—

Shell Nederland Verkoopmaatschappij BV un Belgian Shell NV vārdā – R. Fibbe un R. Laan, advocaten,

—

Nīderlandes valdības vārdā – M. de Ree un C. Wissels, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Alcover San Pedro, kā arī D. Düsterhaus un P.‑J. Loewenthal, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt jēdzienu “atkritumi” Padomes 1993. gada 1. februāra Regulas (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās (OV L 30, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2001. gada 28. decembra Regulu (EK) Nr. 2557/2001 (OV L 349, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 259/93”), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Regulas (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem (OV L 190, 1. lpp.) izpratnē.

2

Šie lūgumi tika iesniegti divos kriminālprocesos, kas ierosināti attiecīgi pret Shell Nederland Verkoopmaatschappij BV un Belgian Shell NV (turpmāk tekstā abi kopā – “Shell”), par to, ka, pārvedot dīzeļdegvielas ar ļoti zemu sēra līmeni kravu no Beļģijas uz Nīderlandi, tā nejauši tika sajaukta ar metiltercbutilēteri (turpmāk tekstā – “strīdīgā krava”).

3

Regulas Nr. 259/93 preambulas sestajā, devītajā un astoņpadsmitajā apsvērumā ir paredzēts:

“tā kā ir svarīgi atkritumu pārvadājumu uzraudzību un kontroli organizēt tā, lai ņemtu vērā vajadzību saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti;

[..]

tā kā par atkritumu pārvadājumiem iepriekš ir jāpaziņo kompetentajām iestādēm, lai tās būtu pienācīgi informētas jo īpaši par atkritumu veidu, pārvietošanu un apglabāšanu vai pārstrādi, kas ļautu šīm iestādēm veikt visus vajadzīgos pasākumus cilvēku veselības un vides aizsardzībai, ieskaitot iespēju izvirzīt pamatotus iebildumus pret pārvadājumu;

[..]

tā kā nelikumīgas atkritumu pārvadāšanas gadījumā personai, kuras rīcība ir radījusi šādu nelikumīgu pārvadāšanu, atkritumi ir jāpieņem atpakaļ un/vai jāapglabā vai jāpārstrādā alternatīvā un videi drošā veidā; tā kā, ja šī persona to nedara, atkarībā no situācijas ir jāiejaucas nosūtītājas valsts vai galamērķa valsts kompetentajām iestādēm”.

4

Saskaņā ar Regulas Nr. 259/93 2. pantā minēto:

“[..]

[..]

[..]

5

Regulas Nr. 259/93 II sadaļā ar nosaukumu “Atkritumu pārvadājumi starp dalībvalstīm” ir ietverta A nodaļa, kas attiecas uz procedūru, kura piemērojama apglabāšanai paredzēto atkritumu pārvadāšanai, kas daļēji paredzēta šīs regulas 3. pantā. Šī panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja paziņotājs ir nodomājis nosūtīt apglabāšanai paredzētos atkritumus no vienas dalībvalsts uz otru un/vai vest tos caur vienu vai vairākām dalībvalstīm tranzītā, neierobežojot 25. panta 2. punkta un 26. panta 2. punkta noteikumus, viņš par to paziņo galamērķa kompetentajām iestādēm un nosūta paziņojuma kopiju nosūtītāja un tranzīta kompetentajām iestādēm, kā arī kravas saņēmējam.”

6

Saskaņā ar šīs regulas 5. panta 1. punktu pārvadājums var notikt tikai pēc tam, kad paziņotājs ir saņēmis atļauju no galamērķa kompetentās iestādes.

7

Regulas Nr. 259/93 II sadaļas B nodaļas nosaukums attiecas uz procedūru, kas piemērojama pārstrādei paredzēto atkritumu pārvadāšanai. Šīs regulas 6. panta, kas ir minētās nodaļas sastāvdaļa, 1. punktā ir noteikts:

“Gadījumos, kad paziņotājs gatavojas atkritumus, kas iekļauti III pielikumā, nosūtīt pārstrādei no vienas dalībvalsts uz otru dalībvalsti un/vai vest tos tranzītā caur vienu vai vairākām dalībvalstīm, un neierobežojot 25. panta 2. punkta un 26. panta 2. punkta noteikumus, viņš par to paziņo galamērķa kompetentajai iestādei un nosūta paziņojuma kopijas nosūtītāja un tranzīta kompetentajām iestādēm, kā arī kravas saņēmējam.”

8

Saskaņā ar šīs regulas 26. panta 1. punktu:

“Par nelikumīgu pārvadājumu tie uzskatīts jebkurš veiktais pārvadājums:

[..].”

9

Saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 2. pantu ““atkritumi” ir atkritumi, kā definēts [Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa] Direktīvas 2006/12/EK [par atkritumu sūtījumiem (OV L 114, 9. lpp.)] 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā”.

10

Šīs regulas 61. panta 1. punktā ir noteikts:

“Regulu (EEK) Nr. 259/93 un Lēmumu 94/774/EK ar šo atceļ no 2007. gada 12. jūlija.”

11

Minētās regulas 64. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2007. gada 12. jūlija.”

12

Direktīvas 2006/12 2.–4. un 6. apsvērumā ir noteikts:

[..]

13

Šīs direktīvas 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Šajā direktīvā:

[..]

[..]

2.   Panta 1. punkta a) apakšpunkta vajadzībām, Komisija, rīkojoties saskaņā ar 18. panta 3. punktā paredzēto procedūru, sagatavo to atkritumu sarakstu, kuri pieder I pielikumā minētajām kategorijām. Šo sarakstu periodiski pārskata un vajadzības gadījumā groza saskaņā ar minēto procedūru.”

14

Minētās direktīvas 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot metodes vai darbības, kas varētu radīt kaitējumu videi [..]

2.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai aizliegtu atkritumu izmešanu, izgāšanu un nekontrolētu apglabāšanu.”

15

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 8. pantu:

“Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka atkritumu īpašnieki:

16

Direktīvas 2006/12 20. pantā ir paredzēts:

“Direktīvu 75/442/EEK atceļ, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos, kā izklāstīts III pielikuma B daļā.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar IV pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.”

17

Atbilstoši Direktīvas 2006/12 21. pantam tā stājās spēkā 2006. gada 17. maijā.

18

Šīs direktīvas I pielikumā ir minētas šādas atkritumu kategorijas:

“[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

19

Minētās direktīvas II B pielikumā ir iekļauts saraksts, kurā minētas šādas reģenerācijas darbības:

20

2006. gada 3. septembrīShell Nīderlandē iekrāva tankkuģī dīzeļdegvielu ar ļoti zemu sēra līmeni (turpmāk tekstā – “DĻZSL”), lai to piegādātu kādam klientam Beļģijā (turpmāk tekstā – “klients Beļģijā”).

21

Kad strīdīgā krava tika piegādāta minētajam klientam, izrādījās, ka iekraušanas brīdī šī tankkuģa cisternās bija metiltercbutilētera [turpmāk tekstā – “MTBE”] atliekas, ar ko sajaucās DĻZSL.

22

Tā kā maisījuma uzliesmošanas temperatūra bija pārāk zema, lai to pārdotu tālāk kā dīzeļdegvielu, kā tas bija sākotnēji iecerēts, un saņēmējs, pamatojoties uz savu vides atļauju, nevarēja uzglabāt šādu maisījumu, viņš atdeva minēto kravu atpakaļ Shell, kas to nogādāja atpakaļ Nīderlandē.

23

Rechtbank te Rotterdam [Roterdamas tiesas] prokurors apgalvo, ka laikā, kad attiecīgais produkts tika transportēts no Beļģijas uz Nīderlandi, tas bija uzskatāms par atkritumiem un ka, neizpildot Regulas Nr. 259/93 15. pantā paredzēto paziņošanas procedūru, Shell ir jāatzīst par vainīgu nelikumīga pārvadājuma veikšanā šīs regulas 26. panta 1. punkta izpratnē.

24

Turpretī Shell apgalvo, ka strīdīgā krava nevarēja tikt kvalificēta kā atkritumi.

25

Uzskatot, ka strīdu, kas tai ir jāizskata, risinājums ir atkarīgs no Regulā Nr. 259/93 un Regulā Nr. 1013/2006 ietvertā jēdziena “atkritumi” interpretācijas, Rechtbank te Rotterdam nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 2. jūlija rīkojumu lietas C‑241/12 un C‑242/12 rakstveida, mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

27

Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem, kas jāizskata kopā, Rechtbank te Rotterdam būtībā vēlas uzzināt, vai Regulas Nr. 259/93 un Regulas Nr. 1013/2006 izpratnē par atkritumiem ir jākvalificē dīzeļdegvielas krava, kas brīdī, kad to iekrāva tankkuģa cisternā, nejauši tika sajaukta ar citu šķīdumu un tad pēc tās piegādes pircējam izrādījās, ka tā neatbilda ne nolīgtajām īpašībām, ne drošības prasībām, jo tās uzliesmošanas temperatūra bija pārāk zema, un jaunā sastāva dēļ, pamatojoties uz savu vides atļauju, pircējs nevarēja ne uzglabāt šādu maisījumu, ne arī pārdot to kā dīzeļdegvielu, kā tas bija sākotnēji iecerēts, un kas tādējādi pēc pircēja sūdzības tika atdota atpakaļ pārdevējam, kurš plānoja to pēc sajaukšanas ar citu produktu no jauna laist tirgū.

28

Sākotnēji ir jānorāda, ka pamattiesvedībās ratione temporis nebija jāpiemēro Regula Nr. 1013/2006, kuru interpretēt lūdz iesniedzējtiesa, jo, kā izriet no lietas materiāliem, strīdīgā krava tika iekrauta tankkuģī, lai to nogādātu Nīderlandē, 2006. gada septembrī.

29

Tādējādi saistībā ar minēto ir pietiekami norādīt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 64. panta 1. punktu, to piemēro no 2007. gada 12. jūlija, datuma, kurā turklāt, kā tas paredzēts tās 61. panta 1. punktā, tika atcelta Regula Nr. 259/93.

30

Tādējādi prejudiciālie jautājumi ir jāizskata, ņemot vērā attiecīgos Regulas Nr. 259/93 noteikumus.

31

Kā tas izriet arī no tās preambulas sestā apsvēruma, Regulas Nr. 259/93 mērķis ir atkritumu pārvadājumu uzraudzību un kontroli organizēt tā, lai ņemtu vērā vajadzību saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti.

32

It īpaši no Regulas Nr. 259/93 3. panta 1. punkta un 6. panta 1. punkta, lasot tos kopā ar šīs regulas preambulas devīto apsvērumu, izriet, ka tādu atkritumu, kurus paredzēts apglabāt vai pārstrādāt, pārvadājumi no vienas dalībvalsts uz citu un/vai tranzīts caur vienu vai vairākām citām dalībvalstīm ir jāpaziņo kompetentajām iestādēm, lai ļautu šīm iestādēm veikt visus vajadzīgos pasākumus cilvēku veselības un vides aizsardzībai.

33

Saistībā ar minēto iesniedzējtiesa jautā, vai strīdīgā krava atbilst jēdzienam “atkritumi” minētās regulas izpratnē, lai noteiktu, vai, piemērojot konkrētos noteikumus, Shell bija vai nebija pienākums informēt Nīderlandes atbildīgās iestādes par šīs kravas pārvešanu no Beļģijas uz Nīderlandi.

34

Saskaņā ar Regulas Nr. 259/93 2. panta a) punktā noteikto, lasot to kopā ar Direktīvas 2006/12 20. pantu, “atkritumi” ir vielas vai priekšmeti, kas definēti šīs regulas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā, proti, “jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts [minētās direktīvas] I pielikumā noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties”.

35

Ņemot vērā atkritumu kategoriju Q16, kas minēta Direktīvas 2006/12 I pielikumā, kas ietver “jebkurus materiālus, vielas vai produktus, kuri nav iekļauti [iepriekš minētajās] kategorijās”, I pielikumā ietvertais atkritumu kategoriju saraksts būtībā ir ilustratīvs. Tas pats attiecas arī uz Komisijas atbilstoši šīs direktīvas 1. panta 2. punktam izveidoto atkritumu, kas ietilpst I pielikumā minētajās kategorijās, sarakstu.

36

Atliek secināt, ka tas, ka viela vai priekšmets ietilpst vienā vai vairākās no šīm atkritumu kategorijām, izņemot kategoriju Q16, ir pirmā norāde, lai to kvalificētu kā “atkritumus” Direktīvas 2006/12 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

37

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “atkritumu” kvalificēšana vispirms ir atkarīga no īpašnieka rīcības un vārda “atbrīvoties” nozīmes (šajā ziņā skat. 2008. gada 24. jūnija spriedumu lietā C-188/07 Commune de Mesquer, Krājums, I-4501. lpp., 53. lpp., un 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-263/05 Komisija/Itālija, Krājums, I-11745. lpp., 32. punkts).

38

Attiecībā uz jēdzienu “atbrīvoties” tāpat no minētās judikatūras izriet, ka šis jēdziens ir jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas 2006/12 mērķi, kas saskaņā ar tās preambulas 2. apsvērumu ir cilvēku veselības aizsardzība un vides aizsardzība pret kaitējumiem, ko rada atkritumu savākšana, pārvadāšana, apstrāde, uzglabāšana un noglabāšana, ņemot vērā LESD 191. panta 2. punktu, kurā ir noteikts, ka Eiropas Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību un pamatojas uz piesardzības un preventīvas darbības principu. No minētā izriet, ka jēdziens “atbrīvoties”, un tādējādi arī “atkritumu” jēdziens Direktīvas 2006/12 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, nevar tikt interpretēts sašaurināti (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Commune de Mesquer, 38. un 39. punkts).

39

No Direktīvas 2006/12 noteikumiem izriet, ka jēdziens “atbrīvoties” ietver gan kādas vielas vai priekšmeta “apglabāšanu”, gan “reģenerāciju” minētās direktīvas 1. panta 1. punkta e) un f) apakšpunkta nozīmē (šajā ziņā skat. 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā C-129/96 Inter-Environnement Wallonie, Recueil, I-7411. lpp., 27. punkts).

40

Konkrētāk tas, vai pastāv “atkritumi” Direktīvas 2006/12 izpratnē, ir jāpārbauda saistībā ar visiem apstākļiem, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi un uzraugot, ka tās efektivitāte netiek apdraudēta (skat. 2000. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-418/97 un C-419/97 ARCO Chemie Nederland u.c., Recueil, I-4475. lpp., 73., 88. un 97. punkts; 2002. gada 18. aprīļa spriedumu lietā C-9/00 Palin Granit un Vehmassalon kansanterveystyön kuntayhtymän hallitus, Recueil, I-3533. lpp., 24. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 41. punkts).

41

Daži apstākļi var liecināt par to, ka notiek atbrīvošanās, pastāv nodoms vai pienākums atbrīvoties no vielas vai priekšmeta Direktīvas 2006/12 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

42

Vispirms ir jāpievērš īpaša uzmanība apstāklim, ka apskatāmais priekšmets vai viela nav vai vairs nav noderīgs tā īpašniekam, jo šis priekšmets vai viela rada izmaksas, no kurām viņš vēlas atbrīvoties (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Palin Granit un Vehmassalon kansanterveystyön kuntayhtymän hallitus, 37. punkts). Ja tas tā patiešām ir, tad pastāv risks, ka īpašnieks atbrīvosies no attiecīgā priekšmeta vai vielas veidā, kas var radīt kaitējumu videi, proti, to izmetot, izgāžot vai nekontrolēti apglabājot. Ja uz šo priekšmetu vai šo vielu attiecas jēdziens “atkritumi” Direktīvas 2006/12 izpratnē, uz tām ir attiecināmi šīs direktīvas noteikumi, kas nozīmē, ka saskaņā ar minētās direktīvas 4. pantu tās reģenerācija vai apglabāšana ir jāīsteno, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot metodes vai darbības, kas varētu radīt kaitējumu videi.

43

Attiecībā uz “pienākumu atbrīvoties” no strīdīgās kravas Direktīvas 2006/12 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē vispirms ir jānorāda, ka a priori nepastāv obligāta prasība atbrīvoties no šīs kravas, jo šī krava nesastāv no vielām, kas ir aizliegtas, pretlikumīgas vai sastāv no īpaša riska materiāliem, no kuriem šim īpašniekam ir pienākums atbrīvoties (pēc analoģijas skat. 2007. gada 1. marta spriedumu lietā C-176/05 KVZ retec, Krājums, I-1721. lpp., 59. punkts). Tāpat, kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, minētā krava bez pārstrādes varēja tikt pārdota tirgū tādā stāvoklī, kāda tā bija brīdī, kad tika atdota Shell.

44

Savos rakstveida apsvērumos Komisija tomēr ir secinājusi, ka, tā kā, pirmkārt, strīdīgā krava bija nepiemērota klienta Beļģijā iecerētajai izmantošanai un, otrkārt, tā kā viņš nedrīkstēja to uzglabāt, jo tās uzliesmošanas temperatūra bija pārāk zema, tā šim klientam bija apgrūtinājums, no kura viņš plānoja, ja vien nepastāvētu konkrētais pienākums, atbrīvoties.

45

Šie apstākļi paši par sevi tomēr neļauj secināt, ka šī krava bija “atkritumi” Direktīvas 2006/12 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tādējādi ir būtiski vispirms pārbaudīt, vai, atdodot konkrēto kravu Shell, jo tā neatbilda līgumā noteiktajām īpašībām, klients Beļģijā ir atbilstoši no tās “atbrīvojies” Direktīvas 2006/12 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

46

Saistībā ar minēto īpaša nozīme ir apstāklim, ka klients Beļģijā atdeva Shell neatbilstošu DĻZSL, lai saņemtu samaksātās summas atmaksu, ņemot vērā pārdošanas līguma noteikumus. Tādējādi nevar uzskatīt, ka šis klients būtu gribējis īstenot strīdīgās kravas apglabāšanu vai reģenerāciju un tāpēc viņš nav no tiem “atbrīvojies” Direktīvas 2006/12 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Turklāt ir jāpiebilst, ka pamatlietās izskatāmajos apstākļos ir maza iespējamība, ka īpašnieks varētu atbrīvoties no šīs kravas veidā, kas varētu radīt kaitējumu videi. Tāpat a fortiori ir tad, ja kā izskatāmajā lietā konkrētajai vielai vai priekšmetam ir ievērojama tirgus vērtība.

47

Šajos apstākļos ir jānosaka, vai Shell bija nolūks “atbrīvoties” no attiecīgās kravas brīdī, kad atklājās tās neatbilstība. Šāds nolūks Shell nevarēja būt pirms konkrētā brīža, jo tam nebija zināms fakts, ka tā īpašumā ir viela, kas neatbilst ar klientu Beļģijā noslēgtā līguma noteikumiem.

48

Saistībā ar minēto iesniedzējtiesai, kurai ir jāpārbauda, vai attiecīgā priekšmeta vai vielas īpašniekam patiesi bija nolūks no tās “atbrīvoties”, ir jāņem vērā viss konkrētās lietas apstākļu kopums, vienlaicīgi nodrošinot Direktīvā 2006/12 noteiktā mērķa ievērošanu, atbilstoši kuram ir jānodrošina, ka reģenerācija un apglabāšana notiek, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot metodes vai darbības, kas varētu radīt kaitējumu videi.

49

Attiecībā uz iesniedzējtiesas minētajiem apstākļiem, atbilstoši kuriem, no vienas puses, strīdīgo kravu, neveicot apstrādi, varēja pārdot tirgū tādā stāvoklī, kāda tā bija brīdī, kad klients Beļģijā to atdeva atpakaļ Shell, un, no otras puses, strīdīgās kravas pārdošanas vērtība gandrīz atbilst produkta, kas ietver līgumā paredzētās specifikācijas, cenai, ir jāuzsver, ka, lai gan tie drīzāk atspēko domu, ka šī krava bija slogs, no kura Shell centās atbrīvoties, šie apstākļi nav galvenie, jo tie neatklāj, kāds bija Shell patiesais nolūks.

50

Attiecībā uz minēto atliek atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, “atkritumu” jēdziens nav jāsaprot kā tāds, kas neattiecas uz vielām un priekšmetiem, kuriem ir komerciāla vērtība un kurus var atkārtoti saimnieciski izmantot (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Palin Granit un Vehmassalon kansanterveystyön kuntayhtymän hallitus, 29. punkts).

51

Apstāklis, ka strīdīgajai kravai analogu produktu tirdzniecība parasti netiek uzskatīta par atkritumu tirdzniecību, kā arī tas, ka tā tāpat ietver tādu elementu, kas norāda, ka šī krava nav atkritumi, tomēr neļauj izslēgt iespēju, ka Shell bija nolūks no tās “atbrīvoties”.

52

Turpretī apstāklim, ka Shell bija pieņēmis atpakaļ strīdīgo kravu, lai to pārstrādātu, veicot sajaukšanu, un laistu atpakaļ tirgū, šajā lietā ir būtiska nozīme.

53

Tādējādi pilnībā nav pamatojuma piemērot priekšmetiem, vielām vai produktiem, ko īpašnieks ir iecerējis izmantot vai pārdot izdevīgos apstākļos, Direktīvas 2006/12 noteikumus, kas paredz, ka ir jānodrošina, ka reģenerācija un apglabāšana notiek, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot metodes vai darbības, kas varētu radīt kaitējumu videi, neatkarīgi no tā, kāda ir reģenerācija. Tādējādi, ņemot vērā pienākumu “atkritumu” jēdzienu interpretēt plaši, šī argumentācija ir jāattiecina tikai uz situācijām, kurās attiecīgās preces vai vielas atkārtota izmantošana ir ne tikai iespējama, bet tā noteikti notiks, jautājums, kas jāizskata iesniedzējtiesai, un nav nepieciešams vispirms atsaukties uz kādu no atkritumu reģenerācijas procedūrām, kas paredzētas Direktīvas 2006/12 II B pielikumā (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Palin Granit un Vehmassalon kansanterveystyön kuntayhtymän hallitus, 36. punkts, kā arī 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C-114/01 AvestaPolarit Chrome, Krājums, I-8725. lpp., 36. punkts).

54

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 259/93 2. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamattiesvedībā izskatītā jēdziens “atkritumi” šī noteikuma izpratnē nav attiecināms uz dīzeļdegvielas kravu, kas nejauši sajaukta ar citu vielu, ar nosacījumu, ka tās īpašniekam patiešām ir nolūks šo kravu, sajaukušos ar citu produktu, laist tirgū, kas ir jānovērtē iesniedzējtiesai.

55

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 1993. gada 1. februāra Regulas (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās, kas grozīta ar Komisijas 2001. gada 28. decembra Regulu (EK) Nr. 2557/2001, 2. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamattiesvedība izskatītā jēdziens “atkritumi” šī noteikuma izpratnē nav attiecināms uz dīzeļdegvielas kravu, kas nejauši sajaukta ar citu vielu, ar nosacījumu, ka tās īpašniekam patiešām ir nolūks šo kravu, sajaukušos ar citu produktu, laist tirgū, kas ir jānovērtē iesniedzējtiesai.