Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas 2009. gada 23. septembra spriedumu lietā T-183/07 Polija/Komisija 2009. gada 4. decembrī iesniedza Eiropas Komisija

(Lieta C-504/09 P)

2010/C 51/29

Tiesvedības valoda — poļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — E. Kružíková, E. White un K. Herrmann)

Pārējās lietas dalībnieces: Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Polijas Republika, Ungārijas Republika, Lietuvas Republika, Slovākijas Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda četrus pamatus: pirmkārt, Pirmās instances tiesa pārsniedza savas kontroles pilnvaras un pārkāpa procedūru, tādējādi apdraudot Komisijas intereses; otrkārt, tā ir pārkāpusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (1), 9. panta 3. punktu; treškārt, tā ir kļūdaini interpretējusi LESD 296. pantā noteikto pienākumu pamatot (tiesību) aktus un, ceturtkārt, tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkts un 3. panta 1. punkts nebija nodalāmi no pārējiem apstrīdētā lēmuma noteikumiem un tādējādi atzīstot tos par pilnībā spēkā neesošiem.

Attiecībā uz pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tikai replikas posmā Pirmās instances tiesa atzina par pieņemamu prasītājas norādīto iebildumu par Komisijas pilnvaru pārsniegšanu, pārkāpjot Reglamenta 48. panta 2. punktu. Turklāt, nosakot Kopienu tiesību noteikumus, ar kuriem ir saistīts prasības pieteikuma otrais pamats, Pirmās instances tiesa pārsniedza savas tiesas kontroles pilnvaras.

Attiecībā uz otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 3. punktā noteikto Komisijas pilnvaru izmantošanas apjomu un nosacījumus. Šim pamatam ir divas daļas.

Attiecībā uz šī pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, atzīstot, ka Komisijai nebija tiesību, pārbaudot paziņoto VSP II saderīgumu ar Direktīvas 2003/87/EK III pielikuma kritērijiem, ne izmantot datus par CO 2, kas bija pārbaudīti un bija no tā paša avota (CITL), par visām dalībvalstīm par to pašu laikposmu (2005. gads), ne pamatot savu lēmumu ar VSP attīstības paredzējumiem 2005. līdz 2010. gadam, kas tika publicēti tajā pašā laikposmā attiecībā uz visām dalībvalstīm, Pirmās instances tiesa kļūdaini interpretēja Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 3. punktu, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

Attiecībā uz šī pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka, liedzot Komisijai tās tiesības, novērtējot VSP II, neizmantot dalībvalsts izmantotos datus, un norādīt savā saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 3. punktu pieņemtajā lēmumā par VSP II noraidīšanu maksimālo kvotu kopējo daudzumu, kas dalībvalstij var tikt piešķirts, Pirmās instances tiesa kļūdaini interpretēja Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 3. punktu, neievērojot tā nolūku un priekšmetu.

Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzēja, a priori VSP II kontroles saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 3. punktu nolūks ir ļaut īstenot tā mērķus, proti, siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšana, piedāvājot rentabilitāti un nodrošinot Kopienas kvotu apmaiņas sistēmas labu darbību. Tā kā tiesības pieņemt VSP II noraidošu lēmumu ir ierobežotas laikā, ir jānovērtē veids, kādā Komisija īsteno savas kontroles pilnvaras saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 3. punkta pirmo teikumu, ņemot vērā visas kontroles procedūras mērķi nodrošināt, ka tikai saskaņā ar III pielikumā, it īpaši 1.–3. punktā, noteiktajiem kritērijiem saderīgās VSP II varētu būt noteicošās un kalpot par pamatu dalībvalstu lēmumu pieņemšanai par piešķiramo kvotu kopējo daudzumu.

Attiecībā uz trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, atzīstot, ka attiecībā uz apstrīdēto lēmumu Komisijai bija pienākums paskaidrot, kāpēc Polijas Republikas VSP II izmantotie dati bija “mazāk ticami”, Pirmās instances tiesa neņēma vērā visus apstrīdētā lēmuma 5. apsvēruma motīvus un katrā ziņā pārsniedza to, ko prasa LESD 296. pantā noteiktais pienākums norādīt pamatojumu.

Attiecībā uz ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa, atzīstot, ka lēmuma 1. pants un 2. panta 2.–5. daļa, kuros aplūko VSP II neatbilstību pārējiem direktīvas III pielikuma kritērijiem, nebija atdalāmi no šo pantu pirmās daļas, pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot prasību par apstrīdētā lēmuma noteikumu atdalāmību. Kļūdainās analīzes dēļ, uz ko paļāvās Pirmās instances tiesa, tā pilnībā atcēla apstrīdēto lēmumu.

(1)  OV 2003, L 275, 32. lpp.