Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas 2011. gada 24. maija spriedumu lietā T-489/08 Power-One Italy SpA/Eiropas Komisija 2011. gada 14. jūlijā iesniedza Power-One Italy SpA

(Lieta C-372/11 P)

2011/C 282/23

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Power-One Italy SpA (pārstāvji — A. Giussani un R. Giuffrida, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, pirmkārt, uz vispārējā tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un nepietiekamu un pretrunīgu pamatojumu, atsaucoties uz apstiprinājumu par procedūras nepareizu izmantošanu.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 47. punktā apstiprina, ka prasītāja sakarā ar Komisijas lēmuma atcelšanu esot varējusi gūt lielākas priekšrocības salīdzinājumā ar atmaksātajām summām, attiecīgi atgūstot visu apstrīdētajam projektam paredzēto finanšu atbalstu, un ka “var uzskatīt, ka pēdējās minētās summas kā zaudējumu atlīdzības samaksa ir cieši saistīta ar attiecīgā lēmuma atcelšanu”, tādējādi pamatojot apsvērumu par procedūras nepareizu izmantošanu. Tāpēc Vispārējā tiesa esot patvaļīgi nodalījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegto lūgumu, būtībā vienotos aktus, kas veidoja rīcību, kura radīja zaudējumus, kā arī notikumu, kas radīja zaudējumus, ko veidoja visi radušies izdevumi. Tādējādi nav pienācīgi pamatots tas, kāpēc ir tikusi apmierināta Komisija izvirzītā iebilde.

Otrais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz vispārējā tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un tiesību normu par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu kļūdainu piemērošanu, kā arī nepietiekamu un pretrunīgu pamatojumu saistībā ar apgalvojumiem par atlikušajiem zaudējumiem.

Vispārējās tiesas nolēmuma 55. punktā ir teikts, ka “prasības pieteikumā nav norādīts prasītājai, iespējams, nodarīto atlikušo zaudējumu raksturs un apmērs” un ka “prasības pieteikumā nekādi nav norādīts pamatojums tam, kāpēc prasītāja uzskata, ka atlikušie zaudējumi būtu saistāmi ar to, ka Komisija atsauca apstrīdētā projekta finansējumu”. Šajā ziņā jānorāda, ka zaudējumi, kas nodarīti apelācijas sūdzības iesniedzējai sabiedrībai, var tikt uzskatīti vienīgi par acīmredzamiem, secinot, ka attiecīgajam finansējumam ir precīzs funkcionālais mērķis, kas īstenotajā projektā var tikt noteikts, un tā atsaukšana var vienīgi sakrist ar izmaksu rašanos, kuras apelācijas sūdzības iesniedzējai sabiedrībai nebūtu radušās, ja minētā ieguldījuma nebūtu; iepriekš minētos argumentus, kas jau izklāstīti apsvērumos saistībā ar Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību (apsvērumi, kuriem pielikumā turklāt ir pievienots prasītājas sabiedrības pārskats), attiecīgā tiesa nav izvērtējusi, bet ir vienīgi norādījusi uz apsvērumu par nodarītajiem zaudējumiem neesamību.

Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzas, ka esot pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un kļūdaini piemērotas tiesību normas par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, kā arī neesot izvērtēti šajā tiesvedībā izšķiroši faktiskie apstākļi saistībā ar cēloņsakarību.

Pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā saistībā ar apgalvojumiem par cēloņsakarību Vispārējā tiesa apstiprina, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja sabiedrība “nesniedz nekādas norādes par aplūkotās rīcības ietekmi uz faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja esot segusi tādas apstrīdētā projekta izmaksas, kas pārsniegušas maksimālo summu, par kādu Komisija bija uzņēmusies saistības”. Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas viedokli, šķiet acīmredzams, ka šajā gadījumā Vispārējā tiesa esot materiāli neprecīzi konstatējusi faktus, kas izriet no tiesā iesniegtajiem materiāliem. Būtībā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi iegūtos pierādījumus, noliegdama to, ka pastāv acīmredzama cēloņsakarība starp Komisijas rīcību un apelācijas sūdzības iesniedzējai nodarītajiem zaudējumiem. Tādējādi Vispārējā tiesa, pamatojot nolēmumu, neesot ņēmusi vērā nedz jau pieteikumā par lietas ierosināšanu pirmajā instancē secinātos apstākļus, nedz arī pēc tam iesniegtos apsvērumus. No apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem it īpaši izrietot, ka iespējamā tās pienākumu neizpilde ir nevis būtiska, bet pakārtota norādītajai [Komisijas] pienākumu neizpildei, kas izpaudusies tajā, ka dokumenti par pilnībā īstenotu projektu esot papildināti novēloti.

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 17. jūlija Regula par Finanšu instrumentu videi (LIFE) (OV L 192, 1. lpp.).

(2)  Standarta administratīvie noteikumi, kas pievienoti pielikumā parakstītajam Grant Agreement.