1

Ar savu apelācijas sūdzību Centeno Mediavilla, Fumey, Gerhards, Hamilton, Hill, Huby, Klein, Lombardi, Millar, Moraitis, Palmer, Robinson, Rouxel, Silva Mendes, van den Hul, Von Nordheim Nielsen un Zouridakis lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedumu lietā T-58/05 Centeno Mediavilla u.c./Komisija (Krājums, II-2523. lpp.; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību par lēmumiem, ar kuriem katrs no viņiem tika iecelts amatā (turpmāk tekstā — “apstrīdētie lēmumi”) — daļā, kurā šajos lēmumos viņu klasifikācija pakāpē noteikta saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu, kas grozīti ar Padomes 2004. gada 22. marta Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004 (OV L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā “Noteikumi”) pārejas noteikumiem.

2

Regula Nr. 723/2004 stājās spēkā 2004. gada 1. maijā.

3

Noteikumu XIII pielikuma 2. panta 1. punktā ir noteikti atbilstības kritēriji starp Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumos redakcijā, kas bija spēkā līdz 2004. gada 30. aprīlim (turpmāk tekstā — “agrākie noteikumi”), paredzētajām ierēdņu pakāpēm un Noteikumos paredzētajām pakāpēm. Minētie kritēriji ir atspoguļoti šajā tabulā:

4

Noteikumu 5. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Vienādi amatā iecelšanas nosacījumi un dienesta karjera attiecas uz visiem ierēdņiem, kuri strādā vienā un tai pašā funkciju grupā”.

5

Noteikumu 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Iecēlējinstitūcija [(turpmāk tekstā — “IIN”)], vienpusīgi pieņemot lēmumu dienesta interesēs, neņemot vērā valsts piederību, katru ierēdni norīko, ieceļot vai pārceļot amatā savā kategorijā vai dienestā, kas atbilst ierēdņa pakāpei.”

6

Noteikumu 10. pantā, kura saturs atbilst agrāko noteikumu 10. pantam, ir paredzēts, ka “par jebkādu priekšlikumu Civildienesta noteikumu pārskatīšanai Komisija apspriežas” ar Civildienesta noteikumu komiteja, kurā ietilpst Kopienas iestāžu pārstāvji un to Personāla komiteju pārstāvji.

7

Noteikumu 31. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Atlasītos kandidātus ieceļ tās funkcijas grupas pakāpē, kas norādīta paziņojumā par konkursu, kuru tie izturējuši”.

8

Noteikumu XIII pielikuma ar nosaukumu “Pārejas posma pasākumi, kas piemērojami Kopienu ierēdņiem” 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Laika posmā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim Civildienesta noteikumu 5. panta 1. un 2. punktu aizstāj ar šādiem:

“1.   Amatus, uz kuriem attiecas šie Civildienesta noteikumi, klasificē četrās kategorijās — A *, B *, C * un D * pēc pakāpes lejupejošā secībā atbilstoši to pienākumu būtībai un svarīgumam, kas ir tiem piekritīgi.

2.   A * kategoriju veido divpadsmit pakāpes, B * kategoriju veido deviņas pakāpes, C * kategoriju veido septiņas pakāpes un D * kategoriju veido piecas pakāpes.”

2.   Jebkura atsauce uz amatā iecelšanas dienu attiecas uz dienesta uzsākšanas dienu”.

9

Noteikumu XIII pielikuma 12. pantā ir paredzēts:

“1.   Laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim atsauces uz AST un AD funkciju grupu pakāpēm Civildienesta noteikumu 31. panta 2. un 3. punktā veic šādi:

2.   Uz ierēdņiem, kas iecelti amatā no rezerves kandidātu sarakstiem, kas izveidoti pirms 2004. gada 1. maija publicēto konkursu rezultātā, Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkts neattiecas.

3.   Ierēdņi, kuri ir iekļauti rezerves kandidātu sarakstā pirms 2006. gada 1. maija un tiek iecelti amatā laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim:

10

Laikā no 2001. gada 11. aprīļa līdz 2002. gada 18. jūnijam Komisija Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī publicēja vairākus paziņojumus par vispārējo konkursu, lai izveidotu amatā iecelšanas rezervi administratoriem A 7/A 6 (COM/A/6/01, COM/A/9/01, COM/A/10/01, COM/A/1/02, COM/A/3/02 un CC/A/12/02), administratoru vietniekiem A 8 (COM/A/2/02) un asistentu vietniekiem B 5/B 4 (COM/B/1/02).

11

Šajos paziņojumos par konkursu iedaļā ar nosaukumu “Amatā iecelšanas noteikumi” bija precizēts, ka, iekļaujot konkursu veiksmīgos kandidātus rezerves sarakstos, viņus varēs iecelt amatā atkarībā no dienesta vajadzībām.

12

Paziņojumu par konkursu COM/A/l/02 un COM/A/2/02 D punktā ar nosaukumu “Vispārējā informācija” bija norādīts:

“Komisija ir formāli iesniegusi Padomei priekšlikumu par Noteikumu grozījumiem. Šis priekšlikums ietver tostarp jauno dienesta karjeras sistēmu. Šo konkursu veiksmīgie kandidāti tādējādi varētu saņemt piedāvājumu iecelšanai amatā, pamatojoties uz jaunajām Noteikumu normām pēc tam, kad tās būs pieņēmusi Padome.”

13

Paziņojumā par konkursu COM/A/3/02 bija ietverta gandrīz tāda pati norāde ar atsauci uz “jaunajām Noteikumu normām”.

14

Konkursu COM/A/6/01, COM/A/9/01 un COM/A/10/01 (turpmāk tekstā — “2001. gada konkursi”) rezultātā izveidoto rezerves kandidātu saraksti tika publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī2002. gada 19. novembrī (konkurss COM/A/6/01), 2003. gada 8. martā (konkurss COM/A/10/01) un 2003. gada 2. jūlijā (konkurss COM/A/9/01).

15

Vēstulēs, ar kurām 2001. gada konkursu veiksmīgos kandidātus informēja par viņu iekļaušanu rezerves kandidātu sarakstos, bija tostarp norādīts, ka šo sarakstu spēkā esamības termiņam jāizbeidzas 2003. gada 31. decembrī.

16

2003. gada decembra mēneša laikā Komisijas Ģenerāldirektorāts “Personāls un administrācija” nosūtīja katram 2001. gada konkursu veiksmīgajam kandidātam vēstuli, norādot viņiem, ka dažādo rezerves kandidātu sarakstu spēkā esamības termiņš ir pagarināts līdz 2004. gada 31. decembrim.

17

Konkursu COM/A/l/02, COM/A/2/02, COM/A/3/02, COM/B/1/02 un CC/A/12/02 rezultātā izveidoto rezerves kandidātu saraksti tika publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī attiecīgi 2003. gada 19. decembrī (konkurss CC/A/12/02), 2004. gada 23. martā (konkurss COM/A/1/02 un COM/A/2/02) un 2004. gada 18. maijā (konkurss COM/A/3/02 un COM/B/1/02).

18

Septiņpadsmit apelācijas sūdzības iesniedzēji tika iekļauti šajos rezerves sarakstos pirms 2004. gada 1. maija.

19

Fumey, Gerhards un Hamilton, kā arī Millar saņēma vēstuli ar piedāvājumu tikt ieceltiem amatā pirms 2004. gada 1. maija.

20

Visi apelācijas sūdzības iesniedzēji tika iecelti pārbaudāmo ierēdņu amatā, pamatojoties uz apstrīdētajiem lēmumiem, kas pieņemti pēc 2004. gada 1. maija un stājās spēkā laika posmā no šī datuma līdz 2004. gada 1. decembrim.

21

Ar šiem lēmumiem apelācijas sūdzības iesniedzēji tika klasificēti pakāpē, pamatojoties uz Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu, proti, B *3 pakāpē (konkurss COM/B/1/02), A *5 pakāpē (konkurss COM/A/2/02) vai A *6 pakāpē (visi pārējie konkursi).

22

Laikā no 2004. gada 6. augusta līdz 2004. gada 21. oktobrim katrs no apelācijas sūdzības iesniedzējiem, pamatojoties uz Noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par lēmumu, ar kuru viņš tika iecelts pārbaudāmā ierēdņa amatā, apstrīdot to daļā, kurā viņa klasifikācija, pamatojoties uz Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu, bija noteikta zemākā pakāpē nekā tā, kas bija norādīta paziņojumos par konkursu.

23

Ar lēmumiem, kas pieņemti no 2004. gada 21. oktobra līdz 2004. gada 22. decembrim, IIN noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtās sūdzības.

24

Ar vienu prasību, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegta 2005. gada 3. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzēji cēla prasību, lūdzot atcelt apstrīdētos lēmumus daļā, kurā viņu klasifikācija pakāpē ir noteikta, pamatojoties uz Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu, kā arī atjaunot viņu [dienesta] karjeru, piešķirt viņiem procentus par kavējumu, kas aprēķināti attiecībā uz kopējo summu, kas atbilst starpībai starp agrākajos noteikumos paredzēto atalgojumu un viņiem piemēroto atalgojumu, un, visbeidzot, piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25

Pamatojot savus prasījumus par [lēmumu] atcelšanu, apelācijas sūdzības iesniedzēji, pirmkārt, izvirzīja iebildi par Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkta prettiesiskumu, pamatojoties uz septiņiem argumentiem, kas attiecīgi ir agrāko noteikumu 10. panta pārkāpums, viņu tiesību, kas iegūtas pirms Noteikumu stāšanās spēkā, pārkāpums, kā arī tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principa, tiesiskās paļāvības principa, kā arī Noteikumu 31. panta 1. punkta un to 5. un 7. panta pārkāpums.

26

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija ar apstrīdētajiem lēmumiem ir pārkāpusi labas pārvaldības, rūpības, pārskatāmības, tiesiskās paļāvības aizsardzības, labticīguma, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, kā arī amata un pakāpes vienlīdzības principu.

27

Pirmās instances tiesa noraidīja prasību, atzīstot par nepamatotiem prasītāju (apelācijas sūdzības iesniedzēju) izvirzītos argumentus.

28

Tiesa pirmkārt, noraidīja iebildi par Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkta prettiesiskumu, uzskatot par nepamatotiem visus šīs iebildes pamatojumam izvirzītos argumentus.

29

Attiecībā uz agrāko noteikumu 10. panta otrās daļas otro teikumu Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 35.–42. punktā atgādināja, ka Komisijai ir apspriešanās pienākums, kas papildus formāliem priekšlikumiem attiecas uz jau izskatītu priekšlikumu būtiskiem grozījumiem, kurus tā veic. Vai konkrētajiem grozījumiem ir būtisks, redakcionāls vai ierobežots raksturs, saskaņā ar Pirmās instances tiesas viedokli ir jāizvērtē, ņemot vērā to priekšmetu un grozīto normu vietu visā pieņemšanai piedāvātajā sistēmā, nevis individuālo iedarbību, kāda tiem var būt attiecībā uz to personu stāvokli, kuras var skart to īstenošana.

30

Izskatāmajā lietā A *7 pakāpes aizstāšana ar A *6 pakāpi, kas paredzēta priekšlikumā par normu, kas šobrīd ir Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts, ir pārejas (pagaidu) noteikumu uz jauno dienesta karjeras struktūru redakcionāls grozījums, šīs struktūras vispārējā sistēma un pati būtība ar šiem grozījumiem nešķiet pārveidota tādējādi, lai pamatotu jaunu apspriešanos ar Civildienesta noteikumu komiteju.

31

Attiecībā uz prasītāju tiesību, kas iegūtas pirms Noteikumu stāšanās spēkā, pārkāpumu, kā arī tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 48.–62. punktā ir norādījusi, ka Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktam nav atpakaļejoša spēka. Tāpat tā ir noraidījusi argumentus saistībā ar iegūtajām tiesībām, apstiprinot, ka vispārējo konkursu veiksmīgo kandidātu iekļaušana atlases darbību rezultātā izveidotajos rezerves kandidātu sarakstos sniedz ieinteresētajām personām tikai tādu labumu kā vienīgi aicinājums tikt ieceltam pārbaudāmo ierēdņu amatā. Šis aicinājums noteikti ir īpašs attiecībā uz jebkurām iegūtajām tiesībām, jo konkursa veiksmīgā kandidāta, kas iekļauts vispārējo konkursu rezerves kandidātu sarakstā, klasifikāciju pakāpē nevar uzskatīt par iegūto [tiesību] tikmēr, kamēr attiecībā uz viņu nav pieņemts pareizas un atbilstošas formas lēmums par iecelšanu amatā. Vispārējo konkursu izturējušais kandidāts var atsaukties uz ierēdņa statusu un attiecīgi pieprasīt priekšrocības, ko sniedz noteikumu normas, vienīgi pēc tam, kad attiecībā uz viņu pieņemts šāds lēmums.

32

Attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa pārkāpumu, kas rodas, veiksmīgajiem viena un tā paša konkursa kandidātiem piemērojot atšķirīgus klasifikācijas kritērijus atkarībā no tā, vai viņi tikuši iecelti amatā pirms vai pēc Noteikumu stāšanās spēkā, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 75.– 90. punktā ir konstatējusi, ka šo divu kategoriju personas neatrodas salīdzināmās situācijās. Šajā ziņā tiesa secināja, ka, tā kā amatu, kurā ierēdni ieceļ, nosaka lēmumā par iecelšanu un šis lēmums var būt pamatots tikai ar tā pieņemšanas brīdī piemērojamajām normām, veiksmīgos vispārējā konkursa kandidātus, kas iekļauti rezerves sarakstos pirms 2004. gada 1. maija, bet iecelti amatā pēc šī datuma, var tiesiski klasificēt pakāpē, vienīgi pamatojoties uz jaunajiem kritērijiem, kas ir spēkā brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par viņu iecelšanu pārbaudāmo ierēdņu amatā. Savukārt veiksmīgie šo pašu konkursu kandidāti, kas iecelti amatā pirms 2004. gada 1. maija, ir noteikti jāklasificē pakāpē, pamatojoties uz agrākajiem kritērijiem, kas vēl bija spēkā viņu iecelšanas amatā brīdī, bet zaudēja spēku pēc šī datuma sakarā ar jauno noteikumu stāšanos spēkā.

33

Saistībā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu tiktāl, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēji no paziņojumiem par konkursu, kas viņus attiecīgi skar, bija guvuši pārliecību, ka attiecībā uz viņiem tiks piemērotas agrāko noteikumu normas, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 95.–99. punktā ir norādījusi uz pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru neviens nevar atsaukties uz šī principa pārkāpumu, ja nav precīzu solījumu, ko viņam būtu sniegusi administrācija, un konstatējusi, ka lietas materiālos nav neviena pierādījuma, kas apelācijas sūdzības iesniedzējiem ļautu secināt, ka Kopienu iestādes būtu viņiem sniegušas jebkādus solījumus, kas varētu radīt tiesiskās cerības, ka, ieceļot viņus amatā, tiks saglabāti agrāko noteikumu kritēriji par ierēdņu klasificēšanu pakāpē. Gluži pretēji, atsevišķos paziņojumos par konkursu un atsevišķās Komisijas vēstulēs esot precizēts, ka veiksmīgie minēto konkursu kandidāti var saņemt piedāvājumu tikt ieceltiem amatā, pamatojoties uz jauno noteikumu normām.

34

Attiecībā uz Noteikumu 31. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā ar paziņojumā par konkursu norādītās funkciju grupas pakāpes atbilstību pakāpei, kas piešķirta, ieceļot amatā, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 108.–115. punktā ir norādījusi, ka tādai pagaidu normai kā Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 2. punkts ir raksturīgi būt izņēmumam no atsevišķām noteikumu normām, kuru piemērošanu noteikti skar režīma izmaiņas. Šajā normā paredzētais izņēmums nepārsniedz to, kas izriet no personu, kuras atlasītas, veicot konkursa procedūras, kas tikušas uzsāktas un pabeigtas, pamatojoties uz agrākajiem noteikumiem, iecelšanas ierēdņa amatā noteikumu normu ietvaros.

35

Attiecībā uz Noteikumu 5. un 7. panta pārkāpumu saistībā ar amata un pakāpes vienlīdzības principu Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 124.–131. punktā ir uzskatījusi, ka tiktāl, ciktāl Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktā ir noteikti pārejas pasākumi no agrākajiem noteikumiem uz Noteikumiem, šai normai kā lex specialis ir augstāks spēks nekā vispārējām noteikumu normām attiecībā uz ierēdņu klasifikāciju, it īpaši, Noteikumu 5. un 7. pantam.

36

Otrkārt, attiecībā uz to, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem ir pārkāpti vispārējie labas pārvaldības, pārskatāmības, tiesiskās paļāvības aizsardzības, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas, amata un pakāpes vienlīdzības, labticīguma un rūpības principi, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 147.–155. punktā ir konstatējusi, ka ne paziņojumos par konkursu, ne prasītājiem adresētajās vēstulēs par rezerves kandidātu saraksta spēkā esamības termiņa pagarināšanu nav norādīts, ka, veicot iecelšanu amatā, jaunie klasifikācijas pakāpē kritēriji var ietvert grozījumus, ar kuriem tiek pazeminātas paziņojumos par konkursu norādītās amatā iecelšanas pakāpes.

37

Apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

38

Komisija un Padome lūdz Tiesu:

39

Padome apgalvo, ka atsevišķi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti ir nepieņemami, jo tajos nav norādīti Pirmās instances tiesas pieļautie Kopienu tiesību pārkāpumi, bet tie ir vērsti vienkārši uz to, lai atkārtoti izvērtētu argumentus, ko viņi izvirzījuši pirmajā instancē.

40

Kā to norādījusi arī ģenerāladvokāte savu secinājumu 31. punktā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apelācijas sūdzība ir nepieņemama, ja, neietverot argumentus, kuros konkrēti norādīta attiecīgajā spriedumā pieļautā tiesību kļūda, tajā ir tikai atkārtoti vai burtiski vēlreiz minēti Pirmās instances tiesā jau izvirzītie pamati un argumenti. Savukārt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Pirmās instances tiesas veikto Kopienu tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau izmantoti Pirmās instances tiesā, minētajam procesam daļēji zustu jēga (kā pēdējo īpaši skat. Tiesas 2007. gada 29. novembra spriedumu lietā C-10/06 P de Bustamante Tello/Padome, Krājums, I-10381. lpp., 28. punkts).

41

Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji katrā no to apelācijas sūdzības pamatiem ir norādījuši tiesību kļūdas, ko, iespējams, ir pieļāvusi Pirmās instances tiesa konkrētās pārsūdzētā sprieduma daļās. Tādēļ tas, ka viņi šajā kontekstā atkārto pirmajā instancē izvirzītos argumentus, nekādi nevar ietekmēt viņu apelācijas sūdzības pamatu pieņemamību.

42

No tā izriet, ka visi apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie pamati ir uzskatāmi par pieņemamiem.

43

Apelācijas sūdzības iesniedzēji, pamatojot savu apelācijas sūdzību, norāda uz vairākām kļūdām tiesību piemērošanā, ko Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi, izvērtējot iebildi par Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkta prettiesiskumu. Šajā sakarā viņi it īpaši norāda uz agrāko noteikumu 10. panta pārkāpumu, uz viņu tiesību, kas iegūtas pirms Noteikumu stāšanās spēkā, pārkāpumu, kā arī uz tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, Noteikumu 5., 7., un 31. panta pārkāpumu un attiecībā uz vairākiem Pirmās instances tiesas veiktā vērtējuma punktiem — pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

44

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd arī Pirmās instances tiesas veikto vērtējumu saistībā ar pamatiem, kas izvirzīti, lai pamatotu apstrīdēto lēmumu prettiesiskumu. Šajā sakarā viņi apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu un ir pieļāvusi kļūdu šo lēmumu tiesiskuma vērtējuma pamatojumā.

45

Apelācijas sūdzības iesniedzēji, pamatojoties it īpaši uz Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. septembra spriedumu lietā T-13/97 Losch/Eiropas Kopienu Tiesa (Recueil FP, I-A-543. un II-1633. lpp.), apgalvo, ka pretēji tam, ko Pirmās instances tiesa uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 35.–42. punktā, Komisijas priekšlikuma grozījums, saskaņā ar kuru Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktā A 7 pakāpe ir aizstājama ar A *6 pakāpi, kas piešķirama personām, kuras jau pirms 2004. gada 1. maija ir iekļautas A 7 pakāpes rezerves sarakstos, pēc būtības ietekmē Noteikumu normas.

46

Šajā sakarā viņi apgalvo, ka šāda grozījuma iedarbība salīdzinājumā ar agrāko priekšlikumu ir jāizvērtē nevis tikai atkarībā no grozīto normu priekšmeta un vietas visā reformas sistēmā, bet, ņemot vērā arī iedarbību uz attiecīgo ierēdņu situāciju. Izskatāmajā lietā minētajiem grozījumiem, kā tas arī esot atzīts pārsūdzētā sprieduma 42. punktā, esot būtiska iedarbība gan uz minēto ierēdņu karjeru, gan atalgojumu. Līdz ar to priekšlikuma grozījums būtu jāapspriež ar Noteikumu komiteju.

47

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav sniegusi pienācīgu pamatojumu secinājumam, saskaņā ar kuru A 7 pakāpes aizstāšana ar A *6 pakāpi “iekļaujas dienesta karjeras reorganizācijas vispārējā sistēmā un kopējā perspektīvā”. Šādu pazemināšanu pakāpē nevarot uzskatīt par normu, kas ļauj īstenot dienesta karjeras sistēmas attīstību.

48

Komisija un Padome norāda, ka priekšlikums par Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkta grozījumu nav “būtisks” iepriekš minētā sprieduma lietā Losch/Eiropas Kopienu Tiesa izpratnē. Tas esot maznozīmīgs pagaidu normas, kas piemērojama ierobežotam personu lokam, grozījums un attiecīgi iekļaujoties dienesta karjeras reorganizācijas vispārējā sistēmā, kas bija viens no galvenajiem reformas balstiem attiecībā uz visiem ierēdņiem.

49

Saskaņā ar EKL 283. pantu Padome pēc Komisijas priekšlikuma un, apspriedusies ar pārējām attiecīgajām iestādēm, pieņem Noteikumus.

50

Gan agrāko noteikumu, gan Noteikumu 10. pantā ir paredzēta Civildienesta noteikumu komiteja, kurā iekļauti Kopienas iestāžu pārstāvji, un noteikts vienāds to Personāla komiteju pārstāvju skaits. Tajā ir arī paredzēts, ka ar šo komiteju tiek apspriests jebkurš priekšlikums Civildienesta noteikumu pārskatīšanai un ka šādas pārskatīšanas ietvaros tā var izteikt priekšlikumus.

51

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa, pārsūdzētā sprieduma 36.–40. punktā konstatējot, ka Noteikumu 10. panta formulējums ir acīmredzami nesaderīgs ar šauru interpretāciju, ir atzinusi, ka Komisijai ir pienākums no jauna apspriesties ar Noteikumu komiteju, pirms Padome pieņem attiecīgo tiesību normu, ja šie priekšlikuma par Noteikumiem grozījumi būtiski ietekmē priekšlikuma jēgu, bet šādu pienākumu neuzliek redakcionāli grozījumi un grozījumi ar ierobežotu iedarbību. Tāpat tiesa, atsaucoties uz 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-280/93 Vācija/Padome (Recueil, I-4973. lpp.), ir uzskatījusi, ka grozījumu būtiskais raksturs ir jāizvērtē, ņemot vērā grozīto normu priekšmetu un vietu visā pieņemšanai piedāvātajā sistēmā, nevis individuālo iedarbību, kāda tām var būt attiecībā uz konkrētajiem ierēdņiem.

52

Pirmās instances tiesa turklāt ir konstatējusi, ka izskatāmajā lietā Kopienu likumdevēja izteiktā priekšlikuma grozījums nav būtisks, jo tas ir reformas papildu elements, kas iekļaujas dienesta karjeras reorganizācijas vispārējā sistēmā un kopējā perspektīvā.

53

Šādā vērtējumā, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā. Tā kā šis grozījums būtiski neatšķiras no teksta, kas iesniegts minētajai Noteikumu komitejai, kura attiecīgi varēja paust savu viedokli par iespēju paredzēt atšķirīgas iecelšanas amatā pakāpes ierēdņiem, veiksmīgajiem konkursu, kas notikuši pirms reformas stāšanās spēkā, kandidātiem, kuri tikuši iecelti amatā pirms šī datuma, un tiem, kuri tikuši iecelti amatā pēc šī datuma, nebija vajadzīga jauna apspriešanās ar minēto komiteju.

54

Turklāt nav pamatots apelācijas sūdzībā izvirzītais arguments par pārsūdzētā sprieduma pamatojuma nepietiekamību, jo šī sprieduma 40. punktā ietvertā secinājuma pamatojums ir precīzi izklāstīts minētā sprieduma 39. punktā, kurā Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka “Eiropas Kopienu ierēdņu klasifikācijas pakāpju un atalgojuma līmeņa pārstrukturēšana, kas izriet no Kopienu likumdevēja īstenotās dienesta karjeru reformas, nozīmē nekavējoties ieviest jauno ierēdņu amatā iecelšanas pakāpju pazemināšanu, saistot to ar noteikumu par viņu dienesta karjeras iespēju attīstīšanu”. Tas Pirmās instances tiesai minētajā 40. punktā, neradot pamatu izvirzītajam pārmetumam, ļāva spriest, “ka sākotnēji paredzētās A 7 pakāpes aizstāšana ar A *6 pakāpi ir reformas papildu elements, kas iekļaujas dienesta karjeru reorganizācijas vispārējā sistēmā un kopējā perspektīvā”.

55

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie argumenti ir jānoraida kā nepamatoti.

56

Pamatojot argumentu par iegūto tiesību pārkāpumu, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini nav atzinusi, ka pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas datumiem viņi varēja iegūt tiesības uz to, ka tiek ievērota paziņojumos par konkursu norādītā klasifikācija. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka, pat ja paziņojums par konkursu un iekļaušana rezerves sarakstā nerada tiesības uz iecelšanu amatā, tie rada tiesības visiem konkursu dalībniekiem, bet a fortiori tiem, kas iekļauti šajā sarakstā, uz attieksmi atbilstoši šim paziņojumam (1985. gada 20. jūnija spriedums lietā 138/84 Spachis/Komisija, Recueil, 1939. lpp.), kā arī tiesības attiecīgā gadījumā tikt ieceltiem amatā tādā līmenī un funkciju grupā, kas norādīta minētajā paziņojumā. Tātad šajā rezerves sarakstā iekļautie kandidāti iegūstot tiesības uz to, ka viņu iespējamās iecelšanas amatā brīdī tiek ievēroti šie iecelšanas amatā nosacījumi. Turklāt viņi norāda, ka pieci no viņiem lēmumus par iecelšanu amatā saņēmuši pirms 2004. gada 1. maija un ka attiecībā uz šiem lēmumiem ir piemērojami agrākie noteikumi. Tā kā Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav atbildējusi uz šiem argumentiem, tā neesot ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

57

Komisija iebilst, ka iegūto tiesību ievērošana likumdevējam ir saistoša gadījumā, kad tiesiskā situācija ir galīgi noteikta, pamatojoties uz agrākajiem tiesību aktiem, un ka tajos paredzēto reālo priekšrocību īstenošana attiecībā uz darbiniekiem vairs nav atkarīga ne no viena tiesību akta, ne arī no jebkādas nerīkošanās, ko pieļāvusi publiskās varas iestāde, kam attiecībā uz darbiniekiem ir rīcības brīvība, pat izvērtēšanas pilnvaras.

58

Tiesiskā situācija, ko nodrošina iekļaušana vispārējā konkursa rezultātā sagatavotajā rezerves sarakstā, neradot iegūtās tiesības, bet aicinājumu tikt ieceltam amatā, jo fakts, kas rada tiesības saistībā ar Noteikumu normām, izrietot no akta par iecelšanu amatā. Tātad apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojums, ka rezerves sarakstā iekļautās personas nav tikušas aicinātas pretendēt uz plašākām tiesībām, proti, uz iecelšanu pārbaudāmā ierēdņa amatā, bet tām bijušas šaurākas tiesības, proti, uz noteiktu iecelšanas amatā pakāpi, esot pretrunīgs.

59

Padome, kas izvirza līdzīgus argumentus Komisijas izvirzītajiem, piebilst, ka paziņojums par konkursu, kas, protams, ir saistošs IIN, neliedz likumdevējam karjeras sistēmas reformas ietvaros noteikt konkursa pakāpju līdzvērtību ar iecelšanas amatā pakāpēm saskaņā ar jauno sistēmu.

60

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka juridiskajai saiknei starp ierēdņiem un administrāciju ir normatīvs, nevis līgumattiecību raksturs (šajā sakarā skat. 1975. gada 19. marta spriedumu lietā 28/74 Gillet/Komisija, Recueil, 463. lpp., 4. punkts). No tā izriet, ka likumdevējs jebkurā brīdī var grozīt ierēdņu pienākumus un tiesības.

61

Principā tiesību akti, ar ko groza tiesību normas, tādi kā regulas, ar kurām groza Civildienesta noteikumus, attiecas — ja nav paredzētas atkāpes — uz nākotnes situācijām, kas radušās, pamatojoties uz agrāko tiesību aktu (šajā sakarā skat. 1999. gada 29. jūnija spriedumu lietā C-60/98 Butterfly Music, Recueil, I-3939. lpp., 24. punkts).

62

Citādi tas ir vienīgi attiecībā uz situācijām, kas ir radušās un galīgi īstenotas, pamatojoties uz agrāko tiesību normu, kura radījusi iegūtās tiesības (šajā sakarā skat. 1970. gada 14. aprīļa spriedumu lietā 68/69 Brock, Recueil, 171. lpp., 7. punkts; 1973. gada 5. decembra spriedumu lietā 143/73 SOPAD, Recueil, 1433. lpp., 8. punkts, un 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 270/84 Licata/CES, Recueil, 2305. lpp., 31. punkts).

63

Tiesības uzskata par iegūtām, ja tās radījušais fakts ir noticis pirms tiesību akta grozījuma. Tomēr tas tā nav attiecībā uz tiesībām, kuras radījušais fakts tomēr nav īstenojies, pamatojoties uz tiesību aktu, kurš ir grozīts.

64

Izskatāmajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēji Noteikumu spēkā stāšanās brīdī bija veiksmīgie konkursu kandidāti, kas iekļauti rezerves sarakstos. Šādā statusā viņiem nebija nekādu iegūto tiesību tikt ieceltiem amatā, bet viņi vienīgi tika aicināti tikt ieceltiem amatā. Viņu klasifikācija pakāpē bija pakārtota viņu iecelšanai amatā, kas izriet no IIN pilnvarām.

65

No tā izriet, ka tiktāl, ciktāl situācija, kas rada apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz noteiktu iecelšanas amatā nosacījumu ievērošanu, nebija beigusies pirms Noteikumu stāšanās spēkā, viņiem nevar būt nekādu iegūto tiesību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Gillet/Komisija, 5. punkts).

66

Šādi apsvērumi vienlīdz attiecas uz tiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem, kuri tika iecelti pārbaudāmo ierēdņu amatā pirms 2004. gada 1. maija, un uz tiem, kuri tika iecelti ierēdņa amatā pēc šī datuma.

67

Tādēļ, izskatāmajā lietā konstatējot iegūto tiesību neesamību attiecībā uz konkrēto konkursu kandidātiem, pārsūdzētajā spriedumā nekādi nav pārkāpts apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītais princips un ir tiesiski pietiekami atbildēts uz jautājumiem, ko tie bija izvirzījuši pirmajā instancē.

68

Tādēļ šis arguments ir jāuzskata par nepamatotu.

69

Attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa pārkāpumu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka šo principu ievērošanas nolūkā visi veiksmīgie konkursu kandidāti ietilpst vienā un tajā pašā kategorijā. Tātad Pirmās instances tiesa neesot ievērojusi minēto principu, uzskatot, ka ne visām personām, kas ir viena un tā paša konkursa veiksmīgie kandidāti, ir tiesības tikt klasificētām saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti paziņojumā par šo konkursu.

70

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Pirmās instances tiesa, izdarot šādu konstatējumu, ir atzinusi likumdevēja tiesības grozīt noteikumu normas, nenodrošinot vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa ievērošanu. Tātad tiesa, pirmkārt, esot izslēgusi iespēju veikt tiesas kontroli pār likumdevēja pilnvarām pretēji pašiem tiesiskas valsts pamatiem un, it īpaši, pretēji varas dalīšanas principam un, otrkārt, esot pārkāpusi tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā. Kopienu tiesai savukārt būtu jāizvērtē, vai attieksmes atšķirība, kas rodas, stājoties spēkā tiesību normu grozījumiem, ir uzskatāma par pamatotu.

71

Tāpat Pirmās instances tiesa neesot izskaidrojusi iemeslus, kas bijuši pamatā tās izvēlei nepiemērot savu 1998. gada 30. septembra spriedumu lietā T-121/97 Ryan/Revīzijas palāta (Recueil, II-3885. lpp.), kurā tā konstatēja vienlīdzības principa pārkāpumu saistībā ar Eiropas Kopienu Revīzijas palātas locekļu tiesībām uz pensiju.

72

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda uz kļūdu tiesību piemērošanā, kas esot pieļauta pārsūdzētā sprieduma 89. punktā, tiktāl, ciktāl tajā Pirmās instances tiesa esot noraidījusi diskrimināciju vecuma dēļ, jo apelācijas sūdzības iesniedzēji, it īpaši gados vecākie, Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkta piemērošanas dēļ ir klasificēti dienesta karjeras līmeņa sākumā, lai gan viņu iecelšanas amatā A 7/A 6 vai B 5/B 4 pakāpē procesā tika ņemta vērā profesionālā pieredze, kas turklāt tika pieprasīta.

73

Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesas argumentācija nekādi nav pamatota ar premisu, saskaņā ar kuru Kopienu likumdevējam neesot saistošs vienlīdzīgas attieksmes princips. Gluži pretēji, tiesa ir vēlējusies noskaidrot jautājumu par šī principa piemērojamību laikā un pamatojusies uz konstatējumu, ka likumdevējam ir pilnvaras pieņemt noteikumu grozījumus attiecībā uz nākotnes periodiem, ja uzskata tos par atbilstošiem dienesta interesēm. Tādēļ Komisija uzskata, ka, pat ja šādi grozījumi rada ierēdņiem nelabvēlīgāku situāciju par to, ko radīja agrākās normas, ierēdņi nevar pieprasīt tādas tiesiskās situācijas saglabāšanu, kas tiem konkrētajā brīdī var sniegt priekšrocības.

74

Vienlīdzīgas attieksmes principam neesot piemērojamības laikā tādā nozīmē, ka tas neizslēdzot tiesību normu mainīgumu. Tātad šim principam nav pretrunā, ka saskaņā ar jaunajām tiesību normām situācijas, kas radusies, pamatojoties uz agrāko tiesisko regulējumu, nākotnes sekas tiek regulētas atšķirīgi no tā, kā šī situācija tikusi regulēta pirms tiesību normas grozījuma.

75

Padome izvirza Komisijas argumentiem līdzīgus argumentus. Tā piebilst, ka, piemērojot vienlīdzīgas attieksmes principu saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītajiem kritērijiem, tiktu panākta nevienlīdzīga attieksme attiecībā uz ierēdņiem, kas iecelti amatā pēc 2004. gada 1. maija, atkarībā no tā, vai viņi ir konkursu, kas notikuši pirms, vai konkursu, kas notikuši pēc šī datuma, veiksmīgie kandidāti. Savukārt Padome uzskata, ka ierēdņi, kas iecelti amatā pēc šī datuma, ietilpst vienā un tajā pašā kategorijā, kam ir tiesības uz vienu un to pašu attieksmi saskaņā ar noteikumiem.

76

Kā tas arī izriet no Tiesas judikatūras, Eiropas Kopienu Civildienesta tiesībās piemērojamais vienlīdzīgas attieksmes princips tiek pārkāpts gadījumā, ja attiecībā uz divām personu kategorijām, kuru faktiskajā un tiesiskajā situācijā nav vērojamas būtiskas atšķirības, tiek piemērota atšķirīga attieksme, ieceļot šīs personas amatā, un ja šāda attieksme nav objektīvi pamatota (šajā sakarā skat. 2001. gada 11. janvāra spriedumu lietā C-459/89 P Martínez del Peral Cagigal/Komisija, Recueil, I-135. lpp., 50. punkts).

77

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 79.–83. punktā ir pamatojusies uz konstatāciju, ka prasītājus klasificēt pakāpē varēja, vienīgi piemērojot kritērijus, kas paredzēti Noteikumos, bet, it īpaši, Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktā, kas bija spēkā brīdī, kad tika pieņemti apstrīdētie lēmumi par viņu iecelšanu ierēdņa amatā. Tiesa no tā ir secinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējus nevar uzskatīt par tādiem, kas ietilpst vienā un tajā pašā personu kategorijā ar to pašu konkursu veiksmīgajiem kandidātiem, kuri tika iecelti amatā pirms 2004. gada 1. maija, un ka bija jāpiemēro pirms reformas spēkā esošais tiesiskais regulējums. Tādējādi tā ir nospriedusi, ka šī norma, paredzot apelācijas sūdzības iesniedzējiem no citiem ierēdņiem piemērojamā režīma atšķirīgu režīmu, nekaitē nediskriminācijas principam.

78

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka principā likumdevējam, pieņemot tiesību normas, it īpaši tās, kas piemērojamas Kopienu Civildienesta jomā, ir jāievēro vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips.

79

Tomēr izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka likumdevējs, pieņemot Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu, kurā paredzēta atšķirīga attieksme attiecībā uz ierēdņiem — viena un tā paša konkursa veiksmīgajiem kandidātiem, kas attiecīgi iecelti amatā pirms un pēc reformas, nav pārkāpis šo principu, jo atšķirīgā attieksme skar ierēdņus, kas neietilpst vienā un tajā pašā kategorijā.

80

Kā to konstatējusi arī Pirmās instances tiesa, apelācijas sūdzības iesniedzēji, kas iecelti ierēdņa amatā pēc 2004. gada 1. maija, neatrodas vienā un tajā pašā tiesiskajā situācijā ar ierēdņiem, kas iecelti amatā pirms šī datuma, jo reformas spēkā stāšanās brīdī viņi, atšķirībā no ierēdņiem, kas jau bija iecelti amatā, tikai tika aicināti tikt ieceltiem amatā.

81

Tāpat šāda atšķirīga attieksme ir pamatota ar objektīvu un no Kopienu likumdevēja gribas neatkarīgu elementu, proti, iecelšanas amatā datumu, par kuru lemj IIN. Turklāt ir jāpiebilst, ka jauno noteikumu regulējuma pakāpeniskas ieviešanas ietvaros Kopienu likumdevējs, izsverot dažādu kategoriju ierēdņu intereses, varēja tiesiski nolemt, ka personu, kas atrodas apelācijas sūdzības iesniedzēju konkrētajā situācijā, iecelšana amatā notiks saskaņā ar jauno tiesisko regulējumu, kas viņiem visiem nodrošinās labvēlīgāku attieksmi par to, kāds piemērots ierēdņiem — veiksmīgajiem pēc 2004. gada 1. maija notikušo konkursu kandidātiem, kas pēc tam iecelti amatā.

82

No šiem apsvērumiem izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, Pirmās instances tiesa, pirmkārt, ir izteikusi savu viedokli par vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu saistībā ar Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu un, otrkārt, nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā, veicot vērtējumu par šī principa ievērošanu.

83

Turklāt attiecībā uz šķietamo diskrimināciju vecuma dēļ, uz ko apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda saistībā ar gados vecāko apelācijas sūdzības iesniedzēju situāciju, ir jāatzīmē — kā to pamatoti apstiprinājusi arī Pirmās instances tiesa —, ka Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktā norādītie klasifikācijas kritēriji acīmredzami ir tādi, kas nekādi neattiecas uz konkrēto konkursu veiksmīgo kandidātu vecuma ņemšanu vērā, un turklāt saistībā ar kategoriju A tajos ir paredzēta atšķirība starp pamata pakāpi A *5 (agrākā pakāpe A 8) un augstāku pakāpi A *6 (agrākā pakāpe A 7/A 6).

84

Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti par vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa, varas dalīšanas principa un normu hierarhijas principa pārkāpumu, kā arī par tiesību uz tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu ir jānoraida.

85

Turklāt, ņemot vērā, ka šajā jautājumā pārsūdzētais spriedums ir pietiekami pamatots, Pirmās instances tiesai nevar pārmest, ka šī sprieduma pamatojumā tā nav izskaidrojusi atšķirību starp savu vērtējumu šajā lietā un vērtējumu, ko tā sniegusi savā agrākajā spriedumā iepriekš minētajā lietā Ryan/Revīzijas palāta.

86

No tā izriet, ka Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu un ka šis arguments ir jānoraida.

87

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Pirmās instances tiesa, apstiprinot, ka administrācija nav sniegusi nekādu precīzu solījumu attiecībā uz viņu klasifikāciju, neesot ņēmusi vērā tiesiskās paļāvības principu un sagrozījusi faktus. Viņi uzsver, ka ne vien paziņojumos par konkursu nav bijis nekādas norādes par to, ka tiek gatavoti agrāko noteikumu grozījumi, un ka visa interneta vietnēs pieejamā rakstveida informācija attiekusies uz šiem minētajiem noteikumiem, bet ka turklāt četriem no viņiem neesot sniegtas nekādas norādes par jauno tiesisko regulējumu — ne vēstulēs ar darba piedāvājumu, kas saņemtas pirms reformas stāšanās spēkā, ne medicīniskās pārbaudes sakarā ar pieņemšanu darbā laikā. Ar “grozītu” vēstuli, kurā izteikts piedāvājums tikt ieceltam amatā, administrācija esot informējusi Fumey dienā, kad viņa stājās amatā, bet Gerhards, Hamilton un Millar — četras dienas pirms viņu stāšanās amatā.

88

Komisija un Padome iebilst, ka solījumus, ko sniegusi administratīvā iestāde, nevar ņemt vērā, lai izvērtētu Kopienu likumdevēja aktu tiesiskumu. Tātad argumentiem, kas attiecas uz vairākiem apelācijas sūdzībā ietvertajiem faktiskajiem apstākļiem, nav nozīmes saistībā ar iebildi par prettiesiskumu, kas izvirzīta attiecībā uz Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu. Turklāt tās piebilst, ka administrācijas solījumi, kuros nav ņemtas vērā piemērojamās tiesību normas, nevar radīt attiecīgajai personai tiesisko paļāvību. Katrā ziņā Komisija un Padome uzskata, ka Pirmās instances tiesa esot ņēmusi vērā vairāku apelācijas sūdzības iesniedzēju situāciju atšķirību.

89

Attiecībā uz šķietamo tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 98. punktā ir uzskatījusi, ka lietas materiālos nav neviena elementa, kas apelācijas sūdzības iesniedzējiem ļautu secināt, ka Kopienu iestādes viņiem būtu sniegušas kaut kādus solījumus, kuri var radīt tiesiskas cerības, ka, veicot ierēdņu iecelšanu amatā, tiks saglabāti agrākie noteikumu kritēriji attiecībā uz viņu klasifikāciju pakāpē.

90

Ir skaidrs, ka izskatāmajā lietā atsevišķi apelācijas sūdzības iesniedzēji pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas no administrācijas ir saņēmuši norādes attiecībā uz viņu klasifikāciju saskaņā ar kritērijiem, kas norādīti paziņojumā par konkursu. Tomēr šīs norādes bija papildinātas ar brīdinājumiem par iespēju saņemt priekšlikumu par iecelšanu amatā, pamatojoties uz jaunajiem Noteikumiem.

91

Pat ja šīs norādes tiktu uzskatītas par noteiktiem solījumiem, kas adresātiem varētu radīt tiesisko paļāvību, ir jāizslēdz iespēja, kā to darījusi arī Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 95. punktā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji var atsaukties uz tiesisko paļāvību, apstrīdot normatīvo aktu, ar kuru ir pamatoti apstrīdētie lēmumi. Indivīdi nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu jaunu normatīvo aktu, it īpaši jomā, kurā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība (it īpaši skat. 1998. gada 19. novembra spriedumu lietā C-284/94 Spānija/Padome (Recueil, I-7309. lpp., 43. punkts).

92

Kā to savu secinājumu 121. punktā ir norādījusi arī ģenerāladvokāte, administrācijas akti nevar ierobežot likumdevēja rīcības brīvību un — vēl jo vairāk — tie nevar būt arī tiesiskuma parametrs, kas likumdevējam būtu jāievēro.

93

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti attiecībā uz tiesiskās paļāvības pārkāpumu nav pamatoti un argumentiem saistībā ar pierādījumu sagrozīšanu nav nozīmes.

94

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts ir pretrunā ar Noteikumu 31. pantu attiecībā uz kandidātu tiesībām tikt ieceltiem amatā paziņojumā par konkursu norādītās funkciju grupas pakāpē. Šajā sakarā viņi norāda, ka apstrīdētajām pagaidu normām attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem un IIN ir galīga, nevis pagaidu iedarbība. Apelācijas sūdzības iesniedzēji esot galīgi iecelti amatā saskaņā ar tā sauktajām “pagaidu” normām, un klasifikācija, kas noteikta viņu iecelšanas amatā datumā, attieksies uz visu viņu dienesta karjeru. Tāpat viņi norāda, ka Pirmās instances tiesa neesot izskaidrojusi iemeslu, kādēļ Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktā ir ietverta atkāpe no pagaidu noteikumiem, kas piemērojami pārējiem ierēdņiem.

95

Komisija uzskata, ka attiecībā uz pagaidu vai galīgo klasifikāciju ir jānošķir tiesību norma, no vienas puses, un tiesiskās sekas, ko rada uz šīs normas pamata pieņemtais lēmums, no otras puses. Par pagaidu normām esot uzskatāmas tiesību normas ar ierobežotu piemērošanas jomu, kas attiecas uz noteiktā brīdī vai noteiktā periodā eksistējošām situācijām. Savukārt lēmuma, kas pieņemts, pamatojoties uz pagaidu normu, tiesiskās sekas varot būt galīgas. Tātad Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkta pagaidu raksturs esot pilnībā saderīgs ar lēmuma par klasifikāciju pakāpē galīgo raksturu.

96

Padome piebilst, ka minētais 12. panta 3. punkts var būt atkāpe no Noteikumu 31. panta tādēļ, ka abas normas atrodas vienā un tajā pašā tiesību aktā un vienā un tajā pašā hierarhijas pakāpē un ka turklāt pirmajā normā esot paredzēta specifiska situācija, turpretim otrajā esot ietverts vispārējs noteikums. Tātad pietiekot ar to, ka Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts ir lex specialis (speciālā norma) attiecībā uz Noteikumu 31. pantu, lai izslēgtu jebkādu abu šo normu nesaderīgumu.

97

Saskaņā ar Noteikumu 31. panta 1. punktu veiksmīgos konkursu kandidātus “ieceļ tās funkcijas grupas pakāpē, kas norādīta paziņojumā par konkursu, kuru tie izturējuši”.

98

Pirmās instances tiesa, izsakot viedokli par argumentiem saistībā ar šī Noteikumu panta pārkāpumu, pārsūdzētā spriedumā 109. punktā vispirms ir norādījusi, ka, ja no minētās normas noteikti izriet, ka veiksmīgie vispārējo konkursu kandidāti jāieceļ pārbaudāmo ierēdņu amatā pakāpē, kas norādīta paziņojumā par konkursu, kuru tie ir izturējuši, vakanto amatu pakāpes un šo amatu kandidātu iecelšanas nosacījumu noteikšana, ko Komisija veikusi, agrāko noteikumu normu ietvaros sastādot paziņojumus par apstrīdētajiem konkursiem, nevar pagarināt šo normu iedarbību pēc 2004. gada 1. maija, ko Kopienu likumdevējs noteicis kā dienesta karjeras jaunās struktūras spēkā stāšanās datumu.

99

Turpinājumā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 110.–113. punktā ir norādījusi, ka Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts ir pagaidu norma, kuras mērķis ir vienīgi noteikt klasifikācijas pakāpi konkrētai ierēdņu kategorijai, un ka likumdevējs ir tiesīgs dienesta interesēs pieņemt nākotnei paredzētus Noteikumu grozījumus, pat ja grozītās normas ir nelabvēlīgākas nekā agrākās.

100

Šajos vērtējumos nav pieļautas tiesību kļūdas. Pirmkārt, lai gan veiksmīgajam konkursa kandidātam, pamatojoties uz Noteikumu 31. panta 1. punktu, principā ir tiesības gadījumā, ja viņš tiek iecelts amatā, sagaidīt, ka tiks piešķirta tās funkciju grupas pakāpe, kas norādīta paziņojumā par konkursu, šī norma var attiekties vienīgi uz pastāvīgām tiesībām, jo tā nenosaka IIN pienākumu pieņemt lēmumu, kas neatbilst Kopienu likumdevēja grozītajiem Noteikumiem un attiecīgi — ir prettiesisks. Turklāt, kā tas norādīts arī šī sprieduma 64. un 65. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzēji, būdami veiksmīgie konkursu, kas notikuši pirms Noteikumu reformas stāšanās spēkā, kandidāti, nevar atsaukties uz jebkādām tiesībām, kas iegūtas pirms jauno noteikumu stāšanās spēkā, proti, tiesībām tikt ieceltiem amatā noteiktā pakāpē. Tādējādi uz šādām tiesībām nevar atsaukties, pamatojoties uz Noteikumu 31. pantu.

101

Otrkārt, Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts kā īpaša pagaidu norma var paredzēt atkāpi no Noteikumu 31. pantā ietvertās vispārējā rakstura normas, kas piemērojama noteiktai ierēdņu kategorijai.

102

Tādēļ nav pamatoti apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, kas izvirzīti, lai pierādītu kļūdu tiesību piemērošanā, kas pieļauta vērtējumā par šī panta šķietamo pārkāpumu, un pamatojuma nepietiekamību.

103

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini uzskatījusi, ka pagaidu norma var būt atkāpe no Noteikumu 5. un 7. panta, kuros nodrošināts ierēdņa amata un pakāpes vienlīdzības princips. Tādējādi Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi, ka ar pagaidu normu var atkāpties no jebkuras noteikumu normas, kā arī no vispārējiem tiesību principiem.

104

Komisija un Padome uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji kļūdaini interpretē pārsūdzēto spriedumu tādā nozīmē, ka Pirmās instances tiesa esot nospriedusi, ka ar Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu izdarīta atkāpe no Noteikumu 7. panta 1. punktā ietvertās normas. Gluži pretēji, saskaņā ar pareizu šī sprieduma izpratni esot nodrošināta amata un pakāpes vienlīdzība.

105

Komisijas un Padomes argumenti ir jāuzskata par pamatotiem. Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 126.–128. punktā nav apstiprinājusi, ka Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkts ir atkāpe no Noteikumu 5. un 7. panta, kuros paredzēts amata un pakāpes vienlīdzības princips. Gluži pretēji, tiesa ir apstiprinājusi, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 126.–131. punktā, ka Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktā ir paredzēti šī principa piemērošanas kritēriji attiecībā uz ierēdņiem, kas ir iecelti amatā pārejas perioda laikā.

106

Tādēļ argumenti par Noteikumu 5. un 7. panta pārkāpumu un pamatojuma nepietiekamību ir jāuzskata par pilnībā nepamatotiem.

107

No visa iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, kas izvirzīti ar mērķi pierādīt kļūdas tiesību piemērošanā, kā arī pamatojuma nepietiekamību Pirmās instances tiesas veiktajā vērtējumā saistībā ar iebildi par Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punkta prettiesiskumu, ir jānoraida.

108

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzsver, ka, noraidot pamatus attiecībā uz apstrīdēto lēmumu atcelšanu, Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, kā arī savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā esot netieši uzskatījusi par prettiesiskiem lēmumus par iecelšanu amatā, kas pieņemti attiecībā uz atsevišķiem veiksmīgajiem to pašu konkursu, kuros piedalījās apelācijas sūdzības iesniedzēji un kas notika pirms 2004. gada 1. maija, kandidātiem, un neesot konstatējusi, ka, nodrošinot veiksmīgajiem kandidātiem, kas iecelti amatā prioritāri pirms 2004. gada 1. maija, atšķirīgu attieksmi salīdzinājumā ar to, kas piemērota apelācijas sūdzības iesniedzējiem, Komisija neesot ievērojusi šos principus.

109

Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju interpretācija attiecībā uz pārsūdzēto spriedumu ir kļūdaina.

110

Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā, it īpaši tā 150.–152. punktā, pirmkārt, ir apstiprinājusi, ka iepriekšējās informācijas nepietiekamība attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem nevar pati par sevi padarīt apstrīdētos lēmumus par prettiesiskiem. Otrkārt, tā ir atgādinājusi, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesā apstrīdētā individuālā akta tiesiskums ir jāizvērtē atkarībā no faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kuri pastāvējuši akta pieņemšanas brīdī, un ka šajā ziņā visi apstrīdētie lēmumi ir pieņemti atbilstoši jaunajām imperatīvajām normām, kas ietvertas Noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktā, kura prettiesiskums nav pierādīts.

111

Šajos apsvērumos tiktāl, ciktāl tajos ietvertais vērtējums par apstrīdētajiem lēmumiem ir pamatots ar pareizām tiesību normām, proti, ar šo lēmumu pieņemšanas brīdī spēkā esošo tiesisko regulējumu (skat. 2001. gada 17. maija spriedumu lietā C-449/98 P IECC/Komisija, Recueil, I-3875. lpp., 87. punkts), nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā un ir sniegts pietiekams pamatojums pirmajā instancē izvirzīto argumentu noraidīšanai. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem par vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa pārkāpumu nav nozīmes un argumenti par pamatojuma nepietiekamību nav pamatoti.

112

No visa iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzība ir uzskatāma par nepamatotu un ir jānoraida.

113

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī Reglamenta 70. pantu tiesvedībā, kurā puses ir Kopienas un to darbinieki, iestādes sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tomēr no minētā Reglamenta 122. panta otrās daļas izriet, ka minētais pants neattiecas uz apelācijas sūdzību, ko ierēdnis vai jebkurš cits iestādes darbinieks ir iesniedzis attiecībā uz iestādi.

114

Tā kā Komisija ir lūgusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā viņiem spriedums nav labvēlīgs, apelācijas sūdzības iesniedzējiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

115

Pamatojoties uz Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu, kas piemērojama apelācijas tiesvedībā saskaņā ar šī paša Reglamenta 118. pantu, persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: