—

Apis-Hristovich EOOD vārdā — E. Marcovs [E. Marcov] un A. Andrejevs [A. Andréev], advokati,

—

Lakorda AD vārdā — D. Mateva [D. Mateva] un M. Mladenovs [M. Mladenov], advokati,

—

Bulgārijas valdības vārdā — E. Petranova [E. Petranova] un D. Drambozova [D. Drambozova], kā arī A. Ananjevs [A. Ananiev], pārstāvji,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — N. Nikolova [N. Nikolova] un H. Krēmers [H. Krämer], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīvas 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību (OV L 77, 20. lpp.) 7. panta 1. un 2. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Apis-Hristovich EOOD (turpmāk tekstā — “Apis”) un Lakorda AD (turpmāk tekstā — “Lakorda”), divām saskaņā ar Bulgārijas tiesībām dibinātām sabiedrībām, kuras pārdod elektroniskas oficiālu juridisko datu bāzes.

3

Direktīva 96/9, atbilstoši tās 1. panta 1. punktā minētajam, “attiecas uz visu formu datubāzu tiesisko aizsardzību”.

4

Minētās direktīvas piemērošanas mērķiem datubāze tās 1. panta 2. punktā ir definēta kā “neatkarīgu darbu, datu vai citu materiālu individuāli elektroniski vai citādi pieejam[s] krājum[s], kas sakārtots sistemātiski vai metodiski”.

5

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 1. panta 3. punktu “šajā direktīvā paredzētā aizsardzība neattiecas uz datorprogrammām, kas izmantotas elektroniski pieejamu datubāzu veidošanā vai lietošanā”.

6

Direktīvas 96/9 2. pantā ir paredzēts šādi:

“Šo direktīvu piemēro, neskarot Kopienas noteikumus, kas attiecas uz:

[..].”

7

Minētās direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēta “datubāz[u], kuras to satura atlases vai izkārtojuma ziņā ir autora paša intelekta radīts darbs”, aizsardzība ar autortiesībām.

8

Šīs pašas direktīvas 7. pantā ar nosaukumu “Aizsardzības objekts”sui generis tiesības ir paredzētas šādā veidā:

“1.   Tādas datubāzes veidotājam, kuras satura iegūšanā, pārbaudē vai noformēšanā ir veikts kvalitātes un/vai kvantitātes aspektā būtisks ieguldījums, dalībvalstis nodrošina tiesības novērst visa datubāzes satura vai kvalitātes un/vai kvantitātes aspektā būtiskas tā daļas iegūšanu [un/vai atkārtotu izmantošanu].

2.   Šajā nodaļā:

Publiska iznomāšana nav uzskatāma par iegūšanu vai atkārtotu izmantošanu.

3.   Pirmajā punktā minētās tiesības var tikt nodotas citiem, deleģētas vai piešķirtas ar licences līgumiem.

4.   Pirmajā punktā minētās tiesības piemēro neatkarīgi no tā, vai datubāze ir vai nav aizsargājama ar autortiesībām vai citām tiesībām. Turklāt tās piemēro neatkarīgi no tā, vai datubāzes saturs ir vai nav aizsargājams ar autortiesībām vai citām tiesībām. Datubāzu aizsardzība saskaņā ar 1. punktā minētajām tiesībām neierobežo tiesības, kas ir spēkā attiecībā uz to saturu.

5.   Nav atļauts atkārtoti un sistemātiski iegūt un/vai atkārtoti izmantot nebūtiskas datubāzes satura daļas, ja tas saistīts ar darbībām, kas traucē normālai šīs datubāzes izmantošanai vai nepamatoti apdraud šīs datubāzes veidotāja likumīgās intereses.”

9

Bulgārijas Republikas tiesībās datubāzu tiesisko aizsardzību regulē Autortiesību un blakustiesību likums (Zakon za avtorskoto pravo i srodnite mu prava, 1993. gada 29. jūnijaDarzhaven vestnik Nr. 56) redakcijā ar grozījumiem, kas publicēta Darzhaven vestnik Nr. 73 (turpmāk tekstā — “ZAPSP”). Direktīvas 96/9 1. panta 2. un 3. punkta normas ir transponētas ZAPSP papildu noteikumu 2. panta 13. punktā un šīs direktīvas 7. panta 1. un 2. punkts — minētā likuma 93.b pantā un 93.c panta 1. punktā.

10

Sofiyski gradski sad (Sofijas Pilsētas tiesa) ir saņēmusi Apis prasības pieteikumu, ar ko tā, pirmkārt, lūdz piespriest Lakorda pārtraukt, iespējams, prettiesiski iegūt un atkārtoti izmantot būtiskas produkta to moduļu “Apis pravo” (“Apis tiesības”) un “Apis praktika” (“Apis tiesu prakse”) daļas, kuri ir daļa no vispārējās juridiskās informācijas sistēmas, proti, pamata prāvas faktu rašanās laikā, “Apis 5x”, vēlāk “Apis 6”, un, otrkārt, lūdz piespriest atlīdzināt zaudējumus, kas prasītājai pamata prāvā ir radušies Lakorda rīcības dēļ.

11

Apis apstiprina, ka ir datubāzu veidotāja ZAPSP izpratnē un ka tā ir veikusi būtiskus ieguldījumus moduļos “Apis pravo” un “Apis praktika” ietverto datu vākšanā, pārbaudīšanā, sistematizācijā un atjaunināšanā. Svarīgākās darbības bijušas tiesību aktu tekstu digitalizācija, konvertēšana, korektora apstrāde, tehnoloģiskā apstrāde, konsolidēšana un juridiskā apstrāde.

12

Apis uzskata, ka personas, kuras pirms Lakorda dibināšanas ir strādājušas tās informātikas departamentā, ir prettiesiski ieguvušas būtiskas tās moduļu daļas, kas ļāva pēdējai minētajai sabiedrībai izveidot un 2006. gada septembrī laist tirgū savus moduļus ar nosaukumiem “Balgarsko pravo” (“Bulgārijas tiesības”) un “Sadebna praktika” (“Tiesu prakse”), kuri ietilpst vispārīgajā juridiskās informācijas sistēmā “Lakorda legis”.

13

Apis apgalvo, ka Lakorda bez atļaujas ir ieguvusi moduļa “Apis pravo” tekstus tā konsolidētajā versijā, vairāk nekā 19700 dokumentu, kas ir spēkā esoši akti, aktu izmaiņas, atcēlēji akti un nenormatīvi akti. Turklāt no “Apis pravo” moduļa esot iegūtas arī to iepriekšējās redakcijas laika periodā no 2001. gada līdz 2006. gadam, vairāk nekā 2500 dokumentu apjomā un atkārtoti izmantoti “Lakorda legis” sistēmā. Tādējādi no produktu moduļa esot iegūta un Lakorda atkārtoti izmantota kvantitatīvi un kvalitatīvi būtiska daļa — aptuveni 82,5% no dokumentu kopējā skaita.

14

Turklāt saskaņā ar Apis apgalvoto 2516 nepublicēti tiesu nolēmumi, kurus tā bija ieguvusi ar attiecīgo tiesu atļauju un apkopojusi modulī “Apis praktika”, Lakorda esot ieguvusi no šī moduļa un iekļāvusi sava modulī “Sadebna praktika”, kas, ņemot vērā šīs nepublicētās tiesu prakses īpašo vērtību, pēc Apis domām, ir kvalitatīvi būtiska moduļa “Apis praktika” daļa.

15

Apis uzskata, ka iegūšanas un atkārtotas izmantošanas darbības Lakorda ir veikusi ne tikai ar moduļos “Apis pravo” un “Apis praktika” ietvertajiem dokumentiem, bet arī ar datiem, kas saistīti ar šiem dokumentiem, kā, piemēram, norādes uz ar dokumentiem saistītu noteiktu terminu un jēdzienu oficiālajām definīcijām. Par šo aktu aizliegto izmantošanu Lakorda moduļos liecinot tādas pašas pazīmes kā izcelsmes moduļos, proti, it īpaši redakcijas piezīmes, atsauces uz tulkojumiem angļu valodā, rīkojumi, lauciņi, hipersaites un norādes uz tiesību aktu vēsturi.

16

Lakorda noliedz jebkādu prettiesisku Apis moduļu iegūšanu vai atkārtotu izmantošanu. Tā uzskata, ka tās sistēma “Lakorda legis” radīta patstāvīgu būtisku ieguldījumu — BGN 215000 — rezultātā. Šīs sistēmas izveidei esot bijusi piesaistīta informācijas tehnoloģiju speciālistu, juristu, kā arī menedžeru komanda un tā esot balstīta uz oriģinālām datorprogrammām datubāzu izveidei, atjaunināšanai un vizualizācijai, kas ļauj datus apstrādāt un tiem piekļūt krietni ātrāk un lielākā apjomā nekā citas juridiskās informācijas sistēmas. Tās moduļiem turklāt esot raksturīga no Apis moduļiem fundamentāli atšķirīga struktūra.

17

Lakorda norāda, ka, īstenojot savu projektu, tā ir izmantojusi attiecības ar dažādām valsts un Eiropas iestādēm. Turklāt tā esot izmantojusi publiski pieejamus avotus, kā, piemēram, Darzhaven vestnik (Bulgārijas Republikas Oficiālais Vēstnesis) un valsts iestāžu un tiesu oficiālās interneta vietnes, kas izskaidro lielo līdzību tās un Apis moduļu starpā, kā arī analoģijas ar Apis moduļiem — katrā gadījumā ierobežotā skaitā —, attiecībā it īpaši uz atsaucēm uz tulkojumiem un rīkojumiem. Visbeidzot, — atbilstoši ZAPSP — valsts iestāžu oficiālie dokumenti neietilpst autortiesību aizsardzības jomā.

18

Lakorda piebilst, ka lielākā daļa redakcijas piezīmju, kā arī hipersaites, kas ietvertas sistēmā “Lakorda legis”, ir radušās individuālas pieejas rezultātā, kas balstīta uz ļoti detalizētu ietverto aktu apstrādes, klasifikācijas un apzīmēšanas sistemātiku. Minētajā sistēmā tādā veidā esot ietverti 1200000 strukturētu datu, kuriem var piekļūt atsevišķi, un vairāk nekā 2700000 hipersaišu, kuras izveidotas, izmantojot unikālu atpazīšanas un klasificēšanas metodi. Turklāt esot arī būtiskas atšķirības attiecīgajās Lakorda un Apis informācijas sistēmās ietverto tiesu nolēmumu starpā, it īpaši attiecībā uz materiāliem, kas tiek norādīti kā būtiski, lasot attiecīgo nolēmumu. Apis raksturīgā redakcijas tehnika esot Bulgārijas Republikā spēkā esošo vispārīgo interpunkcijas noteikumu rezultāts.

19

Sofiyski gradski sad apstiprina, ka, lai noteiktu, vai iztiesājamajā lietā ir noticis pārkāpums, ir jāinterpretē un jāpiemēro ZAPSP 93.c panta 1. punkts, ar kuru transponēts Direktīvas 96/9 7. panta 2. punkts.

20

Uzsvērdama, ka, pirmkārt, pamata prāvas centrālais jautājums ir par iespējami prettiesisko Apis moduļu satura iegūšanu, ko veikusi Lakorda, un, otrkārt, ka šajā saturā ietilpst nepārtraukti grozīti, papildināti vai atcelti valsts iestāžu dokumenti, minētā tiesa uzskata, ka, lai konstatētu ZAPSP pārkāpumu, svarīgi ir noteikt brīdi, kurā ir notikusi šī iespējamā iegūšana, kas attiecīgi būtu kvalificējama kā pastāvīga pārvietošana vai īslaicīga pārvietošana.

21

Tā kā šie divi jēdzieni nav definēti ZAPSP, iesniedzējtiesa vaicā, vai, interpretējot Direktīvas 96/9 7. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietvertos jēdzienus “pastāvīga” un “īslaicīga”, ir jāpiemēro kritērijs, kas balstīts uz pārvietošanas ilgumu vai iegūtā produkta uzglabāšanas uz cita datu nesēja ilgumu. Tā uzskata, ka saskaņā ar otro kritēriju, ja tas būtu pamatots, būtu jāpārbauda, vai datubāze, no kuras ir notikusi iespējamā iegūšana, ir tikusi ilgstoši saglabāta uz datoraparatūras (“hardware”) — šādā gadījumā runa būtu par pastāvīgu pārvietošanu, vai, pretējā gadījumā, datubāze ir tikusi īslaicīgi glabāta datora operatīvajā atmiņā un šādā gadījumā runa būtu par īslaicīgu pārvietošanu.

22

Ņemot vērā Lakorda apgalvojumu, ka moduļi “Apis pravo” un “Apis praktika” no kvantitatīva aspekta nav būtiska sistēmas “Lakorda legis” daļa, iesniedzējtiesa turklāt uzskata, ka tai ir jāinterpretē kvantitātes būtiskas daļas jēdziens Direktīvas 96/9 7. panta 1. un 2. punkta izpratnē. Šajā sakarā tā vaicā, vai, lai pārbaudītu, vai ir notikusi šādas daļas iegūšana, ir jāsalīdzina no minētajiem moduļiem iegūto datu apjoms ar Lakorda moduļos ietverto datu apjomu, aplūkojot tos katru atsevišķi, vai, gluži pretēji, kopā.

23

Apis apgalvojums, ka tās modulī “Apis praktika” ir ietverti tiesu nolēmumi, kas iegūti tiesās, kuru tiesu prakse nav pieejama publiski, iesniedzējtiesai liek jautāt, vai atbilstošais kritērijs, lai novērtētu no kvalitatīvā aspekta būtiskas datubāzes satura daļas pastāvēšanu Direktīvas 96/9 7. panta 1. un 2. punkta izpratnē, ir datu pieejamība ar iespēju tos iegūt, jeb šo datu informatīvā vērtība.

24

Visbeidzot, iesniedzējtiesa vaicā, vai, lai konstatētu iegūšanu Direktīvas 96/9 7. panta izpratnē, ir jāsalīdzina ne tikai datubāzes kā tādas, bet arī to pārvaldīšanai lietotās datorprogrammas.

25

Sastopoties ar šādām interpretācijas grūtībām, Sofiyski gradski sad nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Lakorda uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu pamata prāvas strīda atrisināšanai nav nepieciešams.

27

Lakorda šajā sakarā norāda, ka lietā runas nav par jēdzienu “iegūšana” vai “būtiska datubāzes daļa” Direktīvas 96/9 nozīmē interpretāciju. Tā uzskata, ka Bulgārijas tiesībās ir definēts iegūšanas jēdziens un ka šīs direktīvas normas, kuras minētas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa jau ir interpretējusi. Tā piebilst, ka attiecībā uz tai pārmesto iespējamo prettiesisko iegūšanu iesniedzējtiesa var izvērtēt tai lietas dalībnieku iesniegtos pierādījumus, ņemot vērā it īpaši tehniskas ekspertīzes grāmatvedības ziņojumus, kurus tā pieprasīja un saņēma pamata lietas izspriešanas nolūkos, un tādējādi Tiesas iesaistīšana nav nepieciešama.

28

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību (1995. gada 15. decembra spriedums lietā C-415/93 Bosman u.c., Recueil, I-4921. lpp., 59. punkts; spriedums lietā C-380/05 Centro Europa 7, Krājums, I-349. lpp., 52. punkts, un spriedums lietā C-213/07 Michaniki, Krājums, I-9999. lpp., 32. punkts).

29

Tātad, tiklīdz uzdotie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši 2003. gada 25. februāra spriedumu lietā C-326/00 IKA, Recueil, I-1703. lpp., 27. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Michaniki, 33. punkts).

30

Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C-379/98 PreussenElektra, Recueil, I-2099. lpp., 39. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Michaniki, 34. punkts).

31

Katrā ziņā ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā nav vērojams neviens no iepriekšējā punktā aprakstītajiem gadījumiem. Tieši pretēji, pamata lietā piemērojamās tiesību normas un faktiskie apstākļi, kas aprakstīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, liecina — kā tas apstiprinājās tiesas sēdē —, ka iesniedzējtiesā izskatāmās lietas strīda izšķiršanai it īpaši ir nozīmīgi vairāki precizējumi, kas tai jāiegūst, jēdzieniem “iegūšana” un datubāzes “būtiska daļa”, kas vērtējama kvalitatīvi vai kvantitatīvi, Direktīvas 96/9 7. panta izpratnē.

32

Ir jāpiebilst, ka EKL 234. pantā paredzētā procesa ietvaros, kura pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, jebkurš lietas faktu vērtējums ir valsts tiesas kompetencē. Tomēr, lai valsts tiesai sniegtu lietderīgu atbildi, Tiesa var sadarbības kontekstā ar valsts tiesām tai sniegt visas norādes, ko uzskata par vajadzīgām (skat. 2008. gada 1. jūlija spriedumu lietā C-49/07 MOTOE, Krājums, I-4863. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

34

Pirmais, ceturtais un piektais jautājums, kuri jāizskata kopā, būtībā attiecas uz iegūšanas jēdzienu kā fizisku datu pārnešanu Direktīvas 96/9 kontekstā. Otrais, trešais un sestais jautājums, kuri arī ir jāapvieno kopīgai pārbaudei, būtībā ir par datubāzes būtisku daļu, izvērtējot to kvalitatīvi vai kvantitatīvi, šajā pašā kontekstā.

35

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz sniegt Direktīvas 96/9 7. panta 2. punkta a) apakšpunktā lietoto jēdzienu “pastāvīga pārvietošana” un “īslaicīga pārvietošana” interpretāciju, lai definētu iegūšanas jēdzienu. Tā vaicā arī, pirmkārt, kurā brīdī ir jānotiek iegūšanai no elektroniski pieejamas datubāzes un, otrkārt, vai fakts, ka no datubāzes iegūtais saturs ir kalpojis pamatam jaunas, citādākas datubāzes izveidei, var ietekmēt šādas iegūšanas esamības relatīvo novērtējumu.

36

Ceturtais jautājums būtībā ir par to, vai, izvērtējot iegūšanas no elektroniski pieejamas datubāzes esamību, ir svarīgs, pirmkārt, apstāklis, ka datubāzes tehniskās un materiālās īpašības ir atkārtotas autora, kas ir iespējamais sui generis tiesību pārkāpējs, izveidotajā datubāzē, un, otrkārt, atšķirība abu attiecīgo datubāzu struktūrās.

37

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai datubāzes pārvaldīšanai izmantotajai datorprogrammai, kura pati nav bāzes daļa, ir nozīme, izvērtējot iegūšanas esamību.

38

Šajā sakarā jāatgādina, ka Direktīvas 96/9 7. panta 2. punkta a) apakšpunktā iegūšana ir definēta kā “visa datubāzes satura vai būtiskas tā daļas īslaicīg[a] vai pastāvīg[a] pārvietošan[a] uz citu nesēju jebkādiem paņēmieniem un jebkurā formā”.

39

Tā kā iegūšanas jēdziens ir izmantots dažādās Direktīvas 96/9 7. panta normās, atbildes uz pārbaudāmajiem jautājumiem ir jāpielāgo šī panta vispārīgajam kontekstam (šajā sakarā skat. 2008. gada 9. oktobra spriedumu lietā C-304/07 Directmedia Publishing, Krājums, I-7565. lpp., 28. punkts).

40

Tiesa jau ir atzinusi, ka, ņemot vērā Direktīvas 96/9 7. panta 2. punkta a) apakšpunktā iegūšanas definēšanai izmantotos terminus, kā arī Kopienu likumdevēja paredzēto sui generis tiesību mērķi (šajā sakarā skat. 2004. gada 9. novembra spriedumu lietā C-203/02 The British Horseracing Board u.c., Krājums, I-10415. lpp., 45., 46. un 51. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Directmedia Publishing, 31.–33. punkts), šim jēdzienam minētā 7. panta kontekstā ir piešķirama plaša nozīme, paredzot jebkādu neatļautu darbību, lai iegūtu datubāzi vai tās daļu neatkarīgi no veida un formas, kā tas darīts (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā The British Horseracing Board u.c., 51. un 67. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Directmedia Publishing, 34., 35., 37. un 38. punkts).

41

Izšķirošais kritērijs šajā sakarā ir tas, ka ir notikusi visa attiecīgās datubāzes satura vai tā daļas “pārnešana” uz citu nesēju neatkarīgi no tā, vai šis ir tāds kā šīs datubāzes nesējs vai cita veida nesējs. Šāda pārnešana nozīmē, ka viss datubāzes saturs vai tā daļa ir atrodama uz cita nesēja, kas nav izcelsmes datubāzes nesējs (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Directmedia Publishing, 36. punkts).

42

Šajā sakarā attiecībā uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu ir jāatgādina, kā tas izriet arī no Direktīvas 96/9 7. panta 2. punkta a) apakšpunkta teksta, ka Kopienu likumdevējs jēdzienā “iegūšana” minētā 7. panta nozīmē ir vēlējies iekļaut ne tikai “pastāvīgu pārnešanu”, bet arī “īslaicīgas pārnešanas” gadījumus.

43

Kā tiesas sēdē precizēja Eiropas Kopienu Komisija, minētā likumdevēja mērķis bija skaidri izslēgt de minimis noteikuma izslēgšanu, interpretējot un piemērojot “pārnešanas” jēdzienu Direktīvas 96/9 7. panta nozīmē. Tomēr, kā to tiesas sēdē apstiprināja Komisija, ar minēto direktīvu attiecīgajai pārnešanai netiek piesaistītas nekādas pastāvīga vai, tieši pretēji, īslaicīgas juridiskās sekas. Katrā ziņā jautājums par pastāvīgas vai īslaicīgas pārnešanas esamību, atkarībā no attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma konteksta, var ietvert interesi izvērtēt iespējamā sui generis tiesību pārkāpuma, ko izdarījis aizsargātas datubāzes veidotājs, smagumu vai arī šāda pārkāpuma rezultātā radušos zaudējumu atlīdzības apmēru.

44

Gluži kā to dara Komisija, ir jāatzīst, ka atšķirība starp pastāvīgu un īslaicīgu pārnešanu ir no izcelsmes datubāzes iegūto datu uzglabāšanas uz citu datu nesēja ilgums. Pastāvīga pārnešana ir notikusi, ja minētie materiāli ir ilglaicīgi noglabāti uz cita datu nesēja, nevis izcelsmes, bet īslaicīga pārnešana ir tad, ja šie materiāli uz noteiktu laiku ir noglabāti uz cita datu nesēja, piemēram, datora operatīvajā atmiņā.

45

Par iegūšanas no elektroniskas datubāzes brīdi ir uzskatāms brīdis, kad iegūtie materiāli tiek saglabāti uz cita datu nesēja, kas nav izcelsmes, neatkarīgi no tā, vai šī saglabāšana ir pastāvīga vai īslaicīga rakstura.

46

Turklāt pārnešanas darbības mērķim nav nozīmes, lai izvērtētu iegūšanas esamību. Tādēļ ir mazsvarīgi, ka attiecīgās pārnešanas darbības mērķis ir izveidot citu datubāzi, kura konkurētu vai nekonkurētu ar izcelsmes datubāzi, vai arī, ka šī darbība ietilpst komerciāla vai nekomerciāla rakstura darbībā, kas nav datubāzes izveidošana (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Directmedia Publishing, 46., kā arī 47. punkts un tajos minētā judikatūra).

47

Kā apstiprināts Direktīvas 96/9 trīsdesmit astotajā apsvērumā, interpretējot iegūšanas jēdzienu, nav nozīmes tam, ka, pārnesot aizsargātās datubāzes saturu, attiecīgie materiāli tiek sakārtoti citādi nekā izcelsmes datubāzē (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Directmedia Publishing, 39. punkts).

48

Tādējādi, ņemot vērā reorganizācijas tehniskās iespējas, kuras iespējams lietot elektroniskajās datubāzēs, apstāklis, ka visa ar sui generis tiesībām aizsargātā datubāze vai tās daļa izmanītā veidā atrodas citā datubāzē, kā tāds nav šķērslis, lai konstatētu iegūšanas esamību. Tas pats ir attiecināms uz apstākli, kas minēts iesniedzējtiesas ceturtajā jautājumā par atšķirībām abu attiecīgo datubāzu struktūrās.

49

Šajā sakarā ir jāprecizē, ka, ja būtu konstatēts, ka — kas jāizvērtē iesniedzējtiesai — ar sui generis tiesībām aizsargāta datubāze vai tās daļa bez tās izveidotāja atļaujas ir pārnesta uz citai personai piederošu datu nesēju, lai pēc tam to padarītu publiski pieejamu, piemēram, kā cita, iespējams, pārveidota datubāze, tad šāds apstāklis, papildus iegūšanas esamībai, norādītu arī uz atkārtotas izmantošanas esamību Direktīvas 96/9 7. panta izpratnē, jo atkārtotas izmantošanas jēdzienā faktiski ietilpst jebkādas darbības, bez atļaujas nodrošinot brīvu piekļuvi aizsargātai datubāzei vai būtiskai tās satura daļai (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā The British Horseracing Board u.c., 61. un 67. punkts).

50

Kā norādījusi Komisija, ir arī jāuzsver, ka apstāklis, kura esamība arī jāpārbauda iesniedzējtiesai, ka prettiesiska iegūšana no aizsargātas datubāzes, kas notikusi jaunas, ar izcelsmes datubāzi konkurējošas datubāzes izveides un pārdošanas nolūkos, attiecīgā gadījumā var būt nozīmīgs, lai izvērtētu pēdējās minētās datubāzes izveidotāja radīto zaudējumu apmēru.

51

Apstākli, kuru iesniedzējtiesa arī norādījusi savā ceturtajā jautājumā, ka datubāzes satura tehniskās un materiālās īpašības piemīt arī citas datubāzes saturam, var interpretēt kā pierādījumu par pārnešanu šo divu datubāzu starpā un — tādējādi — iegūšanu. Kā to uzsvērusi arī Lakorda, katrā ziņā minētajai tiesai ir jāizvērtē, vai šī sakritība var izpausties citos faktoros, kā, piemēram, abu datubāzu veidošanā izmantotie identiskie avoti un šādu īpašību esamība kopējos avotos.

52

Kā to dara Bulgārijas valdība, ir jāprecizē, ka fakts, ka materiāli, ko datubāzes veidotājs ir ieguvis publiski nepieejamos avotos, ir ietverti arī cita veidotāja datubāzē, kā tāds nav pietiekams, lai pierādītu, ka ir notikusi pārnešana no vienas datubāzes uz otru, ņemot vērā iespēju, ka datubāzes veidotājs šos materiālus varēja tiešā veidā iegūt no tiem pašiem avotiem, kurus izmantojis pirmais datubāzes izveidotājs. Šāds fakts tomēr var būt pierādījums par iegūšanas esamību.

53

Visbeidzot, kā to norāda arī Bulgārijas valdība un Komisija, tas apstāklis — ko norādījusi Lakorda pamata lietā un kas ir iesniedzējtiesas piektā jautājuma pamatā — par datubāzes pārvaldīšanas datorprogrammas oriģinalitāti, kuru izmantojis iespējamais citas datubāzes izveidotāja sui generis tiesību pārkāpējs, protams, varētu būt nozīmīgs attiecīgā gadījumā Padomes 1991. gada 14. maija Direktīvas 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV L 122, 42. lpp.) kontekstā (šajā sakarā skat. Direktīvas 96/9 divdesmit trešo apsvērumu un 2. panta a) punktu).

54

Turpretim šāds apstāklis kā tāds nevar būt pamats, lai izslēgtu, ka visi vai daļa materiālu, kuri ir ietverti iespējamā pārkāpuma izdarītāja datubāzē, ir iegūti pēc neatļautas šo materiālu pārnešanas no aizsargātās datubāzes.

55

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo, ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka:

56

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, kādā veidā ir jāinterpretē jēdziens datubāzes satura “būtiskas daļas” iegūšana, vērtējot kvantitatīvi, Direktīvas 96/9 7. panta izpratnē, ja attiecīgās datubāzes materiālu kopuma ietvaros veido atsevišķas “apakšgrupas” (moduļi), kuras atbilst autonomiem tirdzniecības produktiem.

57

Trešais jautājums būtībā ir par to, vai apstāklis, ka dažus materiālus, kas, iespējams, iegūti no datubāzes, tās izveidotājs ir ieguvis no avota, kurš nav publiski pieejams, var ietekmēt jēdziena datubāzes “būtiska daļa”, vērtējot kvalitatīvi, Direktīvas 96/9 7. panta izpratnē interpretāciju.

58

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādā veidā Direktīvas 96/9 7. panta kontekstā ir jāinterpretē jēdziens “būtiska datubāzes satura daļa”, ņemot vērā Tiesas judikatūrā jau ietvertos paskaidrojumus, ja šajā datubāzē ietilpst tādi publiski pieejami oficiāli dokumenti, kā valsts izpildvaras normatīvie un individuālie akti un to oficiālie tulkojumi, kā arī tiesu prakse.

59

Attiecībā uz iesniedzējtiesas uzdoto otro jautājumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru kvantitātes aspektā novērtētas datubāzes satura būtiskas daļas jēdziens attiecas uz iegūto un/vai atkārtoti izmantoto bāzes datu apjomu un ir izvērtējams, salīdzinot to ar visu tās satura apjomu. Faktiski, ja lietotājs iegūst un/vai atkārtoti izmanto tādas datubāzes kvantitātes aspektā būtisku satura daļu, kuras izveidošana prasījusi ieguldīt būtiskus līdzekļus, ieguldījums attiecībā uz iegūto un/vai atkārtoti izmantoto daļu tāpat ir proporcionāli būtisks (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā The British Horseracing Board u.c., 70. punkts).

60

Kā to norādījusi arī Komisija, šajā aspektā ir jāpiebilst, ka datubāzes satura apjomam, kurš uz citu datu nesēju ir pārnests no aizsargātās datubāzes, turpretim nav nekādas nozīmes, izvērtējot, vai pēdējās minētās satura daļa, kura, iespējams, ir prettiesiski iegūta un/vai atkārtoti izmantota, ir būtiska.

61

Tomēr, kā uzsvērusi gan Apis, gan Bulgārijas valdība un Komisija, iegūšanas un/vai atkārtotas izmantošanas būtiskuma izvērtējumu no kvantitatīvā aspekta katrā ziņā var veikt tikai attiecībā uz visu ar sui generis tiesībām aizsargāto materiālu kopumu, pirmkārt, tādēļ, ka tā ir datubāze Direktīvas 96/9 1. panta 2. punkta izpratnē, un, otrkārt, tādēļ, ka šīs datubāzes izveidē ir veikti būtiski ieguldījumi šīs direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē.

62

No tā izriet, ka, tādā gadījumā kā iesniedzējtiesas otrajā jautājumā aprakstītais, kad materiālu kopumu veido vairākas atsevišķas “apakšgrupas”, lai izvērtētu, vai ir notikusi būtiska apjoma datubāzes satura iegūšana un/vai atkārtota izmantošana no šīm grupām, vērtējot kvantitatīvi, vispirms ir jānosaka, vai šī apakšgrupa pati ir datubāzes Direktīvas 96/9 nozīmē (šajā sakarā skat. 2004. gada 9. novembra spriedumu lietā C-444/02 Fixtures Marketing, Krājums, I-10549. lpp., 19.–32. punkts), kas turklāt atbilst sui generis tiesību aizsardzības iegūšanas kritērijiem, kuri paredzēti šīs direktīvas 7. panta 1. punktā.

63

Ja tas tā ir, tad no attiecīgās apakšgrupas iegūto un/vai atkārtoti izmantoto materiālu apjoms ir jāsalīdzina ar šīs apakšgrupas kopējo apjomu.

64

Ja tas tā nav un ciktāl materiālu kopums ietilpst apakšgrupā, kura pati ir datubāze, kas aizsargājama ar sui generis tiesībām atbilstoši Direktīvas 96/9 1. panta 2. punkta un 7. panta 1. punkta kombinācijai, tad salīdzinājums ir jāveic starp no šīs apakšgrupas, kā arī varbūt no citām apakšgrupām iespējami iegūto un/vai atkārtoti izmantoto materiālu apjomu un minētā kopuma kopējo saturu.

65

Šajā sakarā arī jāpaskaidro, ka apstāklis, ka materiālu kopuma dažādas apakšgrupas katra atsevišķi tiek pārdotas kā autonomi produkti, kā tāds nav pietiekams, lai tās varētu kvalificēt kā datubāzes, kas ir aizsargājamas ar sui generis tiesībām. Šāda kvalifikācija ir nevis balstīta uz komerciāla rakstura apsvērumiem, bet gan uz minētās direktīvas 1. panta 2. punktā un 7. panta 1. punktā uzskaitīto juridisko nosacījumu izpildi.

66

Attiecībā uz trešo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru kvalitātes aspektā novērtētas datubāzes satura būtiskas daļas jēdziens attiecas uz ieguldījuma, kas saistīts ar iegūšanas un/vai atkārtotas izmantošanas darbības objekta satura iegūšanu, pārbaudi vai noformēšanu neatkarīgi no tā, vai šis objekts ietver aizsargātās datubāzes vispārīgā satura būtisku daļu kvantitātes aspektā. Iegūšanas, pārbaudes vai noformēšanas kontekstā datubāzes satura kvantitatīvi nenozīmīga daļa patiesībā var ietvert būtisku cilvēku, tehnikas vai finanšu ieguldījumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā The British Horseracing Board u.c., 71. punkts).

67

Ņemot vērā Direktīvas 96/9 četrdesmit sesto apsvērumu, sui generis tiesību esamība nav pamats, lai radītu jaunas tiesības uz darbiem, datiem vai pašiem datubāzes materiāliem; ir jau ticis atzīts, ka ar iegūšanas un/vai atkārtotas izmantošanas darbībām saistīto materiālu būtiskā vērtība nav atbilstošs kritērijs, lai izvērtētu attiecīgās daļas būtiskumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā The British Horseracing Board u.c., 72. un 78. punkts).

68

Atbilstoši šī sprieduma 66. punktā izklāstītajam apstāklis, ka materiālus, kuri, iespējams, ir iegūti un/vai atkārtoti izmantoti no ar sui generis tiesībām aizsargātas datubāzes, tās izveidotājs ir ieguvis avotos, kas nav publiski pieejami, atkarībā no cilvēku, tehnisko un/vai finanšu līdzekļu ieguldījumu nozīmīguma šo materiālu iegūšanā no šiem avotiem, var būt nozīmīgs, izvērtējot būtisku ieguldījumu esamību saistībā ar šo materiālu “iegūšanu” Direktīvas 96/9 7. panta 1. punkta izpratnē (šajā sakarā skat. 2004. gada 9. novembra spriedumu lietā C-46/02 Fixtures Marketing, Krājums, I-10365. lpp., 34. un 38. punkts), un tādējādi tas var ietekmēt to kvalificēšanu kā kvalitātes aspektā būtisku attiecīgās datubāzes daļu.

69

Visbeidzot, attiecībā uz apstākli, ko iesniedzējtiesa norādījusi savā sestajā jautājumā, par publiski pieejamu oficiālu materiālu esamību attiecīgajā datubāzē ir jāuzsver, ka gan no Direktīvas 96/9 1. panta 2. punktā datubāzes jēdziena šīs direktīvas nozīmē definēšanai izmantoto terminu vispārīguma, gan sui generis tiesību aizsardzības mērķa izriet, ka Kopienu likumdevējs ir vēlējies piešķirt datubāzes jēdzienam plašu nozīmi, kuras pamatā nav materiālas dabas apsvērumi attiecībā uz datubāzes saturu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā C-444/02 Fixtures Marketing, 19.–21. punkts).

70

Turklāt, kā izriet no Direktīvas 96/9 7. panta 4. punkta, sui generis tiesības ir piemērojamas neatkarīgi no tā, vai datubāze un/vai tās saturs ir aizsargājama ar autortiesībām.

71

Kā norādījusi Bulgārijas valdība, no tā izriet, ka Lakorda izvirzītais apstāklis, ka Apis juridiskas informācijas sistēmā ietvertie materiāli to oficiālā rakstura dēļ nav aizsargājami ar autortiesībām, kā tāds nepamato to, ka šādus materiālus ietverošu kopumu nevarētu kvalificēt kā “datubāzi” Direktīvas 96/9 1. panta 2. punkta izpratnē vai ka šādam kopumam nevarētu piemērot sui generis tiesību aizsardzību, kas paredzēta šīs direktīvas 7. pantā.

72

Tādēļ, kā to arī uzskata Apis, Bulgārijas valdība un Komisija, datu kopumā ietverto materiālu oficiālais raksturs un publiskā pieejamība neatbrīvo iesniedzējtiesu no pienākuma, ņemot vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus, pārbaudīt, vai šis kopums ir datubāze, kas aizsargājama ar sui generis tiesībām, jo ir bijuši nepieciešami būtiski ieguldījumi no kvantitatīvā vai kvalitatīvā aspekta, lai iegūtu, pārbaudītu un/vai noformētu tā saturu kopumā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā C-46/02 Fixtures Marketing, 32.–38. punkts).

73

Apstāklis, ka aizsargātajā datubāzē ir ietverti lielākoties tikai oficiāli, publiski pieejami materiāli, neatbrīvo iesniedzējtiesu, lai izvērtētu minētā satura būtiskas daļas iegūšanas un/vai atkārtotas izmantošanas esamību, no pienākuma pārbaudīt, vai no minētās datubāzes iespējami iegūtie un/vai atkārtoti izmantotie materiāli no kvantitatīvā aspekta veido būtisku šīs datubāzes kopējā satura daļu, jeb attiecīgā gadījumā, vai tie šādu daļu veido no kvalitatīvā aspekta, jo to iegūšanai, pārbaudei un noformēšanai ir bijuši nepieciešami būtiski cilvēkresursu, tehniskie vai finanšu ieguldījumi.

74

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro, trešo un sesto jautājumu ir jāatbild, ka:

75

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: