, kas:

6

Direktīvas 95/46 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

7

1994. gada 25. oktobra Preču zīmju likuma (Markengesetz, BGBl. 1994 I, 3082. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2013. gada 19. oktobra likumu (BGBl. 2013 I, 3830. lpp., turpmāk tekstā – “Markengesetz”), 19. pantā “Tiesības uz informāciju” ir noteikts:

“1.   Preču zīmes vai tirdzniecības nosaukuma īpašnieks var 14., 15. un 17. pantā noteiktajos gadījumos prasīt pārkāpējam sniegt nekavējoties informāciju par preču vai pakalpojumu ar prettiesisku norādi izcelsmi un izplatīšanas tīklu.

2.   Acīmredzama pārkāpuma gadījumā vai gadījumos, kad preču zīmes vai tirdzniecības nosaukuma īpašnieks ir cēlis prasību pret pārkāpēju, tam ir šīs tiesības (neskarot 1. punktā noteikto) arī pret personu, kura komerciālā mērogā:

ja vien šai personai, pamatojoties uz Civilprocesa likuma [(Zivilprozessordnung)] 383.–385. pantu, nav tiesību atteikties liecināt tiesvedībā pret pārkāpēju. Ja tiek izmantotas tiesības uz informāciju atbilstoši pirmajam teikumam, tiesa var pēc lūguma apturēt tiesvedību pret pārkāpēju, līdz tiek atrisināts strīds par tiesībām uz informāciju. Persona, kurai ir pienākums sniegt informāciju, var no personas, kurai nodarīts kaitējums, prasīt, lai tā sedz šīs informācijas sniegšanas izmaksas.

[..]”

8

Civilprocesa likuma 383. panta “Atteikšanās liecināt personisku iemeslu dēļ”, redakcijā, kas publicēta 2005. gada 5. decembrī (BGBl. 2006 I, 3302. lpp.), 1. pantā ir noteikts:

“Var atteikties liecināt:

[..]

9

Coty Germany ražo un izplata smaržas, un tai ir ekskluzīva licence attiecībā uz preču zīmi Davidoff Hot Water, kas ar Nr. 968661 reģistrēta attiecībā uz parfimērijas precēm.

10

2011. gada janvārī Coty Germany izsoļu tiešsaistes platformā iegādājās “Davidoff Hot Water” smaržu pudelīti. Nauda par pirkumu tika pārskaitīta uz pārdevēja norādīto Stadtsparkasse kontu.

11

Pārliecinājusies, ka nopirktā prece ir viltojums, Coty Germany lūdza šīs izsoļu platformas pārstāvjiem norādīt lietotāja konta, no kura tikušas pārdotas smaržas, īpašnieka īsto vārdu, jo pārdošana bija veikta ar pseidonīmu. Norādītā persona atzina, ka ir šī lietotāja konta īpašniece, tomēr noliedza, ka ir preces pārdevēja un, pamatojoties uz savām tiesībām atteikties liecināt, atteicās sniegt vairāk informācijas.

12

Pamatojoties uz Preču zīmju likuma 19. panta 2. punktu, Coty Germany vērsās Stadtsparkasse, pieprasot bankas konta, kurā tā bija ieskaitījusi naudu par iegādāto viltoto preci, īpašnieka vārdu un adresi. Stadtsparkasse, atsaucoties uz banku noslēpumu, atteicās sniegt šo informāciju.

13

Coty Germany vērsās Landgericht Magdeburg (Magdeburgas apgabaltiesa), kura noteica Stadtsparkasse sniegt pieprasīto informāciju.

14

Oberlandesgericht Naumburg (Naumburgas Augstākā apgabaltiesa), kurā vērsās Stadtsparkasse, pamatojoties uz Preču zīmju likuma 19. panta 2. punkta pirmā teikuma 3) punktu, atcēla pirmās instances spriedumu, uzskatot, ka attiecīgais informācijas paziņošanas pieprasījums nebija pamatots.

15

Oberlandesgericht Naumburg faktiski uzskatīja, ka, lai gan Stadtsparkasse sniegtie pakalpojumi, šajā gadījumā norēķinu konta turēšana, ir tikuši izmantoti prettiesiskas darbības veikšanai, Stadtsparkasse kā banku iestādei bija tiesības atbilstoši Markengesetz, 19. panta 2. punkta pirmajam teikumam, lasot to kopsakarā ar Civilprocesa likuma 383. panta 1. punktu, atteikties liecināt civilprocesā.

16

Šī tiesa uzskatīja, ka šo secinājumu neapstiprina šo normu interpretācija, ņemot vērā Direktīvu 2004/48.

17

Coty Germany iesniedza kasācijas sūdzību Bundesgerichtshof (Federālā tiesa), uzturot savu prasījumus. Esot šaubām par Direktīvas 2004/48, konkrētāk tās 8. panta interpretāciju, Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2004/48/EK 8. panta 3. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normu, kas tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, ļauj banku iestādei atsaukties uz banku noslēpumu, lai saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu atteiktos izpaust informāciju par konta īpašnieka vārdu un adresi?”

18

Stadtsparkasse norāda iebildi par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, norādot, ka uz strīdu, ko izskata iesniedzējtiesa, attiecas nevis Direktīva 2004/48, bet vienīgi valsts tiesību akti, jo lūgums sniegt informāciju pamatlietā ir formulēts nevis tiesvedībā par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, bet saistībā ar acīmredzamu preču zīmju tiesību pārkāpumu. Šāds gadījums Direktīvā 2004/48 neesot paredzēts.

19

Šajā ziņā ir jākonstatē, kā to secinājumu 20. punktā norāda ģenerāladvokāts, ka lūgums sniegt informāciju, kas iesniegts tiesvedībā par tiesību, kas saistītas ar preču zīmēm, acīmredzamu pārkāpumu, ietilpst gan Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkta darbības jomā.

20

Šo secinājumu apstiprina Direktīvas 2004/48 preambulas 13. apsvērums, atbilstoši kuram tās darbības joma ir jānosaka iespējami plaša, lai tā aptvertu visas intelektuālā īpašuma tiesības, uz ko attiecas Kopienas noteikumi šajā jomā un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību akti. Tādēļ ir jāuzskata, ka šī direktīva ir piemērojama arī tiesvedībā par tiesību, kas saistītas ar Kopienu preču zīmi, pārkāpumu.

21

Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamu.

22

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/48/EK 8. panta 3. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tiesību normu, kas tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, ļauj banku iestādei atsaukties uz banku noslēpumu, lai saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu atteiktos izpaust informāciju par konta īpašnieka vārdu un adresi.

23

Pirmkārt, no Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes tās tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, atbildot uz pamatotu un samērīgu prasību, var pieprasīt, lai informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar kurām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, sniedz jebkura persona, par kuru ir konstatēts, ka tā komercdarbībai raksturīgā daudzumā sniedz pakalpojumus, kurus izmanto kontrafakta darbībās.

24

Šo normu ir jālasa atbilstoši direktīvas preambulas 17. apsvērumam, atbilstoši kuram šajā direktīvā paredzētie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi katrā atsevišķā gadījumā ir jānosaka tā, lai pienācīgi ņemtu vērā attiecīgā gadījuma specifiku, tostarp attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību īpašās pazīmes un, ja vajadzīgs, to, vai pārkāpums ir izdarīts apzināti vai neapzināti.

25

Otrkārt, no Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta e) apakšpunkta izriet, ka 8. panta 1. punktu piemēro, neskarot citas tiesību normas, kas reglamentē informācijas avotu vai personas datu apstrādes konfidencialitātes aizsardzību.

26

Nav strīda par to, ka uz banku iestādi, par kādu ir pamatlieta, var atteikties Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts. Nav strīda arī par to, ka, ja šāda banku iestāde paziņo kāda sava klienta vārdu un adresi, tā ir personas datu apstrāde, kā tā tiek definēta Direktīvas 95/46 2. panta a) un b) punktā.

27

Tāda valsts tiesību norma, par kādu ir pamatlieta un kas ļauj banku iestādei nepaziņot prasīto informāciju civilprocesā, atsaucoties uz banku noslēpumu, tādējādi var ietilpt Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta e) apakšpunkta darbības jomā.

28

Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā c) apakšpunktā un 8. panta 3. punkta e) apakšpunktā, aplūkojot tos kopsakarā, tiek prasīts ieverot dažās tiesības. Proti, ir jāievēro tiesības uz informāciju, no vienas puses, un tiesības uz personas datu aizsardzību, no otras puses.

29

Tiesību uz informāciju, kuras ir paredzēts izmantot prasītājai tiesvedībā par tās īpašumtiesību aizskārumu, mērķis attiecīgajā jomā ir padarīt piemērojamas un konkretizēt pamattiesības uz Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un tādējādi nodrošināt īpašuma pamattiesību, kurās ietilpst intelektuālā īpašuma tiesības, ko aizsargā Hartas 17. panta 2. punkts, efektīvu īstenošanu. Proti, kā norāda ģenerāladvokāts secinājumu 31. punktā, pirmās šīs pamattiesības ir nepieciešams instruments otro aizsardzībā.

30

Tiesības uz personas datu aizsardzību, kas ir Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā norādītajām personām, ietilpst visu personu pamattiesībās uz to personas datu aizsardzību, kā to garantē Hartas 8. pants un Direktīva 95/46.

31

Kas attiecas uz šīm tiesībām, no Direktīvas 2004/48 preambulas 32. apsvēruma izriet, ka tā respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti Hartā. Konkrētāk, šī direktīva nodrošina intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu saskaņā ar Hartas 17. panta 2. punktu.

32

Vienlaicīgi, kā izriet no Direktīvas 2004/48 2. panta 3. punkta a) apakšpunkta, kā arī no tās preambulas 2. un 15. apsvēruma, intelektuālā īpašuma aizsardzība nevar likt šķēršļus personas datu aizsardzībai, tādēļ Direktīvai 2004/48 nebūtu jāietekmē Direktīva 95/46.

33

Šis lūgums tādējādi rada jautājumu par dažādo pamattiesību, proti, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un intelektuālā īpašuma tiesību, no vienas puses, un tiesību uz personas datu aizsardzību, no otras puses, respektēšanas prasību nepieciešamo saskaņošanu (skat. šajā ziņā spriedumu Promusicae, C‑275/06, EU:C:2008:54, 65. punkts).

34

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai Savienības tiesības prasa, lai dalībvalstis, transponējot direktīvas, balstītos uz to interpretāciju, kas ļauj nodrošināt pareizu līdzsvaru starp dažādām pamattiesībām, kuras aizsargā Eiropas Savienības tiesību sistēma. Turklāt, veicot šo direktīvu transponēšanas pasākumus, dalībvalstu iestādēm un tiesām ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības šīm pašām direktīvām atbilstošā veidā, bet arī jānodrošina, lai tās nebūtu pamatotas ar tādu šo direktīvu interpretāciju, kas nonāk konfliktā ar šīm pamattiesībām vai citiem Savienības tiesību vispārējiem principiem (skat. spriedumu Promusicae, C‑275/06, EU:C:2008:54, 70. punkts).

35

Otrkārt, ir jānorāda, ka Hartas 52. panta 1. punkts precizē tostarp, ka šo tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība, un ka no Tiesas judikatūras izriet, ka pasākums, kas rada būtisku Hartā aizsargātu tiesību aizskārumu, ir jāuzskata par tādu, kas neievēro prasību par šāda līdzsvara nodrošināšanu starp pamattiesībām, kuras ir jāsaskaņo (skat. attiecībā uz rīkojumu spriedumu Scarlet Extended, C‑70/10, EU:C:2011:771, 48. un 49. punkts, kā arī spriedumu Sabam, C‑360/10, EU:C:2012:85, 46. un 47. punkts).

36

Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma ļauj banku iestādei, atsaucoties uz banku noslēpumu, saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu atteikties sniegt informāciju par konta īpašnieka vārdu un adresi, ņemot vērā to, ka, lai gan šīs direktīvas 8. panta 1. punkts neatzīst autonomas tiesības uz informāciju, ko indivīdi varētu tieši izmantot pret pārkāpēju vai minētās direktīvas 8. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā norādītajām personām, tas tomēr nosaka dalībvalstīm nodrošināt, ka šī informācija var tikt saņemta tiesas izmeklēšanas ceļā.

37

Šķiet, ka valsts tiesību norma, par ko ir pamatlieta, aplūkojot to izolēti, pieļauj šādu neierobežotu atteikumu, jo tā formulējumā nav ne nosacījumu, ne precizējumu, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

38

Šāda valsts tiesību norma, aplūkojot to izolēti, var likt šķēršļus tiesībām uz informāciju, kas ir atzītas Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā, un tādējādi, kā izriet no šī sprieduma 29. punkta, var neievērot pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un intelektuāla īpašuma tiesības.

39

Šajā ziņā šī neierobežotā un beznosacījumu atļauja atsaukties uz banku noslēpumu var nepieļaut to, ka Direktīvā 2004/48 paredzētās procedūras un kompetento valsts iestāžu noteiktie pasākumi, it īpaši, ja pēdējās minētās vēlas noteikt nepieciešamās informācijas paziņošanu atbilstoši šīs direktīvas 8. panta 1. punktam, pienācīgi ņem vērā katru intelektuālā īpašuma tiesību specifiskās īpašības un attiecīgā gadījumā to, vai aizskārums ir izdarīts ar nodomu vai bez.

40

No tā izriet, ka šāda atļauja atbilstoši Direktīvas 2004/48 8. pantam var būtiski aizskart intelektuālā īpašuma pamattiesību efektīvu īstenošanu par labu Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā norādīto personu tiesībām uz tās skarošo personas datu aizsardzību, kas izriet no banku iestāžu pienākuma ievērot banku noslēpumu.

41

No iepriekš minētā izriet, ka valsts tiesību norma, par kādu ir pamatlieta, aplūkojot to izolēti, var radīt pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un noteikti intelektuālā īpašuma pamattiesību, kuras ir šo tiesību īpašniekiem, būtisku aizskārumu un tādējādi tā neievēro prasību nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp dažādām pamattiesībām, kas ir līdzsvarotas Direktīvas 2004/48 8. pantā.

42

Tā tam esot, iesniedzējtiesai tomēr ir jāpārbauda, vai attiecīgā gadījumā valsts tiesībās ir citi tiesību aizsardzības līdzekļi vai veidi, kas ļautu kompetentajām tiesu iestādēm izdot rīkojumu, ka tiek sniegta nepieciešamā informācija par Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā norādīto personu identitāti atbilstoši katra gadījuma specifikai, kā noteikts tās preambulas 17. apsvērumā.

43

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kāda ir aplūkota pamatlietā un kas neierobežoti un nenosacīti atļauj banku iestādei atsaukties uz banku noslēpumu, lai saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu atteiktos izpaust informāciju par konta īpašnieka vārdu un adresi.

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 8. panta 3. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kāda ir aplūkota pamatlietā un kas neierobežoti un nenosacīti atļauj banku iestādei atsaukties uz banku noslēpumu, lai saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu atteiktos izpaust informāciju par konta īpašnieka vārdu un adresi.