Prasība, kas celta 2010. gada 8. septembrī — Villeroy & Boch/Komisija

(Lieta T-374/10)

()

2010/C 301/62

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Villeroy & Boch AG (Mettlach, Vācija) (pārstāvji — M. Klusmann, Rechtsanwalt, un S. Thomas, Professor)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja pārsūdz Komisijas 2010. gada 23. jūnija Lēmumu C(2010) 4185, galīgā redakcija, lietā COMP/39.092 — Vannas istabu ierīces un iekārtas. Apstrīdētajā lēmumā prasītājai un vairākiem citiem uzņēmumiem tika uzlikts naudas sods par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu. Komisija uzskata, ka prasītāja ir bijusi ilgstošas aizliegtas vienošanās vai saskaņotu darbību dalībniece vannas istabu iekārtu un ierīču tirgū Beļģijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Nīderlandē un Austrijā.

Prasības pamatojumā prasītāja izvirza septiņus pamatus.

Pirmajā pamatā prasītāja izvirza LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu sakarā ar pieņēmumu, ka bija noticis viens ilgstošs pārkāpums. Ar šādu neieļaujamu vispārinājumu atbildētāja neesot izpildījusi savu pienākumu juridiski izvērtēt katra lēmuma adresāta individuālo rīcību un tā esot juridiski nepieļaujamā veidā tiem piedēvējusi ar tiem nesaistītu trešo personu rīcību, tādējādi pārkāpjot principu nulla poena sine lege.

Otrajā pamatā prasītāja pakārtoti izvirza LESD 296. panta 2. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi lēmuma individuāla pamatojuma trūkuma dēļ.

Turpinājumā trešajā pamatā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir atceļams, jo prasītāja neesot piedalījusies inkriminētajos pārkāpumos konkrētajos lēmumā norādītajos materiālajos un ģeogrāfiskajos tirgos un tās dalība kartelī neesot pierādīta.

Ceturtajā pamatā prasītāja norāda, ka tai un tās meitas sabiedrībām Francijā, Beļgijā un Austrijā ir nelikumīgi uzlikts solidārs naudas sods. Šāds solidārs naudas sods esot pretrunā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā paredzēto pamatprincipu nulla poena sine lege un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktā kopā ar 48. panta 1. punktu, kā arī Regulas (EK) Nr. 1/2003 (1) 23. pantā noteikto principu, ka sodam ir jābūt samērīgam ar nodarījumu.

Piektajā pamatā prasītāja sūdzas par kļūdainu naudas soda aprēķinu. Šajā ziņā tā norāda, ka atbildētāja savā aprēķinā ir ietvērusi prasītājas apgrozījumu, kas nekādā gadījumā nevar būt saistīts ar pret to izvirzītajām apsūdzībām.

Sestajā pamatā prasītāja apgalvo, ka ļoti ilgais procesa ilgums un tā neņemšana vērā naudas soda aprēķinā esot pretrunā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu.

Septītajā pamatā tiek izvirzīta naudas soda aprēķinā pieļauta kļūda vērtējumā, izvērtējot apgalvoto prasītājas dalību pārkāpumā. Prasītāja šajā ziņā norāda, ka, pat pieņemot, ka būtu noticis LESD 101. panta pārkāpums atbilstoši atbildētājas pieņēmumiem, naudas sods esot nepiemēroti liels un nesamērīgs. Saskaņā ar prasītājas viedokli atbildētāja esot pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktā kopā ar 48. panta 1. punktu kodificēto principu, ka sodam ir jābūt samērīgam ar nodarījumu. Atbildētāja šajā lietā arī neesot drīkstējusi piemērot lielāko sodu 10 % apmērā no koncerna apgrozījuma.

(1)  Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).