—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un F. Gloaguen, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Gheorghiu un M. Owsiany-Hornung, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Komisijas 2004. gada 22. marta Direktīvas 2004/33/EK par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/98/EK piemērošanu attiecībā uz dažām tehniskajām prasībām asinīm un asins komponentiem (OV L 91, 25. lpp.) III pielikuma 2.1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp G. Léger un sociālo lietu, veselības aizsardzības un sieviešu tiesību ministru [ministre des Affaires sociales, de la Santé et des Droits des femmes], kā arī Établissement français du sang [Francijas iestāde asins ziedojumu vākšanai] par atteikumu pieņemt G. Léger asins ziedojumu, pamatojoties uz to, ka viņam ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīva 2002/98/EK, ar kuru nosaka kvalitātes un drošības standartus attiecībā uz cilvēka asins un asins komponentu savākšanu, testēšanu, apstrādi, uzglabāšanu un izplatīšanu, kā arī groza Direktīvu 2001/83/EK (OV L 33, 30. lpp.), ir balstīta uz EKL 152. panta 4. punkta a) apakšpunktu.

4

Atbilstoši Direktīvas 2002/98 preambulas 1., 2., 24. un 29. apsvērumam:

[..]

[..]

5

Minētās direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šī direktīva nosaka cilvēka asins un asins komponentu kvalitātes un drošības standartus, lai nodrošinātu augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni.”

6

Šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz cilvēka asiņu un asins komponentu savākšanu un testēšanu neatkarīgi no to lietošanas nolūka un uz to apstrādi, glabāšanu un izplatīšanu, ja tie paredzēti asins pārliešanai.”

7

Direktīvas 2002/98 18. pants “Donoru atbilstība” ir šāds:

“1.   Asinsdonoru centri nodrošina novērtēšanas procedūras visiem asins un asins komponentu donoriem, kā arī 29. panta d) punktā noteikto atbilstību asins ziedojumu kritērijiem.

2.   Donora novērtēšanas un testēšanas procedūru rezultātus dokumentē un donoram ziņo par visām būtiskām anormālām konstatācijām.”

8

Minētās direktīvas 19. pantā “Donoru pārbaude” ir noteikts:

“Pirms asins vai asins komponentu ziedošanas veic donora pārbaudi, tostarp viņu iztaujājot. Kvalificēts medicīnas darbinieks jo īpaši ir atbildīgs par donoriem sniedzamo un no viņiem iegūstamo informāciju, kas ir nepieciešama, lai izvērtētu viņu atbilstību ziedot asinis, un pamatojoties uz to novērtē donoru atbilstību.”

9

Šīs pašas direktīvas 20. panta “Brīvprātīgi un bezmaksas asins ziedojumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis ievieš nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu brīvprātīgu un bezmaksas asins ziedošanu ar nolūku pēc iespējas veicināt asins un asins komponentu iegūšanu no šādiem ziedojumiem.”

10

Direktīvas 2002/98 21. pantā “Ziedojumu testēšana [pārbaude]” ir noteikts:

“Asinsdonoru centri nodrošina visu ziedoto asiņu un asins komponentu testēšanu [pārbaudi] atbilstoši IV pielikumā uzskaitītajām prasībām.

Dalībvalstis nodrošina Kopienā importēto asiņu un asins komponentu testēšanu [pārbaudi] atbilstoši IV pielikumā uzskaitītajām prasībām.”

11

Minētās direktīvas 29. panta otrās daļas d) punkts ir šāds:

“Saskaņā ar 28. panta 2. punktā noteikto procedūru lemj par šādām tehniskajām prasībām un to pielāgošanu tehniskas un zinātnes attīstībai:

[..]

12

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas IV pielikumu “Nesadalītu asiņu un plazmas ziedojumu testēšanas [pārbaudes] pamatprasības”:

“Ar nesadalītām asinīm un aferēzes ziedojumiem, kā arī autologiem iepriekšējiem ziedojumiem[..] jāveic šādas testēšanas [pārbaudes]:

[..]

Konkrētiem komponentiem vai donoriem, vai noteiktās epidemioloģiskās situācijās var būt nepieciešamas papildu testēšanas [pārbaudes].”

13

Direktīvas 2004/33 3. pantā “Nepieciešamā informācija par donoriem” ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai, vienojoties par vēlmi uzsākt asiņu vai asins komponentu nodošanu, donori asinsdienestam sniegtu II pielikuma B daļā norādīto informāciju.”

14

Šīs direktīvas 4. pantā “Donoru atbilstība” ir paredzēts:

“Asinsdienestam jānodrošina, lai nesadalītu asiņu un asins komponentu donori atbilstu III pielikumā noteiktajiem atbilstības kritērijiem.”

15

Minētās direktīvas I pielikuma 2. un 4. punktā ir šādas definīcijas:

[..]

16

Šīs pašas direktīvas II pielikuma B daļas “Informācija, ko, ikreiz nododot asinis, donori sniedz asinsdienestam” 2. punktā ir noteikts, ka donoriem ir jāsniedz šāda informācija:

“Slimību vēsture, ko sniedz anketā un iegūst kvalificēta veselības aprūpes speciālista vadītās individuālās pārrunās un kur norādīti svarīgi faktori, kuri var palīdzēt, nosakot un pārbaudot personas, kuru nodotās asinis/asins komponenti varētu radīt veselības apdraudējumu citiem, piemēram, slimības pārnēsāšanas iespējamību vai pašu veselības apdraudējumu.”

17

Direktīvas 2004/33 III pielikuma ar nosaukumu “Nesadalītu asiņu un asins komponentu donoru atbilstības kritēriji” 2. punktā ir noteikti kritēriji, saskaņā ar kuriem nesadalītu asiņu un asins komponentu donoriem aizliedz nodot asinis un asins komponentus.

18

Šī pielikuma 2.1. punkta nosaukums ir “Kritēriji pastāvīgam aizliegumam nodot homologās asinis/asins komponentus”. Šie kritēriji būtībā attiecas uz šādām četrām personu kategorijām: personām, kuras ir konkrētu slimību, tostarp “VIH ½” nēsātājas vai kurām ir konkrēti patoloģiski sindromi; personām, kuras ir lietojušas narkotikas intravenozi vai intramuskulāri; personām ar ksenotransplantiem, kā arī “person[ām], kuru dzimumuzvedības dēļ pastāv liels risks, ka tās varētu iegūt nopietnas infekcijas slimības, ko pārnēsā ar asinīm”.

19

Minētā pielikuma 2.2. punktā “Kritēriji pagaidu aizliegumam nodot homologās asinis/asins komponentus” ir iekļauts 2.2.2. punkts saistībā ar risku asins pārliešanas ceļā iegūt transmisīvās infekcijas.

20

Šajā 2.2.2. punktā tabulas ierakstā, kas ir veltīts “personām, kuru dzīvesveids rada risku iegūt [nopietnas] infekcijas slimības, ko var pārnēsāt ar asinīm”, ir šāda piezīme: “aizliegumu donoram nodot asinis/asins [komponentus] pēc riskantā dzīvesveida izbeigšanas nosaka uz laiku, kas atkarīgs no konkrētās slimības un no attiecīgo testu pieejamības.”

21

Ministre de la Santé et des Sports [veselības un sporta ministrs] 2009. gada 12. janvārī pieņēma rīkojumu, ar kuru nosaka asins donoru atlases kritērijus (2009. gada 18. janvāraJORF, 1067. lpp.; turpmāk tekstā – “2009. gada 12. janvāra rīkojums”), kura preambulā ir minēta Direktīva 2004/33.

22

Šī rīkojuma 1. panta V sadaļas 1. punktā saistībā ar donora klīnisko raksturojumu ir paredzēts:

“Pārrunās pirms asins ziedošanas personai, kura ir pilnvarota veikt donoru atlasi, ir jāizvērtē ziedojuma iespējamība, ņemot vērā kontrindikācijas un to ilgumu, agrākumu un attīstību, izmantojot pirms asins ziedošanas aizpildāmās anketas papildu jautājumus.

[..]

Potenciālajam donoram tiek atteikts veikt asins ziedošanu, ja viņam ir kontrindikācija, kas minēta kādā no šī rīkojuma II pielikumā iekļautajām tabulām. [..]

[..].”

23

Minētā rīkojuma II pielikumā ir ietvertas tabulas par kontrindikācijām, tostarp B tabula attiecas uz saņēmēja riskiem. Šīs tabulas daļā, kas attiecas uz risku saistībā ar vīrusu infekcijas pārnešanu, ir paredzēts, ka, ciktāl tas attiecas uz risku pakļaut potenciālo donoru seksuāli transmisīvu infekciju izraisītāja pārnešanai, pastāv pastāvīga asins donora kontrindikācija situācijā, kas attiecas uz “vīrieti, kuram ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti”.

24

G. Léger ieradās Établissement français du sang asinsnodošanas centrā, kas atrodas Mecā (Francija), lai veiktu asins ziedojumu.

25

Ar 2009. gada 29. aprīļa lēmumu par asins nodošanu atbildīgais ārsts atteicās pieņemt šo asins ziedojumu, pamatojoties uz to, ka G. Léger ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti.

26

Šis ārsts pamatojās uz 2009. gada 12. janvāra rīkojumu, kura II pielikuma B tabulā attiecībā uz risku pakļaut potenciālo donoru seksuāli transmisīvu infekciju izraisītāja pārnešanai pastāv pastāvīga asins donora kontrindikācija vīrietim, kuram ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti.

27

G. Léger šo lēmumu apstrīdēja Tribunal administratif de Strasbourg [Strasbūras Administratīvā tiesa], īpaši apgalvojot, ka 2009. gada 12. janvāra rīkojuma II pielikumā nav ievēroti Direktīvas 2004/33 noteikumi.

28

Iesniedzējtiesa norāda, ka jautājums, vai pastāvīga asins donora kontrindikācija vīrietim, kuram ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti, atbilst minētās direktīvas III pielikumam, rada nopietnas grūtības un ir izšķirošs pamatlietas risinājumam.

29

Šādos apstākļos Tribunal administratif de Strasbourg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2004/33 III pielikuma kontekstā apstāklis, ka vīrietim ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti, pats par sevi ir tāda dzimumuzvedība, kas rada risku iegūt nopietnas infekcijas slimības, ko pārnēsā ar asinīm, un pamato pastāvīgu aizliegumu ziedot asinis personām, kurām ir bijusi šāda dzimumuzvedība, vai arī tas – atkarībā no katras attiecīgās lietas apstākļiem – varētu būt tikai tāda dzimumuzvedība, kas rada risku iegūt nopietnas infekcijas slimības, ko pārnēsā ar asinīm, un pamato pagaidu aizliegumu ziedot asinis personām uz noteiktu laiku, izbeidzot ar risku saistīto uzvedību?”

30

Uzdodot jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/33 III pielikuma 2.1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais pastāvīgais aizliegums ziedot asinis, kas ir saistīts ar dzimumuzvedību, kura rada risku iegūt nopietnas infekcijas slimības, ko pārnēsā ar asinīm, neļauj dalībvalstij paredzēt pastāvīgu kontrindikāciju vīrietim, kuram ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti.

31

Vispirms ir jānorāda, kā to dara Francijas valdība un Eiropas Komisija, ka pastāv atšķirības starp minētās direktīvas III pielikuma 2.1. punkta un 2.2.2. punkta dažādām valodu redakcijām saistībā ar šajās tiesību normās noteikto riska pakāpi.

32

Šo tiesību normu franču valodas redakcijā gan minētā 2.1. punktā paredzētais pastāvīgais aizliegums ziedot asinis, gan minētajā 2.2.2. punktā paredzētais pagaidu aizliegums ir piemērojami indivīdiem, kuru dzimumuzvedība viņus pakļauj “riskam” iegūt nopietnas infekcijas slimības, ko pārnēsā ar asinīm. Šajā valodas redakcijā riska pakāpe, kas attaisno pastāvīgu aizliegumu nodot asinis, tādējādi ir tieši tāda pati, kāda ir piemērojama pagaidu aizliegumam.

33

Turpretī atsevišķās šo tiesību normu valodu redakcijās pagaidu aizliegums paredz “riska” iespējamību, savukārt pastāvīgam aizliegumam ir nepieciešams “liels risks”. Tā tas īpaši ir Direktīvas 2004/33 III pielikuma 2.1. punkta redakcijās dāņu valodā (“stor risiko”), igauņu valodā (“kõrgendatud ohtu”), angļu valodā (“high risk”), itāļu valodā (“alto rischio”), holandiešu valodā (“groot risico”), poļu valodā (“wysokie ryzyko”) vai portugāļu valodā (“grande risco”).

34

Arī citās valodu redakcijās minētā pielikuma 2.1. un 2.2.2. punkts attiecas uz “lielu risku”, kā tas ir spāņu valodas (“alto riesgo”) un vācu valodas (“hohes Risiko”) redakcijās.

35

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienā no Savienības tiesību normas valodu redakcijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējo valodu redakcijām. Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Eiropas Savienības oficiālo valodu redakcijas. Gadījumā, ja Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu redakcijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās struktūras un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst (spriedumi Cricket St Thomas, C‑372/88, EU:C:1990:140, 18. un 19. punkts; Kurcums Metal, C‑558/11, EU:C:2012:721, 48. punkts, kā arī Ivansson u.c., C‑307/13, EU:C:2014:2058, 40. punkts).

36

Attiecībā uz Direktīvas 2004/33 III pielikuma 2.1. un 2.2.2. punkta vispārējo sistēmu ir jānorāda, ka minētajā pielikumā ir nošķirts pastāvīgs aizliegums ziedot asinis no pagaidu aizlieguma, tādējādi, loģiski, arī tiem piemērojamajiem kritērijiem ir jāatšķiras. Tādējādi pastāvīgam aizliegumam, kurš ir stingrāks, ir nepieciešams lielāks risks nekā pagaidu aizlieguma gadījumā.

37

Turklāt, kā tas ir norādīts Direktīvas 2002/98 preambulas 24. apsvērumā, asinis un asins komponenti, ko lieto terapeitiskiem mērķiem vai medicīnas ierīcēs, jāiegūst no indivīdiem, kuru veselības stāvoklis ir tāds, ka asins ziedojuma dēļ nerodas kaitīga ietekme un ka infekcijas slimību pārnēsāšanas risks ir iespējami minimāls. No tā izriet, ka attiecībā uz Direktīvas 2004/33 mērķi pastāvīgs aizliegums ir jāpiemēro, ja šādas pārnēsāšanas risks ir lielāks.

38

Tādējādi šīs pēdējās minētās direktīvas vispārējā sistēma un mērķis liek piemērot interpretāciju, saskaņā ar kuru minētās direktīvas III pielikuma 2.1. punktā paredzētais pastāvīgais aizliegums ziedot asinis attiecas uz indivīdiem, kuru dzimumuzvedība tos pakļauj “lielam riskam” iegūt nopietnas infekcijas slimības, ko pārnēsā ar asinīm, savukārt pagaidu aizliegums ziedot asinis attiecas uz ne tik lielu risku.

39

Attiecībā uz šo pastāvīgo aizliegumu ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/33 III pielikuma 2.1. punktā iekļautie vārdi “personas, kuru dzimumuzvedības dēļ pastāv liels risks”, ka tās varētu iegūt infekcijas slimības, precīzi nenosaka personas vai personu kategorijas, uz kurām attiektos minētais aizliegums, un tas rada dalībvalstīm rīcības brīvību, piemērojot šo tiesību normu.

40

Tādējādi ir jāpārbauda, cik lielā mērā Francijas tiesībās paredzētā pastāvīgā kontrindikācija situācijā “vīrietis, kuram ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti” atbilst Direktīvas 2004/33 III pielikuma 2.1. punktā norādītajai prasībai par “liela riska” esamību, vienlaicīgi ievērojot Savienības tiesību sistēmā atzītās pamattiesības.

41

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru no vispārīgo principu, kas atzīti Savienības tiesību sistēmā, aizsardzības izrietošās prasības ir saistošas arī dalībvalstīm, kad tās ievieš Savienības tiesisko regulējumu, tādēļ to pienākums, ciktāl tas ir iespējams, ir piemērot šo tiesisko regulējumu, ievērojot minētās prasības (šajā ziņā skat. spriedumu Parlaments/Padome, C‑540/03, EU:C:2006:429, 105. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādā kontekstā dalībvalstīm īpaši ir jārūpējas, lai tās nepamatotos uz tādu sekundāro tiesību normu interpretāciju, kas būtu konfliktā ar šīm pamattiesībām (skat. spriedumus Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c., C‑305/05, EU:C:2007:383, 28. punkts, kā arī O u.c., C‑356/11 un C‑357/11, EU:C:2012:776, 78. punkts).

42

Pirmkārt, ciktāl tas attiecas uz izvērtējumu, vai pastāv liels risks iegūt nopietnas infekcijas slimības, ko pārnēsā ar asinīm, ir jāņem vērā epidemioloģiskā situācija Francijā, kas, kā to norāda Francijas valdība un Komisija, kuras atsaucas uz Institut de veille sanitaire français [Francijas Sanitārās uzraudzības institūta] sniegtajiem datiem, esot īpaša. No šiem datiem izrietot, ka gandrīz visi inficēšanās ar HIV gadījumi laikposmā no 2003. līdz 2008. gadam ir radušies dzimumattiecību dēļ un vīrieši, kuriem ir dzimumattiecības ar vīriešiem, pārstāv visvairāk skarto iedzīvotāju daļu, kam atbilst 48 % no jauniem inficēšanās gadījumiem. Šajā pašā laikposmā, lai gan vispārējā HIV ietekme ir mazinājusies, īpaši heteroseksuālu dzimumattiecību gadījumos, tā tomēr neesot mazinājusies attiecībā uz vīriešiem, kuriem ir dzimumattiecības ar vīriešiem. Turklāt viņi šajā pašā laikposmā pārstāvot to sabiedrības daļu, kuru HIV infekcija ir skārusi visvairāk, ar rādītāju 1 % gadā, kas esot 200 reizes lielāks nekā Francijas heteroseksuālās sabiedrības daļas rādītājs.

43

Komisija atsaucas arī uz Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra, kurš ir izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulu (EK) Nr. 851/2004 (OV L 142, 1. lpp.), izstrādāto ziņojumu. Saskaņā ar šo 2013. gada oktobrī publicēto ziņojumu “Men who have sex with men (MSM), Monitoring implementation of the Dublin Declaration on Partnership to Fight HIV/AIDS in Europe and Central Asia: 2012 progress” no visām pētītajām valstīm tieši Francijā HIV dominance vīriešu grupā, kuriem ir bijušas dzimumattiecības ar vīriešiem, esot vislielākā.

44

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā šī brīža medicīnas, zinātnes un epidemioloģiskās zināšanas, šī sprieduma 42. punktā iekļautie dati ir ticami un, ja tas tā ir, vai tiem joprojām ir nozīme.

45

Otrkārt, gadījumā, ja minētā tiesa, īpaši ņemot vērā minētos datus, secinātu, ka valsts iestādes pamatoti varēja konstatēt, ka Francijā pastāv liels risks iegūt nopietnas infekcijas slimības, ko pārnēsā ar asinīm, Direktīvas 2004/33 III pielikuma 2.1. punkta izpratnē situācijā, kad vīrietim ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti, būs jānosaka, vai un kādos apstākļos tāda pastāvīga kontrindikācija asins ziedošanai, kāda tiek aplūkota pamatlietā, varētu atbilst Savienības tiesību sistēmā atzītajām pamattiesībām.

46

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) piemērošanas joma attiecībā uz dalībvalstu rīcību ir definēta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru Hartas noteikumi dalībvalstīm ir saistoši “tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesības”.

47

Šajā gadījumā 2009. gada 12. janvāra rīkojumā, kura preambulā ir tieša atsauce uz Direktīvu 2004/33, tiek īstenotas Savienības tiesības.

48

Tādējādi minētajā rīkojumā ir jāievēro Hartas noteikumi, tostarp tās 21. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru ir īpaši aizliegta diskriminācija dzimumorientācijas dēļ. Ar šo 21. panta 1. punktu īpaši ir izcelts vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš ir paredzēts Hartas 20. pantā (šajā ziņā skat. spriedumu Römer, C‑147/08, EU:C:2011:286, 59. punkts, un Glatzel, C‑356/12, EU:C:2014:350, 43. punkts).

49

Šajā ziņā, faktu, ka “vīrietim ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti”, izmantojot kā kritēriju pastāvīgai asins ziedošanas kontrindikācijai, 2009. gada 12. janvāra rīkojuma II pielikuma B tabulā, pamatojoties uz vīriešu dzimuma donoru homoseksuālo orientāciju, ir noteikts aizliegums ziedot asinis un pret tiem tiek piemērota nelabvēlīgāka attieksme nekā pret vīriešu dzimuma heteroseksuālām personām tikai tādēļ, ka viņiem ir bijušas dzimumattiecības, kas atbilst šādai orientācijai.

50

Šādos apstākļos 2009. gada 12. janvāra rīkojums homoseksuālām personām var radīt diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ Hartas 21. panta 1. punkta izpratnē.

51

Tādējādi ir jāpārbauda, vai 2009. gada 12. janvāra rīkojumā paredzētā pastāvīgā asins ziedošanas kontrindikācija vīriešiem, kuriem ir bijušas dzimumattiecības ar vīriešiem, tomēr atbilst Hartas 52. panta 1. punktā ietvertajiem nosacījumiem, lai tā varētu tikt attaisnota.

52

Saskaņā ar šo tiesību normu visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Turklāt saskaņā ar šo pašu tiesību normu, ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

53

Šajā gadījumā nav šaubu par to, ka pastāvīga asins ziedošanas kontrindikācija vīriešiem, kuriem ir bijušas dzimumattiecības ar vīriešiem, kas ir uzskatāma par Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumu, ir jāatzīst par tādu, kas ir paredzēta tiesību aktā Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, jo tā izriet no 2009. gada 12. janvāra rīkojuma.

54

Turklāt ar šo ierobežojumu tiek ievērota nediskriminācijas principa būtība. Proti, ar minēto ierobežojumu netiek apstrīdēts pats princips, ciktāl tas ierobežotā apmērā attiecas tikai uz jautājumu par aizliegumu ziedot asinis, lai aizsargātu saņēmēju veselību.

55

Tomēr ir arī jāpārbauda, vai šis pats ierobežojums atbilst vispārējas nozīmes mērķim Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē un, ja tas tā ir, vai ar to tiek ievērots samērīguma princips šīs tiesību normas izpratnē.

56

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīva 2004/33 attiecas uz Direktīvas 2002/98 piemērošanu. Šīs pēdējās minētās direktīvas mērķis saskaņā ar tās juridisko pamatu, proti, EKL 152. panta 4. punkta a) apakšpunktu, ir aizsargāt sabiedrības veselību.

57

Šajā gadījumā pastāvīga aizlieguma ziedot asinis mērķis ir līdz minimumam samazināt risku nodot saņēmējiem infekcijas slimību. Tādējādi šis aizliegums veicina vispārējo mērķi nodrošināt augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni, kas EKL 152. pantā, īpaši šī panta 4. punkta a) apakšpunktā un 5. punktā, kā arī Hartas 35. panta otrajā teikumā veido atzītu Savienības mērķi, paredzot, ka nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.

58

Attiecībā uz samērīguma principu no Tiesas judikatūras izriet, ka valsts tiesību normās paredzētie pasākumi nedrīkst pārsniegt šajās tiesību normās leģitīmi paredzēto mērķu sasniegšanai atbilstošo un vajadzīgo, ar nosacījumu, ka gadījumā, ja ir iespējams izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas ne tik ierobežojošais un radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumus ERG u.c., C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2010:127, 86. punkts; Urbán, C‑210/10, EU:C:2012:64, 24. punkts, kā arī Texdata Software, C‑418/11, EU:C:2013:588, 52. punkts).

59

Tādā lietā kā pamatlieta šis princips ir ievērots tikai tad, ja augsts saņēmēju veselības aizsardzības līmenis nevar tikt nodrošināts ar efektīvām HIV noteikšanas tehnoloģijām, kas nav tik stingrs kā pastāvīgs aizliegums ziedot asinis visai grupai, kuru veido vīrieši, kuriem ir bijušas dzimumattiecības ar vīriešiem.

60

Pirmkārt, nevar tikt izslēgts, ka pat tad, ja pastāv tāda dzimumuzvedība, kas rada lielu risku iegūt nopietnas infekcijas slimības, ko pārnēsā ar asinīm, Direktīvas 2004/33 III pielikuma 2.1. punkta izpratnē, kas attiecas uz šādu slimību nodošanas risku starp partneriem pēc dzimumattiecībām, pastāv efektīvas tehnoloģijas, kas ļauj nodrošināt augstu saņēmēju veselības aizsardzības līmeni.

61

Šajā ziņā, kā tas īpaši izriet no Direktīvas 2002/98 21. panta, lai nodrošinātu asins un asins komponentu kvalitāti un drošību, katrs asins ziedojums ir jākontrolē atbilstoši šīs direktīvas IV pielikumā paredzētajām prasībām, ņemot vērā, ka šīs prasības varētu būt jāpielāgo zinātnes un tehnikas attīstībai (spriedums Humanplasma, C‑421/09, EU:C:2010:760, 42. punkts). Saskaņā ar šo IV pielikumu donoriem īpaši jāveic HIV 1/2 noteikšanas testi.

62

Francijas valdība un Komisija tomēr norāda, ka pašreizējā zinātnes attīstības stadijā pastāv “apslēpts periods” – periods, kas seko vīrusa infekcijai un kura laikā asins ziedojuma pārbaudei izmantotie bioloģiskie marķieri joprojām ir negatīvi, neraugoties uz donora infekciju. Tādējādi nesen iegūtas infekcijas rada neatklāšanas risku pārbaudes testu laikā un līdz ar to rada risku nodot HIV saņēmējam.

63

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šādā situācijā un ievērojot samērīguma principu, pastāv efektīvas HIV noteikšanas tehnoloģijas, lai izvairītos no šāda vīrusa nodošanas, un šādiem testiem saskaņā ar Direktīvas 2002/98 preambulas 29. apsvērumu ir jābūt veiktiem, ievērojot jaunākās zinātnes un tehnikas procedūras.

64

Iesniedzējtiesai ir īpaši jāpārbauda, vai zinātnes vai medicīniskās tehnoloģijas attīstība, ņemot vērā izmaksas, ko rada sistemātiska karantīnas piemērošana asins ziedojumiem, kurus veic vīrieši, kuriem ir bijušas dzimumattiecības ar vīriešiem, vai sistemātiska HIV pārbaude visiem asins ziedojumiem ļauj nodrošināt augstu saņēmēju veselības aizsardzības līmeni tā, lai no tā izrietošais slogs nebūtu nesamērīgs salīdzinājumā ar sasniedzamajiem veselības aizsardzības mērķiem.

65

Otrkārt, ja tiktu uzskatīts, ka pašreizējā zinātnes attīstības stadijā nav tādu tehnoloģiju, kas atbilstu šī sprieduma 63. un 64. punktā noteiktajiem apstākļiem, pastāvīgas kontrindikācijas asins ziedojumiem visai grupai, kuru veido vīrieši, kuriem ir bijušas dzimumattiecības ar vīriešiem, ir samērīgas tikai tad, ja nepastāv mazāk stingras metodes augsta saņēmēju veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšanai.

66

Šajā ziņā iesniedzējtiesai īpaši ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2004/33 II pielikuma B daļas 2. punktā paredzētā anketa un individuālās pārrunas ar veselības aprūpes speciālistu ļauj precīzāk noteikt uzvedību, kas apdraud saņēmēju veselību, lai noteiktu par pastāvīgām kontrindikācijām mazāk stingras kontrindikācijas visai grupai, kuru veido vīrieši, kuriem ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti.

67

Šādā ziņā, kā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 61. punktā, iesniedzējtiesai īpaši ir jāpārbauda, vai jautājumi saistībā ar laiku kopš pēdējām dzimumattiecībām attiecībā uz “apslēptā perioda” ilgumu, attiecīgās personas attiecību stabilitāti vai dzimumattiecību aizsargātību ļautu novērtēt riska pakāpi, ko katrs donors individuāli rada savas dzimumuzvedības dēļ.

68

Šādos apstākļos jāsecina, ka gadījumā, ja efektīvas smagu slimību, kas var tikt nodotas ar asinīm, noteikšanas tehnoloģijas vai – šādu tehnoloģiju neesamības gadījumā – nav tik stingras metodes kā pastāvīgs aizliegums ziedot asinis visai grupai, kuru veido vīrieši, kuriem ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti, ļautu nodrošināt augstu saņēmēju veselības aizsardzības līmeni, šādas pastāvīgas kontrindikācijas neatbilstu samērīguma principam Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.

69

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/33 III pielikuma 2.1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais pastāvīgais aizliegums ziedot asinis, kas ir saistīts ar dzimumuzvedību, attiecas uz gadījumu, kad dalībvalsts, ņemot vērā tajā valdošo situāciju, paredz pastāvīgu kontrindikāciju asins ziedošanai vīriešiem, kuriem ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti, ja, pamatojoties uz šā brīža medicīnas, zinātnes un epidemioloģiskajām zināšanām, tiek pierādīts, ka šāda dzimumuzvedība rada lielu risku, ka šīs personas varētu iegūt nopietnas infekcijas slimības, ko pārnēsā ar asinīm, un ka, ievērojot samērīguma principu, nepastāv efektīvas šādu infekcijas slimību noteikšanas tehnoloģijas un šādu tehnoloģiju trūkuma dēļ nav mazāk stingru metožu kā tikai šādas kontrindikācijas, lai nodrošinātu augstu saņēmēju veselības aizsardzības līmeni. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgajā dalībvalstī šie nosacījumi ir izpildīti.

70

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Komisijas 2004. gada 22. marta Direktīvas 2004/33/EK par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/98/EK piemērošanu attiecībā uz dažām tehniskajām prasībām asinīm un asins komponentiem III pielikuma 2.1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais pastāvīgais aizliegums ziedot asinis, kas ir saistīts ar dzimumuzvedību, attiecas uz gadījumu, kad dalībvalsts, ņemot vērā tajā valdošo situāciju, paredz pastāvīgu kontrindikāciju asins ziedošanai vīriešiem, kuriem ir bijušas dzimumattiecības ar vīrieti, ja, pamatojoties uz šā brīža medicīnas, zinātnes un epidemioloģiskajām zināšanām, tiek pierādīts, ka šāda dzimumuzvedība rada lielu risku, ka šīs personas varētu iegūt nopietnas infekcijas slimības, ko pārnēsā ar asinīm, un ka, ievērojot samērīguma principu, nepastāv efektīvas šādu infekcijas slimību noteikšanas tehnoloģijas un šādu tehnoloģiju trūkuma dēļ nav mazāk stingru metožu kā tikai šādas kontrindikācijas, lai nodrošinātu augstu saņēmēju veselības aizsardzības līmeni. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgajā dalībvalstī šie nosacījumi ir izpildīti.