—

Raad van bestuur van het Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen (Uwv) vārdā – I. Eijkhout, pārstāve,

—

M. S. Demirci vārdā – F. Kiliç, advocaat,

—

D. Cetin un A. I. Önder vārdā – N. Türkkol, advocaat,

—

R. Keskin vārdā – D. Schaap, advocaat,

—

Nīderlandes valdības vārdā – J. Langer, M. Bulterman un B. Koopman, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek, pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 3/80 par Eiropas Kopienu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darba ņēmējiem no Turcijas un viņu ģimenes locekļiem (OV 1983, C 110, 60. lpp.) 6. pantu saistībā ar Papildu protokola, kurš 1970. gada 23. novembrī parakstīts Briselē un kurš Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV L 293, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Papildu protokols”), 59. pantu. Asociācijas padome tika izveidota ar Nolīgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, kā arī EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kurš Kopienas vārdā tika noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.; turpmāk tekstā – “Asociācijas līgums”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Raad van bestuur van het Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen (Uwv) (Nodarbināto personu apdrošināšanas pārvaldības institūta valde) un bijušiem Turcijas darba ņēmējiem, kuri visi ir ieguvuši Nīderlandes pilsonību, par Uwv lēmumu, ar kuru viņiem pakāpeniski ir atņemta darba nespējas pensijas piemaksa, jo viņi savu dzīvesvietu ir pārcēluši no Nīderlandes uz Turciju.

3

Saskaņā ar Asociācijas līguma 12. pantu:

“Līgumslēdzējas puses vienojas iedvesmoties no [EKL 39. panta], [EKL 40. panta], [EKL 41. panta], lai pakāpeniski savā starpā ieviestu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.”

4

Papildu protokolā, kas atbilstoši tā 62. pantam ir Asociācijas līguma neatņemama sastāvdaļa, saskaņā ar tā 1. pantu ir paredzēti nosacījumi, kārtība un grafiks pārejas posma, kas minēts šī līguma 4. pantā, īstenošanai.

5

Papildu protokolā ir iekļauta II sadaļa “Personu un pakalpojumu kustība”, kuras I nodaļa attiecas uz “darba ņēmējiem”.

6

Šīs Papildu protokola I nodaļas 36. pantā ir paredzēts, ka darba ņēmēju brīvu pārvietošanos starp Kopienas dalībvalstīm un Turciju nodrošina pakāpeniski saskaņā ar Asociācijas līguma 12. punktā izklāstītajiem principiem laika posmā starp divpadsmitā un divdesmit otrā gada beigām pēc minētā līguma stāšanās spēkā un ka Asociācijas padome lemj par šajā nolūkā vajadzīgajiem noteikumiem.

7

Papildu protokola 39. panta redakcija ir šāda:

“1.   Pirms pirmā gada beigām kopš šā protokola stāšanās spēkā Asociācijas padome pieņem sociālās nodrošināšanas pasākumus attiecībā uz darba ņēmējiem ar Turcijas pilsonību, kas pārvietojas Kopienā, un viņu ģimenēm, kas dzīvo Kopienā.

2.   Šiem noteikumiem jāļauj darba ņēmējiem ar Turcijas pilsonību saskaņā ar kārtību, kas jānosaka, uzkrāt apdrošināšanas vai nodarbinātības periodus, kas izpildīti atsevišķās dalībvalstīs, saistībā ar vecuma pensiju, pabalstiem nāves gadījumā un invaliditātes pensiju un arīdzan saistībā ar veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, kas dzīvo Kopienā. Šie pasākumi Kopienas dalībvalstīm neuzliek pienākumu ņemt vērā Turcijā izpildītos periodus.

3.   Iepriekš minētajiem pasākumiem jānodrošina, ka, ja darba ņēmēja ģimene dzīvo Kopienā, tiek maksāti ģimenes pabalsti.

4.   Jābūt iespējamam pārvest uz Turciju vecuma pensijas, pabalstus nāves gadījumā un invaliditātes pensijas, kas iegūtas saskaņā ar pasākumiem, kuri pieņemti atbilstoši 2. punktam.

5.   Šajā pantā paredzētie pasākumi neskar tiesības un pienākumus, kas izriet no Turcijas un Kopienas dalībvalstu divpusējiem nolīgumiem, ciktāl šie nolīgumi Turcijas pilsoņiem nodrošina labvēlīgāku režīmu.”

8

Papildu protokola 59. pantā ir noteikts:

“Jomās, uz ko attiecas šis protokols, Turcijai nepiemēro labvēlīgāku režīmu kā to, ko dalībvalstis piešķir viena otrai saskaņā ar [EK] līgumu.”

9

Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas attīstību 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ievērojot 7. panta noteikumus par ģimenes locekļu brīvu pieeju darba tirgum, Turcijas darba ņēmējam, kurš ir likumīgi nodarbināts dalībvalsts darba tirgū:

10

Šī lēmuma 7. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstī likumīgi nodarbināta darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļiem, kuri saņēmuši atļauju viņam pievienoties:

11

Lēmums Nr. 3/80, ko Asociācijas padome ir pieņēmusi, pamatojoties uz Papildu protokola 39. pantu, ir vērsts uz to, lai koordinētu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas nolūkā darba ņēmējiem, kuriem ir Turcijas pilsonība, kas ir vai ir bijuši nodarbināti vienā vai vairākās Kopienas dalībvalstīs, kā arī šo darba ņēmēju ģimenes locekļiem un pārdzīvojušiem laulātājiem dot iespēju izmantot tradicionālo sociālā nodrošinājuma nozaru pakalpojumus.

12

Lēmuma Nr. 3/80 2. pantā “Piemērošanas joma attiecībā uz personām” ir noteikts:

“Šis lēmums attiecas uz:

13

Lēmuma Nr. 3/80 3. panta “Vienlīdzīga attieksme” 1. punktā, kurā ir pārņemts Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunota ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), 3. panta 1. punkta formulējums, ir noteikts:

“Neskarot īpašos šī lēmuma noteikumus, uz personām, kas dzīvo kādā dalībvalstī un kuriem ir piemērojami šī lēmuma noteikumi, attiecas tie paši pienākumi un viņiem ir tiesības uz tiem pašiem pabalstiem saskaņā ar ikvienas dalībvalsts tiesību aktiem tādos pašos nosacījumos, kas attiecas uz šīs dalībvalsts pilsoņiem.”

14

Lēmuma Nr. 3/80 4. panta “Materiālā piemērošanas joma” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

2.   Šo lēmumu piemēro vispārīgajām un īpašajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kuras var būt gan uz iemaksām balstītas, gan uz iemaksām nebalstītas sistēmas [..].”

15

Lēmuma Nr. 3/80 6. panta “Atteikšanās no noteikumiem par dzīvesvietu [..]” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Izņemot gadījumus, kad šajā regulā paredzēts citādi, invaliditātes, vecuma pabalstus vai naudas pabalstus apgādnieka zaudējuma gadījumā, pensijas par nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību un apbedīšanas pabalstus, kas iegūti saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, nevar nekādā veidā samazināt, pārveidot, apturēt, atsaukt vai konfiscēt tāda iemesla dēļ, ka to saņēmējs dzīvo citā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā atrodas institūcija, kura ir atbildīga par to maksāšanu.”

16

Lēmuma Nr. 3/80 III sadaļā “Īpašie noteikumi attiecībā uz dažādām pabalstu kategorijām” ir ietverti koordinējošie noteikumi, kuru pamatā ir Regula Nr. 1408/71, tostarp saistībā ar invaliditātes, vecuma un apbedīšanas pabalstiem (pensijas).

17

Regulas Nr. 1408/71 3. panta “Vienāda attieksme” 1. punktā ir noteikts:

“Ievērojot šīs regulas īpašos noteikumus, uz personām, uz kurām attiecas šī regula, attiecas tie paši pienākumi un tie paši pabalsti saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kas attiecas uz šīs valsts pilsoņiem.”

18

Šīs regulas 4. panta 1. un 2. punktā tās materiālā piemērošanas joma ir noteikta šādi:

“1.   Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

2.   Šo regulu piemēro visām vispārīgajām un īpašajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kuras var būt gan uz iemaksām balstītas, gan uz iemaksām nebalstītas sistēmas [..].”

19

Ar Padomes 1992. gada 30. aprīļa Regulu (EEK) Nr. 1247/92, ar kuru ir izdarīti grozījumi Regulā Nr. 1408/71 (OV L 136, 1. lpp.) un kura ir stājusies spēkā 1992. gada 30. aprīlī, Regulas Nr. 1408/71 4. pantā tika iekļauts 2.a punkts šādā redakcijā:

“Šī regula attiecas arī uz īpašiem uz iemaksām nebalstītiem pabalstiem, kuri paredzēti tiesību aktos vai sistēmās, kas nav 1. punktā minētās vai kas ir izslēgtas ar 4. punktu, gadījumos, kad šādi pabalsti ir domāti:

20

Pēc grozījumiem, kas tajā veikti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 13. aprīļa Regulu (EK) Nr. 647/2005 (OV L 117, 1. lpp.), šajā 4. panta 2.a punktā šobrīd ir paredzēts:

“Šo pantu piemēro speciālajiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, kas paredzēti tiesību aktos, kuri sakarā ar to personu loku, mērķiem un/vai tiesību iegūšanas nosacījumiem atbilst gan sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, kas minēti 1. punktā, gan sociālās palīdzības tiesību aktu pazīmēm.

“Speciālie no iemaksām neatkarīgie naudas pabalsti” ir tādi pabalsti, kas:

21

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 10. panta 1. punkta pirmo daļu:

“Izņemot gadījumus, kad šajā regulā paredzēts citādi, invaliditātes, vecuma pabalstus vai naudas pabalstus apgādnieka zaudējuma gadījumā, pensijas par nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību un apbedīšanas pabalstus, kas iegūti saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, nevar nekādā veidā samazināt, pārveidot, apturēt, atsaukt vai konfiscēt tāda iemesla dēļ, ka to saņēmējs dzīvo citā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā atrodas institūcija, kura ir atbildīga par to maksāšanu.”

22

Regulas Nr. 1408/71 10.a panta 1. punktā, kas tika iekļauts ar Regulu Nr. 1247/92, bija noteikts šādi:

“Neatkarīgi no 10. panta un III sadaļas personām, uz kurām attiecas šī regula, īpašos uz iemaksām nebalstītos naudas pabalstus, kas minēti 4. panta 2.a punktā, piešķir vienīgi tajā dalībvalstī, kurā tās dzīvo, saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, ja šādi pabalsti ir uzskaitīti IIa pielikumā. Šos pabalstus piešķir dzīvesvietas institūcija uz sava rēķina.”

23

Šobrīd šajā 10.a panta 1. punktā, kas grozīts ar Regulu Nr. 647/2005, ir noteikts:

“Regulas 10. panta un III sadaļas noteikumus nepiemēro speciālajiem no iemaksām neatkarīgiem pabalstiem, kas minēti 4. panta 2.a punktā. Personas, kam piemēro šo regulu, saņem šos pabalstus vienīgi tajā dalībvalstī, kurā tās dzīvo, un saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, ciktāl šie pabalsti ir minēti IIa pielikumā. Pabalstus izmaksā dzīvesvietas institūcija uz sava rēķina.”

24

Nīderlandē darba ņēmēju apdrošināšana darba nespējas gadījumam ir paredzēta Likumā par apdrošināšanas darba nespējas gadījumam vispārējo sistēmu (Wet op de arbeidsongeschiktheidsverzekering; turpmāk tekstā – “WAO”), kas ir spēkā kopš 1966. gada.

25

1986. gada 6. novembra Likums par papildu pabalstiem (Toeslagenwet; turpmāk tekstā – “TW”), kas stājās spēkā 1987. gada 1. janvārī, ir vērsts uz to, lai personām, kuras saskaņā ar tādu sociālo apdrošināšanu kā tā, kas ir ieviesta ar WAO (līdzīgi kā tostarp apdrošināšana bezdarba gadījumam, slimības gadījumam un nelaimes gadījumiem darbā), saņem pabalstu saistībā ar atalgojuma zaudējumu, kas ir zemāks par minimālo algu, piešķirtu papildu piemaksu, ar kuru viņu aizstājošā maksājuma apmērs tiktu palielināts līdz līmenim, kura maksimālais apmērs sasniedz Nīderlandē spēkā esošās minimālās algas līmeni (turpmāk tekstā – “papildu piemaksa”). Pamatlietas faktu rašanās laikā šīs papildu piemaksas apmērs bija noteikts 30 % apmērā no šīs minimālās algas, tādēļ tiesīgās personas, kuras saņēma invaliditātes pabalstu apmērā, kas bija mazāks par 70 % no minētās algas, guva ienākumus, kuru apmērs bija mazāks par minimālo algu. Pēc attiecīgās personas pieteikuma Uwv nosaka, vai ir tiesības uz papildu piemaksu atbilstoši TW.

26

Ar 1999. gada 27. maija Likumu par pabalstu eksporta ierobežošanu (Wet beperking export uitkeringen; turpmāk tekstā – “BEU”) TW tika iekļauts jaunais 4.a pants, kura 1. punktā ir paredzēts, ka personai, kura atbilst nosacījumiem, lai saņemtu šajā pēdējā likumā paredzētos pabalstus, nav tiesību uz šiem pabalstiem laikposmā, kurā tā nedzīvo Nīderlandē. Ir precizēts, ka attiecīgo pabalstu eksports ir iespējams tikai tad, ja ar ieinteresētās personas dzīvesvietas valsti noslēgta divpusēja konvencija nodrošina atbilstošu Nīderlandes regulējuma piemērošanu.

27

Kā izriet no BEU pamatojuma izklāsta, šī TW grozījuma mērķis bija aizstāt personalitātes principu ar teritorialitātes principu, lai uzlabotu ārvalstīs dzīvojošiem saņēmējiem izmaksāto pabalstu pārraudzības nosacījumus. Lai pamatotu minēto grozījumu, Nīderlandes likumdevējs šajā kontekstā tāpat ir norādījis uz papildu piemaksas, kura ir paredzēta, lai nodrošinātu minimālo dzīves līmeni Nīderlandē, raksturu, kā arī to, ka tās izmaksa tiek finansēta no valsts budžeta.

28

Minētais TW grozījums stājās spēkā 2000. gada 1. janvārī.

29

Tomēr tika ieviesta pārejas kārtība, atbilstoši kurai personas, kurām dienā pirms jaunā regulējuma spēkā stāšanās dienas bija tiesības saņemt TW paredzētos pabalstus un kuras attiecīgajā brīdī nedzīvoja Nīderlandē:

30

Attiecībā uz nākamajiem gadiem personām, kuras nedzīvo Nīderlandē, pabalsta izmaksa tika atcelta pilnībā.

31

Ar Regulu Nr. 647/2005 TW, kura ar BEU izdarītie grozījumi stājās spēkā 2000. gada 1. janvārī, tika pievienots Regulas Nr. 1408/71, kurā grozījumi tika izdarīti ar Regulu Nr. 1247/92, IIa pielikumā iekļautajam speciālo no iemaksām neatkarīgo naudas pabalstu sarakstam – šiem speciālajiem pabalstiem atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 10.a pantam netiek piemērots šīs regulas 10. pantā paredzētais eksportēšanas pienākums.

32

Vēlāk, sākot ar 2006. gada 7. decembri, TW tika pievienota jauna pārejas norma par labu personām, kas dzīvo nevis Nīderlandē, bet citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveicē, saskaņā ar kuru šīs personas, ciktāl viņām dienā pirms Regulas Nr. 645/2005 spēkā stāšanās dienas bija tiesības uz pabalstiem atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 10. panta 1. punktam,

33

Minētajām personām pabalsta izmaksa tika atcelta pilnībā no 2010. gada 1. janvāra.

34

Atbildētāji pamatlietā ir bijušie Turcijas darba ņēmēji, kuri tika likumīgi nodarbināti Nīderlandes darba tirgū Lēmuma Nr. 1/80 6. panta izpratnē.

35

Pēc darba nespējas iestāšanās viņi pirms 2000. gada lūdza un viņiem tika piešķirts Nīderlandes valsts maksājamais pabalsts saskaņā ar WAO.

36

Ņemot vērā, ka minētā pabalsta apmērs bija mazāks par minimālo algu, atbildētāji pamatlietā, piemērojot TW pirms 2000. gada 1. janvāra spēkā esošajā redakcijā, saņēma arī papildu piemaksas maksājumu, kas bija paredzēts, lai viņiem nodrošinātu ienākumus līmenī, kas būtu pēc iespējas tuvāks minimālajai algai.

37

Ieguvuši Nīderlandes pilsonību, tomēr vienlaicīgi saglabājot Turcijas pilsonību, atbildētāji pamatlietā atgriezās pie savām ģimenēm Turcijā. Šie atbildētāji turpināja saņemt saskaņā ar WAO piešķirto pabalstu, kā arī papildu pabalstu, piemērojot Papildu protokola 39. panta 4. punktu.

38

Pēc tam, kad TW tika izdarīti grozījumi ar BEU, kas stājās spēkā 2000. gada 1. janvārī, Nīderlandes kompetentās iestādes, piemērojot šī sprieduma 29. punktā norādīto pārejas kārtību, nolēma pakāpeniski atcelt papildu piemaksas, kas atbildētājiem pamatlietā tika maksāta līdz šim, izmaksu, to samazinot par vienu trešdaļu gadā, sākot ar 2001. gada 1. janvāri, tādējādi, sākot ar 2003. gada 1. jūliju, viņiem šis pabalsts vairs netika izmaksāts.

39

Atbildētāji pamatlietā šos Uwv lēmumus apstrīdēja.

40

Tā kā Rechtbank Amsterdam [Amsterdamas tiesa] minētos lēmumus atcēla ar 2004. gada 19. marta un 23. augusta spriedumiem, Uwv tos pārsūdzēja Centrale Raad van Beroep [Sociālo lietu apelācijas instances tiesā]. Saistībā ar izskatāmo tiesvedību iesniedzējtiesa uzdeva Tiesai prejudiciālus jautājumus un nolēma apturēt tiesvedību līdz atbildes saņemšanai no Tiesas. Šajā laikposmā Uwv pieņēma jaunus lēmumus par katru atbildētāju pamatlietā, kuros tika noteikts, ka atbildētājiem papildu pabalsts ir jāizmaksā pilnā apmērā, sākot no 2003. gada 1. jūlija līdz tā pakāpeniskai atcelšanai, proti, atkarībā no individuālā gadījuma, sākot no 2004. gada maija, 2004. gada jūnija vai 2007. gada 1. janvāra. Ievērojot pēctecību, iesniedzējtiesa izskatīja atbildētāju pamatlietā prasību par šiem jaunajiem Uwv lēmumiem.

41

2011. gada 26. maijā spriedumā Akdas u.c. (C‑485/07, EU:C:2011:346) Tiesa attiecībā uz darba ņēmējiem, kuri atbilstoši TW saņēma tādus pašus papildu pabalstus kā atbildētāji pamatlietā, bet kuriem atšķirībā no pēdējiem minētajiem bija tikai Turcijas pilsonība, nosprieda, ka Lēmuma Nr. 3/80 6. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ar to netiek pieļauts dalībvalsts regulējums, ar kuru, kā tas ir TW 4.a panta gadījumā, atceļ tāda atbilstoši valsts tiesību aktiem piešķirtā pabalsta kā invaliditātes pensijas papildu piemaksa izmaksu agrākiem migrējošiem Turcijas darba darbiniekiem, ja viņi ir atgriezušies Turcijā tādēļ, ka viņi ir zaudējuši tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī apstākļa dēļ, ka viņiem tajā ir iestājusies invaliditāte.

42

Pamatlietas puses iesniedzējtiesā pauda savu nostāju par secinājumiem, kas būtu jāizdara no šī sprieduma attiecībā uz starp tām pastāvošo strīdu.

43

It īpaši rodas jautājums, vai spriedumā Akdas u.c. (EU:C:2011:346) panāktais risinājums ir piemērojams šajā tiesvedībā, ņemot vērā to, ka atbildētājiem pamatlietā ir ne tikai Turcijas, bet arī Nīderlandes pilsonība.

44

Šādos apstākļos Centrale Raad van Beroep nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

45

Uzdodot savus jautājumus, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Nīderlandes valstspiederīgie, kuri ir ieguvuši Nīderlandes pilsonību pēc tam, kad viņi tika nodarbināti Nīderlandes darba tirgū atbilstoši Lēmumā Nr. 1/80 paredzētajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka viņi ir saglabājuši Turcijas pilsonību, var atsaukties uz Lēmuma Nr. 3/80 noteikumiem, lai viņiem nebūtu piemērojams valsts tiesību aktos noteiktais nosacījums par dzīvesvietu šajā dalībvalstī īpašu uz iemaksām nebalstītu pabalstu saņemšanai Regulas Nr. 1408/71, kas grozīta ar Regulu Nr. 647/2005, 4. panta 2.a punkta izpratnē.

46

Vispirms ir jāatgādina, ka Asociācijas līguma 12. pantā ir noteikts, ka līgumslēdzējas puses vienojas ievērot EK līguma 39.–41. pantu, lai pakāpeniski nodrošinātu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos to starpā. Turklāt Papildu protokola 36. pantā ir paredzēts, ka darba ņēmēju brīvu pārvietošanos starp Kopienas dalībvalstīm un Turciju nodrošina pakāpeniski saskaņā ar Asociācijas līguma 12. pantā izklāstītajiem principiem.

47

Šajā kontekstā ar Lēmumiem Nr. 1/80 un 3/80 tiek īstenoti Asociācijas līguma noteikumi.

48

Attiecībā uz Lēmumu Nr. 1/80 Tiesa ir nospriedusi, ka tā mērķis pēc būtības ir pakāpeniska darba ņēmēju, kuri ir Turcijas pilsoņi, integrācija uzņemošās dalībvalsts teritorijā (šajā ziņā skat. spriedumu Abatay u.c., C‑317/01 un C‑369/01, EU:C:2003:572, 90. punkts).

49

Šim nolūkam ar Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punktu ir paredzēts pakāpeniski konsolidēt darba ņēmēju, Turcijas pilsoņu, situāciju uzņemošajā dalībvalstī (spriedums Payir u.c., C‑294/06, EU:C:2008:36, 37. punkts).

50

Ar Lēmuma Nr. 3/80 3. panta 1. punktu konkrētajā sociālā nodrošinājuma jomā tiek īstenots un konkretizēts vispārējais Asociācijas līguma 9. pantā paredzētais diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips (spriedums Akdas u.c., EU:C:2011:346, 98. punkts).

51

Netiek apšaubīts, ka atbildētāji pamatlietā ir izmantojuši tiesības, kas tiem kā Turcijas darba ņēmējiem, kuri likumīgi ir nodarbināti Nīderlandes darba tirgū, ir atzītas ar EEK un Turcijas asociācijas režīma noteikumiem. Pastāvīgas darbnespējas dēļ pēdējiem minētajiem ir tiesības saņemt papildu pabalstu atbilstoši valsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem. Turklāt viņi ir ieguvuši Nīderlandes pilsonību, vienlaicīgi saglabājot Turcijas pilsonību.

52

Šādos apstākļos atbildētāji pamatlietā nevar pamatoties uz Lēmumu Nr. 3/80, lai iebilstu pret pastāvīgās dzīvesvietas prasību, kas valsts tiesību aktos ir noteikta kā nosacījums aplūkotā papildu pabalsta saņemšanai.

53

Vispirms apstāklis, ka atbildētāji pamatlietā ir ieguvuši uzņemošās dalībvalsts pilsonību kā Turcijas darba ņēmēji, tiem rada īpašu situāciju, īpaši ņemot vērā EEK un Turcijas asociācijas režīma mērķus.

54

Pirmkārt, attiecībā uz šī asociācijas režīma integrācijas mērķi ir jāuzsver, ka uzņemošās dalībvalsts pilsonības iegūšana principā atspoguļo vispilnīgāko Turcijas darba ņēmēja integrācijas līmeni uzņemošajā dalībvalstī.

55

Otrkārt, pilsonības iegūšana šajā dalībvalstī Turcijas pilsonim rada režīma juridiskās sekas, kas saistītas ne tikai ar šīs pilsonības iegūšanu, bet arī līdztekus ar Savienības pilsonības iegūšanu īpaši uzturēšanās tiesību un tiesību uz personu brīvu pārvietošanos jomā.

56

Turklāt ir jāatgādina, ka atšķirībā no dalībvalstu darba ņēmējiem Turcijas pilsoņi nevar brīvi pārvietoties Savienības iekšienē, bet var izmantot tikai noteiktas tiesības vienīgi uzņemošās dalībvalsts teritorijā (skat. spriedumus Tetik, C‑171/95, EU:C:1997:31, 29. punkts, un Derin, C‑325/05, EU:C:2007:442, 66. punkts).

57

Tādējādi nav nekāda attaisnojuma, lai pret Turcijas pilsoni, kura juridiskais statuss nenovēršami mainījās uzņemošās dalībvalsts pilsonības iegūšanas brīdī, minētā valsts saistībā ar tāda pabalsta izmaksāšanu, kāds aplūkots pamatlietā, neizturētos tieši tāpat kā pret šīs valsts pilsoni.

58

Turklāt šāds konstatējums vēl jo vairāk nozīmē to, ka gadījumā, ja dalībvalsts pilsoņi, kuri ir ieguvuši tās pilsonību pēc tam, kad tajā ir uzņemti kā Turcijas darba ņēmēji, vienlaicīgi saglabājot Turcijas pilsonību, tiktu atbrīvoti no dzīvesvietas nosacījuma papildu pabalsta saņemšanai, pamatojoties uz Lēmumu Nr. 3/80, tiktu radīta divkārši nepamatota atšķirīga attieksme.

59

Tādējādi personām, kas atrodas tādā pašā situācijā kā atbildētāji pamatlietā, pirmkārt, tiktu piemērota labvēlīgāka attieksme nekā pret Turcijas darba ņēmējiem, kuriem nav uzņemošās dalībvalsts pilsonības un kuriem vairs nav uzturēšanās tiesību, jo viņi vairs nav likumīgi nodarbināti šīs pēdējās minētās valsts darba tirgū. Otrkārt, šīm personām tiktu piemērota labvēlīgāka attieksme, arī salīdzinot ar uzņemošās dalībvalsts vai citas dalībvalsts pilsoņiem, kuriem, protams, ir piemērojams labvēlīgs režīms saistībā ar uzturēšanos un personu brīvu pārvietošanos Savienībā, bet kuriem joprojām ir piemērojams nosacījums par uzturēšanos Nīderlandes Karalistē, lai saņemtu papildu pabalstu.

60

Tādējādi dalībvalsts pilsoņi, kuri, tāpat kā atbildētāji pamatlietā, ir ieguvuši šīs valsts pilsonību pēc tam, kad ir tikuši likumīgi nodarbināti minētās valsts darba tirgū kā Turcijas darba ņēmēji Lēmuma Nr. 1/80 6. panta izpratnē, vienlaicīgi saglabājot Turcijas pilsonību, nevar atsaukties uz Lēmuma Nr. 3/80 noteikumiem, lai radītu šķērsli šīs pašas valsts tiesību aktos paredzētajai dzīvesvietas prasībai, kas nepieciešama, lai varētu saņemt pamatlietā aplūkoto pabalstu.

61

Šajā ziņā pamatlieta ir jānošķir no sprieduma lietā Akdas u.c. (EU:C:2011:346).

62

Šis spriedums faktiski attiecas uz Turcijas pilsoņiem, kuri bija likumīgi nodarbināti Nīderlandes darba tirgū un kuri bija spiesti pārcelt savu dzīvesvietu uz Turciju pastāvīgas darbnespējas dēļ.

63

Tiesa ir atgādinājusi, ka, tā kā Turcijas pilsonis, kurš ir bijis likumīgi nodarbināts dalībvalsts darba tirgū Lēmuma Nr. 1/80 6. panta izpratnē, uz šī lēmuma pamata nevarēja iegūt tiesības turpināt uzturēties šīs valsts teritorijā pēc tam, kad viņš ir kļuvis par nelaimes gadījuma darbā upuri, nevarēja arī uzskatīt, ka šī apstākļa dēļ šis pilsonis būtu minēto dalībvalsti atstājis pēc paša iniciatīvas (šajā ziņā skat. spriedumu Akdas u.c., EU:C:2011:346, 93. un 94. punkts).

64

Netiek apstrīdēts, ka Turcijas pilsoņa uzturēšanās tiesības, kas viņam netieši, bet konkrēti tiek nodrošinātas ar Lēmuma Nr. 1/80 6. pantu kā papildinājums likumīgai nodarbinātībai, tiek zaudētas, ja attiecīgā persona ir kļuvusi par pilnīgas un pastāvīgas darba nespējas upuri (spriedums Bozkurt, C‑434/93, EU:C:1995:168, 40. punkts).

65

Taču šīs lietas apstākļos uz atbildētājiem pamatlietā, kuri ir ieguvuši uzņemošās dalībvalsts pilsonību, uzturēšanās tiesību jomā vairs neattiecas Lēmuma Nr. 1/80 6. panta noteikumi. Tādējādi viņi joprojām var saņemt papildu pabalstu, ja viņi atbilst valsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem, īpaši tiem, kas saistīti ar dzīvesvietu.

66

Šo secinājumu neliek apšaubīt principi, kas izriet no sprieduma Kahveci un Inan (C‑7/10 un C‑9/10, EU:C:2012:180), ņemot vērā lietas, kurā pasludināts šīs spriedums, īpašos faktiskos apstākļus, kas atšķiras no pamatlietas apstākļiem.

67

Tādējādi minētajā spriedumā aplūkotā Lēmuma Nr. 1/80 7. panta, kas attiecas uz ģimenes atkalapvienošanos, mērķis ir, pirmkārt, dot iespēju migrējušā darba ņēmēja ģimenes locekļiem apmesties pie viņa, lai tādējādi, izmantojot ģimenes atkalapvienošanos, uzņemošajā dalībvalstī jau likumīgi integrētam darba ņēmējam, Turcijas pilsonim, radītu labvēlīgākus darba un dzīves apstākļus (Kahveci un Inan, EU:C:2012:180, 32. punkts). Otrkārt, šīs normas mērķis ir pastiprināt migrējušā darba ņēmēja, Turcijas pilsoņa, ģimenes ilgtspējīgu integrāciju uzņemošajā dalībvalstī, pēc trīs gadu pastāvīgas uzturēšanās attiecīgās ģimenes loceklim piešķirot iespēju pašam piekļūt darba tirgum (Kahveci un Inan, EU:C:2012:180, 33. punkts).

68

Ņemot vērā šo mērķi, Tiesa sprieduma Kahveci un Inan (EU:C:2012:180) 35. punktā nosprieda, ka uzņemošās dalībvalsts pilsonības iegūšana nevar likt Turcijas pilsonim atsacīties no Lēmumā Nr. 1/80 paredzētajiem labvēlīgajiem nosacījumiem saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos.

69

Pirmkārt, šīs lietas apstākļos atbildētājiem pamatlietā nav jāatsakās no papildu atbalsta saņemšanas, ja viņi saglabā savu dzīvesvietu Nīderlandes Karalistē, ko viņiem ir tiesības darīt, īpaši ņemot vērā to, ka viņiem ir Nīderlandes pilsonība.

70

Otrkārt, spriedumā Kahveci un Inan (EU:C:2012:180) prasītāji pamatlietā lūdza piemērot Lēmuma Nr. 1/80 noteikumus par labu viņu ģimenes locekļiem, kuri ir Turcijas pilsoņi. Taču šajā lietā atbildētāji pamatlietā atsaucas uz Lēmuma Nr. 3/80 noteikumiem personīgi un savās interesēs.

71

Tādējādi, pat ja tiktu pieņemts, ka principi, kas izriet no sprieduma Kahveci un Inan (EU:C:2012:180) un kas tika atgādināti šī sprieduma 68. punktā, ir pārnesami uz šo lietu un ka tādējādi atbildētāji pamatlietā, kuri ir ieguvuši uzņemošās dalībvalsts pilsonību, vienlaicīgi saglabājot Turcijas pilsonību, var saņemt aplūkoto papildu pabalstu, viņu gadījumā tomēr būtu piemērojama prasība par dzīvesvietu, kas valsts tiesībās ir paredzēta kā nosacījums šāda pabalsta saņemšanai.

72

Ja tādas personas kā atbildētāji pamatlietā, kas, būdami Nīderlandes pilsoņi, saglabā uzturēšanās tiesības Nīderlandē un tādējādi atrodas situācijā, kas ir salīdzināma ar Savienības pilsoņu situāciju, varētu saņemt šo pabalstu, pamatojoties uz šo 6. panta 1. punktu, neievērojot prasību par dzīvesvietu šajā dalībvalstī, pret tiem tiktu radīta labvēlīgāka attieksme nekā pret Savienības pilsoņiem, kas ir pretrunā Papildu protokola 59. pantam.

73

Tādējādi no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Lēmuma Nr. 3/80 noteikumi, kas ir jāapsver arī Papildu protokola 59. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts pilsoņi, kuri kā Turcijas pilsoņi ir tikuši likumīgi nodarbināti šīs valsts darba tirgū, pamatojoties uz to, ka viņi ir saglabājuši Turcijas pilsonību, nevar atsaukties uz Lēmuma Nr. 3/80 6. pantu, lai iebilstu pret minētās valsts tiesībās paredzēto prasību par dzīvesvietu īpaša uz iemaksām nebalstīta pabalsta saņemšanai Regulas Nr. 1408/71, kas grozīta ar Regulu Nr. 647/2005, 4. panta 2.a punkta izpratnē.

74

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 3/80 par Eiropas Kopienu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darba ņēmējiem no Turcijas un viņu ģimenes locekļiem noteikumi, kas ir jāapsver arī Papildu protokola, kurš 1970. gada 23. novembrī parakstīts Briselē un kurš Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72, 59. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts pilsoņi, kuri kā Turcijas pilsoņi ir tikuši likumīgi nodarbināti šīs valsts darba tirgū, pamatojoties uz to, ka viņi ir saglabājuši Turcijas pilsonību, nevar atsaukties uz Lēmuma Nr. 3/80 6. pantu, lai iebilstu pret minētās valsts tiesībās paredzēto prasību par dzīvesvietu īpaša uz iemaksām nebalstīta pabalsta saņemšanai Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunota ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 13. aprīļa Regulu (EK) Nr. 647/2005, 4. panta 2.a punkta izpratnē.