—

Észak-dunántúli Környezetvédelmi és Vízügyi Igazgatóság (Édukövízig) vārdā – G. Buda, A. Cséza un D. Kuti, ügyvédek,

—

Hochtief Construction AG Magyarországi Fióktelepe, vēlāk Hochtief Solutions AG Magyarországi Fióktelepe vārdā – Z. Mucsányi, ügyvéd,

—

Ungārijas valdības vārdā – Z. Fehér, K. Szíjjártó un G. Koós, pārstāvji,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un T. Müller, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Tokár un A. Sipos, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts [būvdarbu, piegādes un pakalpojumu publiskā iepirkuma] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.), 44. panta 2. punktu, 47. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 2. punktu un 5. punktu.

2

Šo lūgumu iesniedza Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas apelācijas tiesa), kura izskatīja tajā iesniegto apelācijas sūdzību par Közbeszerzések Tanácsa Közbeszerzési Döntőbizottság (Publisko iepirkumu padomes arbitrāžas komisija), šķīrējtiesas, lēmumu. Šis lēmums tika pieņemts tiesvedībā starp Hochtief Construction AG Magyarországi Fióktelepe, vēlāk Hochtief Solutions AG Magyarországi Fióktelepe (turpmāk tekstā – “Ungārijas Hochtief”), Hochtief Solutions AG Ungārijas filiāli, kas ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība, un Észak-dunántúli Környezetvédelmi és Vízügyi Igazgatóság (Ziemeļpārdonavas Vides aizsardzības un ūdens apsaimniekošanas direkcija, turpmāk tekstā – “Édukövízig”) saistībā ar šīs direkcijas organizētu slēgtu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru. Šajā tiesvedībā, kurā tiek izskatīta Ungārijas Hochtief celtā prasība, minētā šķīrējtiesa ir atbildētāja un Édukövízig kopā ar Ungārijas Hochtief ir prasītāja.

3

Direktīva 2004/18 ietver tostarp šādus apsvērumus:

“[..]

[..]

[..]”

4

Atbilstoši Direktīvas 2004/18 2. pantam ar virsrakstu “Līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas principi”:

“Līgumslēdzējas iestādes pret visiem komersantiem izturas vienādi un nediskriminējoši un rīkojas pārredzami.”

5

Šīs direktīvas 44. pantā ar nosaukumu “Dalībnieku atbilstības pārbaude un atlase un līguma slēgšanas tiesību piešķiršana” ir noteikts:

“1.   Līguma slēgšanas tiesības piešķir, pamatojoties uz 53. un 55. pantā paredzētajiem kritērijiem un [..] pēc tam, kad [..] komersantu atbilstību līgumslēdzējas iestādes ir pārbaudījušas atbilstoši 47. līdz 52. pantā minētajiem ekonomiskā un finanšu stāvokļa, profesionālās un tehniskās kompetences vai iespēju kritērijiem un – vajadzības gadījumā – saskaņā ar nediskriminēšanas noteikumiem un kritērijiem, kas minēti 3. punktā.

2.   Līgumslēdzējas iestādes var prasīt kandidātu un pretendentu atbilstību minimālajiem iespēju līmeņiem atbilstīgi 47. un 48. pantam.

Konkrēta līguma saistībā prasītās 47. un 48. pantā minētās informācijas apjomam un minimālajiem iespēju līmeņiem jābūt attiecinātiem uz minētā līguma priekšmetu un samērojamiem ar to.

Šos minimālos līmeņus norāda līguma paziņojumā.

3.   Slēgtā procedūrā, sarunu procedūrā ar līguma paziņojuma publicēšanu un cenu aptaujas procedūrā līgumslēdzējas iestādes var ierobežot to atbilstošo kandidātu skaitu, kurus tās uzaicina iesniegt piedāvājumu, piedalīties sarunās vai cenu aptaujā, ja vien atbilstošo kandidātu skaits ir pietiekams. Līgumslēdzējas iestādes līguma paziņojumā norāda objektīvos un nediskriminējošos kritērijus vai noteikumus, ko tās paredz piemērot [..].

[..]”

6

Minētās direktīvas 47. pantā ar virsrakstu “Ekonomiskais un finanšu stāvoklis” ir noteikts:

“1.   Komersanta ekonomisko un finanšu stāvokli parasti var pierādīt, sniedzot vienu vai vairākas šādas norādes:

2.   Komersants attiecīgā gadījumā un konkrēta līguma vajadzībām var izmantot citu juridisko personu kompetenci neatkarīgi no tā, kāds ir to starpā pastāvošo saistību tiesiskais raksturs. Šādā gadījumā komersantam jāpierāda līgumslēdzējai iestādei tas, ka viņa rīcībā būs vajadzīgie resursi, šai nolūkā, piemēram, uzrādot minēto juridisko personu apņemšanās rakstu.

3.   Ar tādiem pašiem nosacījumiem komersantu grupa, kā minēts 4. pantā, var izmantot grupas dalībnieku vai citu juridisko personu kompetenci.

4.   Līgumslēdzējas iestādes līguma paziņojumā vai uzaicinājumā uz konkursu norāda, kuru vai kuras no 1. punktā minētajām norādēm tās ir izvēlējušās un kādas citas norādes ir jāsniedz.

5.   Ja attaisnojošu iemeslu dēļ komersants nevar sniegt līgumslēdzējas iestādes prasītās norādes, tad šis komersants savu ekonomisko un finanšu stāvokli var pierādīt ar jebkādu citu dokumentu, ko līgumslēdzēja iestāde uzskata par atbilstošu.”

7

Ar Padomes 1978. gada 25. jūlija Ceturto direktīvu 78/660/EEK, kas pamatojas uz Līguma [44. panta 2. punkta g) apakšpunktu] un attiecas uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem (OV L 222, 11. lpp.), kā izriet no tās preambulas pirmā apsvēruma, tika veikta valsts tiesību aktu saskaņošana arī attiecībā uz gada pārskatu struktūru un saturu, kā arī tajos izmantotajām novērtēšanas metodēm un to publicēšanu attiecībā uz akciju sabiedrībām un sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Šīs direktīvas 1. panta 1. punkts, kurā ir uzskaitīti attiecīgo sabiedrību veidi, tostarp attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku, ietver “Aktiengesellschaft”.

8

Tomēr ar minēto direktīvu veiktā saskaņošana ir tikai daļēja. Tās 6. pantā arī ir paredzēts, ka dalībvalstis var atļaut vai pieprasīt bilances un peļņas un zaudējumu iedaļu pielāgošanu, lai atklātu peļņas izmantošanu.

9

No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka gan Vācijas, gan Ungārijas, proti, abos, tiesiskajos regulējumos attiecībā uz sabiedrību gada pārskatiem ir paredzēts, ka bilances peļņas un zaudējumu gala pozīcijā ir jāietver arī dividenžu izmaksa. Taču, kaut arī saskaņā ar Ungārijas tiesisko regulējumu tas ir atļauts tikai gadījumā, ja rezultātā minētā bilances pozīcija nekļūst negatīva, Vācijas tiesiskajā regulējumā nav paredzēts līdzīgs ierobežojums vismaz attiecībā uz meitassabiedrības peļņas pārskaitīšanu mātessabiedrībai.

10

Ar paziņojumu, kas tika publicēts 2006. gada 25. jūlijaEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, Édukövízig izsludināja slēgtu [konkursa] procedūru publiskā iepirkuma līguma par transporta infrastruktūras darbu īstenošanu slēgšanas tiesību piešķiršanu. No lietas materiāliem izriet, ka šo darbu paredzamā vērtība bija robežās no HUF 7,2 līdz 7,5 miljardiem, proti, robežās starp aptuveni EUR 23300000 un 24870000.

11

Runājot par kandidātu ekonomisko un finanšu stāvokli, līgumslēdzēja iestāde prasīja iesniegt saskaņā ar grāmatvedības dokumentiem noformētu standarta dokumentu un noteica jaunu minimālo līmeni, saskaņā ar kuru bilances vienādojums drīkst būt negatīvs ne vairāk kā vienā no pēdējiem trim noslēgtajiem finanšu gadiem (turpmāk tekstā – “ekonomiska prasība”).

12

Hochtief AG ir mātessabiedrība grupai, kurai pieder Hochtief Solutions AG, kas savukārt ir pirmās minētās pilnīga meitassabiedrība. Tās ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātas sabiedrības. Ungārijas Hochtief ir Hochtief Solutions AG Ungārijas filiāle. No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka vienīgi ekonomiskās prasības sakarā Ungārijas Hochtief ir vismaz iespēja atsaukties uz Hochtief Solutions AG situāciju.

13

Saskaņā ar peļņas nodošanas līgumu Hochtief Solutions AG gūtā peļņa katru gadu ir jānodod tās mātessabiedrībai, kas nozīmē, ka Hochtief Solutions AG bilances vienādojums sistemātiski ir nulle vai negatīvs.

14

Ungārijas Hochtief apšaubīja ekonomiskās prasības likumību, pamatojoties uz to, ka tā esot diskriminējoša un pārkāpjot noteiktas Ungārijas likuma, ar kuru tika transponēta Direktīva 2004/18, normas.

15

Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka, piemērojot noteikumus par gada pārskatiem saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātām sabiedrībām vai vismaz saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātām sabiedrību grupām, ir iespējams, ka sabiedrībai dividenžu izmaksas vai peļņas pārskaitīšanas dēļ peļņas rādītājs pēc nodokļu samaksas ir pozitīvs, bet bilances vienādojums ir negatīvs, savukārt Ungārijas tiesiskais regulējums aizliedz dividenžu izmaksu, ja tā var radīt negatīvu bilances vienādojumu.

16

Ungārijas Hochtief apstrīdēja ekonomiskās prasības likumību Közbeszerzések Tanácsa Közbeszerzési Döntőbizottság. Par pēdējās minētās lēmumu Ungārijas Hochtief cēla prasību pirmās instances tiesā un pēc tam iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

17

Iesniedzējtiesā Ungārijas Hochtief apgalvoja, ka ekonomiskā prasība neļauj nediskriminējoši un objektīvi salīdzināt kandidātus, jo noteikumi par sabiedrību gada pārskatiem, ciktāl runa ir par dividenžu maksājumiem uzņēmumu grupu vidū, dalībvalstīs var atšķirties. Tā tas ir katrā ziņā Ungārijas un Vācijas Federatīvās Republikas gadījumā. Ekonomiskā prasība esot netieši diskriminējoša, jo tā radot nelabvēlīgāku situāciju kandidātiem, kas to nevar izpildīt vai var izpildīt ar grūtībām, jo to reģistrācijas dalībvalstī uz tiem attiecas tādi tiesību akti, kas atšķiras no līgumslēdzējas iestādes dalībvalstī piemērojamajiem tiesību aktiem.

18

Iesniedzējtiesa konstatē, pirmkārt, ka no Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkta un 47. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka līgumslēdzēja iestāde var noteikt minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni, atsaucoties uz bilanci, un, otrkārt, ka šajā 47. pantā tiek ņemtas vērā atšķirības, kādas var pastāvēt starp valstu tiesiskajiem regulējumiem attiecībā uz sabiedrību gada pārskatiem. Tāpēc tā jautā par veidu, kā var definēt minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni, kas ir salīdzināms neatkarīgi no sabiedrības reģistrācijas vietas, ja šis līmenis ir jāpierāda ar dokumentiem, kuri uzskatāmi par 47. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajām norādēm, bet kuru saturs un tajos sniegtās norādes dalībvalstīs var atšķirties.

19

Šādos apstākļos Fővárosi Ítélőtábla nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Édukövízig vispirms apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neesot pieņemams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas attiecoties uz tādiem tiesību elementiem, kuri, tā kā tie netika izdiskutēti procesā, kas notika pirms tiesvedības iesniedzējtiesā, neattiecas uz šajā tiesā faktiski izskatāmo strīdu. Otrkārt, ekonomiskā prasība neradot nekādas reālas grūtības, ciktāl Ungārijas Hochtief varēja vai nu atsaukties uz savas pašas bilanci, kas tai būtu ļāvusi izpildīt minēto prasību, vai nu rīkoties Hochtief Solutions AG vārdā, kurai, ņemot vērā ar tās mātessabiedrību Hochtief AG noslēgto līgumu par peļņas nodošanu, vajadzēja saskaņā ar tai piemērojamajiem tiesību aktiem atsaukties uz šīs mātessabiedrības, kura ir juridiski atbildīga, ekonomisko un finanšu stāvokli, ar ko arī būtu pietiekami, lai izpildītu ekonomisko prasību.

21

Runājot par pirmo izvirzīto nepieņemamības pamatu, ir jākonstatē, ka tas attiecas uz iesniedzējtiesā izskatāmās lietas apmēru, kāds izriet no valsts procesuālo normu piemērošanas, un šī jautājuma izskatīšana neietilpst Tiesas kompetencē.

22

Otrais nepieņemamības pamats ir balstīts uz apgalvotajām faktisko elementu novērtēšanas sekām, kas ir saistītas vai nu ar Ungārijas tiesībām, proti, Ungārijas Hochtief iespēju pašai izpildīt ekonomisko prasību, vai ar Vācijas sabiedrību tiesībām, proti, Hochtief Solutions AG iespēju izpildīt šo pašu prasību pienākuma atsaukties uz tās mātessabiedrības ekonomisko stāvokli rezultātā, un šo elementu izvērtēšana nav Tiesas kompetencē.

23

Attiecībā uz pārējo ir jāatgādina, ka Tiesas un valsts tiesu sadarbības, kas noteikta LESD 267. pantā, ietvaros vienīgi valsts tiesa, ievērojot katras lietas īpatnības, ir kompetenta izvērtēt gan prejudiciālu nolēmumu nepieciešamību, lai varētu pasludināt spriedumu, gan to jautājumu atbilstību, ko tā uzdod Tiesai. Tiesa var noraidīt valsts tiesas lūgumu tikai tad, ja ir acīmredzami skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu vai ka jautājums ir vispārīgs vai hipotētisks (skat. tostarp 2010. gada 28. oktobra spriedumu lietā C-203/09 Volvo Car Germany, Krājums, I-10721. lpp., 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Tā kā šajā lietā nav neviens no šiem gadījumiem, tad ir jāizvērtē iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi.

25

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkts un 47. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslēdzēja iestāde ir tiesīga noteikt minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni, atsaucoties tikai uz vienu konkrētu bilances rādītāju, pat tad, ja dažādu dalībvalstu tiesību akti attiecībā uz šo rādītāju atšķiras un līdz ar to atšķiras arī sabiedrību bilances atkarībā no tiesiskā regulējuma, kāds tām ir piemērojams saistībā ar gada pārskatu sagatavošanu.

26

Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkta pirmo daļu līgumslēdzēja iestāde var noteikt minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni saskaņā ar šīs direktīvas 47. pantu. Šī pēdējā minētā panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka līgumslēdzēja iestāde arī var prasīt kandidātiem un pretendentiem pierādīt šo stāvokli, iesniedzot bilanci.

27

Tomēr ir jākonstatē, ka minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni nevar noteikt ar vispārēju atsauci uz bilanci. No minētā izriet, ka Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētās tiesības, ciktāl runa ir par minētā 47. panta 1. punkta b) apakšpunktu, var tikt īstenotas, vienīgi atsaucoties uz vienu vai vairākiem konkrētiem bilances rādītājiem.

28

Attiecībā uz šo rādītāju izvēli Direktīvas 2004/18 47. pantā dalībvalstīm ir paredzēta pietiekami liela rīcības brīvība. Pretēji šīs direktīvas 48. pantam, kurā attiecībā uz tehniskajām un profesionālajām iespējām ir paredzēta slēgta sistēma, kas ierobežo minētajām līgumslēdzējam iestādēm pieejamos novērtēšanas un pārbaudes veidus un līdz ar to iespējas noteikt prasības (attiecībā uz līdzīgiem noteikumiem, kas bija ietverti pirms Direktīvas 2004/18 spēkā esošajās direktīvās, skat. 1982. gada 10. februāra spriedumu lietā 76/81 Transporoute et travaux, Recueil, 417. lpp., 8.–10. un 15. punkts), 47. panta 4. punkts skaidri atļauj līgumslēdzējām iestādēm izvēlēties pierādījumus, kādus tās var prasīt iesniegt kandidātiem vai pretendentiem, lai tie pamatotu savu ekonomisko un finanšu stāvokli. Tā kā Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punktā ir atsauce uz minēto 47. pantu, tad šāda pati izvēles brīvība pastāv attiecībā uz minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni.

29

Tomēr šī brīvība nav neierobežota. Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkta otro daļu minimālajiem iespēju līmeņiem ir jābūt attiecinātiem uz minētā līguma priekšmetu un samērojamiem ar to. No tā izriet, ka bilances rādītājam vai rādītājiem, kurus ir izvēlējusies līgumslēdzēja iestāde, lai noteiktu minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni, ir jābūt objektīvi piemērotiem saimnieciskās darbības subjekta iespēju noskaidrošanai un ka tādējādi noteiktajam slieksnim ir jāatbilst attiecīgā līguma nozīmīgumam, esot par objektīvu pierādījumu pietiekamam ekonomiskam un finanšu pamatam, kas ļauj izpildīt šo līgumu, tomēr nepārsniedzot to, kas ir saprātīgi nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

30

Tā kā dalībvalstu tiesību akti attiecībā uz sabiedrību gada pārskatiem nav pilnībā saskaņoti, nevar izslēgt, ka var pastāvēt atšķirības starp šiem tiesību aktiem saistībā ar konkrētu bilances rādītāju, atsaucoties uz kuru līgumslēdzēja iestāde ir noteikusi minimālo iespēju līmeni. Tomēr ir jānorāda, ka Direktīva 2004/18, kā izriet no tās 47. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta un 5. punkta formulējuma, ietver ideju, ka saistībā ar kandidātu vai pretendentu ekonomisko un finanšu iespēju pamatošanu līgumslēdzēja iestāde var likumīgi prasīt sniegt norādes, tostarp 47. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās, pat ja ne visi potenciālie kandidāti vai pretendenti tās var objektīvi sniegt atšķirīgo tiesību aktu dēļ. Tāpēc šādu prasību nevar uzskatīt par diskriminējošu.

31

No minētā izriet, ka prasību par minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni principā nevar noraidīt tikai tā iemesla dēļ, ka šis līmenis ir jāpamato ar norādi uz bilances rādītāju, attiecībā uz kuru var pastāvēt atšķirības starp dažādiem dalībvalstu tiesiskajiem regulējumiem.

32

Līdz ar to uz pirmo un otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkts un 47. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslēdzēja iestāde ir tiesīga prasīt minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni ar atsauci uz vienu vai vairākiem konkrētiem bilances rādītājiem, ciktāl šie rādītāji ir objektīvi piemēroti saimnieciskās darbības subjekta iespēju noskaidrošanai, un ka tādējādi noteiktajam slieksnim ir jāatbilst attiecīgā līguma nozīmīgumam, esot par objektīvu pierādījumu pietiekamam ekonomiskam un finanšu pamatam, kas ļauj izpildīt šo līgumu, tomēr nepārsniedzot to, kas ir saprātīgi nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. Prasību par minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni principā nevar noraidīt tikai tā iemesla dēļ, ka šis līmenis attiecas uz bilances rādītāju, attiecībā uz kuru var pastāvēt atšķirības starp dažādiem dalībvalstu tiesību aktiem.

33

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/18 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja saimnieciskās darbības subjekts nevar izpildīt prasību par minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni sakarā ar atšķirībām to dalībvalstu tiesību aktos, kurās attiecīgi ir reģistrēts saimnieciskās darbības subjekts un atrodas līgumslēdzēja iestāde, attiecībā uz to bilances rādītāju, atsaucoties uz kuru tika noteikts šis minimālais iespēju līmenis, ir pietiekami, ka šis saimnieciskās darbības veicējs var atsaukties uz cita subjekta iespējām saskaņā ar šī panta 2. punktu vai arī tam ir jāļauj pierādīt savas ekonomiskās un finanšu iespējas ar jebkuru citu atbilstošu dokumentu saskaņā ar minētā panta 5. punktu.

34

Tomēr ir jānorāda, kā izriet no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, ka atšķirības pamata lietā esošajos tiesiskajos regulējumos neattiecas uz bilances rādītāja, uz kuru attiecas ekonomiskā prasība, lielumu, proti, bilances vienādojumu. Gan Vācijas, gan Ungārijas tiesiskajos regulējumos ir paredzēts, ka šis rādītājs ietver finanšu gada bilances vienādojumu un dividenžu sadali. Turpretim šie tiesību akti atšķiras ar to, ka Ungārijas tiesību aktos ir aizliegta dividenžu sadale vai peļņas nodošana, ja to rezultātā minētais rādītājs var būt negatīvs, savukārt Vācijas tiesību aktos tas nav aizliegts katrā ziņā tādas meitassabiedrības gadījumā kā Hochtief Solutions AG, kuru ar mātessabiedrību saista līgums par peļņas nodošanu.

35

Tāpēc minētā atšķirība tiesību aktos attiecas uz faktu, ka, pretēji Ungārijas likumam, Vācijas likums neierobežo mātessabiedrības iespēju noteikt, ka tai tiek nodota meitassabiedrības peļņa, pat ja šīs nodošanas rezultātā šai meitassabiedrībai ir negatīvs bilances vienādojums; tomēr šāda peļņas nodošana nav paredzēta arī kā pienākums.

36

Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/18 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja saimnieciskās darbības subjekts nevar izpildīt tādu prasību par minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni kā ekonomisko prasību sakarā ar līgumu, atbilstoši kuram šis saimnieciskās darbības subjekts pastāvīgi nodod savu peļņu mātessabiedrībai, ir pietiekami ļaut šim saimnieciskās darbības subjektam atsaukties uz cita subjekta iespējām saskaņā ar šī panta 2. punktu vai arī tam ir jāļauj pierādīt savas ekonomiskās un finanšu iespējas ar jebkādu citu atbilstošu dokumentu saskaņā ar minētā panta 5. punktu, ņemot vērā to, ka šāda līguma noslēgšana nekādā veidā nav ierobežota ar minētā saimnieciskās darbības subjekta reģistrācijas dalībvalsts tiesību aktiem, savukārt saskaņā ar līgumslēdzējas iestādes dalībvalsts tiesību aktiem šāda līguma noslēgšana ir atļauta tikai gadījumā, kad peļņas nodošanas rezultātā nav negatīvs bilances vienādojums.

37

Šķiet, ka šādā situācijā fakts, ka meitassabiedrība nevar izpildīt prasību par minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni, kas noteikta ar atsauci uz konkrētu bilances rādītāju, izriet saskaņā ar pēdējo analīzi nevis no dažādajiem tiesību aktiem, bet no mātessabiedrības lēmuma, kas šai meitassabiedrībai nosaka pienākumu pastāvīgi nodot mātessabiedrībai visu savu peļņu.

38

Šādā kontekstā minētajai meitassabiedrībai ir vienīgi Direktīvas 2004/18 47. panta 2. punktā paredzētās tiesības, kas tai ļauj atsaukties uz cita subjekta ekonomiskajām un finanšu iespējām, apsolot nodot šī subjekta rīcībā visus nepieciešamos finanšu līdzekļus. Protams, ka šādas tiesības ir īpaši piemērotas šādā kontekstā, jo mātessabiedrība pati var novērst grūtības, kādās tās dēļ ir nonākusi meitassabiedrība, proti, nespēju izpildīt prasību par minimālo iespēju līmeni.

39

Līdz ar to uz trešo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/18 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja saimnieciskās darbības subjekts nevar izpildīt prasību par minimālo ekonomisko un finanšu iespēju līmeni, saskaņā ar kuru kandidātu vai pretendentu bilances vienādojums drīkst būt negatīvs ne vairāk kā vienā no pēdējiem trim noslēgtajiem finanšu gadiem sakarā ar līgumu, atbilstoši kuram šis saimnieciskās darbības subjekts pastāvīgi nodod savu peļņu mātessabiedrībai, šim saimnieciskās darbības subjektam nav citas iespējas izpildīt prasību par šo minimālo iespēju līmeni kā vien, atsaucoties uz cita subjekta iespējām saskaņā ar minētā panta 2. punktu. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka minētā saimnieciskās darbības subjekta reģistrācijas dalībvalsts tiesību akti un līgumslēdzējas iestādes dalībvalsts tiesību akti atšķiras, ciktāl šāda līguma noslēgšana bez jebkādiem ierobežojumiem ir atļauta pirmajā minētajā dalībvalstī, kaut arī saskaņā ar otras minētās dalībvalsts tiesību aktiem šādu līgumu ir atļauts noslēgt tikai gadījumā, ja peļņas nodošanas rezultātā nav negatīva bilances vienādojuma.

40

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: