—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un D. Martin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantu un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.), 2. pantu, 6. panta 1. punktu un 16. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp L. Schmitzer kungu un Bundesministerin für Inneres (federālā iekšlietu ministre) saistībā ar tiesiskā regulējuma par darba samaksu civildienestā likumību, ko Austrijas likumdevējs ir pieņēmis, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ.

3

Atbilstoši Direktīvas 2000/78 1. pantam, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.

4

Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punkta nolūkā:

[..].”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu to piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, it īpaši attiecībā uz nodarbinātības un darba nosacījumiem, ieskaitot darba samaksu.

6

Direktīvas 2000/78 6. pants tātad ir izteikts šādi:

“1.   Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:

[..].”

7

Šīs direktīvas 9. panta “Tiesību aizsardzība” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai tiesiskās un/vai administratīvās procedūras, arī tad, ja tās uzskata par atbilstīgām samierināšanas procedūrām, nolūkā panākt, ka izpilda šajā direktīvā paredzētos pienākumus, būtu pieejamas visām personām, kuras uzskata sevi par cietušām, jo viņām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, pat pēc tam, kad attiecības, kurās ir bijusi diskriminācija, ir beigušās.”

8

Direktīvas 2000/78 16. pantā “Atbilstība” ir paredzēts, ka:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka:

[..]

9

1956. gada Algu likuma (Gehaltsgesetz 1956, BGBl. 54/1956; turpmāk tekstā – “GehG”), redakcijā, kas bija spēkā līdz grozījumiem tajā ar atpakaļejošu spēku, kas izdarīti ar 2010. gada 30. augusta Federālo likumu par grozījumiem 1979. gada Likumā par ierēdņu statusu, 1956. gada Algu likumā, 1948. gada Likumā par līgumdarbiniekiem un Likumā par tiesnešu un prokuroru statusu un funkciju (BGBl. I, 82/2010), un ko piemēro no 2004. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 30. augustam (turpmāk tekstā – “Likums par reformu”), 8. pantā bija paredzēts vispārējs noteikums par virzību ik pēc diviem gadiem.

10

GehG, redakcijā, kas bija spēkā 2003. gada 31. decembrī, kurā grozījumi izdarīti ar 2002. gada Likumu par deregulāciju un civildienestu (Deregulierungsgesetz-Öffentlicher Dienst 2002, BGBl. I, 119/2002), 12. panta 1. punktā bija noteikts:

“Izņemot laikposmus, kurus ieinteresētā persona ir izpildījusi pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, un neskarot 4.–8. punktā minētos ierobežojumus, vērā ņemamais atskaites datums virzībai nākamajā līmenī tiek aprēķināts, skaitot šādu laiku no darbā pieņemšanas dienas:

11

Likuma par reformu mērķis bija panākt, lai federālie noteikumi par laikposmu pirms stāšanās darbā civildienestā ņemšanu vērā atbilstu Direktīvai 2000/78, ko Tiesa ir interpretējusi spriedumā lietā Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381), kurā Tiesa konstatēja, ka ar Direktīvas 2000/78 1., 2. un 6. pantu nav saderīgs valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram, lai netiktu īstenota mazāka labvēlība pret vispārējo izglītību salīdzinājumā ar profesionālo izglītību un lai veicinātu jauniešu, mācekļu, iekļaušanos darba tirgū, tiek izslēgta nodarbinātības laikposmu, kas veikti pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, vērā ņemšana, lai noteiktu līmeni, kādā tiek ietverti dalībvalsts civildienesta līgumdarbinieki.

12

It īpaši ar šo likumu ar atpakaļejošu spēku no 2004. gada 1. janvāra tika grozīts GehG 8. un 12. pants.

13

GehG 8. panta “Virzība”, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu par reformu, 1. punkta formulējums ir šāds:

“Virzība tiek noteikta atkarībā no atskaites datuma. Ja šajā pantā nav noteikts citādi, tad vajadzīgais laikposms virzībai uz otro ikkatras nodarbinātības kategorijas līmeni ir pieci gadi un divi gadi citiem līmeņiem.”

14

GehG 12. pantā “Virzības atskaites datums”, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu par reformu, ir paredzēts:

“(1)   Ievērojot 4.–8. punktā minētos ierobežojumus, vērā ņemamais atskaites datums virzībai nākamajā līmenī tiek aprēķināts, skaitot laiku no darbā pieņemšanas dienas, kas ir visi laikposmi pēc tā gada 30. jūnija, kurā ir tikuši pabeigti deviņi mācību gadi vai tie būtu pabeigti pēc uzņemšanas pirmajā mācību līmenī:

[..]

(3)   1. punkta 2. apakšpunktā minētos laikposmus, kuros ierēdnis ir bijis nodarbināts vai studējis, vispārējās interesēs var ņemt vērā pilnā apmērā, ja šī nodarbinātība vai studijas atbilst dienesta īpašajām interesēm. [..]

[..]”

15

GehG 113. panta 10.–12. punktā, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu par reformu, ir paredzēts:

“(10)   Vērā ņemamo atskaites datumu virzībai nākamajā līmenī un atalgojuma tiesisko statusu, kas no tās izriet, var pārskatīt atbilstoši [ar Likumu par reformu grozītā GehG] 8. un 12. pantam uz pieteikuma pamata un tikai gadījumos, kad esošo atalgojuma tiesisko statusu nosaka atskaites datums. Pieteikumu var iesniegt arī periodisko pabalstu saņēmēji atbilstoši 1965. gada Pensiju likumam.

(11)   Personām, kuras neiesniedz pieteikumu atbilstoši 10. un 12. punktam vai attiecībā uz kurām atskaites datums nav jāpārrēķina atbilstoši 10. punktam,

[..]

(12)   10. pantā minētie pieteikumi ir jāiesniedz, aizpildot veidlapu, ko atbilstoši noteiktai kārtībai sagatavo federālā kanceleja. Personas, kas ir tiesīgas iesniegt pieteikumu un kas pirms [Likuma par reformu] pasludināšanas ir lūgušas no jauna aprēķināt tām piemērojamo atskaites datumu vai to atalgojuma tiesisko statusu, atsaukdamās uz laikposmiem pirms stāšanās darba civildienestā, kurus tās ir nostrādājušas pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, vai kas šī iemesla dēļ ir lūgušas algas pārrēķinu, tiek aicinātas iesniegt jaunu pieteikumu, aizpildot iepriekš minēto veidlapu [..].”

16

L. Schmitzer ir ierēdnis Bundesministerium für Inneres (Federālā Iekšlietu ministrija). 2013. gada 22. janvārī viņš iesniedza pieteikumu, lūdzot pārskatīt atskaites datumu, kas tiek ņemts vērā viņa karjeras virzībā, lai tiktu ņemti vērā tie mācību un nodarbinātības laikposmi piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma nozīmē, kas tika nostrādāti, pirms viņš sasniedza 18 gadu vecumu. Lai arī saskaņā ar tiesisko stāvokli brīdī, kad viņš tika pieņemts darbā, šos laikposmus nevarēja ņemt vērā, atbilstoši GehG 113. pantam, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu par reformu, tas bija iespējams.

17

Ar 2013. gada 28. janvāra lēmumu Bundesministerin für Inneres noteica jaunu atskaites datumu – 1975. gada 1. jūliju –, kā L. Schmitzer to bija lūdzis. Šī lēmuma pamatojumā ir norādīts, ka uz L. Schmitzer atalgojuma sistēmu arī attiecas GehG 8. pants, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu par reformu, kur pāreja otrajā līmenī ir pakārtota nosacījumam par piecu gadu laikposmu pirmajā līmenī.

18

2013. gada 26. februārī L. Schmitzer iesniedza pieteikumu pārskatīt viņa atalgojuma tiesisko statusu saskaņā ar GehG 8. pantu, redakcijā pirms Likuma par reformu, lai virzība nākamajā līmenī tiktu noteikta ik pa diviem gadiem, sākot no minētā atskaites datuma.

19

2013. gada 4. aprīlīBundesministerin für Inneres šo pieteikumu noraidīja.

20

L. Schmitzer ar prasību pret šo lēmumu vērsās Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa). Šī tiesa jautā, vai grozījumos tiesību aktos, ar ko ievieš jaunu, nediskriminējošu, vērā ņemamu atskaites datumu ierēdņu karjeras virzībai, līdztekus var pagarināt laikposmu ilgumu pāriešanai jaunā līmenī. Minētā tiesa šaubās par šāda pagarinājuma saderīgumu ar Savienības tiesībām, ja tas attiecas tikai uz ierēdņiem, kas lūdz pārskatīt vērā ņemamo atskaites datumu, lai pārietu no viena līmeņa otrā un mainītu atalgojuma tiesisko statusu (turpmāk tekstā – “atskaites datums”), izslēdzot tos, kas šādu lūgumu nav izteikuši, un tos, attiecībā uz kuriem šī datuma maiņai nav nozīmes.

21

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Uzdodama savus prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa lūdz Tiesai interpretēt Hartas 21. pantā un Direktīvā 2000/78 konkretizēto nediskriminācijas principu vecuma dēļ.

23

Kā izriet no Tiesas judikatūras, veicot pasākumus, kas ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā, ar kuru nodarbinātības un profesijas jomā ir konkretizēts nediskriminācijas vecuma dēļ princips, dalībvalstīm ir jārīkojas saskaņā ar šo direktīvu (šajā ziņā skat. spriedumus Prigge u.c., C‑447/09, EU:C:2011:573, 48. punkts, un Tyrolean Airways Tiroler Luftfahrt, C‑132/11, EU:C:2012:329, 22. punkts).

24

Šajos apstākļos tādā tiesvedībā kā pamatlietā uzdotie jautājumi ir jāvērtē, indivīdu salīdzinot ar valsts iestādi tikai Direktīvas 2000/78 kontekstā.

25

Uzdodama pirmo un trešo jautājumu, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā – lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ – vērā tiek ņemti mācību un nodarbinātības laikposmi pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, bet ar kuru vienlaicīgi ierēdņiem, kurus šāda diskriminācija skārusi, tiek ieviests trīs gadu pagarinājums, kas vajadzīgs, lai katrā darba un atalgojuma kategorijā pārietu no vienas pakāpes uz otru.

26

Vispirms ir jāpārliecinās, vai aplūkotais valsts tiesiskais regulējums slēpj atšķirību attieksmē Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā būtu kāds šīs direktīvas 1. pantā minēts iemesls. Šīs direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka šī panta 1. punkta izpratnē uzskata, ka tiešā diskriminācija ir tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu jebkura minētās direktīvas 1. pantā norādītā iemesla dēļ.

27

Pamatlietā atbilstošo personu kategorijas šī salīdzinājuma sakarā, no vienas puses, ir ierēdņi, kuru pieredze – kaut arī tikai daļēji – ir iegūta pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas (turpmāk tekstā – “ierēdņi, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma”), un, no otras puses, tie, kuri pēc šī vecuma sasniegšanas ir guvuši šāda paša veida un pielīdzināma laika pieredzi (turpmāk tekstā – “ierēdņi, kurus labvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma”).

28

Atšķirībā no tā, ko norāda Austrijas valdība, tas, ka atsevišķi ierēdņi ir atteikušies atsaukties uz GehG 12. panta 1. punktu, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu par reformu, un šī iemesla dēļ uz viņiem vēl aizvien attiecas pirms šī likuma spēkā esošā sistēma, minētās salīdzināšanas kontekstā nevar ietekmēt šo kategoriju atbilstību.

29

Saistībā ar atšķirību attieksmē starp šīm abām ierēdņu kategorijām no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pēc sprieduma lietā Hütter (EU:C:2009:381) Austrijas likumdevējs, pieņemdams Likumu par reformu, ir veicis grozījumus GehG 12. panta 1. punkta formulējumā un ieviesis atalgojuma un virzības karjerā sistēmu, kas, nosakot atskaites datumu virzības veikšanai, ļauj ņemt vērā darba ņēmēju kopējo pieredzi neatkarīgi no tā, vai tā ir gūta pirms vai pēc 18 gadu sasniegšanas. Kā to norāda iesniedzējtiesa, no tā brīža šis atskaites datums ir noteikts bez diskriminācijas vecuma dēļ.

30

Neraugoties uz to, ir jāvērtē, vai Likumā par reformu tiek turpināts piemērot atšķirīgu attieksmi pret divām attiecīgo ierēdņu kategorijām.

31

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ierēdņi, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma un kuri, pamatojoties GehG 113. panta 10. punktu, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu par reformu, lūdz, lai uz laikposmiem, kas ņemti vērā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, tiktu attiecināts GehG 8. panta 1. punkts, kurā grozījumi izdarīti ar to pašu likumu un kurā virzība no viena līmeņa uz otru ir paredzēta tikai pēc pieciem gadiem, lai gan pirms šī likuma spēkā esošajā sistēmā šī virzība bija paredzēta pēc diviem gadiem.

32

Savukārt saskaņā ar GehG 113. panta 11. punktu, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu par reformu, to ierēdņu, kurus labvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma, virzībai vērā ņemamais atskaites datums tiek pārrēķināts tikai uz viņu iesnieguma pamata, kuru – kā norāda iesniedzējtiesa – šiem ierēdņiem nav nekāda iemesla iesniegt. Tātad viņiem netiek piemērots prasītais triju gadu pagarinājums pārejai no pirmā uz otro līmeni atšķirībā no ierēdņiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma un kuri šādu lūgumu ir iesnieguši.

33

Tā, pieņemdams GehG 8. panta 1. punktu, kas grozīts ar Likumu par reformu, Austrijas likumdevējs ir ieviesis tiesību normu, ar kuru tiek turpināts piemērot atšķirīgu attieksmi starp ierēdņiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma, un tiem, kurus šī sistēma ir ietekmējusi labvēlīgi, to tiesiskā stāvokļa un atalgojuma kontekstā.

34

Šādi rīkojoties, ar aplūkojamo valsts tiesisko regulējumu ne tikai tiek neitralizēta priekšrocība, kas izriet, ņemot vērā mācību un nodarbinātības laikposmus pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, bet arī nelabvēlīgi ietekmēti tikai tie ierēdņi, kurus iepriekšējā sistēma ir ietekmējusi nelabvēlīgi, jo termiņu pagarināšanu virzībai karjerā ir domāts piemērot tikai šiem pēdējiem minētajiem. Tādējādi režīma, kas bija spēkā pirms Likuma par reformu, negatīvās sekas saistībā ar šiem ierēdņiem kopumā nav izbeigušās.

35

Ciktāl prasītā laikposma triju gadu, lai pārietu no viena līmeņa otrā, pagarināšana tiek piemērota tikai ierēdņiem, kuri laikposmus ir nostrādājuši līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, ir jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir ietverta atšķirība attieksmē, kas ir tieši pamatota ar vecumu Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

36

Otrkārt, ir jāizvērtē, vai šo atšķirību attieksmē var pamatot.

37

Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmajā daļā ir precizēts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka atšķirīgā attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

38

Tiesa ir vairākkārt lēmusi, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, ne tikai sociālās politikas un nodarbinātības jomā izvēloties noteiktu mērķi, bet arī nosakot pasākumus, ar kuriem iespējams tos sasniegt (spriedums Specht u.c., no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005, 46. punkts, kā arī minētā judikatūra).

39

Iesniedzējtiesas ieskatā pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums vispirmām kārtām ir domāts, lai radītu nediskriminējošu atalgojuma sistēmu. Likuma par reformu ietvaros noteikumi, ar kuriem atskaites datumu pārskatīšana tiek pakārtota ikvienas ieinteresētās personas iesniegumam, kā arī noteikumi par termiņu pagarinājumu virzībai karjerā attiecas uz administratīvās ekonomijas, iegūto tiesību ievērošanas un tiesiskās paļāvības aizsardzības mērķiem.

40

Austrijas valdība uzsver arī, ka Likuma par reformu pieņemšana ir tikusi pamatota ar budžeta apsvērumiem.

41

Attiecībā uz pamatlietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma budžetārā līdzsvara mērķi ir jāatgādina, ka Savienības tiesībām nav pretrunā, ja dalībvalstis vienlaikus ar politiskajiem, sociālajiem un demogrāfiskajiem apsvērumiem ņem vērā arī budžeta apsvērumus, ciktāl tās, šādi rīkojoties, īpaši ievēro vispārējo diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma principu. Šajā ziņā, ja ar budžetu saistītie jautājumi var būt dalībvalsts sociālās politikas izvēles pamatā un ietekmēt pasākumu, kurus dalībvalsts vēlas noteikt, raksturu un apmēru, šādi apsvērumi paši par sevi nevar būt likumīgs mērķis Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta nozīmē (spriedums Fuchs un Köhler, C‑159/10 un C‑160/10, EU:C:2011:508, 73. un 74. punkts). Tieši tāpat tas ir ar iesniedzējtiesas pieminētajiem administratīva rakstura apsvērumiem.

42

Attiecībā uz ierēdņu, kurus labvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma viņu atalgojuma kontekstā, iegūto tiesību ievērošanu un tiesiskās paļāvības aizsardzību ir jānorāda, ka tie ir likumīgi nodarbinātības politikas un darba tirgus mērķi, kas pārejas periodā var pamatot iepriekšējās darba samaksas un tādējādi vecuma dēļ diskriminējošās sistēmas spēkā paturēšanu (šajā ziņā skat. spriedumu Hennigs un Mai, C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560, 90. un 92. punkts).

43

Šajā gadījumā, ciktāl GehG 113. panta 11. punktā, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu par reformu, ir paredzēts, ka personām, kuras neiesniedz pieteikumu pārrēķināt viņu atskaites datumu virzībai vai kurām šis datums nav jāpārrēķina, turpina piemērot GehG 8. un 12. pantu versijā, kas stājās spēkā 2003. gada 31. decembrī, jo ar šīm tiesību normām tiek ļauts sasniegt iegūto tiesību saglabāšanas un tiesiskās paļāvības mērķus attiecībā uz tiem ierēdņiem, kurus labvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma viņu atalgojuma kontekstā. Faktiski tas neesot pakārtots atalgojuma sistēmas laikposma pagarināšanai ar atpakaļejošu spēku.

44

Katrā ziņā šie mērķi nevarot pamatot pasākumu, ar ko galīgi tiek paturēta spēkā – lai arī tikai attiecībā uz dažām personām – atšķirība attieksmē atkarībā no vecuma, kuru izskaust ir diskriminējošās sistēmas reformas, kurā, savukārt, šis pasākums iekļaujas, mērķis. Šāds pasākums, pat ja tas varētu nodrošināt iegūto tiesību un tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecībā uz ierēdņiem, kurus iepriekšējā sistēma ir ietekmējusi labvēlīgi, tomēr nav piemērots tam, lai radītu nediskriminējošu sistēmu ierēdņiem, kurus minētā sistēma ir ietekmējusi nelabvēlīgi.

45

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā – lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ – vērā tiek ņemti mācību un nodarbinātības laikposmi pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, bet ar kuru vienlaicīgi tikai tiem ierēdņiem, kurus šāda diskriminācija skārusi, tiek ieviests trīs gadu pagarinājums, kas vajadzīgs, lai katrā darba un atalgojuma kategorijā pārietu no viena līmeņa uz otru.

46

Uzdodama otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ierēdnim, kuru skārusi diskriminācija vecuma dēļ, kas radusies veida, kādā ticis noteikts virzībai vērā ņemamais atskaites datums, rezultātā, ir jāatsaucas uz Direktīvas 2000/78 2. pantu, lai apstrīdētu termiņu pagarinājuma virzībai karjerā diskriminējošās sekas, pat ja uz viņa lūguma pamata šis datums ir ticis pārskatīts.

47

Šī tiesa faktiski pieņem, ka iespēja apstrīdēt termiņu pagarinājuma virzībai karjerā diskriminējošās sekas varētu tikt atteikta ierēdnim, kuru iepriekšējā sistēma ir ietekmējusi nelabvēlīgi, pamatojot, ka šī jaunā diskriminācija izrietot vienīgi no tā, ka šis pēdējais minētais ir lūdzis pārskatīt viņam piemērojamo atskaites datumu, lai gan ierēdņi, kuri pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas ir nostrādājuši visus vērā ņemamos laikposmus, šādu lūgumu ir atteikušies iesniegt un šī iemesla dēļ uz tiem neattiecas termiņu pagarinājums virzībai karjerā.

48

Ir jāatgādina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru tiesībās uz vienlīdzīgu attieksmi, kas izriet no nediskriminācijas vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta izpratnē, ir ietvertas tiesības, uz kurām indivīds var atsaukties attiecībās ar valsts iestādi (šajā ziņā skat. spriedumu Römer, C‑147/08, EU:C:2011:286, 56. punkts un minētā judikatūra).

49

Šajā ziņā Direktīvas 2000/78 9. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka personas, kuras uzskata sevi par cietušām, var atsaukties uz savām tiesībām. Šīs direktīvas 16. pantā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pasludina vai var pasludināt par spēkā neesošiem vai groza jebkurus noteikumus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kurš ir iekļauts līgumos vai kolektīvajos līgumos.

50

Taču, ja ierēdnis, kuru iepriekšējā sistēma ir ietekmējusi nelabvēlīgi, nevarētu apstrīdēt termiņu pagarinājuma virzībai karjerā negatīvās sekas tādēļ, ka viņš ir lūdzis un saņēmis savai virzībai vērā ņemamā atskaites datuma pārskatīšanu, lai gan ierēdņi, kurus iepriekšējā sistēma ir skārusi labvēlīgi, šādu lūgumu šajā ziņā ir atteikušies iesniegt, nebūtu iespējams ņemt vērā visas tās tiesības, kuras tas izsecina no vienlīdzīgas attieksmes principa, kas tiek nodrošināts ar Direktīvu 2000/78, un tas būtu pretrunā šis direktīvas 9. un 16. pantam.

51

Tādējādi, ņemot vērā uz pirmo un trešo jautājumu sniegtās atbildes, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 9. un 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ierēdnim, kuru skārusi diskriminācija vecuma dēļ, kas radusies veida, kādā ticis noteikts viņa virzībai vērā ņemamais atskaites datums, rezultātā, ir jāatsaucas uz šīs direktīvas 2. pantu, lai apstrīdētu termiņu pagarinājuma virzībai karjerā diskriminējošās sekas, pat ja uz viņa lūguma pamata šis datums ir ticis pārskatīts.

52

Ceturtais līdz sestais jautājums tika uzdoti pakārtoti gadījumā, ja uz pirmo un otro jautājumu tiktu atbildēts noraidoši vai uz trešo jautājumu – apstiprinoši.

53

Ņemot vērā atbildes, kas sniegtas uz pirmo, otro un trešo jautājumu, uz ceturto, piekto un sesto jautājumu nav jāatbild.

54

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: