1. 

Šī lieta ir par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniedza Conseil d’État [Valsts Padome] (Beļģija) saistībā ar Direktīvas 2004/83/EK (turpmāk tekstā – “kvalificēšanas direktīva”) ( 2 ) 15. panta c) punkta interpretāciju. Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp A. Diakité, Gvinejas pilsoni, un ģenerālkomisāru bēgļu un bezvalstnieku jautājumos (turpmāk tekstā – “ģenerālkomisārs”) saistībā ar pēdējā minētā lēmumu nepiešķirt A. Diakité alternatīvo aizsardzību.

2.

Četrām 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencijām kopīgais 3. pants”) kopīgajā 3. pantā ( 3 ) ir noteikts:

“Militāra konflikta gadījumā, kuram ir lokāls raksturs un kurš rodas kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā, katrai karojošai pusei būs jāievēro kā minimums sekojoši noteikumi:

[..].”

3.

1977. gada 8. jūnija papildu protokola pie 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām, kas attiecas uz lokāla rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (turpmāk tekstā – “II protokols”), 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šis Protokols, kas attīsta un papildina 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām kopīgo 3. pantu, nemainot pastāvošos tā lietošanas nosacījumus, ir piemērojams attiecībā uz visiem bruņotajiem konfliktiem, uz kuriem neattiecas 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvenciju Papildprotokola par starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (I protokols) 1. pants, kuri notiek kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā starp tās bruņotajiem spēkiem un disidentu bruņotajiem spēkiem vai citiem organizētiem bruņotiem grupējumiem, kas kontrolē daļu tās teritorijas atbildīgas varas vadībā tā, ka tie spēj veikt ilgstošas un saskaņotas militāras operācijas un īstenot šī Protokola noteikumus.

2.   Šis Protokols nav piemērojams iekšēju nemieru vai saspīlējuma gadījumos, kā, piemēram, sacelšanās, atsevišķu izkaisītu vardarbības aktu vai citu līdzīgas dabas aktu gadījumos, kuri nav bruņoti konflikti.”

4.

Atbilstoši kvalificēšanas direktīvas 2. panta e) punktam šajā direktīvā:

“persona, kas tiesīga uz alternatīvo aizsardzību”, ir trešās valsts valstspiederīgais [..], ko nevar kvalificēt kā bēgli, bet attiecībā uz kuru ir sniegts pietiekams pamatojums, lai uzskatītu, ka attiecīgā persona, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī [ ( 4 )] [..], ta[i] draudētu reāls risks ciest būtisku kaitējumu, kā noteikts 15. pantā, un uz kuru neattiecas 17. panta 1. un 2. punkts, un kas nevar vai šāda riska dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzīb[u]”.

5.

Kvalificēšanas direktīvas V nodaļas ar nosaukumu “Pretendēšana uz alternatīvo aizsardzību” 15. pantā, kura nosaukums savukārt ir “Smags kaitējums”, ir noteikts:

“Smagu kaitējumu veido:

6.

Kvalificēšanas direktīva tika pārstrādāta ar Direktīvu 2011/95/ES ( 6 ) (turpmāk tekstā – “jaunā kvalificēšanas direktīva”). Ar pēdējo minēto direktīvu netika būtiski grozīts ne 2. panta e) punkts, ne 15. pants (tagad – 2. panta f) punkts) kvalificēšanas direktīvā.

7.

1980. gada 15. decembra Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu ( 7 ) (turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”, ar kuru tiek transponēti kvalificēšanas direktīvas 2. panta e) punkts un 15. pants) 48/4. pantā ir noteikts:

“1.   Alternatīvās aizsardzības statuss tiek piešķirts ārvalstniekam, kuru nevar uzskatīt par bēgli un kurš nevar atsaukties uz 9.b pantu, un attiecībā uz kuru ir nopietns pamats uzskatīt, ka, ja viņš tiktu izraidīts atpakaļ uz savu izcelsmes valsti vai ja bezvalstnieks atgrieztos savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, tam draudētu reāls risks ciest būtisku kaitējumu, kā noteikts 2. punktā, un kurš nevar vai šāda riska dēļ nevēlas pieņemt šīs valsts aizsardzību [..]

2.   Būtisks kaitējums ir:

[..]

8.

A. Diakité 2008. gada 21. februārī iesniedza pirmo patvēruma pieteikumu Beļģijā, atsaucoties uz represijām un vardarbības faktiem, no kā viņš bija cietis savā izcelsmes valstī piedalīšanās valsts līmeņa demonstrācijās un protesta kustībās pret valdošo varu dēļ. 2008. gada 25. aprīlī ģenerālkomisārs pieņēma pirmo lēmumu atteikt atzīt bēgļa statusu un alternatīvās aizsardzības statusu. 2009. gada 17. novembrī šis lēmums tika atcelts, un 2010. gada 10. martā ģenerālkomisārs pieņēma jaunu lēmumu atteikt piešķirt bēgļa statusu un alternatīvās aizsardzības statusu. Konstatējot ticamības izvirzītajiem faktiem neesamību un līdz ar to arī baiļu un reāla riska ciest smagu kaitējumu pamatotības neesamību, Conseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome] ar 2010. gada 23. jūnija spriedumu ( 8 ) apstiprināja šo lēmumu.

9.

Minētajā laika periodā neatgriežoties izcelsmes valstī, A. Diakité2010. gada 15. jūlijā iesniedza otro patvēruma pieteikumu Beļģijas iestādēs.

10.

Ģenerālkomisārs 2010. gada 22. oktobrī pieņēma jaunu lēmumu atteikt atzīt bēgļa statusu un alternatīvās aizsardzības statusu. Atteikums piešķirt alternatīvās aizsardzības statusu, kas vienīgais tiek apstrīdēts pamatlietā, tika pamatots ar konstatējumu, ka lietas faktu rašanās brīdī Gvinejā nebija plaši izplatīta vardarbība vai bruņots konflikts 1980. gada 15. decembra likuma 48/4. panta 2. punkta izpratnē. Šis lēmums tika pārsūdzēts Conseil du contentieux des étrangers, kura ar 2011. gada 6. maija spriedumu ( 9 ) apstiprināja divkāršo ģenerālkomisāra noraidījumu.

11.

Savā administratīvajā kasācijas sūdzībā, kas tika iesniegta Conseil d’État par minēto 2011. gada 6. maija spriedumu, A. Diakité kā vienīgo pamatu izvirzīja 1980. gada 15. decembra likuma 48/4. panta, it īpaši tā 2. punkta c) apakšpunkta, un kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punkta, skatot to kopā ar tās 2. panta e) punktu, pārkāpumu.

12.

Iesniedzējtiesā A. Diakité kritizē Conseil du contentieux des étrangers spriedumu tiktāl, ciktāl tajā – pēc tam, kad tika norādīts, ka ne kvalificēšanas direktīvā, ne Beļģijas likumā, ar kuru šī direktīva tika transponēta, nebija ietverta “bruņota konflikta” definīcija, – tika nolemts, ka ir jāizmanto “definīcija [..], kādu izstrādāja Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls (turpmāk tekstā – “SDKNT”) lietā Tadic” ( 10 ). Viņš apgalvo, ka šī definīcija ir pārāk šaura, un prasa autonomu un plašāku “iekšēja bruņota konflikta” definīciju.

13.

Conseil d’État atgādina, ka savā 2009. gada 17. februāra spriedumā lietā Elgafaji ( 11 ) Tiesa, runājot par jēdzienu “izplatīta vardarbība”, uzsvēra tā interpretācijas autonomo raksturu, kā tam būtu jābūt kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punkta interpretācijas gadījumā salīdzinājumā ar 3. pantu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”) ( 12 ). Saskaņā ar Conseil d’État teikto, šī sprieduma dēļ un kaut arī Tiesa nav spriedusi par bruņota konflikta specifisko jēdzienu, “nevar izslēgt, kā to apgalvo [A. Diakité], ka šis jēdziens [kvalificēšanas] direktīvas 15. panta c) punkta izpratnē var tikt interpretēts arī autonomi, un piešķirt tam īpašu nozīmi, ņemot vērā nozīmi, kāda izriet no [SDKNT] judikatūras it īpaši lietā Tadic”.

14.

Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [kvalificēšanas] direktīvas 15. panta c) punkts ir interpretējams tādējādi, ka atbilstoši šai tiesību normai aizsardzība tiek nodrošināta tikai “iekšēja bruņota konflikta” gadījumā, kā tas interpretēts starptautiskajās humanitārajās tiesībās [turpmāk tekstā – “SHT”], un it īpaši, ievērojot četrām Ženēvas konvencijām [..] kopējo 3. pantu?

Ja iepriekš [kvalificēšanas] direktīvas 15. panta c) punktā ietvertais jēdziens “iekšējs bruņots konflikts” ir interpretējams neatkarīgi no četrām [..] Ženēvas konvencijām kopējā 3. panta, kādi šādā gadījumā ir kritēriji šāda “iekšēja bruņota konflikta” esamības novērtēšanai?”

15.

A. Diakité, Beļģijas, Vācijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. To pārstāvjus, kā arī Francijas valdības pārstāvi Tiesa uzklausīja 2013. gada 29. maija tiesas sēdē.

16.

Prejudiciālais jautājums ir sadalīts divās daļās, kuras tiks apskatītas atsevišķi.

17.

Jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punktā ietvertais jēdziens “iekšējs bruņots konflikts” ir Savienības tiesību autonoms jēdziens, vai arī tas ir jāinterpretē saskaņā ar SHT.

18.

Izņemot A. Diakité un Apvienotās Karalistes valdību, kuri pilnībā atbalsta šī jēdziena autonomu un plašu interpretāciju ( 13 ), nostājas, kādas izteica citas ieinteresētās personas, kuras Tiesā iesniedza apsvērumus, nav nepārprotamas. Francijas valdība un Komisija, vienlaikus apstiprinot minētā jēdziena autonomo raksturu, uzskata, ka šī jēdziena robežas ir jānovelk, ņemot vērā SHT ietverto definīciju, lai tostarp nodrošinātu dažādu starptautiska un Savienības līmeņa aizsardzības sistēmu saskaņotību. Savukārt Beļģijas un Vācijas valdības uzskata, ka galvenajam šī jēdziena interpretācijas avotam ir jābūt SHT, taču precizējot, ka kvalificēšanas direktīvā paredzētais aizsardzības mērķis izņēmuma gadījumā var padarīt par nepieciešamu atzīt “iekšēja bruņota konflikta” esamību tās 15. panta c) punkta izpratnē, pat ja nav izpildīti visi SHT prasītie nosacījumi. Tādējādi, kaut arī šīs ieinteresētās personas izdarīja secinājumus, pamatojoties uz atšķirīgām premisām, praksē tās piedāvāja lielākoties līdzīgus jēdzienus.

19.

Jākonstatē, ka jēdzieni “iekšējs bruņots konflikts”, “nestarptautisks bruņots konflikts”, kas ir ietverti attiecīgi kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punktā, Ženēvas konvencijām kopīgajā 3. pantā un II protokolā, semantiskā ziņā ir gandrīz identiski. Tomēr tikai šis konstatējums vien pats par sevi neļauj secināt, ka šie jēdzieni ir jāinterpretē vienādi.

20.

Šajā ziņā atgādināšu, ka, runājot par kvalificēšanas direktīvas noteikumu interpretāciju, Tiesai jau bija iespēja brīdināt par ikvienu mehānismu, kura ietvaros dominē jēdzieni vai definīcijas, kas pieņemti dažādos kontekstos, kaut arī uz tiem attiecas Savienības tiesības ( 14 ). Šajā gadījumā runa bija par tāda jēdziena izmantošanu, lai interpretētu minētās direktīvas normu, kurš ne vien ietilpa būtiski atšķirīgā jomā, kā mēs to redzēsim, bet turklāt arī atšķirīgā tiesību sistēmā.

21.

Tiesas sēdē izklāstītajos apsvērumos Francijas valdība atgādināja Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesību akta normās noteiktie jēdzieni, kas tieši neatsaucas uz dalībvalsts tiesībām, kuras ļautu noskaidrot šo jēdzienu jēgu un apjomu, parasti būtu jāinterpretē autonomi un vienoti visā Eiropas Savienībā, un šajā interpretācijā ir jāņem vērā normas konteksts un attiecīgā tiesiskā regulējuma nolūks ( 15 ). Pēc šīs valdības domām, šāds pats kritērijs ir jāpiemēro šajā gadījumā.

22.

Manuprāt, šāds uzskats nav atbalstāms. Patiešām, no vienas puses, kā to pamatoti uzsver Vācijas valdība, interpretācija, kas atbilst visām dalībvalstīm saistoša starptautiska nolīguma ietvaros izmantotajai interpretācijai, atbilst [arī] galvenajām šajā judikatūrā pastāvošajām rūpēm nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju. No otras puses, pat pieņemot, ka no šīs judikatūras var izsecināt vispārēju principu, kura piemērošanas joma sniedzas tālāk par attiecībām starp Savienības tiesībām un dalībvalstu tiesībām, šāds princips katrā ziņā nebūtu piemērots attiecību starp Savienības tiesību sistēmu un starptautisko tiesību sistēmu regulēšanai.

23.

Saskaņā ar LES 3. panta 5. punktu Savienība “atbalsta starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību”. Kā Tiesa ir atkārtoti apstiprinājusi, Savienības pilnvaras ir jāīsteno, ievērojot starptautiskās tiesības ( 16 ). Akts, kas pieņemts saskaņā ar šīm pilnvarām, līdz ar to ir jāinterpretē, un tā piemērošanas joma jāierobežo, ievērojot atbilstošās starptautisko tiesību normas ( 17 ), tostarp – papildus tiesību normām, kas ir paredzētas Savienības noslēgtajos starptautiskajos nolīgumos ( 18 ), – starptautiskās paražu tiesību normas, kuras ir saistošas Savienības iestādēm un ir daļa no Savienības tiesību sistēmas ( 19 ). Šo tiesību normu pārākums pār atvasinātajām Savienības tiesību normām prasa interpretēt pēdējās minētās normas cik vien iespējams saskaņā ar [starptautiskajām tiesībām] ( 20 ).

24.

Tādējādi princips par saskanīgu interpretāciju ir saistošs Tiesai, tai analizējot attiecības starp starptautiskajām tiesībām un Savienības tiesībām ( 21 ).

25.

Kaut arī šī principa piemērošana nav atkarīga no tā, vai interpretējamais iestāžu akts ietver skaidru atsauci uz starptautisko tiesību normām, tomēr ir jāsniedz divi precizējumi.

26.

No vienas puses, pienākums veikt saskanīgu interpretāciju principā tika noteikts vienīgi attiecībā uz Savienības starptautiskajām saistībām ( 22 ). Šajā gadījumā, kad ir skaidrs, ka Savienība nav līgumslēdzēja puse Ženēvas 1949. gada 12. augusta konvencijām un tās papildprotokoliem, Starptautiskā Tiesa (turpmāk tekstā – “ST”) apstiprināja, ka šajos tiesību aktos ir izteikti “nepārkāpjami starptautisko paražu tiesību principi” ( 23 ). Kā tādi tie ir saistoši iestādēm, tostarp Tiesai, kurai ir jānodrošina šiem principiem atbilstoša Savienības tiesību interpretācija.

27.

No otras puses, pienākumu saskaņot Savienības tiesības interpretācijas ceļā ar starptautiskajām tiesībām var noteikt tikai tad, ja starp diviem dažādiem attiecīgajiem aktiem ir pamatota hermeneitiska sakarība.

28.

Šajā gadījumā, manuprāt, tas tā nav, ņemot vērā it īpaši atšķirīgos priekšmetus, mērķus un līdzekļus, kādi pastāv starp SHT, no vienas puses, un ar kvalificēšanas direktīvu ieviesto pakārtoto aizsardzības mehānismu, no otras puses, kā tiks parādīts tālāk tekstā.

29.

Savā atzinumā ar nosaukumu “Kodolieroču izmantošanas draudi un kodolieroču izmantošanas likumība” ST ir definējusi SHT kā “sarežģītu [un vienotu] sistēmu”, kurā saplūst divas tiesību nozares, kas ir piemērojamas bruņotu konfliktu gadījumā, proti, “Hāgas tiesības” ( 24 ), kurās ir kodificēti “sauszemes kara vešanas likumi un paražas, noteiktas karojošo pušu tiesības un uzdevumi operāciju īstenošanā un ierobežota līdzekļu izvēle, ar kādiem var kaitēt ienaidniekam starptautiskos bruņotos konfliktos”, un “Ženēvas tiesības”, tostarp četras 1949. gada 12. augusta konvencijas un 1977. gada papildu protokoli ( 25 ), “kuri aizsargā kara upurus un paredz aizsargāt bruņoto spēku dalībniekus, kuri ir izstājušies no kaujas, un personas, kuras nepiedalās karadarbībā” ( 26 ).

30.

Saskaņā ar frāzi, kas bieži tiek izmantota SHT apzīmēšanai, SHT tādējādi ir “kara tiesības” (jus in bello), kuru mērķis ir humanitāru apsvērumu dēļ ierobežot bruņoto konfliktu sekas, gan paredzot ierobežojumus karā izmantojamajiem līdzekļiem un metodēm, gan arī aizsargājot noteiktu kategoriju personas un īpašumu.

31.

Tādējādi četrās Ženēvas 1949. gada 12. augusta konvencijās, kuras izriet no trīs 1929. gadā parakstīto konvenciju pārskatīšanas, ir paredzēts, ka personām, kuras nepiedalās kaujās, piemēram, civilpersonām, medicīnas vai reliģiskajam personālam, un personām, kuras ir pārtraukušas piedalīties kaujās, piemēram, ievainotiem vai slimiem kareivjiem, kuģa katastrofās cietušajiem un kara gūstekņiem, ir tiesības uz cienīgu attieksmi, ciktāl runa ir par viņu dzīvību, kā arī fizisko un morālo integritāti, viņām ir juridiskās garantijas, viņas jebkuros apstākļos ir jāaizsargā un pret viņām jāizturas humāni, izslēdzot jebkādu nelabvēlīgu nošķiršanu. Katrā no šīm konvencijām ir ietverts noteikums par “smagiem pārkāpumiem”, kurā ir precizēti konvenciju pārkāpumi, par kuriem notiek obligāta universāla krimināla notiesāšana kādā no līgumslēdzējām valstīm ( 27 ).

32.

Principu, kas iedibināti ar četrām Ženēvas 1949. gada konvencijām un kurus sākotnēji bija paredzēts piemērot vienīgi starptautisku konfliktu gadījumā, piemērošanas joma vēlāk tika paplašināta, tos piemērojot arī pilsoņu kara gadījumā.

33.

1949. gadā pēc SSKK iniciatīvas trīs tobrīd spēkā esošās 1929. gada Ženēvas konvencijas tika pārskatītas un tika parakstīta ceturtā Konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību. Viens no visnozīmīgākajiem grozījumiem, kas tobrīd tika izdarīts, bija četru konvenciju piemērošanas jomas paplašināšana, tās piemērojot arī militāru konfliktu gadījumā, “kuriem ir lokāls raksturs” ( 28 ).

34.

Ženēvas konvencijām kopīgā 3. panta teksta, kurā ir kodificēts šis piemērošanas jomas paplašinājums, pārrunāšanai tika veltītas 25 Diplomātiskās konferences sesijas, kuras beidzās ar vienošanos par kompromisa tekstu. Atšķirībā no projekta, kas tika iesniegts XVII starptautiskajā Sarkanā Krusta konferencē Stokholmā, kurš bija debašu sākumpunkts, galīgi apstiprinātajā tekstā bija paredzēta iekšēja bruņota konflikta gadījumā vien panta formulējumā skaidri uzskaitīto principu piemērošana. Tā kā šī norma ir piemērojama vienīgi iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā un tajā ir noteikti visi tie principi, kas ir piemērojami šādos konfliktos, šī norma tika definēta kā “miniatūrā konvencija” ( 29 ).

35.

Debašu par minēto 3. pantu laikā konferences dalībnieču valstu galvenās bažas bija par 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju piemērošanu attiecībā uz “vis[u] veid[u] sacelšanos, nemieriem, anarhiju, valsts dezintegrāciju vai vienkārši noziedzību”, kas ļautu par šiem aktiem atbildīgajām personām atsaukties uz karojošo statusu, lai pieprasītu likumīgu atzīšanu un izvairītos no viņu darbību sekām. Šīs bažas tika atspoguļotas konferencē izvirzītajos priekšlikumos, kuru mērķis bija noteikt nosacījumus, saskaņā ar kādiem konvencijas tiek piemērotas iekšējiem konfliktiem, piemēram, atzīšana no līgumslēdzējas valsts puses, ka pretējā puse ir karojošā puse, fakts, ka pretējā puse ir organizēts militārs spēks un ir par šiem aktiem atbildīga, ka pretējā puse ir civila iestāde, kura de facto īsteno varu pār noteiktu sabiedrības daļu valsts teritorijā vai arī ka tajā pastāv režīms, kuram ir valsts raksturojums, un, visbeidzot, fakts, ka līgumslēdzējas valsts valdība ir spiesta izmantot bruņotos spēkus, lai cīnītos ar dumpiniekiem ( 30 ).

36.

Galīgajā versijā netika saglabāts neviens no šiem nosacījumiem, Ženēvas konvencijām kopīgajā 3. pantā ietverot vien precizējumu, ka tas ir piemērojams “militāra konflikta gadījumā, kuram ir lokāls raksturs un kurš rodas kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā”. Mērķis ierobežot šīs normas piemērošanas jomu tika īstenots, drīzāk ierobežojot minēto konvenciju piemērošanu attiecībā vienīgi uz šajā normā skaidri uzskaitītajiem principiem, nevis definējot situācijas, attiecībā uz kurām šī norma ir piemērojama.

37.

Iekšēja bruņota konflikta jēdziena definīcijas neesamība Ženēvas konvencijām kopīgajā 3. pantā padara šo pantu potenciāli piemērojamu visu veidu iekšējiem bruņotiem konfliktiem. Tāpēc šī panta īstenošana ir radījusi problēmas praksē, kuru rezultātā šī panta piemērošana bieži vien tiek liegta.

38.

Jēdziena “nestarptautisks bruņots konflikts” definīcija tika ietverta Ženēvas konvencijās tikai 1977. gadā ar II protokolu, kas tika noslēgts, lai sagatavotu un papildinātu visām šīm konvencijām kopīgo 3. pantu, “negrozot pastāvošos to piemērošanas nosacījumus”.

39.

Kā izriet no II protokola 1. panta ( 31 ), šī protokola materiālā piemērošanas joma ir vairāk ierobežota salīdzinājumā ar Ženēvas konvencijām kopīgā 3. panta piemērošanas jomu. Tāpēc, tā kā šīs normas acquis tika skaidri saglabāts, tā joprojām ir piemērojama konfliktiem, kuriem nav II protokola 1. pantā minētā raksturojuma un uz kuriem šī norma līdz ar to neattiecas. Tā tas ir, piemēram, gadījumā, kad pastāv konflikti starp vairākiem konkurējošiem spēkiem, kuros neiejaucas valdības bruņotie spēki, kuri, kā izriet no II protokola 1. panta 1. punkta, neietilpst šīs normas materiālajā piemērošanas jomā, jo šī norma attiecas vienīgi uz sadursmi starp valdības bruņotajiem spēkiem un disidentu bruņotajiem spēkiem vai organizētām bruņotām grupām.

40.

II protokolā jēdziens “nestarptautisks bruņots konflikts” vispirms ir definēts negatīvi. Tā saskaņā ar šī protokola 1. pantu par šādu konfliktu nav uzskatāmi, pirmkārt, konflikti, uz kuriem attiecas I protokola 1. pants, kurā ir definēti starptautiski bruņoti konflikti, un, otrkārt, “iekšēj[i] nemier[i] [un] saspīlējum[i], kā, piemēram, sacelšanās, atsevišķ[i izkaisīt[i] vardarbības akt[i] vai cit[i] līdzīgas dabas akt[i]” (skat. attiecīgi 1. un 2. punktu).

41.

Tāpat šī paša panta 1. punktā ir uzskaitīts noteikts skaits objektīvu kritēriju, kuri identificē nestarptautiska bruņota konflikta situācijas. Šie trīs kritēriji prasa, lai dumpiniekiem būtu, pirmkārt, atbildīgs komandējošais sastāvs, otrkārt, kontrole pār daļu teritorijas, kas tiem ļauj veikt nepārtrauktas un saskaņotas militārās operācijas, un, treškārt, spēja piemērot protokolu.

42.

Atbilstoši gan II protokola 1. pantam, gan arī Ženēvas konvencijām kopīgajam 3. pantam, par nestarptautisku bruņotu konfliktu var runāt tikai tad, ja ir izpildīti divi nosacījumi, proti, konfliktam ir noteikta intensitātes pakāpe un kaujas dalībniekiem ir noteikts organizācijas līmenis ( 32 ). Lai noteiktu, vai ir izpildīti šie divi nosacījumi, parasti tiek ņemta vērā virkne norāžu, katrā gadījumā veicot vispārīgu novērtēšanu.

43.

Runājot par nosacījumu attiecībā uz intensitāti, šajā ziņā vērā var tikt ņemts konflikta kolektīvais raksturs, kā arī līdzekļi, kādus izmanto valdība, lai atjaunotu kārtību, un tostarp arī fakts, ka valdībai pret dumpiniekiem ir jāizmanto bruņotie spēki, nevis tikai policijas spēki ( 33 ). Tāpat arī konflikta ilgums, vardarbības biežums un intensitāte, attiecīgās ģeogrāfiskās zonas plašums, izmantoto ieroču raksturs, civiliedzīvotāju brīvprātīga vai piespiedu pārvietošanās, iesaistīto bruņoto spēku grupu īstenotā teritorijas kontrole, situācijas nedrošība, upuru skaits un zaudējumu būtība ir kritēriji, kuri tika izmantoti, lai novērtētu konflikta intensitātes pakāpi ( 34 ). Nepieciešamība ņemt vērā katras situācijas īpatnības nozīmē, ka šie kritēriji nevar tikt uzskaitīti izsmeļoši un nevar tikt piemēroti kumulatīvi ( 35 ).

44.

Runājot par otro nosacījumu, kas attiecas uz konflikta pušu organizācijas pakāpi, tas parasti tiek uzskatīts par izpildītu, ciktāl runa ir par valdības bruņotajiem spēkiem. Turpretim II protokola un Ženēvas konvencijām kopīgā 3. panta piemērošanu nosaka divi dažādi standarti, ciktāl runa ir par dumpinieku organizācijas pakāpi. Pirmais no šiem instrumentiem prasa īpaši augstu organizācijas pakāpi un ievieš teritorijas kontroles nosacījumu ( 36 ), savukārt, lai piemērotu otro instrumentu, pietiek ar to, ka konflikta pusēm ir “noteikts komandējošais sastāvs” ( 37 ) un ka tās ir spējīgas vadīt ilgstošas militārās operācijas ( 38 ).

45.

Papildus diviem iepriekš minētajiem nosacījumiem trešais nosacījums, kuram ir pagaidu raksturs, ir ietverts SDKNT sniegtajā “nestarptautiska bruņota konflikta” definīcijā. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Tadic, uz kuru Conseil du contentieux des étrangers atsaucās pamatlietā, SDKNT uzskatīja, ka “bruņots konflikts ir ikvienā gadījumā, kad starp valstīm tiek izmantoti bruņoti spēki vai kad ir ieildzis bruņots konflikts starp valdības iestādēm un organizētām bruņotām grupām vai starp šādām grupām valsts ietvaros” ( 39 ). Šis pats nosacījums ir ietverts Starptautiskās Krimināltiesas (SK) Statūtu ( 40 ) 8. panta 2. punkta f) apakšpunktā. Šajā normā, kas ir radusies SDKNT judikatūras iespaidā, ir precizēts, ka, lai piemērotu šo pašu statūtu 8. panta 2. punkta e) apakšpunktu ( 41 ), ar “iekšējiem bruņotiem konfliktiem” ir jāsaprot “bruņot[i] konflikt[i], kuri norisinās kādas valsts teritorijā ieilgušā bruņotā konfliktā starp likumīgo valdību un organizētām bruņotām grupām vai arī starp šādām grupām” ( 42 ).

46.

Jāuzsver, ka šāda laika garuma kritērija izmantošana bija paredzēta diezgan konkrētā kontekstā, proti, lai definētu SHT pārkāpumus, kas ir SK un citu starptautisku krimināltribunālu kompetencē, un ka pat šajā kontekstā šis kritērijs šķiet atbilstošs, vismaz SK Statūtu ietvaros, vienīgi, lai sodītu par pārkāpumiem, kas nav Ženēvas konvencijām kopīgā 3. panta pārkāpumi ( 43 ).

47.

Šim esot noskaidrotam, atsauce uz konflikta ilgumu ir ietverta arī nostājā, kuru SSKK pieņēma 2008. gadā, lai ilustrētu “valdošo juridisko viedokli” attiecībā uz nestarptautiska bruņota konflikta jēdziena definīciju humanitārajās tiesībās ( 44 ). Šāds konflikts tajās ir definēts kā “ilgstoša sadursme starp valdības bruņotajiem spēkiem un vairākiem bruņotiem grupējumiem vai starp šādiem bruņotiem grupējumiem, kas notiek valsts teritorijā [..]. Šai bruņotajai sadursmei ir jāsasniedz minimālā intensitātes pakāpe, un konfliktā iesaistītajām pusēm ir jāpierāda minimāla organizācija”.

48.

Kā es norādīju iepriekš, nosacījumi, lai varētu runāt par nestarptautisku bruņotu konfliktu, nav izpildīti “iekšēju nemieru” un “iekšēju saspīlējumu” gadījumos. Šie divi jēdzieni ir ietverti II protokola 1. panta 2. punktā, tos nedefinējot. To saturs tika izklāstīts SSKK dokumentos, kurus tā izstrādāja, lai sagatavotos 1971. gada Diplomātiskajai konferencei ( 45 ). “Iekšēji nemieri” tajos ir definēti kā “situācijas, kurās, kaut arī tajās nevar īsti runāt par nestarptautisku bruņotu konfliktu, tomēr pastāv iekšēja sadursme, kurai raksturīgs noteikts smagums un ilgums un kura ietver vardarbības aktus. Pēdējiem minētajiem var būt dažādas formas, sākot no sacelšanās darbību spontānas rašanās līdz cīņai starp vairāk vai mazāk organizētiem grupējumiem un varas iestādēm. Šādās situācijās, kuras ne vienmēr pārvēršas atvērtā cīņā, varas iestādes plaši izmanto policijas spēkus, pat bruņotos spēkus, lai atjaunotu iekšējo kārtību. Augstais upuru skaits padarīja par nepieciešamu piemērot vismaz humanitāro normu minimumu”. Attiecībā uz “iekšēju saspīlējumu” šajos dokumentos ir paredzētas “liela saspīlējuma situācijas (politiska, reliģiska, rasu, sociāla, ekonomiska [saspīlējuma situācijas]) vai bruņota konflikta vai iekšēju nemieru komplikācijas”. Šādām situācijām ir viens vai vairāki no turpinājumā uzskaitītajiem raksturojumiem, ja ne visi uzreiz: masveida apcietināšana, augsts “politieslodzīto” skaits, iespējama [aizturēto] ļaunprātīga izmantošana vai nehumāni aizturēšanas nosacījumi, juridisko pamatgarantiju atņemšana ārkārtas stāvokļa pagarināšanas dēļ vai faktiskās situācijas dēļ, apgalvojumi par [cilvēku] pazušanu”.

49.

Jēdzieni “iekšēji nemieri” un “iekšēji saspīlējumi” nosaka zemākas robežlīnijas nestarptautiska bruņota konflikta jēdzienam, lai piemērotu gan II protokolu, gan Ženēvas konvencijām kopīgo 3. pantu ( 46 ). Līdz šai dienai šīs situācijas neietilpst SHT piemērošanas jomā.

50.

No iepriekš minētā izklāsta izriet, ka nestarptautiska bruņota konflikta jēdzienam SHT ir vairākas nozīmes un ka definīcija, kāda šim jēdzienam tika dota šajā kontekstā, atbilst šīs starptautisko tiesību nozares, kā arī starptautisko krimināltiesību konkrētiem mērķiem.

51.

Šī jēdziena primārā funkcija ir identificēt to konfliktu kategoriju, attiecībā uz kuriem ir piemērojamas SHT. Ar šo funkciju ierobežot SHT piemērošanas jomu nestarptautiska bruņota konflikta jēdziena definīcijas pamatmērķis ir nodrošināt, ka šādu konfliktu upuru aizsardzība nav atkarīga no attiecīgo iestāžu patvaļīga lēmuma. Tādējādi šī definīcija ietver noteikta skaita objektīvu materiālu kritēriju noteikšanu, kuru funkcija ir, pirmkārt, pēc iespējas izslēgt jebkādu subjektīvu rīcības brīvību un palielināt SHT paredzamību. Turklāt organizatoriska rakstura kritēriju mērķis ir identificēt situācijas, kurās SHT normu piemērošana ir praktiski iespējama, konflikta pusēm esot pieejamai minimālai infrastruktūrai, kas ļauj nodrošināt šo normu ievērošanu.

52.

Papildus SHT piemērošanas jomas ierobežošanai attiecīgais jēdziens kalpo arī konfliktam piemērojamā tiesiskā režīma noteikšanai. Kā es minēju iepriekš, piemērojamais režīms ir atkarīgs ne tikai no tā, vai tas ir starptautisks vai iekšējs konflikts ( 47 ), bet arī no tā, vai tas atbilst ierobežotākai II protokolā paredzētajai definīcijai vai Ženēvas konvencijām kopīgajā 3. pantā paredzētajai plašākai definīcijai. Izņemot kopīgo kodolu, kas attiecas uz minimālajiem intensitātes nosacījumiem un konflikta pušu organizāciju, nešķiet, ka SHT pastāvētu vienots “nestarptautiska bruņota konflikta” jēdziens, jo kritēriji, kas precizē šī jēdziena saturu, atšķiras atkarībā no piemērojamā instrumenta.

53.

Visbeidzot, kā es minēju iepriekš, saskaņā ar noteiktiem nosacījumiem darbības, kas izdarītas, iekšēja bruņota konflikta laikā pārkāpjot SHT, ir uzskatāmas par “kara noziegumiem”, par kuriem var sodīt saskaņā ar starptautiskajām krimināltiesībām ( 48 ). Kriminālatbildība, kas var izrietēt no šādu darbību veikšanas, prasa, lai ir pietiekami detalizēti precizēts jēdzienu, kuri palīdz definēt pārkāpumu, saturs. Organizatoriska rakstura kritērijiem, kas ir izmantoti SHT, lai definētu nestarptautiska bruņota konflikta jēdzienu, ir īpaša nozīme šajā kontekstā, kur ir jāsauc pie kriminālatbildības personas, kuras atrodas attiecīgā grupējuma hierarhiskās ķēdes dažādos līmeņos.

54.

Secinot vispārīgi atgādināšu, ka nestarptautiska bruņota konflikta jēdziena SHT izstrādes process notiek stadijās, kuras atspoguļo šīs starptautisko tiesību nozares pašreizējo piemērošanas stāvokli un attīstību. Šajā kontekstā katrā stadijā tiek izvirzīta prasība, ka vispirms ir jāpanāk vienošanās, lai saglabātu sistēmas efektivitāti, kas nenovēršami noved, kā to apliecina diplomātiskās konferences darbs, kura rezultātā tika pieņemti Ženēvas konvencijām kopīgais 3. pants un II protokols, pie kompromisa risinājumiem.

55.

Jāsecina, ka nestarptautiska bruņota konflikta definīcija SHT atbilst konkrētiem mērķiem, kas ir raksturīgi šai starptautisko tiesību nozarei, un, kā tiks ilustrēts turpinājumā, ir sveši Savienības tiesībās paredzētajam alternatīvās aizsardzības režīmam.

56.

Kvalificēšanas direktīva ir pirmais posms Savienības patvēruma politikas saskaņošanas procesā. Šim procesam ir jānoved pie kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveides, kura ir “daļa no Eiropas Savienības mērķa pakāpeniski radīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas ir atvērta tiem, kuri, apstākļu spiesti, likumīgi meklē aizsardzību [Savienībā]” (kvalificēšanas direktīvas preambulas 1. apsvērums) ( 49 ).

57.

Šī pirmā posma galvenais mērķis bija tostarp “nodrošināt, ka dalībvalstis piemēro vienotus kritērijus, lai identificētu personas, kam patiesi nepieciešama starptautiska aizsardzība” ( 50 ), samazinot atšķirības starp dalībvalstu tiesību aktiem un praksēm šajā jomā ( 51 ).

58.

Tamperes 1999. gada 15. un 16. oktobra Eiropadomes sanāksmes secinājumu 14. punktā, kuru ir paredzēts ieviest ar kvalificēšanas direktīvu, tostarp bija ietverta rekomendācija īstenot “pasākumus attiecībā uz alternatīvās aizsardzības veidiem”, ar kuriem papildināt noteikumus par bēgļa statusu un paredzēt “atbilstošu statusu” ikvienai personai, kurai, kaut arī tā nav izpildījusi nosacījumus, lai tiktu atzīta par bēgli, tomēr ir nepieciešama starptautiska aizsardzība.

59.

Saskaņā ar šiem secinājumiem kvalificēšanas direktīvā ir uzsvērts, ka pasākumi attiecībā uz alternatīvo aizsardzību ir jāuzskata par papildinājumu aizsardzības sistēmai, kas ieviesta ar Ženēvas 1951. gada 28. jūlija konvenciju par bēgļa statusu ( 52 ), kuru papildina 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgtais Protokols par bēgļa statusu ( 53 ).

60.

Konkrētāk, kvalificēšanas direktīvas sistēmā bēgļa statuss un alternatīvā aizsardzība tiek uzskatītas par diviem atsevišķiem, bet cieši saistītiem elementiem, kuri veido starptautiskās aizsardzības jēdzienu ( 54 ). Šāda integrēta pieeja ļauj interpretēt minētās direktīvas normas, kuras papildina sistēma, kas ieviesta ar Direktīvu 2001/55/EK ( 55 ) un kas paredz pagaidu aizsardzību pārvietoto personu masīva pieplūduma gadījumā (turpmāk tekstā – “direktīva par pagaidu aizsardzību”), kā tendenciozi visaptverošu normatīvo sistēmu, kuru var attiecināt uz ikvienu situāciju, kurā trešās valsts valstpiederīgais vai bēglis, kurš nevar saņemt aizsardzību savā izcelsmes valstī, lūdz starptautisko aizsardzību Savienības teritorijā.

61.

Turklāt minētais izriet arī no LESD 78. panta 1. punkta, kurš aizstāj EKL 63. panta 1. punktu un kurš ir jaunās kvalificēšanas direktīvas juridiskais pamats. Atbilstoši šī panta 1. punktam “Savienība īsteno kopēju patvēruma, papildu aizsardzības un pagaidu aizsardzības politiku, lai varētu piešķirt attiecīgu statusu jebkuram trešās valsts pilsonim, kurš pieprasa starptautisku aizsardzību, un nodrošinātu atbilstību neizraidīšanas principam”.

62.

Šīs normatīvās sistēmas ietvaros alternatīvās aizsardzības mehānisma mērķis atbilstoši kvalificēšanas direktīvas 2. panta e) punktam ir piešķirt starptautisko aizsardzību ikvienai personai, kura nevar atsaukties uz bēgļa statusu, bet kurai, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī, draudētu tās pamattiesību pārkāpšanas reāls risks ( 56 ).

63.

No kvalificēšanas direktīvas sagatavošanas darbiem izriet, ka alternatīvās aizsardzības jēdziens principā ir balstīts uz atbilstošākajiem starptautiskajiem cilvēktiesību instrumentiem šajā jomā, un it īpaši uz ECPAK 3. pantu, Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, ko Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja pieņēma 1984. gada 10. decembrī, 3. pantu, kā arī uz Starptautiskā Pakta par civiltiesībām un politiskajām tiesībām, ko Ģenerālā asambleja pieņēma 1966. gada 16. decembrī, 7. pantu ( 57 ). Savukārt šīs aizsardzības saņēmēju kategoriju izvēle ir balstīta, papildus ECPAK un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, kas ir kā “obligāti saistoš[ie] tiesību akti”, uz “alternatīvajiem” un “papildinošajiem” aizsardzības režīmiem, kurus ir ieviesušas dalībvalstis ( 58 ).

64.

Tāpat no kvalificēšanas direktīvas sagatavošanas darbiem izriet, ka vienmēr bija jautājums par to, vai personu kategoriju, uz kurām attiecas alternatīvās aizsardzības sistēma, vidū iekļaut arī personas, kuras nevar atgriezties savā izcelsmes valstī tajā valdošās plašās vardarbības un nedrošības dēļ.

65.

Šī iekļaušana, pirmkārt, bija paredzēta, lai papildinātu režīmu, kāds tika ieviests ar Direktīvu par pagaidu aizsardzību, nodrošinot uzņemšanu šīm personām pat gadījumos, kad nav runas par masīvu pieplūdumu ( 59 ), un, otrkārt, atbilda Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru izraidīšanu uz valsti, kur valda augsts apdraudējuma un nedrošības un/vai vardarbības līmenis, var uzskatīt par necilvēcīgu vai pazemojošu attieksmi ECPAK izpratnē ( 60 ).

66.

Iepriekš veiktais vērtējums ļauj secināt, ka SHT un alternatīvās aizsardzības mehānismam, kāds ir paredzēts kvalificēšanas direktīvā, kaut arī tie abi ir balstīti uz humanitāriem apsvērumiem, ir dažādi priekšmeti un mērķi.

67.

Kaut arī SHT mērķis principā ir samazināt bruņotu konfliktu ietekmi uz attiecīgajiem iedzīvotājiem, alternatīvā aizsardzība attiecas uz personām, kuras ir pametušas konflikta norises vietu – šī vai citu iemeslu dēļ ( 61 ) ‐ un nevar tur atgriezties tajā valdošās vispārējās vardarbības dēļ.

68.

SHT būtībā attiecas uz valsti vai valstīm, kas ir tieši iesaistītas konfliktā, savukārt alternatīvā aizsardzība ir “papildu aizsardzības” veids, kādu piešķir konfliktā iesaistītā trešā valsts, ja personai, kura lūdz aizsardzību, nav nevienas citas iespējas saņemt aizsardzību viņas izcelsmes valstī.

69.

SHT darbojas divos līmeņos, proti, reglamentējot karojošo pušu rīcību un uzliekot pienākumu karojošajām pusēm ievērot noteiktu uzvedības kodeksu attiecībā pret konflikta upuriem. Runa ir par kara tiesībām, kuras kā tādas papildus vajadzībai aizsargāt konflikta upurus ņem vērā arī karojošo pušu militāras prasības. Alternatīvā aizsardzība kā tāda vispirms ir aizsardzība, kas balstīta uz neizraidīšanas principu, kuras izšķiroši noteicošais elements ir reāla nepieciešamība starptautiski aizsargāt personu, kas lūdz aizsardzību.

70.

Visbeidzot, par SHT pārkāpumiem soda saskaņā ar starptautiskajām krimināltiesībām, un persona individuāli tiek saukta pie kriminālatbildības. Tādējādi SHT ir ļoti cieši saistītas ar starptautiskajām krimināltiesībām, abām vienai otru savstarpēji ietekmējot. Turpretim šādas attiecības ir svešas alternatīvās aizsardzības mehānismam.

71.

Šo atšķirību dēļ hermeneitiska sakarība starp jēdzieniem “iekšējs bruņots konflikts” kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punkta izpratnē un “nestarptautisks bruņots konflikts” SHT izpratnē nav pamatota. No minētā izriet, ka no attiecībām starp Savienības tiesisko kārtību un starptautisko tiesisko kārtību nevar izsecināt nekādu pienākumu interpretēt pirmo jēdzienu tādējādi, lai nodrošinātu atbilstību ar otro jēdzienu.

72.

Šāds pienākums neizriet arī no atsauces uz SHT, ja tā būtu ietverta kvalificēšanas direktīvā.

73.

Atbilstoši kvalificēšanas direktīvas mērķiem tajā ir ietvertas vairākas atsauces uz starptautisko tiesību instrumentiem, kuriem dalībvalstis ir pievienojušās un kuros ir definēti to pienākumi pret starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem. Kā Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, šīs atsauces sniedz norādes uz veidu, kādā ir jāinterpretē šīs direktīvas normas ( 62 ).

74.

Papildus 1951. gada Ženēvas konvencijai un 1967. gada protokolam, kuri kvalificēšanas direktīvas preambulas 3. apsvērumā ir definēti kā “pamat[s] bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam”, kvalificēšanas direktīvā vispārīgā veidā ir minēti dalībvalstu pienākumi saskaņā ar “starptautisko tiesību aktiem, kuri aizliedz diskrimināciju” (preambulas 11. apsvērums), un “cilvēktiesību dokumentiem” (preambulas 25. apsvērums), kā arī to pienākumi neizraidīšanas jomā (preambulas 36. apsvērums un 21. panta 1. punkts). Tāpat preambulas 22. apsvērumā ir ietverta atsauce uz Apvienoto Nāciju Statūtu preambulu un 1. un 2. punktu, kā arī Apvienoto Nāciju rezolūcijām attiecībā uz starptautiskā terorisma apkarošanas pasākumiem.

75.

Turpretim šajā direktīvā nav ietverta neviena skaidra atsauce uz SHT. Ne šajos apsvērumos, ne arī kādā no šiem pantiem nav minēti šīs starptautisko tiesību nozares tiesību akti ( 63 ).

76.

Kaut arī sava priekšlikuma direktīvai pamatojuma izklāstā Komisija atsaucas uz dalībvalstu pienākumiem saskaņā ar SHT kā izcelsmes avotu “alternatīvās” un “papildu” aizsardzības režīmiem, kas pieņemti valsts līmenī, šī atsauce – turklāt netieša un ļoti vispārīga – beigās tomēr netika saglabāta ( 64 ). Tāpat netika atbalstīts arī Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētāja priekšlikums iekļaut 15. panta c) punktā atsauci uz 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā, kā arī pēc Padomes juridiskā dienesta – atsauci uz tās pielikumiem un protokoliem.

77.

No minētā izriet, ka no kvalificēšanas direktīvas nevar izsecināt nekādu norādi par labu jēdziena “iekšējs bruņots konflikts” 15. panta c) punkta izpratnē pielīdzināšanai jēdzienam “nestarptautisks bruņots konflikts” SHT. Turpretim jebkādas skaidras atsauces uz SHT neesamība šīs direktīvas tekstā, kā arī šīs direktīvas pieņemšanas process sniedz elementus, kas liecina pret minētās normas interpretāciju stingrā saskaņā ar SHT.

78.

Visi iepriekš minētie apsvērumi liek man secināt, ka jēdziens “iekšējs bruņots konflikts” kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punkta izpratnē ir jāinterpretē autonomi salīdzinājumā ar atbilstošo jēdzienu SHT.

79.

Iepriekš minētajā spriedumā lietā Elgafaji Tiesai jau bija iespēja apstiprināt kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punkta autonomiju salīdzinājumā ar ECPAK 3. pantu. Šajā ziņā tā balstījās uz šo divu normu dažādo saturu, kā arī uz sistemātiskas kārtības argumentiem.

80.

Šajā lietā es piedāvāju Tiesai apstiprināt šo autonomiju arī saistībā ar SHT, it īpaši saistībā ar Ženēvas konvencijām kopīgo 3. pantu, balstoties uz jomu, uz kurām attiecas kvalificēšanas direktīvas un SHT noteikumi, dažādību.

81.

Jautājuma otrajā daļā iesniedzējtiesa prasa Tiesai gadījumā, ja tā uz šī jautājuma pirmo daļu atbildētu, ka kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punktā paredzētais jēdziens “iekšējs bruņots konflikts” ir jāinterpretē autonomi attiecībā pret SHT, kādi ir kritēriji, kas kalpo, lai novērtētu šāda iekšēja bruņota konflikta esamību.

82.

Līdz šim veiktā analīze ļauj identificēt noteiktu skaitu elementu, kas ir noderīgi, lai atbildētu uz šo jautājuma daļu.

83.

Pirmkārt, Savienības tiesību normas starptautiskās aizsardzības jomā, tostarp kvalificēšanas direktīvas noteikumi par alternatīvo aizsardzību, ietilpst Savienības pamattiesību aizsardzības sistēmā. Tās tiek izstrādātas, pamatojoties uz galvenajiem starptautiskajiem instrumentiem saistībā ar cilvēktiesībām, kas izstrādāti gan Eiropas, gan pasaules līmenī un kas ir jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā vērtības, no kurām tie ir balstīti.

84.

Otrkārt, šīs normas veido tendenciozi pilnīgu sistēmu, kuras mērķis ir radīt “vienotu aizsardzības un solidaritātes telpu” ( 65 ) visiem tiem, kas likumīgi lūdz starptautisku aizsardzību Savienības teritorijā. Tās ir jāinterpretē un jāpiemēro tādējādi, lai tās ļauj nodrošināt šīs sistēmas fleksibilitāti.

85.

Treškārt, alternatīvās aizsardzības mehānisma mērķis ir piedāvāt atbilstošu statusu ikvienam trešās valsts valstspiederīgajam, kuram, nesaņemot patvērumu Eiropā, ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Līdz ar to vajadzība aizsargāt pieteikuma iesniedzēju ir galvenais kritērijs, pēc kura ir jāvadās kompetentajām valsts iestādēm, kurās ir ticis iesniegts pieteikums piešķirt alternatīvās aizsardzības statusu, vai dalībvalstu tiesā, kurās ir pārsūdzēts lēmums noraidīt šādu pieteikumu.

86.

Lai konstatētu, vai pastāv aizsardzības vajadzība saistībā ar kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punktā paredzēto risku, ka var tikt nodarīts kaitējums personai, kura lūdz piešķirt alternatīvo aizsardzību, ja tā tiks izraidīta uz izcelsmes valsti, kompetentajām valsts iestādēm un tiesām saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 3. punkta noteikumiem ir jāņem vērā visi atbilstošie apstākļi, kas raksturo gan situāciju pieteicēja izcelsmes valstī pieteikuma izskatīšanas brīdī, gan arī paša pieteicēja personīgo situāciju.

87.

Šāda kazuistiska pieeja, kas vienīgā ļauj novērtēt, vai pastāv reāla aizsardzības vajadzība, ir pretrunā tādu kritēriju noteikšanai, kādiem obligāti ir jāatbilst situācijai pieteicēja izcelsmes valstī, lai varētu runāt par “iekšēju bruņotu konfliktu” minētā 15. panta c) punkta izpratnē.

88.

Līdz ar to, lai lietderīgi atbildētu uz prejudiciālā jautājuma otro daļu, es aprobežošos ar dažām vispārīgām metodoloģiska rakstura norādēm.

89.

Kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punkta kontekstā jēdzieni “plaši izplatīta vardarbība” un “bruņots konflikts” savstarpēji ir cieši saistīti, otrajam būtībā kalpojot, lai definētu pirmā robežas.

90.

Turklāt atšķirībā no SHT, kur aizsardzības sistēmas piemērošanu nosaka vien iekšēja vai starptautiska bruņota konflikta esamība, izšķirošais elements, lai iedarbinātu alternatīvās aizsardzības mehānismu saskaņā ar kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punktu, skatot to kopā ar tās 2. panta e) punktu, ir risks [aizsardzības] pieteikuma iesniedzēja gadījumā viņa izcelsmes valstī pastāvošās vispārīgās vardarbības dēļ.

91.

No minētā izriet, ka šo noteikumu kontekstā izvērtējumam attiecībā uz vardarbības intensitāti un risku, kāds no tās izriet [aizsardzības] pieteikuma iesniedzējam, ir centrālā loma, kamēr faktu, kas ir šīs vardarbības pamatā, identifikācijai un kvalifikācijai ir maza nozīme.

92.

Tāpēc kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punkta, skatot to kopā ar tās 2. panta e) punktu, piemērošanu nevar uzreiz noraidīt tikai tāpēc vien, ka situācija pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī neatbilst visiem kritērijiem, kas tiek izmantoti SHT vai attiecīgajā dalībvalstī, lai definētu iekšēja bruņota konflikta jēdzienu. Līdz ar to par automātiski izslēgtām no šo noteikumu piemērošanas jomas nevar uzskatīt situācijas, kurās, piemēram, bruņotā vardarbība tiek īstenota vienpusēji, karojošajām pusēm nav SHT prasītās organizācijas pakāpes vai kontroles pār teritoriju, valdības spēki neiesaistās konfliktā, nav “ilgstošas sadursmes” SHT izpratnē, konflikts atrodas tā beigu stadijā, vai arī situāciju SHT var raksturot kā “iekšējus nemierus” vai “iekšēju spriedzi” ( 66 ).

93.

Uz visām šīm situācijām var attiekties kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punkts, ja plaši izplatītās vardarbības slieksnis attiecīgajā valstī brīdī, kad tiek lemts par alternatīvās aizsardzības pieteikumu, sasniedz tādu līmeni, kādā pastāv reāls risks pieteikuma iesniedzēja dzīvībai vai veselībai izraidīšanas gadījumā. Šāda izvērtēšana ir jāveic, ņemot vērā precizējumus, kādus ir sniegusi Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Elgafaji 39. punktā, proti, ka, “jo vairāk pieteikuma iesniedzējs var pierādīt, ka viņš tiek skarts tieši tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar viņa individuālo stāvokli, jo mazāka ir plaši izplatītās vardarbības pakāpe, kāda tiek prasīta, lai viņš varētu saņemt alternatīvo aizsardzību”.

94.

Piedāvātā interpretācija atspoguļo pieeju, kāda, šķiet, izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Elgafaji, kurā Tiesa, kurai tika lūgts paskaidrot jēdzienu “individuāli draudi” kvalificēšanas direktīvas 15. panta c) punkta izpratnē, konstatēja skaidru un tiešu saikni starp risku alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ciest šajā pantā definēto kaitējumu, no vienas puses, un plaši izplatīto vardarbību, kas raksturo notiekošo bruņoto konfliktu, no otras puses ( 67 ). Tādai pašai interpretācijai sekoja arī dažu dalībvalstu – tostarp Nīderlandes un Apvienotās Karalistes – kompetentās iestādes un tiesas, kuras grozīja savu agrāko praksi pēc minētā sprieduma lietā Elgafaji ( 68 ), un, šķiet, to izmantoja arī Komisija sava priekšlikuma grozīt kvalificēšanas direktīvu pamatojuma izklāstā ( 69 ).

95.

Secināšu norādot, ka tiesas sēdē izvirzītajam apstāklim, ka kvalificēšanas direktīvas mērķis ir minimālā saskaņošana, nevajadzētu likt Tiesai dot priekšroku šo noteikumu ierobežojošākai interpretācijai, it īpaši, ja runa ir par jēdzienu, kas tiek izmantoti alternatīvās aizsardzības režīma piemērošanas jomas definēšanai, apjoma noteikšanu.

96.

Tomēr šie jēdzieni ir jāinterpretē, ņemot vērā humanitārus apsvērumus, kas ir šī režīma pamatā, un vērtības, kas respektē cilvēka cieņu un cilvēktiesības un uz kurām atbilstoši LES 2. pantam ir dibināta Savienība.

97.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Conseil d’État uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, 15. panta c) punkts, skatīts kopā ar šīs pašas direktīvas 2. panta e) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka: