1

Prasītāja Syrian Lebanese Commercial Bank SAL ir Libānas banka, kuras kapitāls 84,2 % procentu apmērā pieder Sīrijas valstij piederošajai Commercial Bank of Syria (turpmāk tekstā – “CBS”).

2

2011. gada 9. maijā Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 121, 11. lpp.). Tā 4. panta 1. punktā noteikts, ka tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir personu, kuras ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir ar šīm personām saistīto fizisko un juridisko personu un vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē. Šīs iesaldēšanas kārtība ir noteikta citos šī paša panta punktos. Saskaņā ar Lēmuma 2011/273 5. panta 1. punktu Padome izstrādā šo personu sarakstu.

3

Tāpat Padome, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu un Lēmumu 2011/273, ir pieņēmusi 2011. gada 9. maija Regulu Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 121, 1. lpp.). Tās 4. panta 1. punktā paredzēts iesaldēt visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir II pielikumā uzskaitīto fizisko vai juridisko personu, vienību un struktūru īpašumā, valdījumā vai turējumā.

4

Ar Padomes 2011. gada 13. oktobra Lēmumu 2011/684/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2011/273 (OV L 269, 33. lpp.), CBS tika iekļauta Lēmuma 2011/73 II pielikumā ar šādu pamatojumu:

“Valsts banka, kura nodrošina finansiālu atbalstu režīmam.”

5

Ar Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273 (OV L 319, 56. lpp.), tika saglabāti ierobežojošie pasākumi pret CBS, jo tā ir iekļauta Lēmuma 2011/782 II pielikumā.

6

Ar Padomes 2012. gada 23. janvāra Īstenošanas lēmumu 2012/37/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/782 (OV L 19, 33. lpp.), prasītājas nosaukums tika iekļauts Lēmuma 2011/782 I pielikuma sarakstā ar šādu pamatojumu:

“Sarakstā jau minētās bankas [CBS] meitasuzņēmums. Sniedz finansiālu atbalstu režīmam.”

7

Ar Padomes 2011. gada 13. oktobra Regulu (ES) Nr. 1011/2011, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 442/2011 (OV L 269, 18. lpp.), CBS tika iekļauta Regulas Nr. 442/2011 IIa pielikumā ar tādu pašu pamatojumu kā Lēmumā 2011/684.

8

Ar Padomes 2012. gada 18. janvāra Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā, un ar ko atceļ Regulu Nr. 442/2011 (OV L 16, 1. lpp.), ierobežojošie pasākumi pret CBS tika saglabāti un tās nosaukums ir iekļauts Regulas Nr. 36/2012 II pielikumā.

9

Ar Padomes 2012. gada 23. janvāra Īstenošanas regulas, ar ko īsteno Regulas Nr. 36/2012 [32.] panta 1. punktu (OV L 19, 6. lpp.), prasītājas nosaukums tika iekļauts Regulas Nr. 36/2012 II pielikumā ar tādu pašu pamatojumu kā Īstenošanas lēmumā 2012/37.

10

2012. gada 24. janvārī Padome prasītājai nosūtīja vēstuli (turpmāk tekstā – (“2012. gada 24. janvāra vēstule”), kurā teikts:

“Ar šo mēs jūs informējam, ka Padome [..] ir nolēmusi jūsu sabiedrību iekļaut Lēmuma [2011/782], kas īstenots ar Īstenošanas lēmumu [2012/37], I pielikumā un Regulas [Nr. 36/2012], kas īstenota ar Īstenošanas regulu [Nr. 55/2012], II pielikumā ietverto personu un vienību sarakstā. Jūsu iekļaušanu šajā sarakstā pamatojošie iemesli ir minēti attiecīgo pielikumu attiecīgajos punktos.

Pievienojam īstenošanas lēmuma un īstenošanas regulas, ar kuriem jūsu sabiedrība iekļauta iepriekš minētajā sarakstā, kopijas [..].”

11

Prasītāja apstiprināja šis vēstules saņemšanu 2012. gada 8. februārī.

12

Turklāt 2012. gada 24. janvārī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2011/782, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas lēmumu 2012/37, un Padomes Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu Nr. 55/2012 (OV C 19, 5. lpp.).

13

Saskaņā ar šo paziņojumu attiecīgās personas un vienības var iesniegt Padomei lūgumu – līdz ar apliecinošiem dokumentiem – pārskatīt lēmumu par to iekļaušanu iepriekš 12. punktā minētajiem tiesību aktiem pievienotajos sarakstos.

14

Ar 2012. gada 15. februāra vēstuli prasītāja lūdza Padomi veikt pārskatīšanu, pirmkārt, apstrīdot, ka tā finansiāli piedalītos Sīrijas režīmā, un, otrkārt, lūdzot pieeju Padomes rīcībā esošajiem pierādījumiem pret to, kā arī to uzklausīt. Nesaņēmusi Padomes atbildi, 2012. gada 4. aprīlī prasītāja šo lūgumu atkārtoja.

15

Ar 2012. gada 3. jūlija vēstuli Padome, pirmkārt, prasītājai paziņoja izvilkumu no Padomes Ģenerālsekretariāta ziņojuma dalībvalstu delegācijām, kuram bija pievienots dokuments, kas bija pamatā prasītājas iekļaušanai to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi saistībā ar Sīriju (turpmāk tekstā – “2012. gada 3. jūlijā paziņotie dokumenti”), un, otrkārt, atteicās tai nodrošināt oficiālu uzklausīšanu, jo iespēja iesniegt apsvērumus rakstveidā tika uzskatīta par pietiekamu.

16

Ar 2012. gada 7. novembra vēstuli prasītāja lūdza atkārtoti pārskatīt tās situāciju.

17

Ar Padomes 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782 (OV L 330, 21. lpp.), prasītājai un CBS piemērotie ierobežojošie pasākumi tika saglabāti, jo šīs divas sabiedrības bija iekļautas Lēmuma 201/739 attiecīgi I.B un II pielikumā.

18

Saskaņā ar Lēmuma 2012/739 31. pantu to piemēro līdz 2013. gada 1. martam.

19

Ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1117/2012, ar ko īsteno 32. panta 1. punktu Regulā Nr. 36/2012 (OV L 330, 9. lpp.), Regulas Nr. 36/2012 II pielikumā tika pievienoti citu personu vārdi, savukārt vienas personas vārds no tā tika svītrots.

20

2012. gada 30. novembrī Padome prasītājas pārstāvjiem nosūtīja šādu vēstuli:

“Ar šo mēs jūs informējam, ka Padome [..] ir nolēmusi jūsu klientu saglabāt Lēmuma [2012/739] I un II pielikumā, kā arī Regulas [Nr. 36/2012], kas īstenota ar Īstenošanas regulu [Nr. 1117/2012], II un IIa pielikumā ietverto personu un vienību sarakstā. Jūsu klienta iekļaušanu šajā sarakstā pamatojošie iemesli ir minēti attiecīgo pielikumu attiecīgajos punktos.

Pievienojam Padomes lēmuma par jūsu klienta iekļaušanu minētajā sarakstā kopiju.

[..]

Visbeidzot, vēršam jūsu uzmanību uz iespēju Padomes lēmumu apstrīdēt [Vispārēja tiesā].”

21

Prasītāja apstiprināja šīs vēstules saņemšanu 2012. gada 3. decembrī.

22

2012. gada 30. novembrī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja arī Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/739 un Padomes Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu Nr. 1117/2012 (OV C 370, 6. lpp.), kura saturs būtībā atbilst iepriekš 12. un 13. punktā minētā paziņojuma saturam.

23

Ar 2012. gada 14. decembra Padomei adresētu vēstuli prasītāja apstrīdēja savu saglabāšanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas pret Sīriju vērstie ierobežojošie pasākumi, kāds tas izriet no iepriekš 17. un 19. punktā minētajiem tiesību aktiem, un lūdza pieeju Padomes rīcībā esošajiem pierādījumiem par sevi, kā arī uzklausīšanu.

24

Ar 2013. gada 18. janvāra vēstuli Padome reaģēja uz prasītājas 2012. gada 7. novembra lūgumu, noraidīdama tās argumentus par tās apgalvoto neatkarību no CBS un apstiprinādama saikni starp prasītāju un Sīrijas režīma finansēšanu.

25

Ar 2013. gada 6. marta vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas 2012. gada 14. decembra lūgumu. Padome darīja prasītājai zināmu, pirmkārt, ka tās saglabāšana to personu sarakstā, uz kurām attiecas pret Sīriju vērstie ierobežojošie pasākumi, ir balstīta uz dokumentiem, kuru kopijas prasītāja jau bija saņēmusi, un, otrkārt, ka nepastāv nekāds pienākums prasītāju uzaicināt uz uzklausīšanu.

26

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2012. gada 17. aprīlī iesniegtu prasības pieteikumu prasītāja cēla šo prasību, kas tika reģistrēta ar numuru T‑174/12 un ar kuru prasītāja prasa tostarp atcelt Īstenošanas regulu Nr. 55/2012 un Īstenošanas lēmumu 2012/37, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz to.

27

Rakstveida process tika pabeigts 2012. gada 20. novembrī.

28

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 13. februārī iesniegtu dokumentu prasītāja cēla otru prasību, kas tika reģistrēta ar numuru T‑80/13 un ar kuru prasītāja prasa tostarp atcelt Lēmumu 2012/739 un Īstenošanas regulu Nr. 1117/2012, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz to.

29

Prasībai lietā T‑80/13 bija pievienots pieteikums izskatīt lietu paātrinātā procesā, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a pantu (turpmāk tekstā – “pieteikums izskatīt lietu paātrinātā procesā”).

30

2013. gada 18. februārī Padome, atbildot uz prasītājas lūgumiem, Vispārējās tiesas kancelejā kā jaunu pierādījumu piedāvājumu lietā T‑174/12 iesniedza ar 2012. gada 2. oktobri datētu vēstuli, ko tai bija nosūtījis Libānas Bankas pārvaldnieks par pasākumiem, ko šī banka veikusi pret prasītāju (turpmāk tekstā – “vadītāja vēstule”).

31

Ar Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētāja lēmumu pārvaldnieka vēstule tika iekļauta lietas T‑174/12 materiālos, un tika noteikts termiņš, lai prasītāja varētu izteikt savu viedokli par šo jautājumu.

32

Prasītāja noteiktajā termiņā Vispārējās tiesas kancelejā neiesniedza savus apsvērumus par pārvaldnieka vēstuli.

33

2013. gada 7. martā Padome iesniedza savus apsvērumus par pieteikumu izskatīt lietu paātrinātā procesā un lūdza to noraidīt.

34

Ar 2013. gada 13. marta lēmumu Vispārējā tiesa (sestā palāta) noraidīja pieteikumu izskatīt lietu paātrinātā procesā.

35

Rakstveida process lietā T‑80/13 tika pabeigts 2013. gada 18. jūnijā pēc tam, kad tika iesniegts atbildes raksts, jo Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 47. panta 1. punktu nolēma, ka otrreizēja procesuālo rakstu apmaiņa nav vajadzīga.

36

Šajā atbildes rakstā Padome izteica šaubas par prasības pieņemamību, ciktāl tā attiecas uz Īstenošanas regulu Nr. 1117/2012.

37

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 14. maijā iesniegtu procesuālo rakstu prasītāja lūdza atļauju pielāgot savus prasījumus lietā T-80/13 tā, lai tās prasība atcelt tiesību aktu attiektos arī uz Padomes 2013. gada 28. februāra Lēmumu 2013/109/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2012/739 (OV L 58, 8. lpp.), ciktāl ar to Lēmuma 2012/739 piemērošana tiek pagarināta līdz 2013. gada 1. jūnijam (turpmāk tekstā – “pirmais pieteikums par prasījumu pielāgošanu”).

38

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 18. jūnijā iesniegtu vēstuli Padome paziņoja, ka tai nav apsvērumu par pirmo pieteikumu par prasījumu pielāgošanu.

39

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 5. jūlijā iesniegtu procesuālo rakstu prasītāja no jauna lūdza atļauju pielāgot savus prasījumus lietā T‑80/13 tā, lai tās prasība atcelt tiesību aktu attiektos arī uz Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 363/2013, ar kuru īsteno Regulu Nr. 36/2012 (OV L 111, 1. lpp.), un Padomes 2013. gada 31. maija Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 147, 14. lpp.), ciktāl šie tiesību akti, kuriem pievienoti saraksti, kuros iekļauts prasītājas nosaukums, ietekmē tās stāvokli (turpmāk tekstā – “otrais pieteikums par prasījumu pielāgošanu”).

40

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu lietās T‑174/12 un T‑80/13.

41

Ar Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 15. jūlija rīkojumu pēc Padomes pieteikuma un prasītājas uzklausīšanas lietas T‑174/12 un T‑80/13 tika apvienotas mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 50. pantam.

42

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 30. jūlijā iesniegtu procesuālo rakstu Padome norādīja, ka otrais pieteikums par prasījumu pielāgošanu daļā par Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 uzskatāms par novēlotu un līdz ar to – par nepieņemamu.

43

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 22. augustā iesniegtu procesuālo rakstu prasītāja izteica savus apsvērumus par Padomes izvirzīto iebildi nepieņemamību attiecībā uz prasītājas otro pieteikumu par prasījumu pielāgošanu. Šie apsvērumi ar Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 5. septembra lēmumu tika iekļauti lietas materiālos.

44

Vispārējā tiesa 2013. gada 12. septembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.

45

Lietā T‑174/12 prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

46

Lietā T‑80/13, ņemot vērā pirmo un otro pieteikumu par prasījumu pielāgošanu, prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

47

Abās lietās Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

48

Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, pirmkārt, prasītāja atzina, ka lietā T‑174/12 attiecībā uz otro prasījumu tā ir pieļāvusi pārrakstīšanās kļūdu, tajā kļūdaini minot Lēmumu 2011/273 Lēmuma 2011/782 vietā, otrkārt, prasītāja atteicās no šī paša prasījuma šī pēdējā lēmuma atcelšanas dēļ, treškārt, Padome precizēja, ka tā atsakās no šaubām (skat. iepriekš 36. punktu) par prasītājas prasījumu lietā T‑80/13 otrā punkta pieņemamību, konkrēti, ņemot vērā, ka Īstenošanas regula Nr. 1117/2012 prasītājai bija tikusi paziņota.

49

Šie lietas dalībnieku paziņojumi atzīmēti tiesas sēdes protokolā.

50

Ar pirmo pieteikumu par prasījumu pielāgošanu prasītāja vēlas paplašināt savas prasības atcelt tiesību aktu piemērojamību tā, lai tā attiektos arī uz Lēmumu 2013/109, ar kuru Lēmuma 2012/739 piemērošana tika pagarināta no 2013. gada 1. marta līdz 2013. gada 1. jūnijam.

51

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja sākotnēji apstrīdētais tiesību akts tiesvedības gaitā tiek aizstāts ar citu tiesību aktu, kuram ir tas pats priekšmets, tas ir jāuzskata par jaunu apstākli, kas ļauj prasītājam pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Nav pieļaujami, ka Savienības iestāde vai struktūra, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta prasības pieteikumā, kurš vērsts pret kādu no tās tiesību aktiem, varētu pielāgot šo aktu vai to aizstāt ar citu un attiecīgajā instancē pamatoties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju paplašināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus, tos attiecinot uz vēlāku aktu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (Tiesas 1982. gada 3. marta spriedums lietā 14/81 Alpha Steel/Komisija, Recueil, 749. lpp., 8. punkts, un Tiesas 2013. gada 28. maija spriedums lietā T‑200/11 Al Matri/Padome, 80. punkts).

52

Turklāt, lai pieteikums par prasījumu pielāgošanu būtu pieņemams, tas jāiesniedz LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā divu mēnešu termiņā, kam pieskaitīts Reglamenta 10. panta 2. punktā paredzētais 10 dienu termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu. Šis termiņš prasības celšanai ir absolūta rakstura, un Savienības tiesai tas ir jāpiemēro tā, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, kā arī indivīdu vienlīdzību likuma priekšā (2007. gada 18. janvāra spriedums lietā C-229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I-439. lpp., 101. punkts). Tādējādi nepieciešamības gadījumā Tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai šis termiņš ir ticis ievērots (Vispārējās tiesas 2012. gada 11. janvāra rīkojums lietā T‑301/11 Ben Ali/Padome, 16. punkts).

53

Šajā lietā Lēmums 2013/109 tostarp aizstāja Lēmuma 2012/739 31. panta formulējumu, lai paredzētu, ka tas ir piemērojams līdz 2013. gada 1. jūnijam, nevis tikai līdz 2013. gada 1. martam, kā bija sākotnēji paredzēts. Lai gan Lēmums 2013/109 neaizstāja Lēmumu 2012/739, jāatzīst, ka ir runa par tā “pielāgošanu” iepriekš 51. punktā minētās judikatūras izpratnē, lai mainītu tā piemērojamību laikā. Šāda tiesību akta, kas ir strīda priekšmets, pielāgošana ir prasītājas iesniegto prasījumu pielāgošanas pamats (šajā ziņā skat. iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā Al Matri/Padome, 81. punkts).

54

Šādos apstākļos jāatzīst, ka pret Lēmumu 2013/109 vērstie prasījumi, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti 2013. gada 14. maijā, proti, prasības atcelt tiesību aktu celšanai paredzētajā termiņā, ir pieņemami. Šis lēmums, kas ir pieņemts 2013. gada 28. februārī un publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2013. gada 1. martā, prasītājai datumā, kad tā iesniedza pieteikumu par prasījumu pielāgošanu, nebija ticis paziņots ne individuāli, ne publicējot paziņojumu.

55

Ar savu otro pieteikumu par prasījumu pielāgošanu prasītāja vēlas paplašināt savas prasības atcelt tiesību aktu piemērojamību tā, lai tā attiektos arī uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255.

56

Padome neizvirza iebildumus par otrā pieteikuma par prasījumu pielāgošanu daļu, kura attiecas uz Lēmumu 2013/255, bet tā izvirza šī pieteikuma nepieņemamību daļā, kura attiecas uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, jo tā esot novēlota. Šajā ziņā Padome atgādina, ka 2013. gada 23. aprīlī tā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja ne vien minēto īstenošanas regulu, bet arī Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/739, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas lēmumu 2013/185/KĀDP, un Padomes Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 (OV C 115, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “23. aprīļa paziņojums”). Atsaukdamās uz Tiesas 2013. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P Gbagbo u.c./Padome, Padome apgalvo, ka termiņš, kādā prasītājai bija jāpielāgo savi prasījumi, tajos iekļaujot šo īstenošanas regulu, sākās ar 23. aprīļa paziņojuma publicēšanu un beidzās 2013. gada 3. jūlijā. Padome uzskata, ka šajā lietā nav piemērojams Reglamenta 102. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru, ja termiņš, kas atvēlēts tiesvedības uzsākšanai par iestādes pieņemtu aktu, sākas no šā akta publicēšanas, šo termiņu skaita no 14. dienas beigām pēc akta publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

57

Prasītāja apstrīd Padomes izvirzīto iebildi par nepieņemamību.

58

Pirmkārt, saskaņā ar iepriekš 51. punktā atgādināto judikatūru ir jāatzīst otrā pieteikuma par prasījumu pielāgošanu pieņemamība, ciktāl tas attiecas uz Lēmumu 2013/255. Šis lēmums, atbilstoši kuram uz prasītāju turpina attiekties pret Sīriju vērstie ierobežojošie pasākumi, tika pieņemts 2013. gada 31. maijā un Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēts 2013. gada 1. jūnijā. Tādējādi otrais pieteikums par prasījumu pielāgošanu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 5. jūlijā, ir iesniegts prasībai par attiecīgo lēmumu paredzētajā termiņā.

59

Otrkārt, kas attiecas uz Padomes izvirzīto iebildi par nepieņemamību attiecībā uz otrajā pieteikumā par prasījumu pielāgošanu ietverto prasību atcelt Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, jānorāda, ka no iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Gbagbo u.c./Padome 61. un 62. punkta izriet, ka saskaņā ar lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, piemērojamajām tiesību normām, ja nav iespējams attiecīgajai personai individuāli paziņot tiesību aktu, ar kuru pret to tiek noteikti vai saglabāti ierobežojoši pasākumi, ar paziņojuma publicēšanu sākas termiņš prasības celšanai par šo aktu.

60

Attiecībā uz šo principu piemērošanu šajā lietā, pirmkārt, jāatgādina, ka Regulas Nr. 36/2012 32. panta 2. punktā ir ietverta tiesību norma, kas būtībā atbilst tiesību normai, kuru Tiesa interpretēja iepriekš 56. punktā minētajā spriedumā lietā Gbagbo u.c./Padome, no kuras izriet, ka Padomei attiecīgajām personām savs lēmums tām piemērot ierobežojošos pasākumus jāpaziņo vai nu tieši, jo ir zināma to adrese, vai publicējot paziņojumu.

61

Otrkārt, tāpat, kā to dara prasītāja, ir jānorāda, ka Padome nav izskaidrojusi, kāpēc tai nebija iespējams prasītājai individuāli paziņot lēmumu pieņemt Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, lai gan tai katrā ziņā bija zināma prasītājas adrese, jo Padome tai bija iepriekš paziņojusi citus tiesību aktus un bija informēta par prasītājas pārstāvju šajās izskatīšanā esošajās lietās adresi.

62

Treškārt, katrā ziņā ir jānorāda, ka iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Gbagbo u.c./Padome 64. punktā Tiesa varēja vienīgi atzīt, ka prasības pirmajā instancē celšanas brīdī termiņš ar šo prasību apstrīdēto tiesību aktu atcelšanas prasīšanai bija beidzies, un nebija vajadzīgs lemt par Reglamenta 102. panta 1. punkta – kurā prasības termiņa aprēķināšanai paredzētas 14 papildu dienas – piemērojamību. Minētā prasība jebkurā gadījumā bija novēlota.

63

Savukārt šajās lietās jautājums par to, vai Reglamenta 102. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams, ja par ierobežojošus pasākumus ietveroša tiesību akta pieņemšanu attiecīgajai personai ir paziņots, publicējot paziņojumu, ir izšķirošs, lai noteiktu, vai otrais pieteikums par prasījumu pielāgošanu ir ticis iesniegts pirms prasības par Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 celšanai paredzētā termiņa beigām. Šis 2013. gada 5. jūlijā iesniegtais pieteikums nebūtu novēlots, ja, piemērojot Reglamenta 102. panta 1. punktu, termiņš prasības celšanai beigtos 2013. gada 17. jūlijā, nevis 2013. gada 3. jūlijā, kā apgalvo Padome.

64

Šajā ziņā jānorāda, ka, ja Padome, nevarēdama veikt individuālu paziņošanu, to aizstāj ar paziņojuma publicēšanu, šis paziņojums ir tiesību akts, par kuru attiecīgās personas var uzzināt vienīgi, iepazīstoties ar Eiropas Savienības Oficiālo Vēstnesi. Reglamenta 102. panta 1. punktā paredzētā 14 dienu termiņa mērķis ir ieinteresētajām personām nodrošināt pietiekami ilgu laikposmu prasības celšanai par publicētiem tiesību aktiem un tādējādi – tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu atbilstoši tam, kā tās šobrīd ir noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.

65

Tā kā Reglamenta 102. panta 1. punktā paredzēts 14 papildu dienu termiņš prasības celšanai pret Oficiālajā Vēstnesī publicētiem tiesību aktiem, jāatzīst, ka šī tiesību norma pēc analoģijas ir piemērojama arī tad, ja notikums, kurš iezīmē šī termiņa sākumu, ir paziņojums par šiem tiesību aktiem, kurš arī tiek publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Tie paši iemesli, kas ir bijuši pamats 14 dienu papildu termiņa piešķiršanai publicētiem tiesību aktiem, ir spēkā attiecībā uz publicētiem paziņojumiem, atšķirībā no individuālas paziņošanas.

66

Turklāt, ja tiktu uzskatīts, ka šis Reglamenta pants šīs lietas apstākļos nebija piemērojams, attiecīgās personas atrastos nelabvēlīgākā situācijā nekā tā, kāda būtu, ja nepastāvētu individuālas paziņošanas pienākums. Šajā pēdējā gadījumā vienkārša ierobežojošos pasākumus ietverošo tiesību aktu publicēšana būtu bijusi pietiekama, lai sāktos termiņš prasības celšanai, kurš ietvertu Reglamenta 102. panta 1. punktā paredzētās 14 papildu dienas.

67

Saistībā ar to jānorāda arī, ka iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Gbagbo u.c./Padome 58. punktā Tiesa uzsvēra, ka individuālas paziņošanas pienākums ir domāts, lai vairāk aizsargātu attiecīgās personas. Tādējādi uz šo spriedumu nevar atsaukties, lai pret tām piemērotu attieksmi, kas tām būtu nelabvēlīgāka nekā attieksme, kas izrietētu no vienkāršas tādu tiesību aktu publicēšanas, kuri ietver ierobežojošus pasākumus attiecībā pret tām.

68

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida un tādējādi jāatzīst, ka otrais pieteikums par prasījumu pielāgošanu ir pieņemams pilnībā, tostarp, ciktāl tas attiecas uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013.

69

Savas prasības lietā T‑174/12 pamatojumam prasītāja būtībā izvirza četrus pamatus attiecīgi par:

70

Savas prasības lietā T‑80/13 pamatojumam prasītāja būtībā atsaucas uz pirmajiem trim iepriekš 69. punktā minētajiem pamatiem, kā arī uz pamatu par lietas apstākļu nepietiekamu pārbaudi.

71

Ņemot vērā acīmredzamās paralēles starp šīm divām prasībām, jāsagrupē vienkopus katras no šīm divām apvienotajām lietām pamati, kas saistīti ar tiem pašiem jautājumiem, un tie jāaplūko kopā.

72

Prasītāja apgalvo, ka, nolemjot to iekļaut un saglabāt to personu sarakstā, uz kurām attiecas pret Sīriju vērstie ierobežojošie pasākumi, Padome ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Lai gan prasītāja neapstrīd, ka Padome ir pietiekami izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ bija jānosaka ierobežojoši pasākumi pret Sīriju, tā uzsver, ka īpašais pamatojums attiecībā uz prasītāju ir formulēts neviennozīmīgi un aprobežojas ar to, ka tajā konstatēts, ka prasītāja ir CBS meitasuzņēmums, neprecizējot, kādā veidā šis apstāklis ļauj uzskatīt, ka prasītāja piedalās Sīrijas režīma finansēšanā. Ir runa par nepieņemamu prezumpciju, ņemot vērā attiecīgo pasākumu kvazi krimināltiesisko raksturu un Tiesas 2012. gada 13. marta spriedumu lietā C‑376/10 P Tay Za/Padome. Turklāt ar šīs prezumpcijas piemērošanu netiek ņemta vērā apgalvotā prasītājas jebkādas atkarības no CBS saites neesamība.

73

Turpinājumā prasītāja uzskata, ka pamatojuma neesamību attiecībā uz tās iekļaušanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas attiecīgie ierobežojošie pasākumi, nelabo 2012. gada 3. jūlijā, atbildot uz tās lūgumu veikt pārskatīšanu, paziņotie dokumenti (skat. iepriekš 15. punktu), jo starplaikā prasītāja bija Padomei nosūtījusi virkni dokumentu, kas pierāda tās neatkarību no CBS.

74

Padome apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus.

75

Pirmkārt, jāatgādina, ka LESD 296. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai lēmums ir labi pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt šā akta likumības kontroli. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu, un pamatojuma trūkumu nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina tiesvedības Savienības tiesā laikā (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑417/11 P Padome/Bamba, 49. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T-390/08 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, II-3967. lpp.; turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas spriedums lietā Bank Melli”, 80. punkts).

76

Tādējādi, ja vien pret noteiktu faktu paziņošanu nav imperatīvu apsvērumu, kas saistīti ar Savienības un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, Padomei ir pienākums attiecīgajai personai vai struktūrai, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, darīt zināmus īpašos un konkrētos iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka tie bija jānosaka. Tai arī jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem atkarīgs pasākuma juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šo pasākumu noteikusi (šajā ziņā skat. iepriekš 75. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietā Bank Melli, 81. punkts).

77

Tomēr pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. Konkrētāk, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apjomu (iepriekš 75. punktā minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 53. un 54. punkts, un iepriekš 75. punktā minētais spriedums lietā Bank Melli, 82. punkts).

78

Šajā lietā Padomes sniegtais pamatojums kopš prasītājas iekļaušanas pret Sīriju vērsto ierobežojošo pasākumu sarakstā vienmēr it bijis šāds:

“Sarakstā jau minētās bankas [CBS] meitasuzņēmums. Sniedz finansiālu atbalstu režīmam.”

79

2012. gada 3. jūlijā paziņotajos dokumentos būtībā pārņemts iepriekš 78. punktā citētais pamatojums, tam pievienojot precizējumu, ka prasītāja “ļauj [CBS] īstenot stratēģiju Eiropas sankciju apiešanai”.

80

Attiecībā uz šajā piebildē ietverto precizējumu jānorāda, pirmkārt, ka ir runa par informāciju, kas prasītājai tika nodota tikai pēc prasības lietā T‑174/12 celšanas un, otrkārt, ka trūkst jebkādu norāžu par konkrētu veidu, kādā prasītāja ļaujot CBS“apiet Eiropas sankcijas”.

81

Šādos apstākļos uzskatāms, ka vienīgais Padomes likumīgi sniegtais pamatojums, attaisnojot prasītājas iekļaušanu un saglabāšanu to personu sarakstos, kurām ir piemērojami pret Sīriju vērstie ierobežojošie piesākumi, ir iepriekš 78. punktā minētais.

82

Šajā ziņā jānorāda, ka, iepazīšanās ar to aktu, ar kuriem prasītāja tika iekļauta un saglabāta to personu sarakstā, uz kurām attiecas pret Sīriju vērstie ierobežojošie pasākumi, pamatojuma pirmo teikumu bija pietiekama, lai prasītājai ļautu saprast, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi uz to attiecas tās CBS meitasuzņēmuma statusa dēļ.

83

Pierādījums tam ir tas, ka prasītāja prasības pieteikumā, ar kuru tā cēla prasību lietā T‑174/12, apstrīdēja Padomes izmantotā kapitāla kritērija atbilstību un iesniedza dokumentus, lai pierādītu savu apgalvoto neatkarību no CBS.

84

Lai gan ir taisnība, kā apgalvo prasītāja, ka attiecīgā pamatojuma otrajā teikumā nav precizēts, vai finansiālu atbalstu Sīrijas režīmam sniedz CBS vai prasītāja, jānorāda, ka šīs divas hipotēzes nav savstarpēji izslēdzošas. Patiesībā šis teikums nozīmē, ka prasītāja kā tādas bankas, kura finansiāli atbalsta Sīrijas režīmu, meitasuzņēmums, arī piedalās, vismaz netieši, šajā finansiālajā atbalstīšanā.

85

Katrā ziņā, pieņemot, ka Padomes sniegtā pamatojuma otrais teikums sava precizitātes trūkuma dēļ neatbilst LESD 296. panta otrās daļas nosacījumiem, kā tas interpretēts judikatūrā, šis apstāklis neietekmē šī pamata iznākumu. Minētā pamatojuma pirmais teikums pats par sevi ir pietiekams, lai varētu uzskatīt, ka Padome ir izpildījusi pienākumu izskaidrot iemeslu, kura dēļ prasītāja ir tikusi iekļauta un saglabāta to personu sarakstos, uz kurām attiecas pret Sīriju vērstie ierobežojošie pasākumi, proti, ka tā ir CBS meitasuzņēmums.

86

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks formas noteikums, kas ir jānošķir no motivācijas pamatotības, kura ir atkarīga no apstrīdētā akta likumības pēc būtības. Akta pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I-4951. lpp., 181. punkts, un iepriekš 75. punktā minēto spriedumu lietā Padome/Bamba, 60. punkts).

87

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pamati par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida, jo pamatojuma, ko Padome sniegusi attiecībā uz prasītāju, pamatotība ir jānovērtē to pamatu ietvaros, kuri ir izvirzīti par apgalvoto šīs iestādes pieļauto acīmredzamo kļūdu vērtējumā attiecībā uz prasītājas iesaistīšanos Sīrijas režīma finansēšanā.

88

Prasītāja apgalvo, ka Padome esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinādama, ka prasītāja piedalījās Sīrijas režīma finansēšanā, nesniegdama pierādījumus šiem saviem apgalvojumiem. Šajā ziņā prasītāja precizē, ka Padome nevar pamatoties uz vienkāršiem apgalvojumiem vai vienīgi kapitāla veidoto saikni starp prasītāju un CBS, bet tai jāsniedz pierādījumi.

89

Prasītāja uzskata, ka Padomes kļūda vērtējumā esot vēl jo vairāk acīmredzama tāpēc, ka prasītājas iesniegto dokumentu pārbaude parāda, ka tā nevar finansēt Sīrijas režīmu.

90

Tā, pirmkārt, prasītājas statūti (turpmāk tekstā – “SLBC statūti”), kuros tās vadība uzticēta vienīgi valdei, pierādot tas pilnīgo autonomiju attiecībā pret CBS, kura nesniedzot ne norādījumus, ne vadlīnijas attiecībā uz savu meitasuzņēmumu.

91

Šajā ziņā prasītāja uzsver, ka tās valde 2012. gada 24. februārī pieņēma lēmumu neiesaistīties nekādās attiecībās ar juridiskām personām, kuras iekļautas to fizisko un juridisko personu sarakstos, uz kurām attiecas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu veiktie pret Sīriju vērstie ierobežojošie pasākumi, kā arī ar personām, kas ar tām saistītas.

92

Otrkārt, prasītāja norāda, ka kopš 2005. gada tā neaizdod līdzekļus CBS un ka jebkurā gadījumā uz visiem tās veiktajiem darījumiem attiecas Libānas banku tiesiskais regulējums un tos pārbauda Libānas Banka, kura pat ir iecēlusi pastāvīgo kontrolieri attiecībā uz prasītāju.

93

Turklāt prasītāja norāda, ka neatkarīgi auditori ir apstiprinājuši, ka tā neveica aizdomīgus bankas darījumus.

94

Padome apstrīd prasītājas argumentus.

95

Jāatgādina, ka saskaņā ar [Lēmuma 2011/782 19. panta 1. punktu], Lēmuma 2012/739 25. panta 1. punktu un Lēmuma 2013/255 28. panta 1. punktu:

“Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir I un II pielikumā uzskaitīto par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem atbildīgo personu, personu un vienību, kuras gūst labumu no režīma vai atbalsta to, un ar tām saistīto personu un vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.”

96

Regulas Nr. 36/2012 15. panta 1. punktā ietverta atsauce uz iepriekš 95. punktā atgādināto tiesību normu, definējot to personu sarakstu, uz kurām attiecas šajā regulā ietvertie ierobežotie pasākumi.

97

Šajā lietā jāatzīst, ka uz prasītāju attiecas pret Sīriju vērstie ierobežojošie pasākumi tā iemesla dēļ, ka tā ir CBS meitasuzņēmums un kā tāds, iespējams, piedalās Sīrijas režīma finansēšanā.

98

Tādējādi šķiet, ka Padome uzskata, ka prasītāja ietilpst to personu lokā, kuras “ir saistītas” ar Sīrijas režīmu atbalstošām personām, šajā gadījumā – CBS, iepriekš 95. punktā atgādinātās tiesību normas izpratnē.

99

Šī Padomes nostāja ir atbalstāma.

100

Apstākļi – kas nav tikuši apstrīdēti –, ka, pirmkārt, 84,2 % no prasītājas kapitāla pieder CBS un, otrkārt, ka šī pēdējā, kas pieder Sīrijas valstij, atbalsta šīs valsts režīmu, liecina par saikni ar šo režīmu atbalstošām personām minētās tiesību normas izpratnē.

101

Šajā ziņā jānorāda, ka, ja vienības, kas ir apzināta kā tāda, kas atbalsta Sīrijas režīmu, līdzekļi tiek iesaldēti, pastāv ievērojams risks, ka tā izdarīs spiedienu uz vienībām, kas ir tās īpašumā vai ko tā kontrolē, lai apietu to skarošo pasākumu iedarbību. Tādējādi šādu vienību līdzekļu iesaldēšana, kas Padomei jāveic atbilstoši iepriekš 95. punktā atgādinātajai tiesību normai un Regulas Nr. 36/2012 15. panta 1. punktā izdarītajai atsaucei uz to, ir nepieciešama un piemērota noteikto pasākumu efektivitātes nodrošināšanai, kā arī, lai nodrošinātu, ka šie pasākumi netiks apieti (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 2012. gada 13. marta spriedumu lietā C‑380/09 P Melli Bank/Padome; turpmāk tekstā – “Tiesas spriedums lietā Melli Bank”, 39. un 58. punkts).

102

No judikatūras izriet, ka, ja juridiska persona pilnībā pieder citai personai, par kuru nav šaubu, ka uz to jāattiecina ierobežojošie pasākumi, tie jāattiecina arī uz šo pirmo minēto personu vienīgi šīs kapitāla veidotās saiknes dēļ, ja tiesību akti, ar kuriem noteikti attiecīgie ierobežojošie pasākumi, paredz to piemērošanu arī tādām juridiskajām personām, kuras pieder jau paredzētajām personām vai kuras tas kontrolē (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 101. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Melli Bank, 79. punkts, un Vispārējās tiesas 2013. gada 20. februāra spriedumu lietā T‑492/10 Melli Bank/Padome; turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas spriedums lietā Melli Bank”, 56. punkts).

103

Šo secinājumu neliek apšaubīt iepriekš 72. punktā minētais spriedums lietā Tay Za/Padome, uz kuru atsaukusies prasītāja. Lai gan Tiesa šī sprieduma 66. punktā uzskatīja, ka ierobežojoši pasākumi nevar tikt piemēroti fiziskām personām tikai tādēļ, ka viņas vieno ģimeniskas saiknes ar personām, kuras ir saistītas ar trešās valsts, pret kuru noteikti šie pasākumi, vadītājiem, nekas šajā spriedumā nevar tikt interpretēts tādējādi, ka iepriekš 101. punktā minētajā Tiesas spriedumā lietā Melli Bank noteiktais kapitāla veidotās saiknes kritērijs būtu kļuvis spēkā neesošs.

104

Šajā lietā ir gan taisnība, ka CBS pieder 84,2 % prasītājas kapitāla, nevis 100 %, kā tas bija iepriekš 102. punktā minētajās lietās.

105

Ir taisnība arī, kā to tiesas sēdē norādīja prasītāja, ka Vispārējās tiesas 2013. gada 6. septembra spriedumā lietā T‑493/10 Persia International Bank/Padome (119. punkts) tika uzskatīts, ka tas, ka 60 % Persia International Bank plc kapitāla piederēja Bank Mellat, uz kuru jau attiecās ierobežojošie pasākumi, pats par sevi nepamatoja ierobežojošu pasākumu noteikšanu un saglabāšanu arī pret Persia International Bank.

106

Tomēr jāatgādina, ka iepriekš 105. punktā minētajā spriedumā lietā Persia International Bank/Padome Vispārējā tiesa atzina, ka, lai gan Bank Mellat bija vairākums Persia International Bank akcionāru kopsapulcē, vienošanās starp šīs pēdējās akcionāriem kavēja Bank Mellat iecelt vairākumu no Persia International Bank direktoriem, kas pildīja izpildvaras funkcijas. Līdz ar to Vispārējā tiesa varēja secināt, ka iepriekš 101. punktā aprakstītais risks nepastāvēja (šajā ziņā skat. iepriekš 105. punktā minēto spriedumu lietā Persia International Bank/Padome, 106.–113. punkts).

107

Šajā lietā jāatzīst, ka atšķirībā no lietas, kurā tika pasludināts iepriekš 105. punktā minētais spriedums Persia International Bank/Padome, prasītāja nav iesniegusi nekādus pierādījumus, kas ļautu uzskatīt, ka ievērojamais CBS vairākums prasītājas kopsapulcē CBS neļautu iecelt vairākumu valdes locekļu.

108

Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka tas, ka CBS pieder 84,2 % kapitāla, tai ļaut kontrolēt prasītājas kopsapulci.

109

Jāatzīst, ka saskaņā ar SLBC statūtu 54. pantu kopsapulce katram akcionāram ir tāds balsu skaits, kas līdzvērtīgs tam piederošo akciju skaitam. Tādējādi ar 84,2 % kapitāla CBS ir pietiekami daudz akciju, lai panāktu kvorumu un vairākumu trīs kopsapulču veidos – dibināšanas, kārtējās un ārkārtējās sapulcēs, kā tas izriet no SLBC statūtu 57., 58., 63., 64., 69. un 70. panta.

110

Otrkārt, attiecībā uz kopsapulces pilnvarām ir pietiekami norādīt, ka atbilstoši SLBC statūtu 65. panta c) punktam kārtējā sapulce nosaka sadalāmās dividendes. Tādējādi, kā uzsver Padome, tas, ka prasītāja kopš 2005. gada nav sadalījusi dividendes CBS, neliedz šai pēdējai – kurai ir liels vairākums minētajā kopsapulcē – nākotnē izlemt citādi.

111

Treškārt, jānorāda, ka, lai gan saskaņā ar no SLBC statūtu 30. pantu prasītājas vadība ietilpst valdes pilnvarās, kopsapulce ir tā, kas saskaņā ar šo pašu pantu ievēlē valdes locekļus. Tiesa, valdei ir plašas pilnvaras, tomēr saskaņā ar SLBC statūtu 36. pantu tās tiek izmantotas, lai īstenotu kopsapulces lēmumus.

112

Ceturtkārt, jānoraida prasītājas arguments, ka Padomei būtu bijis jāņem vērā tas, ka Libānas Komerckodeksa 144. panta otrajā daļā noteikts, ka principā Libānas akciju sabiedrības valdes locekļu vairākumam jābūt šīs valsts pilsoņiem.

113

Jānorāda, ka prasītājas valdes locekļu vairākuma Libānas pilsonība nav apstāklis, kas ļautu izslēgt, ka atbilstoši CBS kontrolētās kopsapulces lēmumiem šī valde var nolemt pārskaitīt līdzekļus Sīrijas režīmam.

114

Iepriekš minētie apsvērumi ļauj uzskatīt, ka prasītāja ir ar CBS saistīta juridiska persona un ka tādējādi iepriekš 101. punktā aprakstītais risks šajā lietā pastāv – atšķirībā no lietas, kurā pasludināts iepriekš 105. punktā minētais spriedums Persia International Bank/Padome. Tādējādi atbilstoši iepriekš 95. punktā atgādinātajai tiesību normai Padomei bija prasītājai jāpiemēro pret Sīriju vērstie ierobežojošie pasākumi.

115

Tā kā nosacījums, ka prasītājai jābūt ar Sīrijas režīmu atbalstošu personu “saistītai personai”, ir izpildīts, nav jāveic papildu pārbaude (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 101. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Melli Bank, 78. un 79. punkts), ciktāl fakti, uz kuriem atsaucas prasītāja, nav tādi, kas liktu apšaubīt kapitāla veidoto sakni, uz kuru balstījās Padome.

116

Šajā ziņā jāatzīst, ka šo saikni neliek apšaubīt tas, ka prasītājas darbību kontrolē Libānas Banka.

117

Tiesa, jāteic vispirms, ka Libānas Banka, kā izriet tostarp no pārvaldnieka vēstules, attiecībā uz prasītāju, tāpat kā attiecībā uz jebkuru citu banku, kas darbojas Libānā, nodrošina šajā valstī spēkā esošo likumu un noteikumu ievērošanu, īpaši attiecībā uz cīņu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu. Savā vēstulē pārvaldnieks arī precizē, ka šīs cīņas pastiprināšanai attiecībā uz prasītāju ir ticis iecelts pastāvīgs kontrolieris, lai nodrošinātu kompetento starptautisko institūciju noteikto ierobežojumu ievērošanu.

118

Turpinājumā pārvaldnieka vēstulē precizēts, ka Libānas Banka ir izdevusi apkārtrakstu, saskaņā ar kuru bankām, kuras darbojas šajā valstī, ir jāzina likumi un noteikumi, kas reglamentē to ārvalstu korespondentbanku darbību, un jāveic ar tām darījumi atbilstoši tostarp šo korespondentbanku attiecīgās valsts noteiktajām sankcijām un ierobežojumiem. Turklāt Libānas Banka ir slēgusi prasītājas kontus, kas tai bija Libānas Bankā ārvalstu valūtās.

119

Tas tomēr nemaina to, ka Libānas Bankas kontroles darbība un noteiktie pasākumi attiecas uz līdzekļiem, kas prasītājai ir šajā valstī. Savukārt Padomes noteiktie pasākumi attiecas vienīgi uz līdzekļiem, kas prasītājai ir vai varētu būt Savienībā, un darbībām, kuras tā varētu vēlēties veikt ar šiem līdzekļiem.

120

Tādējādi jānorāda, ka Libānas Bankas veikto pasākumu mērķis neatbilst, vismaz ne pilnībā, Padomes pret Sīriju noteikto ierobežojošo pasākumu mērķim.

121

Turklāt – kas ir pats svarīgākais – prasītāja nevar apšaubīt savas iekļaušanas un saglabāšanas to personu sarakstos, uz kurām attiecas Padomes noteiktie ierobežojošie pasākumi pret Sīriju, lietderību ar pamatojumu, ka tās darbības, tostarp tās, kurām ir saikne ar Savienību, uzrauga trešās valsts iestāde. Šādā situācijā Padomei vairs nebūtu nekādas kontroles pār šīs uzraudzības efektivitāti, kas varētu lemt neveiksmei šo pasākumu mērķus.

122

Jāuzsver, ka šis apstāklis ir faktors, kas ļauj arī nošķirt prasītājas situāciju no situācijas lietā, kurā pasludināts iepriekš 105. punktā minētais spriedums Persia International Bank/Padome. Lai gan ir tiesa, ka minētā sprieduma 117. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra Financial Services Authority (Apvienotās Karalistes finanšu pakalpojumu regulators) kontroles lomu, ar kuru tika ierobežota ietekme, kāda varēja būt attiecīgās bankas vairākuma akcionāram, runa bija par dalībvalsts iestādi, kurai jāievēro Padomes tiesību akti, un nevis – kā šajā lietā – par trešās valsts iestādi.

123

Visbeidzot, tā kā Padome rīkojās atbilstoši judikatūrai, prasītāja kļūdaini apgalvo, ka tās iekļaušana un saglabāšana to personu sarakstos, uz kurām attiecas pret Sīriju vērstie ierobežojošie pasākumi, tās vairākuma akcionāra dēļ esot pretrunā vispārējiem tiesību principiem, saskaņā ar kuriem var tikt sodīta vienīgi par sodāmu rīcību atbildīgā vienība. Ar šo iekļaušanu un saglabāšanu [sarakstos] Padome vēršas nevis pret prasītājas autonomu rīcību, kas būtu pretrunā tiesību aktu, kuros paredzēti ierobežojoši pasākumi pret Sīriju, noteikumiem, bet pret tās akcionāru sastāvu un tādējādi tās ciešo saikni ar tās mātesuzņēmumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 101. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Melli Bank, 81. punkts), kura piederība Sīrijas valstij nav tikusi apstrīdēta (skat. iepriekš 1. un 100. punktu).

124

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šie pamati ir jānoraida.

125

Prasītāja apgalvo, ka, neraugoties uz tās daudzajiem pieprasījumiem, Padome tai nekad nav paziņojusi konkrētus un individuālus faktus, kas ir bijuši pamatā tās iekļaušanai un saglabāšanai to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi pret Sīriju. Turklāt prasītāja uzsver, ka brīdī, kad tā cēla prasību lietā T‑174/12, Padome joprojām nebija atbildējusi uz tās 2012. gada 15. februāra un 4. aprīļa pieprasījumiem (skat. iepriekš 14. punktu).

126

Tāpat Padome nekad neesot paskaidrojusi, uz kādiem apstākļiem tā ir pamatojusies, saglabājot prasītāju šajos sarakstos, neraugoties uz prasītājas sniegtajiem pierādījumiem, lai pierādītu, ka Padomes vērtējums bijis kļūdains, tāpēc, ka tas vien, ka prasītāja ir CBS meitasuzņēmums, nenozīmē, ka tā finansējusi Sīrijas režīmu.

127

Turklāt prasītāja sūdzas, ka Padome nav apmierinājusi tas lūgumus tikt uzklausītai. Judikatūra, uz kuru atsaucas Padome, lai apgalvotu, ka uzklausīšana nav tiesības, kas ir personām, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, neesot atbilstoša.

128

Padome apstrīd prasītājas argumentus.

129

Jāatgādina, ka pamattiesības uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu procedūrā pirms ierobežojoša pasākuma veikšanas ir expressis verbis ietvertas Pamattiesību hartas, kurai ar LES 6. panta 1. punktu ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 21. decembra spriedumu lietā C-27/09 P Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, Krājums, I-13427. lpp., 66. punkts).

130

Jāatgādina arī, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām, kam ir veltīti 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.–13. pants un kas ir apstiprināts arī Pamattiesību hartas 47. pantā (Tiesas 2007. gada 13. marta spriedums lietā C-432/05 Unibet, Krājums, I-2271. lpp., 37. punkts, un 2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C-402/05 P un C-415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I-6351. lpp., 335. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums apvienotajās lietās Kadi”).

131

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru pārbaudes tiesā efektivitāte, kurai ir jāattiecas uz tāda pamatojuma tiesiskumu, uz kuriem balstījusies Savienības iestāde personas vārda vai organizācijas nosaukuma iekļaušanai attiecīgās iestādes noteikto ierobežojošo pasākumu adresātu sarakstā, nozīmē, ka šai iestādei ir jāpaziņo šis pamatojums attiecīgajai personai vai organizācijai brīdī, kad ir nolemts veikt šādu iekļaušanu, ja tas ir iespējams, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs iekļaušanas, lai šie adresāti termiņā varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš 130. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 336. punkts).

132

Šī pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir nepieciešama, gan lai ierobežojošo pasākumu adresātiem ļautu pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi vērsties Savienības tiesā (šajā ziņā skat. Tiesas 1987. gada 15. oktobra spriedumu lietā 222/86 Heylens u.c., Recueil, 4097. lpp., 15. punkts), gan lai ļautu tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā Savienības akta tiesiskumu, kas tai jādara saskaņā ar Līgumu (iepriekš 130. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi, 337. punkts).

133

Saskaņā ar šajā judikatūrā noteiktajām prasībām Lēmuma 2011/782 21. panta 2. un 3. punktā, Lēmuma 2012/739 27. panta 2. un 3. punktā, Lēmuma 2013/255 30. panta 2. un 3. punktā un Regulas Nr. 36/2012 32. panta 2. un 3. punktā noteikts, ka Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo attiecīgajai personai tieši, ja tās adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šai personai iespēju iesniegt savus apsvērumus. Ja tiek iesniegti apsvērumi vai jauni būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un par to informē attiecīgo personu.

134

Regulas Nr. 36/2012 32. panta 4. punktā precizēts, ka šim tiesību aktam pievienotos sarakstus pārskata regulāri un vismaz reizi 12 mēnešos.

135

Šajā lietā prasītājai ar 2012. gada 24. janvāra vēstuli paziņoti akti, ar kuriem Padome to nolēma iekļaut to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi pret Sīriju. Šajā vēstulē ir atsauce uz Īstenošanas lēmumu 2012/37 un Īstenošanas regulu Nr. 55/2012, kas bija pievienoti vēstulei un kuros ietverti iemesli prasītājas iekļaušanai minētajos sarakstos.

136

Tas, ka šī paziņošana tika veikta pēc prasītājas pirmās iekļaušanas to personu sarakstā, uz kurām attiecas attiecīgie ierobežojošie pasākumi, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

137

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tiesību uz aizstāvību, it īpaši tiesību tikt uzklausītam, attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem ievērošanai netiek prasīts, lai Savienības iestādes pirms personas vai organizācijas iekļaušanas sarakstā, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, paziņotu šīs iekļaušanas pamatojumu attiecīgajai personai vai organizācijai (šajā ziņā skat. iepriekš 130. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 338. punkts).

138

Šāda iepriekšēja paziņošana apdraudētu šo iestāžu noteikto līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumu efektivitāti (šajā ziņā skat. iepriekš 130. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 339. punkts).

139

Lai sasniegtu savu mērķi, šiem pasākumiem jau pēc to dabas ir jāpiemīt pārsteiguma momentam un tie ir jāpiemēro nekavējoties (šajā ziņā skat. iepriekš 130. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 340. punkts).

140

Tā Padomei nebija pienākuma uzklausīt prasītāju pirms tās pirmās iekļaušanas to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi pret Sīriju, jo iespēja prasītājai pēc 2012. gada 24. janvāra vēstules saņemšanas vērsties Padomā bija pietiekama tās tiesību uz aizstāvību ievērošanas nodrošināšanai.

141

Iepazinusies ar savas iekļaušanas pamatojumu, kāds tas ir 2012. gada 24. janvāra vēstulei pievienotajos tiesību aktos, prasītāja nolēma vērsties Padomē ar pieteikumu par piekļuvi pierādījumiem, kas pierāda tas atbalstu Sīrijas režīmam. Gaidot Padomes atbildi, prasītāja cēla prasību lietā T‑174/12.

142

Padome uz šo pieteikumu atbildēja tikai labu laiku pēc minētās prasības celšanas, proti, 2012. gada 3. jūlijā.

143

Šajā ziņā tomēr jāatzīst, ka 2012. gada 3. jūlijā paziņoto dokumentu saturs būtībā atbilst pamatojumam, ar kuru prasītāja jau bija iepazinusies 2012. gada 24. janvāra vēstulē un tai pievienotajos tiesību aktos, proti, Īstenošanas lēmumā 2012/37 un Īstenošanas regulā Nr. 55/2012. Tāpat kā šajos pēdējos minētajos dokumentos attiecīgajā dokumentā atzīts, ka prasītāja ir CBS meitasuzņēmums.

144

Tā kā, pirmkārt, prasītājai acīmredzami bija zināms, kas ir tās galvenais akcionārs, otrkārt, kā izriet no pamatu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz prasītājas iesaistīšanos Sīrijas režīma finansēšanā pārbaudes, tas apstāklis vien, ka prasītāja ir 84,2 % apmērā CBS piederošs meitasuzņēmums, ļauj attaisnot ierobežojošu pasākumu noteikšanu pret prasītāju un, treškārt, prasītāja tika nekavējoties informēta par to, ka šie ierobežojošie pasākumi ir noteikti tieši tās CBS meitasuzņēmuma statusa dēļ, nav nozīmes tam, ka attiecīgajā dokumentā ietverts papildu pamatojums.

145

Savukārt nozīme ir tam, ka prasītāja no tās iekļaušanas to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi pret Sīriju, brīža varēja īstenot savas tiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, Padomei un Vispārējai tiesai izklāstot iemeslus, kuru dēļ tā uzskatījusi, ka ar tās CBS meitasuzņēmuma statusu nav attaisnojama tās iekļaušana [sarakstos].

146

Katrā ziņā, pat pieņemot, ka Padomei būtu bijuši jāizsniedz prasītājai 2012. gada 3. jūlijā paziņotie dokumenti pirms prasības par lietā T‑174/12 apstrīdētajiem tiesību aktiem celšanas, jānorāda, ka ir runa par prettiesiskumu, kuram nav seku, jo, ja tas nepastāvētu, prasītāja nebūtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību (skat. pēc analoģijas Tiesas 2012. gada 16. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑191/09 P un C‑200/09 P Padome/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, 78. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 9. septembra spriedumu lietā T-25/06 Alliance One International/Komisija, Krājums, II-5741. lpp., 183. punkts).

147

Attiecībā uz iebildumu, ka Padome prasītājai neesot piešķīrusi uzklausīšanu, jāatzīst, ka ne attiecīgais tiesiskais regulējums, ne vispārējais tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips attiecīgajām personām nepiešķir tiesības uz šādu uzklausīšanu (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā T-256/07 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, Krājums, II-3019. lpp., 93. punkts, un 2013. gada 6. septembra spriedumu lietā T‑434/11 Europäisch-Iranische Handelsbank/Padome, 64. punkts).

148

Attiecībā uz prasītājas tiesību uz aizstāvību ievērošanu saistībā ar Lēmuma 2012/739, Īstenošanas regulas Nr. 1117/2012, Īstenošanas regulas Nr. 363/2013, Lēmuma 2013/109 un Lēmuma 2013/255 pieņemšanu, kas ir nākamie tiesību akti, ar kuriem prasītājas nosaukums tiek paturēts to personu sarakstā, kurām tiek piemēroti ierobežojošie pasākumi, jāatzīst, ka arguments par minēto pasākumu pārsteiguma efektu principā vairs nevar tikt noderīgi izvirzīts (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 129. punktā minēto spriedumu lietā Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, 62. punkts).

149

Tomēr no judikatūras izriet, ka šīs tiesības tikt uzklausītam pirms tādu tiesību aktu pieņemšanas, ar kuriem tiek saglabāti ierobežojošie pasākumi pret personām, uz kurām tie jau attiecas, prasa, lai Padome būtu atsaukusies uz jauniem apsvērumiem attiecībā pret šīm personām (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 129. punktā minēto spriedumu lietā Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, 63. punkts, un iepriekš 102. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu lieta Melli Bank, 72. punkts).

150

Šajā lietā jānorāda, ka Padome, saglabājot prasītājas nosaukumu to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi pret Sīriju, nav atsaukusies ne uz vienu jaunu apstākli, kas prasītājai vēl nebūtu bijis paziņots pēc tās sākotnējās iekļaušanas.

151

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 133. punktā atgādinātajām tiesību normām prasītājai bija iespēja pēc savas iniciatīvas tikt Padomes uzklausītai, arī bez tā, ka pirms katra turpmākā lēmuma pieņemšanas tiktu skaidri izteikts jauns uzaicinājums, ja nav jaunu pret to izmantotu apsvērumu.

152

Prasītāja šo iespēju izmantoja, proti, ar vēstuli, kuru tā Padomei nosūtīja 2012. gada 14. decembrī un uz kuru Padome atbildēja 2013. gada 6. martā (skat. iepriekš 23. un 25. punktu).

153

Lai gan šī atbilde tika sniegta pēc prasības par Lēmumu 2012/739 celšanas, jāatzīst, ka šis lēmums, tāpat kā Īstenošanas regula Nr. 1117/2012, Īstenošanas regula Nr. 363/2013 un Lēmums 2013/255, negrozīja pamatojumu ierobežojošajiem pasākumiem attiecībā uz prasītāju un nebija pamatots ne uz vienu jaunu apstākli, bet vienīgi uz kapitāla veidoto saikni starp CBS un prasītāju, par kuru šī pēdējā jau bija vairākkārtīgi izteikusi savi viedokli Padomē un Vispārējā tiesā.

154

Šī paša iemesla dēļ, pat pieņemot, ka Padomei būtu bijis jāuzklausa prasītāja pirms iepriekš 153. punktā minēto tiesību aktu pieņemšanas, jāatzīst, ka šādam prettiesiskumam saskaņā ar iepriekš 146. punktā atgādināto judikatūru nav seku.

155

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šie pamati ir jānoraida.

156

Prasītāja Padomei pārmet, ka Regula Nr. 36/2012, atšķirībā no Regulas Nr. 442/2011, kura ar to tika atcelta, neietver atsauci uz prasību nodrošināt personu, uz kurām attiecas šajās regulās ietvertie pasākumi, pamattiesības.

157

Turpinājumā prasītāja apgalvo, ka, lai gan ir tiesa, ka Regulas Nr. 36/2012 mērķi attaisno, ka Padome to ir pieņēmusi, pamatojoties uz LESD 215. pantu, tomēr bija jāņem vērā, ka šī regula rada jautājumus saistībā ar pamattiesībām, kā dēļ tā esot bijusi jāpieņem, pamatojoties uz LESD 75. pantu. Šajā pantā paredzēta tiesību aktu pieņemšana LESD 294. pantā paredzētajā parastajā likumdošanas procedūrā, kurā Eiropas Parlamentam noteikta būtiskāka loma nekā LESD 215. pantā paredzētā – vienkārši tikt informētam par ierobežojošo pasākumu noteikšanu.

158

Padome apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus.

159

Pirmkārt, attiecībā uz pamattiesību neminēšanu Padome norāda, ka šis apstāklis neietekmē apstrīdēto tiesību aktu tiesiskumu, ja vien prasītāja nepierāda, ka tās pamattiesības būtu tikušas pārkāptas. Tādējādi šī pamata šī daļa ir neefektīva.

160

Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 36/2012 juridisko pamatu prasītāja, atbildot uz tiesas sēdē uzdoto Vispārējās tiesas jautājumu, atzina, ka Padome šīs regulas pieņemšanai varēja tiesiski pamatoties uz LESD 215. pantu. Šis paziņojums atzīmēts tiesas sēdes protokolā.

161

Attiecībā uz replikā izteikto prasītājas apgalvojumu, ka esot apšaubāmi, vai “prasītājai nelabvēlīgo tiesību aktu juridiskais pamats Padomei ļauj pieņemt aktus, kas ietver pasākumus, kuri īpaši kaitē to adresātu pamattiesībām, turklāt bez Parlamenta līdzdalības”, jāatgādina, ka katrā ziņā, lai gan Savienības līmenī Parlamenta līdzdalība likumdošanas procesā atspoguļo demokrātijas pamatprincipu, saskaņā ar kuru tautas ar pārstāvju palātas starpniecību piedalās varas īstenošanā, atšķirība starp LESD 75. un 215. pantu attiecībā uz Parlamenta iesaistīšanos izriet no Lisabonas līguma autoru izdarītās izvēles piešķirt Parlamentam ierobežotāku lomu attiecībā uz Savienības rīcību kopējās ārpolitikas un drošības politikas ietvaros (Tiesas 2012. gada 19. jūlija spriedums lietā C‑130/10 Parlaments/Padome, 81. un 82. punkts).

162

Šajā ziņā, pat pieņemot, ka prasītāja būtu tiesīga izvirzīt pamatu būtībā par Parlamenta prerogatīvu pārkāpumu, jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Savienības tiesībām pretrunā nav tas, ka, izmantojot procedūru, kurā ir izslēgta Parlamenta piedalīšanās, var tikt noteikti pasākumi, kuriem ir tieša ietekme fizisku vai juridisku personu pamattiesībām, jo pienākums ievērot pamattiesības saskaņā Pamattiesību hartas 51. panta 1. punktu attiecas uz visām Savienības iestādēm un struktūrām. Turklāt saskaņā ar LESD 215. panta 3. punktu šajā tiesību normā paredzētajos tiesību aktos tiek ietverti nepieciešamie noteikumi par tiesiskajām garantijām. Tādējādi tāds tiesību akts kā Regula Nr. 36/2012, var tikt pieņemts, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, ja tajā ietvertas garantijas attiecībā uz attiecīgo personu pamattiesību ievērošanu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 161. punktā minēto spriedumu lietā Parlaments/Padome, 83. un 84. punkts; attiecībā uz juridiskas personas iespēju atsaukties uz pamattiesību pārkāpumu skat. iepriekš 102. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietā Melli Bank, 41. punkts).

163

Šajā lietā Regula Nr. 36/2012 ietver pamattiesību nodrošināšanai nepieciešamās tiesību normas, jo konkrēti tās 32. panta 2.–4. punktā paredzēts Padomes pienākums pamatot ikvienas fiziskas vai juridiskas personas iekļaušanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas šajā regulā ietvertie ierobežojošie pasākumi, paziņot attiecīgajām personām par šo iekļaušanu sarakstā tieši vai publicējot paziņojumu, dodot šīm personām iespēju iesniegt savus apsvērumus, pārskatīt savu lēmumu, ja tiek iesniegti jauni būtiski pierādījumi vai apsvērumi, un regulāri un vismaz reizi 12 mēnešos šos sarakstus pārskatīt.

164

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šie pamati ir jānoraida.

165

Prasītāja apgalvo, ka Padome nav veikusi patiesu šīs lietas apstākļu izskatīšanu, bet esot aprobežojusies ar dalībvalstu iesniegto priekšlikumu pieņemšanu, nepārbaudīdama informācijas un pierādījumu, kas varētu pamatot ierobežojošo pasākumu pret prasītāju noteikšanu un saglabāšanu, pamatotību un atbilstību.

166

Padome apstrīd prasītājas argumentus.

167

Šajā lietā Padome iekļāva un paturēja prasītāju to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi pret Sīriju, tāpēc ka 84,2 % tās kapitāla piederēja CBS.

168

Šis fakts ir patiesība, un prasītāja to nekad nav apstrīdējusi. Taču tā ir mēģinājusi pierādīt, ka, neraugoties uz šo kapitāla veidoto saikni, tā saglabāja savu neatkarību no CBS.

169

Kā izriet no pamatu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz prasītājas iesaistīšanos Sīrijas režīma finansēšanā pārbaudes, šajā lietā Padome pamatoti varēja izmantot šo kapitāla veidoto saikni, lai iekļautu un saglabātu prasītāju attiecīgajos sarakstos.

170

Tā kā Padome balstījās uz šo saikni, kuras pamatotība ir jāapstiprina, jāatzīst, ka tā ir pietiekami pārbaudījusi lietas apstākļus.

171

Tādējādi šis pamats ir jānoraida.

172

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka neviens no prasītājas izvirzītajiem pamatiem nav pamatots un tādējādi prasības jānoraida pilnībā, nepastāvot nepieciešamībai lemt par Padomes apstrīdēto prasītājas prasījumu atcelt, ciktāl nepieciešamas, 2012. gada 24. janvāra un 2012. gada 30. novembra“vēstules–lēmumus”, pieņemamību.

173

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež: