—

T. Isbir vārdā – S. Hermann, Rechtsanwalt,

—

Vācijas valdības vārdā – K. Petersen un A. Wiedmann, kā arī T. Henze, pārstāvji,

—

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, pārstāvis,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Szpunar, pārstāvji,

—

Zviedrijas valdības vārdā – C. Stege un A. Falk, pārstāves,

—

Norvēģijas valdības vārdā – P. Wennerås, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – F. Bulst un J. Enegren, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1997, L 18, 1. lpp., labojumi – OV 2007, L 301, 28. lpp. un L 310, 22. lpp.) 3. panta 1. punkta otrā ievilkuma c) apakšpunktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp T. Isbir, kas strādā ražošanas objektu uzkopšanas nozarē, un viņa darba devēju DB Services GmbH (turpmāk tekstā – “DB Services”), kas ir Deutsche Bahn AG grupas uzņēmums, par elementiem, kas jāņem vērā, nosakot attiecīgās personas minimālās algas likmi.

3

Direktīvas 96/71 3. panta, kura nosaukums ir “Darba noteikumi un nosacījumi”, 1. un 8. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba attiecībām, 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus, kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka:

Šīs direktīvas 1. punkta [otrā ievilkuma] c) apakšpunktā minēto minimālās algas likmes jēdzienu definē valsts tiesību aktos un/vai tās dalībvalsts praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā.

[..]

8.   “Kolektīvi līgumi vai šķīrējtiesas nolēmumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem” nozīmē kolektīvus līgumus vai šķīrējtiesas nolēmumus, kas jāievēro visiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē.

[..]”

4

Direktīva 96/71, kā arī Savienības tiesību aktu vēlākie grozījumi, it īpaši tie, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 36. lpp.), Vācijas tiesībās ir transponēti ar Likumu par obligātajiem darba nosacījumiem pārrobežu pakalpojumu jomā – Likumu par darba ņēmēju norīkošanu (Gesetz über zwingende Arbeitsbedingungen bei grenzüberschreitenden Dienstleistungen – Arbeitnehmer Entsendegesetz), redakcijā, kas publicēta 2007. gada 25. aprīlī, kurš stājies spēkā 2007. gada 1. jūlijā (turpmāk tekstā – “AEntG 2007”).

5

AEntG 2007 1. pantā ir ietvertas tiesību normas, kuras nosaka koplīgumu piemērošanas kārtību ārvalsts darba devējiem, norīkojot darba ņēmējus darbā Vācijā.

6

1994. gada 4. marta Piektajā likumā par uzkrājumu veidošanu (Fünftes Vermögensbildungsgesetz) ir paredzēts, ka darba devējs veic maksājumu naudā, ļaujot veidot uzkrājumus darba ņēmēja labā.

7

Minētajā likumā paredzētās ieguldījumu formas ir, piemēram, līgums par pārvedamu vērtspapīru uzkrājumiem vai dalība cita veida kapitālā, darba ņēmēja izmaksas saistībā ar dzīvojamās ēkas būvniecību, iegādi, uzlabošanu vai paplašināšanu, kā arī ar kapitāla dzīvības apdrošināšanas vai uzkrājumu dzīvības apdrošināšanas līgumu. Šajā kontekstā attiecīgā darba ņēmēja rīcībā attiecīgās iemaksas var būt vienīgi pēc tam, kad ir beidzies vairāku gadu bloķēšanas periods, kurš ir reglamentēts atšķirīgi atkarībā no ieguldījumu formas.

8

Kapitālu veidojošas iemaksas subsidē valsts vismaz dažām ieguldījumu formām.

9

2004. gada 16. decembraDB Services Nord GmbH darba ņēmēju un mācekļu darba koplīgumā par darba samaksu (Entgelttarifvertrag für die Arbeitnehmer und Auszubildenden der DB Services Nord GmbH) (turpmāk tekstā – “ETV DB Services Nord”) ir ietvertas nekustamo īpašumu un satiksmes pakalpojumu jomā nodarbinātu darba ņēmēju darba samaksas skalas.

10

ETV DB Services Nord, kas bija jāatceļ 2007. gada 30. jūnijā, tika atstāts spēkā līdz 2008. gada 31. martam.

11

ETV DB Services Nord paredzētā stundas tarifa likme A3 grupai bija EUR 7,56.

12

Minētā koplīguma puses ir paredzējušas, ka no 2008. gada 1. aprīļa šī stundas tarifa likme šai A3 grupai būs EUR 7,90.

13

Minētās puses savās sarunās ir arī vienojušās, ka laikposmā no 2007. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 31. martam algotie darbinieki saņems divus vienreizējus maksājumus (turpmāk tekstā – “vienreizējie maksājumi par 2007. gada augustu un 2008. gada janvāri”), proti:

14

2003. gada 4. oktobra Ēku uzkopšanas nozarē nodarbināto algoto darbinieku koplīgums par darba samaksu (Lohntarifvertrag für die gewerblichen Beschäftigten in der Gebäudereinigung) (turpmāk tekstā – “LohnTV Gebäudereinigung 2004”) tika noteikts par vispārīgi saistošu no 2004. gada 1. aprīļa.

15

LohnTV Gebäudereinigung 2004 2. pantā paredzētā stundas tarifa likme bija EUR 7,87.

16

Šī sistēma bija spēkā līdz 2008. gada 29. februārim.

17

2007. gada 9. oktobra Darba koplīgumā par ēku uzkopšanas nozarē nodarbināto darba ņēmēju minimālajām darba algām Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā (Tarifvertrag zur Regelung der Mindestlöhne für gewerbliche Arbeitnehmer in der Gebäudereinigung im Gebiet der Bundesrepublik Deutschland) (turpmāk tekstā – “TV Mindestlohn Gebäudereinigung”) minimālā stundas tarifa likme bija paredzēta EUR 8,15 darba ņēmējiem, kuri pieder A3 grupai atbilstošai kategorijai.

18

TV Mindestlohn Gebäudereinigung piemērošana ir tikusi paplašināta no 2008. gada 1. marta.

19

T. Isbir ir ēku uzkopšanas nozares algots darbinieks, kurš Vācijā DB Services ir nodarbināts no 2004. gada 1. janvāra.

20

Piemērojot ETV DB Services Nord, viņš līdz 2008. gada 31. martam saņēma stundas tarifa likmei EUR 7,56 atbilstošu darba samaksu un no 2008. gada 1. aprīļa – EUR 7,90.

21

Viņš ir pieprasījis no 2007. gada 1. jūlija piemērot labvēlīgākus noteikumus, ar kuriem nosaka ēku uzkopšanas nozares stundas tarifa likmes, proti, LohnTV Gebäudereinigung 2004, līdz 2008. gada 29. februārim, pēc tam no 2008. gada 1. maija – TV Mindestlohn Gebäudereinigung, kas bija piemērojami attiecībā uz visiem šīs nozares algotajiem darbiniekiem un darba devējiem, ieskaitot DB Services algotos darbiniekus un darba devējus.

22

T. Isbir uzskatīja, ka viņam bija jāsaņem stundas tarifa likme EUR 7,87, pēc tam – EUR 8,15, nevis EUR 7,56 un EUR 7,90.

23

Lai gan DB Services nav apstrīdējusi, ka tai turpmāk esot bijis jāpiemēro LohnTV Gebäudereinigung 2004, pēc tam – TV Mindestlohn Gebäudereinigung, tā uzskatīja, ka T. Isbir faktiski jau esot saņēmis daudz vairāk nekā minimālo stundas tarifa likmi, ko viņš esot prasījis, jo viņš, par attiecīgo laikposmu un ņemot vērā Deutsche Bahn AG saistošos koplīgumus, esot saņēmis summas, kurām atbilstoši DB Services apgalvotajam esot jābūt ietvertām šajā minimālajā darba samaksā, proti:

24

Šo darba samaksas elementu ietveršana vai neietveršana minimālajā darba algā ir jautājums, kas ir Bundesarbeitsgericht [Federālajā Darba lietu tiesā] izskatīšanā esošā strīda priekšmets.

25

Minētā tiesa atzīst, ka strīds ir par pilnībā valsts iekšēju situāciju. Tomēr tā uzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru (1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C-28/95 Leur-Bloem, Recueil, I-4161. lpp., un 2010. gada 20. maija spriedums lietā C-352/08 Modehuis A. Zwijnenburg, Krājums, I-4303. lpp.) nolūkā izvairīties no turpmākām atšķirībām interpretācijā, normām vai jēdzieniem, kuri ir pārņemti no Savienības tiesībām, ir jāsniedz vienota interpretācija neatkarīgi no tā, vai tās attiecas uz pilnībā valsts iekšēju vai pārrobežu situāciju. Šajā lietā no AEntG 2007 likumdošanas vēstures izriet, ka jēdziens “minimālās algas likme”, uz kuru attiecas šis likums, valsts likumdevēja skatījumā ir jāinterpretē tādā pašā veidā, vai tas attiecas uz iekšēju situāciju, vai – uz situāciju saistībā ar Savienības tiesībām.

26

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, ciktāl abas šā sprieduma 23. punktā minētās summas ietilpst interpretācijā, kuru Tiesa 2005. gada 14. aprīļa spriedumā C-341/02 Komisija/Vācija (Krājums, I-2733. lpp.) ir jau noteikusi minimālās darba algas likmei, un kas neietverot darba samaksas elementus, kuri pārmaina saikni starp darba ņēmēja darbu un atlīdzību, ko viņš saņem par šo darbu.

27

Šajos apstākļos Bundesarbeitsgericht nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi savu kompetenci lemt par prejudiciāliem jautājumiem par Savienības tiesību normām situācijās, kurās pamatlietas fakti ir ārpus Savienības tiesību piemērošanas jomas, bet kur šīs tiesību normas ir piemērojamas saskaņā ar valsts tiesībām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Leur‑Bloem, 26. un 27. punkts). Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, kad valsts tiesības saistībā ar šīs valsts pilnībā iekšējām situācijām paredz tādus pašus risinājumus kā Savienības tiesības, lai it sevišķi nepieļautu dalībvalsts pilsoņu diskrimināciju vai konkurences izkropļojumus, no Savienības tiesībām pārņemto noteikumu vai jēdzienu vienveidīga interpretācija neatkarīgi no apstākļiem, kādos tos paredzēts piemērot, ir Eiropas Savienības interesēs, lai novērstu interpretācijas atšķirības nākotnē (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Modehuis A. Zwijnenburg, 33. punkts).

29

Iesniedzējtiesa šajā ziņā uzsver, ka valsts likumdevējs ir iecerējis, kā tas izriet no AEntG 2007, ar kuru Direktīva 96/71 ir tikusi transponēta Vācijas tiesībās, likumdošanas vēstures, ka “valsts iekšējas situācijas un situācijas, kurās ir piemērojamas Savienības tiesības, it īpaši, ja runa ir par darba ņēmēju pārrobežu norīkošanu darbā”, ir jāinterpretē vienoti.

30

Taču tādā gadījumā un saistībā ar LESD 267. pantā paredzēto tiesas funkciju sadali starp valsts tiesām un Tiesu vienīgi valsts tiesa var novērtēt precīzu šīs atsauces uz Savienības tiesībām apjomu, jo Tiesas kompetence ir ierobežota ar vienīgi šo tiesību normu pārbaudi. To ierobežojumu, ko valsts likumdevējs noteicis Savienības tiesību piemērojamībai pilnībā iekšējām situācijām, vērā ņemšana ir valsts tiesību jautājums un tātad ietilpst attiecīgās dalībvalsts tiesu ekskluzīvajā kompetencē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Leur‑Bloem, 33. punkts).

31

No iepriekš minētā izriet, ka Tiesas kompetencē ir atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

32

Ar šiem abiem jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta otrā ievilkuma c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tādu darba samaksas elementu ietveršana minimālajā darba algā, kādi tiek aplūkoti pamatlietā un kuri attiecas, pirmkārt, uz diviem vienreizējiem maksājumiem, par kuriem ir nolemts darba koplīguma apspriešanas laikā, un, otrkārt, uz iemaksu kapitāla uzkrājumu veidošanā.

33

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības likumdevējs ir pieņēmis Direktīvu 96/71, lai, kā izriet no tās preambulas 6. apsvēruma, darba devēju un to darbinieku interesēs paredzētu darba noteikumus un nosacījumus, kas piemērojami darba attiecībām gadījumos, kad uzņēmums, kas ir reģistrēts kādā konkrētā dalībvalstī, uz laiku norīko darba ņēmējus darbā citas dalībvalsts teritorijā saistībā ar pakalpojumu sniegšanu. No šīs pašas direktīvas preambulas 13. apsvēruma izriet, ka ir jākoordinē dalībvalstu tiesību akti, lai noteiktu obligātos pamatnoteikumus minimālajai aizsardzībai, kas uzņemošajā valstī jāievēro darba devējiem, kuri tajā norīko darba ņēmējus. Tomēr ar minēto direktīvu nav saskaņots šo obligāto minimālās aizsardzības noteikumu materiāli tiesiskais saturs. Līdz ar to dalībvalstis var brīvi noteikt šo saturu, ievērojot Līgumu un Savienības tiesību vispārējos principus (2007. gada 18. decembra spriedums lietā C-341/05 Laval un Partneri, Krājums, I-11767. lpp., 58.–60. punkts).

34

Lai nodrošinātu obligāto minimālās aizsardzības pamatnoteikumu ievērošanu, Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no likuma, ko piemēro darba attiecībām, saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu uzņēmumi to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem nodrošinātu darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz šajā normā uzskaitītajiem jautājumiem, citu starpā minimālās darba algas likmes, ieskaitot likmi par virsstundām (iepriekš minētais spriedums lietā Laval un Partneri, 73. punkts).

35

Direktīvas 96/71 mērķis nav saskaņot darba noteikumu un nosacījumu paredzēšanas sistēmas dalībvalstīs, tās valsts līmenī var brīvi izvēlēties sistēmu, kas nav tieši paredzēta šajā direktīvā starp citām tajā paredzētajām sistēmām, ja vien tā nerada šķēršļus pakalpojumu sniegšanai starp dalībvalstīm (spriedums lietā Laval un Partneri, 68. punkts).

36

Turklāt ir jāatgādina, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta otrajā daļā šīs direktīvas mērķiem ir skaidra atsauce uz tās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi, kuras teritorijā darba ņēmējs ir norīkots darbā, lai noteiktu šā paša punkta pirmajā daļā paredzēto minimālās darba algas likmi.

37

Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka pašā direktīvā 96/71 nav sniegts neviens minimālās darba samaksas materiālās definīcijas elements. Piemērojot šo direktīvu, attiecīgās dalībvalsts tiesībās tādējādi ir jādefinē, kādi ir tās pamatelementi, tomēr ar nosacījumu, lai šī definīcija, kāda tā izriet no valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem vai interpretācijas, ko tai sniedz valsts tiesas, neradītu šķēršļus brīvai pakalpojumu sniegšanai starp dalībvalstīm.

38

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka prēmijas un piemaksas, kas tās dalībvalsts tiesību aktos vai praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā, nav definētas kā minimālās darba algas elementi un kas izjauc attiecību starp darba ņēmēja darbu, no vienas puses, un par to saņemto atlīdzību, no otras puses, atbilstoši Direktīvas 96/71 noteikumiem nav uzskatāmas par šādiem elementiem (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Vācija, 39. punkts).

39

Šajā sakarā Tiesa ir atzinusi, ka būtu normāli, ja darba devējs īpašos apstākļos prasītu darba ņēmējam veikt papildu darbu vai strādātu virsstundas, saņemot par šo darbu atlīdzību, un, aprēķinot minimālo darba algu, šī kompensācija nebūtu jāņem vērā (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Vācija, 40. punkts).

40

Tā vienīgi darba samaksas elementi, kas neizjauc attiecību starp darba ņēmēja darbu, no vienas puses, un par to saņemto atlīdzību, no otras puses, var tikt ņemti vērā, nosakot minimālo darba algu Direktīvas 96/71 izpratnē.

41

Apstākļos, kādi ir pamatlietā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka vienreizējie maksājumi par 2007. gada augustu un 2008. gada janvāri šķiet, kā uzsver iesniedzējtiesa, kā tāda atlīdzība par attiecīgo darba ņēmēju parastu darbu, kāda ir paredzēta vienā no vispārīgi saistošiem darba koplīgumiem, proti, ETV DB Services Nord.

42

Patiešām, minētie maksājumi ir veikti ārpus perioda, par kuru tie tika uzskatīti par attiecīgo darba ņēmēju darba samaksu. Tomēr šis apstāklis pats par sevi neietekmē šīs darba samaksas kvalifikāciju, ja vien ETV DB Services Nord puses ir paredzējušas šādā veidā ieviest darba algas kā atlīdzības par darbu palielinājumu, ņemot vērā šāda koplīguma apspriešanas laikā valstī pastāvošo praksi, un, beidzoties iepriekšējā koplīguma termiņam, ar šiem vienreizējiem maksājumiem piemērot jauno darba samaksas skalu. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šāda kvalifikācija patiesi atbilst šī darba koplīguma pušu nodomam.

43

Otrkārt, kas attiecas uz iemaksu kapitāla uzkrājumu veidošanā, ņemot vērā tās mērķi un tās īpašības, kuras ir izklāstījusi iesniedzējtiesa, šķiet, ka tā izjauc attiecību starp darba ņēmēja darbu un atlīdzību, ko darba ņēmējs saņem par šo darbu.

44

Šāda iemaksa, pat ja tā nav atdalāma no darba veikšanas, atšķiras no pašas darba samaksas. Tāpēc, ka ar to, veidojot kapitāla uzkrājumus, kurus darba ņēmējs saņem ilgākā vai īsākā termiņā, ir paredzēts īstenot sociālās politikas mērķi, kas it īpaši tiek atbalstīts ar valsts varas finansiālo ieguldījumu, piemērojot Direktīvu 96/71, tā nevar tikt uzskatīta par atbilstošu parastajai attiecībai starp veikto darba un finansiālo atlīdzību, ko par to maksā darba devējs. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā ir izskatāmajā lietā.

45

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta otrā ievilkuma c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādu darba samaksas elementu ietveršana minimālajā darba algā, kuri neizjauc attiecību starp darba ņēmēja darbu, no vienas puses, un atlīdzību, ko darba ņēmējs saņem par šo darbu, no otras puses. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā ir attiecībā uz darba samaksas elementiem, par kuriem ir izskatāmā pamatlieta.

46

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā 3. panta 1. punkta otrā ievilkuma c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādu darba samaksas elementu ietveršana minimālajā darba algā, kuri neizjauc attiecību starp darba ņēmēja darbu, no vienas puses, un atlīdzību, ko darba ņēmējs saņem par šo darbu, no otras puses. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā ir attiecībā uz darba samaksas elementiem, par kuriem izskatāmā pamatlieta.