1.

Šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai ir iesniegusi Bundesgerichtshof (Federālā tiesa) (Vācija) (turpmāk tekstā — “iesniedzējtiesa”). Uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ) (turpmāk tekstā — “Regula Nr. 44/2001”) 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju.

2.

Iesniedzējtiesai ir vajadzīgas Tiesas atbildes, lai noteiktu, vai Vācijas tiesām ir kompetence izskatīt Plauenā (Vācija) esoša uzņēmuma Car Trim GmbH (turpmāk tekstā — “prasītājs pamata lietā”) prasību par zaudējumu atlīdzību pret Vilastonā (Itālija) esošu uzņēmumu KeySafety Systems SRL (turpmāk tekstā — “atbildētājs pamata lietā”).

3.

Laikā no 2001. gada jūlija līdz 2003. gada decembrim atbildētājs pamata lietā iegādājās no uzņēmuma, kura tiesības ir pārņēmis prasītājs pamata lietā, gaisa spilvenu sistēmu sastāvdaļas, kuru nepieciešamās detaļas un elementus galvenokārt piegādāja piegādātāji, kas atradās ražošanas ķēdes iepriekšējā posmā. Puses noslēdza piecus ietvarlīgumus šo sastāvdaļu, kuras prasītājam pamata lietā pēc pieprasījuma ar apmaksātu piegādi uz rūpnīcu Kolefero (Itālija) bija jāpiegādā atbildētajam pamata lietā, ražošanai un piegādei, no kuriem katrs attiecās uz noteiktu transportlīdzekļa veidu.

4.

Atbildētājs pamata lietā 2003. gada beigās lauza dažādus līgumus, līdz ar ko, uzskatot šo līguma izbeigšanu par līguma neizpildi, prasītājs pamata lietā iesniedza prasību par zaudējumu atlīdzību Landgericht Chemnitz, kas tajā laikā bija tiesa, kuras jurisdikcijā atradās ražotnes atrašanās vieta. Šī tiesa noraidīja prasību kā nepieņemamu, Vācijas tiesām nebija starptautiskās kompetences. Prasītāja pamata lietā prasību noraidīja Oberlandesgericht Dresden. Pēc tam prasītājs pamata lietā ar apelācijas tiesas atļauju iesniedza iesniedzējtiesā kasācijas sūdzību.

5.

Regulas Nr. 44/2001 otrajā apsvērumā paredzēts:

“Dažas atšķirības to valstu tiesību aktu starpā, kas reglamentē jurisdikciju un spriedumu atzīšanu, kavē pareizu iekšējā tirgus darbību. Būtiski ir noteikumi par tiesību aktu pretrunām civillietās un komerclietās apvienošanai un formalitāšu ātras un vienkāršas spriedumu atzīšanas un izpildes vienkāršošanai dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula.”

6.

Atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 vienpadsmitajam apsvērumam:

“Jurisdikcijas normām jābūt ļoti skaidri nosakāmām, un tām jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā parasti ir atbildētāja domicils un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. [..]”

7.

Regulas Nr. 44/2001 divpadsmitajā apsvērumā paredzēts:

“Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīvam jurisdikcijas pamatojumam, kura pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu, lai veicinātu pareizu tiesvedību.”

8.

Jurisdikcijas noteikumi ir paredzēti Regulas Nr. 44/2001 II nodaļā.

9.

Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā, kas ir iekļauts minētās II nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi”, noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

10.

Regulas Nr. 44/2001 5. pantā, kurš ir iekļauts šīs regula II nodaļas 2. sadaļā “Īpašā jurisdikcija”, paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..].”

11.

Iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

12.

Rakstveida apsvērumus iesniedza atbildētājs pamata lietā, Vācijas, Čehijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Kopienu Komisija.

13.

Savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai līgumi par preču, kas ir izgatavojamas vai ražojamas, kā arī piegādājamas saskaņā ar pasūtītāja norādēm, piegādi ir jākvalificē kā “preču pirkums” vai “pakalpojumu sniegšana” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē. Tā arī jautā, kādi ir noteicošie kritēriji, lai nošķirtu “preču pirkumu” un “pakalpojumu sniegšanu” Regulas Nr. 44/2001 piemērošanai.

14.

Attiecībā uz līgumiem par izgatavojamu vai ražojamu preču piegādi lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši rakstveida apsvērumus, vienprātīgi tos kvalificē par preču pirkumu pat tad, kad pircējs ir formulējis konkrētas prasības par šo preču saņemšanu, apstrādi un piegādi, tostarp par ražošanas kvalitātes garantijām, piegādes drošību un raitu pasūtījuma izpildes administratīvo procedūru. Komisija piebilst, ka tas tā nav tad, kad personai, kas ir pasūtījusi minētās preces, pašai ir jāsniedz būtiska daļa no materiāliem, kuri ir vajadzīgi ražošanai vai izgatavošanai.

15.

Vācijas un Apvienotās Karalistes valdības ir arī apsvērušas noteicošos kritērijus, lai nošķirtu “preču pirkumu” un “pakalpojumu sniegšanu”. Vācijas valdība apgalvo, ka tie ir ekonomiski kritēriji, kas liek aplūkot saistības, kuras raksturo līgumu. Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka noteicošais elements ir apstāklī, ka pārdevēja pakalpojums noslēdzas ar piegādi un preču īpašumtiesību nodošanu.

16.

Es uzskatu, ka pirmais prejudiciālais jautājums var tikt interpretēts dažādos veidos. To var saprast kā tādu, kas aicina Tiesu noteikt kritērijus, lai vispārīgi nošķirtu “preču pirkumu” un “pakalpojumu sniegšanu” vai arī lai tos definētu tikai saistībā ar pamata lietas priekšmetu, vai arī kā līdzekli, lai no vispārīgas “preču pirkuma” un “pakalpojumu sniegšanas” nošķiršanas izdarītu secinājumus attiecībā uz konkrēto lietu.

17.

Ir jānorāda, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta redakcija pati par sevi neļauj atbildēt uz uzdoto jautājumu, jo tā nedefinē “preču pirkuma” un “pakalpojumu sniegšanas” jēdzienus. Šajā sakarā Tiesa ir atgādinājusi, ka ir jābalstās uz Regulas Nr. 44/2001 izcelsmi, mērķiem un sistēmu ( 3 ). Es nedomāju, ka ir noderīgi atgriezties pie šīs regulas izcelsmes, mērķiem un sistēmas. Šajā sakarā pietiek ar atsauci uz neseno Tiesas judikatūru ( 4 ).

18.

Kopienu tiesību un Tiesas judikatūras sniegtie elementi nav pietiekami, lai noteiktu vispārējas nošķiršanas starp “preču pirkumu” un “pakalpojumu sniegšanu” kritērijus. Kā tas izriet no 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch ( 5 ) 33. punkta, Regulā Nr. 44/2001 lietotajam jēdzienam “pakalpojumi” ir autonoms saturs, kas nav atkarīgs no šī jēdziena interpretācijas EKL 50. panta ietvaros vai citos atvasināto Kopienu tiesību instrumentos, izņemot Regulu Nr. 44/2001. Līdz ar to Tiesas judikatūra, kas interpretē jēdzienus “pakalpojumi” un “preces” attiecībā uz iekšējā tirgus pamatbrīvībām, nav piemērojama Regulas Nr. 44/2001 kontekstā.

19.

Šobrīd Tiesa ir sniegusi tikai daļēju negatīvu jēdziena “līgums par pakalpojumu sniegšanu” definīciju Regulas Nr. 44/2001 izpratnē, nospriežot, ka šis jēdziens neietver līgumu, saskaņā ar kuru intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks par atlīdzību nodod šīs tiesības lietošanā savam līgumpartnerim ( 6 ). Tomēr no tā neizriet nekāds vispārīgs secinājums.

20.

Es uzskatu, ka vispārēja pieprasītās nošķiršanas analīze nav vajadzīga. Ņemot vērā ekonomiskās dzīves daudzos aspektus, šāda vispārēja nošķiršana nav objektīvi iespējama. Ciktāl procesuālās tiesības lieto materiāla satura jēdzienus, ir acīmredzams, ka šādu jēdzienu interpretācija un to savstarpēja nošķiršana katrā konkrētajā gadījumā ir jāmeklē materiālajās Kopienu tiesībās, īpaši ņemot vērā šādu jēdzienu izmantošanas mērķi.

21.

Šī premisa ir manas atbildes uz pirmo prejudiciālo jautājumu ievads. Ir jāpiebilst, ka es varu sniegt atbildi tikai attiecībā uz pamata lietas apstākļiem.

22.

Šajā sakarā ir jānorāda, ka prasītājs pamata lietā ir noslēdzis ar atbildētāju pamata lietā piecus ietvarlīgumus par gaisa spilvenu sistēmu sastāvdaļu piegādi. Atbildētājs pamata lietā, kas uzstājās kā pircējs, paredzēja noteiktus nosacījumus attiecībā uz šo sastāvdaļu kvalitāti. Tomēr tas neko nemaina apstāklī, ka attiecīgo līgumu galvenais mērķis ir preču, kurām piemīt attiecīgās īpašības, piegāde.

23.

Pat ja es tāpat kā Oberlandesgericht Dresden, apelācijas tiesa pamata lietā, pieļautu, ka starp prasītāja pamata lietā līgumsaistībām atrodas saistības, kuras atbilst pakalpojumu sniegšanas jēdzienam, proti, no apakšuzņēmējiem, kuri atrodas ražošanas ķēdes iepriekšējā posmā, iepirkto materiālu piegriešana un pārveidošana, lai tos pielāgotu atbildētāja pamata lietā vajadzībām, šīm saistībām būtu tikai papildu raksturs. Tiesa jau ir atzinusi principu, uz kuru savos rakstveida apsvērumos atsaucas arī atbildētājs pamata lietā, ka papildu saistības seko galvenajai saistībai ( 7 ).

24.

No tā izriet, ka attiecīgo līgumu galvenā saistība bija gaisa spilvenu sistēmu sastāvdaļu piegāde un tādējādi līgumattiecības starp prasītāju pamata lietā un atbildētāju pamata lietā, to saturs un sekas ir jāaplūko atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmajam ievilkumam.

25.

Visbeidzot, kaut arī prasītāja pamata lietā un atbildētāja pamata lietā noslēgtie līgumi ir jāpārbauda, ievērojot iekšējā tirgus pamatbrīvību kritērijus, nav apstrīdams, ka ir piemērojami brīvās preču aprites kritēriji, nevis pakalpojumu sniegšanas brīvības kritēriji.

26.

Līdz ar to uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumi par izgatavojamu vai ražojamu preču piegādi ir jākvalificē kā preču pirkums pat tad, kad pasūtītājs ir sniedzis norādes par izgatavojamo priekšmetu saņemšanu, apstrādi un piegādi, tostarp par ražošanas kvalitātes garantijām.

27.

Otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa pēc būtības lūdz Tiesu attiecībā uz distances līgumu interpretēt Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmajā ievilkumā minēto jēdzienu “vieta kādā dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā”, lai noteiktu saistības izpildes vietu, kas ir kritērijs piesaistei tiesai, kurai ir jurisdikcija līgumtiesību jomā.

28.

Atbildētājs pamata lietā, kā arī Vācijas un Čehijas valdības distances līguma gadījumā principā vienprātīgi nosaka vietu, kurā atbilstoši līgumam preces ir tikušas vai tiks piegādātas, balstoties uz to materiālās nodošanas pircējam vietu.

29.

Savās piedāvātajās atbildēs uz otro prejudiciālo jautājumu Apvienotās Karalistes valdība un Komisija detalizētāk precizē pirkuma līguma veidu.

30.

Tomēr Komisijas atbilde principā atbilst atbildētāja pamata lietā un Vācijas un Čehijas valdības atbildēm. Komisija uzskata, ka pirkuma gadījumā, kad ir nepieciešams pārvadāt preces un pārdevējam ir jānodod preces pirmajam pārvadātājam, lai tās pārsūtītu pircējam (“pirkums ar nosūtīšanu”), piegādes vieta ir jānosaka, ievērojot vietu, kur pircējs saskaņā ar līgumu faktiski saņem vai kur tam būtu jāsaņem savā valdījumā piegādātās preces (pārdoto preču nosūtīšanas galapunkts).

31.

Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka, lai noteiktu piegādes vietu, ir jābalstās uz līgumā paredzētajiem nosacījumiem. Ja pārdevēja galvenais pienākums ir nosūtīt preces un (vajadzības gadījumā) izsniegt dokumentus par īpašumtiesību pārēju pircējam, minētā piegādes vieta ir tā, kur preces ir nodotas pārvadātājam, lai tās pārsūtītu pircējam vai rīkotos saskaņā ar pircēja norādījumiem, ja vien līgumā nav paredzēts citādāk.

32.

Ievadā ir jāpievērš uzmanība apstāklim, ja jēdziens “distances līgums” ir no valsts tiesībām un tam var būt atšķirīgs saturs dažādu dalībvalstu tiesību sistēmās. Līdz ar to es uzskatu, ka Tiesai nevajadzētu interpretēt jēdzienu “vieta kādā dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā” specifiski attiecībā uz distances līgumu. Tiesa var sniegt minētā jēdziena interpretāciju tikai attiecībā uz pirkuma līgumu kopumā.

33.

Jēdziens “vieta kādā dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā” ir jāinterpretē, ievērojot šādus apstākļus.

34.

Pirmkārt, saskaņā ar Tiesas judikatūru Regulai Nr. 44/2001 ir tiesiskās drošības mērķis, kuram ir jāpastiprina Eiropas Kopienā atrodošos personu tiesiskā aizsardzība, ļaujot gan prasītājam viegli identificēt tiesu, kurā vērsties, gan atbildētājam saprātīgi paredzēt tiesu, kurā tas varētu tikt iesūdzēts ( 8 ). No tā izriet, ka šajā lietā pieprasītajai interpretācijai ir jānodrošina nepieciešamais līdzsvars starp pārdevēja un pircēja interesēm.

35.

Otrkārt, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktā paredzētais speciālās jurisdikcijas noteikums līgumtiesību jomā, kas papildina atbildētāja domicila tiesas jurisdikcijas noteikumu, atbilst pieejamības nodrošināšanas mērķim un to pamato cieša saikne starp līgumu un tiesu, kurai tas ir jāizskata ( 9 ).

36.

Treškārt, attiecībā uz tādu saistību izpildes vietu, kas izriet no preču pirkuma līgumiem, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmajā ievilkumā šis sasaistes kritērijs ir definēts kā autonoms kritērijs, lai pastiprinātu mērķus vienādot noteikumus par jurisdikciju un paredzamību ( 10 ).

37.

No iepriekš minētā izriet, ka pieprasītā interpretācija ir jāsniedz, ievērojot pieejamības un paredzamības mērķus, un saskaņā ar tiesiskās drošības prasībām.

38.

Es uzskatu, ka interpretācija, saskaņā ar kuru “vieta kādā dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,” ir jāsaprot kā vieta, kur preces tiek vai tām būtu jātiek materiāli nodotām pircējam, ir visatbilstošākā šādām prasībām. Šī piegādes vietas nozīme ir visatbilstošākā Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajam speciālās jurisdikcijas noteikumam.

39.

Papildus pieejamības kritērija ievērošanai šāda interpretācija atbilst arī paredzamības prasībai, jo tā ļauj gan prasītājam, gan atbildētājam viegli identificēt tiesas, kurās var tikt iesniegtas prasības.

40.

Piedāvātā interpretācija padara preču materiālās nodošanas pircējam vietu par kritēriju, lai noteiktu preču piegādes vietu, neatsaucoties uz dažādu dalībvalstu valsts tiesībām. Šis kritērijs ir viegli identificējams un pierādāms, līdz ar ko tas bez jebkādām grūtībām ļauj identificēt kompetento tiesu.

41.

Līdz ar to uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmajā ievilkumā minētais jēdziens “vieta kādā dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā” ir jāsaprot kā vieta, kur preces tiek vai tām būtu jātiek materiāli nodotām pircējam.

42.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai šādi atbildēt uz Bundesgerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem: