Lieta C‑484/07

Fatma Pehlivan

pret

Staatssecretaris van Justitie

(Rechtbank ‘s‑Gravenhage lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Ģimenes apvienošanās – Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmais ievilkums – Turcijas izcelsmes darba ņēmēja bērns, kas kopā ar viņu dzīvojis vairāk nekā trīs gadus, bet apprecējies pirms minētajā tiesību normā paredzētā trīs gadu termiņa beigām – Valsts tiesības, kurās šī iemesla dēļ ir apšaubīta ieinteresētās personas uzturēšanās atļauja

Sprieduma kopsavilkums

Starptautiskie līgumi – EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Ar EEK un Turcijas Asociācijas līgumu izveidotā Asociācijas padome – Lēmums attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos – Ģimenes apvienošanās

(EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmais ievilkums)

EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmais ievilkums ir interpretējams tādējādi, ka:

– šī tiesību norma nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ģimenes loceklis, kam attiecīgi ir atļauts pievienoties emigrējušam Turcijas izcelsmes darba ņēmējam, kurš jau ir likumīgi nodarbināts šīs valsts darba tirgū, zaudē tiesības, kas pamatotas ar ģimenes apvienošanos saskaņā ar to pašu tiesību normu, tikai tāpēc, ka pēc pilngadības sasniegšanas noslēdz laulību, kaut arī turpina dzīvot kopā ar šo darba ņēmēju pirmos trīs gadus, kamēr uzturas uzņemošajā dalībvalstī;

– Turcijas pilsonim, uz kuru attiecas minētā tiesību norma, ir pamats pieprasīt uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī, pamatojoties uz šo tiesību normu, lai gan viņš ir apprecējies pirms minētās pirmās daļas pirmajā ievilkumā paredzētā trīs gadu laika posma beigām, ja visā šajā laika posmā viņš faktiski ir dzīvojis kopā ar emigrējušo Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, ar kura starpniecību viņam tika ļauts iebraukt un uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā saistībā ar ģimenes apvienošanos.

Gan no Savienības tiesību pārākuma pār dalībvalsts iekšējām tiesībām, gan no tādas tiesību normas kā Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas tiešās iedarbības izriet, ka dalībvalstij nav atļauts vienpusēji grozīt Turcijas pilsoņu pakāpeniskas integrācijas uzņemošajā dalībvalstī sistēmas apjomu un tādējādi tām vairs nav iespējas veikt pasākumus, kas varētu apdraudēt tiesisko statusu, kurš šādiem pilsoņiem skaidri atzīts tiesību aktos par EEK un Turcijas asociāciju. Tādējādi Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklis, kas izpilda Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā paredzētos nosacījumus, tiesības, kas viņam ir atzītas šajā tiesību normā, var zaudēt tikai divos gadījumos, proti, vai nu tad, ja emigrējušā Turcijas pilsoņa klātbūtne uzņemošās dalībvalsts teritorijā viņa personīgās uzvedības dēļ rada reālu un būtisku apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai veselībai tā paša lēmuma 14. panta 1. punkta nozīmē, vai arī tad, ja ieinteresētā persona uz ilgāku laiku un bez leģitīma iemesla ir atstājusi šīs valsts teritoriju.

(sal. ar 56., 62. un 66. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2011. gada 16. jūnijā (*)

EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Ģimenes apvienošanās – Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmais ievilkums – Turcijas izcelsmes darba ņēmēja bērns, kas kopā ar viņu dzīvojis vairāk nekā trīs gadus, bet apprecējies pirms minētajā tiesību normā paredzētā trīs gadu termiņa beigām – Valsts tiesības, kurās šī iemesla dēļ ir apšaubīta ieinteresētās personas uzturēšanās atļauja

Lieta C‑484/07

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Rechtbank ’s‑Gravenhage (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2007. gada 22. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2007. gada 31. oktobrī, tiesvedībā

Fatma Pehlivan

pret

Staatssecretaris van Justitie.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] (referents), E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits un M. Bergere [M. Berger],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 15. aprīļa tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        F. Pehlivanas [F. Pehlivan] vārdā – P. H. Hillens [P. H. Hillen], advocaat,

–        Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels], M. de Mola [M. de Mol] un B. Kopmane [B. Koopman], pārstāves,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un J. Mellers [J. Möller], pārstāvji,

–        Itālijas valdības vārdā – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz V. Ferante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,

–        Eiropas Komisijas vārdā – Ž. Rozē [G. Rozet] un M. van Bēks [M. van Beek], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2010. gada 8. jūlija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas izveidošanu (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”) 7. panta pirmās daļas pirmo ievilkumu. Asociācijas padome tika nodibināta ar Nolīgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kas Kopienas vārdā noslēgts, aprobēts un apstiprināts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.).

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp F. Pehlivanu, Turcijas pilsoni, un Staatssecretaris van Justitie (par tieslietām atbildīgais valsts sekretārs, turpmāk tekstā – “Staatssecretaris”) par viņai piešķirtās uzturēšanās atļaujas atsaukšanu, kā arī par viņai piemēroto izraidīšanas no Nīderlandes teritorijas procedūru.

 Atbilstošās tiesību normas

 EEK un Turcijas asociācija

3        Papildprotokola, kas 1970. gada 23. novembrī parakstīts Briselē un Kopienas vārdā noslēgts, aprobēts un apstiprināts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV L 293, 1. lpp.), 59. pants ir formulēts šādi:

“Jomās, uz ko attiecas šis protokols, Turcijai nepiemēro labvēlīgāku režīmu kā to, ko dalībvalstis piešķir viena otrai saskaņā ar Kopienas dibināšanas līgumu.”

4        Lēmuma Nr. 1/80 II nodaļas ar virsrakstu “Sociālie noteikumi” 1. sadaļā ir ietverti “jautājumi saistībā ar darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos”. Šajā sadaļā ir ietverts minētā lēmuma 6.–16. pants.

5        Saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punktu:

“Ievērojot 7. panta noteikumus par ģimenes locekļu brīvu pieeju darba tirgum, darba ņēmējam – Turcijas pilsonim, kurš ir likumīgi nodarbināts dalībvalsts darba tirgū:

–        pēc viena likumīgi nostrādāta gada ir tiesības šajā dalībvalstī pagarināt darba atļauju pie tā paša darba devēja, ja tam ir brīva darba vieta;

–        pēc trīs likumīgi nostrādātiem gadiem un ievērojot priekšroku, kas piešķirama darba ņēmējiem no Kopienas dalībvalstīm, ir tiesības šajā dalībvalstī pieņemt darba piedāvājumu līdzīgam darbam pie cita darba devēja pēc paša izvēles, ja šis piedāvājums izteikts normālos apstākļos un reģistrēts šīs dalībvalsts nodarbinātības dienestos;

–        pēc četriem likumīgi nostrādātiem gadiem šajā dalībvalstī ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc paša izvēles.”

6        Lēmuma Nr. 1/80 7. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstī likumīgi nodarbināta darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļiem, kuri saņēmuši atļauju viņam pievienoties:

–        ir tiesības, ar nosacījumu, ka darba ņēmējiem no Kopienas dalībvalstīm tiek dota priekšroka, pieņemt jebkuru darba piedāvājumu, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz trīs gadus;

–        ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc to izvēles, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz piecus gadus.

Darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, bērni, kuri uzņemošajā valstī ieguvuši arodizglītību, neatkarīgi no viņu uzturēšanās ilguma šajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka viens no vecākiem šajā dalībvalstī ir likumīgi nostrādājis vismaz trīs gadus, var pieņemt jebkuru darba piedāvājumu.”

7        Tā paša lēmuma 14. pants ir formulēts šādi:

“1.   Šīs sadaļas noteikumi ir piemērojami, ievērojot ierobežojumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, sabiedrības drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem.

2.     Tie neskar tiesības un pienākumus, kas izriet no valsts tiesību aktiem vai divpusējiem līgumiem starp Turciju un Kopienas dalībvalstīm, ja saviem pilsoņiem tie paredz labvēlīgāku režīmu.”

 Valsts tiesiskais regulējums

8        2000. gada 23. novembra Likums par ārvalstnieku likuma pilnīgu reformu (Wet tot algehele herziening van de Vreemdelingenwet) (Stb. 2000, Nr. 495; turpmāk tekstā – “Vw 2000”) stājās spēkā 2001. gada 1. aprīlī. Kopš pēdējā minētā datuma Nīderlandē ir piemērojams arī 2000. gada Lēmums par ārvalstniekiem (Vreemdelingenbesluit 2000, Stb. 2000, Nr. 497; turpmāk tekstā – “Vb 2000”), kā arī 2000. gada Noteikumi par ārvalstniekiem (Voorschrift Vreemdelingen 2000, Stcrt. 2001, Nr. 10). 2000. gada Apkārtrakstā par ārvalstniekiem (Vreemdelingencirculaire 2000, turpmāk tekstā – “Vc 2000”) Staatssecretaris ir izskaidrojis, kā viņš ir paredzējis piemērot Vw 2000 un Vb 2000.

9        Vw 2000 14. pantā ir noteikts:

“1.   Ministra kompetencē ir:

a)     apmierināt, noraidīt vai neizskatīt pieteikumus par uzturēšanās atļaujas uz noteiktu laiku izsniegšanu;

b)     apmierināt, noraidīt vai neizskatīt pieteikumu par šīs atļaujas derīguma termiņa pagarināšanu;

c)     pamatojoties uz atļaujas saņēmēja pieteikumu vai pēc pašas iestādes iniciatīvas – grozīt uzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku saistībā ar apstākļu maiņu;

d)     atsaukt uzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku;

[..]

2.     Uzturēšanās atļauja uz noteiktu laiku tiek izsniegta, ievērojot ierobežojošus nosacījumus, kas saistīti ar iemeslu, kura dēļ uzturēšanās tiek atļauta. Atļaujas izsniegšanai var paredzēt citus nosacījumus. Ierobežojošiem un citiem nosacījumiem piemērojamās tiesību normas var tikt noteiktas ar vispārpiemērojamiem administratīviem rīkojumiem.

3.     Uzturēšanās atļauja uz noteiktu laiku tiek izsniegta uz laiku līdz pieciem secīgiem gadiem. Vispārpiemērojamajos administratīvajos rīkojumos tiek paredzētas tiesību normas saistībā ar uzturēšanās atļaujas derīguma termiņu un šī derīguma termiņa pagarināšanu.”

10      Saskaņā ar Vw 2000 18. panta 1. punktu:

“Pieteikums par uzturēšanās atļaujas uz noteiktu laiku derīguma termiņa pagarināšanu 14. panta nozīmē var tikt noraidīts, ja:

[..]

c)     ārvalstnieks ir sniedzis nepatiesas ziņas vai noklusējis ziņas, lai gan šīs ziņas būtu pamats sākotnējā pieteikuma noraidīšanai;

[..]

f)     nav izpildīts ierobežojošais nosacījums, kas tika izvirzīts atļaujas izsniegšanai, vai cits nosacījums, ar kuru ir saistīta tās izsniegšana;

[..].”

11      Saskaņā ar Vw 2000 19. pantu uzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku var atsaukt šī paša likuma 18. panta 1. punktā minēto iemeslu dēļ.

12      Saskaņā ar Vb 2000 3.24. pantu, ja Staatssecretaris uzskata, ka ārvalstnieks faktiski ir un jau izcelsmes valstī ir bijis personas, pie kuras viņš vēlas dzīvot, ģimenes loceklis, un ka šīs personas nošķirtība no ārvalstnieka būtu nesamērīgi bargs pasākums, Vw 2000 14. pantā paredzēto uzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku var izsniegt ar ierobežojošu nosacījumu, kas saistīts ar ģimenes apvienošanos ar Nīderlandes pilsoņa vai ārvalstnieka, kurš likumīgi uzturas atbilstoši šim likumam, ģimenes locekli, kas nav laulātais vai laulātā, reģistrēts vai nereģistrēts partneris vai nepilngadīgs bērns.

13      Vb 2000 3.51. panta 1. punktā ir noteikts:

“Vw 2000 14. pantā minēto uzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku – ar ierobežojošu nosacījumu, kas saistīts ar uzturēšanās pagarināšanu, – ārvalstniekam, kurš Nīderlandē uzturas trīs gadus, jo ir saņēmis uzturēšanās atļauju, var izsniegt šādos gadījumos:

a)     ja notiek ģimenes apvienošanās vai ģimenes dibināšana ar personu, kurai ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības;

[..].”

14      Vb 2000 3.52. pantā ir paredzēts, ka Vw 2000 14. pantā minēto uzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku – ar ierobežojošu nosacījumu, kas saistīts ar “uzturēšanās pagarināšanu”, – citos gadījumos, kas nav paredzēti 3.51. pantā, var izsniegt ārvalstniekam, kurš Nīderlandē uzturas likumīgi šī paša likuma nozīmē un kuram īpašu personisku apstākļu dēļ, kā uzskata Staatssecretaris, nevar prasīt, lai viņš pamet Nīderlandes teritoriju.

15      Vc 2000 nosaka politiku, ko īsteno Nīderlandes iestādes saistībā ar Lēmumu Nr. 1/80. Šī apkārtraksta B11/3.5. sadaļā – redakcijā, kas bija spēkā dienā, kad norisinājās pamata lietā aplūkojamie fakti, – īpaši attiecībā uz minētā lēmuma 7. pantu bija noteikts:

“Precizējumi attiecībā uz jēdzieniem: “ģimenes locekļi”: Turcijas izcelsmes darba ņēmēja laulātais/laulātā un viņa asinsradinieki pa lejupejošu līniju, kuri vēl nav sasnieguši 21 gada vecumu vai kuri ir viņa apgādībā, kā arī šī darba ņēmēja un viņa laulātā/laulātās asinsradinieki pa augšupejošu līniju, kuri ir viņa apgādībā [..];

“likumīgi dzīvot”: šis jēdziens nozīmē, ka ģimenes loceklim pie Turcijas izcelsmes darba ņēmēja faktiski nepārtraukti ir jādzīvo trīs līdz piecus gadus [..]. Aprēķinot šo ilgumu, tomēr ir jāņem vērā neilgi kopdzīves pārtraukumi, kas nav saistīti ar nodomu izbeigt kopdzīvi. Par šādu pārtraukumu var uzskatīt to, ka ieinteresētajai personai saprātīgu laika posmu attaisnojošu iemeslu dēļ nav kopīgas dzīvesvietas vai viņa piespiedu kārtā mazāk kā sešus mēnešus uzturas savā izcelsmes valstī [..].”

16      Attiecībā uz ģimenes locekļu uzturēšanās pagarināšanu Vc 2000 B11/3.5.1. sadaļā ir paredzēts:

“[..] valsts tiesību normas, kas reglamentē ģimenes apvienošanos un ģimenes nodibināšanu [..], parasti arī ģimenes locekļiem piešķir tiesības strādāt. Tādējādi tās pārsniedz pienākumus, kas paredzēti Lēmumā Nr. 1/80. Turklāt saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepilngadīgam ģimenes loceklim, kuram kā nepilngadīgajam ir uzturēšanās atļauja saistībā ar ģimenes apvienošanos ar personu, kurai ir pastāvīga uzturēšanās atļauja, pēc viņa lūguma jau pēc gada piešķir (personīgu) atļauju pagarināt uzturēšanos [..];

“Likumīgi dzīvot trīs gadus”: pēc likumīgas trīs gadu uzturēšanās ir piemērojama vispārējā tiesību norma, saskaņā ar kuru Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, kas ir likumīgi nodarbināts darba tirgū, ģimenes locekļiem, kuri ir ieguvuši atļauju uzturēties Nīderlandē saistībā ar ģimenes apvienošanos ar šo Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc viņu izvēles. Tam, ka ģimenes loceklis ir dzimis Nīderlandē un tādējādi viņam nebija vajadzīga atļauja pievienoties Turcijas izcelsmes darba ņēmējam Nīderlandē saistībā ar ģimenes apvienošanos, šajā gadījumā nav nozīmes [..].”

17      Šis pēdējais minētais Vc 2000 precizējums nozīmē, ka Nīderlandes tiesībās brīva pieeja darba tirgum, kas ir definēta Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā, kļūst par noteikumu pēc trīs gadus ilgas likumīgas uzturēšanās. Šis noteikums, kas ir labvēlīgāks Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļiem, ir izņēmums no Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmā ievilkuma. Šis labvēlīgākais noteikums joprojām ir jāpiemēro.

18      Turklāt minētie ģimenes locekļi pēc trīs gadu likumīgas uzturēšanās Nīderlandē var personiski lūgt uzturēšanās atļauju savas uzturēšanās pagarināšanai. Šī atļauja viņiem sniedz brīvu pieeju jebkuram algotam darbam pēc viņu izvēles.

19      Pēc trīs gadus ilgas likumīgas uzturēšanās Nīderlandē ģimenes locekļa uzturēšanās vairs nav pakļauta nosacījumiem atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. pantam. Tas, ka šī trīs gadu laika posma beigās Turcijas izcelsmes darba ņēmējs vairs nav likumīgi nodarbināts darba tirgū vai ģimenes saites ir pārrautas, vairs nekādi neietekmē attiecīgā ģimenes locekļa uzturēšanās tiesības. Šis noteikums ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai ģimenes loceklim personiski ir uzturēšanās atļauja vai nav.

20      Vc 2000 B2/8.3. sadaļa – redakcijā, kas ir piemērojama dienā, kad norisinājās pamata lietas faktiskie apstākļi, – ir formulēta šādi:

“Uzturēšanās atļauja netiek piešķirta, ja pilngadīgs bērns faktiski nav vai jau izcelsmes valstī nav bijis attiecīgā vecāka ģimenes loceklis. “Būt faktiskam ģimenes loceklim” nozīmē:

–        ka ģimenes saites pastāvēja jau ārvalstī;

–        ka pastāv morāla un finansiāla atkarība no vecākiem, kas pastāvēja jau ārvalstī, un

–      ka ārvalstnieks dzīvo kopā ar kādu no vecākiem/ar vecākiem.

Pilngadīgs bērns faktiski vairs nav ģimenes loceklis, ja faktiskās ģimenes saites var uzskatīt par pārrautām. Tā tas vienmēr ir gadījumā, ja pastāv vismaz viens no turpmāk minētajiem apstākļiem:

–        ārvalstnieks ilgstoši uzturas citā ģimenē, un personai, pie kuras viņš vēlas uzturēties, vairs nav pienākuma šo ārvalstnieku (faktiski) apgādāt;

–        ārvalstnieks ilgstoši uzturas citā ģimenē, un persona, pie kuras viņš vēlas uzturēties, vairs neuzņemas segt ar šī ārvalstnieka izglītošanu un aprūpi saistītos izdevumus;

–        ārvalstnieks dzīvo patstāvīgi un pats rūpējas par savu iztiku;

–        ārvalstniekam pašam ir nodibināta sava ģimene, apprecoties vai izveidojot attiecības;

–        ārvalstnieks apgādā vai viņam ir pienākums apgādāt (ārlaulībā dzimušu) bērnu, audžubērnu vai adoptētu bērnu vai citus atkarīgus ģimenes locekļus [..].”

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

21      No pamata lietas materiāliem izriet, ka F. Pehlivanai, kas ir dzimusi Turcijā 1979. gada 7. augustā, 1999. gada 11. maijā tika atļauts iebraukt Nīderlandes teritorijā saistībā ar ģimenes apvienošanos ar vecākiem, no kuriem vismaz viens jau bija likumīgi nodarbināts Nīderlandes darba tirgū.

22      Šī iemesla dēļ Staatssecretaris, ņemot vērā nosacījumu, kas saistīts ar “ģimenes apvienošanos ar vecākiem plašā nozīmē”, 1999. gada 1. augustā viņai izsniedza uzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku, kura stājās spēkā 9. augustā. Nīderlandes iestādes pēdējoreiz šīs atļaujas derīguma termiņu pagarināja līdz 2003. gada 24. jūlijam.

23      Netiek apstrīdēts, ka no 1999. gada 12. augusta vairāk nekā trīs gadu ilgā laika posmā F. Pehlivana dzīvoja savu vecāku dzīvesvietā Nīderlandē.

24      2000. gada 22. decembrī F. Pehlivana, īslaicīgi uzturoties Turcijā, apprecējās ar Turcijas pilsoni. Tomēr tikai 2002. gada 3. maijā viņa informēja ārvalstnieku dienestu par laulības esamību, ko 2002. gada 1. jūlijā reģistrēja pašvaldības, kurā dzīvo ieinteresētā persona, kompetentais dienests.

25      Minētajā savienībā 2002. gada 30. martā piedzima dēls.

26      Saskaņā ar F. Pehlivanas norādēm viņas vīrs iebrauca Nīderlandē 2002. gadā kā Turcijas kravas mašīnas šoferis un šajā dalībvalstī iesniedza pieteikumu par uzturēšanās atļauju. Pēc šī pieteikuma noraidīšanas viņš tika izraidīts no Nīderlandes teritorijas. F. Pehlivana apgalvo, ka viņas vīrs no 2002. gada jūnija deviņus mēnešus dzīvoja kopā ar viņu un viņas vecākiem ģimenes mājoklī.

27      2004. gada 10. februārī Turcijas tiesa pasludināja Pehlivana kunga un kundzes laulības šķiršanu.

28      2005. gada 1. aprīlī F. Pehlivana pameta savu vecāku dzīvesvietu un kopā ar savu dēlu pārcēlās uz citu dzīvesvietu Nīderlandē.

29      Ar 2003. gada 13. oktobra lēmumu Staatssecretaris ar atpakaļejošu spēku no 2000. gada 22. decembra, kas ir Pehlivana kunga un kundzes laulību datums, atsauca viņas uzturēšanās atļauju. Šī atsaukšana bija pamatota ar to, ka saskaņā ar Nīderlandes tiesībām tiek uzskatīts, ka F. Pehlivana ir galīgi pārtraukusi faktiskās ģimenes saites ar saviem vecākiem, jo ir apprecējusies.

30      Nīderlandes iestādes no tā secināja, ka F. Pehlivana Nīderlandē likumīgi ir dzīvojusi tikai līdz 2000. gada 22. decembrim, proti, mazāk kā trīs gadus, līdz ar to viņa vairs nevar atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmo ievilkumu, un tādējādi viņa ir jāizraida.

31      Uzskatot, ka viņas faktiskā dzīvesvieta pie viņas vecākiem bija arī pēc 2000. gada 22. decembra un ka viņas situāciju, ņemot vērā minēto Lēmuma Nr. 1/80 noteikumu, nevienā brīdī nav ietekmējusi viņas laulība, F. Pehlivana 2003. gada 7. novembrī iesniedza sūdzību par attiecībā uz viņu pieņemto izraidīšanas lēmumu. Pēc šīs sūdzības noraidīšanas viņa 2005. gada 29. decembrī iesniedza prasību Rechtbank ’s‑Gravenhage [Apgabaltiesā (Hāga)], lūdzot arī, lai tiktu apturēta šī izraidīšanas lēmuma izpilde.

32      Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir skaidrs, ka F. Pehlivanas tēvs ir jāuzskata par Turcijas izcelsmes darba ņēmēju atbilstoši Lēmumam Nr. 1/80 un ka viņš ir likumīgi nodarbināts uzņemošās dalībvalsts darba tirgū.

33      Pamata lietas dalībnieki neapstrīd arī to, ka kopš 1999. gada 12. augusta F. Pehlivana nepārtraukti vismaz trīs gadus faktiski ir dzīvojusi kopā ar saviem vecākiem.

34      Uzskatot, ka izskatāmā strīda risinājums ir atkarīgs no tā, vai ar šo pēdējo minēto apstākli pietiek, lai F. Pehlivana atbilstu Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmajā ievilkumā paredzētajam nosacījumam, kas saistīts ar likumīgu uzturēšanos uzņemošajā dalībvalstī trīs gadus, un tādējādi varētu atsaukties uz tiesībām, ko šis noteikums viņai piešķir, Rechtbank ’s‑Gravenhage nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)   a)     Vai Lēmuma Nr. 1/80 [..] 7. panta [pirmās daļas] pirmais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams tad, ja ģimenes loceklis trīs gadus faktiski ir dzīvojis kopā ar Turcijas izcelsmes darba ņēmēju un kompetentās valsts iestādes šo trīs gadu laikā nav apšaubījušas šī ģimenes locekļa uzturēšanās tiesības?

b)     Vai Lēmuma Nr. 1/80 [..] 7. panta [pirmās daļas] pirmais ievilkums nepieļauj, ka dalībvalsts šo trīs gadu laikā var nolemt, ka, ja ģimenes loceklis, kuram ir atļauts uzturēties tās teritorijā, noslēdz laulību, viņš zaudē tiesības, kas paredzētas šajā noteikumā, pat ja viņš turpina dzīvot pie Turcijas izcelsmes darba ņēmēja?

2)     Vai [Lēmuma Nr. 1/80] 7. panta [pirmās daļas] pirmais ievilkums vai kāda cita Kopienu tiesību norma un/vai kāds cits Kopienu tiesību princips nepieļauj, ka trīs gadu laika posma beigās kompetentās valsts iestādes ar atpakaļejošu spēku apšauba ārvalstnieka uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz viņa kā ģimenes locekļa statusu vai viņa uzturēšanās trīs gadu laikā likumību?

3)     a)     Vai, atbildot uz iepriekš minētajiem jautājumiem, nozīme ir arī tam, ka ārvalstnieks ar iepriekšēju nodomu vai bez iepriekšēja nodoma ir noklusējis datus, kas atbilstoši valsts tiesību aktiem ir būtiski viņa uzturēšanās tiesībām? Ja atbilde ir apstiprinoša, tad kādā ziņā?

b)     Vai nozīme ir arī tam, vai šie dati ir kļuvuši zināmi minētā trīs gadu termiņa laikā vai tikai pēc tā beigām? [Turklāt ir jāņem vērā, ka kompetentajām valsts iestādēm – pirms tās pieņem savu lēmumu – pēc šo datu uzzināšanas, iespējams, ir jāveic (padziļināta) izmeklēšana.] Ja atbilde ir apstiprinoša, tad kādā ziņā?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Ievada apsvērumi

35      No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Rechtbank ’s‑Gravenhage lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz situāciju, kādā ir Turcijas pilsonis, kurš, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu, kā bērns un tādējādi kā Turcijas emigrantu laulātā pāra, no kuriem vismaz viens ir likumīgi nodarbināts Nīderlandes darba tirgū, ģimenes loceklis drīkstēja pievienoties saviem vecākiem uzņemošās dalībvalsts teritorijā ģimenes apvienošanās nolūkā.

36      Iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka F. Pehlivana nepārtraukti dzīvoja kopā ar saviem vecākiem vairāk nekā trīs gadus, bet vēlāk Nīderlandes iestādes apšaubīja viņas tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī, tāpēc ka viņa apprecējās pirms Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmajā ievilkumā paredzētā trīs gadu laika posma beigām. Minētās iestādes šajā ziņā pamatojās uz valsts tiesībām, saskaņā ar kurām pilngadīga bērna faktiskās ģimenes saites ar viņa vecākiem tiek uzskatītas par pārrautām viņa noslēgtās laulības dēļ, jo šis bērns vairs nav morāli un finansiāli atkarīgs no vecākiem, līdz ar to šādā gadījumā uzturēšanās atļauja vairs nevar būt pamatota ar ģimenes apvienošanos.

37      Šajos apstākļos vispirms ir jānoskaidro, kā to būtībā savā pirmajā jautājumā jautā iesniedzējtiesa, vai Turcijas pilsonis, kas ir tādā situācijā, kādā ir prasītāja pamata lietā, var pamatoti atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmo ievilkumu.

38      Šajā nolūkā konkrēti ir jānoskaidro, vai Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmo ievilkumu var interpretēt tādējādi, ka tas, ka emigrējuša Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklis, kuram ir atļauts iebraukt dalībvalstī saistībā ar ģimenes apvienošanos ar saviem vecākiem, apprecas pirms šajā tiesību normā paredzētā trīs gadu laika posma beigām, automātiski atbilstoši šai tiesību normai padara nelikumīgu ieinteresētās personas uzturēšanos uzņemošajā dalībvalstī, un vai tādējādi šai valstij ir pamats valsts tiesisko regulējumu par tāda veida uzturēšanos, kāda ir aprakstīta šī sprieduma 20. punktā, piemērot Turcijas pilsonei, par kādu ir runa pamata lietā un attiecībā uz kuru ir skaidrs, ka visā šajā laika posmā viņa faktiski ir dzīvojusi kopā ar saviem vecākiem.

 Par pirmo jautājumu

39      Lai lietderīgi atbildētu uz pirmo jautājumu, kā tas ir izklāstīts divos iepriekšējos punktos, ir jāatgādina, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajai daļai ir tieša iedarbība; līdz ar to Turcijas pilsoņiem, kuriem ir piemērojama šī tiesību norma, – lai izvairītos no iekšējo tiesību normu, kas ir tai pretrunā, piemērošanas – ir tiesības uz to atsaukties tieši dalībvalstu tiesās (šajā ziņā it īpaši skat. 1997. gada 17. aprīļa spriedumu lietā C‑351/95 Kadiman, Recueil, I‑2133. lpp., 28. punkts, un 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑303/08 Bozkurt, Krājums, I‑0000. lpp., 31. punkts).

40      Kā izriet no paša minētā 7. panta pirmās daļas formulējuma, šajā tiesību normā paredzēto tiesību iegūšanai ir jāizpilda divi iepriekšēji kumulatīvi nosacījumi, proti, pirmkārt, attiecīgajai personai ir jābūt uzņemošās dalībvalsts darba tirgū likumīgi nodarbināta Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklim un, otrkārt, viņai ir jābūt saņēmušai šīs valsts kompetento iestāžu atļauju pievienoties minētajam darba ņēmējam šajā valstī (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bozkurt, 26. punkts). Kā ir norādīts šī sprieduma 21.–23. punktā, ir skaidrs, ka šajā gadījumā F. Pehlivana šos nosacījumus bija izpildījusi.

41      Ja minētie iepriekšējie nosacījumi ir izpildīti, Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas piemērošanas nolūkā ir jāpārbauda, vai attiecīgais Turcijas pilsonis konkrētu laika posmu likumīgi ir dzīvojis uzņemošās dalībvalsts teritorijā (it īpaši skat. 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑373/03 Aydinli, Krājums, I‑6181. lpp., 29. punkts).

42      Lai divos tā paša lēmuma 7. panta pirmās daļas ievilkumos paredzētie uzturēšanās laika posmi nezaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību, Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļiem, kuriem ir atļauts viņam pievienoties uzņemošajā dalībvalstī, ir jāatzīst atbilstošas uzturēšanās tiesības šajos laika posmos (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Kadiman, 29. punkts, kā arī lietā Bozkurt, 31. un 36. punkts). Šādu tiesību atteikšanas rezultātā atļauja pievienoties šim darba ņēmējam, ko attiecīgā dalībvalsts piešķīrusi emigrējuša Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklim, zaudētu savu jēgu un pat tiktu noliegta iespēja, kas ir sniegta ieinteresētajai personai, dzīvot uzņemošās dalībvalsts teritorijā.

43      Tādējādi Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklim, kas, tāpat kā F. Pehlivana, ir izpildījis divus šī sprieduma 40. punktā minētos iepriekšējos nosacījumus un kas vairāk nekā trīs gadus likumīgi dzīvojis uzņemošās dalībvalsts teritorijā, minētajā valstī noteikti ir uzturēšanās tiesības, kas ir tieši pamatotas ar šo tiesību normu.

44      Konkrētāk, runājot par kritēriju, ko veido likumīga uzturēšanās pirms Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmajā ievilkumā minētā sākotnējā trīs gadu laika posma beigām, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka dažādās Lēmuma Nr. 1/80 tiesību normās izmantotie jēdzieni ir Savienības tiesību jēdzieni, kas Eiropas Savienībā ir interpretējami vienveidīgi, ņemot vērā attiecīgo tiesību normu būtību un mērķi, kā arī kontekstu, kādā tās iekļaujas, lai nodrošinātu to saskaņotu piemērošanu dalībvalstīs (it īpaši skat. 1997. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑98/96 Ertanir, Recueil, I‑5179. lpp., 59. punkts, kā arī 2004. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑275/02 Ayaz, Krājums, I‑8765. lpp., 39. un 40. punkts).

45      Šajā ziņā atbilstoši minētā lēmuma vispārējam mērķim, proti, sociālajā jomā uzlabot noteikumus, kas ir piemērojami Turcijas izcelsmes darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem, lai pakāpeniski īstenotu brīvu apriti (it īpaši skat. 2000. gada 16. marta spriedumu lietā C‑329/97 Ergat, Recueil, I‑1487. lpp., 43. punkts), sistēma, kas ieviesta konkrēti ar tā paša lēmuma 7. panta pirmo daļu, ir vērsta uz to, lai izveidotu labvēlīgus apstākļus ģimenes apvienošanai uzņemošajā dalībvalstī. Sākumā, proti, pirms minētās tiesību normas pirmajā ievilkumā paredzētā sākotnējā trīs gadu laika posma beigām, tā mērķis ir sekmēt emigrējuša Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, kas jau likumīgi uzturas šīs valsts teritorijā, nodarbinātību un uzturēšanos uzņemošajā dalībvalstī, nodrošinot viņa ģimenes locekļu klātbūtni šī darba ņēmēja dzīvesvietā. Pēc tam šīs pašas tiesību normas otrajā ievilkumā ir nostiprināts emigrējuša Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļu stāvoklis, sniedzot viņiem iespēju pašiem piekļūt šīs dalībvalsts darba tirgum, lai tajā iegūtu neatkarību no šī darba ņēmēja un lai tādējādi nostiprinātu ilgstošu ģimenes integrāciju uzņemošajā dalībvalstī (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bozkurt, 33. un 34. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

46      Tiesa no tā ir secinājusi, ka ģimenes loceklim principā, ja nav leģitīmu iemeslu, ir pienākums faktiski dzīvot kopā ar emigrējušu darba ņēmēju tikmēr, kamēr viņam pašam nav tiesību piekļūt darba tirgum, proti, līdz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmajā ievilkumā paredzētā trīs gadu termiņa beigām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bozkurt, 35. punkts). Kā Tiesa to ir norādījusi iepriekš minētā sprieduma lietā Kadiman 42. un 44. punktā, citādi būtu tikai gadījumā, ja objektīvi apstākļi pamatotu to, ka attiecīgais ģimenes loceklis uzņemošajā valstī nedzīvo kopā ar emigrējušo Turcijas izcelsmes darba ņēmēju.

47      Tiesa šajā kontekstā ir precizējusi, ka, ņemot vērā gan Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas galveno mērķi, gan šīs tiesību normas būtību, ģimenes apvienošanai, ar ko ir bijusi pamatota ģimenes locekļa iebraukšana uzņemošās dalībvalsts teritorijā, ir jāizpaužas konkrēti tā, ka minētais loceklis nepārtraukti uzturas pie darba ņēmēja, par ko liecina ieinteresēto personu kopdzīve līdz brīdim, kad ģimenes loceklim pēc trim gadiem ir iespēja dzīvot neatkarīgi no tā no vecākiem, kurš viņam ļāvis integrēties uzņemošajā dalībvalstī (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ergat, 36. punkts).

48      Tiesa Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmo ievilkumu ir interpretējusi arī tādējādi, ka šī tiesību norma neliedz uzņemošajai dalībvalstij pirmos trīs gadus ģimenes locekļa uzturēšanās tiesībām izvirzīt nosacījumus, kas var garantēt, ka minētā locekļa uzturēšanās tās teritorijā ir atbilstoša šī 7. panta pirmās daļas būtībai un mērķim (iepriekš minētais spriedums lietā Kadiman, 33. punkts).

49      Lai noteiktu precīzu šīs interpretācijas piemērojamību, ir svarīgi atgādināt loģiku, kāda piemīt līgumslēdzēju pušu ieviestajai sistēmai, ar kuru ir pamatota Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa.

50      Šajā ziņā no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka, pirmkārt, uz pirmo atļauju Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, kas jau ir likumīgi nodarbināts dalībvalsts darba tirgū, ģimenes loceklim iebraukt un uzturēties šajā valstī principā attiecas minētās valsts tiesību akti, jo šī kompetence izpaužas kā atļauja pievienoties šim darba ņēmējam, ko ieinteresētajai personai ir piešķīrušas kompetentās valsts iestādes (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ayaz, 34. un 35. punkts).

51      Pirmkārt, tiklīdz ir pagājis Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmajā ievilkumā paredzētais sākotnējais trīs gadu laika posms, dalībvalstij vairs nav tiesību izvirzīt jebkādus nosacījumus, ar kādiem Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklis var uzturēties tās teritorijā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ergat, 38. punkts, un 2004. gada 11. novembra spriedumu lietā C‑467/02 Cetinkaya, Krājums, I‑10895. lpp., 30. punkts).

52      Attiecībā uz starpposmu ir jāuzskata, ka trīs gadu laika posmā, skaitot no attiecīgā ģimenes locekļa iespējas iebraukt un uzturēties uzņemošās dalībvalsts teritorijā, tai ir zināma kompetence reglamentēt ieinteresētās personas uzturēšanos, kas tomēr ir ierobežota.

53      Konkrētāk, kā izriet no paša iepriekš minētā sprieduma lietā Kadiman 33. punkta formulējuma, uzņemošā dalībvalsts Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļa uzturēšanās tiesībām var izvirzīt tikai tādus nosacījumus, kuru mērķis ir nodrošināt pilnīgu Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas mērķa ievērošanu, rūpējoties par to, lai ieinteresētā persona nedzīvotu tās teritorijā, neievērojot šīs tiesību normas būtību un mērķi, kas ir minēti šī sprieduma 45. punktā.

54      Ņemot vērā, ka šo trīs gadu laikā attiecīgā Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļiem principā, ja vien nav labvēlīgāka režīma, kā tas ir paredzēts Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 2. punktā, nav tiesību dzīvot neatkarīgi, veicot kādu darbu, viņu uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī minētajā laika posmā ir pamatota tikai un vienīgi ar ģimenes apvienošanos, kas ļauj Turcijas darba ņēmējam, kura dēļ viņiem ticis atļauts iebraukt un uzturēties šīs valsts teritorijā, uzturēties tajā, klātesot viņa ģimenes locekļiem.

55      Tādējādi uzņemošajai dalībvalstij ir pamats pieprasīt, lai sākotnējā trīs gadu laika posmā attiecīgais ģimenes loceklis faktiski turpinātu dzīvot kopā ar attiecīgo emigrējušo Turcijas izcelsmes darba ņēmēju.

56      Šai dalībvalstij savukārt nav tiesību šajā ziņā paredzēt tiesisko regulējumu, kurš atšķiras no tā, kas izriet no Lēmuma Nr. 1/80, vai kurā ir noteikti nosacījumi, kas nav paredzēti šajā lēmumā. Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru gan no Eiropas Savienības tiesību pārākuma pār dalībvalsts iekšējām tiesībām, gan no tādas tiesību normas kā Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa tiešās iedarbības izriet, ka dalībvalstij nav atļauts vienpusēji grozīt Turcijas pilsoņu pakāpeniskas integrācijas uzņemošajā dalībvalstī sistēmas apjomu un tādējādi tām vairs nav iespējas veikt pasākumus, kas varētu apdraudēt tiesisko statusu, kurš šādiem pilsoņiem skaidri atzīts tiesību aktos par EEK un Turcijas asociāciju (šajā ziņā skat. 2000. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑65/98 Eyüp, Recueil, I‑4747. lpp., 40. un 41. punkts, un 2002. gada 19. novembra spriedumu lietā C‑188/00 Kurz, Recueil, I‑10691. lpp., 66.–68. punkts, kā arī 2010. gada 4. februāra spriedumu lietā C‑14/09 Genc, Krājums, I‑931. lpp., 36.–38. punkts).

57      Tā tas tieši ir gadījumā, kad runa ir par tāda veida tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamata lietā. Tādējādi tādā tiesiskajā regulējumā, kāds ir iekļauts Vc 2000 B2/8.3. sadaļā, ir ne tikai paredzēts noteikums, ka emigrējuša Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklim faktiski ir jādzīvo kopā ar šo darba ņēmēju trīs pirmos gadus, kamēr viņš uzturas uzņemošajā dalībvalstī, bet arī noteikums, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka apstāklis, ka pilngadīgs bērns apprecas vai izveido attiecības, pats par sevi pārrauj faktiskas ģimenes saites. Līdz ar to šis tiesiskais regulējums pilnvaro valsts iestādes automātiski atsaukt uzturēšanās atļauju ģimenes loceklim, kas ir šādā situācijā, kaut gan attiecīgā persona ir turpinājusi dzīvot kopā ar šo darba ņēmēju.

58      Tādējādi ir jākonstatē, ka šāda veida tiesiskais regulējums acīmredzami pārsniedz to pasākumu robežas, ko uzņemošā dalībvalsts drīkst veikt saskaņā ar Lēmumu Nr. 1/80. Tādi nosacījumi, kādi ir minēti iepriekšējā punktā, nekādā ziņā nav iekļauti Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā, kuras formulējums – tieši pretēji – ir vispārīgs un bez nosacījumiem, un tie arī nav pamatoti ar šīs tiesību normas pieņemšanas pamatā esošo mērķi.

59      Konkrētāk, attiecībā uz situāciju, kādā ir tāds ģimenes loceklis kā prasītāja pamata lietā, no iesniedzējtiesas secinājumiem izriet, ka kopš F. Pehlivanai dotās atļaujas iebraukt un uzturēties Nīderlandes teritorijā 1999. gadā līdz 2005. gada 1. aprīlim, kad viņa pameta ģimenes dzīvesvietu, lai apmestos uz dzīvi citā adresē, viņa nekad nav dzīvojusi atsevišķi, pārtraucot dzīvot vienā mājsaimniecībā kopā ar saviem vecākiem, kuri likumīgi uzturas uzņemošajā dalībvalstī un no kuriem vismaz viens ir bijis likumīgi nodarbināts šīs valsts darba tirgū.

60      Tādējādi no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka šajā gadījumā F. Pehlivana uzņemošajā dalībvalstī bez pārtraukuma ir uzturējusies vairāk nekā trīs gadus, pilnībā ievērojot Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā paredzētās prasības, kā arī mērķi, kas ir šīs tiesību normas pamats, proti, nodrošināt ģimenes apvienošanos.

61      Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka ieinteresētā persona vienmēr likumīgi ir dzīvojusi Nīderlandes teritorijā minētās tiesību normas nozīmē. Tādos apstākļos, kādi tiek aplūkoti pamata lietā, F. Pehlivanas uzturēšanās tiesības uzņemošajā valstī katrā ziņā nekādi neietekmē laulība, ko viņa noslēgusi pirms šīs pašas tiesību normas pirmajā ievilkumā paredzētā trīs gadu laika posma beigām, jo šī laulība šajā gadījumā nav pārtraukusi ieinteresētās personas faktisko kopdzīvi ar šo Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, ar kura starpniecību viņai tika ļauts iebraukt un uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā saistībā ar ģimenes apvienošanos.

62      Šī interpretācija turklāt ir saderīga ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklis, kas izpilda Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā paredzētos nosacījumus, tiesības, kas viņam ir atzītas šajā tiesību normā, var zaudēt tikai divos gadījumos, proti, vai nu tad, ja emigrējušā Turcijas pilsoņa klātbūtne uzņemošās dalībvalsts teritorijā viņa personīgās uzvedības dēļ rada reālu un būtisku apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai veselībai tā paša lēmuma 14. panta 1. punkta nozīmē, vai arī tad, ja ieinteresētā persona uz ilgāku laiku un bez leģitīma iemesla ir atstājusi šīs valsts teritoriju (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bozkurt, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Konkrētāk, kā Tiesa to jau ir atzinusi un pretēji tam, kas ir paredzēts pamata lietā aplūkojamajā tiesiskajā regulējumā, no tā izriet, ka apstāklis, ka strīdīgajā brīdī ieinteresētā persona ir pilngadīga, nekādā veidā neietekmē tiesības, ko viņa ir ieguvusi saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu (šajā ziņā it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ergat, 26. un 27. punkts, kā arī 2006. gada 16. februāra spriedumu lietā C‑502/04 Torun, Krājums, I‑1563. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

64      No visiem šiem apsvērumiem ir jāsecina, ka tādos apstākļos, kādi tiek aplūkoti pamata lietā, laulībai, ko Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklis ir noslēdzis pirms Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmajā ievilkumā paredzētā trīs gadu laika posma beigām, nav nekādas nozīmes saistībā ar uzturēšanās tiesību saglabāšanos personai, kam tās ir piešķirtas, ja vien visā šajā laika posmā šī persona faktiski dzīvo kopā ar šo darba ņēmēju. Tādējādi attiecīgajai dalībvalstij šajā gadījumā nebija pamata apšaubīt uzturēšanās tiesības, kas prasītājai pamata lietā izriet no Savienības tiesībām, un valsts tiesām tās ir pilnībā jāpiemēro, kā arī jāaizsargā tiesības, kas tajās ir tieši piešķirtas privātpersonām, nepiemērojot jebkuru tiesību normu, kas, iespējams, ir pretrunā minētās valsts tiesiskajam regulējumam (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Eyüp, 42. punkts, un lietā Kurz, 69. punkts).

65      Visbeidzot, ir jāprecizē, ka iepriekšējā punktā sniegtā interpretācija nav nesaderīga ar 1970. gada 23. novembrī parakstītā [Asociācijas līguma] Papildprotokola 59. panta prasībām. Tādu pašu iemeslu dēļ kā tie, kurus Tiesa ir izklāstījusi 2007. gada 18. jūlija sprieduma lietā C‑325/05 Derin (Krājums, I‑6495. lpp.) 62.–67. punktā, 2007. gada 4. oktobra sprieduma lietā C‑349/06 Polat (Krājums, I‑8167. lpp.) 21. punktā, kā arī iepriekš minētā sprieduma lietā Bozkurt 45. punktā, emigrējuša Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļa stāvoklis, ņemot vērā būtiskās atšķirības starp to attiecīgajām juridiskajām situācijām, nav salīdzināms ar dalībvalsts pilsoņa ģimenes locekļa stāvokli (šajā ziņā skat. 2010. gada 21. janvāra spriedumu lietā C‑462/08 Bekleyen, Krājums, I‑563. lpp., 37., 38. un 43. punkts).

66      Tādējādi, ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka:

–        šī tiesību norma nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ģimenes loceklis, kam attiecīgi ir atļauts pievienoties emigrējušam Turcijas izcelsmes darba ņēmējam, kurš jau ir likumīgi nodarbināts šīs valsts darba tirgū, zaudē tiesības, kas pamatotas ar ģimenes apvienošanos saskaņā ar to pašu tiesību normu, tikai tāpēc, ka pēc pilngadības sasniegšanas noslēdz laulību, kaut arī turpina dzīvot kopā ar šo darba ņēmēju pirmos trīs gadus, kamēr uzturas uzņemošajā dalībvalstī;

–        Turcijas pilsonim, piemēram, prasītājai pamata lietā, uz kuru attiecas minētā tiesību norma, ir pamats pieprasīt uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī, pamatojoties uz šo tiesību normu, lai gan viņš ir apprecējies pirms minētās pirmās daļas pirmajā ievilkumā paredzētā trīs gadu laika posma beigām, ja visā šajā laika posmā viņš faktiski ir dzīvojis kopā ar emigrējušo Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, ar kura starpniecību viņam tika ļauts iebraukt un uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā saistībā ar ģimenes apvienošanos.

67      Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz pārējiem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem vairs nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

68      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Asociācijas padomes, kas nodibināta ar Nolīgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Turciju, 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas izveidošanu 7. panta pirmās daļas pirmais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka:

–        šī tiesību norma nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ģimenes loceklis, kam attiecīgi ir atļauts pievienoties emigrējušam Turcijas izcelsmes darba ņēmējam, kurš jau ir likumīgi nodarbināts šīs valsts darba tirgū, zaudē tiesības, kas pamatotas ar ģimenes apvienošanos saskaņā ar to pašu tiesību normu, tikai tāpēc, ka pēc pilngadības sasniegšanas noslēdz laulību, kaut arī turpina dzīvot kopā ar šo darba ņēmēju pirmos trīs gadus, kamēr uzturas uzņemošajā dalībvalstī;

–        Turcijas pilsonim, piemēram, prasītājai pamata lietā, uz kuru attiecas minētā tiesību norma, ir pamats pieprasīt uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī, pamatojoties uz šo tiesību normu, lai gan viņš ir apprecējies pirms minētās pirmās daļas pirmajā ievilkumā paredzētā trīs gadu laika posma beigām, ja visā šajā laika posmā viņš faktiski ir dzīvojis kopā ar emigrējušo Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, ar kura starpniecību viņam tika ļauts iebraukt un uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā saistībā ar ģimenes apvienošanos.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.