—

Hauptzollamt Köln vārdā – J. Krebs, pārstāvis,

—

Kronos Titan GmbH vārdā – W. Meilicke, un D. E. Rabback, Rechtsanwälte,

—

Hauptzollamt Krefeld vārdā – X. Konoplev, pārstāve,

—

Rhein‑Ruhr Beschichtungs‑Service GmbH vārdā – D. Schiebold un N. Liebheit, Rechtsanwälte,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, A. Cunha un R. Collaço, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Barslev un W. Mölls, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 51. lpp.), 2. panta 3. punktu.

2

Šie lūgumi radās saistībā ar tiesvedībām starp, pirmkārt, Hauptzollamt Köln (Ķelnes galvenā muitas pārvalde) un Kronos Titan GmbH (turpmāk tekstā – “Kronos”) un, otrkārt, starp Hauptzollamt Krefeld (Krēfeldes galvenā muitas pārvalde) un Rhein‑Ruhr Beschichtungs‑Service GmbH (turpmāk tekstā – “RRBS”) saistībā ar piemērojamā nodokļa apmēru toluolam un minerālterpentīnam, kā arī vieglajai degvieleļļai Exxsol D60 – produktiem, ko Kronos un RRBS izmanto kā kurināmo.

3

Direktīvas 2003/96 preambulas 2.–3., 9., 17. un 18. apsvēruma redakcija ir šāda:

[..]

[..]

4

Direktīvas 2003/96 1. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu.

5

Šīs direktīvas 2. panta 1., 3. un 5. punktā ir ietverti šādi noteikumi:

“1.   Šajā direktīvā termins “energoprodukti” attiecas uz produktiem, kuri:

3.   Ja energoprodukti tiek paredzēti izmantošanai, piedāvāti tirdzniecībā vai izmantoti par motordegvielu vai kurināmo, tiem energoproduktiem, kuriem nodokļa līmenis nav noteikts šajā direktīvā, nodokli uzliek atbilstoši to izmantošanai pēc ekvivalenta kurināmā vai motordegvielas likmes.

Papildus 1. punktā noteiktajiem ar nodokli apliekamajiem produktiem jebkuram produktam, kas tiek paredzēts lietošanai, piedāvāts tirdzniecībā vai izmantots par motordegvielu vai par piedevu vai apjoma palielinātāju motordegvielai, uzliek nodokli pēc ekvivalentas motordegvielas likmes.

Papildus 1. punktā noteiktajiem ar nodokli apliekamajiem produktiem jebkuram citam ogļūdeņradim, izņemot kūdru, kas tiek paredzēts lietošanai, piedāvāts tirdzniecībā vai izmantots par kurināmo, uzliek nodokli pēc ekvivalenta enerģijas produkta likmes.

[..]

5.   Šajā direktīvā atsauces uz [KN] kodiem ir atsauces uz kodiem, kas noteikti ar Komisijas 2001. gada 6. augusta Regulu (EK) Nr. 2031/2001 par grozījumiem Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu I pielikumā [(OV L 279, 1. lpp.)].

[..]”

6

Šīs direktīvas 4. pants ir šāds:

“1.   Nodokļu līmeņi, kurus dalībvalstis piemēro 2. pantā minētajiem energoproduktiem un elektroenerģijai, nedrīkst būt zemāki par šajā direktīvā aprakstītajiem nodokļu līmeņiem.

2.   Šajā direktīvā “nodokļu līmenis” ir kopējā maksa, ko uzliek attiecībā uz visiem netiešajiem nodokļiem (izņemot PVN), kurus tieši vai netieši aprēķina atbilstoši energoproduktu un elektroenerģijas daudzumam, laižot apgrozībā.”

7

Minētās direktīvas 7. un 8. pantā ir noteikts, ka piemērojamie nodokļu līmeņi attiecīgi motordegvielai un produktiem, ko izmanto kā motordegvielu, tiek noteikti atbilstoši tās pašas direktīvas I pielikuma A un B tabulai. Saskaņā ar tās 9. pantu kurināmajam piemērojamos minimālos nodokļu līmeņus nosaka tā, kā norādīts minētā pielikuma C tabulā.

8

Nevienā no tabulām nav ietverti līmeņi ne par toluolu (kods KN 2902 30 00), ne minerālterpentīnu vai jēlnaftu (uz pēdējiem diviem attiecas kods KN 2710 11 21).

9

Direktīvas 2003/96 I pielikuma C tabula ir šāda:

10

2006. gada 15. jūlija Likuma par enerģijas nodokli (Energiesteuergesetz, turpmāk tekstā – “EnergieStG”) 2. pantā tā spēkā esošajā versijā 2007. un 2008. gadā, pamatlietas faktu norises laikā, ir noteikts:

“(1)   Nodokli ietur

[..]

[..]

(3)   Atkāpjoties no 1. un 2. punkta, nodoklis ir [..] [seko saraksts ar piecām energoproduktu pozīcijām – daļēji ar iedalījumu apakšpozīcijās – un uz tām attiecinātām, būtiski zemākām nodokļa likmēm, kurā tostarp minētas gāzeļļa (mazuts) (KN apakšpozīcijas no 2710 19 41 līdz 2710 19 49) un dīzeļdegviela (KN apakšpozīcijas no 2710 19 61 līdz 2710 19 69)],

ja tās tiek izmantotas kā kurināmais vai ja tās tiek piegādātas šādā nolūkā. [..]

(4)   Energoproduktiem, kas nav minēti 1.–3. punktā, ir piemērojams tāds pats nodoklis kā energoproduktiem, kas tiem visvairāk līdzinās sastāva būtības un izmantošanas nolūka ziņā. [..]”

11

Kronos ražo titāna dioksīda pulveri (saukts “baltais pigments”). Vēlamās ķīmiskās reakcijas izraisīšanai ir jāsasniedz temperatūra 1650 grādi pēc Celsija. Kronos to nodrošina, skābekļa plūsmā iesmidzinot un sadedzinot toluolu.

12

2007. gadā Kronos deklarēja Hauptzollamt Köln summu aptuveni EUR 1,1 miljonu saistībā ar enerģijas nodokli par toluola izmantošanu. Šajā ziņā tā apzinīgi sekoja Hauptzollamt Köln juridiskai nostājai, piemērojot nodokļa likmi EUR 654,50/1000 kg. Šāda likme ir noteikta EnergieStG 2. panta 1. punkta 1. apakšpunkta b) punktā degvielai, uz ko attiecas KN apakšpozīcijas no 2710 11 41 līdz 2710 11 49, ar sēra saturu 10 mg/kg. Kronos vienlaikus iesniedza sūdzību par deklarāciju, lūdzot piemērot būtiski zemāku nodokļa likmi, kas EnergieStG 2. panta 3. punktā ir noteikta attiecībā uz virkni citu energoproduktu, ja tie tiek izmantoti kā kurināmais.

13

Tā kā toluols nav ietverts EnergieStG 2. pantā, tad atbilstoši šī panta 4. punktam esot jāpiemēro tā energoprodukta nodokļa likme, kas tam visvairāk līdzinās sastāva būtības un izmantošanas nolūka ziņā.

14

Pēc sūdzības noraidīšanas celtā prasība nonāca Finanzgericht, kas uzskatīja, ka būtu jāņem vērā Direktīvas 2003/96 2. panta 3. punkta pirmā un trešā daļa. Šī tiesa uzskatīja, ka, tā kā toluols ir ticis izmantots kā kurināmais, tad nodokļa likme saskaņā ar EnergieStG 2. panta interpretāciju, kas atbilst minētai Direktīvas 2003/96 tiesību normai, nevarot izrietēt no EnergieStG 2. panta 1. punkta, bet gan ir jāizsecina no šī pēdējā minētā likuma 2. panta 3. punkta, jo tikai šajā tiesību normā esot noteiktas nodokļa likmes kurināmajam.

15

Hauptzollamt Köln par šo Finanzgericht spriedumu iesniedza “Revision” [kasācijas] sūdzību iesniedzējtiesā.

16

RRBS ar termiska procesa palīdzību ražo virsmu apdares materiālus. Šim nolūkam tā izmanto mucās piegādātu, ar nodokli neapliktu minerālterpentīnu (KN apakšpozīcija 2710 11 21) un uz šo pašu pozīciju attiecināmo vieglo jēlnaftu Exxsol D 60.

17

Ar 2008. gada 1. decembra un 2009. gada 7. decembra paziņojumiem par nodokli 2007. un 2008. gadam Hauptzollamt Krefeld minerālterpentīnam un jēlnaftai Exxsol D60 noteica enerģijas nodokli kopā par EUR 134 747,70 atbilstoši nodokļa likmei EUR 654,50/1000 kg. Šī likme ir noteikta EnergieStG 2. panta 1. punkta 1. apakšpunkta b) punktā degvielai, uz ko attiecas KN apakšpozīcijas no 2710 11 41 līdz 2710 11 49 ar maksimālo sēra saturu 10 mg/kg. Tā kā RRBS sūdzība tika noraidīta, tā cēla prasību, prasot piemērot būtiski zemāku nodokļa likmi, kas EnergieStG 2. panta 3. punktā ir noteikta attiecībā uz virkni citu energoproduktu, ja tie tiek izmantoti kā kurināmais.

18

Tā kā minerālterpentīns un jēlnafta Exxsol D60 nav ietverti EnergieStG 2. pantā, tad atbilstoši šī panta 4. punktam esot jāpiemēro tā energoprodukta nodokļa likme, kas tam visvairāk līdzinās sastāva būtības un izmantošanas nolūka ziņā.

19

Prasība nonāca līdz Finanzgericht, kura uzskatīja, ka būtu jāņem vērā Direktīvas 2003/96 2. panta 3. punkta pirmā un trešā daļa. Šīs tiesas skatījumā – tā kā minerālterpentīns un jēlnafta Exxsol D60 ir tikuši izmantoti kā kurināmais, nodokļa likme saskaņā ar EnergieStG 2. panta interpretāciju, kas atbilst minētai Direktīvas 2003/96 tiesību normai, nevarot izrietēt no EnergieStG 2. panta 1. punkta, bet gan ir jāizsecina no šī pēdējā minētā likuma 2. panta 3. punkta, jo tikai šajā tiesību normā esot noteiktas nodokļa likmes kurināmajam.

20

Hauptzollamt Krefeld par šo Finanzgericht spriedumu iesniedza “Revision” [kasācijas] sūdzību iesniedzējtiesā.

21

Iesniedzējtiesa, lai arī sliekdamās uzskatīt, ka paaugstināta nodokļa likme attiecīgajiem produktiem, lai gan tie tiek izmantoti kā kurināmais, atbilst Direktīvas 2003/96 prasībām, tomēr uzskata, ka šī atbilstība nav droša.

22

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu, kas abās lietās ir formulēts identiski:

“Vai [Direktīvas 2003/96] 2. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, apliekot ar nodokli energoproduktus, kas nav to energoproduktu vidū, attiecībā uz kuriem direktīvā ir noteikta nodokļa summa, tiek piemērota nodokļa likme, kas valsts tiesībās ir noteikta attiecībā uz energoprodukta izmantošanu par kurināmo, ciktāl šāds cits energoprodukts tāpat tiek izmantots kā kurināmais? Vai arī tad, ja šāds cits energoprodukts, to izmantojot par kurināmo, ir ekvivalents konkrētam energoproduktam, var piemērot dalībvalsts tiesībās attiecībā uz šo energoproduktu noteikto nodokļa likmi, ja runa ir par vienotu nodokļa likmi, neņemot vērā to, vai tas tiek izmantots kā motordegviela vai kā kurināmais?”

23

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 7. februāra rīkojumu lietas C‑43/13 un C‑44/13 rakstveida un mutvārdu procesā un galīgā sprieduma pasludināšanai tika apvienotas.

24

Uzdodama jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, kā interpretējams Direktīvas 2003/96 2. panta 3. punktā atrodamais nosacījums, saskaņā ar kuru tiem energoproduktiem, kuriem nodokļa līmenis nav noteikts šajā direktīvā, nodokli uzliek atbilstoši to izmantošanai pēc ekvivalenta kurināmā vai motordegvielas likmes.

25

Ievadam jāatgādina, ka, lai noskaidrotu Savienības tiesību normas tvērumu, ir jāņem vērā gan tās formulējums, gan tās konteksts, gan arī tās mērķi (spriedums Spedition Welter, C‑306/12, EU:C:2013:650, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Runājot par Direktīvas 2003/96 2. panta 3. punktu, ir skaidrs, ka vairākās valodu versijās, proti, spāņu, vācu, angļu, franču un itāļu, piemērojamā nodokļu līmeņa noteikšanai “izmantošana” ir minēts kā pirmais kritērijs, savukārt “ekvivalenta” produkta kritērijs tiek minēts tikai pēc tam. Šāda secība varētu nozīmēt to, ka vispirms ir jāvērtē, kā tieši attiecīgais produkts tiek izmantots, un tikai tad jānosaka, kurš atsauces produkts ir “ekvivalents”.

27

Tā kā minēto kritēriju atspoguļošana tomēr visās Direktīvas 2003/96 valodu versijās nav vienāda, ir jāpārbauda, vai pamatlietā minētās tiesību normas konteksts un mērķis apstiprina, ka svarīgāks ir produkta konkrētais lietojums, nevis ekvivalences kritērijs.

28

Attiecībā uz pamatlietā minēto tiesību normu ir jākonstatē, ka Direktīvas 2003/96 sistēma ir balstīta uz skaidru izšķiršanu starp motordegvielu un kurināmo. Ar šīs direktīvas 17. un 18. apsvērumu ieviestā izšķiršana ir piemērojama ar tās 7.–9. pantu par īpašiem noteikumiem piemērojamo nodokļa līmeņu noteikšanai kurināmajam, no vienas puses, un motordegvielai, no otras puses, kā arī produktiem, ko izmanto kā degvielu īpašiem rūpnieciskiem un komerciāliem mērķiem.

29

Atsaucoties uz produktiem, kurus izmanto kā degvielu, Direktīvas 2003/96 8. pants ir veltīts tam, lai izskaidrotu ar izmantošanas kritēriju nodrošināto funkciju šīs direktīvas kontekstā, proti, spēju ar nodokli aplikt noteiktu produktu atkarībā no tā, kā tas tiek izmantots – kā motordegviela vai kā kurināmais.

30

Tādējādi ir jāuzskata, ka Direktīvas 2003/96 struktūra ir balstīta uz skaidru nošķiršanu starp motordegvielu un kurināmo it īpaši atkarībā no izmantošanas kritērija.

31

Runājot par mērķiem, kam paredzēts režīms, kurā iekļaujas attiecīgā tiesību norma, ir jākonstatē, ka no Direktīvas 2003/96 preambulas 3.–5. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs, izšķirdams starp motordegvielu un kurināmo un paredzēdams noteiktu skaitu minimālo taksācijas līmeņu, ir centies nodrošināt pareizu iekšējā tirgus darbību.

32

Taču minētās direktīvas 2. panta 3. panta interpretēšana tādējādi, ka dalībvalstīm visiem produktiem, kas tiek izmantoti kā motordegviela vai kurināmais, ir jāpiemēro citai motordegvielai vai citam kurināmajam paredzētā nodokļa likme, ļauj tuvināt valsts tiesiskos regulējumus nodokļu jomā, izvairoties no tā, ka tas pats produkts noteiktās dalībvalstīs tiek ar nodokli aplikts kā motordegviela, savukārt citās dalībvalstīs – kā kurināmais. Šādi interpretēts ar šo tiesību normu ieviestais mehānisms efektīvi palīdz pareizai iekšējā tirgus darbībai.

33

Turklāt interpretējot Direktīvas 2003/96 2. panta 3. punktu tādējādi, ka kritērijs par izmantošanu kā motordegvielu vai kurināmo ir noteicošais, ļauj izslēgt iespējamos konkurences traucējumus to produktu starpā, kas tiek izmantoti tiem pašiem mērķiem.

34

Tādējādi vispirms ir jānosaka, vai apskatāmais produkts ir lietots kā motordegviela vai kā kurināmais un tad atkarībā no gadījuma –, kura ir motordegviela vai kurināmais, kas ir ekvivalents šīs tiesību normas izpratnē.

35

Kā to savu secinājumu 48. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, produkta ekvivalences jēdziens, cik vien iespējams, tādējādi ir jāinterpretē aplūkojamo energoproduktu aizstājamības vai savstarpējas aizstājamības kontekstā. Pamatlietā tādēļ ir jāpārbauda, vai, lai sasniegtu šajā gadījumā vēlamo rezultātu, kādu no Direktīvas 2003/96 I pielikuma C tabulā atrodamajiem produktiem varēja izmantot kā aplūkojamo energoproduktu aizstājēju. Šādā veidā tiek nodrošināts, ka diviem produktiem, kas pilda vienu un to pašu funkciju, tiek piemērota viena un tā pati nodokļa likme.

36

Ir arī jāprecizē, ka, ja iepriekšējā punkta izpratnē aizstājamība nav iespējama, ikkatrā gadījumā ir jāidentificē motordegviela vai kurināmais, kurš sastāva būtības un izmantošanas nolūka ziņā visvairāk līdzinās aplūkojamam produktam. Tādējādi tiek ievērots pienākums veikt izšķiršanu starp kurināmo saistībā ar produktiem, kuriem minimālā nodokļa likme individuāli nav noteikta Eiropas Savienības līmenī.

37

No tā izriet, ka “ekvivalenta motordegviela vai kurināmais” Direktīvas 2003/96 2. panta 3. punkta izpratnē ir jānosaka vispirms atkarībā no tā, kā aplūkojamais produkts kā motordegviela vai kurināmais tiek izmantots, pirms identificēt, kuru Direktīvas 2003/96 I pielikuma attiecīgajā tabulā atrodamo degvielu vai kurināmo šis produkts faktiski aizstāj tā lietošanas ziņā un, ja tāda nav, kurš sastāva būtības un izmantošanas nolūka ziņā visvairāk tam līdzinās.

38

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/96 2. panta 3. punktā atrodamais nosacījums, saskaņā ar kuru tiem energoproduktiem, kuriem nodokļa līmenis nav noteikts šajā direktīvā, nodokli uzliek atbilstoši to izmantošanai pēc ekvivalenta kurināmā vai motordegvielas likmes, ir jāinterpretē tādējādi, ka vispirms ir jāpārbauda, vai aplūkojamais produkts tiek izmantots kā motordegviela vai kurināmais, pirms tālāk identificēt, kuru atkarībā no gadījuma šīs direktīvas I pielikuma attiecīgajā tabulā atrodamo degvielu vai kurināmo aplūkojamais produkts faktiski aizstāj tā lietošanas ziņā un, ja tāda nav, kurš sastāva būtības un izmantošanas nolūka ziņā visvairāk tam līdzinās.

39

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvas 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 2. panta 3. punktā atrodamais nosacījums, saskaņā ar kuru tiem energoproduktiem, kuriem nodokļa līmenis nav noteikts šajā direktīvā, nodokli uzliek atbilstoši to izmantošanai pēc ekvivalenta kurināmā vai motordegvielas likmes, ir jāinterpretē tādējādi, ka vispirms ir jāpārbauda, vai aplūkojamais produkts tiek izmantots kā motordegviela vai kurināmais, pirms tālāk identificēt, kuru atkarībā no gadījuma šīs direktīvas I pielikuma attiecīgajā tabulā atrodamo degvielu vai kurināmo aplūkojamais produkts faktiski aizstāj tā lietošanas ziņā un, ja tāda nav, kurš sastāva būtības un izmantošanas nolūka ziņā visvairāk tam līdzinās.