Prasība, kas celta 2007. gada 27. decembrī — CB/Komisija

(Lieta T-491/07)

(2008/C 64/76)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Groupement des Cartes Bancaires (CB) GIE (Parīze, Francija) (pārstāvji — A. Georges, J. Ruiz Calzado, É. Barbier de La Serre, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāju prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Ar iesniegto prasību prasītāji lūdz atcelt Komisijas 2007. gada 17. oktobra lēmumu C(2007) 5060 gala redakcijā par EKL 81. panta piemērošanas procedūru (lieta COMP/D1/38606 — GROUPEMENT DES CARTES BANCAIRES“CB”), kas attiecas uz tarifu pasākumiem jaunajiem dalībniekiem, kuri pievienojoties Groupement, kā arī tā saukto “aizmigušo pamodināšanas” mehānismu, ko piemēro Groupement dalībniekiem, kuri kopš savas pievienošanās nav veikuši ievērojamu darbību ar bankas kartēm.

Lai pamatotu savu prasību, prasītāji atsaucas uz sešiem pamatiem.

Pirmais pamats ir balstīts uz EKL 81. panta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kā arī pamatojuma nenorādīšanu, jo pastāv pārkāpumi Komisijas veiktajā pasākumu un tirgus analīzes metodē tiktāl, ciktāl tā nav ņēmusi vērā kontekstu, attiecīgās informācijas kopumu, ne arī konkrētos apstākļus, kuros tie ir pieņemti un kuros tiem ir sekas.

Otrkārt, prasītāji norāda pamatu, kas balstīts uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Komisija, izvērtējot pasākumu mērķi, kas tai bijis paziņots, ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošā, faktos un vērtējumā. Tie uzskata, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu izvērtēt uzņēmumu asociācijas lēmuma mērķi un nav pierādījusi, ka šis mērķis ir vērsts pret konkurenci.

Ar trešo pamatu prasītāji norāda, ka apstrīdētais lēmums pārkāpj EKL 81. panta 1. punktu, jo Komisija pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošā, faktos un vērtējumā, pārbaudot tai paziņoto pasākumu iedarbību.

Pakārtoti prasītāji apgalvo, ka Komisija, izvērtējot četru atbrīvošanai no nodokļa pieprasīto nosacījumu piemērojamību, ir pārkāpusi EKL 81. panta 3. punktu.

Piektais pamats, kuru norāda prasītāji, ir balstīts uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, kas izriet no iespējamās nenorādīšanas, pretrunām un faktu sagrozīšanas dažos no apstrīdētā lēmuma argumentiem.

Pēdējais pamats ir balstīts uz samērīguma principa un tiesiskās drošības principa pārkāpumu.