Lieta C‑265/08

Federutility u.c.

pret

Autorità per l'energia elettrica e il gas

(Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2003/55/EK – Dabasgāzes iekšējais tirgus – Valsts iejaukšanās attiecībā uz dabasgāzes piegādes cenām pēc 2007. gada 1. jūlija – Uzņēmumu, kas darbojas gāzes nozarē, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi

Sprieduma kopsavilkums

Tiesību aktu tuvināšana – Tuvināšanas pasākumi – Kopējie noteikumi dabasgāzes iekšējam tirgum – Direktīva 2003/55

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/55 3. panta 2. punkts un 23. panta 1. punkts)

Direktīvas 2003/55 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu 3. panta 2. punkts un 23. panta 1. punkts pieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas ļauj noteikt dabasgāzes piegādes gala patērētājam cenu līmeni, nosakot “references cenas” pēc 2007. gada 1. jūlija, ar nosacījumu, ka šī iejaukšanās:

– tiek īstenota vispārējās tautsaimnieciskās interesēs nodrošināt, ka cenas par dabasgāzes piegādi gala patērētājam tiek saglabātas pieņemamā līmenī, ievērojot saskaņošanu, kas jāveic dalībvalstīm, ņemot vērā situāciju dabasgāzes nozarē, starp liberalizācijas mērķi un gala patērētāja nepieciešamās aizsardzības mērķi, kurus iecerēts sasniegt ar Direktīvu 2003/55;

– kavē dabasgāzes piegādes cenu brīvu noteikšanu pēc 2007. gada 1. jūlija tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams šāda vispārējo tautsaimniecisko interešu mērķa sasniegšanai, un tātad tikai laika posmā, kura ilgums ir noteikti ierobežots, un

– ir skaidri definēta, pārredzama, nediskriminējoša un pārbaudāma un nodrošina, ka Eiropas Savienības gāzes uzņēmumiem ir vienlīdzīgi pieejami patērētāji.

(sal. ar 32. un 47. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2010. gada 20. aprīlī (*)

Direktīva 2003/55/EK – Dabasgāzes iekšējais tirgus – Valsts iejaukšanās attiecībā uz dabasgāzes piegādes cenām pēc 2007. gada 1. jūlija – Uzņēmumu, kas darbojas gāzes nozarē, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi

Lieta C‑265/08

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 15. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 19. jūnijā, tiesvedībā

Federutility,

Assogas,

Libarna Gas SpA,

Collino Commercio SpA,

Sadori Gas Srl,

Egea Commerciale Srl,

E.On Vendita Srl,

Sorgenia SpA

pret

Autorità per l’energia elettrica e il gas.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents) un E. Levits, tiesneši K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], Dž. Arestis [G. Arestis], M. Ilešičs [M. Ilešič], J. Malenovskis [J. Malenovský], U. Lehmuss [U. Lõhmus], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel],

ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],

sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 8. septembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Federutility vārdā – T. Saloniko [T. Salonico], D. Bonvenja [D. Bonvegna] un Dž. Kandeloro [G. Candeloro], avvocati,

–        Assogas vārdā – Dž. Ferrari [G. Ferrari] un F. Todarello [F. Todarello], avvocati,

–        Libarna Gas SpA, Collino Commercio SpA, Sadori Gas Srl un Egea Commerciale Srl vārdā – F. Todarello [F. Todarello] un F. Novelli [F. Novelli], avvocati,

–        Sorgenia SpA vārdā – P. Dž. Torrani [P. G. Torrani], O. Torrani [O. Torrani] un Dž. Malonkīni [G. Malonchini], avvocati,

–        Itālijas valdības vārdā – I. Bruni [I. Bruni], pārstāve, kurai palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,

–        Igaunijas valdības vārdā – L. Uibo [L. Uibo], pārstāvis,

–        Polijas valdības vārdā – M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz], pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – V. di Buči [V. Di Bucci], B. Šima [B. Schima] un S. Šēnbergs [S. Schønberg], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2009. gada 20. oktobra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu (OV L 176, 57. lpp.) interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesas procesu starp Federutility, Assogas, Libarna Gaz SpA, Collino Commercio SpA, Sadori Gas Srl, Egea Commerciale Srl, E.On Vendita Srl un Sorgenia SpA, kas ir uzņēmumi un uzņēmumu apvienības, kuras darbojas Itālijas dabasgāzes tirgū, un Autorità per l’energia elettrica e il gas (turpmāk tekstā – “AEEG”) ietvaros saistībā ar aktiem, ar kuriem AEEG ir noteikusi dabasgāzes piegādes “references cenas”, kuras uzņēmumiem ir jānorāda savos komercpiedāvājumos daļai to klientu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Direktīvas 2003/55 preambulas no otrā līdz ceturtajam, astoņpadsmitajā, divdesmit sestajā un divdesmit septītajā apsvērumā ir norādīts:

“(2)      [Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/30/EK par kopīgiem noteikumiem dabasgāzes iekšējam tirgum (OV L 204, 1. lpp.)] izpildē gūtā pieredze demonstrē labumu, kādu var gūt no iekšējā gāzes tirgus – lielāka efektivitāte, samazinātas cenas, augstāki pakalpojumu standarti un lielāka konkurence. Tomēr joprojām saglabājas būtiski trūkumi un ir iespējams uzlabot tirgus darbību, jo īpaši ir vajadzīgi konkrēti noteikumi, kas nodrošinātu vienādus konkurences apstākļus un samazinātu dominējošo stāvokli tirgū un cenu nosišanas praksi, un nodrošinātu nediskriminējošus pārvades un sadales tarifus, [..] un nodrošinātu mazo un neaizsargāto patērētāju tiesību aizsardzību.

(3)      2000. gada 23. un 24. marta sanāksmē Eiropadome aicināja rīkoties ātri un pabeigt iekšējā tirgus veidošanu elektroenerģijas un gāzes nozarē un paātrināt liberalizāciju šajās nozarēs, lai iegūtu pilnā apmērā darbojošos [pilnīgi darbspējīgu] iekšējo tirgu. Eiropas Parlaments savā 2000. gada 6. jūlija Rezolūcijā par Komisijas otro ziņojumu par enerģētikas tirgu liberalizāciju lūdza Komisiju pieņemt sīki izstrādātu grafiku precīzi definētu mērķu sasniegšanai, lai pakāpeniski panāktu pilnīgu enerģijas tirgus liberalizāciju.

(4)      Līgumā garantētās Eiropas iedzīvotāju brīvības – brīva preču aprite, pakalpojumu sniegšanas brīvība un brīvība veikt uzņēmējdarbību – ir iespējamas vienīgi pilnībā atvērtā tirgū, kas visiem patērētājiem ļauj brīvi izvēlēties piegādātājus un visiem piegādātājiem ļauj brīvi veikt piegādes saviem patērētājiem.

[..]

(18)      Gāzes patērētājiem jādod iespēja brīvi izvēlēties piegādātāju. Iekšējais gāzes tirgus tomēr jāveido pakāpeniski, nosakot konkrētu termiņu, lai nozare varētu pielāgoties un nodrošināt atbilstīgu pasākumu un sistēmu ieviešanu, lai aizsargātu patērētāju intereses un nodrošinātu to, ka viņiem ir reālas un efektīvas tiesības izvēlēties savu piegādātāju.

[..]

(26)      Lai nodrošinātu augstu sabiedrisko pakalpojumu standartu uzturēšanu Kopienā, visi pasākumi, ko dalībvalstis veic, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, ir regulāri jādara zināmi Komisijai.

Dalībvalstīm ir jānodrošina, lai tad, kad tās [patērētāji] ir pieslēgtas [tiek pieslēgti] gāzes sistēmai, patērētāji [tie] tiktu informēti par viņu tiesībām saņemt noteiktas kvalitātes dabasgāzi par pieņemamām cenām. Pasākumi, ko dalībvalstis veic, lai aizsargātu gala patērētājus, var būt atšķirīgi atkarībā no tā, vai tie ir paredzēti mājsaimniecībām vai maziem un vidējiem uzņēmumiem.

(27)      Sabiedrisko pakalpojumu prasību [sniegšanas pienākumu] ievērošana ir šīs direktīvas pamatprasība, un šajā direktīvā ir svarīgi precizēt kopīgos minimālos standartus, ko ievēro visas dalībvalstis un kuros ņemti vērā patērētāju aizsardzības mērķi, piegāžu drošība [..] un līdzvērtīga konkurence visās dalībvalstīs. Svarīgi, lai sabiedrisko pakalpojumu prasības varētu interpretēt katrā valstī, ņemot vērā apstākļus valstī un ievērojot Kopienas tiesību aktus.”

4        Direktīvas 2003/55 2. panta 7. punktā “piegāde” ir definēta šādi:

“Dabasgāzes [..] pārdošana, tostarp tālākpārdošana, patērētājiem”.

5        Direktīvas 2003/55 2. panta 27. punktā “gala patērētāji” ir definēti šādi:

“Patērētāji, kas pērk dabasgāzi pašu patēriņam”.

6        Minētās direktīvas 2. panta 28. punktā “tiesīgie patērētāji” ir definēti šādi:

“Patērētāji, kas var iepirkt gāzi no brīvi izvēlēta piegādātāja šīs direktīvas 23. panta nozīmē”.

7        Minētās direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“1.      Pamatojoties uz institucionālo organizāciju un ņemot vērā subsidiaritātes principu, dalībvalstis nodrošina to, ka neskarot 2. punktu, dabasgāzes uzņēmumi darbojas saskaņā ar šīs direktīvas principiem, lai izveidotu konkurētspējīgu, drošu dabasgāzes tirgu, kas ilgtermiņā neapdraud vidi, un uzņēmumi netiek diskriminēti attiecībā uz to tiesībām vai pienākumiem.

2.      Pilnībā ievērojot attiecīgos Līguma [LESD] noteikumus, īpaši [106.] pantu, dalībvalstis uzņēmumiem, kas darbojas gāzes nozarē, var vispārīgās ekonomiskās interesēs [vispārējās tautsaimnieciskās interesēs] uzlikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības [pienākumus], kuras [kuri] var attiekties [..] uz piegāžu [..] cenu [..]. Šādām saistībām [Šādiem pienākumiem] ir jābūt skaidri definētām [definētiem], pārredzamām [pārredzamiem], nediskriminējošām [nediskriminējošiem], pārbaudāmām [pārbaudāmiem] un tām [tiem] jāgarantē, ka visiem ES gāzes uzņēmumiem ir vienlīdzīgi pieejami valstu patērētāji. [..]

3.      Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai aizsargātu gala patērētājus un nodrošinātu patērētāju aizsardzību augstā līmenī, un tās jo īpaši nodrošina pietiekamu aizsardzību mazāk aizsargātiem patērētājiem, tostarp attiecīgus pasākumus, lai palīdzētu viņiem nepieļaut atslēgšanu no [gāzes] sistēmas. [..] [Dalībvalstis] nodrošina patērētāju aizsardzību augstā līmenī, jo īpaši attiecībā uz pārredzamību, kas saistīta ar vispārīgiem līguma noteikumiem un nosacījumiem, vispārīgu informāciju un strīdu izšķiršanas mehānismiem. Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesīgie patērētāji var efektīvi pāriet pie jauna piegādātāja. Vismaz attiecībā uz mājsaimniecību patērētājiem šie pasākumi ietver A pielikumā minētos pasākumus.

[..]

6.      Pēc šīs direktīvas īstenošanas [stāšanās spēkā] dalībvalstis informē Komisiju par visiem pasākumiem, ko tās pieņēmušas, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības [pienākumus], tostarp patērētāju un vides aizsardzības nodrošināšanu, kā arī par to iespējamo ietekmi uz vietējo un starptautisko konkurenci, neatkarīgi no tā, vai šie pasākumi prasa atkāpi no šīs direktīvas noteikumiem. Pēc tam reizi divos gados tās informē Komisiju par visām izmaiņām pasākumos neatkarīgi no tā, vai šie pasākumi prasa atkāpi no šīs direktīvas noteikumiem.”

8        Saskaņā ar Direktīvas 2003/55 23. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesīgie patērētāji [ir]:

[..]

c)      no 2007. gada 1. jūlija – visi patērētāji.”

9        Direktīvas 2003/55 A pielikumā, norāde uz kuru ietverta šīs direktīvas 3. panta 3. punktā, ir precizēts:

“Neskarot Kopienas noteikumus attiecībā uz patērētāju aizsardzību [..], 3. pantā minētie pasākumi ir paredzēti tam, lai nodrošinātu to, ka patērētāji:

[..]

g)      tie, kas ir pieslēgti [tad, kad tos pieslēdz] gāzes [izplatīšanas] sistēmai, ir [tiek] informēti par viņu tiesībām saņemt noteiktas kvalitātes dabasgāzi par pieņemamām cenām saskaņā ar attiecīgās valsts piemērojamajiem tiesību aktiem.”

 Valsts tiesības

10      Neilgi pirms 2007. gada 1. jūlija, kas ir termiņš tirgus, kurā notiek dabasgāzes pārdošana gala patērētājiem, pilnīgai liberalizācijai, Itālijas iestādes pieņēma 2007. gada 18. jūnija Dekrētlikumu Nr. 73 (2007. gada 18. jūnija Guri Nr. 139, 4. lpp.), ar kuru AEEG tika piešķirtas pilnvaras noteikt references cenas gāzes pārdošanai noteiktiem patērētājiem. Šī dekrētlikuma, kas pārveidots par likumu atbilstoši grozījumiem, kuri izdarīti ar 2007. gada 3. augusta Likumu Nr. 125 (2007. gada 14. augusta Guri Nr. 188, 6. lpp.), 1. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Lai nodrošinātu Kopienu tiesību normu universālā pakalpojuma jomā izpildi, [AEEG] nosaka standarta noteikumus pakalpojuma sniegšanai un, pamatojoties uz faktiskām pakalpojuma izmaksām, pārejas kārtā nosaka references cenas [..] par dabasgāzes piegādi mājsaimniecības (“domestici”) patērētājiem, kuras uzņēmumiem, kas to izplata un pārdod, pildot savus sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, ir jānorāda savos komercpiedāvājumos, paredzot arī iespēju izvēlēties starp dažādiem tarifu un laika plāniem. 2005. gada 23. decembra Likuma Nr. 266 1. panta 375. punkts [..] atļauj 60 dienu laikā, sākot no likuma, ar kuru tiek pārveidots šis dekrēts, spēkā stāšanās dienas, veikt pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt patērētājus īpašos apstākļos, kas radušies viņu veselības vai finansiālo problēmu dēļ. Tāpat paliek spēkā Autorità tiesības pārraudzīt un iejaukties, lai aizsargātu patērētāju tiesības, tostarp gadījumos, kuros tiek konstatēta nepamatota cenu palielināšana un tiek grozīti pakalpojuma sniegšanas nosacījumi patērētājiem, kuri vēl nav izmantojuši savas izvēles tiesības.”

11      2007. gada 29. martā AEEG pieņēma Lēmumu Nr. 79/07, ar kuru tika pārskatīti dabasgāzes piegādes ekonomiskie nosacījumi attiecībā uz laikposmu no 2005. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. martam un paredzēti noteiktu ekonomisko nosacījumu atjaunināšanas kritēriji. Minētā lēmuma 1.3.1. punktā ir paredzēts, ka aprēķina formulas, kuras tika apstiprinātas, lai atjauninātu mainīgās atlīdzības apmēru, kas attiecas uz vairumtirdzniecību, ir piemērojamas līdz 2008. gada 30. jūnijam. Ar minētā lēmuma 1.3.2. punktu AEEG ir ļauts pārbaudīt, vai izpildīti nosacījumi, lai pagarinātu šo iespēju līdz 2009. gada 30. jūnijam.

 Pamata prāvas un prejudiciālie jautājumi

12      Prasītājas pamata lietās lūdza Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia atcelt 2007. gada 29. marta Lēmumu Nr. 79/07, kā arī vēlāk pieņemtos lēmumus.

13      Prasītājas it īpaši norādīja, ka kopš 2007. gada 1. jūlija – Direktīvas 2003/55 23. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā datuma dabasgāzes tirgus pilnīgai liberalizācijai – dabasgāzes pārdošanas cenai ir jābūt noteiktai tikai ar piedāvājuma un pieprasījuma konjunktūru. Tās uzskata, ka līdz ar to, tā kā pamata lietās AEEG ir noteikusi “references cenas” dabasgāzes piegādei, tiek pārkāptas Kopienu tiesības tiktāl, ciktāl tās ir piemērojamas pēc 2007. gada otrā ceturkšņa.

14      Šajos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia [Lombardijas reģiona Administratīvā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] Direktīvas 2003/55 23. pants, kas reglamentē gāzes tirgus atvēršanu, saskaņā ar principiem, kuri izriet no EK līguma, ir jāinterpretē tādējādi, ka minētajai normai un Kopienu principiem ir pretrunā valsts tiesību norma (un saskaņā ar to pieņemtie piemērošanas akti), ar kuru pēc 2007. gada 1. jūlija valsts regulatīvajai iestādei joprojām tiek sniegtas pilnvaras noteikt references cenas dabasgāzes piegādei mājsaimniecības patērētājiem (“domestici”) (nenoteikta kategorija, kas nav definēta attiecīgajos dokumentos un kas pati par sevi nenorāda uz īpašiem sociāliem vai ekonomiski neizdevīgiem apstākļiem, ar kuriem varētu attaisnot šādu references cenu noteikšanu), proti, cenas, kuras izplatītājiem un piegādātājiem uzņēmumiem, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, ir jānorāda savos komercpiedāvājumos?

vai

2)      Šī tiesību norma (minētais 23. pants) ir jāinterpretē kopsakarā ar Direktīvas 2003/55 3. pantu (kura 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis uzņēmumiem, kas darbojas gāzes nozarē, var vispārējās tautsaimnieciskās interesēs noteikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, kuri – tiktāl, ciktāl tam ir nozīme šajā lietā, – var attiekties uz piegādes cenu) tādējādi, ka minētajām Kopienu tiesību normām nav pretrunā valsts tiesību norma, ar kuru, ņemot vērā konkrētu situāciju tirgū, kurā vēl joprojām nav “efektīvas konkurences” apstākļu – vismaz vairumtirdzniecības jomā, ir atļauts administratīvi noteikt dabasgāzes references cenu, kura katram piegādātājam universālā pakalpojuma ietvaros ir obligāti jānorāda komercpiedāvājumos saviem mājsaimniecības patērētājiem (“domestici”), kaut arī visi patērētāji ir jāuzskata par “brīviem”?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

15      Vispirms ir jākonstatē, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī no lietas materiālos ietilpstošajiem dokumentiem izriet, ka pamata lietas attiecas uz iespēju AEEG paredzēt, kādā mērā ar dabasgāzes vairumtirdzniecību saistītās izmaksas ir jāņem vērā dabasgāzes piegādes cenu noteikšanā, izmantojot tādu dabasgāzes piegādes “references cenu” noteikšanu, kas uzņēmumiem ir jāpiedāvā dažiem to klientiem. No Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem un atbildēm izriet arī, ka, lai gan šiem uzņēmumiem ir vienkārši jāpiedāvā šīs cenas savos komercpiedāvājumos, tās praksē ir zemākas nekā cenas, kas būtu noteiktas ar piedāvājuma un pieprasījuma konjunktūru. Līdz ar to minētās references cenas parasti akceptē patērētāji, kuriem tās ir piedāvātas, un tās faktiski kļūst saistošas līgumiskās attiecībās. No tā izriet, ka AEEG, nosakot pamata prāvās aplūkojamās references cenas, nosaka cenu līmeni dabasgāzes piegādei daļai patērētāju.

16      Ar saviem diviem jautājumiem, kas būtu jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/55 3. panta 2. un 3. punkts un 23. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata prāvās, kas ļauj iepriekšējā punktā minētajos apstākļos noteikt dabasgāzes piegādes cenu līmeni, nosakot references cenas, tādas kā pamata lietās, pēc 2007. gada 1. jūlija.

 Par dalībvalsts iejaukšanās principu

17      Direktīvas 2003/55 23. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai visiem patērētājiem, sākot no 2007. gada 1. jūlija, būtu tiesības iegādāties dabasgāzi no piegādātāja pēc savas izvēles.

18      Lai gan ne no šā pēdējā teksta, ne arī no citiem minētās direktīvas noteikumiem tieši neizriet, ka, sākot no 2007. gada 1. jūlija, dabasgāzes piegādes cenām ir jābūt noteiktām tikai ar piedāvājuma un pieprasījuma konjunktūru, šī prasība izriet no paša minētās direktīvas mērķa un vispārējās struktūras, jo – kā precizēts direktīvas preambulas trešajā, ceturtajā un astoņpadsmitajā apsvērumā – tās mērķis ir pakāpeniski panākt pilnīgu dabasgāzes tirgus liberalizāciju, kuras ietvaros tostarp visiem piegādātājiem ir jābūt iespējai brīvi veikt to produktu piegādi visiem patērētājiem.

19      Līdz ar to Direktīvas 2003/55 3. panta 1. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums, pamatojoties uz to institucionālo organizāciju un ievērojot subsidiaritātes principu, nodrošināt, ka dabasgāzes uzņēmumi darbojas saskaņā ar šīs direktīvas principiem, lai tostarp izveidotu “konkurētspējīgu dabasgāzes tirgu”.

20      Tomēr – un tas ir precizēts preambulas divdesmit sestajā un divdesmit septītajā apsvērumā – Direktīvai 2003/55 ir arī mērķi nodrošināt, lai šīs liberalizācijas ietvaros tiktu uzturēti sabiedrisko pakalpojumu “augsti standarti” un tiktu aizsargāts gala patērētājs.

21      Lai sasniegtu šos mērķus, Direktīvas 2003/55 3. panta 1. punktā ir precizēts, ka tas ir piemērojams, “neskarot” šā paša panta 2. punktu, kas dalībvalstīm skaidri ļauj uzņēmumiem, kuri darbojas gāzes nozarē, uzlikt “sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus”, kuri tostarp var attiekties uz “piegāžu cenu”.

22      No minētā 2. punkta formulējuma izriet, ka pasākumi uz tā pamata ir jāpieņem vispārējās tautsaimnieciskās interesēs, tiem ir jābūt skaidri definētiem, pārredzamiem, nediskriminējošiem un pārbaudāmiem un jāgarantē, ka Savienības gāzes uzņēmumiem ir vienlīdzīgi pieejami valstu patērētāji. Šajā pašā tekstā ir piebilsts, ka dalībvalstīm līdz ar to ir “pilnībā jāievēro” attiecīgie LESD noteikumi, it īpaši LESD 106. pants.

23      Ir jānorāda, ka Komisija kontrolē šīs iespējas īstenošanu, jo atbilstoši Direktīvas 2003/55 3. panta 6. punktam dalībvalstīm ir jāinformē Komisija par visiem pasākumiem, kas īstenoti, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, un par to iespējamo ietekmi uz vietējo un starptautisko konkurenci neatkarīgi no tā, vai šie pasākumi prasa atkāpi no šīs direktīvas noteikumiem, un reizi divos gados jāpaziņo tai visi iespējamie grozījumi šajos pasākumos.

24      Līdz ar to Direktīva 2003/55, ja vien ir izpildīti tajā paredzētie nosacījumi, pieļauj dalībvalsts iejaukšanos jautājumā par cenas noteikšanu dabasgāzes piegādei gala patērētājiem pēc 2007. gada 1. jūlija.

 Par dalībvalsts iejaukšanās nosacījumiem

25      Ņemot vērā iepriekš minēto, pēc kārtas ir jāpārbauda Direktīvas 2003/55 3. panta 2. punktā pieļautās dalībvalsts iejaukšanās nosacījumi, kas izklāstīti minētajā normā.

 Iejaukšanās, kas attaisnota ar vispārējām tautsaimnieciskām interesēm

26      Attiecībā uz nosacījumu par vispārējo tautsaimniecisko interešu esamību Direktīvā 2003/55 nav sniegta nekāda definīcija, bet atsauce šīs direktīvas 3. panta 2. punktā gan uz minēto nosacījumu, gan uz LESD 106. pantu, kas attiecas uz uzņēmumiem, kuriem uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, liek interpretēt šo nosacījumu atbilstoši pēdējai minētajai Līguma normai.

27      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka LESD 106. panta 2. punktā ir paredzēts, pirmkārt, ka uz uzņēmumiem, kuriem uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, attiecas konkurences noteikumi tiktāl, ciktāl šo noteikumu piemērošana de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus, un, otrkārt, ka nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Savienības interesēm.

28      Kā to precizējusi Tiesa, šīs normas mērķis ir saskaņot dalībvalstu intereses izmantot noteiktus uzņēmumus kā ekonomiskās vai sociālās politikas instrumentu ar Savienības interesēm nodrošināt konkurences noteikumu ievērošanu un saglabāt kopējā tirgus vienotību (šajā ziņā skat. 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑67/96 Albany, Recueil, I‑5751. lpp., 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

29      Šajā sakarā dalībvalstis drīkst, ievērojot Savienības tiesības, noteikt savu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi diapazonu un organizāciju. It īpaši tās var ņemt vērā to valsts politikas mērķus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Albany, 104. punkts).

30      Aplūkojamajā lietā, runājot par dabasgāzes iekšējā tirgus organizāciju, no Direktīvas 2003/55 preambulas divdesmit septītā apsvēruma tieši izriet, ka tajā ir paredzēti tikai kopīgie minimālie standarti attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumiem un ka ir jābūt iespējai ar sabiedriskajiem pakalpojumiem saistītās prasības – ievērojot Savienības tiesības – interpretēt “katrā valstī”, “ņemot vērā apstākļus valstī”.

31      Ir arī jāteic, ka Direktīvas 2003/55 preambulas divdesmit sestajā apsvērumā ir precizēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka tad, kad patērētāji tiek pieslēgti gāzes sistēmai, tos informē par to tiesībām saņemt noteiktas kvalitātes dabasgāzi par “pieņemamām cenām”.

32      No iepriekš minētā izriet, ka Direktīva 2003/55 ļauj dalībvalstīm izvērtēt, vai pēc 2007. gada 1. jūlija vispārējās tautsaimnieciskās interesēs uzņēmumiem, kas darbojas gāzes nozarē, ir jāuzliek sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi, lai tostarp nodrošinātu, ka cenas par dabasgāzes piegādi gala patērētājam tiek saglabātas pieņemamā līmenī, ievērojot saskaņošanu, kas jāveic dalībvalstīm, ņemot vērā situāciju dabasgāzes nozarē, starp liberalizācijas mērķi un gala patērētāja nepieciešamās aizsardzības mērķi, kurus – kā minēts šī sprieduma 18. un 20. punktā – tiecies sasniegt Savienības likumdevējs.

 Samērīguma principa ievērošana

33      No paša LESD 106. panta formulējuma izriet, ka attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumiem, ko Direktīvas 2003/55 3. panta 2. punkts ļauj uzlikt uzņēmumiem, ir jāievēro samērīguma princips un ka līdz ar to šie pienākumi drīkst kavēt dabasgāzes piegādes cenu brīvu noteikšanu pēc 2007. gada 1. jūlija tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams vispārējo tautsaimniecisko interešu mērķa, ko ar to iecerēts sasniegt, īstenošanai, un tātad tikai laika posmā, kura ilgums ir noteikti ierobežots.

34      Tieši iesniedzējtiesai pamata lietu ietvaros ir jāizvērtē, vai šī samērīguma prasība ir izpildīta. Tomēr Tiesai tai ir jāsniedz visa šajā sakarā vajadzīgā informācija attiecībā uz Savienības tiesībām.

35      Pirmkārt, šāda iejaukšanās ir jāierobežo ilguma ziņā līdz laika posmam, kas stingri nepieciešams tās mērķa sasniegšanai, lai tostarp netiktu pārvērsts par pastāvīgu pasākums, kas pēc savas būtības ir šķērslis darbspējīga iekšējā tirgus izveidei. Šajā sakarā ar to vien, ka attiecīgajos valsts tiesību aktos ir norāde uz iejaukšanās pagaidu raksturu, nevar būt pietiekami, lai konstatētu, ka tā ir samērīga no ilguma viedokļa. Valsts tiesai ir jāizvērtē, vai tāds valsts tiesisks regulējums kā pamata lietās, kas ļauj noteikt dabasgāzes piegādes cenu līmeni, pieņemot tādas “references cenas” kā pamata lietās, neatkarīgi no brīvās konjunktūras tirgū, atbilst šādai prasībai. Šajā sakarā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai un kādā mērā administrācijai saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām ir pienākums periodiski, ik pēc neilga laikposma pārskatīt tās iejaukšanās nepieciešamību un kārtību atbilstoši izmaiņām gāzes nozarē.

36      Otrkārt, veiktās iejaukšanās metodei nav jāpārsniedz tas, kas nepieciešams attiecīgā vispārējo tautsaimniecisko interešu mērķa sasniegšanai.

37      Šajā sakarā no šajā tiesvedībā Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka tādu dabasgāzes piegādes references cenu kā pamata lietā noteikšanas mērķis ir ierobežot ietekmi no naftas produktu cenu paaugstināšanās starptautiskajos tirgos, kas – situācijā, kurā konkurence dabasgāzes tirgū, it īpaši vairumtirdzniecības tirgū, vēl nav efektīva – gadījumā, ja iejaukšanās netiktu īstenota, ievērojami iespaidotu gala patērētājiem piedāvātās pārdošanas cenas. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā ir, citu starpā ņemot vērā pilnīgi darbspējīgā gāzes iekšējā tirgus izveides mērķi un ieguldījumus, kas vajadzīgi, lai efektīvi konkurētu dabasgāzes nozarē.

38      Ja šīs pārbaudes rezultātā izrādītos, ka šāda iejaukšanās var būt tādējādi attaisnota, samērīguma prasība nozīmē, ka šī iejaukšanās principā attiecas tikai uz cenas komponentu, kuru konkrētie apstākļi tieši ietekmē paaugstināšanas virzienā.

39      Treškārt, samērīguma prasība ir jāizvērtē arī saistībā ar pasākuma piemērojamību noteiktam personu lokam, konkrētāk, personām, kas gūst labumu no šā pasākuma.

40      Šajā sakarā ir jāuzsver, ka šī prasība neliedz tādas dabasgāzes piegādes references cenas kā pamata prāvā piemērot visiem patērētājiem, kas ir privātpersonas, kurām dabasgāzes patēriņš nepārsniedz noteiktu slieksni, un neierobežot tās ar to personu loku, kas tieši paredzētas Direktīvas 2003/55 3. panta 3. punktā un kuru aizsardzība ir obligāti jānodrošina tāpēc, ka tās ir mazāk aizsargātas.

41      Gadījumā, ja, kā Tiesā apgalvo dažas prasītājas pamata lietās, tādu dabasgāzes piegādes references cenu kā pamata lietās noteikšana attiektos arī uz uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ir jāprecizē, ka ar Direktīvu 2003/55 principā nav izslēgta iespēja, ka šie uzņēmumi kā gāzes gala patērētāji arī varētu gūt labumu no sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumiem, ko var noteikt dalībvalstis saistībā ar tās 3. panta 2. punktu. Šīs direktīvas preambulas divdesmit sestajā apsvērumā ir īpaši precizēts, ka pasākumi, ko dalībvalstis veic, lai aizsargātu gala patērētājus, var būt atšķirīgi atkarībā no tā, vai tie ir paredzēti mājsaimniecībām vai maziem un vidējiem uzņēmumiem.

42      Tomēr šajā gadījumā, izvērtējot attiecīgā valsts pasākuma samērīgumu, ir jāņem vērā, pirmkārt, uzņēmumu no mājsaimniecību patērētāju situācijas atšķirīgā situācija, jo sasniedzamie mērķi un attiecīgās intereses ne vienmēr ir tādas pašas, un, otrkārt, objektīvās atšķirības starp pašiem uzņēmumiem pēc to lieluma.

43      Šajos apstākļos, izņemot īpašo gadījumu, kas turklāt tika minēts tiesas sēdē, attiecībā uz privātpersonu kopīpašumā esošo māju pārvaldību, iepriekš minētā samērīguma prasība principā nav izpildīta, ja tādas dabasgāzes piegādes references cenas kā pamata lietās tiek noteiktas vienādā veidā privātpersonām un uzņēmumiem kā dabasgāzes gala patērētājiem.

 Prasība, lai sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi būtu skaidri definēti, pārredzami, nediskriminējoši un pārbaudāmi, un vajadzība nodrošināt, lai Savienības gāzes uzņēmumiem būtu vienlīdzīgi pieejami patērētāji

44      Visbeidzot, ir jābūt izpildītiem arī pārējiem Direktīvas 2003/55 3. panta 2. punktā minētajiem nosacījumiem par to, lai saskaņā ar minēto normu noteiktie sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi būtu skaidri definēti, pārredzami, nediskriminējoši un pārbaudāmi, kā arī par vajadzību nodrošināt, lai Savienības gāzes uzņēmumiem būtu vienlīdzīgi pieejami patērētāji.

45      Saistībā ar minēto pienākumu nediskriminējošo raksturu iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā visu to pasākumu kopumu, ko šajā jomā varētu noteikt attiecīgā dalībvalsts, tādu dabasgāzes piegādes references cenu kā pamata lietās noteikšana, kas vienādi piemērojama visiem dabasgāzes piegādes uzņēmumiem, tomēr ir jāatzīst par diskriminējošu.

46      Tai tā būtu jāatzīst [par diskriminējošu], ja šādas iejaukšanās rezultātā ar to saistītā finansiālā slodze galvenokārt būtu uzlikta dažiem no šiem uzņēmumiem, aplūkojamajā gadījumā – tiem, kas neveic arī dabasgāzes ražošanas/importa darbības.

47      Līdz ar to uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/55 3. panta 2. punkts un 23. panta 1. punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata prāvās, kas ļauj noteikt dabasgāzes piegādes cenu līmeni, nosakot references cenas, tādas kā pamata lietās, pēc 2007. gada 1. jūlija, ar nosacījumu, ka šī iejaukšanās:

–        tiek īstenota vispārējās tautsaimnieciskās interesēs nodrošināt, ka cenas par dabasgāzes piegādi gala patērētājam tiek saglabātas pieņemamā līmenī, ievērojot saskaņošanu, kas jāveic dalībvalstīm, ņemot vērā situāciju dabasgāzes nozarē, starp liberalizācijas mērķi un gala patērētāja nepieciešamās aizsardzības mērķi, kurus iecerēts sasniegt ar Direktīvu 2003/55;

–        kavē dabasgāzes piegādes cenu brīvu noteikšanu pēc 2007. gada 1. jūlija tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams šāda vispārējo tautsaimniecisko interešu mērķa sasniegšanai, un tātad tikai laika posmā, kura ilgums ir noteikti ierobežots, un

–        ir skaidri definēta, pārredzama, nediskriminējoša un pārbaudāma un nodrošina, ka Savienības gāzes uzņēmumiem ir vienlīdzīgi pieejami patērētāji.

 Par tiesāšanās izdevumiem

48      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu 3. panta 2. punkts un 23. panta 1. punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata prāvās, kas ļauj noteikt dabasgāzes piegādes cenu līmeni, nosakot “references cenas”, tādas kā pamata lietās, pēc 2007. gada 1. jūlija, ar nosacījumu, ka šī iejaukšanās:

–        tiek īstenota vispārējās tautsaimnieciskās interesēs nodrošināt, ka cenas par dabasgāzes piegādi gala patērētājam tiek saglabātas pieņemamā līmenī, ievērojot saskaņošanu, kas jāveic dalībvalstīm, ņemot vērā situāciju dabasgāzes nozarē, starp liberalizācijas mērķi un gala patērētāja nepieciešamās aizsardzības mērķi, kurus iecerēts sasniegt ar Direktīvu 2003/55;

–        kavē dabasgāzes piegādes cenu brīvu noteikšanu pēc 2007. gada 1. jūlija tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams šāda vispārējo tautsaimniecisko interešu mērķa sasniegšanai, un tātad tikai laika posmā, kura ilgums ir noteikti ierobežots, un

–        ir skaidri definēta, pārredzama, nediskriminējoša un pārbaudāma un nodrošina, ka Eiropas Savienības gāzes uzņēmumiem ir vienlīdzīgi pieejami patērētāji.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – itāļu.