—

Suiker Unie GmbH – Zuckerfabrik Anklam vārdā – P. N. Zēngena [P. N. Söhngen], Rechtsanwältin,

—

Eiropas Komisijas vārdā – P. Rosi [P. Rossi] un B. R. Kilmans [B.-R. Killmann], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Komisijas 1999. gada 15. aprīļa Regulas (EK) Nr. 800/1999, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV L 102, 11. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2003. gada 11. marta Regulu (EK) Nr. 444/2003 (OV L 67, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 800/1999”), 15. panta 1. un 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Vācijā reģistrētu sabiedrību Suiker Unie GmbH – Zuckerfabrik Anklam (turpmāk tekstā – “Suiker Unie”), kura ir sabiedrības Danisco Zucker GmbH (turpmāk tekstā – “Danisco Zucker”) tiesību pārņēmēja, un Hauptzollamt Hamburg-Jonas (Hamburgas-Jonas Galvenā muitas pārvalde, turpmāk tekstā – “Hauptzollamt”) par prasību atmaksāt eksporta kompensāciju, ko Hauptzollamt avansa veidā bija piešķīrusi Danisco Zucker.

3

Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulas (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV L 351, 1. lpp.), 17. panta 3. punktā bija noteikts, ka lauksaimniecības produktu, par kuru ir iesniegts pieteikums par diferencētu eksporta kompensāciju, “uzskata par importētu, ja trešā valstī ir nokārtotas visas muitas formalitātes tā laišanai apgrozībā patēriņam”.

4

Redakcijā, kas bija spēkā laikā, kad risinājās notikumi pamatlietā, Regulas Nr. 800/1999, ar kuru ir aizstāta Regula Nr. 3665/87, preambulas septiņpadsmitajā apsvērumā ir noteikts, ka “[ir] jāiesniedz pierādījums, ka attiecīgais produkts ir importēts trešā valstī; [..] ievedmuitas formalitāšu kārtošana lielā mērā nozīmē samaksāt piemērojamos ievedmuitas nodokļus, lai šo produktu varētu tirgot attiecīgajā trešā valstī”.

5

Šīs regulas 15. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Produktus importē nemainītā stāvoklī trešā valstī vai kādā no trešām valstīm, kam piemēro kompensāciju, 12 mēnešu laikā pēc dienas, kad pieņēma eksporta deklarāciju, tomēr šo termiņu var pagarināt saskaņā ar 49. pantu.

2.   Produktus uzskata par importētiem nemainītā stāvoklī, ja nekas neliecina par pārstrādi.

Tomēr:

[..]

3.   Produktu uzskata par importētu, kad ir nokārtotas ievedmuitas formalitātes, jo īpaši tās, kas attiecas uz ievedmuitas nodokļa iekasēšanu trešā valstī.

[..]”

6

Šīs regulas 16. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Pierādījumu, ka ievedmuitas formalitātes ir nokārtotas, pēc eksportētāja izvēles iesniedz ar vienu no šādiem dokumentiem:

7

Iepriekš minētās regulas VI pielikuma III nodaļas 2. punktā tostarp ir noteikts, ka attiecībā uz šīs regulas 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem izkraušanas un importa sertifikātiem ir jābūt minētam arī “apstiprinājumam, ka šīs preces ir atmuitotas to galīgajam importam”.

8

Regulas Nr. 800/1999 20. pantā, kas ir iekļauts tās II sadaļas I nodaļas 3. iedaļā ar virsrakstu “Īpaši Kopienas finansiālo interešu aizsardzības pasākumi”, ir noteikts:

“1.   Ja:

tad vienotās likmes kompensāciju vai daļu kompensācijas, kas minēta 18. panta 2. punktā, maksā tikai tad, ja produkts ir izvests no Kopienas muitas teritorijas saskaņā ar 7. pantu, un

Importam uz trešām valstīm piemēro 15. un 16. pantu. Turklāt dalībvalstu kompetentās iestādes var prasīt papildu pierādījumus visām kompensācijām, kas tām pierāda, ka produkts ir faktiski laists tirgū importētāj[ā] trešā valstī vai arī ka tas ir būtiski pārstrādāts vai apstrādāts [Muitas kodeksa] 24. panta nozīmē.

[..]

4.   Šā panta 1. punktu piemēro, pirms ir samaksāta kompensācija.

Kompensāciju tomēr uzskata par nepamatotu un atlīdzina, pat ja kompensācija jau ir samaksāta, ja kompetentās iestādes atklāj:

[..]”

9

Muitas kodeksa 24. pantā ir paredzēts:

“Izcelsmes valsts precēm, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts, ir tā, kurā šim nolūkam apgādātā ražotavā [uzņēmumā] notikusi pēdējā būtiskā ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde, kas beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija.”

10

Ar 2003. gada 16. maija eksporta deklarāciju Danisco Zucker pieteica 23000 kg baltā cukura eksportu uz Lietuvu un lūdza Hauptzollamt šajā ziņā tai izmaksāt eksporta kompensāciju avansa veidā. Hauptzollamt šo lūgumu apmierināja ar 2003. gada 2. jūnija lēmumu.

11

Ar 2003. gada 29. augusta vēstuli uzņēmums Danisco Zucker nosūtīja Hauptzollamt Lietuvas muitas dokumentus par strīdus eksporta sūtījumu, kuru 37. ailē ir ietverts procedūras kods 5100, kas attiecas uz “pagaidu ievešanu, ja veic [importētā produkta] reeksportu pārstrādāta produkta veidā”, nemaksājot ievedmuitas nodokļus. Lietuvā baltais cukurs tika pārstrādāts atspirdzinošos dzērienos un pēc tam eksportēts uz Latviju un Igauniju.

12

Ar 2003. gada 25. novembra grozīto lēmumu Hauptzollamt pieprasīja Danisco Zucker atmaksāt avansā izmaksāto eksporta kompensāciju ar 10 % lielu uzrēķinu, proti, kopā EUR 12180,18 lielu summu, ar pamatojumu, ka baltā cukura laišana brīvā apgrozībā Lietuvā neesot notikusi un līdz ar to neesot izpildīti diferencētās kompensācijas nosacījumi.

13

2007. gada 2. novembrī pēc nesekmīgas iebildumu procedūras Danisco Zucker cēla prasību Finanzgericht Hamburg [Hamburgas Finanšu tiesa]. Šī sabiedrība norādīja, ka, lai gan saskaņā ar Regulas Nr. 800/1999 15. panta 1. punktu prece ir nemainītā veidā jāimportē trešā valstī, tomēr atbilstoši šī panta 3. punktam minēto produktu uzskata par importētu, tiklīdz ir nokārtotas ievedmuitas formalitātes, tostarp tās, kas attiecas uz ievedmuitas nodokļu iekasēšanu trešā valstī. Šī sabiedrība apgalvo, ka, ja Regulas Nr. 3665/87 17. panta 3. punktā bija noteikts, ka preci uzskata par importētu tikai tad, ja trešā valstī ir nokārtotas visas muitas formalitātes tās laišanai apgrozībā patēriņam attiecīgajā trešā valstī, tad tiktāl, ciktāl Regulas Nr. 800/1999 15. pantā nav minēta “laišana brīvā apgrozībā”, ir jāsecina, ka Kopienu likumdevējs ir apzināti atteicies no šīs prasības.

14

Danisco Zucker apgalvo, ka importa jēdziens nav juridiski definēts un, tā kā eksporta kompensācijas mērķis ir atbrīvot Savienības tirgu no attiecīgajiem produktiem, svarīgi ir vienīgi tas, vai ir ievērotas muitas formalitātes. Turpretī apstāklim, vai ir samaksāts muitas nodoklis, neesot nekādas nozīmes.

15

Visbeidzot Danisco Zucker iebilst, ka ar produkta atmuitošanas sistēmu trešā valstī nevar noteikt atšķirību atkarībā no tā, vai tiek piemērota ievešanas pārstrādei procedūra saistībā ar muitas nodokļu kompensācijas sistēmu vai – tādā gadījumā kā pamatlietā – nodokļu atlikšanas sistēma. Tiesa jau esot lēmusi, ka, lai pierādītu [produkta] importu, pietiekot pierādīt, ka produkts ir atmuitots preču ievešanas pārstrādei muitas nodokļu kompensācijas sistēmas procedūrā. Prasītāja, kas pa to laiku ir kļuvusi par Danisco Zucker tiesību pārņēmēju, līdz ar to prasa atcelt 2003. gada 25. novembra grozīto lēmumu, kā arī 2007. gada 1. oktobra lēmumu saistībā ar iebildumu.

16

Savukārt Hauptzollamt lūdz prasību noraidīt. Tā uzsver, ka šajā lietā baltais cukurs, kas ir atmuitots tikai ievešanas pārstrādei procedūrā, neiekasējot ievedmuitas nodokļus, bija muitas uzraudzībā, sākot no atmuitošanas līdz pārstrādes beigām, kad tika veikta kompensācijas produktu reeksportēšana. Šī iemesla dēļ balto cukuru nevarēja brīvi laist apgrozībā trešās valsts tirgū.

17

Šādos apstākļos Finanzgericht Hamburg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ir izpildīts diferencētas kompensācijas saņemšanas nosacījums, kas ir kombinēti reglamentēts Regulas Nr. 800/1999 [..] 15. panta 1. un 3. punkta normās, proti, vai ievedmuitas formalitātes ir nokārtotas tad, kad trešā saņēmējvalstī pēc atmuitošanas ievešanas pārstrādei procedūrā, neiekasējot ievedmuitas nodokļus, produkts ir būtiski apstrādāts vai pārstrādāts [Muitas kodeksa] 24. panta izpratnē un kad produkts, kas iegūts šīs apstrādes vai pārstrādes iznākumā, ir ticis eksportēts uz trešo valsti?”

18

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 800/1999 15. panta 1. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ir izpildīts šajā tiesību normā paredzētais diferencētas kompensācijas saņemšanas nosacījums, proti, vai ievedmuitas formalitātes ir nokārtotas tad, kad trešā saņēmējvalstī pēc atmuitošanas ievešanas pārstrādei procedūrā, neiekasējot ievedmuitas nodokļus, produkts ir “būtiski apstrādāts vai pārstrādāts” Muitas kodeksa 24. panta izpratnē un kad produkts, kas iegūts šīs apstrādes vai pārstrādes rezultātā, ir ticis eksportēts uz trešo valsti.

19

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka “importa” jēdziens, kā pamatoti uzsver prasītāja pamatlietā, Regulā Nr. 800/1999 nav definēts. Līdz ar to šī jēdziena piemērošanas joma ir jānosaka saistībā ar šīs regulas 15. pantu, ņemot vērā, pirmkārt, tā sauktās “diferencētās” eksporta kompensācijas mērķi un, otrkārt, Regulas Nr. 800/1999 tiesību normu tekstu.

20

Attiecībā uz diferencēto eksporta kompensāciju mērķi no pastāvīgās judikatūras izriet, ka to mērķis ir atvērt un turēt atvērtus Eiropas Savienības eksportam attiecīgo trešo valstu tirgus un kompensācijas diferenciācijas pamatā ir vēlme ņemt vērā katra importa tirgus, kurā Eiropas Savienība vēlas piedalīties, konkrētās īpatnības (skat. 2010. gada 18. marta spriedumu lietā C-218/09 SGS Belgium u.c., Krājums, I-2373. lpp., 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

No šīs judikatūras izriet, ka diferenciācijas sistēmas raison d’être netiktu ņemts vērā, ja eksportēto preču izkraušana trešā valstī vien dotu tiesības uz kompensācijas maksājumu (iepriekš minētais spriedums lietā SGS Belgium, 39. punkts). Tieši pretēji, diferenciācijas sistēma, kā apgalvo Komisija, prasa, lai attiecīgais produkts faktiski un neatgriezeniski sasniegtu galapatēriņa tirgu tajā ziņā, ka to tur var tirgot. Šī sistēma tādējādi atšķiras no vienotās likmes kompensācijas sistēmas.

22

Regulas Nr. 3665/87 17. panta 3. punktā, kas atšķirībā no Regulas Nr. 800/1999 15. panta 1. un 3. punkta šajā lietā nav piemērojams, šajā ziņā ir skaidri minēts, ka ir jānokārto “visas muitas formalitātes [produkta] laišanai apgrozībā patēriņam [trešā valstī]”. Tomēr, pirmkārt, Regulas Nr. 800/1999 preambulas septiņpadsmitajā apsvērumā ir noteikts, ka ievedmuitas formalitāšu nokārtošana tostarp nozīmē samaksāt piemērojamos ievedmuitas nodokļus, lai šo produktu varētu tirgot attiecīgajā trešā valstī.

23

Otrkārt, Regulas Nr. 800/1999 15. panta 3. punktā ir paredzēts, ka attiecīgo produktu var uzskatīt par importētu trešā valstī tikai tad, ja ir nokārtotas ievedmuitas formalitātes, “jo īpaši tās, kas attiecas uz ievedmuitas nodokļa iekasēšanu trešā valstī”. Visbeidzot, šīs regulas VI pielikuma III nodaļas 2. punktā ir noteikts, ka šīs regulas 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajos izkraušanas un importa sertifikātos ir jābūt minētam arī apstiprinājumam, ka šīs preces ir atmuitotas “to galīgajam importam”.

24

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, līdz ar to nevar secināt, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Regulas Nr. 800/1999 15. pantu, būtu atteicies no prasības, ka importētajam produktam ir neatgriezeniski jāsasniedz galapatēriņa tirgus, lai to tur varētu tirgot.

25

Tādējādi ir jākonstatē, ka produkta atmuitošana atbilstoši “ievešanas pārstrādei” muitas sistēmai neattiecas uz šī produkta laišanu tirgū attiecīgās trešās valsts tirgū. Tieši otrādi, šāda muitas režīma mērķis ir atbrīvot no muitas nodokļa vienīgi tādas preces, kas valsts teritorijā ir ievestas tikai uz laiku, lai tās apstrādātu, salabotu vai pārstrādātu un pēc tam atkal reeksportētu (skat. 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā C-158/08 Pometon, Krājums, I-4695. lpp., 24. punkts).

26

Līdz ar to tāda produkta atmuitošanu, par kuru ir iesniegts diferencētas eksporta kompensācijas pieteikums attiecīgajā trešā valstī un atbilstoši “ievešanas pārstrādei” muitas sistēmai, nevar kvalificēt par “importu” šajā trešā valstī Regulas Nr. 800/1999 15. panta 3. punkta izpratnē.

27

Šo secinājumu nevar atspēkot fakts, ka attiecīgais produkts trešā valstī ir būtiski pārstrādāts Muitas kodeksa 24. panta izpratnē. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka “ievešanas pārstrādei” muitas sistēmas izvēle nozīmē, ka ne pats produkts, ne arī to saturošais pārstrādātais produkts netiks laists tirgū attiecīgajā trešā valstī.

28

Šo secinājumu neatspēko arī arguments, atbilstoši kuram šāda Regulas Nr. 800/1999 15. panta interpretācija būtu pretrunā šīs regulas 20. pantam, jo šajā pantā ir noteikts, ka dažos gadījumos pierādījums par būtisku produkta pārstrādāšanu Muitas kodeksa 24. panta izpratnē var kliedēt šaubas attiecībā uz nosacījumu eksporta kompensācijas piešķiršanai ievērošanu.

29

Kā uzsver Komisija, Regulas Nr. 800/1999 20. pantam kā atbilstīgas izmantošanas klauzulai ir cits mērķis nekā šīs regulas 15. pantam. Iepriekš minētais 20. pants ļauj izvairīties no nepamatotas atmaksas pieteikuma par jau pamatoti piešķirtu kompensāciju, taču ar šo pantu netiek radīti jauni vai citādi nosacījumi, lai saņemtu eksporta kompensāciju. Šo pantu tātad nevar piemērot tādā gadījumā, kurā – kā pamatlietā – uzreiz ir skaidrs, ka nosacījumi eksporta kompensācijas piešķiršanai nav izpildīti.

30

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 800/1999 15. panta 1. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais diferencētas kompensācijas saņemšanas nosacījums, proti, ievedmuitas formalitāšu nokārtošana, nav izpildīts tad, ja trešā saņēmējvalstī pēc atmuitošanas ievešanas pārstrādei procedūrā, neiekasējot ievedmuitas nodokļus, produkts ir “būtiski apstrādāts vai pārstrādāts” Muitas kodeksa 24. panta izpratnē un ja produkts, kas iegūts šīs apstrādes vai pārstrādes rezultātā, ir ticis eksportēts uz trešo valsti.

31

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Komisijas 1999. gada 15. aprīļa Regulas (EK) Nr. 800/1999, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2003. gada 11. marta Regulu (EK) Nr. 444/2003, 15. panta 1. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais diferencētas kompensācijas saņemšanas nosacījums, proti, ievedmuitas formalitāšu nokārtošana, nav izpildīts tad, ja trešā saņēmējvalstī pēc atmuitošanas ievešanas pārstrādei procedūrā, neiekasējot ievedmuitas nodokļus, produkts ir “būtiski apstrādāts vai pārstrādāts” Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 24. panta izpratnē un ja produkts, kas iegūts šīs apstrādes vai pārstrādes rezultātā, ir ticis eksportēts uz trešo valsti.