1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, netransponējot vai nepareizi transponējot Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvas 2009/41/EK par ģenētiski modificētu mikroorganismu ierobežotu izmantošanu (OV L 125, 75. lpp.) 2. panta a), b) un d)–f) punktu, 3. panta 3. punktu, 4. panta 3. punktu, 6.–8. pantu, 9. panta 1. punktu un 2. punkta a) apakšpunktu, 10. panta 3. un 4. punktu, 18. panta 1. punkta otro daļu un 3. un 4. punktu, kā arī V pielikuma A daļas ceturto ievilkumu, B daļas pirmo ievilkumu un C daļas pirmo ievilkumu, Polijas Republika nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

2

Atbilstoši Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”), 2. pantam Polijas Republikai kopš 2004. gada 1. maija, proti, kopš tās pievienošanās Eiropas Savienībai dienas, bija saistoši Līgumu noteikumi un Eiropas Savienības iestāžu tiesību akti, kas pieņemti pirms šī datuma.

3

Atbilstoši Pievienošanās akta 54. pantam jaunās dalībvalstis nodrošina, ka stājas spēkā pasākumi, kas tām vajadzīgi, lai no pievienošanās dienas izpildītu direktīvas un lēmumus, ja vien šā akta 24. pantā minētajos pielikumos vai citos šā akta noteikumos vai pielikumos nav paredzēti citi termiņi. Ciktāl ne šī paša akta XII pielikumā, kurš attiecas uz Polijas Republiku un kurš ir minēts Pievienošanās akta 24. pantā, ne citās tā normās attiecībā uz šo dalībvalsti nav ietverti specifiski noteikumi attiecībā uz Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīvu 90/219/EEK par ģenētiski modificētu mikroorganismu ierobežotu izmantošanu (OV L 117, 1. lpp.) un Padomes 1998. gada 26. oktobra Direktīvu 98/81/EK, ar ko groza Direktīvu 90/219 (OV L 330, 13. lpp.), Polijas Republikai bija jātransponē šīs direktīvas savas pievienošanās Savienībai dienā.

4

Ar Direktīvu 90/219 tika noteikti kopēji pasākumi ģenētiski modificētu mikroorganismu ierobežotai izmantošanai, lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi.

5

Šajā direktīvā tika izdarīti grozījumi ar Direktīvu 98/81.

6

Direktīva 90/219, kurā izdarīti grozījumi ar Direktīvu 98/81 (turpmāk tekstā – “Direktīva 90/219, kurā izdarīti grozījumi”), ir atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2009/41, kura stājās spēkā 2009. gada 10. jūnijā.

7

Direktīvas 2009/41 2. pants, kurš ir identisks Direktīvas 90/219, kurā izdarīti grozījumi, 2. pantam, ir minētas šādas definīcijas:

“[..]

[..]

[..].”

8

Saskaņā ar Direktīvas 2009/41 3. panta 3. punktu, kurš atbilst Direktīvas 90/219, kurā izdarīti grozījumi, 4. panta otrajai daļai:

“[Direktīvu 2009/41] nepiemēro tādu ĢMM glabāšanai, kultivēšanai, pārvadāšanai, iznīcināšanai, apglabāšanai [likvidēšanai] vai izmantošanai, kuri ir ieviesti tirgū saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvu 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu (OV L 106, 1. lpp.)] vai saskaņā ar citiem Kopienas tiesību aktiem, veicot konkrēto vides risku novērtējumu līdzīgi tam, kurš paredzēts šajā direktīvā, ar nosacījumu, ka ĢMM ierobežota izmantošana atbilst nosacījumiem, ja tādi ir, kas formulēti piekrišanā to laišanai tirgū.”

9

Direktīvas 2009/41 6. pants, kurš ir identisks Direktīvas 90/219, kurā izdarīti grozījumi, 7. pantam, ir formulēts šādi:

“Ja ir paredzēts kādas telpas pirmoreiz lietot mikroorganismu ierobežotai izmantošanai, pirms šādas lietošanas sākuma lietotājam jāiesniedz kompetentajās iestādēs paziņojums, kas satur vismaz V pielikuma A daļā uzskaitīto informāciju.”

10

Direktīvas 2009/41 7. pantā, ar kuru aizstāts Direktīvas 90/207, kurā izdarīti grozījumi, 8. pants, ir noteikts:

“Pēc 6. pantā minētā paziņojuma turpmāko 1. kategorijas mikroorganismu ierobežotu izmantošanu drīkst veikt bez papildu paziņošanas. Ierobežotas izmantošanas 1. kategorijas procesiem visu novērtējumu dokumentāriem materiāliem, kas minēti 4. panta 6. punktā, jāpaliek pie ĢMM lietotāja un jābūt pieejamiem kompetentajai iestādei pēc pieprasījuma.”

11

Direktīvas 2009/41 8. pants, kurš izteikts gandrīz identiski Direktīvas 90/219, kurā izdarīti grozījumi, 9. pantam, ir formulēts šādi:

“1.   Par pirmo un turpmākām reizēm, kad mikroorganismu ierobežotas izmantošanas 2. kategorijas procesu paredzēts veikt telpās, par kurām jāpaziņo saskaņā ar 6. pantu, iesniedz paziņojumu, kas satur V pielikuma B daļā uzskaitīto informāciju.

2.   Ja par šīm telpām agrāk jau paziņots sakarā ar 2. vai augstākas kategorijas mikroorganismu ierobežotas izmantošanas procesu, un visas attiecīgai atļaujai nepieciešamās prasības ir izpildītas, 2. kategorijas mikroorganismu ierobežotas izmantošanas procesu drīkst veikt uzreiz pēc jauna paziņojuma.

Atļaujas lūdzējs [pieteikuma iesniedzējs] tomēr var arī pats pieprasīt no kompetentās iestādes lēmumu par oficiālo atļauju. Šis lēmums kompetentajai iestādei jāpieņem, vēlākais, 45 dienu laikā, skaitot no paziņojuma datuma.

3.   Ja par šīm telpām agrāk nav paziņots sakarā ar 2. vai augstākas kategorijas mikroorganismu ierobežotas izmantošanas procesu, 2. kategorijas procesu, ja pret to nav nekādu iebildumu no kompetentās iestādes puses, drīkst veikt 45 dienas pēc 1. punktā minētā paziņojuma iesniegšanas vai agrāk, ja kompetentā iestāde tam piekrīt.”

12

Direktīvas 2009/41 9. pantā, kura saturs būtībā ir gandrīz identisks Direktīvas 90/219, kurā izdarīti grozījumi, 10. pantam, ir paredzēts:

“1.   Par pirmo un turpmākām reizēm, kad mikroorganismu ierobežotas izmantošanas 3. vai 4. kategorijas procesu paredzēts veikt telpās, par kurām jāpaziņo saskaņā ar 6. pantu, iesniedz paziņojumu, kas satur V pielikuma C daļā uzskaitīto informāciju.

2.   Mikroorganismu ierobežotas izmantošanas 3. vai augstākās kategorijas procesu nedrīkst veikt, iepriekš nesaņemot atļauju no kompetentās iestādes, kas paziņo savu lēmumu rakstiski:

13

Direktīvas 2009/41 10. pants, kurš atbilst Direktīvas 90/219, kurā izdarīti grozījumi, 11. pantam, ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis izraugās iestādi vai iestādes, kuru kompetencē būtu to pasākumu īstenošana, ko tās pieņem, piemērojot šo direktīvu, kā arī 6., 8. un 9. pantā minēto paziņojumu saņemšana un vērā ņemšana.

2.   Kompetentās iestādes pārbauda minēto paziņojumu atbilstību šīs direktīvas prasībām, iesniegtās informācijas precizitāti un pilnīgumu, 4. panta 2. punktā minētā novērtējuma un mikroorganismu ierobežotas izmantošanas procesa kategorijas piešķiršanas pareizumu un, vajadzības gadījumā, arī ierobežojumu pasākumu un citu aizsargpasākumu, atkritumu apsaimniekošanas un ārkārtējās darbības pasākumu pietiekamību.

3.   Vajadzības gadījumā kompetentā iestāde var:

4.   Lai aprēķinātu 8. un 9. pantā minētos laika periodus, neņem vērā to laiku, kurā kompetentā iestāde:

vai

14

Direktīvas 2009/41 16. pantā, kura formulējums būtībā ir identisks Direktīvas 90/219, kurā izdarīti grozījumi, 17. panta formulējumam, ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka to kompetentās iestādes organizē inspekcijas un citus kontroles pasākumus, lai nodrošinātu, ka lietotāji izpilda šīs direktīvas prasības.”

15

Direktīvas 2009/41 18. panta 1., 3. un 4. punktā, kuri atbilst Direktīvas 90/219, kurā izdarīti grozījumi, 19. panta 1., 4. un 5. punktam, ir paredzēts:

“1.   Ja kādas informācijas izpaušana ietekmē vienu vai vairākus punktus, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvas 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai [(OV L 41, 26. lpp.] 4. panta 2. punktā, paziņotājs var norādīt, kāda informācija paziņojumos, ko viņš iesniedz saskaņā ar šo direktīvu, būtu jāuzskata par konfidenciālu. Tādos gadījumos jāiesniedz pārbaudāmi pierādījumi.

Kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar paziņotāju izlemj, kāda informācija tiks uzskatīta par konfidenciālu, un savu lēmumu dara zināmu paziņotājam.

[..]

3.   Komisija un dalībvalstu kompetentās iestādes neizpauž trešām pusēm nekādu informāciju, kas saskaņā ar 1. punktu tiek uzskatīta par konfidenciālu un kas tām ir paziņota vai citā veidā iesniegta saskaņā ar šo direktīvu, kā arī aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz saņemtiem datiem.

4.   Ja jebkāda iemesla dēļ paziņotājs atsauc savu paziņojumu, kompetentai iestādei jārespektē iesniegtās informācijas konfidencialitāte.”

16

2001. gada 22. jūnija Likuma par ģenētiski modificētiem organismiem (ustawa o organizmach genetycznie zmodyfikowanych) (Dz. U. 2007 Nr. 36, pozīcija Nr. 233; turpmāk tekstā – “Likums par ĢMO”) 3. pantā ir minētas šādas definīcijas:

[..]

[..].”

17

Atbilstoši Likuma par ĢMO 14. pantam:

“1.   Ministrs Likumu krājumā, ja vien 2. punktā nav noteikts citādi, publicē informāciju par 33. pantā minētajiem negadījumiem, kā arī to sekām un no tām izrietošajām briesmām.

2.   Tiesību normas saistībā ar piekļuvi informācijai par vidi mutatis mutandis ir piemērojamas piekļuves informācijai saistībā ar ĢMO gadījumā.”

18

Šī likuma 14.a pantā ir noteikts:

“Tiek izplatīta:

19

Šī likuma 16. pantā ir paredzēts:

“ĢMO ierobežotai izmantošanai ir nepieciešama ministra atļauja, ja iepriekšējās nodaļas normās nav noteikts citādi.”

20

Šī likuma 17. panta 1. punktā ir noteikts:

“Četras ĢMO ierobežotas izmantošanas kategorijas ir definētas atkarībā no riska cilvēka veselībai un videi pakāpes:

21

Likuma par ĢMO 21. pantā ir noteikts:

“1.   Jebkurā 16. pantā paredzētajā atļauju ĢMO ierobežotai izmantošanai pieteikumā it īpaši iekļauj:

2.   1. punktā minētajam atļaujas ĢMO ierobežotai izmantošanai pieteikumam pievieno:

3.   Jebkurā atļaujas jaunu ĢMO ierobežotai izmantošanai pieteikumā ietver arī informāciju par iepriekšējo ierobežoto izmantošanu.”

22

Šī likuma 23. pantā ir paredzēts:

“1.   Atļauju piešķir uz noteiktu laiku, kas nepārsniedz piecus gadus, pēc likumā paredzēto ĢMO ierobežotas izmantošanas ieviešanas nosacījumu izpildes pārbaudes, ja vien 4. punktā nav noteikts citādi.

2.   Pirms atļaujas piešķiršanas var:

3.   Izmaksas, kas saistītas ar papildu informācijas iesniegšanu un 2. punktā paredzēto atzinumu, ir jāsedz pieteikuma iesniedzējam.

4.   Ministrs atsaka piešķirt prasīto atļauju attiecībā uz III un IV kategorijas darbībām, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka paredzētajiem aizsardzības pasākumiem nav nepieciešamās garantijas pakāpes, lai izslēgtu jebkuras smagas un neatgriezeniskas sekas, iestājoties negadījumam vai jebkāda veida negadījuma riskam saistībā ar paredzēto ĢMO ierobežoto izmantošanu.”

23

Saskaņā ar minētā likuma 24. pantu:

“1.   Atļauja ĢMO ierobežotai izmantošanai tiek piešķirta trīs mēnešu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas. Šo termiņu aptur 23. panta 2. punkta 1) un 2) apakšpunktā paredzētajos gadījumos.

1.a   Saistībā ar 29. pantā minētajiem gadījumiem 1. punktā minēto atļauju ĢMO ierobežotai izmantošanai izsniegšanas termiņu var pagarināt uz laikposmu, kas ir vienāds ar apspriešanās laikposmu, kurš nepārsniedz 30 dienas.

2.   Ja tiek konstatēts, ka darbība ir tikusi klasificēta zemāka riska kategorijā, nekā ir tā kategorija, kurā, ņemot vērā saņemtos dokumentus, tā būtu jāklasificē, ĢMO lietotājam var prasīt veikt izmaiņas darbības klasifikācijā.

3.   Atteikuma veikt grozījumus darbības klasifikācijā gadījumā ministrs atsakās piešķirt vai anulē atļauju.

4.   Ja tas vajadzīgs cilvēka veselības vai vides aizsardzībai, ĢMO ierobežotas izmantošanas atļaujā var noteikt papildu nosacījumus ĢMO ierobežotas izmantošanas īstenošanai saistībā ar prasību piemērošanu attiecībā uz darbinieku drošuma un drošības pasākumu pakāpi un veidu, kas pārsniedz, pamatojoties uz 17. un 18. pantu, definētās prasības.”

24

Šī paša likuma 29. pantā ir paredzēts:

“Sabiedrības līdzdalība procedūrā, kuras priekšmets ir lēmuma pieņemšana par atļaujas ĢMO ierobežotai izmantošanai izsniegšanu, reglamentē tiesību normas par sabiedrības līdzdalību procedūrās saistībā ar vides aizsardzību.”

25

Likuma par ĢMO 31. pantā ir paredzēta iespēja konkrētās kategorijas klasifikāciju aizstāt ar “jaunu ĢMO ierobežotu izmantošanu, kas klasificēta I vai II riska kategorijā, veikta tajā pašā vietā un tajos pašos apstākļos, [kas] neprasa jaunas atļaujas ĢMO ierobežotai izmantošanai saņemšanu, ja vien 24. panta 2. punktā nav noteikts citādi.”

26

Šī likuma 32. pantā ir paredzēts:

“1.   ĢMO lietotājs nekavējoties informē ministru un 19. panta 5. punktā minēto iestādi

2.   1. punkta 1) apakšpunktā minētajos gadījumos ministrs, ņemot vērā ar personu vai vides drošību saistītus aspektus, lūdz ĢMO lietotāju veikt izmaiņas nosacījumos vai arī apturēt vai izbeigt ĢMO ierobežotu izmantošanu, nosakot ĢMO lietotājam termiņu šo darbību īstenošanai.”

27

Minētā likuma 34. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Ministrs uztur ĢMO ierobežotas izmantošanas reģistru.

2.   1. punktā minētajā reģistrā iekļauj:

2.a   Reģistrs tiek uzturēts elektroniski.

3.   Šis reģistrs ir publiski pieejams; direktīvas 14. panta 2. punkta un 14.a pantu piemēro mutatis mutandis.

4.   Reģistrs ir pieejams bez maksas.”

28

2008. gada 3. oktobra Likums par piekļuvi informācijai saistībā ar vidi un tās aizsardzību, par sabiedrības līdzdalību vides aizsardzībā un ietekmes uz vidi novērtēšanu (ustawa o udostępnianiu informacji o środowisku i jego ochronie, udziale społeczeństwa w ochronie środowiska oraz o ocenach oddziaływania na środowisko) (Dz. U. Nr. 199, pozīcija 1277; turpmāk tekstā – “Likums par piekļuvi informācijai saistībā ar vidi”) ietilpst regulējumā, kas piemērojams attiecībā uz ģenētiski modificētu mikroorganismu ierobežotu izmantošanu Polijas teritorijā.

29

Saskaņā ar šī likuma 16. panta 1. punktu administratīvās iestādes liedz sabiedrībai piekļuvi informācijai saistībā ar vidi un tās aizsardzību, ja šajā informācijā ietilpst:

30

Likuma par piekļuvi informācijai saistībā ar vidi 33.–38. pantā ir paredzēti noteikumi saistībā ar sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos.

31

Šī likuma 33. pantā ir noteikts:

“Pirms nav pieņemts vai grozīts lēmums, ar kuru lūgta sabiedrības līdzdalība, par šī lēmuma pieņemšanu kompetentā iestāde visdrīzākajā iespējamā laikā informē sabiedrību par:

32

2007. gada 23. oktobrī Komisija Polijas Republikai nosūtīja brīdinājuma vēstuli, kurā tā vērsa šīs dalībvalsts uzmanību uz nepieciešamību nodrošināt Direktīvas 98/81 pilnīgu un pareizu transponēšanu.

33

Polijas Republika uz šo brīdinājuma vēstuli atbildēja ar 2007. gada 13. decembra vēstuli, ar kuru tā noraidīja argumentus, kurus Komisija bija izvirzījusi iebildumu saistībā ar šīs direktīvas tiesību normu transponēšanas neesamību un nepareizu transponēšanu pamatojumam.

34

Tā kā Komisija ar šo atbildi nebija apmierināta, tā 2009. gada 25. jūnijā Polijas Republikai nosūtīja argumentētu atzinumu.

35

Ar 2009. gada 20. augusta vēstuli Polijas Republika uz šo argumentēto atzinumu atbildēja, atkārtojot argumentāciju, ko tā bija norādījusi atbildē uz Komisijas brīdinājuma vēstuli.

36

Šādos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.

37

Vispirms jāatgādina, ka Komisija ir tiesīga prasīt, lai tiktu atzīta to valsts pienākumu neizpilde, kuri tika noteikti Savienības tiesību akta sākotnējā redakcijā, kas vēlāk tika grozīta vai atcelta, un kuri ir saglabāti jaunajos noteikumos (2006. gada 5. oktobra spriedums lietā C-275/04 Komisija/Beļģija, Krājums, I-9883. lpp., 35. punkts; 2008. gada 11. decembra spriedums lietā C‑174/07 Komisija/Itālija, 31. punkts, un 2010. gada 17. jūnija spriedums lietā C-492/08 Komisija/Francija, Krājums, I-5471. lpp. 31. punkts).

38

Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka saistības, kas izriet no Direktīvas 2009/41 pantiem, uz kuriem atsaucas Komisija, atbilst tiem, kas jau bija piemērojami pirms šīs direktīvas spēkā stāšanās saskaņā ar Direktīvu 90/219, kurā izdarīti grozījumi. Tādējādi saistībā ar šo tiesvedību Komisija var atsaukties uz apgalvoto pienākumu neizpildi, kaut arī pirmstiesas procedūrā tā ir pamatojusies uz atbilstošajām Direktīvas 90/219, kurā izdarīti grozījumi, normām, kuras bija tobrīd piemērojamas.

39

Turklāt ir jāprecizē, ka Komisija savā replikā pēc tam, kad tā bija iepazinusies argumentiem, kurus savos iebildumu rakstos bija izvirzījušas Polijas iestādes, nolēma atsaukt savus prasības pieteikumā izklāstītos iebildumus attiecībā uz Direktīvas 2009/41 2. panta f) punktu, 4. panta 3. punktu, 6. pantu, 8. panta 1. punktu un 9. panta 1. punktu, kā arī V pielikuma A daļas ceturto ievilkumu, B daļas pirmo ievilkumu un C daļas pirmo ievilkumu, kuri līdz ar to vairs nav šīs prasības priekšmets.

40

Vispirms Komisija atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Savienībā tostarp ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā šīs tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi.

41

Komisijas ieskatā ar Direktīvu 2009/41 izveidotās sistēmas pareizu darbību var nodrošināt vienīgi ar tādu interpretāciju un šajā regulā minēto definīciju pareizu transponēšanu, jo pārāk plaša noteiktu jēdzienu definēšana varētu ietekmēt citu minētās direktīvas normu transponēšanas pareizumu. Līdz ar to Komisija uzskata, ka direktīvā minēto definīciju burtiska atveidošana ir vislabākais veids, lai izvairītos no nevienveidīgas Savienības tiesību piemērošanas dalībvalstīs.

42

Pieņemot, ka Likumā par ĢMO ir transponētas vairākas direktīvas, kuras attiecas uz to pašu jomu, un ka šim likumam ir plašāka piemērošanas joma nekā Direktīvai 2009/41, Komisija uzsver, ka katras ar minēto likumu transponētās direktīvas pareiza ieviešana, kas nodrošināta pietiekami pārredzamā veidā un kas ļauj izvairīties no jebkādām šaubām vai jebkādām praktiskām grūtībām, prasa, lai tiesību normu, ar kurām nolemts transponēt šīs direktīvas, ratione personæ un ratione materiæ piemērošanas jomas būtu vismaz skaidri definētas un lai īstenotā transponēšana ļautu skaidri nošķirt tiesību normas, ar kurām transponē Direktīvu 2009/41, no tām, kuras neietilpst tās piemērošanas jomā, kā tas neesot šajā lietā.

43

Turklāt Komisija apgalvo, ka, pat ja dalībvalstis attiecībā uz organismiem, kas neietilpst Direktīvas 2009/41 piemērošanas jomā, var garantēt analogu aizsardzību tai, kura izriet no šīs direktīvas, šīs valstis transponēšanas laikā tomēr nevar grozīt definīcijas, kas paredzētas direktīvā, jo Savienības tiesību aktu vienveidīga piemērošana visās dalībvalstīs un autonomas un vienveidīgas šajos tiesību aktos noteikto jēdzienu interpretācijas princips pretējā gadījumā zaudētu jebkādu iedarbību.

44

Konkrētāk, Komisija pārmet Polijas Republikai, ka tā Likumā par ĢMO Direktīvā 2009/41 lietoto jēdzienu “mikroorganisms” un “ģenētiski modificēts mikroorganisms” vietā izmantojusi jēdzienus “organisms” un “ģenētiski modificēts organisms”, kā arī to, ka tā šajos valsts tiesiskajā regulējumā paredzētajos jēdzienos nav iekļāvusi “dzīvnieku un augu šūnu kultūras”.

45

Komisija arī norāda, ka Likumā par ĢMO jēdziena “ģenētiski modificēts organisms” definīcijā izmantots formulējums “kura ģenētiskais materiāls ir izmainīts tādā veidā, ka tas nevairojas dabiskos apstākļos [..]”, lai gan Direktīvā 2009/41 ir izmantots precīzāks formulējums, proti, “kurā ģenētiskais materiāls ir izmainīts tādā veidā, kas nav dabiskā [kopulācija un/vai dabiskā krustmija]”.

46

Šajā kontekstā Komisija arī apgalvo, ka tas, ka citas definīcijas, kuras norādītas Likumā par ĢMO, norāda nevis uz “ģenētiski modificētiem mikroorganismiem”, bet uz “ģenētiski modificētiem organismiem”, piešķir šī likuma normām, kuras balstītas uz šīm definīcijām, plašāku piemērošanas jomu. No minētā izrietot tiesiskās noteiktības trūkums, kā arī praktiskas grūtības Direktīvas 2009/41 piemērošanā.

47

Polijas Republika apstrīd Komisijas izvirzītos argumentus. Attiecībā uz Likumā par ĢMO paredzētās jēdziena “ģenētiski modificēts organisms” definīcijas, kurā izmantots formulējums “kura ģenētiskais materiāls ir izmainīts tādā veidā, ka tas nevairojas dabiskos apstākļos [..]”, apgalvoto neprecizitāti šī dalībvalsts apstrīd šādas neprecizitātes esamību ne tikai pēc būtības, bet arī attiecībā uz Komisijas prasības pieņemamību, ciktāl šis iebildums esot pirmoreiz izvirzīts tiesvedības Tiesā stadijā. Minētais iebildums tātad bija jāatzīst par pieņemamu.

48

Polijas Republika būtībā norāda, ka Likuma par ĢMO materiālā piemērošanas joma neattiecas vienīgi uz tiesību normām, kas nodrošina Direktīvas 2009/41 transponēšanu, bet ietver vairākas normas no citiem Savienības tiesību aktiem, tostarp arī Direktīvu 2001/18. Līdz ar to šis likums reglamentējot ne tikai ģenētiski modificēto mikroorganismu izmantošanu, bet arī vairākus citus ar šo izmantošanu saistītus jautājumus.

49

Līdz ar to minētajā likumā ietverto jēdzienu “organisms” un “ģenētiski modificēts organisms” definīcijas attiecoties gan uz ģenētiski modificētiem mikroorganismiem, gan uz citiem ģenētiski modificētiem organismiem, jo visi Direktīvā 2009/41 ietverto definīciju elementi esot iekļauti attiecīgajās valsts tiesību normās. Vienīgā pastāvošā atšķirība izrietot no Likuma par ĢMO piemērošanas jomas paplašināšanas salīdzinājumā ar Direktīvas 2009/41 normu piemērošanas jomu. Šī atšķirība attiecoties uz to, ka Polijas tiesību aktos noteiktā definīcija ir tikusi paplašināta, lai tajā iekļautu makroorganismus. Turklāt šī likuma paplašinātā piemērošanas joma attiecoties uz jautājumu, kas nav ticis saskaņots Savienības līmenī.

50

Attiecībā uz Komisijas izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru Polijas tiesiskajā regulējumā paredzētā jēdziena “organisms” definīcijā nav ietvertas “dzīvnieku un augu šūnu kultūras”, Polijas Republika uzsver, ka šajā definīcijā, kāda tā ietverta Likumā par ĢMO, atbilstoši šī likuma 3. panta 1. punktam ir iekļauta “jebkāda mikrobioloģiska vienība, šūnu vai bezšūnu, kas ir spējīga vairot vai pārnest ģenētisko materiālu, tostarp vīrusus un viroīdus”. Tādējādi minētajā definīcijā ietilpstot tādas kultivētas šūnas kā dzīvnieku un augu šūnas. Proti, kultivētas šūnas ietilpstot plašākā kategorijā, kuru nosaka šajā likumā ietvertā definīcija, jo tās ietver bioloģiskas vienības, šūnu vai bezšūnu, kas ir spējīgas reproducēties vai pārnest ģenētisko materiālu. Polijas Republika uzskata, ka, ciktāl šīs šūnas ietilpst Likuma par ĢMO normu piemērošanas jomā, kas paredzētas ģenētiski modificētu organismu ierobežotai izmantošanai, Direktīvas 2009/41 prasības ir ievērotas.

51

Attiecībā uz norādītajām atšķirībām starp Likumā par ĢMO paredzēto formulējumu “ģenētiskais materiāls ir izmainīts tādā veidā, ka tas nevairojas dabiskos apstākļos” un Direktīvā 2009/41 izmantoto formulējumu “ģenētiskais materiāls ir izmainīts tādā veidā, kas nav dabiskā [kopulācija un/vai dabiskā krustmija]”, Polijas Republika apstrīd tādu atšķirību esamību un šajā ziņā precizē, ka darbības vārda lietošana tagadnes divdabja formā kā papildinātāju [attiecīgi poļu valodas versijā] nav pretrunā šīs direktīvas mērķiem.

52

Attiecībā uz pirmā iebilduma pieņemamību, ciktāl tas attiecas uz formulējumu “kura ģenētiskais materiāls ir izmainīts tādā veidā, ka tas nevairojas dabiskos apstākļos [..]”, vispirms ir jāatgādina, ka lietas dalībnieks tiesvedības laikā attiecīgajā instancē nevar grozīt pašu strīda priekšmetu un ka prasības pamatojums ir jāpārbauda, ievērojot prasījumus, kas ietverti šajā instancē sākotnēji iesniegtajā prasības pieteikumā (skat. it īpaši 2010. gada 11. novembra spriedumu lietā C-543/08 Komisija/Portugāle, Krājums, I-11241. lpp., 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Turklāt atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantam un Tiesas Reglamenta, redakcijā, kas bija spēkā dienā, kad Komisija cēla prasību, 38. panta 1. punktam Komisijai ir pienākums ikvienā saskaņā ar LESD 258. pantu iesniegtā prasības pieteikumā norādīt konkrētus iebildumus, par kuriem Tiesai tiek lūgts lemt, kā arī vismaz kopsavilkumā norādīt tiesiskos un faktiskos apstākļus, ar kuriem šie iebildumi ir pamatoti (šajā ziņā skat. 1992. gada 31. marta spriedumu lietā C-52/90 Komisija/Dānija, Recueil, I-2187. lpp., 17. punkts; 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C-508/03 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājums, I-3969. lpp., 62. punkts; 2010. gada 3. jūnija spriedumu lietā C-487/08 Komisija/Spānija, Krājums, I-4843. lpp., 71. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 21. punkts).

54

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Komisija savos pieteikumā par lietas ierosināšanu norādītajos apsvērumos skaidri norādīja, ka tā pārmet Polijas Republikai to, ka tā nav pareizi transponējusi Direktīvas 2009/41 2. panta b) punktā ietverto jēdzienu “ģenētiski modificēts mikroorganisms”, Likumā par ĢMO izmantojot jēdzienu “ģenētiski modificēts organisms”.

55

Taisnība, ka Komisija vienīgi prasības pieteikumā pirmoreiz izvirzīja argumentu saistībā ar Likumā par ĢMO ietvertā jēdziena “ģenētiski modificēts organisms” definīcijas daļas neprecizitāti, kurā organisms raksturots kā tāds, “kura ģenētiskais materiāls ir izmainīts tādā veidā, ka tas nevairojas dabiskos apstākļos [..]”. Komisijas ieskatā Direktīva 2009/41, kurā lietots formulējums “kura ģenētiskais materiāls ir izmainīts tādā veidā, kas nav dabiskā [kopulācija un/vai dabiskā krustmija]”, ir precīzāka.

56

Jākonstatē, ka Komisija joprojām norāda uz to pašu definīciju, ciktāl definīcijas daļa, kurā minēts formulējums “kura ģenētiskais materiāls ir izmainīts tādā veidā, ka tas nevairojas dabiskos apstākļos [..]”, ir jēdziena “organisms” definīcijas daļa, no kuras tā ir neatdalāma un kura tādējādi ir Komisijas vispārēji izvirzītā iebilduma priekšmets. Tādējādi pretēji Polijas Republikas apgalvojumiem Komisija vienīgi precizēja iebildumu, saskaņā ar kuru šī dalībvalsts nav pareizi transponējusi Direktīvā 2009/41 noteikto jēdzienu, saistībā ar šī iebilduma formulējumu atsaucoties uz vienu šī jēdziena daļu drīzāk kā papildu argumentu, lai ilustrētu minētā iebilduma pamatotību.

57

No minētā izriet, ka tas, ka Komisija detalizēti izklāstīja iebildumu, kuru tā vispārīgā veidā jau bija norādījusi pirmstiesas procedūrā, nav grozījis apgalvotās valsts pienākuma neizpildes priekšmetu un līdz ar to tam nav nekādas ietekmes uz strīda apmēru (skat. 2003. gada 27. novembra spriedumu lietā C-185/00 Komisija/Somija, Recueil, I-14189. lpp., 84.–87. punkts; 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-171/08 Komisija/Portugāle, Krājums, I-6817. lpp., 29. punkts, un iepriekš minēto 2010. gada 11. novembra spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 23. punkts).

58

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Polijas Republikas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

59

Attiecībā uz lietas būtību ir jāatgādina, ka Komisija neapstrīd to, ka Polijas Republikai ir tiesības paplašināt ar Regulu Nr. 2009/41 izveidotās aizsardzības sistēmas piemērošanas jomu uz citām jomām, proti, “organismiem” un “ģenētiski modificētiem organismiem”. Tā tomēr uzskata, ka būtu lietderīgi garantēt iespēju pietiekami skaidri nošķirt valsts tiesību normas, ar kurām transponēta šī direktīva, no tām, uz kurām neattiecas šis Savienības tiesību akts, lai novērstu tiesiskās noteiktības trūkumus, kā arī jebkuras šaubas vai praktiskas grūtības. Līdz ar to šīs iestādes ieskatā definīcijas, kas ietvertas minētajā direktīvā, ir jātransponē valsts tiesību aktos burtiski, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs.

60

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīvas transponēšana valsts tiesību sistēmā neprasa obligāti formālu un burtisku šīs direktīvas normu atveidi skaidrā un īpašā tiesību normā, bet var būt pietiekami ar vispārēju juridisko kontekstu, ar nosacījumu, ka tas patiešām nodrošina šīs direktīvas pilnīgu piemērošanu pietiekami skaidrā un precīzā veidā (skat. 2011. gada 3. marta spriedumu lietā C-50/09 Komisija/Īrija, Krājums, I-873. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Turklāt šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Komisija vienīgi norādīja uz Direktīvas 2009/41 specifiku, neprecizējot, pirmkārt, kā šī specifika, kas prasot šajā direktīvā definēto jēdzienu burtisku transponēšanu, izpaužas, un, otrkārt, iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka Polijas Republikas izvēlētā transponēšanas metode, kas Likumā par ĢMO izmantotajiem jēdzieniem piešķir plašāku nozīmi, rada risku, ka netiek skaidri identificētas tiesību normas, kas nodrošina minētās direktīvas transponēšanu, tādējādi apdraudot Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu. Tostarp Komisija neizteica nevienu hipotēzi, kurā viena no Likumā par ĢMO lietotajām paplašinātajām definīcijām varētu radīt praktiskas grūtības vai neizpratni saistībā ar šī likuma piemērošanu gan attiecībā uz mikroorganismiem, gan ģenētiski modificētiem mikroorganismiem.

62

Turklāt Komisija nekādi nav pierādījusi, ka vienīgi jēdziena “organisms” lietošana jēdziena “mikroorganisms” vietā patiešām varēja apdraudēt ar Direktīvu 2009/41 sasniedzamos mērķus.

63

Attiecībā uz Komisijas izvirzīto argumentu saistībā ar to, ka jēdzienu “ģenētiski modificēts organisms” un “ģenētiski modificēts mikroorganisms” nepareizai definīcijai ir negatīvas sekas uz citiem minētajā direktīvā ietilpstošiem jēdzieniem, tādiem kā “negadījums” vai “lietotājs”, ir jākonstatē, ka Komisija nekādi nav pierādījusi, ka šis vienīgais apstāklis veido Polijas Republikas pienākuma neizpildi.

64

Attiecībā uz argumenta saistībā ar augu un dzīvnieku šūnu kultūrām neminēšanu Likumā par ĢMO ietvertajā jēdzienā “organisms”, kā to pamatoti norāda Polijas Republika, ir jākonstatē, ka šajā jēdzienā, kas ietver “mikroorganismus”, obligāti ietilpst arī augu un dzīvnieku šūnu kultūras. Proti, saskaņā ar šī likuma 3. panta 1. punktu uz šīm kultūrām attiecas bioloģiskas vienības, šūnu vai bezšūnu, kas ir spējīgas vairot vai pārnest ģenētisko materiālu. Attiecībā uz šo punktu Direktīvas 2009/41 noteikumi ir tikuši ievēroti un šī tiesību norma ir pietiekami skaidra un līdz ar to tās interpretācija nevar radīt šaubas.

65

Attiecībā uz argumentu par semantiskām atšķirībām, kuras izvirzītas starp Direktīvā 2009/41 ietverto jēdziena “ģenētiski modificēts organisms” definīcijas daļu, proti, teikuma daļu “kurā ģenētiskais materiāls ir izmainīts tādā veidā, kas nav [dabiskā kopulācija un/vai dabiskā krustmija]”, un Likumā par ĢMO izmantoto jēdziena “organisms” definīciju, proti, formulējumu “kura ģenētiskais materiāls ir izmainīts tādā veidā, ka tas nevairojas dabiskos apstākļos [..]”, ir jākonstatē, ka Komisija vienīgi apgalvo, ka šajā direktīvā ir izmantots precīzāks formulējums un ka, lai izvairītos no jebkādas pārprotamības vai neskaidrības, šis formulējums ir jāatveido burtiski. Komisija nav pierādījusi, kādēļ tā paša darbības vārda kā papildinājuma lietošana tagadnes divdabja formā un vārda “dabiski” lietošana vārdu savienojuma “dabiskos apstākļos” vietā varēja būt pretrunā, pirmkārt, principiem, kas piemērojami šī sprieduma 60. punktā minētajā judikatūrā paredzēto direktīvu transponēšanai un, otrkārt, ar Direktīvu 2009/41 sasniedzamajiem mērķiem.

66

Līdz ar to Komisijas argumentācija nav atbalstāma.

67

Komisija pārmet Polijas Republikai, no vienas puses, ka tā paplašina Direktīvas 2009/41 piemērošanas jomu attiecībā uz jēdzienu “negadījums”, uzskatot, ka tas attiecas ne tikai uz gadījumiem, kad pieļauta “būtiska” izplatīšana, bet arī uz ikvienu gadījumu, kas rada neapzinātu izplatīšanu, lai tas būtu būtisks vai nē.

68

No otras puses, lietojot vārdu “spēt” vēlējuma izteiksmē, šī direktīva tās poļu valodas versijā attiecas arī uz hipotēzēm, kurās izplatīšanai ir vienīgi potenciāls risks, lai gan definīcija, kura ir ietverta Likumā par ĢMO un kurā kopā ar īpašības vārdu “tiešs” ir lietots darbības vārds “spēt” īstenības izteiksmē, norādot drīzāk uz situācijām, kurās risks ir reālāks.

69

Komisija šajā kontekstā precizē, ka citāda jēdziena “negadījums” definīcija, kura ietverta Polijas tiesību aktos, var radīt praktiskas grūtības, piemērojot minētās direktīvas 15. pantu, kurā tostarp paredzēta apspriešanās ar citām dalībvalstīm, kas var ciest negadījuma rezultātā, par ārkārtas pasākumu plānu īstenošanu, pienākums informēt Komisiju par katru negadījumu, kā arī Komisijas pienākums turēt negadījumu reģistru.

70

Polijas Republika, uzsverot, ka jēdziena “negadījums” definīcija nevar radīt nekādas praktiskas grūtības, Komisijas šajā ziņā izvirzītajiem argumentiem nepiekrīt pilnībā un aizstāv tās veikto Direktīvas 2009/41 interpretāciju, saskaņā ar kuru neapzināta izpaušana, kura varētu radīt risku veselībai vai videi, bet kas neesot būtiska, šīs direktīvas izpratnē ir uzskatāma par “negadījumu”. Šajā ziņā tā norāda, ka šāda interpretācija arī ir uzskatāma par stingrāku aizsargpasākumu, ko dalībvalstis var īstenot saskaņā ar LESD 193. pantu.

71

Vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas 2009/41 galvenie mērķi ir cilvēka veselības un vides aizsardzība. Ir arī jānorāda, kā atzīst Komisija, ka nekas neliedz Polijas Republikai savos tiesību aktos paredzēt plašāku jēdziena “negadījums” definīciju, nekā paredzēts Direktīvā 2009/41, kurā ir aptverti arī negadījumi saistībā ar ģenētiski modificētiem organismiem. Turklāt jēdziena “būtisks” izlaišana Likuma par ĢMO 3. panta 8. punktā nozīmē pastiprinātas aizsardzības ieviešanu negadījumu, kuros ir iesaistīti šādi organismi, jomā, ko Polijas Republikai arī ir tiesības noteikt. Tādējādi šāds teksta izlaidums neapdraud ar Direktīvu 2009/41 sasniedzamos mērķus un līdz ar to nav uzskatāms par tās nepareizu transponēšanu.

72

Tāpat ir arī jānorāda, ka Likumā par ĢMO darbības vārda “spēt” lietošana īstenības izteiksmē vēlējuma izteiksmes vietā, kas izmantota Direktīvas 2009/41 poļu valodas versijā, nevar tikt uzskatīta par pretēju ar šo direktīvu sasniedzamajiem mērķiem, jo konkrētās tiesību normas saturs ar šādu lietojumu nekādi nav izmainīts. Tāpat ir arī attiecībā uz jēdziena “tiešs” lietojumu šajā likumā, lai gan direktīvā ir lietots jēdziens “uzreiz”. Tādējādi šajos abos gadījumos Polijas Republika ir veikusi pareizu šīs direktīvas transponēšanu, ļaujot nodrošināt tās efektīvu piemērošanu atbilstoši sasniedzamajiem aizsardzības mērķiem.

73

Visbeidzot, attiecībā uz iespējamajām jēdziena “negadījums” transponēšanas ar Likumu par ĢMO negatīvajām sekām, ņemot vērā Direktīvas 2009/41 15. pantu, kurā tostarp paredzēta apspriešanās ar citām dalībvalstīm par ārkārtas pasākumu plānu īstenošanu, Komisija uzskata, ka šajā likumā nav skaidri noteikts, kurā brīdī šādas apspriešanās ir jāveic. Šīs iestādes ieskatā atbilstošās minētā likuma normas neļauj noteikt situācijas, kurās tā ir jāinformē par negadījuma apstākļiem, ņemot vērā, ka šis pats likums ir balstīts uz jēdziena “negadījums” definīciju, kas ir atšķirīga no tās, kura ietverta šajā direktīvā.

74

Šajā ziņā Komisija vienīgi norāda, pirmkārt, ka Likums par ĢMO neļauj skaidri noteikt, kurā brīdī ir jārīko konkrētās apspriešanās, tomēr nenorādot iemeslus, kuru dēļ Polijas likumdevēja izmantotā “negadījuma” definīcija tās ieskaitā izraisa šādas sekas.

75

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka jēdziena “negadījums” izmantošanas šajā likumā sekas ir tādas, ka normas attiecībā uz Direktīvas 2009/41 15. pantā paredzētās informācijas saistībā ar negadījumiem apmaiņu ir piemērojamas arī attiecībā uz informāciju saistībā ar neliela apmēra GMO izplatīšanu, bet kas tomēr var radīt briesmas cilvēku veselībai un videi uzreiz vai pēc kāda laika. Kā jau tika izklāstīts šī sprieduma 71. punktā, tiesiskais regulējums, kuram raksturīgs augsts piesardzības līmenis attiecībā uz negadījumiem, kuri saistīti ar ģenētiski modificētu organismu izmantošanu, nevar būt pretrunā ar šo direktīvu sasniedzamajiem mērķiem.

76

Līdz ar to Komisijas argumentācija nav atbalstāma.

77

Komisija Polijas Republikai pārmet, ka tā Likumā par ĢMO definējusi “lietotāju” kā “fizisku vai juridisku personu vai arī organizatorisku vienību, kurai nav tiesībspējas, kas uz sava rēķina veic ĢMO ierobežotu izmantošanu vai darbību, kuru veido ĢMO apzināta izplatīšana vidē, tostarp ĢMO produktu laišana tirgū”. Šī definīcija, kura esot plašāka nekā Direktīvā 2009/41 paredzētā, raisot neskaidrības tostarp attiecībā uz to, kas attiecas uz lietotāju pienākumiem un to pārbaudi, tādējādi, ka šajā direktīvā noteiktā jēdziena “lietotājs” definīcija esot jāatveido burtiski.

78

Komisijas ieskatā starp abām konkrētajām definīcijām pastāvošajām atšķirībām ir praktiska nozīme, ņemot vērā, ka “lietotājiem” ir jāizpilda vairāki Direktīvā 2009/41 paredzētie nosacījumi, kuri tomēr neattiecas uz šo tiesvedību. Turklāt Komisija uzskata, ka šīs direktīvas 16. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāorganizē kontroles pasākumi, lai nodrošinātu, ka lietotāji ievēro minētās direktīvas normas. Tādējādi starp minētajā direktīvā ietverto definīciju un to, kas paredzēta Likumā par ĢMO, konstatētās atšķirības varētu radīt neizpratni un šaubas minētā likuma piemērošanā.

79

Polijas Republika norāda, ka Komisija nebalstās ne uz vienu konkrētu argumentu un ka līdz ar to pamata formulējums neesot pietiekami skaidrs, precīzs un saskaņots, lai atbildētāja dalībvalstij ļautu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt savu tiesas pārbaudi. Turklāt šī dalībvalsts uzsver, ka šīs tiesvedības priekšmets nav vairāku šajā ziņā Komisijas minēto tiesību normu pārkāpums.

80

Pietiek konstatēt, ka Komisija vienīgi apgalvo, ka Direktīvas 2009/41 paredzētās definīcijas formāls un burtisks atveidojums vien ļauj pareizi transponēt tās normas, tostarp tās, kuras raksturīgas jēdzienam “lietotājs”, kā tostarp tās 4. panta 2. punktu, 5. panta 1. punktu, 6. un 7. pantu, 11. panta 1. punktu un 14. panta 1. punktu, tomēr nenosakot iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka Polijas Republikas izvēlētā pieeja negarantē minētās direktīvas pienākumiem pakļautajiem tiesību subjektiem prasīto tiesisko skaidrību un noteiktību.

81

Turklāt Polijas Republika pamatoti norāda, ka Direktīvā 2009/41 nav ietvertas jēdzienu “fiziska persona” un “juridiska persona” definīcijas, līdz ar to tās ietilpst dalībvalstu kompetencē. Tā Polijas tiesībās paredzētās organizatoriskās vienības, kurām nav tiesībspējas, bet kuras var būt civiltiesisko attiecību subjekti, tāpat kā fizikas vai juridiskas personas, ir jāiekļauj jēdzienā “lietotāji”. Ar Direktīvā 2009/41 ietvertā jēdziena “lietotājs” definīcijas burtisku atveidojumu minētajā Polijas tiesiskajā regulējumā paredzētajām organizatoriskajām vienībām nav noteikti Savienības tiesībās paredzētie pienākumi un šīm vienībām neesot paredzēta iespēja īstenot savas tiesības tādā pašā veidā kā Savienības tiesībās ietvertajā definīcijā ietvertajām fiziskajām personām un juridiskajām personām.

82

Komisija uzskata, ka pastāvošās atšķirības starp Direktīvā 2009/41 ietverto jēdziena “lietotājs” definīciju un to, kas izmantota Likumā par ĢMO, rada neskaidrības un šaubas attiecībā uz direktīvas 16. pantā paredzētās kontroles īstenošanu. Šī iestāde tomēr nenorāda ne uz vienu elementu, ar kuru varētu konstatēt, kā šādas neskaidrības varētu izpausties.

83

No minētā izriet, ka iebildums saistībā ar Direktīvas 2009/41 2. panta a), b), d) un e) punkta nepareizu transponēšanu nevar tikt atbalstīts.

84

Tādējādi, tā kā pirmais Komisijas izvirzītais iebildums nav pamatots, tas ir jānoraida pilnībā.

85

Komisija pārmet Polijas Republikai, ka tā nav pilnībā transponējusi Direktīvas 2009/41 10. panta 3. punktu. Likuma par ĢMO 24. panta 4. punkts ierobežojot iespēju saskaņot ĢMO ierobežotas izmantošanas papildu nosacījumus vienīgi ar gadījumiem, kuros to prasa nepieciešamība aizsargāt cilvēku veselību vai vidi, lai gan šajā minētās direktīvas tiesību normā nav paredzēts neviens šāds ierobežojums.

86

Polijas Republika iebilst, ka Komisija atsaucas uz jaunu iebildumu, kurš nav ticis izvirzīts pirmstiesas procedūrā, un tā secina, ka tas ir nepieņemams. Pakārtoti attiecībā uz lietas būtību Polijas Republika apstrīd Komisijas iesniegtos argumentus, norādot, ka kritizētajā Likuma par ĢMO tiesību normā kompetentajai iestādei ir paredzēta iespēja definēt papildu nosacījumus ģenētiski modificētu organismu ierobežotas izmantošanas ieviešanai.

87

Attiecībā uz Polijas Republikas izvirzīto iebildi par nepieņemamību ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības par valsts pienākumu neizpildi, piemērojot LESD 258. pantu, priekšmets ir noteikts Komisijas argumentētajā atzinumā tādējādi, ka prasībai ir jābūt pamatotai ar tādiem pašiem iemesliem un pamatiem kā šim atzinumam (iepriekš minētais 2010. gada 8. jūlija spriedums lietā Komisija/Portugāle, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

88

Tomēr šī prasība nevar būt tik plaša, lai jebkurā gadījumā pieprasītu pilnīgu sakritību starp iebildumu formulējumu argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā un prasījumos prasības pieteikumā, ja strīda priekšmets, kāds tas ir noteikts argumentētajā atzinumā, nav ticis paplašināts vai grozīts (iepriekš minētais 2010. gada 8. jūlija spriedums lietā Komisija/Portugāle, 26. punkts). Komisija tomēr prasības pieteikumā var tostarp precizēt savus sākotnējos iebildumus ar nosacījumu, ka tā negroza strīda priekšmetu (2013. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑576/10 Komisija/Nīderlande, 35. punkts).

89

Šajā lietā ir jāatgādina, ka gan brīdinājuma vēstulē, gan argumentētajā atzinumā Komisija norādīja, ka tā pārmetusi Polijas Republikai, ka tā nav Direktīvas 2009/41 10. panta 3. punktu transponējusi pilnībā, pamatojoties uz to, ka Likumā par ĢMO nebija iekļautas tiesību normas, kas pilnvaro kompetento valsts iestādi prasīt no lietotāja, lai tas groza paredzētās ģenētiski modificēto organismu ierobežotas izmantošanas nosacījumus.

90

Polijas Republika pirmstiesas procedūrā minēja vairākas šī likuma tiesību normas, lai pierādītu, ka tā bija nodrošinājusi šī 10. panta 3. punkta pareizu transponēšanu minētā likuma 24. panta 4. punktā.

91

Komisija iebilda, ka šī Likuma par ĢMO norma ierobežo iespēju saskaņot ģenētiski modificētu organismu ierobežotas izmantošanas papildu nosacījumus vienīgi ar gadījumiem, kuros to prasa nepieciešamība aizsargāt cilvēka veselību vai vidi, lai gan Direktīvas 2009/41 10. panta 3. punktā nav paredzēti šādi ierobežojumi.

92

Tādējādi atbilstoši šī sprieduma 57. punktā minētajai judikatūrai tas, ka Komisija detalizēti izklāstīja iebildumu, kuru tā vispārīgā veidā jau bija norādījusi pirmstiesas procedūrā, nav grozījis apgalvotās pienākuma neizpildes priekšmetu un līdz ar to tam nav nekādas ietekmes uz strīda apmēru.

93

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Polijas Republikas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida un Komisijas izvirzītais otrais iebildums ir jāatzīst par pieņemamu.

94

Attiecībā uz šī pamata pārbaudi pēc būtības pietiek atgādināt, ka Direktīvas 2009/41 sasniedzamie mērķi ir cilvēku veselības un vides aizsardzība, kas kompetentajām valsts iestādēm ir jāievēro šīs direktīvas piemērošanā. Vārdu savienojums “vajadzības gadījumā” šīs direktīvas 10. panta 3. punktā, kura nozīme tajā nav definēta, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas atļauj kompetentajai valsts iestādei lūgt lietotājam iesniegt šajā 10. panta 3. punktā paredzēto informāciju vai paredzēt noteiktus ierobežojumus vai nosacījumus pēc savas iniciatīvas vienīgi, kad cilvēku veselības un vides aizsardzība to prasa.

95

Tādējādi šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, valsts tiesībās, konkrētāk, Likuma par ĢMO 24. panta 4. punktā, tieši precizējot, ka cilvēka veselības un vides aizsardzības mērķi, kuri ir arī noteikti Direktīvā 2009/41, valsts iestādēm šīs direktīvas ieviešanā ir jāņem vērā, Polijas Republika nav rīkojusies pretrunā minētās direktīvas sasniedzamajiem mērķiem, bet saskaņā ar tās mērķiem.

96

Turklāt ir jākonstatē, ka Komisija vienīgi apgalvo, ka Likuma par ĢMO 24. panta 4. punktā paredzētais ierobežojums liedz kompetentajai valsts iestādei lielu daļu tiesības, kas tai piešķirtas ar Direktīvu 2009/41, tomēr neprecizējot, par kādām tiesībām šajā lietā ir runa, un nepierādot, kādā veidā tās ir ierobežotas ar apstrīdēto lēmumu.

97

No minētā izriet, ka iebildums saistībā ar Direktīvas 2009/41 10. panta 3. punktu nepareizu transponēšanu, kurš ir nepamatots, ir jānoraida.

98

Komisija pārmet Polijas Republikai, ka tā Polijas tiesību sistēmā nav transponējusi Direktīvas 2009/41 3. panta 3. punktu.

99

Polijas Republika atzīst, ka šī tiesību norma nav tikusi transponēta burtiski. Tomēr šī dalībvalsts apgalvo, ka, ņemot vērā, ka šī tiesību norma ir uzskatāma par noteikumu, kas paredzēts, lai novērstu tiesību kolīzijas, ir nelietderīgi Polijas tiesību sistēmā ieviest šādu noteikumu kā nošķirtu normu, jo pastāvošie vispārējie noteikumi tiesību kolīziju novēršanas jomā ir pietiekami, lai nodrošinātu šādu kolīziju risinājumu atbilstoši Direktīvas 2009/41 normām. Līdz ar to tiesiskā noteiktība, kurai ir jānāk par labu subjektiem, kuri ir pakļauti no šīs direktīvas 3. punkta 3. punkta izrietošajiem pienākumiem, esot pilnībā nodrošināta.

100

Turklāt Polijas Republika norāda, ka katrā ziņā minētie vispārējie noteikumi Polijas administrācijai un tiesām ir jāpiemēro atbilstoši Direktīvai 2009/41, lai ar šo direktīvu sasniedzamais mērķis tiktu izpildīts.

101

Attiecībā uz Polijas Republikas argumentu saistībā ar to, ka ar konkrēto valsts tiesisko regulējumu tā veica pareizu Direktīvas 2009/41 ieviešanu, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīvas noteikumi, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, ir izpildāmi ar neapstrīdamu saistošu spēku, ar prasīto specifiskumu, precizitāti un skaidrību (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Īrija, 46. punkts, kā arī 2011. gada 27. oktobra spriedumu lietā C‑362/10 Komisija/Polija, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

102

Kā norādīja Komisija, Direktīvas 2009/41 3. panta 3. punkts nav uzskatāms vienīgi par kolīziju normu, lai noteiktu konkrētajā lietā piemērojamo normu, bet tajā ir definēti nosacījumi, kuriem ir pakļauta ģenētiski modificēto mikroorganismu, kuri ir laisti tirgū saskaņā ar Direktīvu 2001/18 vai jebkuru citu Savienības tiesību aktu, kurā paredzēts specifisks vides risku novērtējums līdzīgi tam, kāds paredzēts Direktīvā 2009/41, glabāšana, kultivēšana, pārvadāšana, iznīcināšana, likvidēšana vai izmantošana.

103

Tādējādi, kad ir runa par šādu Savienības tiesību aktu, ir jākonstatē, vai tajā ir paredzēts šāds novērtējums, un, neatkarīgi no šī apstākļa, ir jāpierāda, ka konkrētā ierobežotā izmantošana atbilst nosacījumiem, kuru dēļ, iespējams, ir dota piekrišana laišanai tirgū. Kad šie nosacījumi nav izpildīti, ir jāpiemēro Direktīva 2009/41.

104

Polijas Republika, atbildot uz Komisijas apgalvojumiem, nav ne paskaidrojusi Polijas tiesību sistēmā paredzētās vispārējās kolīziju normas, ne pierādījusi, vai tās patiešām var nodrošināt tiesisko noteiktību, uz kuru ir tiesības subjektiem, kuri ir pakļauti no konkrētā valsts tiesiskā regulējuma izrietošajiem pienākumiem.

105

Katrā ziņā vienkāršu administratīvo praksi, kuru administrācija pēc savas gribas var grozīt un kura nav pietiekami zināma, nevar uzskatīt par tādu, kas atbilst juridiski korektai direktīvas transponēšanas pienākumu izpildei (skat. 2007. gada 12. jūlija spriedumu lietā C-507/04 Komisija/Austrija, Krājums, I-5939. lpp., 162. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat valsts tiesu veikta valsts tiesību normu interpretācija saskaņā ar direktīvas normām nevar pati par sevi sniegt prasīto skaidrību un precizitāti tiesiskās noteiktības nodrošināšanai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Īrija, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

106

Līdz ar to Komisijas iebildums saistībā ar Direktīvas 2009/41 3. panta 3. punkta pareizas transponēšanas Polijas tiesību sistēmā neesamību ir pamatots.

107

Komisija apgalvo, ka Polijas Republika nav transponējusi Direktīvas 2009/41 7. pantu, 8. panta 2. un 3. punktu, kā arī 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kuros tostarp paredzēti noteikumi saistībā ar turpmāko 1. un 2. kategorijas ierobežotu izmantošanu paziņošanu pēc paziņošanas, kas veikta saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu, kā arī 45 dienu termiņu, kurā ir jāpieņem kompetentās iestādes lēmums 3. vai augstākas kategorijas ierobežotas izmantošanas telpās gadījumā, par kurām ticis paziņots iepriekš.

108

Polijas Republika apstrīd šī iebilduma pamatojumu, norādot, ka ar Direktīvu 2009/41 sasniedzamais mērķis ticis sasniegts ar Polijas paziņošanas sistēmu. Tā uzsver, ka tostarp dalībvalstīm saistībā ar šo tiesību normu transponēšanu ir rīcības brīvība, jo šīs direktīvas 7. pantā ir paredzēts, ka “turpmāk[u] [..] ierobežotu izmantošanu [drīkst] veikt bez papildu paziņošanas”. Darbības vārds “drīkstēt” arī esot izmantots minētās direktīvas 8. panta 2. punktā. Polijas Republikas ieskatā dalībvalstij nav jāpārbauda, vai turpmāka ģenētiski modificētu organismu ierobežota izmantošana var tikt veikta bez cita paziņojuma. Turklāt šī dalībvalsts norāda, ka pat gadījumā, kad Polijas tiesību norma, ar kuru ģenētiski modificētu organismu lietotājiem noteikts pienākums kompetentajai iestādei nosūtīt paziņojumu par to, ka 1. un 2. kategorijā paredzēto ģenētiski modificēto organismu atkārtota izmantošana neatbilstot Direktīvas 2009/41 normām, šī tiesību norma ir jāuzskata par tādu, kas veido stingrāku pasākumu, kas veikts saskaņā ar LESD 193. pantu. Visbeidzot, lai arī šīs direktīvas 8. panta 3. punkta un 9. panta 2. punkta a) apakšpunkts Polijas tiesībās nav ticis transponēts burtiski, ar minēto direktīvu sasniedzamo mērķu īstenošana esot pilnībā nodrošināta.

109

Vispirms šis iebildums saistībā ar attiecīgi Direktīvas 2009/41 7. panta, 8. panta 2. punkta un tās 8. panta 3. punkta un 9. panta 2. punkta a) apakšpunkta netransponēšanu un ir jāsadala divās daļās.

110

Attiecībā uz šī iebilduma pirmo daļu ir jākonstatē, ka Polijas Republikas argumentācija ir balstīta uz konkrēto tiesību normu kļūdainu interpretāciju. No Direktīvas 2009/41 7. panta un 8. panta 2. punkta skaidri un nepārprotami izriet, ka tie attiecas uz lietotājiem, kuriem ir piešķirta iespēja veikt šajās tiesību normās minētās darbības, nepastāvot nepieciešamībai par papildu paziņošanu kompetentajai iestādei. Šī interpretācija izriet ne tikai no šo tiesību normu gramatiskās interpretācijas, bet to apstiprina arī tās teleoloģiskā interpretācija.

111

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šī tiesiskā regulējuma mērķis ir ļaut lietotājiem, kuri jau ir iesnieguši paziņojumu saskaņā ar Direktīvas 2009/41 6. pantu, uzreiz uzsākt turpmāku ierobežotu izmantošanu, negaidot jaunu kompetentās iestādes atļauju. Tādējādi gan šīs direktīvas 7. panta otrais teikums, kurā noteikts, ka 1. kategorijas ģenētiski modificētu mikroorganismu ierobežotas izmantošanas lietotājiem ir jāizveido katra minētās direktīvas 4. panta 6. punktā paredzētā novērtējuma dokumentāro materiālu mape un pēc pieprasījuma šī mape jāiesniedz kompetentajai iestādei, jo uz lietotājiem attiecas šīs direktīvas 8. panta 2. punkts, kurā ir noteikts, ka, ja par šīm telpām agrāk jau paziņots sakarā ar 2. vai augstākas kategorijas mikroorganismu ierobežotas izmantošanas procesu, un visas attiecīgajai atļaujai nepieciešamās prasības ir izpildītas, 2. kategorijas mikroorganismu ierobežotas izmantošanas procesu drīkst veikt uzreiz pēc jauna paziņojuma.

112

Katrā ziņā nešķiet, ka attiecīgā dalībvalsts ir transponējusi minētos Direktīvas 2009/41 pantus. Šo konstatējumu apstiprina Komisijas šajā ziņā izteikts apgalvojums un tas, ka Polijas Republika to nav apstrīdējusi, kā arī Polijas Republikas norādes neesamība par tiesību normu esamību, ar kurām transponēti šie paši panti.

113

Pat Likuma par ĢMO 31. pants, kuru Komisija saistībā ar šo prasību neapstrīdēja, nav uzskatāms par Direktīvas 2009/41 8. panta 2. punkta transponēšanu. Proti, tā kā tajā ir atsauce uz 1. un 2. riska kategoriju, lai gan šīs direktīvas 8. panta 2. punktā ir norāde uz 2. vai augstākas kategorijas izmantošanu, šim 31. pantam ir cita piemērošanas joma.

114

Turklāt attiecībā uz minētās direktīvas 8. panta 2. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzējs var arī pats lūgt kompetento iestādi pieņemt lēmumu par oficiālu atļauju, kuru kompetentajai iestādei jāpieņem, vēlākais, 45 dienu laikā, skaitot no paziņojuma datuma, ir jākonstatē, ka Polijas Republika nav apstrīdējusi Komisijas šajā ziņā izvirzīto iebildumu. Likuma par ĢMO 24. pants, kas ir vienīgā šajā ziņā piemērotā tiesību norma, nereglamentē ar šo minētās direktīvas tiesību normu paredzēto konkrēto situāciju un neparedz līdzīgu termiņu.

115

Visbeidzot attiecībā uz Polijas Republikas argumentu saistībā ar LESD 193. panta piemērošanu pietiek secināt, kā jau konstatēts šī sprieduma 111. un 112. punktā, ka nešķiet, ka Direktīvas 2009/41 7. pants un 8. panta 2. punkts pat daļēji būtu transponēti valsts tiesībās, lai gan šīs direktīvas un tās, ar kuru noteikti stingrāki aizsargpasākumi, tiesību normu salīdzinājums nevar tikt veikts. Līdz ar to šajā lietā nevar atsaukties uz LESD 193. panta piemērošanu.

116

Attiecībā uz ceturtā iebilduma otro daļu Polijas Republika atzīst, ka Direktīvas 2009/41 8. panta 3. punkts un 9. panta 2. punkta a) apakšpunkts valsts tiesībās nav transponēti burtiski, un vienīgi apgalvo, ka ar šo direktīvu sasniedzamais mērķis ir izpildīts ar Likumu par ĢMO.

117

No lietas materiāliem izriet, ko turklāt Polijas Republika neapstrīd, ka neviens tāds rakstveida process, kāds paredzēts Direktīvas 2009/41 9. panta 2. punkta a) apakšpunktā, nav paredzēts ne Likumā par ĢMO, ne arī kādā citā transponēšanas aktā. Tāpat jākonstatē, ka minētās direktīvas 8. panta 3. punktā detalizēti aprakstītajai procedūrai Polijas tiesībās nav ekvivalenta.

118

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ceturtais pamats ir jāpieņem.

119

Komisija norāda, ka Likuma par ĢMO 24. panta 1.a punktā ir noteikts, ka atļaujas ģenētiski modificēto organismu ierobežotai izmantošanai izsniegšanas maksimālais laikposms ir 30 dienas, kuru var pagarināt, gadījumā, ja notiek apspriešanās ar sabiedrību saistībā ar šādas atļaujas izsniegšanu, lai gan šis termiņš nav paredzēts Direktīvas 2009/41 10. panta 4. punktā. Turklāt Komisija norāda, ka Likums par piekļuvi informācijai saistībā ar vidi, uz kuru šajā ziņā atsaucas Polijas Republika, tai nekad nav ticis paziņots kā šīs direktīvas transponēšanas pasākums.

120

Polijas Republika apstrīd Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru minētais likums nekad nav ticis paziņots Komisijai saskaņā ar Direktīvas 2009/41 transponēšanas pasākumu paziņošanas kārtību. Turklāt attiecībā uz būtību tā tostarp apgalvo, ka, tā kā šajā direktīvā nebija paredzēti nekādi termiņi attiecībā uz apspriešanās laikposmu, dalībvalstis var definēt šādu termiņu. Nepastāvot sabiedriskās apspriešanās ilguma ierobežojumiem, kompetentās iestādes pārkāpjot tiesiskās noteiktības principu piešķirta ģenētiski modificēto organismu ierobežotas izmantošanas atļauja varētu tikt apturēta.

121

Lai gan Polijas Republika nav norādījusi šīs prasības nepieņemamību kā absolūtu šķērsli tiesas procesam, tomēr vispirms ir jānorāda, ka Tiesa pēc savas ierosmes var izvērtēt, vai ir izpildīti nosacījumi, kas paredzēti LESD 258. pantā prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi celšanai (skat. it īpaši 2012. gada 8. marta spriedumu lietā C‑524/10 Komisija/Portugāle, 64. punkts, un 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑34/11 Komisija/Portugāle, 42. punkts).

122

Šajā skatījumā ir jāpārbauda, vai argumentētajā atzinumā un prasībā minētais iebildums ir izklāstīts loģiski un precīzi, lai ļautu Tiesai precīzi novērtēt norādītā Savienības tiesību pārkāpuma apmēru, kas ir obligāts nosacījums, lai Tiesa varētu pārbaudīt apgalvoto valsts pienākumu neizpildi (šajā ziņā skat. 2011. gada 24. marta spriedumu lietā C‑365/10 Komisija/Slovēnija, 19. punkts, un iepriekš minēto 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 43. punkts).

123

Proti, kā tostarp izriet no Reglamenta 38. panta 1. punkta – prasības celšana dienā spēkā esošajā redakcijā – un ar to saistītās judikatūras, katrā pieteikumā par lietas ierosināšanu ir jāietver strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums, un tie ir jānorāda pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt savu pārbaudi. No tā izriet, ka galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota prasība, prasības pieteikumā ir jānorāda loģiskā un saprotamā veidā un ka prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu (skat. it īpaši 2012. gada 26. janvāra spriedumu lietā C‑185/11 Komisija/Slovēnija, 29. punkts; 2012. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑141/10 Komisija/Nīderlande, 15. punkts, un iepriekš minēto 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 44. punkts).

124

Šajā lietā Komisijas apsvērumi attiecas vienīgi uz Direktīvas 2009/41 10. panta 4. punkta b) apakšpunktā minēto sabiedriskās domas aptauju vai apspriešanos ar sabiedrību, šai iestādei neprecizējot, vai tās iebildums saistībā ar šī 10. panta 4. punkta nepareizu transponēšanu attiecas arī uz laikposmu, kurā tiek gaidīta šīs direktīvas 10. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētā papildu informācija.

125

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka šis iebildums, tā kā tas ir saistīts ar Direktīvas 2009/41 10. panta 4. punkta b) apakšpunkta nepareizu transponēšanu, kas neatbilst saskaņotības, skaidrības, kā arī precizitātes prasībām, un tā kā tajā nav ievēroti no šī sprieduma 122. un 123. punktā minētās judikatūras izrietošie pienākumi, neļauj Tiesai pārbaudīt šo prasību par valsts pienākuma neizpildi (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 48. punkts) un tātad ir jāatzīst par nepieņemamu.

126

Attiecībā uz iebilduma saistībā ar Direktīvas 2009/41 10. panta 4. punkta b) apakšpunkta nepareizu transponēšanu pamatotību, ir jākonstatē, ka Komisija vienīgi apgalvo, ka Likuma par ĢMO 24. panta 1.a punktā ieviestais termiņš nav paredzēts ar šo direktīvu, tomēr izvirza argumentus sava apgalvojuma pamatojumam, saskaņā ar kuru šī valsts tiesību norma ir uzskatāma par minētās direktīvas 10. panta 4. punkta nepareizu transponēšanu.

127

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2009/41 10. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka, lai aprēķinātu 8. un 9. pantā minētos laikposmus, neņem vērā to laiku, kurā kompetentā iestāde veic sabiedriskās domas aptauju vai apspriežas ar sabiedrību. Savukārt ir jākonstatē, ka nevienā tiesību normā nav precizēts šīs sabiedriskās domas aptaujas vai apspriešanās ar sabiedrību laikposms. Dalībvalstis tātad var, ievērojot Savienības tiesības, brīvi noteikt šo laikposmu, ja tās to uzskata par nepieciešamu.

128

Proti, Polijas Republika izmantoja šo iespēju un pieņēma noteikumu, ar kuru šāds apspriešanās laikposms tiek ierobežots ar 30 dienām, tādējādi atļaujas izsniegšanas datums var tikt pagarināts ne vairāk kā par 30 dienām. Šī dalībvalsts norāda, ka apsvērumi, kuri ir vērsti uz to, lai nodrošinātu pareiza administratīvā procesa norisi, ir motivējuši noteikt šo termiņu. Turklāt Polijas Republikas ieskatā, ja nepastāv šāds termiņš un ja maksimālais sabiedriskās apspriešanās laikposms nav ierobežots, kompetentās iestādes atļaujas piešķiršana var tikt apturēta. Tā piebilst, ka šāds termiņš ir arī nepieciešams tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ.

129

Jākonstatē, ka ar konkrēto valsts tiesisko regulējumu sasniedzamie mērķi nav saderīgi ar Direktīvas 2009/41 mērķiem. Proti, tie nodrošina efektīvu atļauju pieteikumu izskatīšanu, vienlaikus ņemot vērā gan paziņotāja intereses un tiesības, gan valsts iestādes vajadzības.

130

Šajos apstākļos ir jānoraida izvirzītais piektais iebildums, kurš ir daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

131

Saistībā ar šo iebildumu Komisija tostarp pārmet Polijas Republikai, ka tā saistībā ar noteiktas paziņotāja iesniegtas informācijas konfidenciālu izskatīšanu nav paredzējusi apspriešanos ar paziņotāju saskaņā ar Direktīvas 2009/41 18. panta 1. punktu, ne arī šīs informācijas dzēšanu no ģenētiski modificētu organismu ierobežotas izmantošanas reģistra atļaujas pieteikuma atsaukšanas gadījumā.

132

Polijas Republika norāda, ka atbilstošās Savienības tiesību normas ir pareizi transponētas Likumā par ĢMO. Proti, šī likuma 14.a pantā, uzskaitot informāciju, kurai sabiedrībai ir piekļuve, ļaujot noteikt informāciju, kuru nekad nedrīkst izpaust, tādējādi, ka valsts tiesības ļaujot nošķirt datus, kuriem ir jāpaliek konfidenciāliem, no tiem, kurus nevar publiskot. Visa saistībā ar paziņojumiem saņemtā informācija, kuru nevar izpaust, esot ietverta šajos reģistros. Gadījumā, ja tiek atsaukts atļaujas pieteikums, šie dati tikšot izdzēsti no minētā reģistra.

133

Jānorāda, ka Polijas Republika uzskata, ka paziņotāja iesniegtās informācijas aizsardzība atbilstoši Direktīvas 2009/41 18. panta 1. punktam attiecas vienīgi uz datiem, kurus prasītājs var lūgt izskatīt konfidenciāli. Proti, šīs dalībvalsts ieskatā šī aizsardzība neattiecas uz informāciju, kas uzskaitīta šīs direktīvas 18. panta 2. punktā, tādējādi, ciktāl no tiesiskā regulējuma izriet nepieciešamība nodrošināt piekļuvi šai informācijai, apspriešanās ar paziņotāju organizēšanu esot lieka. Minētā dalībvalsts piebilst, ka ir arī nelietderīgi organizēt apspriešanos, lai noteiktu informāciju, kas kompetentajai iestādei ir jāizskata konfidenciāli, ja atsevišķas tiesību normas jau paredz, ka konkrēto informāciju nevar izpaust tādēļ, ka ir jānodrošina personas datu vai valsts vislabāko interešu aizsardzība.

134

Jāteic, ka šie argumenti ir balstīti uz attiecīgo Savienības tiesību normu kļūdainu interpretāciju.

135

Proti, ir jākonstatē, ka Direktīvas 2009/41 18. panta 2. punktā ir uzskaitīta informācija, kas nekādā ziņā nevar palikt konfidenciāla. No minētā izriet, ka pārējo informāciju var izskatīt konfidenciāli pēc paziņotāja pieprasījuma, kuram šajā ziņā ir tiesības uz iepriekšēju apspriešanos saskaņā ar šīs direktīvas 18. panta 1. punkta otro daļu.

136

Tādējādi nevar atbalstīt interpretāciju, saskaņā ar kuru informācijas neizpaušana, kura izriet no Direktīvas 2009/41 18. panta 1. punkta, varētu būt automātiska.

137

Tāpat nav pamatots Polijas Republikas izvirzītais arguments par to, ka ir nelietderīgi arī organizēt apspriešanos, lai noteiktu informāciju, kas kompetentajai iestādei ir jāizskata konfidenciāli, ja atsevišķas tiesību normas jau paredz, ka konkrēto informāciju nevar izpaust tādēļ, ka tostarp ir jānodrošina personas datu vai valsts vislabāko interešu aizsardzība. Proti, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un paziņotāja tiesības, saistībā ar Direktīvas 2009/41 18. pantā noteikto procedūru ir nepieciešama apspriešanās ar viņu, ko nevar aizstāt ar atsaukšanos uz dažādos valsts tiesību avotos iekļautām normām, kuru kontekstu un savstarpējo mijiedarbību paziņotājam varētu būt grūti saprast.

138

Turklāt Polijas Republikas veiktā norāde uz Likuma par piekļuvi informācijai saistībā ar vidi 16. panta 1. punkta 7) apakšpunktu nav piemērota, ciktāl šī tiesību norma attiecas vienīgi uz noteiktu sensitīvo komercinformāciju un tajā nav skaidri paredzēta iepriekšēja apspriešanās ar paziņotāju.

139

Visbeidzot Polijas Republika savos apsvērumos norāda, ka, ja paziņotājs atsauc savu atļaujas ģenētiski modificētu organismu ierobežotai izmantošanai pieteikumu, iesniegtā informācija ir jādzēš no šī sprieduma 131. punktā minētā reģistra. Šī dalībvalsts neatsaucas ne uz vienu valsts tiesību normu, kas pamatotu šo apgalvojumu, un vienīgi norāda, ka vides ministrs, kurš kā valsts struktūra atbild par šī reģistra turēšanu, neizpildītu savu funkciju, ja viņš neveiktu šīs informācijas dzēšanu, jo informācija, kas ietverta šajā reģistrā, varētu maldināt ieinteresētās puses.

140

Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka atbilstoši šī sprieduma 105. punktā citētajai judikatūrai vienkāršu administratīvo praksi, kuru administrācija pēc savas gribas var grozīt un kura nav pietiekami zināma, nevar uzskatīt par tādu, kas atbilst juridiski pareizai direktīvas transponēšanas pienākumu izpildei.

141

Līdz ar to sestais iebildums ir pamatots.

142

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ir jākonstatē, ka, netransponējot Direktīvas 2009/41 3. panta 3. punktu, 7. pantu, 8. panta 2. un 3. punktu, 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kā arī 18. panta 1. punkta otro daļu un 3. un 4. punktu, Polijas Republika nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

143

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī paša reglamenta 138. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

144

Šajā strīdā ir jāņem vērā, ka Komisijas iebildumi saistībā ar Direktīvas 2009/41 2. panta a), b), d) un e) punktu, kā arī 10. panta 3. un 4. punktu nepareizu transponēšanu netika atbalstīti.

145

Līdz ar to ir jāuzskata, ka Polijas Republika un Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: