1

Ar savu apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2012. gada 21. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑50/06 RENV, T‑56/06 RENV, T‑60/06 RENV, T‑62/06 RENV un T-69/06 RENV (turpmāk tekstā - “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2005. gada 7. decembra Lēmumu 2006/323/EK saistībā ar Francijas, Īrijas un Itālijas īstenoto atbrīvojumu no akcīzes nodokļa minerāleļļām, ko attiecīgi Gardānas reģionā, Šenonas reģionā un Sardīnijā izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā (OV 2006, L 119, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tajā ir konstatēts vai ciktāl tas ir balstīts uz konstatējumu, ka atbrīvojumi no akcīzes nodokļa minerāleļļām, ko izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā un ko Francijas Republika, Īrija un Itālijas Republika piešķīra līdz 2003. gada 31. decembrim, ir uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, un ciktāl tajā ir noteikts pienākums Francijas Republikai, Īrijai un Itālijas Republikai veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu minētos atbrīvojumus no to saņēmējiem, kas nav samaksājuši akcīzes nodokli vismaz EUR 13,01 apmērā par smagās minerāleļļas 1000 kg.

2

Attiecībā uz akcīzes nodokli minerāleļļām ir pieņemtas vairākas direktīvas, proti, Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/81/EEK par akcīzes nodokļu struktūru saskaņošanu attiecībā uz minerāleļļām (OV L 316, 12. lpp.), Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/82/EEK par minerāleļļām uzlikto akcīzes nodokļu likmju tuvināšanu (OV L 316, 19. lpp.) un Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 51. lpp.) un ar kuru no 2003. gada 31. decembra tika atceltas Direktīvas 92/81 un 92/82.

3

Atbilstoši Padomes Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktam:

“Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu var atļaut dalībvalstij ieviest papildu atbrīvojumus vai samazinājumus īpašu politikas apsvērumu interesēs.

Dalībvalsts, kura vēlas ieviest šo pasākumu, attiecīgi informē Komisiju un sniedz Komisijai arī visu atbilstošo un nepieciešamo informāciju. Komisija viena mēneša laikā par ierosinātajiem pasākumiem informē pārējās dalībvalstis.

Uzskatāms, ka Padome nodokļu likmju plānoto samazināšanu vai atbrīvojumus ir atļāvusi, ja divu mēnešu laikā no dienas, kad pārējās dalībvalstis ir informētas saskaņā ar šā apakšpunkta otro daļu, neviena dalībvalsts vai Komisija nav pieprasījusi šo jautājumu izskatīt Padomē.”

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 5. punktu:

“Ja Komisija uzskata, ka 4. punktā minētie atbrīvojumi vai samazinājumi vairs nav noturīgi, īpaši attiecībā uz negodīgu konkurenci vai iekšējā tirgus darbības traucējumiem, vai attiecībā uz Kopienas politiku vides aizsardzības jomā, tā iesniedz Padomei attiecīgus priekšlikumus. Padome pieņem vienprātīgu lēmumu attiecībā uz šiem priekšlikumiem.”

5

Direktīvas 92/82 6. pantā ir noteikta akcīzes nodokļa minimālā likme smagajam mazutam EUR 13 apmērā par 1000 kg, kas jāpiemēro no 1993. gada 1. janvāra.

6

Direktīvas 2003/96 2. panta 4. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā ir paredzēts, ka tā neattiecas uz energoproduktu divējādu izmantošanu, proti, ja tos izmanto gan par kurināmo, gan citiem nolūkiem, kas nav izmantošana par degvielu vai kurināmo. Energoproduktu izmantošanu ķīmiskai reducēšanai un elektrolītiskos un metalurģijas procesos uzskata par divējādu lietošanu, Tādēļ kopš 2004. gada 1. janvāra, kad ir sākta šīs direktīvas piemērošana, vairs nepastāv alumīnija oksīda ražošanā izmantojamās smagās dīzeļdegvielas akcīzes nodokļa zemākā likme. Turklāt minētās direktīvas 18. panta 1. punktā dalībvalstīm ir dotas tiesības līdz 2006. gada 31. decembrim turpināt piemērot šīs direktīvas II pielikumā – kurā ir minēti atbrīvojumi no akcīzes nodokļiem mazutam, kas tiek izmantots par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā Gardānas reģionā, Šenonas reģionā un Sardīnijā, – uzskaitītās samazinātās nodokļu likmes vai atbrīvojumus.

7

Īrijā, Itālijas Republikā un Francijas Republikā atbrīvojums no akcīzes nodokļa tiek piemērots minerāleļļām, kas tiek izmantotas alumīnija oksīda ražošanā attiecīgi Šenonas reģionā kopš 1983. gada, Sardīnijā kopš 1993. gada un Gardānas reģionā kopš 1997. gada.

8

Šie atbrīvojumi (turpmāk tekstā – “strīdīgie atbrīvojumi”) tika atļauti attiecīgi ar Padomes 1992. gada 19. oktobra Lēmumu 92/510/EEK, ar kuru dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktā paredzēto procedūru arī turpmāk ir atļauts piemērot pastāvošās pazeminātās akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ja tās izmanto īpašiem mērķiem (OV L 316, 16. lpp.), Padomes 1993. gada 13. decembra Lēmumu 93/697/EK, ar kuru dažām dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktā paredzēto procedūru ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pazeminātas akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ja tās izmanto īpašiem mērķiem (OV L 321, 29. lpp.), un Padomes 1997. gada 30. jūnija Lēmumu 97/425/EK, ar kuru dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvā 92/81 paredzēto procedūru ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pastāvošās pazeminātās akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ja tās izmanto īpašiem mērķiem (OV L 182, 22. lpp.). Šīs atļaujas Padome pagarināja vairākas reizes, pēdējo reizi ar Padomes 2001. gada 12. marta Lēmumu 2001/224/EK, kas attiecas uz pazeminātām akcīzes nodokļa likmēm vai atbrīvojumiem no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ja tās izmanto īpašiem mērķiem (OV L 84, 23. lpp.), līdz 2006. gada 31. decembrim.

9

Šī pēdējā minētā lēmuma preambulas 5. apsvērumā tika norādīts, ka šis lēmums “neattiecas uz to procedūru iznākumu, kas var tikt uzsāktas attiecībā uz vienotā tirgus darbības traucējumiem, it īpaši saskaņā ar [EKL 87.] un [EKL 88. pantu]”, un ka tas neatbrīvo “dalībvalstis no prasības saskaņā ar [EKL 88. pantu] ziņot Komisijai par potenciālajiem valsts atbalsta gadījumiem”.

10

Ar trīs 2001. gada 30. oktobra lēmumiem Komisija uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz katru no strīdīgajiem atbrīvojumiem. Šīs procedūras beigās Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, saskaņā ar kuru:

11

Apstrīdētajā lēmumā Komisija atzina, ka strīdīgie atbrīvojumi bija jāuzskata par jaunu, nevis jau pastāvošu atbalstu Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 1. panta b) punkta izpratnē. Šādu vērtējumu tā pamatoja it īpaši ar to, ka strīdīgie atbrīvojumi nepastāvēja pirms EK līguma spēkā stāšanās attiecīgajās dalībvalstīs, ka tie nekad nav tikuši izvērtēti vai atļauti, pamatojoties uz normām par valsts atbalstu, un ka par tiem nekad nav ticis paziņots.

12

Paskaidrojusi, kādā mērā attiecīgie atbalsti nav saderīgi ar kopējo tirgu, Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā Padomes lēmumus par strīdīgo atbrīvojumu atļaušanu (turpmāk tekstā – “lēmumi par atbrīvojumu atļaušanu”) un to, ka šie lēmumi tika pieņemti pēc pašas Komisijas priekšlikuma, nesaderīgo atbalstu – kas tika piešķirti pirms 2002. gada 2. februāra, proti, datuma, kad Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī tika publicēti lēmumi par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu, – atgūšana būtu pretrunā tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās noteiktības principiem.

13

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti 2006. gada 16., 17. un 23. februārī, Itālijas Republika, Īrija, Francijas Republika, Eurallumina SpA (turpmāk tekstā – “Eurallumina”) un Aughinish Alumina Ltd (turpmāk tekstā – “AAL”) cēla prasības pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu.

14

Ar 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑50/06, T‑56/06, T‑60/06, T‑62/06 un T‑69/06 Īrija u.c./Komisija Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu. Tiesa ar 2009. gada 2. decembra spriedumu lietā C-89/08 P Komisija/Īrija u.c. (Krājums, I-11245. lpp.), uz kuru ir izdarīta atsauce iepriekšējās tiesvedības plašākam izklāstam, atcēla minēto spriedumu daļā, kurā tika atcelts apstrīdētais lēmums, pamatojoties uz to, ka attiecībā uz šo lēmumu Komisija nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, runājot par Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta nepiemērojamību attiecīgajā lietā.

15

Pēc lietu nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai tās tika apvienotas rakstveida procesā, mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.

16

Lai atkārtoti atceltu apstrīdēto lēmumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā atbalstīja visu vai noteiktu lietas dalībnieku izvirzītos pamatus vai iebildumus, kuri bija balstīti uz tiesiskās noteiktības un Eiropas Savienības tiesību aktu tiesiskuma prezumpcijas principu pārkāpumu un ar kuriem prasītāji būtībā pārmeta Komisijai, ka tā ar apstrīdēto lēmumu esot daļēji iznīcinājusi tiesiskās sekas, kādas bija lēmumiem par atbrīvojumu atļaušanu. Izvērtējot šos pamatus, Vispārējā tiesa tostarp uzskatīja, ka šie lēmumi liedza Komisijai apstrīdētajā lēmumā saistīt minētos strīdīgos atbrīvojumus ar attiecīgajām dalībvalstīm un līdz ar to kvalificēt šos atbrīvojumus par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt lietā T‑62/06 RENV Vispārējā tiesa atbalstīja iebildumu, kas bija balstīts uz labas pārvaldības principa pārkāpumu.

17

Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, nodot lietas atpakaļ Vispārējai tiesai un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

18

Īrija, Francijas Republika, Itālijas Republika, Eurallumina un AAL prasa noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai Komisija izvirza piecus pamatus. Pirmie divi ir procesuāla rakstura, savukārt pārējie trīs ir balstīti uz Savienības tiesību pārkāpumiem pēc būtības.

20

Pirmais apelācijas sūdzības pamats ir balstīts uz Vispārējās tiesas kompetences neesamību, procedūras pārkāpumiem, kā arī dispozitivitātes principa, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta, Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta un 48. panta 2. punkta pārkāpumu un pakārtoti uz pamatojuma neesamību.

21

Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pēc savas ierosmes ir izvirzījusi pamatu, kas balstīts uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu, vai pārkvalificējusi pašu prasības priekšmetu. Komisija uzskata, ka patiesais iemesls, kāpēc tika atcelts apstrīdētais lēmums, ir tas, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas norādīto uz strīdīgajiem atbrīvojumiem neattiecās normas par valsts atbalsta kontroli, jo šie atbrīvojumi bija saistīti nevis ar attiecīgajām dalībvalstīm, bet gan ar Eiropas Savienību. Tomēr neviens no prasītājiem pirmajā instancē neizvirzīja šo pamatu, kurš tika minēts debatēs saistībā ar jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem 2011. gada 20. jūlijā, kaut arī šādu pamatu nevarēja izvirzīt pēc savas ierosmes. Pēc tam Vispārējā tiesa mēģināja pārsūdzētajā spriedumā pielīdzināt šo pamatu tiem, kurus bija izvirzījuši lietas dalībnieki un kuri bija balstīti uz tiesiskās noteiktības un Savienības tiesību aktu tiesiskuma prezumpcijas principu pārkāpumu.

22

Īrija, Francijas Republika, Itālijas Republika, Eurallumina un AAL iebilst pret šo pirmo pamatu.

23

Pirmkārt, Francijas Republika un Itālijas Republika norāda, ka pamatojums pārsūdzētajā spriedumā ir balstīts ne tikai uz strīdīgo atbrīvojumu neattiecināmību uz dalībvalstīm, bet arī uz vērtējumu par to, vai netiek izkropļota konkurence un vai pasākums ir saistāms ar valsti, kas ir divi nosacījumi, kuri jāizpilda, lai pasākumu varētu uzskatīt par valsts atbalstu. Atbilstoši Itālijas Republikas teiktajam, kaut arī Vispārējai tiesai ir jālemj prasībā norādīto pamatu ietvaros, tā tomēr var pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai neiztrūkst kāds no valsts atbalsta esamības būtiskiem nosacījumiem, vienlaikus vērtējot to normu ietvaros, kas izvirzītas šo pamatu atbalstam.

24

Īrija un Itālijas Republika piebilst, ka Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes varēja atsaukties uz būtisku formas prasību pārkāpumu. Taču šajā gadījumā Komisija, neizklāstot apstrīdētajā lēmumā iemeslus, kāpēc tā uzskatīja, ka strīdīgie atbrīvojami bija attiecināmi uz dalībvalstīm, neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

25

Otrkārt, Francijas Republika, Eurallumina un AAL būtībā uzskata, ka Vispārējā tiesa uzsāka pamatu, kurus tās bija izvirzījušas, papildināšanu tiesvedības gaitā starp lietas dalībniekiem notikušo diskusiju rezultātā. Francijas Republika atgādina, ka tās pirmais atcelšanas pamats bija balstīts uz valsts atbalsta jēdziena EKL 87. panta 1. punkta izpratnē neievērošanu, savukārt Eurallumina norāda, ka tā, neizmantojot jēdzienu “attiecināmība”, izvirzīja jautājumu par to, vai atbrīvojumu, kas to skar, var uzskatīt par atbalstu, ko piešķīrusi Itālijas Republika. Pati Komisija debatēs izvirzīja jautājumu par strīdīgo atbrīvojumu attiecināmību, atbalstot pamatu par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu. Saskaņā ar Eurallumina teikto, Vispārējā tiesa līdz ar to izvērtēja šo jautājumu, lai noraidītu Komisijas argumentus un atbalstītu tās vērtējumu jautājumā par to, vai var apšaubīt un atcelt atļaujas, kuru piešķīrusi Eiropas iestāde un kura neparedz nekādu rīcības brīvību dalībvalstij attiecībā uz tās īstenošanu, sekas, kā to ir darījušas citas Savienības iestādes. Atbilstoši AAL teiktajam Vispārējā tiesa vienīgi izvērtēja un pēc tam noraidīja Komisijas argumentu.

26

Treškārt, Francijas Republika, Itālijas Republika un Eurallumina uzskata, ka katrā ziņā jautājumam par strīdīgo atbrīvojumu attiecināmību ir relatīva nozīme pārsūdzētā sprieduma pamatojumā, kurš, ja šis pirmais pamats tiktu atbalstīts, joprojām būtu pamatots ar citiem pamatiem.

27

No normām, kas regulē tiesvedību Savienības tiesās, it īpaši no Tiesas statūtu 21. panta un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta izriet, ka strīda [apmēru] principā nosaka un ierobežo lietas dalībnieki un ka Savienības tiesa nevar lemt ultra petita.

28

Kaut arī dažus pamatus var un pat vajag izvirzīt pēc savas ierosmes, piemēram, tos, kas saistīti ar pamatojuma nesniegšanu vai nepietiekamu pamatojumu attiecīgajā lēmumā, kas ir būtiska formas prasība, pamatu par minētā lēmumu tiesiskumu pēc būtības, kas balstīts uz Līgumu vai jebkuru ar to piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumiem LESD 263. panta izpratnē, Savienības tiesa var izvērtēt tikai tad, ja to ir izvirzījis prasītājs (šajā ziņā skat. 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 67. punkts; 2000. gada 30. marta spriedumu lietā C-265/97 P VBA/Florimex u.c., Recueil, I-2061. lpp., 114. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Īrija u.c., 40. punkts).

29

Līdz ar to pēc savas ierosmes nevar izvirzīt pamatu, kas balstīts uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu sakarā ar attiecīgā pasākuma neattiecināmību uz valsti.

30

Šajā gadījumā – pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktā atgādinājusi, ka, pirms priekšrocības var kvalificēt kā valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, tām tostarp ir jābūt attiecināmām uz valsti, – Vispārējā tiesa šī sprieduma 98. un 99. punktā noraidīja Komisijas argumentus, saskaņā ar kuriem lēmumi par atbrīvojumu atļaušanu katrā ziņā nevarēja atbrīvot Īriju, Francijas Republiku un Itālijas Republiku no pienākuma ievērot procedūras un tiesību normas valsts atbalsta jomā un saskaņā ar kuriem Padome, īstenojot savu kompetenci nodokļu saskaņošanas jomā, nevarēja piesavināties Komisijas kompetenci valsts atbalsta jomā. Vispārējā tiesa atzina, ka priekšrocības, ko strīdīgie atbrīvojumi, iespējams, piešķīra to saņēmējiem, tika piešķirtas saskaņā ar lēmumiem par atbrīvojumu atļaušanu, kas nozīmē, ka tās bija attiecināmas nevis uz dalībvalstīm, bet uz Savienību un ka līdz ar to Komisija nevarēja, pat īstenojot savu gandrīz ekskluzīvo kompetenci saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu, kvalificēt tās par valsts atbalstu.

31

Pārsūdzētā sprieduma 104. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka lēmumi par atbrīvojumu atļaušanu liedza Komisijai saistīt minētos strīdīgos atbrīvojumus ar attiecīgajām dalībvalstīm un līdz ar to tos kvalificēt par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, un noteikt pienākumu tos daļēji atgūt, ciktāl tā tos uzskatīja par nesaderīgiem ar iekšējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta izpratnē.

32

Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 110. punktā un rezolutīvajā daļā Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, “ciktāl tajā ir konstatēts vai ciktāl tas ir balstīts uz konstatējumu, ka [strīdīgie] atbrīvojumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē”, un ciktāl tajā ir noteikts pienākums atgūt minētos atbrīvojumus no to saņēmējiem.

33

Uzskatot, ka strīdīgie atbrīvojumi bija attiecināmi uz Savienību, Vispārējā tiesa izvirzīja nevis pamatu, kas balstīts uz būtisku formas prasību pārkāpumu, kā to lika saprast Īrija un Itālijas Republika, bet gan pamatu par apstrīdētā lēmumu tiesiskumu pēc būtības, kas ir balstīts uz EK līguma pārkāpumu.

34

Tomēr, kā to apgalvoja Komisija un konstatēja ģenerāladvokāts savu secinājumu 57.–63. punktā, neviens no prasītājiem Vispārējā tiesā neizvirzīja šādu pamatu. No Vispārējā tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem faktiski izriet, ka jautājumu par strīdīgo atbrīvojumu attiecināmību – uz ko vienkārši ir atsaukusies Komisija savā iebildumu rakstā lietā T‑56/06, kā arī Eurallumina savā replikas rakstā lietā T‑62/06, kurā tā tomēr norādīja, ka “šo problēmu tomēr nav jāizskata”, – debatēs izvirzīja Vispārējā tiesa, uzdodot lietas dalībniekiem rakstveida jautājumu, kā tas turklāt izriet arī no pārsūdzētā sprieduma 98. punkta.

35

Pretēji Francijas Republikas, Eurallumina un AAL apgalvotajam nevar uzskatīt, ka Vispārējā tiesa ir veikusi lietas dalībnieku izvirzīto pamatu papildināšanu. Kaut arī Vispārējā tiesa jautājumu par strīdīgo atbrīvojumu attiecināmību sasaistīja ar lietas dalībnieku izvirzītajiem pamatiem, kas balstīti uz Savienības tiesību aktu tiesiskuma prezumpcijas un tiesiskās noteiktības principu pārkāpumu, tomēr joprojām jāatzīst, pirmkārt, ka šis jautājums izriet no atsevišķa un pēc rakstura atšķirīga pamata, kurš attiecas nevis uz Savienības tiesību vispārīgo principu pārkāpumu, bet gan uz EK līguma pārkāpumu, un, otrkārt, ka lietas dalībnieki, kā tas izriet tostarp no lietas dalībnieku pamatu izklāsta pārsūdzētā sprieduma 53.–56. punktā, neatsaucās uz šiem principiem tāpēc, lai varētu uzskatīt, ka strīdīgie atbrīvojumi nebija valsts atbalsts.

36

No minētā izriet, ka, izvirzot pēc savas ierosmes pamatu, saskaņā ar kuru strīdīgie atbrīvojumi ir attiecināmi nevis uz dalībvalstīm, bet uz Savienību un tāpēc nav uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā.

37

Tomēr pamati par strīdīgo atbrīvojumu attiecināmību, kuriem ir veltīts vienīgi pārsūdzētā sprieduma 73., 74., 98., 99. un 104. punkts, ir vienīgi daļa no pārsūdzētā sprieduma pamatojuma. Līdz ar to ir jāizpēta, vai šis spriedums joprojām ir pamatots ar citiem tajā norādītajiem pamatiem.

38

Vispārējā tiesa, papildus apsvērumiem par strīdīgo atbrīvojumu neattiecināmību uz dalībvalstīm, pamatoja pārsūdzēto spriedumu ar šādiem pamatiem.

39

Pārsūdzētā sprieduma 63.–72. punktā Vispārējā tiesa vispirms uzskatīja, ka, ņemot vērā normu valsts nodokļu tiesību aktu saskaņošanas jomā un normu valsts atbalsta jomā kopīgo mērķi, proti, veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, cīnoties tostarp pret konkurences izkropļošanu, šo normu konsekventa īstenošana liek domāt, ka konkurences izkropļošanas jēdziena apjoms un nozīme ir vienāds abās šajās jomās. Vispārējā tiesa šajā ziņā norādīja, ka Direktīvas 92/81 8. panta 4. un 5. punkts nosaka tostarp Komisijai, kas iesniedz priekšlikumu, un Padomei, kas nosaka pasākumu, atbildību izvērtēt iespējamās konkurences izkropļošanas esamību, lai atļautu vai neatļautu dalībvalstij piemērot vai turpināt piemērot atbrīvojumu no saskaņotā akcīzes nodokļa, un ka atšķirīgu vērtējumu gadījumā Komisijai ir iespēja celt prasību atcelt Padomes lēmumu.

40

Vispārējā tiesa pēc tam pārsūdzētā sprieduma 76.–97. punktā konstatēja, ka šajā gadījumā netika apstrīdēts, ka Īrija, Francijas Republika un Itālijas Republika balstījās, lai piemērotu vai turpinātu piemērot strīdīgos atbrīvojumus līdz 2003. gada 31. decembrim, uz lēmumiem par atbrīvojumu atļaušanu un ka šie atbrīvojumi pilnībā atbilda minētajiem lēmumiem, kuri, ciktāl tie ietvēra noteiktus ierobežojošus nosacījumus attiecībā uz ģeogrāfisko izvietojumu un termiņiem, šīm dalībvalstīm bija saistoši.

41

Šajā kontekstā šī paša sprieduma 79.–96. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentus, saskaņā ar kuriem lēmumi par atbrīvojumu atļaušanu, pirmkārt, bija nepieciešams, bet ne pietiekams nosacījums, lai dalībvalstis varētu piešķirt strīdīgos atbrīvojumus, un, otrkārt, tajos nebija iepriekš noteikts, ka, ja minētie atbrīvojumi bija uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, tad par tiem bija jāpaziņo un jāsaņem Komisijas atļauja saskaņā ar EKL 88. pantu, kā tas ir norādīts Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvērumā. Šajā ziņā tā norādīja, ka lēmumi par atbrīvojumu atļaušanu, kas tika pieņemti pirms Lēmuma 2001/224, neietvēra šādu atrunu, un atzina, ka minētais preambulas 5. apsvērums nevarēja tikt uzskatīts par Padomes gribas pakārtot tās atļaujas ietekmi iespējamajām Komisijas procedūrām un turpmākiem lēmumiem valsts atbalsta jomā izpausmi.

42

Saskaņā ar Vispārējās tiesas apgalvoto Komisijas veikto Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvēruma interpretāciju padara nederīgu Padomes atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem. Turklāt to jebkurā gadījumā nevarētu izmantot, ciktāl tās rezultātā šīs lietas apstākļos tiktu nekonsekventi īstenotas normas nodokļu tiesību aktu saskaņošanas jomā un normas valsts atbalsta jomā, jo, pirmkārt, lēmumi par atbrīvojumu atļaušanu, kas pieņemti vienprātīgi pēc Komisijas priekšlikuma, tika balstīti uz Padomes un Komisijas kopīgu vērtējumu, saskaņā ar kuru strīdīgie atbrīvojumi neizkropļo konkurenci un nekavē iekšējā tirgus pienācīgu darbību, otrkārt, strīdīgo atbrīvojumu reģionālais raksturs tieši izrietēja no šiem lēmumiem un, treškārt, ar šiem lēmumiem tika atļauti pilnīgi atbrīvojumi no akcīzes nodokļiem.

43

Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 100.–103. punktā konstatējusi, ka Komisija nekad nav izmantojusi pilnvaras, kas tai ir piešķirtas ar Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktu vai EKL 230. un 241. pantu, lai panāktu lēmumu par atbrīvojumu atļaušanu apturēšanu vai grozīšanu, šo pašu lēmumu atcelšanu vai paziņojumu par šīs direktīvas spēkā neesamību, Vispārējā tiesa šī sprieduma 104. un 105. punktā atzina, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Lēmums 2001/224 palika spēkā un ka uz šo lēmumu, kā arī pirms tam pieņemtajiem lēmumiem un minēto direktīvu attiecās tiesiskuma prezumpcija, kas ir saistīta ar Savienības tiesību aktiem, un tie radīja visas to tiesiskās sekas. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Īrijai, Francijas Republikai un Itālijas Republikai tika atļauts pamatoties uz šiem lēmumiem, lai turpinātu piemērot strīdīgos atbrīvojumus. No minētā Vispārējā tiesa secināja, ka šīs lietas konkrētajos apstākļos ar apstrīdēto lēmumu tika tieši apšaubīta strīdīgo atbrīvojumu spēkā esamība un vienlaikus arī netieši, bet nenovēršami lēmumu par atbrīvojumu atļaušanu spēkā esamība un ar tiem saistītās sekas, tādējādi pārkāpjot tiesiskās noteiktības principu un Savienības tiesību aktu tiesiskuma prezumpcijas principu.

44

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 107.–109. punktā Vispārējā tiesa atbalstīja iebildumu, kas bija pamatots ar labas pārvaldības principa pārkāpumu, uz ko atsaucās Eurallumina lietā T‑62/06 RENV, uzskatot, ka šāds pārkāpums izrietēja no tā, ka Komisija bija pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, neņemot vērā īpašās tiesības, kādas Itālijas Republika bija piešķīrusi šai sabiedrībai, piemērojot Lēmumu 2001/224, kura sekas juridiski aizsargāja tiesiskās noteiktības un Savienības tiesību aktu tiesiskuma prezumpcijas principi.

45

Šādi vērtējot, Vispārējā tiesa tomēr neņēma vērā Padomes un Komisijas attiecīgās pilnvaras, pirmkārt, tiesību aktu par akcīzes nodokļiem saskaņošanas jomā un, otrkārt, valsts atbalsta jomā.

46

Jāatgādina, ka Direktīva 92/81 tika pieņemta, pamatojoties uz EEK līguma 99. pantu (kas vēlāk kļuva par EK līguma 99. pantu, kurš savukārt kļuva par EKL 93. pantu), kurš piešķīra Padomei pilnvaras pieņemt noteikumus par tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem, akcīzes nodokļiem un citiem netiešajiem nodokļiem, ciktāl tāda saskaņošana ir vajadzīga, lai nodrošinātu iekšējā tirgus izveidi un darbību.

47

Lēmumi par atbrīvojumu atļaušanu tika pieņemti saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 4. punktu, kurš piešķīra Padomei, tai lemjot pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu, tiesības piešķirt dalībvalstij ieviest papildu atbrīvojumus vai samazinājumus, kas nav paredzēti minētajā direktīvā, “īpašu politikas apsvērumu interesēs”. Šajā pantā paredzētās procedūras mērķis un piemērojamība atšķiras no EKL 88. pantā paredzētā režīma mērķa un piemērojamības.

48

Kā Tiesa konstatēja 2004. gada 29. jūnija sprieduma lietā C-110/02 Komisija/Padome (Krājums, I-6333. lpp.) 29.–31. punktā, ar Līgumu – EKL 88. pantā paredzot, ka atbalsti ir pakļauti Komisijas pastāvīgai pārbaudei un kontrolei, – ir paredzēts izsecināt atbalsta iespējamo nesaderību ar kopējo tirgu saskaņā ar atbilstošu procedūru, kura ir jāuzsāk Komisijai un kuru kontrolē Vispārējā tiesa un Tiesa. Līdz ar to EKL 87. un 88. pantā Komisijai ir paredzēta galvenā loma, atzīstot atbalsta iespējamo nesaderību. Savukārt pilnvarām, kādas ir piešķirtas Padomei valsts atbalsta jomā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu, ir izņēmuma raksturs, kas nozīmē, ka tās ir jāinterpretē šauri (šajā ziņā skat. arī 2013. gada 4. decembra spriedumu lietā C‑111/10 Komisija/Padome, 39. punkts).

49

Līdz ar to Padomes lēmums, ar kuru dalībvalstij tiek atļauts saskaņā ar Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktu ieviest atbrīvojumu no akcīzes nodokļa, nevar kavēt Komisijai īstenot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Līgumu, un līdz ar to īstenot EKL 88. pantā paredzēto procedūru, lai izvērtētu, vai šis atbrīvojums ir uzskatāms par valsts atbalstu, un šīs procedūras rezultātā vajadzības gadījumā pieņemt tādu lēmumu, kāds ir apstrīdētais lēmums.

50

Fakts, ka ar lēmumiem par atbrīvojumu atļaušanu tika piešķirti pilnīgi atbrīvojumi no akcīzes nodokļiem, nosakot precīzus nosacījumus attiecībā uz ģeogrāfisko izvietojumu un termiņiem, un ka dalībvalstis tos pilnībā ievēroja, nekādi neietekmēja pilnvaru sadali starp Padomi un Komisiju un līdz ar to nevarēja liegt Komisijai īstenot tās pilnvaras.

51

Turklāt, ievērojot šo pilnvaru sadali, Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvērumā, kurš bija spēkā laika periodā, kurā ar apstrīdēto lēmumu tika noteikts atgūt atbalstu, bija noteikts, ka minētais lēmums neattiecas uz to procedūru iznākumu, kas var tikt uzsāktas saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu, un neatbrīvo dalībvalstis no pienākuma “ziņot Komisijai par potenciālajiem valsts atbalsta gadījumiem”.

52

Protams, lēmumi par atbrīvojumu atļaušanu tika pieņemti pēc Komisijas priekšlikuma un tā nekad nebija izmantojusi pilnvaras, kas tai bija piešķirtas ar Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktu vai EKL 230. un 241. pantu, lai panāktu lēmumu par atbrīvojumu atļaušanu apturēšanu vai grozīšanu, šo pašu lēmumu vai paziņojuma par [Direktīvas 92/81] spēkā neesamību atcelšanu. Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija laikā, kad Padome pieņēma lēmumus par atbrīvojumu atļaušanu, uzskatīja, ka tie neizkropļo konkurenci un nerada šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Īrija, 83. punkts).

53

Tomēr, kā apgalvo Komisija, valsts atbalsta jēdziens atbilst objektīvajai situācijai un nevar būt atkarīgs no iestāžu rīcības vai paziņojumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Īrija u.c., 72. punkts). Līdz ar to fakts, ka lēmumi par atbrīvojumu atļaušanu tika pieņemti pēc Komisijas priekšlikuma, nevar būt šķērslis minēto atbrīvojumu kvalificēšanai par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ja ir izpildīti valsts atbalsta esamības nosacījumi. Turpretim šis apstāklis bija jāņem vērā, ciktāl runa bija par pienākumu atgūt nesaderīgo atbalstu, ņemot vērā tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās noteiktības principus, kā arī faktu, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā atteicās uzdot atgūt atbalstu, kas tika piešķirts pirms lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī datuma.

54

No minētā izriet, ka ar pārsūdzētā sprieduma motīviem, kas izklāstīti šī sprieduma 39.–44. punktā, nevar juridiski pamatot Vispārējās tiesas secinājumu, saskaņā ar kuru ar apstrīdēto lēmumu tiek apšaubīta Padomes lēmumu par atbrīvojumu atļaušanu spēkā esamība un tādējādi pārkāpti tiesiskās noteiktības un Savienības tiesību aktu tiesiskuma prezumpcijas principi. Tas pats attiecas uz secinājumu, kurš balstīts uz tādiem pašiem motīviem un saskaņā ar kuru Komisija lietā T‑62/06 RENV ir pārkāpusi labas pārvaldības principu.

55

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ pilnībā, neesot vajadzībai izvērtēt citus lietas dalībnieku argumentus un pamatus.

56

Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja tiek atcelts Vispārējās tiesas spriedums, Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.

57

Šajā gadījumā, tā kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi tikai daļu no daudzajiem lietas dalībnieku izvirzītajiem pamatiem, Tiesa uzskata, ka tiesvedības stadija neļauj pieņemt galīgo nolēmumu. Tādējādi apvienotās lietas ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai.

58

Tā kā lietas tiek nodotas atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem šajā apelācijas tiesvedībā pieņemšana tiek atlikta.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: