1.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/68

—

atcelt Komisijas 2009. gada 3. novembra Regulas (EK) Nr. 1193/2009, ar ko labo Regulu (EK) Nr. 1762/2003, (EK) Nr. 1775/2004, (EK) Nr. 1686/2005 un (EK) Nr. 164/2007 un nosaka ražošanas maksājumu apjomu cukura nozarē 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadam (1), 3. pantu tiktāl, ciktāl ar to ir grozīts Komisijas 2005. gada 14. oktobra Regulas (EK) Nr. 1686/2005, ar ko 2004./2005. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus un papildu maksājuma koeficientu cukura nozarē (2), 2. pants;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijai nav kompetences šajā jautājumā un tā ir pārkāpusi Padomes Regulas (EK) Nr. 1260/2001 (3) 16. pantu, kurā Komisijai ir atļauts tikai noteikt vienotu koeficentu ar vienādu likmi visā Eiropas Savienībā. Prasītāja apgalvo, ka dažādās Regulas Nr. 1260/2001 valodu versijas šajā ziņā ir pilnīgi vienādas un saskanīgas. Tā uzskata, ka cukura tirgu kopīgās organizācijas pamatprincipi ne vien nevar būt pamats atkāpei no Regulas Nr. 1260/2001 gramatiskas interpretācijas, bet tie pat izslēdz šādu iespēju. Prasītāja uzskata, ka vienots koeficents ir būtisks līdzeklis cukura tirgu kopīgās organizācijas pamatprincipu īstenošanai.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts acquis communautaire tūlītējas un pilnīgas pārņemšanas jaunajās dalībvalstīs princips. Prasītāja uzskata, ka apstrīdētā tiesību norma de facto ir pārejas regulējums, kura pamatojums nav atrodams nedz 2003. gada pievienošanās aktā, nedz tā īstenošanai pieņemtajos tiesību aktos. Prasītāja šajā ziņā norāda uz Pievienošanās akta 2. pantu, kas ir pamats, atbilstoši kuram Polijas Republika uzņēmās visas no dalības Eiropas Savienībā izrietošās tiesības un pienākumus, tostarp, kā uzskata prasītāja, arī tiesības saņemt pārmaksu un pienākumu segt iepriekšējos tirdzniecības gados cukura tirgū radušos zaudējumus.

Treškārt, prasītāja norāda uz nediskriminācijas principa pārkāpumu. Tā apgalvo, ka vienīgais diferenciācijas kritērijs var būt dalībvalstu pievienošanās Eiropas Savienībai brīdis. Tā uzskata, ka jauno dalībvalstu pievienošanās pati par sevi nav objektīvs kritērijs, kas var pamatot nevienlīdzīgo attieksmi, jo pievienošanās sekas ir tieši reglamentētas Pievienošanās aktā un tā īstenošanai pieņemtajos tiesību aktos.

Ceturtkārt, prasītāja norāda uz solidaritātes principa pārkāpumu. Tā apgalvo, ka ražotāju solidaritātes princips ir cukura tirgu kopīgās organizācijas pamatprincips un nozīmē to, ka tirgus finansēšanas izmaksas solidāri sedz visi ražotāji un ka finanšu neitralitāte tiek iegūta nevis dažādu dalībvalstu, bet gan visas Eiropas Savienības līmenī, saskaņā ar objektīviem kritērijiem. Prasītāja uzskata, ka diferencēta koeficenta piemērošana atsevišķām dalībvalstīm liecina par patvaļīgu, nesamērīgu un nesolidāru cukura tirgus finansēšanas izmaksu sadalījumu.

Piektkārt, prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts EKL 253. pants (šobrīd — LESD 296. panta otrā daļa), jo apstrīdētā tiesību norma nav pietiekami pamatota. Prasītāja uzskata, ka Komisija nav norādījusi nedz apstākļus, kas pamato diferencēta koeficenta piemērošanu, nedz arī mērķus, kādus paredzēts sasniegt ar šādas diferenciācijas palīdzību.