1.

Ar savām apelācijas sūdzībām Liga para a Protecção da Natureza (turpmāk tekstā – “LPN”) un Somijas Republika ( 2 ) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 9. septembra spriedumu lietā T-29/08 LPN/Komisija (Krājums, II-6021. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja LPN prasību atcelt Komisijas 2007. gada 22. novembra lēmumu. Ar šo lēmumu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem ( 3 ) 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, LPN tika atteikta piekļuve dokumentiem, kas atradās lietas materiālos uzsāktā un vēl nepabeigtā procedūrā pret Portugāles Republiku par pienākumu neizpildi saistībā ar aizsprosta celtniecības projektu uz Sabor [Saboras] upes (Portugāle), par kuru pastāvēja bažas, ka tā īstenošanas rezultātā varētu tikt pārkāpta Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību ( 4 ) un Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību ( 5 ).

2.

Iesniegtās apelācijas sūdzības galvenokārt ir balstītas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību, interpretējot to kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulas (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā [Eiropas] Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem ( 6 ), 6. panta 1. punktu.

3.

Apelācijas sūdzībās ir norādīti divi principiāli nozīmīgi jautājumi:

4.

Regulā Nr. 1049/2001 ir noteikti principi, nosacījumi un ierobežojumi LESD 15. pantā paredzēto tiesību piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem īstenošanai.

5.

Regulas Nr. 1049/2001 2. pantā ir noteikts:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus.

[..]

3.   Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.

[..]”

6.

Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ir paredzēti izņēmumi no tiesībām piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem, no kuriem mūs interesējošie ir ietverti 2. punktā, kurā ir noteikts:

“Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.”

7.

Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā noteiktie izņēmumi ir piemērojami tikai tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu.

8.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 preambulas 15. apsvērumu, “ja Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēti izņēmumi, tie būtu jāpiemēro, ievērojot jebkādus konkrētākus noteikumus pieprasījumiem piekļūt vides informācijai, kas paredzēti šajā regulā. Attiecībā uz pieeju vides informācijai atteikuma iemesli būtu jāinterpretē sašaurināti, ievērojot sabiedrības intereses saņemt informāciju un to, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām apkārtējā vidē. [..]”.

9.

Atbilstoši Regulas Nr. 1367/2006 3. pantam “Regula Nr. 1049/2001 attiecas uz jebkura pieprasījuma iesniedzēja pieprasījumu piekļūt vides informācijai, kas ir Kopienas iestāžu un struktūru rīcībā, bez diskriminācijas pilsonības, tautības vai dzīvesvietas dēļ un – attiecībā uz juridisku personu – bez diskriminācijas juridiskās adreses vai faktiskās darbības vietas dēļ.

[..]”

10.

Regulas Nr. 1367/2006 6. panta ar nosaukumu “Izņēmumu piemērošana pieprasījumiem piekļūt vides informācijai” 1. punktā ir noteikts:

“Attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu, izņemot izmeklēšanas, jo īpaši attiecībā uz varbūtējiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, uzskata, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē. Attiecībā uz pārējiem Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, noraidījuma pamatojumus interpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses informācijas izpaušanā un to, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē.”

11.

LPN ir Portugālē reģistrēta nevalstiska bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir vides aizsardzība. Ar 2003. gada 22. aprīļa vēstuli LPN iesniedza Komisijas Vides ģenerāldirektorātā sūdzību, kurā tā apgalvoja, ka konkrētais aizsprosta celtniecības projekts apdraudot Kopienas nozīmes dabas teritorijas “Morais” un “Sabor un Maçãs upes”, tādējādi pārkāpjot Direktīvu 92/43. Saņēmusi šo sūdzību, Komisija uzsāka procedūru par pienākumu neizpildi pret Portugāles Republiku un sazinājās ar Portugāles valsts iestādēm, lai noskaidrotu, kādā mērā aizsprosta celtniecības projekts varētu būt pretrunā Direktīvai 79/409 un Direktīvai 92/43.

12.

Ar 2007. gada 27. marta un 16. jūlija vēstulēm LPN pieprasīja Vides ģenerāldirektorātam tai nodrošināt piekļuvi informācijai, kas attiecas uz sūdzības izskatīšanu, un iepazīties ar dokumentiem, kurus bija sagatavojusi “Komisijas darba grupa”, kā arī ar tiem dokumentiem, ar kuriem apmainījās Komisija un Portugāles iestādes.

13.

Šo pieprasījumu Komisija galīgi noraidīja ar strīdīgo lēmumu.

14.

Strīdīgā lēmuma pamatojumā Komisija norādīja, ka uz visiem dokumentiem, ar kuriem tā apmainījās ar Portugāles iestādēm, attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums. Komisija it īpaši norādīja, ka procedūras par pienākumu neizpildi laikā starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti ir jāvalda savstarpējas uzticēšanās gaisotnei, lai tām ļautu uzsākt sarunas ar mērķi panākt strīda atrisināšanu izlīguma ceļā, lai nevajadzētu uzsākt tiesvedību Tiesā. Turklāt, pēc Komisijas domām, Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā pastāv, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē, nav piemērojams attiecībā uz tādu izmeklēšanu sakarā ar iespējamu Savienības tiesību pārkāpumu, kāda ir šajā lietā.

15.

Ar 2008. gada 28. februāra lēmumu Komisija izbeidza LPN iesniegtās sūdzības izskatīšanu. Pēc procedūras par pienākumu neizpildi pabeigšanas un konkrēti ar 2008. gada 24. oktobra lēmumu Komisija atļāva LPN piekļūt gandrīz visiem pieprasītajiem dokumentiem.

16.

Vispārējā tiesā iesniegtajā prasībā LPN, kuru atbalstīja Dānijas Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Republika, Komisijai pārmeta, ka tā, pirmkārt, esot pārkāpusi vairākus Regulas Nr. 1367/2006 noteikumus, it īpaši minētās regulas 6. pantu, un, otrkārt, neesot ņēmusi vērā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu konkrēti attiecībā uz izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.

17.

Šis pēdējais pamats bija sadalīts trīs daļās. Pirmkārt, LPN pārmeta Komisijai, ka tā pretlikumīgi neesot pārbaudījusi un neesot konkrēti un individuāli pamatojusi, vai un kādā mērā izņēmums bija piemērojams katram dokumentam, par kuriem tika iesniegts piekļuves pieprasījums. Otrkārt, Komisija esot pieļāvusi kļūdu, neveicot pārbaudi vismaz par to, vai šiem dokumentiem nevarēja ļaut piekļūt vismaz daļēji. Treškārt, Komisija neesot ņēmusi vērā tās sabiedrības intereses, kuras bija minētas piekļuves pieprasījumā.

18.

Vispārējā tiesa konstatēja, ka strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī bija uzsākta procedūra par pienākumu neizpildi un ka Komisija principā bija tiesīga atsaukties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, kas attiecas uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību ( 7 ).

19.

Pēc tās ieskata no strīdīgā lēmuma pamatojuma izriet, ka Komisija galvenokārt ir balstījusies uz Tiesas judikatūrā pēdējā laikā atzīto principu, kas attiecīgajai iestādei ļauj atteikties veikt katra pieprasītā dokumenta konkrētu un individuālu pārbaudi, ja ir acīmredzams, ka visi šie dokumenti ietilpst vienā kategorijā, kurai savukārt ir piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētais izņēmums ( 8 ). Ar šādu pamatojumu Komisija atteica piekļuvi visiem tad vēl nepabeigtās procedūras par pienākumu neizpildi vides tiesību jomā materiālos esošajiem dokumentiem.

20.

Turklāt Vispārējā tiesa vērsa uzmanību uz to, ka strīdīgais lēmums tika pieņemts, pamatojoties gan uz Regulu Nr. 1049/2001, gan arī uz Regulu Nr. 1367/2006, un kā to norādīja LPN un lietā iestājušās personas, ka pirmām kārtām bija jāizvērtē, vai šī pēdējā minētā regula varēja ietekmēt Komisijai saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 uzliktā pārbaudes pienākuma apjomu ( 9 ).

21.

Vispārējā tiesa konstatēja, ka pastāv vairāki izņēmumi no Komisijas pienākuma konkrēti un individuāli pārbaudīt dokumentus, par kuriem ir iesniegts piekļuves pieprasījums. Šāds izņēmums pastāv gadījumā, ja ir acīmredzams, ka piekļuve ir jānoraida (ja, piemēram, noteiktiem dokumentiem acīmredzami ir pilnībā piemērojams izņēmums no piekļuves tiesībām) vai, tieši otrādi, jāpiešķir (jo noteiktiem dokumentiem acīmredzami ir pilnībā jānodrošina piekļuve) vai arī, ja attiecībā uz konkrētajiem dokumentiem Komisija jau ir veikusi konkrētu un individuālu pārbaudi līdzīgos apstākļos ( 10 ).

22.

Pēc Vispārējās tiesas domām, “ir atzīts, ka attiecīgā iestāde – tostarp pamatojot atteikuma lēmumu – principā var pamatoties uz vispārējām prezumpcijām, kas ir piemērojamas noteiktām dokumentu kategorijām, un līdzīgi vispārīgi apsvērumi var attiekties uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem, tomēr ar nosacījumu, ka tai katrā gadījumā ir jāizvērtē, vai vispārīgie apsvērumi, kas parasti attiecas uz noteiktu dokumenta veidu, patiešām attiecas uz konkrēto dokumentu, kuru tiek pieprasīts publiskot” ( 11 ).

23.

Vispārējā tiesa secināja, ka ne Regulas Nr. 1367/2006 preambulas apsvērumi, ne tās normas neietver norādes, kas ļautu secināt, ka iepriekš minētie vispārējie apsvērumi ( 12 ) nav piemērojami attiecībā uz pieprasījumu sniegt vides informāciju ( 13 ).

24.

Vispārējā tiesa nosprieda, ka, lai gan Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkts paredz informācijas pieejamības izņēmumu sašaurinātu interpretāciju un dažādu interešu līdzsvarošanu, “tomēr šāds konstatējums nekādi neietekmē jautājumu par to, vai attiecīgajai iestādei ir jāveic konkrēta un individuāla pārbaude par pieprasīto informāciju vai dokumentiem” ( 14 ). Pēc Vispārējās tiesas domām, “judikatūrā atzītie nosacījumi, kas ļauj šai iestādei izņēmuma kārtā atteikties no konkrētas un individuālas pārbaudes, ir piemērojami mutatis mutandis tad, ja pieprasītie dokumenti acīmredzami ietilpst tādā kategorijā, kurai var piemērot Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētos izņēmumus. Tātad atbilstoši šiem judikatūras principiem, pat ja no Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izriet, ka prezumpcija, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses izpaust informāciju par emisijām vidē, nav piemērojama procedūrā par pienākumu neizpildi, dokumentu kopumu, kuri attiecas uz šo procedūru, var aizsargāt kā vienu kategoriju ( 15 ).

25.

Vispārējā tiesa konstatēja, ka konkrētajā gadījumā bija acīmredzams, pirmkārt, ka visi pieprasītie dokumenti ietilpst vienā dokumentu kategorijā un, otrkārt, ka piekļuve šai dokumentu kategorijai bija jāatsaka, pamatojoties uz minēto izņēmumu. Pēc tās domām, nav iedomājams, ka Komisija būtu varējusi piešķirt piekļuvi kaut vienam no šiem dokumentiem vai daļai no to satura, jo pretējā gadījumā būtu apdraudētas pārrunas, ko tā tobrīd veda ar Portugāles iestādēm. Tā secināja, ka pieprasīto dokumentu publiskošana, pat ja tā būtu tikai daļēja, patiesi varēja apdraudēt Komisijas veicamās izmeklēšanas mērķu aizsardzību attiecībā uz apgalvoto Portugāles Republikas pienākumu neizpildi saistībā ar aizsprosta celtniecības projektu ( 16 ).

26.

Turklāt Vispārējā tiesa noraidīja LPN un lietā iestājušos personu argumentu, ka gadījumā, ja Komisijai tiktu atzītas tiesības neveikt katra pieprasītā dokumenta konkrētu un individuālu pārbaudi, tad tā pietiekami neņemtu vērā sabiedrības intereses iegūt informāciju Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrā teikuma izpratnē ( 17 ).

27.

Vispārējā tiesa piebilda, ka prasītāju procesuālais stāvoklis procedūras par pienākumu neizpildi ietvaros Komisijas Paziņojuma Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju Kopienu tiesību pārkāpumu jomā (COM(2002) 141, galīgā redakcija) ( 18 ) kontekstā būtiski atšķiras no procesuālā stāvokļa, kāds, piemēram, ir Kopienu konkurences tiesību normu piemērošanas procedūrā, kuras laikā sūdzības iesniedzējiem ir īpašas procesuālās garantijas, kuru ievērošana ir pakļauta efektīvai pārbaudei tiesā prasības par lēmuma noraidīt sūdzību ietvaros ( 19 ).

28.

Vispārējā tiesa norādīja, ka ieinteresētajām personām bija tiesības pierādīt, ka uz kādu no dokumentiem, kuru tiek pieprasīts publiskot, minētā prezumpcija neattiecas, vai ka pastāv Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā norādītās sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisno pieprasīto dokumentu publiskošanu ( 20 ). Taču, pēc Vispārējās tiesas domām, ne LPN, ne personas, kas iestājušās lietā, nebija sniegušas pierādījumus, kuri varētu atspēkot izvērtējuma pamatotību, atbilstoši kuram uz pieprasīto dokumentu kopumu attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums ( 21 ).

29.

Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, tā kā strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī pret Portugāles Republiku bija uzsākta procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi, tad šajā lietā nebija jāpiemēro prezumpcija, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses izpaust informāciju Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, un tātad arī nemaz nebija jāizvērtē jautājums par to, vai pieprasītajos dokumentos bija informācija, kas patiesi attiecās uz “emisijām” vidē ( 22 ). Vispārējā tiesa nolēma, ka, pretēji LPN un lietā iestājušos personu izteiktajiem apsvērumiem, Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmais teikums, kas ir lex specialis attiecībā pret Regulu Nr. 1049/2001, izslēdz pārskatāmības uzlabošanu vides jomā ar mērķi līdzsvarot dažādās intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta izpratnē tad, ja pieprasītie dokumenti atrodas vēl nepabeigtas procedūras par pienākumu neizpildi lietas materiālos ( 23 ).

30.

Turklāt, pēc Vispārējās tiesas domām, Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrajā teikumā “ir vienīgi paredzēts pienākums sašaurināti interpretēt citus izņēmumus, nevis tos, kas minēti Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā, proti, citus izņēmumus, nevis tos, kas ir paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā” ( 24 ). Tāpat, pēc tās domām, Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrajā teikumā ir minētas vienīgi “sabiedrības intereses” izpaust informāciju, nevis “sevišķas” sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta in fine nozīmē ( 25 ). Tāpēc esot bijis “jānoraida LPN un personu, kas iestājušās lietā, arguments, ka šajā lietā lielākai pārskatāmībai sabiedrības piekļuvē dokumentiem, sabiedrības labākai iesaistīšanai lēmumu pieņemšanā un lielākai pārvaldes sistēmas leģitimitātei būtu sabiedrības interešu vai pat sevišķu sabiedrības interešu raksturs, kas pamatotu pieprasīto dokumentu publiskošanu” ( 26 ).

31.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa konstatēja, ka ne LPN, ne personas, kas iestājušās lietā, nav spējušas norādīt uz jebkādām citām sevišķām sabiedrības interesēm, nevis apgalvoto lielāko pārskatāmību vides jomā, kura Komisijai esot bijusi jāņem vērā, šajā lietā piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu in fine, un tās arī nav varējušas paskaidrot, vai un cik lielā mērā pieprasītā informācija attiecās uz emisijām vidē Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta nozīmē ( 27 ).

32.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 27. februāra rīkojumu abas apelācijas sūdzības tika apvienotas vienā rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī kopēja sprieduma taisīšanai.

33.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 27. aprīļa rīkojumu Vācijas Federatīvajai Republikai tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2012. gada 10. jūlija rīkojumu Igaunijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Somijas Republikas prasījumu atbalstam un sniegt savus apsvērumus mutvārdu procesā.

34.

Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste, kas iestājušās lietā pirmajā instancē, atbalsta LPN un Somijas Republikas prasījumus.

35.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas LPN, Somijas Republika, Dānijas Karaliste, Zviedrijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika un Komisija. Mutvārdu apsvērumus prasītājas un personas, kas iestājušās lietā, tostarp arī Igaunijas Republika, sniedza 2013. gada 29. maijā notikušajā tiesas sēdē.

36.

Savu apelācijas sūdzību pamatojumam LPN un Somijas Republika ir izvirzījušas trīs galvenos pamatus.

37.

Pirmais pamats ir par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu. Otrajā pamatā ir norādīts uz Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrā teikuma pārkāpumu. Savukārt trešais pamats ir par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta in fine pārkāpumu.

38.

Turklāt LPN apgalvo, ka lēmumā par tiesāšanās izdevumiem, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 141. un 143. punktā, esot pieļautas vairākas kļūdas tiesību piemērošanā. LPN piebilst, ka pārsūdzētajā spriedumā esot arī divas pretrunas attiecībā uz strīdīgā lēmuma identifikāciju.

39.

Pirms izvērtēt LPN un Somijas Republikas izvirzītos pamatus savu apelācijas sūdzību pamatojumam, ir jāizvērtē LPN apelācijas sūdzībā ietvertais arguments par tās kā nevalstiskas organizācijas statusu vides jomā. Pēc LPN domām, pieprasījums piekļūt dokumentiem, kas attiecas uz valsts atbalstu un ko iesniedzis lietas dalībnieks, kas aizstāv savas privātās intereses, proti, tāds pieprasījums, kāds tika iesniegts lietā, kurā tika taisīts 2010. gada 29. jūnija spriedums Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau ( 28 ), nevarot tikt pielīdzināts tādam pieprasījumam, kāds tika iesniegts izskatāmajā lietā, ņemot vērā, ka, pirmkārt, pēdējo iesniegusi organizācija, kas aizstāv sabiedrības intereses, kas tai piešķirot sevišķu interesi aktīvi piedalīties procedūrā par pienākumu neizpildi, un, otrkārt, tas attiecas uz dokumentiem, kuri ir saistīti ar emisijām vidē, kas ir Regulā Nr. 1367/2006 tieši paredzēts gadījums.

40.

Manuprāt, pārsūdzētā sprieduma 137. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir secinājusi, ka tiesības piekļūt dokumentiem nav pakārtotas īpašu interešu veidam, kas var būt vai nebūt informācijas pieprasītājam, lai saņemtu attiecīgo informāciju.

41.

No Tiesas 2007. gada 1. februāra sprieduma lietā Sison/Padome ( 29 ) izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir piešķirt vispārējas publiskas pieejas tiesības iestāžu dokumentiem, nevis paredzēt noteikumus, kuru mērķis ir aizsargāt īpašas intereses, kas varētu būt kādai personai attiecībā uz pieeju kādam no iestāžu dokumentiem ( 30 ). Šajā spriedumā Tiesa atzina, ka Regula Nr. 1049/2001 neparedz ņemt vērā konkrētas specifiskas intereses, uz kurām persona varētu norādīt, lai iegūtu pieeju kādam konkrētam dokumentam ( 31 ). Es uzskatu, ka tāds pats pamatojums ir piemērojams attiecībā uz konkrētajā gadījumā piemērojamajiem Regulas Nr. 1367/2006 noteikumiem, kuru mērķis ir nodrošināt sabiedrības ( 32 ) piekļuvi vides informācijai, kas ir Savienības iestāžu vai orgānu rīcībā.

42.

Līdz ar to LPN sevišķais statuss nedrīkstētu tikt ņemts vērā, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu un Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punktu.

43.

LPN uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu. Tā norāda, ka konkrētās procedūras materiālos atrodoties dažāda veida dokumenti un ka esot pilnīgi kļūdaini un nesamērīgi apgalvot, ka procedūras par pienākumu neizpildi ietvaros “to dokumentu kopums, kuri attiecas uz šo procedūru, var tikt aizsargāts kā viena kategorija” ( 33 ).

44.

Somijas Republika apstrīd pārsūdzētajā spriedumā formulēto principu, ka, ievērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu attiecībā uz pārbaužu, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzību, visi ar procedūru par pienākumu neizpildi saistītie dokumenti var tikt aizsargāti kā viena kategorija, kas izpaužas tādējādi, ka iestāde var atteikt piekļuvi visiem šiem dokumentiem, pamatojoties uz vispārēju prezumpciju, ka šādu dokumentu publiskošana principā apdraud izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.

45.

LPN un Somijas Republika uzskata, ka iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau par valsts atbalstu konkrētajā gadījumā nevar tikt piemērots.

46.

Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste uzskata, ka, piemērojot vispārēju prezumpciju, lai liegtu piekļuvi visiem ar procedūru par pienākumu neizpildi saistītajiem dokumentiem, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu. Tās apgalvo, ka Komisijai – gluži pretēji – ir pienākums in concreto pārbaudīt, vai ikviena dokumenta publiskošana varētu apdraudēt izmeklēšanas darbību mērķus. Tās norāda, ka vispārējas prezumpcijas Tiesa esot piemērojusi nedaudzos atsevišķos gadījumos skaidri definētu iemeslu dēļ, kuri uz konkrēto gadījumu neesot attiecināmi.

47.

Komisija un Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka ir jāpiemēro vispārēja prezumpcija, saskaņā ar kuru ar procedūru par pienākumu neizpildi saistītu dokumentu publiskošana apdraud izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma nozīmē. Tās norāda, ka gadījumā, ja informācijas apmaiņa starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti tiktu publiskota, tiktu apdraudēta vēlme sadarboties savstarpējas uzticēšanās gaisotnē. Pēc Komisijas un Vācijas Federatīvās Republikas domām, konkrētajā lietā pēc analoģijas esot jāpiemēro iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, ievērojot, ka valsts atbalsta kontroles procedūra ir viens no procedūras par pienākumu neizpildi veidiem, kas pielāgots specifiskajām problēmām, ko valsts atbalsts rada konkurencei kopējā tirgū.

48.

Visupirms jāatgādina, ka LPN ir prasījusi piekļuvi visiem procedūras par pienākumu neizpildi, kas, pamatojoties uz LESD 258. pantu, bija uzsākta pret Portugāles Republiku vides tiesību jomā, administratīvās lietas dokumentiem. Šis pieprasījums tika iesniegts administratīvās procedūras norises laikā. Ar strīdīgo lēmumu Komisija atteicās nosūtīt LPN tās pieprasītos dokumentus, atsaucoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto piekļuves izņēmumu pārbaužu, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzības dēļ. Šādi rīkojoties, Komisija nepārbaudīja, vai ikviena šā dokumenta publiskošana apdraud pret Portugāles Republiku, pamatojoties uz LESD 258. pantu, uzsāktās izmeklēšanas mērķi, vispārēji uzskatot, ka šajā stadijā visu šo dokumentu publiskošana apdraud procedūru par pienākumu neizpildi.

49.

Pārsūdzētajā spriedumā šī pieeja tika atzīta par pamatotu.

50.

Vispārējā tiesa secināja, ka, tā kā strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī procedūra par pienākumu neizpildi nebija pabeigta, Komisija varēja vadīties pēc principa, ka vispārēja prezumpcija, saskaņā ar kuru lietas materiālu publiskošana varētu apdraudēt izmeklēšanas mērķu aizsardzību, ir piemērojama attiecībā uz visiem konkrētajiem dokumentiem ( 34 ).

51.

Iesniegtajās apelācijas sūdzībās nav apšaubīts, kā tas ir precizēts pārsūdzētā sprieduma 101. punktā, ka principā Komisija bija tiesīga atsaukties uz izņēmumu, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā, kas attiecas uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību, ievērojot, ka konkrētā pieprasījuma iesniegšanas brīdī procedūra par pienākumu neizpildi vēl nebija pabeigta. Tajā pašā laikā tiek lūgts izvērtēt Komisijas veiktās pārbaudes raksturu un intensitāti, piemērojot šo izņēmumu attiecībā uz konkrētajiem dokumentiem, un it īpaši jautājumu par to, vai šai iestādei bija pienākums veikt konkrētu katra dokumenta satura pārbaudi, vai arī tā tomēr varēja vien norādīt uz vispārēju prezumpciju par piemērojamās procedūras mērķu aizsardzību attiecībā uz visiem pieprasītajiem dokumentiem.

52.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā to atklāj tās preambulas 4. apsvērums un tās 1. pants, ir piešķirt sabiedrībai tiesības uz iespējami plašāku piekļuvi iestāžu dokumentiem ( 35 ). Tomēr šīs tiesības ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem. Konkrētāk un atbilstoši minētās regulas 11. apsvērumam tās 4. pantā ir paredzēts, ka iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt kādām ar šo pantu aizsargātām interesēm. Tātad gadījumā, ja Komisija nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai lūdz publiskot, tai principā ir jāsniedz pamatojums, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, ko aizsargā Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētais izņēmums, uz kuru šī iestāde atsaucas. Tā kā minētie izņēmumi paredz atkāpes no principa, ka sabiedrībai nodrošināma iespējami plašākā pieeja dokumentiem, šie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri ( 36 ).

53.

No šīs judikatūras izriet, ka, lai nodrošinātu pārskatāmības principa ievērošanu, Komisijai principā bija ne vien pienākums konkrēti un individuāli pārbaudīt katru no LPN pieprasītajiem dokumentiem, lai noskaidrotu, vai to publiskošana patiešām var apdraudēt saskaņā ar LESD 258. pantu pret Portugāles Republiku uzsāktās izmeklēšanas mērķi, bet arī attiecībā uz katru konkrēto dokumentu pamatot, kā pilnīga vai daļēja piekļuve katram no tiem varētu šo mērķi apdraudēt.

54.

Tomēr, kā pārsūdzētā sprieduma 113. un nākamajos punktos to ir norādījusi Vispārējā tiesa, no judikatūras izriet izņēmumi Komisijas pienākumam konkrēti un individuāli pārbaudīt dokumentus, kuriem tiek lūgta piekļuve.

55.

Saskaņā ar šo judikatūru ( 37 ) individuāla un konkrēta pārbaude var arī nebūt vajadzīga, ja konkrētās lietas īpašajos apstākļos ir acīmredzams, ka piekļuve dokumentiem ir jāatsaka vai, tieši otrādi, jāatļauj. Šajos gadījumos attiecīgā iestāde principā var pamatoties uz vispārēju prezumpciju, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, jo līdzīgi vispārīgi apsvērumi var attiekties uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem. Šādos gadījumos attiecīgā iestāde var atsaukties uz vispārēju prezumpciju, kas ir piemērojama noteiktu kategoriju dokumentiem, ja līdzīgi vispārīga vērtējuma apsvērumi var būt piemērojami tādiem publiskošanas pieprasījumiem, kas attiecas uz tāda paša rakstura dokumentiem ( 38 ).

56.

Jaunākajā judikatūrā ir atzīts, ka gadījumā, ja piekļuve, pamatojoties uz šādu vispārēju prezumpciju, tiek atteikta, ieinteresētās personas, ja tās vēlas, var censties pierādīt, ka uz kādu konkrētu dokumentu, kura publiskošana tiek prasīta, minētā prezumpcija neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato šā dokumenta publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktam ( 39 ).

57.

Šajā sakarā norādāms, ka iespēja atsaukties uz vispārējām prezumpcijām, attiecinot tās uz noteiktu kategoriju dokumentiem, tā vietā, lai pirms piekļuves atteikuma izvērtētu katru dokumentu individuāli un konkrēti, nav neitrāla. Šo iespēju izmantojot, ne vien tiek sašaurināts LES 11. pantā, LESD 15. pantā un Regulā Nr. 1049/2001 nostiprinātais pārskatāmības princips, bet arī praksē neizbēgami tiek ierobežota piekļuve konkrētiem dokumentiem. Tāpēc es uzskatu, ka šādu prezumpciju piemērošanai ir jābūt pamatotai ar nopietniem un pārliecinošiem iemesliem. Līdz šim brīdim Tiesa ir tieši atzinusi iespēju atsaukties uz šādām prezumpcijām trīs specifiskos gadījumos, proti, valsts atbalsta kontroles procedūrās ( 40 ), uzņēmumu apvienošanās kontroles procedūrās ( 41 ) un tiesvedībās Savienības tiesās ( 42 ).

58.

Visupirms, iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau Tiesa atzina, ka vispārēja prezumpcija var tikt piemērota, atsakot piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar valsts atbalsta kontroles procedūrām. Tiesa pamatoti secināja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma interpretācijā bija jāņem vērā apstāklis, ka ieinteresētajām personām ( 43 ), izņemot par atbalsta piešķiršanu atbildīgo dalībvalsti, atbilstoši Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai ( 44 ), noteikumiem nav tiesību iepazīties ar Komisijas administratīvās lietas materiāliem. Tiesa secināja, ka, gadījumā, ja, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, ieinteresētajām personām tiktu atzītas tiesības iegūt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, tiktu pārkāpts valsts atbalsta kontroles procedūru regulējums.

59.

Savukārt iepriekš minētajos spriedumos lietās Komisija/Éditions Odile Jacob un Komisija/Agrofert Holding Tiesa atzina, ka vispārēja prezumpcija var tikt izmantota arī, lai atteiktu piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar uzņēmumu koncentrāciju kontroli, jo šo procedūru regulējošie tiesību akti paredz stingrus noteikumus šādas procedūras ietvaros iegūtas informācijas vai konstatētā apritei.

60.

Pēc Tiesas domām, vispārēja piekļuve, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, dokumentiem, ar kuriem šādas procedūras ietvaros apmainījusies Komisija un lietas dalībnieki, kuri paziņojuši par koncentrāciju, vai trešās personas, apdraudētu līdzsvaru, ko Savienības likumdevējs regulā ir centies nodrošināt starp pienākumu attiecīgajiem uzņēmumiem nodot Komisijai komercnoslēpumu iespējami ietverošu informāciju, lai pēdējā varētu izvērtēt plānotās koncentrācijas darbības saderību ar kopējo tirgu, no vienas puses, un pastiprināto aizsardzības garantiju šādā veidā Komisijai nodotajai informācijai atbilstoši profesionālajam un darījumu noslēpumam, no otras puses ( 45 ). Pēc Tiesas domām, no iepriekš minētā izriet, ka pastāv vispārēja prezumpcija, ka attiecīgo dokumentu publiskošana principā var apdraudēt koncentrācijas darbībās iesaistīto uzņēmumu saimnieciskās intereses un šādas koncentrācijas darbības izmeklēšanas mērķu aizsardzību ( 46 ).

61.

Visbeidzot, iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija Tiesa lēma, ka var atzīt, ka pastāv vispārēja prezumpcija, saskaņā ar kuru procesuālo rakstu, kurus iestāde iesniegusi tiesvedības ietvaros, publiskošana kaitē šīs tiesvedības aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma nozīmē laikā, kurā minētā tiesvedība norisinās ( 47 ).

62.

Pēc Tiesas domām, apstāklis, ka Regulā Nr. 1049/2001 noteiktām iestādēm ir uzlikti pienākumi nodrošināt pārskatāmību, nevar būt pamats tam, ka tiesās izskatāmajās lietās tiktu apdraudēts šo iestāžu procesuālais stāvoklis attiecībā uz pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu. Atsaucoties uz pareizas tiesvedības principu, Tiesa arī secināja, ka visas tiesvedības izslēgšana no tiesību piekļūt dokumentiem piemērošanas jomas, nenodalot dažādās tiesvedības stadijas, ir pamatota ar nepieciešamību nodrošināt, lai visas tiesvedības laikā debates starp lietas dalībniekiem, kā arī attiecīgās tiesas apspriedes notiek absolūti objektīvi. Turklāt Tiesa, pēc analoģijas piemērojot iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau nolemto, nosprieda, ka tāda prezumpcija ir pamatota arī tāpēc, ka ne Eiropas Savienības Tiesas statūtos, ne Savienības tiesu reglamentos nav paredzētas trešo personu tiesības piekļūt procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti tiesvedības ietvaros.

63.

LPN un Somijas Republika uzskata, ka Vispārējā tiesa, nospriežot, ka Tiesas argumentācija iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau par valsts atbalsta kontroles procedūrām ir piemērojama arī procedūrās par pienākumu neizpildi, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Es tam nepiekrītu.

64.

Ne vien no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, bet arī no iepriekš minētajiem spriedumiem lietās Komisija/Éditions Odile Jacob un Komisija/Agrofert Holding izriet, ka Tiesa ir akceptējusi vispārēju prezumpciju piemērošanu, lai atteiktu piekļuvi dokumentiem, kas ir saistīti ar valsts atbalsta vai koncentrāciju kontroles procedūrām, tostarp pamatojoties uz stingru noteikumu esamību, kas ierobežo piekļuvi lietas materiāliem šajās procedūrās. Citiem vārdiem, kaut gan Tiesa atšķirībā no Savienības likumdevēja nav izveidojusi nekādu hierarhiju starp konkrētajām normām ( 48 ), tā ir ierobežojusi Regulas Nr. 1049/2001 noteikumu piemērošanu ar šīm vispārējām prezumpcijām gadījumos, kad piekļuve administratīvās lietas materiāliem varētu apdraudēt to noteikumu specifisko mērķu sasniegšanu, kas paredz nodrošināt valsts atbalsta un koncentrāciju kontroles procedūru efektivitāti.

65.

Lai arī šo specifisko noteikumu, kas ierobežo sabiedrības piekļuvi lietas materiāliem, esamībai ir bijusi zināma nozīme Tiesas argumentācijā, pamatojot šādu vispārēju prezumpciju piemērošanu ne vien iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, bet arī iepriekš minētajos spriedumos lietās Komisija/Éditions Odile Jacob un Komisija/Agrofert Holding ( 49 ), es atšķirībā no LPN un Somijas Republikas norādītā uzskatu, ka šis apstāklis pats par sevi nav bijis noteicošs.

66.

Proti, šādu vispārēju prezumpciju piemērošanu galvenokārt prasa imperatīva nepieciešamība nodrošināt pareizu atbilstošo procedūru norisi un garantēt to mērķu sasniegšanu.

67.

Šajā sakarā norādāms, ka iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija Tiesa, pamatojot šādu vispārēju prezumpciju piemērošanu, galvenokārt atsaucās uz procesuālo tiesību vienlīdzības principu un nepieciešamību nodrošināt pienācīgu procedūras norisi. Trešo personu tiesību piekļūt tiesvedībās iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem neesamība šajā spriedumā tika minēta vienīgi papildus, lai pamatotu tiesvedības kā tādas izslēgšanu no Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas jomas.

68.

No minētā izriet, ka visos šajos spriedumos ( 50 ) Tiesas pamatojumu vienojošais faktors ir bijis fakts, ka piekļuve konkrētu procedūru dokumentiem ir pilnīgi nesavienojama ar šo procedūru pienācīgu norisi un potenciāli apdraud to. Turklāt no iepriekš minētajiem spriedumiem lietās Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, Komisija/Éditions Odile Jacob un Komisija/Agrofert Holding izriet, ka vispārēja piekļuves atteikuma prezumpcija aptvēra visus nepublicētos dokumentus, kas atradās konkrēto procedūru administratīvajās lietās.

69.

Es uzskatu, ka šis vienojošais faktors ir piemērojams arī attiecībā uz LESD 258. pantā paredzētās procedūras par pienākumu neizpildi pirmstiesas stadiju, kaut arī šī procedūra pilnībā nav ekvivalenta procedūrām valsts atbalsta vai koncentrāciju kontroles jomā vai tiesvedībai, no kurām abas pēdējās ir atšķirīgu kategoriju procedūras.

70.

Taču ir jāņem vērā sevišķā saikne, kas pastāv starp procedūru par pienākumu neizpildi un procedūru valsts atbalsta kontroles jomā, kuras abas paredz nodrošināt, lai dalībvalstis ievērotu Savienības tiesības. Gadījumā, ja par kādu nelikumīgu atbalstu tiek pieņemts negatīvs lēmums, LESD 108. panta 2. punkta otrā daļa atbrīvo Komisiju no LESD 258. pantā paredzētā pirmstiesas procesa Komisijā, un gadījumā, ja Komisijas negatīvajā lēmumā dalībvalstij noteiktais termiņš ( 51 ), kurā tai jāizpilda Komisijas prasības, izbeidzas, Komisija var tieši vērsties Tiesā ( 52 ). No minētā izriet, ka atbilstoši LESD 108. panta 2. punkta otrajai daļai negatīvs Komisijas lēmums par valsts atbalstu zināmā mērā aizstāj procedūras par pienākumu neizpildi pirmstiesas stadiju.

71.

Jāatgādina arī, ka, tāpat kā ar valsts atbalstu vai plānotu koncentrāciju saistītajās procedūrās, arī visā procedūras par pienākumu neizpildi laikā Komisijai ir ļoti centrāla loma. Proti, izpildot savu LESD sarga funkciju, Komisijai ir plaša rīcības brīvība patstāvīgi lemt par vajadzību uzsākt pirmstiesas procedūru, nosūtot brīdinājuma vēstuli, un to turpināt, nosūtot argumentētu atzinumu ( 53 ). Šīs pirmstiesas procedūras mērķis ir, dodot iespēju dalībvalstij izmantot savus aizstāvības līdzekļus, galu galā panākt Savienības tiesību ievērošanu, izvairoties – ja vien tas iespējams – no tiesvedības.

72.

Turklāt es piekrītu pārsūdzētā sprieduma 126. punktā Vispārējās tiesas secinātajam, ka šī procedūras par pienākumu neizpildi pirmstiesas stadija ir divpusēja starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, un tā tas ir, kaut arī, kā tas ir šajā lietā, šāda procedūra ir uzsākta pēc iesniegtas sūdzības, jo jebkurā gadījumā eventuālajam sūdzības iesniedzējam turpmākajā procedūras par pienākumu neizpildi norisē nav nekādu tiesību ( 54 ). Kā to strīdīgajā lēmumā ir norādījusi Komisija, “procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti ir jāvalda savstarpējas uzticēšanās gaisotnei, lai tām ļautu uzsākt sarunas ar mērķi panākt strīda atrisināšanu izlīguma ceļā, lai nevajadzētu uzsākt tiesvedību Tiesā”.

73.

Turklāt, lai arī prasības par pienākumu neizpildi pirmstiesas procedūra nav pilnīgi ekvivalenta tiesvedībai, pirmā pie otrās var novest, jo pēc šīs procedūras Komisija ir tiesīga vērsties Tiesā, lai šī pēdējā konstatētu to pienākumu neizpildi, ko Komisija pārmet dalībvalstij ( 55 ).

74.

Līdz ar to arī viens pats mērķis nodrošināt procedūras norises integritāti, kas ir vedinājis Tiesu atzīt vispārēju prezumpciju valsts atbalsta ( 56 ) un koncentrāciju kontroles ( 57 ) jomās, kā arī attiecībā uz tiesvedības stadiju ( 58 ), manuprāt, ir piemērojams arī procedūras par pienākumu neizpildi pirmstiesas stadijā.

75.

Tādēļ es uzskatu, ka kaut vai tikai daļēja sabiedrības piekļuve ar šo procedūru saistītiem dokumentiem, kamēr tā vēl nav pabeigta, apdraud šīs procedūras mērķu sasniegšanu un līdz ar to ir pamats izmantot tādu prezumpciju, kādu Tiesa ir atzinusi par pieļaujamu citās procedūrās.

76.

LPN un Somijas Republika pareizi ir uzsvērušas, ka procedūras par pienākumu neizpildi vides jomā lietas materiāli noteikti var būt dažādi un bez korespondences starp Komisiju un konkrēto dalībvalsti tajos var atrasties arī, piemēram, tehniski un zinātniski pētījumi. Aplūkojamajā gadījumā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka konkrētās lietas materiālos atradās vienīgi korespondence starp Komisiju un dalībvalsti ( 59 ). Taču, pat ja būtu citādi, lai arī ir skaidrs, ka procedūras par pienākumu neizpildi ietvaros Komisijas rīcībā esošo dokumentu saturs nešaubīgi var būt dažāds un ka katrai pret dalībvalsti uzsāktai procedūrai par pienākumu neizpildi ir savas atšķirības, tas nemazina nepieciešamību aizsargāt pienācīgu šīs procedūras norisi, ierobežojot trešo personu iejaukšanos. No minētā izriet, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 121. punktā secinot, ka vēl nepabeigtas procedūras par pienākumu neizpildi lietā esošie dokumenti veidoja vienotu kategoriju, un, pamatojoties uz Komisijas norādīto izņēmumu, piemērojot vispārēju piekļuves atteikuma prezumpciju, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

77.

Tāpat ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punktu izņēmumu var piemērot vienīgi tik ilgi, kamēr aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu ( 60 ). Pēc procedūras pabeigšanas piekļuve lietas materiāliem ir jāatļauj, ja vien nepastāv citi Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi.

78.

Aplūkojamajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 28.–35. punkta skaidri izriet, ka pēc tam, kad 2008. gada 28. februārī tika pieņemts lēmums izbeigt LPN iesniegtās sūdzības saistībā ar aizsprosta celtniecības projektu izskatīšanu, tā ieguva pieeju gandrīz visiem pieprasītajiem dokumentiem ( 61 ).

79.

Līdz ar to es ierosinu Tiesai noraidīt pirmo apelācijas sūdzībās norādīto pamatu kā nepamatotu.

80.

LPN uzskata, ka, pretēji tam, ko pārsūdzētā sprieduma 113.–117. punktā ir atzinusi Vispārējā tiesa, rūpīga Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta interpretācija, skatot to kopsakarā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu, neatbrīvo Komisiju no pienākuma “konkrēti un individuāli pārbaudīt dokumentus, par kuriem ir iesniegts piekļuves pieprasījums” ( 62 ). Tā apgalvo, ka, tā kā izmeklēšana ir izņēmums no Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma, tā neizbēgami un loģiski iekļaujas šā punkta otrajā teikumā. Pēc LPN domām, ciktāl nevar prezumēt, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses atteikt piekļuvi ar izmeklēšanu saistītajiem dokumentiem, potenciālie šāda atteikuma iemesli ir jāinterpretē šauri, izvērtējot, vai attiecīgajā gadījumā sabiedrības intereses vides informācijas publiskošanā ir vai nav lielākas par eventuālajām citām interesēm, kas būtu jāaizsargā, dokumentus nepubliskojot, un in concreto pārliecinoties, vai pieprasītajos dokumentos ietvertā informācija ir vai nav saistīta ar emisijām vidē.

81.

Somijas Republika, kuru atbalsta Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste, apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 136. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otro teikumu, secinot, ka šajā tiesību normā “ir vienīgi paredzēts pienākums sašaurināti interpretēt citus izņēmumus, nevis tos, kas minēti Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā, proti, citus izņēmumus, nevis tos, kas ir paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā”.

82.

Komisija apgalvo, ka Savienības likumdevējs, no Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētās legālās prezumpcijas izslēdzot izmeklēšanas par iespējamiem Savienības tiesību pārkāpumiem, acīmredzami ir vēlējies ņemt vērā izmeklēšanas īpašās iezīmes. Tādējādi sevišķu sabiedrības interešu, kas pamato publiskošanu, eventuāla pastāvēšana būtu jāizvērtē Regulas Nr. 1049/2001 ietvaros, un no Regulas Nr. 1367/2006 nevarot izsecināt, ka procedūras par pienākumu neizpildi vides jomā būtu uzlūkojamas atšķirīgi no tādām pašām procedūrām citās jomās, ciktāl ir runa par vispārēju prezumpciju, ka šo procedūru materiālos esošo dokumentu publiskošana var apdraudēt izmeklēšanas mērķi.

83.

Vācijas Federālā Republika apgalvo, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrais teikums nemaina vērtēšanas kritēriju, ciktāl runa ir par atteikumu piekļūt ar nepabeigtu procedūru par pienākumu neizpildi vides jomā saistītiem dokumentiem, ko regulējot Regula Nr. 1049/2001. Proti, šajā tiesību normā vienkārši esot uzsvērta Savienības tiesu atzītā prasība šauri interpretēt izņēmumus un minētajā vērtējumā ņemt vērā vides intereses.

84.

Šis pamats attiecas uz Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta interpretāciju, konkrētāk to, vai noteikumi par piekļuvi informācijai vides jomā ietekmē jautājumu par to, vai Komisijai ir vai nav jāveic konkrēta un individuāla pārbaude attiecībā uz procedūras par pienākumu neizpildi vides jomā administratīvās lietas materiālos esošajiem dokumentiem.

85.

Es uzskatu, ka pārsūdzētā sprieduma 105. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi, ka “[Regula Nr. 1367/2006] ir lex specialis attiecībā pret Regulu Nr. 1049/2001, aizstājot, grozot, vai precizējot atsevišķas šīs pēdējās minētās regulas normas tad, ja piekļuves pieprasījums attiecas uz “vides informāciju” vai informāciju, “kas attiecas uz emisijām vidē”” ( 63 ).

86.

Regulas Nr. 1367/2006 3. pantā ir skaidri noteikts, ka Regula Nr. 1049/2001 ir piemērojama ikvienam pieprasījumam piekļūt vides informācijai, kas ir Savienības iestāžu rīcībā. No minētā izriet, ka Regulas Nr. 1367/2006 tvērums attiecībā uz piekļuvi šādai informācijai ir ļoti ierobežots, jo šajā regulā paredzētie izņēmumi no Regulā Nr. 1049/2001 noteiktā ir ļoti nelieli.

87.

Regulas Nr. 1367/2006 preambulas 15. apsvērumā un 6. panta 1. punktā ir precizēta Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu un Regulas Nr. 1367/2006 noteikumu mijiedarbība.

88.

Visupirms, no Regulas Nr. 1367/2006 preambulas 15. apsvēruma izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi ir jāpiemēro pilnībā, ievērojot Regulas Nr. 1367/2006 specifiskākos noteikumus.

89.

Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmais teikums pastiprina pārskatāmības principa piemērošanu “attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu, [..], ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē”, paredzot, ka atkāpšanās no šiem noteikumiem ir pieļaujama, ja pastāv sevišķas sabiedrības intereses.

90.

Tomēr atsevišķi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzētie izņēmumi, proti, “izmeklēšanas, jo īpaši attiecībā uz varbūtējiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem”, ar Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punktu ir skaidri izslēgti no pastiprinātas pārskatāmības principa piemērošanas. Prezumpcija par publiskošanu sevišķu sabiedrības interešu dēļ nav piemērojama attiecībā uz informāciju, kas atrodas procedūras par pienākumu neizpildi administratīvajā lietā, pat ja pieprasītā informācija ir saistīta ar emisijām vidē.

91.

Vēl atliek noskaidrot, vai šīs procedūras tomēr neiekļaujas Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrā teikuma piemērošanas jomā. Saskaņā ar šo otro teikumu gadījumā, kad ir runa par “pārējiem izņēmumiem”, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, atteikuma iemesli ir jāinterpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses informācijas izpaušanā un to, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē.

92.

LPN un Somijas Republika uzskata, ka “pārējo izņēmumu” skaitā noteikti ir arī procedūras par pienākumu neizpildi, jo Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmais teikums attiecībā uz šiem izņēmumiem nav piemērojams. Tas principā uzliekot Komisijai pienākumu individuāli un konkrēti izvērtēt visus procedūras par pienākumu neizpildi vides jomā administratīvās lietas materiālus un liedzot piemērot vispārēju prezumpciju.

93.

Es nepiekrītu šādai konkrētās tiesību normas interpretācijai.

94.

Visupirms, es uzskatu, ka ne vien no Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrā teikuma redakcijas, bet arī no šīs tiesību normas sistēmas un mērķa ( 64 ) izriet, ka tā ir piemērojama vienīgi attiecībā uz izņēmumiem, kas nav minēti šīs tiesību normas pirmajā teikumā. Taču Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā procedūras par pienākumu neizpildi ir tieši minētas ( 65 ), kaut gan tas ir darīts, lai tās uzskatītu par atkāpti no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma noteikumiem.

95.

Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā un otrā teikuma noteikumi skaidri atklāj Savienības likumdevēja tiešo nolūku dzēst procedūras par pienākumu neizpildi no Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta piemērošanas jomas kopumā.

96.

No minētā izriet, ka attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kas atrodas procedūras par pienākumu neizpildi vides jomā administratīvajā lietā, ir piemērojami vienīgi Regulas Nr. 1049/2001 noteikumi un ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrais teikums neietekmē atbildi uz jautājumu par to, vai Komisijai ir vai nav jāveic konkrēta un individuāla šo dokumentu pārbaude. Turklāt, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkts nav piemērojams attiecībā uz procedūrām par pienākumu neizpildi, Komisijai nav pienākuma izvērtēt, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta nozīmē.

97.

Pakārtoti, es uzskatu, ka, pat ja Tiesa secinātu, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrais teikums ir piemērojams attiecībā uz procedūrām par pienākumu neizpildi, aplūkojamā pamata būtība tāpēc nemainītos. Šajā tiesību normā, tāpat kā Tiesas pastāvīgajā judikatūrā par Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu ( 66 ), ir nostiprināts pienākums šauri interpretēt atteikuma pamatus, izvērtējot, vai publiskošana ir sabiedrības interesēs, un tajā šajā sakarā nekas nav minēts par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta interpretāciju vai piemērošanu, kam būtu nozīme šajā lietā vai risinot jautājumu par to, vai ir piemērojama vispārēja prezumpcija.

98.

No iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija 73. un 74. punkta izriet, ka šaura Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu interpretācija un piemērošana neaizliedz piemērot vispārējas prezumpcijas attiecībā uz atsevišķām dokumentu kategorijām.

99.

Turklāt es uzskatu, ka pienākums ņemt vērā “to, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē,” ir acīmredzami saistīts ar pienākumu atteikuma pamatus interpretēt šauri, kas minēto pienākumu tikai pastiprina. Taču tik un tā es uzskatu, ka arī šāds pienākums neaizliedz piemērot vispārējas prezumpcijas attiecībā uz atsevišķām dokumentu kategorijām.

100.

Līdz ar to es uzskatu, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 136. punktā nospriežot, ka “saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētā izņēmuma piemērošanu LPN un personas, kas iestājušās lietā, nevar arī lietderīgi atsaukties uz Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otro teikumu”, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, un ka otro apelācijas sūdzībās ietverto pamatu Tiesai vajadzētu noraidīt kā nepamatotu.

101.

LPN, Somijas Republika, Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 132.–138. punktā Vispārējās tiesas veiktais izvērtējums tam, vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses [dokumentu] publiskošanai, ir kļūdains.

102.

Pēc būtības Vispārējā tiesa kļūdaini esot secinājusi, ka strīdīgais lēmums atbilst Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktam in fine ( 67 ), kaut gan Komisija nebija izvērtējusi, vai nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas tai esot bijis jādara (kā uzskata Zviedrijas Karaliste – pēc savas iniciatīvas) atbilstoši minētajam 4. panta 2. punktam in fine, jo Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkts tai šajā sakarā neparedzot nekādus izņēmumus.

103.

Komisija apstrīd šos argumentus.

104.

Pārsūdzētā sprieduma 134.–136. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkts nepaplašina pārskatāmības principa piemērošanu arī attiecībā uz procedūrām par pienākumu neizpildi un ka nav sevišķu sabiedrības interešu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta in fine nozīmē, kas pamatotu ar šīm procedūrām saistītas informācijas par emisijām vidē publiskošanu.

105.

Ievērojot manu atbildi uz otrajā pamatā iepriekš norādīto, es uzskatu, ka šāds vērtējums ir pareizs.

106.

Pārsūdzētā sprieduma 138. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka LPN un personas, kas iestājušās lietā, nav varējušas norādīt uz jebkādām citām sevišķām sabiedrības interesēm, nevis apgalvoto lielāko pārskatāmību vides jomā, kura Komisijai esot bijusi jāņem vērā, šajā lietā piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu in fine, un tās arī nav varējušas paskaidrot, vai un cik lielā mērā pieprasītā informācija attiecās uz emisijām vidē Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta nozīmē. Es uzskatu, ka apelācijas tiesvedības stadijā šādu faktu konstatāciju nevar apstrīdēt ( 68 ).

107.

No iepriekš minētā izriet, ka pirmajā instancē LPN vien apgalvoja, ka lielāka pārskatāmība vides jomā pati par sevi ir uzskatāma par sevišķām sabiedrības interesēm. Es, tāpat kā norādīts Tiesas sniegtajā pamatojumā iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija 157. un 158. punktā, uzskatu, ka ar tik vispārīgiem apsvērumiem nevar pierādīt, ka konkrētajā gadījumā pārskatāmības principam piemistu kāda sevišķa nozīme, kas būtu varējusi prevalēt pār iemesliem, kas pamatoja atteikumu publiskot attiecīgos dokumentus. Turklāt no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau 62. punkta skaidri izriet, ka Komisijai nav pienākuma pēc savas iniciatīvas izvērtēt, vai sevišķas sabiedrības intereses ir pamats dokumentu publiskošanai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta in fine un Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta nozīmē. Gluži pretēji, kā pamatoti norādījusi Tiesa, ieinteresētās personas varēja censties pierādīt sevišķu sabiedrības interešu esamību, kas būtu pamats attiecīgo dokumentu publiskošanai ( 69 ).

108.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka arī trešais pamats būtu jānoraida.

109.

LPN apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir konstatējamas divas pretrunas, kas skar strīdīgā lēmuma identifikāciju.

110.

Pirmkārt, tā norāda, ka Vispārējā tiesā uzsāktā tiesvedība bija par strīdīgā lēmuma, nevis par pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktā norādītā 2008. gada 24. oktobra lēmuma atcelšanu. Tāpēc LPN lūdz Tiesu pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktā precizēt, ka prasība bija iesniegta par strīdīgo lēmumu.

111.

Otrkārt, LPN uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 46. punkts ir slikti formulēts un ka tas būtu izsakāms šādā redakcijā:

“LPN atsauca savu lūgumu izvērtēt [strīdīgā] lēmuma tiesiskumu, ciktāl šis lūgums skāra trešo prasības pieteikumā norādīto pamatu par Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punktā noteiktā termiņa neievērošanu [..].”

112.

Komisija apstrīd LPN argumentus.

113.

Es uzskatu, ka LPN nav precizējusi, kādā veidā šīs norādītās pretrunas varētu būt ietekmējušas tās tiesisko stāvokli. Turklāt es tāpat kā Komisija uzskatu, ka šis lūgums ir nepieņemams, jo ar to netiek prasīts risināt tiesību jautājumus Tiesas statūtu 58. panta nozīmē. Visbeidzot, pat pieņemot, ka pretrunas pastāv, tās novērst atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 84. pantam ir vienīgi pašas Vispārējās tiesas kompetencē.

114.

No minētā izriet, ka iesniegtais lūgums būtu noraidāms.

115.

LPN apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 141. un 143. punktā ietvertajā Vispārējās tiesas vērtējumā par tiesāšanās izdevumiem ir pieļautas vairākas kļūdas tiesību piemērošanā.

116.

Komisija apstrīd LPN argumentus.

117.

Šajā sakarā ir pietiekami atgādināt, ka gadījumā, ja visi citi apelācijas sūdzības pamati ir tikuši noraidīti, prasījumi, kas attiecas uz iespējamu Vispārējās tiesas nolēmuma prettiesiskumu saistībā ar tiesāšanās izdevumiem, ir jānoraida kā nepieņemami, pamatojoties uz Tiesas statūtu 58. panta otro daļu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzība nevar tikt iesniegta vienīgi par tiesāšanās izdevumu maksāšanas pienākumu un apmēru ( 70 ).

118.

Tā kā es uzskatu, ka visi citi LPN apelācijas sūdzībā izvirzītie pamati ir jānoraida, pēdējais pamats par Vispārējās tiesas nolemto par tiesāšanās izdevumu sadalījumu līdz ar to būtu jāatzīst par nepieņemamu.

119.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka līdz ar to ir jānoraida gan visa lietā C‑514/11 P LPN iesniegtā apelācijas sūdzība, gan visa lietā C‑605/11 P Somijas Republikas iesniegtā apelācijas sūdzība.

120.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar minētā reglamenta 140. panta 1. punktu, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu arī piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Savukārt atbilstoši šā reglamenta 184. panta 4. punktam Tiesa var nolemt, ka persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas piedalās tiesvedībā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

121.

Es uzskatu, ka, ievērojot Komisijas prasījumus, LPN un Somijas Republikai būtu jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies attiecīgi lietās C‑514/11 P un C‑605/11 P. Dānijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Igaunijas Republikai un Zviedrijas Karalistei savi tiesāšanās izdevumi būtu jāsedz pašām.

122.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai: