1.

Kā zināms, Apvienotajā Karalistē tiesāšanās ir saistīta ar lieliem izdevumiem. Īpaši lielus izdevumus var radīt pārstāvība tiesā. Tā kā tiesāšanās izdevumi, kas radušies lietas dalībniekam, kuram spriedums ir labvēlīgs, parasti ir jāsedz lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, ar tiesas procesu ir saistīti ievērojami izdevumu riski.

2.

Turpretī saskaņā ar Orhūsas konvenciju ( 2 ) un Direktīvu 2003/35 ( 3 ), ar kuru konvencija transponēta attiecībā uz noteiktām procedūrām, tiesas procesi saistībā ar vides jautājumiem nedrīkst būt pārmērīgi dārgi. Šīs prasības nozīmi, aplūkojot Anglijas tiesības, Tiesa jau ir abstrakti vērtējusi spriedumā lietā Edwards ( 4 ). Šajā lietā konkrēti ir jānoskaidro, vai Apvienotā Karaliste attiecīgās tiesību normas ir transponējusi pareizi.

3.

Šajā ziņā primāri ir jānoskaidro jautājums par tiesu rīcības brīvību, kas ļauj noteiktos gadījumos ierobežot prasītāja risku nelabvēlīga sprieduma gadījumā segt atbildētāja tiesāšanās izdevumus. Pēc tam ir jānoskaidro, vai ar Eiropas Savienības tiesībām ir saderīgi, ja tiesas, īstenojot šo rīcības brīvību, vienlaikus ierobežo atbildētāja, kas parasti ir kāda iestāde, risku uzņemties prasītāja izdevumu segšanu. Un visbeidzot strīds ir par to, vai attiecīgajos tiesas procesos pagaidu noregulējums var tikt padarīts atkarīgs no tā, ka prasītājs apņemas segt ar pagaidu noregulējumu saistītos zaudējumus, ja pamatlietā spriedums tam ir nelabvēlīgs. Pirms tam ir jānoskaidro jautājums, ciktāl direktīva var tikt transponēta ar judikatūru.

4.

Atbilstošās tiesību normas par tiesāšanās izdevumiem vides lietās ir ietvertas Orhūsas konvencijā, kuru toreizējā Eiropas Kopiena parakstīja 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā (Dānija) ( 5 ).

5.

Orhūsas konvencijas 6. pantā ir paredzēta sabiedrības līdzdalība lēmumu par īpašām darbībām pieņemšanā.

6.

Orhūsas konvencijas 9. pantā ir noteikta iespēja vērsties tiesā vides lietās. Šī ir tiesvedība 2. punkta nozīmē:

“Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka ieinteresētās sabiedrības pārstāvjiem,

[..]

ir iespēja pārskatīšanas nolūkā griezties [vērsties] tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas izveidota ar likumu, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas 6. panta noteikumi.”

7.

4. punktā cita starpā ir noregulēti izdevumi:

“4. Turklāt, neskarot 1. punktu, šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp, vajadzības gadījumā, pagaidu noregulējums, un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī tās nav saistītas ar pārmērīgām izmaksām [..].”

8.

Transponējot Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta normu par iespēju vērsties tiesā, ar Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punktu Direktīvā 85/337/EEK ( 6 ) tika iekļauts 10.a pants un ar Direktīvas 2003/35 4. panta 4. punktu Direktīvā 96/61/EK ( 7 ) tika iekļauts 15.a pants. Šajā ziņā abās tiesību normās ir ietvertas identiska satura prasības par izdevumiem:

“Visām šīm procedūrām jābūt godīgām, taisnīgām, laicīgām un ne pārmērīgi dārgām.”

9.

Saskaņā ar Anglijas un Velsas Civil Procedure Rules [Civilprocesa likuma] 44.3. noteikuma 2. punktu lietas dalībnieka, kuram spriedums ir labvēlīgs, izdevumus parasti piespriež atlīdzināt lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs. Tomēr, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, tiesa var nolemt arī citādi. Īpaši 44.3. noteikuma 6. punktā atļauts pieņemt lēmumus, ar kuriem pienākums atlīdzināt otra lietas dalībnieka tiesvedības izdevumus tiek ierobežots līdz noteiktai summai. Skotijā un Ziemeļīrijā tiesiskais regulējums ir līdzīgs.

10.

Civil Procedure Rules 25. noteikums attiecas uz pagaidu noregulējumu. Attiecībā uz šo normu pastāv tā sauktie Practice directions [Piemērošanas vadlīnijas], kuru 5.1. nodaļā noteikts, ka katrā pagaidu noregulējumā ir jāietver prasītāja apņemšanās atlīdzināt otram lietas dalībniekam zaudējumus tādā apmērā, kādu tiesa uzskata par nepieciešamu. Turklāt saskaņā ar 5.1.A nodaļu tiesai ir jāpārbauda, vai ir jāpieprasa pildīt šādu pienākumu arī attiecībā uz zaudējumiem, kas sakarā ar pagaidu noregulējuma rīkojumu rodas trešajām personām. Tiesa tomēr var šo pienākumu arī neuzlikt. Ziemeļīrijā noteikumi ir līdzīgi, bet Skotijā šāds pienākums atlīdzināt zaudējumus nav noteikts.

11.

Pēc sprieduma lietā Edwards ( 8 ) Apvienotā Karaliste šīs normas papildināja, ievērojot Orhūsas konvenciju, kā arī Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punktu un 4. panta 4. punktu, tomēr šie grozījumi ir izdarīti vēlāk un tādēļ nav šīs tiesvedības priekšmets.

12.

Pēc saņemtās sūdzības Komisija 2007. gada 23. oktobrī aicināja Apvienoto Karalisti sniegt atzinumu par to, vai tā ir pildījusi Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā paredzētos pienākumus.

13.

Neraugoties uz Apvienotās Karalistes 2007. gada 20. decembra un 2008. gada 5. septembra atbildes vēstulēm, Komisija 2010. gada 22. martā nosūtīja šai dalībvalstij argumentētu atzinumu, kurā tā norādīja, ka Apvienotā Karaliste minētās tiesību normas neesot transponējusi pilnībā un tās piemērojot nepareizi. Komisija aicināja Apvienoto Karalisti divu mēnešu laikā, t.i., līdz 2010. gada 22. maijam, veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu atzinumā norādīto.

14.

Komisija nemainīja savu nostāju arī pēc Apvienotās Karalistes 2010. gada 19. jūlija atbildes un 2011. gada 18. oktobrī cēla šo prasību. Tās prasījumi ir:

15.

Apvienotās Karalistes prasījumi ir:

16.

Ar 2012. gada 4. maija rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs Apvienotās Karalistes prasījumu atbalstam atļāva iestāties lietā Dānijas Karalistei un Īrijai.

17.

Lietas dalībnieki paskaidrojumus ir snieguši rakstveidā un 2013. gada 11. jūlija tiesas sēdē, izņemot Dāniju, arī mutvārdos.

18.

Komisija pamato savu prasību ar Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punktu un 4. panta 4. punktu, tomēr man šķiet saprātīgāk diskusijā par prasības pamatiem minēt ar minētajiem noteikumiem ieviestās normas, proti, Direktīvas 85/337 10.a pantu un Direktīvas 96/61 15.a pantu. Atbilstoši abu šo tiesību normu piektajai daļai ar identisku tekstu tajās minētajām atļauju pārskatīšanas procedūrām jābūt ne pārmērīgi dārgām. Ar šo prasību tiek transponēts Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punkts attiecībā uz konvencijas 9. panta 2. punktā minētajām pārskatīšanas procedūrām.

19.

Komisija ar savu prasību vēršas kā pret šī tiesiskā regulējuma transponēšanu Apvienotās Karalistes trīs tiesas apgabalos, proti, Anglijā un Velsā, ieskaitot Gibraltāru, Skotijā un Ziemeļīrijā (skat. B daļu), tā arī pret tā piemērošanu (skat. C daļu). Vispirms es tomēr vēlos īsumā izklāstīt starplaikā pasludinātā sprieduma lietā Edwards ( 9 ) galvenos atzinumus un šajā kontekstā sīkāk aplūkot atsevišķus lietas dalībnieku minētos argumentus, kas gan attiecas uz tiesāšanās izdevumu problēmu, bet nepalīdz noskaidrot atsevišķos prasības pamatus (skat. A daļu).

20.

Direktīvas 85/337 10.a panta piektā daļa un Direktīvas 96/61 15.a panta piektā daļa, kā arī Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punkts pamato tiesāšanās izdevumu ierobežošanas pienākumu. Tiesa to konkretizējusi spriedumā lietā Edwards.

21.

Atbilstoši tam Direktīvas 85/337 10.a pantā un Direktīvas 96/61 15.a pantā minētās personas nedrīkst tikt kavētas uzsākt vai turpināt šo pantu piemērošanas jomā ietilpstošas procedūras tiesu iestādēs ar tām saistītā iespējamā finansiālā sloga dēļ. Ir jāņem vērā gan personas, kura vēlas panākt savu tiesību aizsardzību, intereses, gan arī sabiedrības ar vides aizsardzību saistītās intereses ( 10 ).

22.

Tiesa turklāt ir uzsvērusi, ka prasība par to, ka procedūras nedrīkst būt pārmērīgi dārgas, attiecas uz visiem izdevumiem saistībā ar dalību šādās procedūrās. Tādēļ izdevumu dārdzība ir jāizvērtē vispārīgi, ņemot vērā visus attiecīgā lietas dalībnieka veiktos izdevumus ( 11 ). Šie izdevumi ietver arī ar pārstāvību tiesā saistītos izdevumus.

23.

Visbeidzot spriedumā lietā Edwards, pretēji Dānijas apgalvojumam, Tiesa ir atzinusi, ka prasības par pārmērīgi dārgas tiesvedības nepieļaujamību vērtējums valsts tiesai nav jāveic atšķirīgi, atkarībā no tā, vai tā lemj tiesvedībā pirmajā instancē vai apelācijas vai otrās apelācijas instancē ( 12 ). Tomēr šis atzinums nevar tikt saprasts tādējādi, ka, vērtējot pieļaujamo izdevumu radīto finansiālo slogu augstākās instancēs, drīkst ignorēt jau radušos izdevumus. Tieši pretēji, katrai instancei ir jāraugās, lai visu instanču radītie izdevumi kopumā nebūtu pārmērīgi vai izslēdzoša rakstura.

24.

Dānija tomēr pareizi norāda, ka noteiktās pārskatīšanas procedūrās var atteikties no profesionālas pārstāvības tiesā. Tas, piemēram, varētu būt gadījumā, ja kompetentās iestādes ir pakļautas stipri izteiktai administratīvo iestāžu vadībai un tādēļ pēc savas ierosmes pārbauda visus svarīgākos argumentus un apstākļus. Tomēr atteikšanās iespēja ir jāpārbauda katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā visus attiecīgās procedūras juridiskos un praktiskos nosacījumus, kā arī tradīcijas.

25.

Šajā lietā nav strīda par to, ka Apvienotās Karalistes tiesās pārstāvība ir jāveic advokātiem un tas var radīt ievērojamus izdevumus. Dalībvalsts izskaidro tos ar common law uz sacīkstes principa balstītajiem tiesas procesa īpašajiem nosacījumiem, kas izvirzot pārstāvim tiesā īpaši augstas prasības.

26.

Līdzīgi kā Eiropas Savienības tiesās, Apvienotajā Karalistē tiesas pārstāvības izdevumus parasti tiek piespriests maksāt lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs. Ja Direktīvas 85/337 10.a pantā un Direktīvas 96/61 15.a pantā minētajiem prasītājiem spriedums nav labvēlīgs, tad saskaņā ar minēto viņiem parasti jāsedz gan pretējās puses, gan arī savi izdevumi. Turpretī, ja spriedums ir labvēlīgs, tad izdevumus sedz atbildētājs.

27.

Lai gan Apvienotā Karaliste šīs sistēmas ietvaros radušos izdevumus acīmredzot uzskata par pamatotiem, izdevumu risks var prasītājus atturēt celt Direktīvas 85/337 10.a pantā un Direktīvas 96/61 15.a pantā paredzētās prasības un pārsūdzības. Tādēļ šīs procedūras šo normu izpratnē var būt pārmērīgi dārgas un izslēdzošas. Tātad ir jānodrošina pietiekama izdevumu ierobežošana.

28.

Apvienotā Karaliste norāda dažādus mehānismus, ar kuriem tiek segts vai vismaz mazināts tiesas procesa izdevumu risks. Komisija neapstrīd šos mehānismus pēc būtības, bet pamatoti uzskata tos par Direktīvas 85/337 10.a panta un Direktīvas 96/61 15.a panta transpozīcijai nepietiekamiem.

29.

Apvienotajā Karalistē ir iespēja saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, tomēr šī dalībvalsts neapstrīd nedz to, ka apvienības to nevar izmantot ( 13 ), nedz arī to, ka palīdzības priekšnoteikums ir nepieciešamība attiecīgajai personai. Tā kā arī apvienības un maksātspējīgi prasītāji ( 14 ) ir jāaizsargā no izslēdzoša rakstura izdevumiem, ar šo instrumentu nav pietiekami, lai tiktu garantēta izdevumu ierobežošana.

30.

Turpinājumā Apvienotā Karaliste uzsver, ka risks, kas saistīts ar administratīvu prasību (judicial review) iesniegšanu, esot ļoti ierobežots. Tās tiekot pieņemtas tikai tad, ja, veicot īsu prasības pieteikuma vērtēšanas procedūru, tiekot konstatēts, ka prasības ir pārliecinošas. Par dalību šajās procedūrās tiekot noteikti tikai relatīvi mazi izdevumi.

31.

Šī prasības pieteikuma vērtēšanas procedūra ierobežo prasību ar mazām panākumu izredzēm izmaksu riskus tādēļ, ka tās tiek ātri noraidītas, neradot tālākus izdevumus. Tomēr Orhūsas konvencijas un tās transponēšanas Eiropas Savienībā primārais mērķis nav prasības ar īpaši niecīgām panākumu izredzēm ( 15 ). Sabiedrības ieinteresētība apkārtējās vides aizsardzībā tiks veicināta daudz vairāk, ja tiks atvieglota tiesāšanās par prasībām, kuru iemesls ir kāda pamatota nostāja, lai arī tas, vai tās gūs panākumus, nav prognozējams. Šādu procesu pamatā parasti ir pamatota interese par vides aizsardzību, tomēr neprognozējamā iznākuma dēļ izdevumu riski ir īpaši lieli.

32.

Visbeidzot Apvienotā Karaliste norāda, ka pastāv iespēja apdrošināt tiesāšanās izdevumu riskus, tā sauktā “After the Event Insurance”. Tomēr nav apstrīdams, ka arī šis instruments nesedz izdevumus visos gadījumos. Acīmredzot tieši tiesas procesos ar neprognozējamu iznākumu, t.i., ar augstu riska pakāpi, apdrošināšanas uzņēmumiem ir jāpieprasa prēmijas, kas tāpat var būt izslēdzošas.

33.

Komisija uzsver nepieciešamību prognozēt izdevumu apmēru, tomēr šajā lietā nav jālemj, kādā apmērā faktiski izdevumiem ir jābūt noteiktiem agrīnā tiesvedības stadijā. Proti, ar tiesāšanās izdevumu ierobežošanas lēmumu Apvienotās Karalistes tiesībās tiek iegūts līdzeklis agrīnā tiesvedības stadijā noteikt maksimālo izdevumu risku.

34.

Komisija tomēr vēršas pret atsevišķiem šī instrumenta piemērošanas rezultātiem un kritērijiem, bet būtībā neuzskata to par nepietiekamu pēc būtības. Kritizējot izdevumu summas neprognozējamību, tā vērš savus iebildumus pret to, ka Apvienotās Karalistes tiesībās tiesāšanās izdevumu ierobežošanas prasība nav noteikta pietiekami skaidri un nepārprotami. Turpinājumā es sīkāk aplūkošu šo problēmu.

35.

Komisija pārmet, ka Apvienotā Karaliste valsts tiesību aktos nav transponējusi izdevumu ierobežošanas prasību. Šajā ziņā tā atsaucas uz spriedumu, kas raksturo tiesisko regulējumu Īrijā. Šajā dalībvalstī tiesas varēja neuzlikt lietas dalībniekam, kuram spriedums ir labvēlīgs, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un turklāt uzdot segt tā tiesāšanās izdevumus otram lietas dalībniekam. Tā kā tā bija tikai tiesu prakse, Tiesa to neuzskatīja par transponēšanas pasākuma esamību ( 16 ).

36.

Iebilstot pret to, Apvienotā Karaliste norāda uz valsts iekšējo judikatūru. Šajā ziņā tā norāda, ka saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes ( 17 ).

37.

Tiesa faktiski ir atzinusi, ka, lai Savienības tiesību normas transponētu dalībvalsts tiesībās, nav jāpārņem šo tiesību normu forma un teksts kādā precīzā un īpašā tiesību normā. Pietiekams var būt vispārīgs juridisks konteksts, ja tas efektīvi nodrošina Savienības tiesību normu pilnīgu piemērošanu pietiekami skaidri un precīzi ( 18 ).

38.

Jautājums par to, vai saistoši precedenti, t.i., tiesas spriedumi, kuri ir raksturīgi Apvienotās Karalistes common law, var tikt uzskatīti par pietiekamu direktīvas transponēšanas pasākumu esamību, vēl nav izlemts. Tiesa tomēr jau ir atzinusi, ka, arī vērtējot transponēšanas pasākumu esamību, valsts normatīvo vai administratīvo tiesību normu piemērojamība ir jāizvērtē, ņemot vērā valstu tiesu sniegto interpretāciju ( 19 ).

39.

Lai transponētu direktīvu, tomēr var būt nepietiekami ar to, ka tiesām ir iespēja to ievērot un tās, iespējams, to arī dara. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai transponētu direktīvas tiesību normas, nepietiek ar rīcības brīvību, kas var tikt īstenota atbilstoši direktīvai, jo šāda prakse jebkurā brīdī var mainīties ( 20 ). Tieši to Komisija konstatēja minētajā lietā: Īrijas tiesām bija rīcības brīvība, kas tām ļāva garantēt izdevumu ierobežošanu, tomēr tas nebija tiesu pienākums. Tāpat nebija arī kritēriju, lai noteiktu, kad jānosaka izdevumu ierobežojums. Toreiz netika minēti arī agrāki saistoši spriedumi līdzīgās lietās, kas pamatotu šādu pienākumu.

40.

Tādēļ jautājums ir, vai ar atbilstošajiem valsts iekšējiem spriedumiem pietiekami skaidri un precīzi, kā arī saistoši tiek nodrošināta nepieciešamās izdevumu ierobežošanas piemērošana ( 21 ). Ja šie nosacījumi ir izpildīti, tad precedenti varētu garantēt [direktīvas] transponēšanu ( 22 ).

41.

Šajā lietā lietas dalībnieki norāda uz dažādiem valsts tiesu spriedumiem. Komisija tos kritizē kā nepietiekamu piemērošanu praksē, tomēr, ņemot vērā minētos apsvērumus, šie spriedumi ir svarīgi [direktīvas] transponēšanas pasākumu ziņā.

42.

Šajā ziņā primāri sīkāk jāaplūko jautājums par to, ka tiesai ir rīcības brīvība, pieņemot lēmumu par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu (skat. 1. punktu), pēc tam jāpievēršas iespējamajai izdevumu ierobežošanai, ko sev labvēlīga sprieduma gadījumā var pieprasīt prasītājs (skat. 2. punktu), un visbeidzot ir jāaplūko pagaidu noregulējums (skat. 3. punktu).

43.

Lēmumu par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu Anglijas un Velsas Court of Appeal [Apelācijas tiesa] iedibināja ar spriedumu lietā Corner House ( 23 ). To ir pārņēmušas Skotijas un Ziemeļīrijas tiesas. Pastāvot ārkārtas apstākļiem, ar šādu pasākumu attiecīgajā tiesu instancē var tikt noteikta izdevumu maksimālā summa, kāda var tikt piespriesta segt prasītājam, ja spriedums viņam ir nelabvēlīgs. Šāds lēmums var tikt pieņemts jebkurā tiesvedības stadijā, ja tiesa ir pārliecināta, ka

44.

Šīs ierobežojošās pieejas rezultātā jau lēmums par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu vien rada relatīvi lielu noslogojumu un papildu izdevumus, neveicinot vides tiesību jautājumu noskaidrošanu.

45.

Šis instruments kompetentajām tiesām vispirms sniedz rīcības brīvību dažādu nosacījumu ziņā, lai lemtu par izdevumu ierobežošanu un, ja tiek konstatēta to izpilde, izvēles brīvību, nosakot konkrēto izdevumu ierobežojumu. Pēdējais ietver kā pieļaujamā izdevumu riska apmēru, tā arī jautājumu, vai un kādā apmērā vienlaikus tiek ierobežots pretējās puses izdevumu risks.

46.

Nedz rīcības, nedz izvēles brīvība pēc būtības nav kritizējamas. Tādēļ, ka lielo atšķirību dalībvalstu atbilstošajās tiesību normās par iespējām vērsties tiesās dēļ ir plaša rīcības brīvība izdevumu ierobežošanas nodrošināšanā ( 24 ). Turklāt pati Tiesa atzīst rīcības un izvēles brīvības nepieciešamību tiesāšanās izdevumu ierobežošanas ziņā ( 25 ). Valsts tiesai tomēr ir jābūt nepārprotamam pienākumam īstenot rīcības brīvību ar mērķi atbilstīgajās procedūrās nodrošināt pietiekamu izdevumu ierobežošanu ( 26 ).

47.

Apvienotās Karalistes tiesu rīcības brīvība, pieņemot lēmumu par izdevumu ierobežošanu, neatbilst šīm prasībām. Tās mērķis ir konstatēt, vai izņēmuma kārtā ( 27 ) konkrētajā gadījumā sekot vispārējam principam, ka izdevumi netiek ierobežoti, nebūtu negodīgi vai netaisnīgi. Svarīgos tiesas procesos tādēļ nav konstatējama principiāla saistība ar izdevumu ierobežošanas mērķi.

48.

Spriedumam lietā Corner House sekojošie spriedumi šajā ziņā neko nemaina. Tieši pretēji, 2009. gada spriedumā lietā Morgan Court of Appeal norāda, ka pastāvošā izvēles brīvība, tiesai pieņemot lēmumus par tiesāšanās izdevumiem, iespējams, nav saderīga ar prasību ierobežot tiesāšanās izdevumus ( 28 ).

49.

Vērtējot 2010. gada spriedumu lietā Garner, kas pasludināts pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa, tāpat nevar tikt konstatēts, ka šajā laikā izvēles brīvības mērķis būtu izdevumu ierobežošana ( 29 ).

50.

Turklāt Apvienotās Karalistes piemērotie kritēriji nav saderīgi ar Tiesas konstatējumiem spriedumā lietā Edwards.

51.

Apvienotā Karaliste gan uzskata, ka nepieciešamās izdevumu ierobežošanas kritēriji neesot šīs tiesvedības priekšmets, tomēr tas nav pārliecinoši. Gluži pretēji, tieši tiesāšanās izdevumu ierobežošanas kritēriji ir Komisijas pārmetumu galvenais elements, jo neesot pietiekami izpildīts pienākums novērst finansiālos šķēršļus. Tādēļ tie šajā lietā ir jāaplūko.

52.

Problēmas, kas saistītas ar Apvienotās Karalistes piemērotajiem kritērijiem, sākas ar vispārējo un privāto interešu vērā ņemšanu, īstenojot attiecīgās procedūras. [Eiropas Savienības] Tiesa gan pieprasa ņemt vērā šīs intereses ( 30 ). Apvienotās Karalistes nostāja tomēr ir, ka pirms sprieduma lietā Garner tās nav ņemtas vērā tādā mērā, kā tas būtu bijis nepieciešams ( 31 ). Līdz ar to valdība akceptē, ka pirms šī sprieduma sabiedrības ieinteresētība vides tiesību īstenošanā Direktīvas 85/337 10.a pantā un Direktīvas 96/61 15.a pantā minētajās procedūrās netika pietiekami atzīta un novērtēta. Tā kā spriedums ir pasludināts pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa, tad ar to šis pārkāpums laikus netika novērsts.

53.

Ar izdevumu ierobežošanu nesaderīgi tāpat ir tas, ka jau privātu interešu esamība par lietas atrisinājumu ir pretrunā lēmumam par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu. Tiesa gan tāpat pieprasa ņemt vērā šādu interesi, tomēr ar interesi nedrīkst tikt izslēgta tiesāšanās izdevumu ierobežošana. Tieši pretēji, indivīds, kad tas īsteno tam Savienības tiesību sistēmā paredzētās tiesības, ir jāaizsargā ( 32 ).

54.

Lai gan spriedumā lietā Morgan, šķiet, obiter dictum formā, izklāstīts, ka šie kritēriji būtu piemērojami elastīgi ( 33 ), tomēr ir skaidrs, ka šajā ziņā pastāv liela nenoteiktība.

55.

Prasība nodrošināt nepieciešamo izdevumu ierobežošanu netiek pildīta arī, kā izslēgšanas kritēriju izmantojot prasītāja maksātspēju, t.i., pierādījumu par viņa ierobežotajiem līdzekļiem neesamību. Tieši pretēji, tiesvedības izdevumi nedrīkst nedz pārsniegt ieinteresētās personīgās finansiālās iespējas, nedz arī nekādā gadījumā būt objektīvi – neatkarīgi no viņa maksātspējas – nepamatoti ( 34 ). Citiem vārdiem – arī maksātspējīgus prasītājus nedrīkst pakļaut pārmērīgiem vai izslēdzošiem izdevumu riskiem un prasītājam ar ierobežotiem finanšu līdzekļiem objektīvi samērīgi izdevumu riski atsevišķos gadījumos ir jāsamazina vēl vairāk.

56.

Visbeidzot Tiesa atzina, ka norādītais apstāklis, ka ieinteresētā persona praksē nevarēja tikt atturēta piedalīties tiesvedībā, nav pietiekams, lai atteiktos no izdevumu ierobežošanas ( 35 ). Tomēr, ņemot vērā spriedumu lietā Corner House, šāds atturēšanas risks ir vēl viens tiesāšanās izdevumu ierobežošanas lēmuma piemērošanas priekšnoteikums.

57.

Tātad Apvienotā Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā noteiktos pienākumus, jo tiesu rīcības brīvība piemērot izdevumu ierobežošanu nav piesaistīta izdevumu ierobežošanas mērķim un šai nolūkā piemērojamie kritēriji nav saderīgi ar minētajām tiesību normām.

58.

Komisija vēršas arī pret to, ka lēmumi par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu bieži vienlaikus ierobežo arī pretējās puses izdevumu risku. Šī problēma pastāv visos trijos Apvienotās Karalistes tiesas apgabalos.

59.

Apvienotā Karaliste uzskata šo iebildumu par nepieņemamu tādēļ, ka pirmstiesas procedūrā tas neesot pausts. Faktiski Komisija abu pušu izdevumu ierobežošanu pirmoreiz skaidri kritizēja argumentētajā atzinumā ( 36 ).

60.

Apvienotās Karalistes iebildums ir pamatots ar to, ka brīdinājuma vēstulē, ko Komisija nosūta dalībvalstij, un pēc tam Komisijas nosūtītajā argumentētajā atzinumā tiek noteikts strīda priekšmets, kas pēc tam nevar tikt paplašināts. Faktiski iespēja attiecīgajai dalībvalstij sniegt savus apsvērumus ir būtiska garantija un tās ievērošana ir būtisks nosacījums procesa par valsts pienākumu neizpildi norises tiesiskumam. Līdz ar to Komisijas argumentētajam atzinumam un prasībai ir jābūt pamatotiem ar tiem pašiem iebildumiem, ar kuriem ir pamatots brīdinājums, ar kuru tiek uzsākta pirmstiesas procedūra ( 37 ).

61.

Tomēr šī prasība nevar būt tik plaša, lai katrā ziņā tiktu pieprasīta pilnīga sakritība starp iebildumu formulējumu brīdinājuma vēstulē, argumentētajā atzinumā un prasījumos prasības pieteikumā, ja strīda priekšmets, kāds tas ir noteikts argumentētajā atzinumā, nav ticis paplašināts vai grozīts ( 38 ).

62.

Turklāt brīdinājuma vēstule nevar tikt pakļauta tikpat stingrām precizitātes prasībām kā argumentētais atzinums, jo tajā var tikt ietverts tikai īss iebildumu izklāsts. Tātad nekas neliedz Komisijai argumentētajā atzinumā konkretizēt iebildumus, kurus tā jau vispārīgi ir izvirzījusi brīdinājuma vēstulē ( 39 ).

63.

Tā tas ir noticis arī izskatāmajā lietā. Komisija pamatoti norāda, ka lietas dalībnieku pārstāvības izmaksas tāpat ir daļa no tiesāšanās izdevumiem, kuru apmērs dalībvalstīm ir jāierobežo ( 40 ). Tātad pārmetums, ka šis izdevumu risks netiek pietiekami ierobežots, bija iekļauts iebildumā par to, ka Apvienotajā Karalistē kopumā pietiekami netiek ierobežots izdevumu risks.

64.

Šo vērtējumu apstiprina Apvienotās Karalistes atbilde uz uzaicinājumu sniegt atzinumu, tātad šīs dalībvalsts pirmā vēstule pirmstiesas procedūrā. Šajā dokumentā noteiktas vienošanās par izdevumiem ar advokātu, kurās honorāra izmaksa paredzēta tikai prasības apmierināšanas gadījumā, tiek sauktas par līdzekli izmaksu risku ierobežošanai ( 41 ). Komisijas norāde pamatotajā atzinumā, ka lēmumi par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu šo līdzekli “iznīcinot”, jo tie ierobežojot izdevumu summu, kuru prasītājs labvēlīga sprieduma gadījumā var pieprasīt, beigu beigās ir vienīgi pretarguments, lai šo pozīciju vājinātu. Tādēļ šis jautājums vienlaikus ir kļuvis par tiesvedības priekšmeta sastāvdaļu.

65.

Tādēļ šis arguments ir pieņemams un ir iztirzājams.

66.

Komisija kritizē, ka lēmumi par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu daļēji ir atšķirīgi arī tādā izpratnē, ka tie līdztekus prasītāja riskam, kuram, ja spriedums tam ir nelabvēlīgs, jāsedz pretējās puses izdevumi, ierobežo arī pretējās puses risku, kurai prasītājam labvēlīga sprieduma gadījumā ir jāsedz tā izdevumi.

67.

Šis vienpusējais tiesāšanās izdevumu aizsargpasākums, ar kuru tiek ierobežots atbildības risks par pretējās puses izdevumu segšanu tikai prasītāja labā, lielā mērā var veicināt pārmērīgu un izslēdzošu tiesāšanās izdevumu novēršanu. Tomēr jau Direktīvas 85/337 10.a pantā un Direktīvas 96/61 15.a pantā minēto personu pārstāvības izmaksas minētajām personām var radīt šķērsli iesniegt apelācijas vai kasācijas sūdzību ar šo pantu pamatotās lietās.

68.

Tādēļ pašu prasītāju pārstāvības izdevumu aspektā gan Apvienotā Karaliste, gan Īrija norāda iespēju, ka pārstāvis tiesas procesā atsakās no honorāra. Šāda atteikšanās tomēr tikai izņēmuma gadījumos var mazināt izdevumu risku, tādēļ ka pārstāvjiem parasti jāgūst ienākumi. Ja procedūrās saistībā ar Direktīvas 85/337 10.a pantā un Direktīvas 96/61 15.a pantā minētajām lietām tiktu pieprasīta vispārēja prasītāja bezmaksas pārstāvība, tad tiktu “iznīcināts” advokātu nepieciešamās specializācijas šajās jomās ekonomiskais pamats.

69.

Honorāri, kuru summa ir atkarīga no lietas iznākuma, tiesvedībās ar prasītājiem, kuriem ir finansiālas grūtības un kuru tiesvedības izdevumi netiek segti, rada iespēju iegūt nepieciešamos ienākumus. Anglijā un Velsā, kā arī Skotijā par šo honorāru veidu var vienoties tādējādi, ka prasītāja procesuālais pārstāvis honorāru saņem tikai tad, ja prasība tiek apmierināta. Abās sistēmās pretējā puse, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, parasti sedz tiesāšanās izdevumus, kuri būtu jāsedz, ja minētās vienošanās nebūtu. Anglijā un Velsā turklāt prasītāja procesuālajam pārstāvim tiek paredzēta papildu prēmija prasības apmierināšanas gadījumā, bet Skotijā šī prēmija būtu jāsedz prasītājam pašam. Ziemeļīrijā šāda no tiesvedības iznākuma atkarīga honorāra institūta nav. Honorāri, kuru lielums ir atkarīgs no tiesvedības iznākuma, tāpat ir problemātiski, it īpaši, ja tie ir saistīti ar summu, kas jāmaksā papildus parastajam honorāram ( 42 ), tomēr, ņemot vērā Apvienotās Karalistes argumentus, daudzās lietās saistībā ar Direktīvas 85/337 10.a pantu un Direktīvas 96/61 15.a pantu acīmredzot ir nepieciešams, lai šajā tiesību sistēmā tiktu nodrošināta nepieciešamo izdevumu ierobežošana.

70.

Vienas puses labā pieņemtais tiesāšanās izdevumu ierobežošanas lēmums tomēr ierobežo izdevumus, ko maksā pretējā puse, ja spriedums pirmajam ir labvēlīgs. Šādas ierobežošanas gadījumā prasītājam, visticamāk, nākas segt daļu savu pārstāvības izdevumu. Honorāru ierobežošanas gadījumā honorārs, kas jāsedz lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, ir ierobežots. Pārstāvis tiesā vai nu samierinās ar šo ierobežoto honorāra summu, vai arī gadījumā, ja prasība tiek apmierināta, prasītājam nākas palielināt honorāru no saviem līdzekļiem. Arī šie papildu izdevumi var radīt izslēdzoša rakstura sekas. Tātad lēmums par tiesāšanās izdevumiem, saskaņā ar kuru tiesāšanās izdevumi ir savstarpēji atkarīgi, var radīt draudus izdevumu ierobežošanas mērķim.

71.

Izvērtējot lēmumus par tiesāšanās izdevumu savstarpēji atkarīgu ierobežošanu, tomēr atsevišķi ir jāaplūko fiziskas un juridiskas personas.

72.

Attiecībā uz fiziskām personām izdevumu savstarpēji atkarīgā ierobežošana noteiktos apstākļos var tikt attaisnota ar procesuālo līdzekļu vienlīdzību, kas ir pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu sastāvdaļa ( 43 ), kas Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktā skaidri nosaukta par procesa vadmotīvu. Par šo procesuālo līdzekļu vienlīdzību var šaubīties ( 44 ), ja viena puse ir lielā mērā atbrīvota no riska segt pretējās puses izdevumus, bet tajā pašā laikā otrai pusei papildus lielai savu izmaksu daļai sev nelabvēlīga sprieduma gadījumā jāatlīdzina arī tiesvedības izdevumi. Var pat būt tā, ka šāda nevienlīdzīga izdevumu riska sadale var ietekmēt tiesvedības stratēģiju. Tādēļ, ka puse, kas lielā mērā ir aizsargāta pret izdevumu riskiem, varētu mēģināt nevajadzīgi paplašināt tiesvedības priekšmetu, lai palielinātu pretējās puses izdevumus un šādi mudinātu to noslēgt mierizlīgumu.

73.

Tomēr Komisija pamatoti uzsver, ka šajā pamatlietā runa ir tikai par prasībām saistībā ar Direktīvas 85/337 10.a pantu un Direktīvas 96/61 15.a pantu. Tās, protams, ir vērstas pret pārvaldes iestādēm, proti, pret pasākumu veikšanas atļauju izsniegšanu pēc ietekmes uz vidi izvērtējuma vai integrētu atļauju izsniegšanu noteiktu rūpnieciska rakstura darbību veikšanai.

74.

Tiesas procesos pret valsts iestādēm sākotnēji nav īsta līdzsvara, jo iestāžu rīcībā parasti ir daudz vairāk resursu nekā Direktīvas 85/337 10.a pantā un Direktīvas 96/61 15.a pantā minētajām personām. Šajā ziņā vienpusējs tiesāšanās izdevumu aizsargpasākums ir tikai pirmais solis, lai nodrošinātu procesuālo līdzekļu vienlīdzību.

75.

Turklāt šāda veida tiesas procesos abām pusēm ir kopīgas intereses, proti, tiesību aizsardzība. Pārvaldes iestāde, kas tiesas procesā zaudē, jo tās pieņemtais lēmums, par kuru ir prasība, ir prettiesisks, tiesvedības izdevumu aspektā nav pelnījusi aizsardzību, kas salīdzināma ar prasītāja aizsardzību. Proti, iestāde, aizskarot tiesības, ir izraisījusi šo tiesvedību.

76.

Visbeidzot, sabiedrības interesei par tiesību aizsardzību Orhūsas konvencijas aspektā ir īpaši liela nozīme ( 45 ). Šī ieinteresētība tiesas procesos saistībā ar Direktīvas 85/337 10.a pantu un Direktīvas 96/61 15.a pantu vismaz aizliedz ierobežot honorārus, kuri ir atkarīgi no lietas iznākuma; tas var veicināt, ka lietas dalībnieks izvairās no pārāk lielām savas pārstāvības izmaksām.

77.

Šis Orhūsas konvencijas mērķis cita starpā atspēko Apvienotās Karalistes argumentu par kompetento iestāžu ierobežotajiem līdzekļiem. Protams, iestādes nevar vairs izmantot tiesas procesos ieguldītos līdzekļus, lai pildītu savus galvenos uzdevumus. Tomēr konvencijā tas ir ņemts vērā. Tas ir pat lietderīgi, jo vides tiesību īstenošana tiesas ceļā, respektīvi, lēmumu pārsūdzības tiesā iespējamība, liek iestādēm piemērot šīs tiesības īpaši rūpīgi.

78.

Tas tomēr neizslēdz jebkuru pārvaldes iestāžu izdevumu ierobežošanu. Nav iemesla “uzkraut” tām pretējās puses pārstāvja no lietas iznākuma atkarīgo honorāru, kas ievērojami pārsniedz honorārus, kuri nav atkarīgi no lietas iznākuma. Tātad arī tiesvedībās pret pārvaldes iestādēm procesuālo līdzekļu vienlīdzības ziņā nevar tikt vienkārši izslēgti “nesimetriski” savstarpēji atkarīgi tiesāšanās izdevumu lēmumi, kas ierobežo abu pušu izdevumu riskus, bet, neraugoties uz to, ļauj maksāt pienācīgi samērīgu honorāru, kurš ir atkarīgs no lietas iznākuma.

79.

Tomēr tas nedrīkst radīt situāciju, ka finansiāli spēcīgākā pārvaldes iestāde, nevajadzīgi paplašinot tiesvedības priekšmetu, gūst stimulu tiktāl paaugstināt prasītāja izdevumus, ka tie ievērojami pārsniedz izdevumus, kas tiek atlīdzināti ( 46 ). Kādai jābūt samērīgai no lietas iznākuma atkarīgā honorāra summai, var tikt izlemts, ņemot vērā konkrēto lietu.

80.

Apvienotā Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā paredzētos pienākumus, jo tiesas procesos saistībā ar šīm tiesību normām var tikt noteikta savstarpēji atkarīgu izdevumu ierobežošana, ar ko tiek novērsts, ka prasības apmierināšanas gadījumā otram lietas dalībniekam ir jāsedz samērīgais honorārs, kurš par šajās normās minēto personu un apvienību pārstāvību maksājams atkarībā no lietas iznākuma.

81.

Visbeidzot Komisija pārmet, ka pagaidu noregulējums Anglijā un Velsā, ieskaitot Gibraltāru, kā arī Ziemeļīrijā, parasti tiekot noteikts tikai tad, ja prasītājs apņemas atlīdzināt pasākuma radītos zaudējumus.

82.

No lietas materiāliem skaidri neizriet, ko šis atlīdzināšanas pienākums ietver. Es pieņemu, ka runa nav par zaudējumiem, ko radījusi prettiesiska vainīgās personas rīcība. Šādā gadījumā nav jānosaka īpašs pienākums atlīdzināt zaudējumus, jo tiek piemērotas vispārējās delikta tiesības.

83.

Tieši pretēji, es pieņemu, ka šis pienākums ir jāizpilda, ja prasījums turpmāk sekojošajā tiesas procesā izrādās nepamatots. Šajā gadījumā prasītājam acīmredzot ir jāatlīdzina zaudējumi, ko radījis pagaidu noregulējuma rīkojums ( 47 ). Tādos tiesas procesos, par kuriem ir runa šajā lietā, pastāv risks, ka ir jāatlīdzina ar pasākumu novilcināšanu saistītie izdevumi.

84.

Lietas dalībnieku starpā primāri ir strīds par to, vai šo izdevumu riskam vispār ir piemērojama Direktīvas 85/337 10.a panta 5. punktā un Direktīvas 96/61 15.a panta 5. punktā paredzētā izdevumu ierobežošana. Proti, ņemot vērā tiesību normas tekstu, procedūras nedrīkst būt tikai pārmērīgi dārgas. Interpretējot šo tekstu šauri, pienākums atlīdzināt zaudējumus pasākuma novilcināšanas pagaidu noregulējumu dēļ vairs nepieder pie tiesvedības izdevumiem.

85.

Tiesa katrā ziņā jau ir atzinusi, ka tiesību celt Direktīvas 85/337 10.a pantā un Direktīvas 96/61 15.a pantā paredzēto prasību efektivitātes nodrošināšana pieprasa, lai ieinteresētās sabiedrības daļai būtu tiesības pieprasīt veikt pagaidu pasākumus ( 48 ). Atbilstoši tam arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas 2000. gadā publicētajā dokumentā “Orhūsas konvencija: piemērošanas pamatnostādnes” pagaidu noregulējums ir ietverts starp tiem tiesas rīkojumiem ( 49 ), kuri konvencijas 9. panta 4. punktā ir minēti kā pārbaudes procedūras posms ( 50 ).

86.

Turklāt ir jāatgādina, ka prasība par to, ka procedūras nedrīkst būt pārmērīgi dārgas, attiecas uz visiem izdevumiem saistībā ar dalību šādās procedūrās. Tādēļ izdevumu dārdzība ir jāizvērtē vispārīgi, ņemot vērā visus attiecīgā lietas dalībnieka veiktos izdevumus ( 51 ). Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 85/337 10.a pantā un Direktīvas 96/61 15.a pantā minētā attiecīgā sabiedrības daļa nedrīkst tikt kavēta uzsākt vai turpināt šo pantu piemērošanas jomā ietilpstošas procedūras tiesu iestādēs ar tām saistītā iespējamā finansiālā sloga dēļ ( 52 ).

87.

Tā kā pagaidu noregulējuma lūgums ir šāds tiesību aizsardzības līdzeklis un iespējamie zaudējumu atlīdzināšanas prasījumi palielinātu kopējo finansiālo ieguldījumu, izdevumu ierobežojumā ir jāietver arī tie. Pretējā gadījumā ir iespējams, ka risks, ka būs jāsedz izdevumi, kas saistīti ar zaudējumu atlīdzināšanas prasījumiem, būtu šķērslis pārsūdzības procedūrai.

88.

Apvienotā Karaliste Komisijai iebilst, ka Direktīvas 85/337 10.a panta un Direktīvas 96/61 15.a panta piemērošanas jomā esošie pasākumi parasti netiekot turpināti arī gadījumā, ja ir uzsākta tiesvedība bez lūguma noteikt pagaidu noregulējumu. Dārgi darbi bieži netiekot veikti, ja pastāv iespēja, ka atļauja tiks anulēta.

89.

Šis arguments Komisijas pārmetuma praktisko nozīmi padara relatīvu, tomēr lietās, kurās ir nepieciešams pagaidu noregulējums, nelikvidē attiecīgo pamatu.

90.

Turpinājumā Apvienotā Karaliste norāda, ka tiesas procesos publisko tiesību jomā tiesas savu rīcības brīvību parasti īstenojot tādējādi, ka tās atsakoties noteikt pienākumu atlīdzināt zaudējumus. Tomēr arī šajā ziņā ir jāuzsver, ka vienīgi ar iespēju īstenot rīcības brīvību, ņemot vērā pienākumu ierobežot izdevumus, nav pietiekami, lai tiktu transponēti Direktīvas 85/337 10.a panta 5. punkts un Direktīvas 96/61 15.a panta 5. punkts.

91.

Svarīgāks ir Apvienotās Karalistes arguments, ka pienākums atlīdzināt zaudējumus esot saderīgs ar efektivitātes principu, t.i., tas nedz pārāk apgrūtinot, nedz padarot praktiski neiespējamu Savienības tiesībās paredzēto tiesību īstenošanu.

92.

Šis arguments ir pamatots ar pareizu domu, ka, ievērojot vienlīdzīguma un efektivitātes principus, dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz Direktīvas 85/337 10.a panta un Direktīvas 96/61 15.a panta īstenošanu ( 53 ). Arī ņemot vērā Pamattiesību hartas 47. panta 1. punktā minēto efektīvas tiesību aizsardzības principu ( 54 ), šī rīcības brīvība nerada šaubas.

93.

Tādēļ nevar tikt izslēgts, ka dalībvalstis vispārīgi var paredzēt zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu attiecībā uz pagaidu noregulējuma pasākumiem, kas attiecas arī uz Savienības tiesību sistēmā paredzēto tiesību īstenošanu. Tas it īpaši attiecas uz tiesas procesiem starp lietas dalībniekiem, fiziskām personām, tādēļ, ka šāds pasākums piespiedu kārtā aizskar pretējās puses tiesības.

94.

Apvienotā Karaliste tiktāl pareizi norāda uz apstrīdētās atļaujas īpašnieka īpašuma aizsardzību.

95.

Tomēr ir jāpiebilst, ka tiesības var iegūt īpašumtiesību raksturu tikai tad, ja atļauja vairs pēc būtības nevar tikt apstrīdēta ( 55 ). Proti, pirms tam ir runa vienīgi par izredzēm drīkstēt izmantot atļauju. Tomēr perspektīvai kā tādai netiek piemērota īpašumtiesību aizsardzība ( 56 ), katrā ziņā ne tad, ja tās īstenošana ir strīdīga ( 57 ). No tiesvedības izrietošie apgrūtinājumi tomēr var ierobežot noteiktu īpašumtiesību izmantošanu ( 58 ), piemēram, būt šķērslis izmantot zemes īpašumu noteikta pasākuma īstenošanai.

96.

Vides aizsardzība tomēr var attaisnot īpašumtiesību izmantošanas ierobežojumu ( 59 ). Tas attiecas arī uz pagaidu pasākumiem status quo nodrošināšanai, kamēr tiesā tiek pārbaudīta atļaujas atbilstība vides tiesībām. Īpašuma un cita veida brīvību ierobežošana primāri pamatojas uz to, ka iecerētajiem projektiem vides aizsardzības iemeslu dēļ ir nepieciešama atļauja. Ja atļaujas nepieciešamība ir attaisnojama, tad šis attaisnojums attiecas arī uz to, lai ar pagaidu noregulējumu praktiski tiktu aizkavēta tiesas nolēmuma pieņemšana galvenajā lietā, kamēr tiesā tiek pārbaudīta atļauja.

97.

Līdzīgi apsvērumi cita starpā varētu būt Apvienotās Karalistes norādītās tiesu prakses pamatā, atbilstoši kurai tiesas procesos publisko tiesību jomā tiesa lielākoties nenosaka pienākumu atlīdzināt zaudējumus.

98.

Tiesvedībās saistībā ar Direktīvas 85/337 10.a pantu un Direktīvas 96/61 15.a pantu šiem apsvērumiem ir īpaša nozīme tādēļ, ka minētajās tiesību normās ir īpaši uzsvērta sabiedrības ieinteresētība vides tiesību īstenošanā. Šajās lietās prasītājiem tādēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība pret pārmērīgiem un izslēdzoša rakstura izdevumiem, kas ir plašāka par aizsardzību, ko nodrošina efektivitātes princips un tiesības uz efektīvu juridisku palīdzību ( 60 ).

99.

Šo atziņu neliek apšaubīt arī Apvienotās Karalistes minētais spriedums apvienotajās lietās Zuckerfabrik Süderdithmarschen un Zuckerfabrik Soest ( 61 ). Šajā spriedumā Tiesa gan pieprasīja nodrošinājumu gadījumam, ja pagaidu noregulējums radītu Savienībai finansiālus riskus. Tomēr šī sprieduma atziņas nav attiecināmas uz tiesas procesiem saistībā ar Direktīvas 85/337 10.a pantu un Direktīvas 96/61 15.a pantu.

100.

Proti, prasība minētajā lietā nebija vērsta uz visas sabiedrības interesēs esošo vides tiesību īstenošanu, bet prasītājs tikai privāti vērsās pret nodevu, kas bija jāmaksā toreizējai Eiropas Kopienai. Turklāt noteiktajam drošības maksājumam prioritāri bija jānodrošina strīdīgais nodevas prasījums, nevis zaudējumi, ko rada pagaidu noregulējuma izraisītā novilcināšana. Tieši pretēji, šie zaudējumi varēja tikt segti ar regulāri maksājamiem nokavējuma procentiem.

101.

Tāpat nav izslēgts, ka ir iespējams vērsties pret pagaidu noregulējuma ļaunprātīgu izmantošanu. Šķēršļu likšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas sankcionēšanai tomēr nav nepieciešams, lai pagaidu noregulējuma noteikšana būtu atkarīga no pienākuma atlīdzināt zaudējumus. Tieši pretēji, tādos gadījumos būtu pietiekami ar to, ka pagaidu noregulējums tiktu atteikts vai, konstatējot ļaunprātīgu izmantošanu vēlāk, tiktu izvirzīti parastie zaudējumu atlīdzināšanas prasījumi.

102.

Tātad Apvienotā Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā paredzētos pienākumus, jo tiesas Anglijā un Velsā, ieskaitot Gibraltāru, kā arī Ziemeļīrijā nepieciešamos pagaidu noregulējuma pasākumus tiesas procesos saistībā ar minētajām tiesību normām var pakārtot zaudējumu atlīdzināšanas pienākumam.

103.

Līdztekus pārmetumam, ka valsts tiesību aktos nav transponēts Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punkts un 4. panta 4. punkts, Komisija vēršas arī pret šo normu piemērošanu Apvienotās Karalistes tiesās.

104.

Šīs prasības pamats nevar būt orientēts uz to, ka Komisija kritizē atsevišķus tiesas spriedumus kā Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punkta un 4. panta 4. punkta pārkāpumus. Proti, Komisija nesniedz pietiekamu attiecīgo lietu izklāstu, lai varētu tikt pārbaudīts, vai šo normu prasības tiešām nav pildītas.

105.

Komisijas nostāja tomēr var tikt saprasta tādējādi, ka tā ar šo prasības pamatu kritizē Apvienotās Karalistes tiesu zināmā mērā pastāvīgo un vispārīgo praksi ( 62 ). Lai to pierādītu, Komisijai tomēr būtu jāiesniedz pietiekami pierādījumi par to, ka dalībvalsts iestādes [šajā jautājumā] ir izveidojušas atkārtojošos un ilgstošu praksi ( 63 ).

106.

Sākotnēji fakts par nepietiekamu Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punkta un 4. panta 4. punkta transponēšanu judikatūrā šķiet norādām, ka minēto tiesību normu neizpilde ir pastāvīga Apvienotās Karalistes tiesu prakse.

107.

Tomēr šis secinājums nav pareizs. Minētie konstatējumi balstās uz to, ka judikatūrā nepieciešamo izdevumu ierobežošana netiek garantēta pietiekami skaidri un noteikti. Ja tā būtu pastāvīga prakse, tad šī apgalvojuma priekšnoteikums būtu tāds, ka arī galīgajos spriedumos netiktu ievērots izdevumu ierobežošanas princips.

108.

Komisija šādu pierādījumu nav minējusi. Tā gan norāda uz daudziem konkrētiem spriedumiem, tomēr šis arguments galvenokārt liecina par to, ka šajos spriedumos Apvienotajā Karalistē vēl nav pietiekami īstenota Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā noteiktā izdevumu ierobežošana. Kā jau minēts, galvenā problēma šajā ziņā ir tiesu rīcības brīvība svarīgos jautājumos un no tās izrietošā nedrošība par izdevumu risku.

109.

Turpretī Komisija, norādot uz dažādiem spriedumiem, nemēģina pierādīt noteiktas pastāvīgas prakses, kas būtu nesaderīga ar noteiktām izdevumu ierobežošanas prasībām, esamību.

110.

Visatbilstošākais Komisijas pierādījumu sniegšanas mēģinājums ir tāda četru minēto spriedumu interpretācija, ka Apvienotās Karalistes tiesas ir piespriedušas prasītājiem segt noteiktus izdevumus ( 64 ).

111.

Šis arguments tomēr nav pietiekams, lai tiktu pierādīts, ka Apvienotās Karalistes tiesās ir pastāvīga prakse Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā minētajiem prasītājiem piespriest maksāt pārmērīgus vai izslēdzošus izdevumus.

112.

Pirmkārt, ar četriem spriedumiem no diviem Apvienotās Karalistes tiesu apgabaliem nav pietiekami, lai tiktu pierādīts pastāvīgas prakses esamība. Otrkārt, Komisija nepietiekami raksturo šos tiesas procesus, lai varētu tikt konstatēts, vai attiecīgie piespriestie izdevumi patiešām nav pārāk lieli.

113.

Ja Komisijas mērķis ar saviem pārmetumiem par Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punkta un 4. panta 4. punkta nepietiekamu piemērošanu ir bijis vērsties pret pastāvīgu un vispārīgu tiesu praksi Apvienotajā Karalistē, tad šis prasības pamats ir jānoraida.

114.

Es tomēr pieņemu, ka šis prasības pamats ir vērsts vienīgi pret Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punkta un 4. panta 4. punkta nepietiekamu transponēšanu saistošos tiesas spriedumos līdzīgās lietās ( 65 ). Tādēļ tas atsevišķi nav jānoraida.

115.

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā, ņemot vērā tās argumentus, spriedums tai varētu būt nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Ņemot vērā Reglamenta 140. panta 1. punktu, Īrijas Republika un Dānijas Karaliste, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

116.

Es ierosinu Tiesai lemt šādi: