1.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 373/2

—

pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas spriedumu;

—

apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību, ņemot vērā Vispārējā tiesā izvirzītos argumentus;

—

nodot lietu Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai.

1)

Vispārējās tiesas spriedums attiecās uz Komisijas 2009. gada 19. marta lēmumu, ar ko no Kopienas finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļu un uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF), tiktāl, ciktāl ar to no Kopienu finansējuma ir izslēgti izdevumi DKK 749 miljonu apmērā, kas Dānijas Karalistei bija radušies saistībā ar platību atstāšanu atmatā.

2)

Pirmkārt, Dānijas valdība uzskata, ka Vispārējā tiesa, izvērtējot, vai Dānijas veiktā pārbaude no attāluma bija pietiekami efektīva, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pārbaužu no attāluma efektivitāti var izvērtēt, salīdzinot tās ar GPS kontroli, ko Komisijas pārstāvji veica pārbaužu laikā Dānijā.

3)

Otrkārt, Dānijas Karaliste uzskata, ka Vispārējās tiesas attiecīgo tiesību aktu interpretācija ir kļūdaina vairāku iemeslu dēļ, tostarp, attiecībā uz jautājumu, vai Komisijas lēmumu var paturēt spēkā pat tad, ja tas balstīts uz tāda noteikuma kļūdainu interpretāciju, kas ir lēmuma pamatā, proti, Regulas Nr. 2316/1999 19. panta 4. punkta pirmajā teikumā paredzētās saglabāšanas prasības kļūdainu interpretāciju.

4)

Treškārt, Dānijas valdība uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā jautājumā par pierādīšanas pienākumu un tā līmeni, kas attiecīgi ir Komisijai un dalībvalstīm, jo Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Komisija, kas pēc platību atstāšanai atmatā paredzētā termiņa veica pārbaudes, bija izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu, pamatodama savu lēmumu ar pieņēmumiem, ka konstatētie fakti pastāvēja arī laikā, kad platības bija atstātas atmatā, un tiktāl, ciktāl Vispārējā tiesa ir apgalvojusi, ka pierādīšanas pienākums, kas Dānijai ir lietās saistībā ar ELVGF, nozīmē, ka šai valstij ir jāiesniedz pierādījumi attiecībā uz visām atmatā atstātajām platībām tās teritorijā un ne tikai tām, kuras bija pārbaudījusi Komisija. Šādi rīkojoties Vispārējā tiesa ir ieviesusi dalībvalstīm jaunu — vispārēji formulētu — pierādīšanas standartu, kas nav saskaņā ar Tiesas iepriekšējo judikatūru un uzliek dalībvalstīm tādu pierādīšanas pienākumu, ko tas praksē nevar īstenot.

5)

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa saistībā ar jautājumu par finanšu korekciju piemērošanu nav izvērtējusi, vai bija ievēroti atbilstošie nosacījumi, tostarp, vai bija pieļauts Eiropas Savienības tiesību skaidro noteikumu pārkāpums, ko Dānijas Karaliste nepārprotami bija apstrīdējusi Vispārējā tiesā.

6)

Piektkārt, Vispārējā tiesa savā spriedumā, runājot par apstrīdēto lēmumu, aizstāja Komisijas sākotnēji piedāvāto pamatojumu ar savējo. Tādējādi Vispārējās tiesas pamatojums lēmuma atstāšanai spēkā bija balstīts uz citiem — kvantitatīvā un kvalitatīvā ziņā pilnībā nenozīmīgiem — apsvērumiem, nekā tiem, kuriem Komisija savā lēmumā bija piešķīrusi īpašu nozīmi. Līdz ar to Dānijas Karaliste uzskata, ka Vispārējās tiesas spriedums nav saderīgs ar samērīguma principu.

7)

Sestkārt un visbeidzot, Vispārējā tiesa neesot lēmusi par vairākiem Dānijas valdības iesniegtajiem galvenajiem pamatiem un pierādījumiem un vairākos jautājumos ir sagrozījusi Dānijas valdības argumentus un faktus, līdz ar to sprieduma pamatojuma un rezolutīvā daļa ir balstīta uz kļūdainu faktisko un juridisko pamatu.