Apvienotās lietas C‑316/07, no C‑358/07 līdz C‑360/07, C‑409/07 un C‑410/07

Markus Stoß u.c.

pret

Wetteraukreis

un

Kulpa Automatenservice Asperg GmbH u.c.

pret

Land Baden-Württemberg

(Verwaltungsgericht Gießen un Verwaltungsgericht Stuttgart lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EKL 43. un 49. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Tādu sporta derību organizēšana, uz kurām attiecas valsts monopols federālās zemes mērogā – Mērķis novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēli un cīņa pret spēļu atkarību – Samērīgums – Ierobežojošs pasākums, kura patiesajam mērķim ir jābūt samazināt iespējas spēlēt un saskaņoti un sistemātiski ierobežot azartspēļu darbības – Reklāma, kuru veic monopola īpašnieks un ar kuru tiek veicināta dalība loterijās – Citas azartspēles, kuras var piedāvāt privāti uzņēmumi – Citu azartspēļu piedāvājumu pieaugums – Citā dalībvalstī izsniegta atļauja – Savstarpējas atzīšanas pienākuma neesamība

Sprieduma kopsavilkums

1.        Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Azartspēles

(EKL 43. un 49. pants)

2.        Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Azartspēles

(EKL 43. un 49. pants)

1.        EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

a)      lai tādu valsts monopolu sporta derību un loteriju jomā, kādi ir aplūkoti pamata lietās, varētu pamatot ar mērķi novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām, attiecīgajām valsts iestādēm nav noteikti jāspēj iesniegt pētījumu par minētā pasākuma samērīgumu, kurš būtu veikts pirms šo pasākumu noteikšanas;

b)      fakts, ka dalībvalsts dod priekšroku šādam monopolam, nevis sistēmai, saskaņā ar kuru tiek izsniegtas atļaujas privātu uzņēmumu darbībai, kuri varētu veikt savu darbību saskaņā ar regulējumu, kurā nebūtu paredzētas ekskluzīvas tiesības, var atbilst samērīguma prasībai tiktāl, ciktāl, ņemot vērā augsta patērētāju aizsardzības līmeņa mērķi, minētā monopola ieviešana tiek papildināta ar tāda tiesiskā regulējuma ieviešanu, kurš nodrošina, ka šī monopola īpašnieks patiešām pats saskaņoti un sistemātiski varēs sasniegt šādu mērķi, izmantojot kvantitatīvi šaurāku un kvalitatīvi labāku piedāvājumu atbilstoši minētajam mērķim, uz kuru attiektos stingra valsts iestāžu kontrole;

c)      apstāklis, ka dalībvalsts kompetentās iestādes varētu saskarties ar zināmām grūtībām, nodrošinot, lai ārvalstīs reģistrēti spēļu un derību organizētāji, kuri, pārkāpjot minēto monopolu, izmantojot internetu, noslēdz derības ar personām, kuras atrodas minēto iestāžu teritoriālajā kompetencē, ievērotu šādu monopolu, pats par sevi nevar ietekmēt iespējamo šī monopola atbilstību minētajiem Līguma noteikumiem;

d)      situācijā, ja valsts tiesa konstatē, ka vienlaicīgi:

– reklāmas pasākumi, kurus veic šāda monopola īpašnieks un kuri ir saistīti ar cita veida azartspēlēm, kuras arī piedāvā šis īpašnieks, nav ierobežoti, ciktāl tas nepieciešams, lai patērētājus virzītu uz piedāvājumu, kuru sniedz šis īpašnieks, viņus novēršot no citām nelicencētām spēļu vietām, bet gan ir paredzēti, lai veicinātu patērētāju tieksmi pēc spēlēm un stimulētu to aktīvu dalību tajās, lai palielinātu gaidāmo peļņu no šādas darbības;

– privāti uzņēmēji, kuriem ir atļaujas, var izmantot citu veidu azartspēles, un

– attiecībā uz citu veidu azartspēlēm, uz kurām neattiecas minētais monopols un kurām turklāt ir lielāka atkarības riska iespēja nekā spēlēm, uz kurām attiecas šis monopols, kompetentās iestādes veic vai neiebilst pret piedāvājuma paplašināšanas politiku nolūkā attīstīt un stimulēt dalību spēlēs, īpaši lai palielinātu peļņu no tām,

minētā valsts tiesa var pamatoti uzskatīt, ka šāds monopols nav piemērots, lai nodrošinātu mērķa novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām īstenošanu, saskaņā ar kuru ticis ieviests monopols, veicinot spēļu iespēju samazināšanu un saskaņoti un sistemātiski ierobežojot darbību šajā jomā.

(sal. ar 107. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pašreizējā Savienības tiesību situācijā apstāklis, ka uzņēmumam tā reģistrācijas dalībvalstī ir atļauja, kura tam ļauj piedāvāt azartspēles, nerada šķērsli tam, lai cita dalībvalsts, ievērojot Savienības tiesību prasības, noteiktu, ka šādam uzņēmējam, lai tam būtu iespēja šādus pakalpojumus piedāvāt patērētājiem, kuri atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, ir jābūt attiecīgo iestāžu izsniegtai atļaujai.

Ņemot vērā dalībvalstu rīcības brīvību, izmantojot pašu dalībvalstu vērtību skalu, noteikt aizsardzības līmeni, kuru tās paredz nodrošināt, un minētās aizsardzības prasības, dalībvalsts ieviestās aizsardzības sistēmas samērīguma izvērtējumu nevar ietekmēt apstāklis, ka cita dalībvalsts ir izvēlējusies atšķirīgu aizsardzības sistēmu. Ņemot vērā šo rīcības brīvību un jebkādas saskaņošanas neesamību Kopienu mērogā šajā jomā, pašreizējā Savienības tiesību situācijā nevar būt dažādu dalībvalstu izsniegtu atļauju savstarpējas atzīšanas pienākums. No tā izriet, ka katrai dalībvalstij joprojām ir tiesības noteikt, ka ikvienam uzņēmumam, kurš vēlas piedāvāt azartspēles patērētājiem, kuri atrodas dalībvalsts teritorijā, ir jābūt tās kompetento iestāžu izsniegtai atļaujai, un tam nerada šķērsli apstāklis, ka attiecīgajam uzņēmumam jau ir citā dalībvalstī izsniegta atļauja.

(sal. ar 111.–113., 116. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2010. gada 8. septembrī (*)

EKL 43. un 49. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Tādu sporta derību organizēšana, uz kurām attiecas valsts monopols federālās zemes mērogā – Mērķis novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēli un cīņa pret spēļu atkarību – Samērīgums – Ierobežojošs pasākums, kura patiesajam mērķim ir jābūt samazināt iespējas spēlēt un saskaņoti un sistemātiski ierobežot azartspēļu darbības – Reklāma, kuru veic monopola īpašnieks un ar kuru tiek veicināta dalība loterijās – Citas azartspēles, kuras var piedāvāt privāti uzņēmumi – Citu azartspēļu piedāvājumu pieaugums – Citā dalībvalstī izsniegta atļauja – Savstarpējas atzīšanas pienākuma neesamība

Apvienotās lietas C‑316/07, no C‑358/07 līdz C‑360/07, C‑409/07 un C‑410/07

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Verwaltungsgericht Gießen (Vācija) (C‑316/07, C‑409/07 un C‑410/07) un Verwaltungsgericht Stuttgart (Vācija) (no C‑358/07 līdz C‑360/07) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2007. gada 7. maijā (C‑316/07), 24. jūlijā (no C‑358/07 līdz C‑360/07) un 28. augustā (C‑409/07 un C‑410/07) un kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2007. gada 9. jūlijā, 2. augustā un 3. septembrī, tiesvedībās

Markus Stoß (C‑316/07),

Avalon Service‑Online‑Dienste GmbH (C‑409/07) un

Olaf Amadeus Wilhelm Happel (C‑410/07)

pret

Wetteraukreis

un

Kulpa Automatenservice Asperg GmbH (C‑358/07),

SOBO Sport & Entertainment GmbH (C‑359/07) un

Andreas Kunert (C‑360/07)

pret

Land Baden‑Württemberg.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un P. Linda [P. Lindh], tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann] (referents), E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič], J. Malenovskis [J. Malenovský], U. Lehmuss [U. Lõhmus], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen],

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 8. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        M. Štosa [M. Stoß] un A. Kunerta [A. Kunert], kā arī Avalon Service‑Online‑Dienste GmbH vārdā – R. Reiherts [R. Reichert] un M. Vinkelmillers [M. Winkelmüller], Rechtsanwälte,

–        O. A. V. Hapela [O. A. V. Happel] vārdā – R. Reiherts, Rechtsanwalt,

–        Kulpa Automatenservice Asperg GmbH vārdā – M. Mauls [M. Maul], Rechtsanwalt, un R. Džakija [R. Jacchia], avvocato,

–        SOBO Sport & Entertainment GmbH vārdā – J. Kartals [J. Kartal] un M. Vinkelmillers, Rechtsanwälte,

–        Wetteraukreis vārdā – E. Meiss [E. Meiß] un J. Dītlains [J. Dietlein], pārstāvji,

–        Land Baden‑Württemberg vārdā – M. Rutigs [M. Ruttig], Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma], B. Kleins [B. Klein] un J. Mellers [J. Möller], pārstāvji,

–        Beļģijas valdības vārdā – L. van den Bruka [L. Van den Broeck] un A. Ibēra [A. Hubert], pārstāves, kurām palīdz P. Vlāminks [P. Vlaemminck], advocaat,

–        Dānijas valdības vārdā – J. Berings Līsbergs [J. Bering Liisberg], pārstāvis,

–        Spānijas valdības vārdā – F. Diess Moreno [F. Díez Moreno], pārstāvis,

–        Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues], pārstāvis,

–        Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [M. Braguglia], kā arī I. Bruni [I. Bruni] un Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāvji, kuriem palīdz P. Džentili [P. Gentili] un F. Arēna [F. Arena], avvocati dello Stato,

–        Lietuvas valdības vārdā – D. Krjaučūns [D. Kriaučiūnas], pārstāvis,

–        Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels] un M. de Hrāfe [M. de Grave], pārstāvji,

–        Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer], pārstāve,

–        Portugāles valdības vārdā – L. Inešs Fernandišs [L. Inez Fernandes], pārstāvis, kam palīdz A. Baruša [A. Barros], advogada,

–        Slovēnijas valdības vārdā – N. Pintara Gošenca [N. Pintar Gosenca], pārstāve,

–        Somijas valdības vārdā – J. Heliskoski [J. Heliskoski], pārstāvis,

–        Norvēģijas valdības vārdā – P. Venneross [P. Wennerås] un K. B. Mūens [K. B. Moen], pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – E. Traversa [E. Traversa], P. Dejmeka [P. Dejmek] un H. Krēmers [H. Krämer], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 4. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgumi sniegt prejudiciālus nolēmumus ir iesniegti par EKL 43. un 49. panta interpretāciju.

2        Šie lūgumi ir iesniegti tiesvedībās, pirmkārt, starp M. Štosu, Avalon Service‑Online‑Dienste GmbH (turpmāk tekstā – “Avalon”) un O. A. V. Hapelu un Wetteraukreis un, otrkārt, Kulpa Automatenservice Asperg GmbH (turpmāk tekstā – “Kulpa”), SOBO Sport & Entertainment GmbH (turpmāk tekstā – “SOBO”) un A. Kunertu un Land Baden‑Württemberg par šo abu iestāžu pieņemtiem lēmumiem, ar kuriem ieinteresētajām personām tika aizliegts veikt jebkādu darbību, kuras mērķis būtu atļaut vai atvieglot sporta derību noslēgšanu, kuras rīko citās dalībvalstīs, nevis Vācijas Federatīvajā Republikā reģistrēti pakalpojumu sniedzēji, pretējā gadījumā paredzot naudas sodu.

 Atbilstošās valsts tiesību normas

 Federālās tiesības

3        Kriminālkodeksa (Strafgesetzbuch, turpmāk tekstā – “StGB”) 284. pantā ir noteikts:

“1.      Personu, kura organizē vai publiski notur azartspēles bez administratīvas atļaujas vai kura piegādā šim nolūkam nepieciešamo aprīkojumu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar naudas sodu.

[..]

3.      Personu, kura 1. punktā minētajos gadījumos:

1)      veic profesionālu darbību [..]

[..]

soda ar brīvības atņemšanu no trijiem mēnešiem līdz pieciem gadiem.

[..]”

4        Izņemot derību rīkošanu par oficiālām zirgu skriešanās sacīkstēm, kam ir piemērojams Likums par derību rīkošanu sacīkstēs un loterijām (Rennwett- und Lotteriegesetz, turpmāk tekstā – “RWLG”), un spēļu automātu ar iespēju gūt laimestu uzstādīšanu, kā arī ekspluatāciju citās iestādēs, izņemot kazino (spēļu salonos, kafejnīcās, restorānos, apmešanās vietās), uz kuriem attiecas Amatnieku, komerciālo un industriālo profesiju kodekss (Gewerbeordnung) un Noteikumi par spēļu automātiem un citām spēlēm ar iespēju gūt laimestu (Verordnung über Spielgeräte und andere Spiele mit Gewinnmöglichkeit), nosacījumi, ar kuriem var izsniegt atļauju StGB 284. panta 1. punkta izpratnē, azartspēļu jomā tiek paredzēti dažādu federālo zemju mērogā.

5        RWLG 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Apvienībai, kura vēlas izmantot uzņēmumu savstarpēju derību rīkošanai publiskās zirgu skriešanās sacīkstēs vai citās publiskās sacensībās ar zirgu piedalīšanos, šim nolūkam ir jāsaņem atļauja no kompetentām iestādēm saskaņā ar federālās zemes tiesībām.”

6        RWLG 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Personai, kura komerciālā nolūkā vēlas slēgt derības par publiskām sacensībām ar zirgu piedalīšanos vai kura vēlas būt par starpnieku šādās derībās (bukmeikeri), ir jāsaņem atļauja no kompetentām iestādēm saskaņā ar federālās zemes tiesībām.”

 LottStV

7        Saskaņā ar Valsts līgumu par loterijām Vācijā (Staatsvertrag zum Lotteriewesen in Deutschland, turpmāk tekstā – “LottStV”), kas stājās spēkā 2004. gada 1. jūlijā, federālās zemes izveidoja vienotu tiesisko regulējumu azartspēļu, izņemot kazino, rīkošanai, nodrošināšanai un izvietošanai komerciālos nolūkos.

8        LottStV 1. pantā ir noteikts:

“Valsts līguma mērķis ir

“1)      reglamentēti un pārraugāmi virzīt dabisko sabiedrības tieksmi spēlēt un īpaši izvairīties no tā, ka [sabiedrība] piedalās neatļautās azartspēlēs,

2)      novērst pārmērīgu pamudināšanu uz spēlēm,

3)      nepieļaut tieksmes spēlēt izmantošanu privāta vai komerciāla rakstura labuma gūšanas nolūkos,

4)      garantēt, ka azartspēles norisinās reglamentēti un ka to loģika ir saprotama, un

5)      garantēt, ka nozīmīga daļa no azartspēlēs gūtajiem ieņēmumiem tiek izmantota, lai veicinātu sabiedriskos mērķus vai mērķus, kuriem ir piešķirts privileģēta nodokļa statuss Nodokļu kodeksa izpratnē.”

9        LottStV 5. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.      Federālajām zemēm 1. pantā minēto mērķu ietvaros ir juridisks pienākums uzraudzīt pietiekama azartspēļu piedāvājuma [esamību].

2.      Pamatojoties uz likumu, federālās zemes šo uzdevumu var īstenot pašas vai nodrošināt tā īstenošanu ar tādu publisko tiesību juridisko personu vai privāto tiesību sabiedrību starpniecību, kurās publisko tiesību juridiskajām personām tieši vai netieši ir noteicoša loma.”

 Hesenes federālās zemes tiesiskais regulējums

10      1998. gada 3. novembra Likuma par valsts sporta derībām, skaitļu loterijām un papildu loterijām Hesenē (Gesetz über staatliche Sportwetten, Zahlenlotterien und Zusatzlotterien in Hessen) (GVBl. 1998 I, 406. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti 2002. gada 13. decembrī (GVBl. 2002 I, 797. lpp.; turpmāk tekstā – “GSZZ H”), 1. pantā ir noteikts:

“1.      Organizēt sporta derības Hesenes teritorijā drīkst vienīgi šī federālā zeme. [..]

2.      Hesenes federālā zeme rīko skaitļu loterijas.

[..]

4.      Hesenes federālās zemes rīkotu sporta derību un loteriju īstenošanu var uzticēt privāto tiesību juridiskai personai.

[..]”

11      Piemērojot GSZZ H 1. panta 1. un 4. punktu, sporta derības Hesenes federālās zemes vārdā organizē un nodrošina Hessische Lotterieverwaltung (Hesenes federālās zemes Loteriju pārvalde), savukārt to tehniskais nodrošinājums ir uzticēts Lotterie‑Treuhandgesellschaft mbH Hessen.

12      GSZZ H 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikvienu personu, kura Hesenes federālajā zemē bez tās atļaujas

1)      reklamē,

2)      aicina vai piedāvā noslēgt azartspēļu līgumus vai veikt starpniecības darījumus,

3)      pieņem piedāvājumus noslēgt azartspēļu līgumu vai veikt starpniecības darījumus

par sporta derībām vai skaitļu loterijām, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai naudas sodu, ja darbībai netiek piemērots Kriminālkodeksa 287. pants.”

 Bādenes–Virtembergas federālās zemes tiesiskais regulējums

13      Bādenes–Virtembergas federālās zemes 2004. gada 14. decembra Likuma par valsts loterijām, derībām un izlozēm (Gesetz über staatliche Lotterien, Wetten und Ausspielungen) (GBl. 2004, 894. lpp.; turpmāk tekstā – “StLG BW”) 2. pantā ir noteikts:

“1.      Federālā zeme rīko šādas azartspēles:

1)      Loto,

2)      Sportloto,

3)      momentloterijas.

[..]

4.      Finanšu ministrija lemj par valsts azartspēļu rīkošanu. Finanšu ministrijas lēmums par jaunu azartspēļu rīkošanu ir jāapstiprina Landtag [federālās zemes parlamentam]. Finanšu ministrija federālās zemes rīkoto azartspēļu īstenošanu var uzticēt privāto tiesību juridiskai personai, kurā federālajai zemei tieši vai netieši ir noteicoša loma.

[..]”

 Pamata lietas un prejudiciālie jautājumi

 Lietas C‑316/07, C‑409/07 un C‑410/07

14      M. Štosam, Avalon un O. A. V. Hapelam katram ir tirdzniecības vieta Veteravas apgabalā (Wetteraukreis) (Hesenes federālā zeme), Vācijā, kur viņi nodarbojas ar sporta derību slēgšanu (derību pieņemšanu, likmju vākšanu un laimestu izmaksu). Pirmie divi prasītāji pamata lietā savu darbību veic Happybet Sportwetten GmbH (turpmāk tekstā – “Austrijas Happybet”) – sabiedrības ar atrašanās vietu Klāgenfurtē (Austrija) interesēs, bet trešais prasītājs – Happy Bet Ltd (turpmāk tekstā – “Happy Bet UK”) – sabiedrības ar atrašanās vietu Londonā (Apvienotā Karaliste) interesēs.

15      Austrijas Happybet ir Karintijas federālās zemes reģionālās valdības izsniegta piekrišana sporta derību slēgšanai Klāgenfurtes reģionā. Happy Bet UK arī ir Apvienotās Karalistes kompetento iestāžu izsniegta atļauja.

16      Ar attiecīgi 2005. gada 11. februāra, 2006. gada 18. un 21. augusta lēmumiem Veteravas apgabala pašvaldības policijas iestāde O. A. V. Hapelam un M. Štosam, kā arī Avalon aizliedza to tirdzniecības vietās veicināt sporta derību slēgšanu un slēgt sporta derības citu organizētāju, izņemot Hessische Lotterieverwaltung, interesēs vai arī sagatavot iekārtas, lai veicinātu šādu derību noslēgšanu vai noslēgtu tās. Šo lēmumu pamatā ir fakts, ka nedz ieinteresētajām personām, nedz tiem derību rīkotājiem, kuru interesēs tie darbojas, nav Hesenes federālās zemes piekrišanas, ar ko būtu atļauta to darbība. Turklāt šie rīkotāji nav nedz lūguši šādu piekrišanu, nedz mēģinājuši iegūt tiesību skaidrojumu, izmantojot tiesību aizsardzības līdzekļus. Saskaņā ar minētajiem lēmumiem šādā veidā aizliegtās darbības bija jāpārtrauc septiņu dienu laikā, pretējā gadījumā tiktu noteikts naudas sods EUR 10 000 apmērā.

17      O. A. V. Hapela sūdzība par 2005. gada 11. februāra lēmumu tika noraidīta 2007. gada 20. februārī. M. Štosa un Avalon sūdzības, kuras bija vērstas attiecīgi pret 2006. gada 18. un 21. augusta lēmumiem, tika noraidītas 2006. gada 8. decembrī.

18      M. Štoss un O. A. V. Hapels, kā arī Avalon iesniedza prasības par šādi apstiprināto lēmumu atcelšanu Verwaltungsgericht Gießen (Gīsenes Administratīvā tiesa), pamatojoties uz to, ka ar tiem tiekot pārkāpti Kopienu noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Prasītāji uzskata, ka monopols sporta derību rīkošanai, ar ko ir pamatoti lēmumi pamata lietā, ir pretrunā EKL 43. un 49. pantam. Austrijas Happybet un Happy Bet UK turklāt attiecīgajās dalībvalstīs esot nepieciešamās atļaujas sporta derību rīkošanai, un šīs atļaujas Vācijas iestādēm esot jāatzīst.

19      Verwaltungsgericht Gießen norāda, ka nedz M. Štosam un O. A. V. Hapelam, kā arī Avalon, nedz Austrijas Happybet un Happy Bet UK nav piekrišanas, kura ir nepieciešama saskaņā ar StGB 284. pantu un GSZZ H 5. panta 1. punktu, lai tie varētu nodrošināt attiecīgās darbības. Tā turklāt precizē, ka, ņemot vērā Hesenes federālās zemes sporta derību rīkošanas monopolu saskaņā ar GSZZ H 1. panta 1. punktu un to, ka nav nekādu noteikumu, kuros būtu paredzēti nosacījumi, ar kādiem nepieciešamības gadījumā varētu sniegt piekrišanu privātam uzņēmumam, ikviens ieinteresēto personu lūgums sniegt šādu piekrišanu būtu lemts neveiksmei.

20      Minētā tiesa šaubās, vai brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus, kas izriet no šīs situācijas, var pamatot ar tādiem vispārējo interešu mērķiem kā pamudināšanas uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm novēršana vai cīņa pret atkarību no tām, jo pamata lietā aplūkotais monopols neatbilst samērīguma principa prasībām. Šāda pamatojuma neesamības gadījumā, kā izrietot no 2003. gada 6. novembra sprieduma lietā C‑243/01 Gambelli u.c. (Recueil, I‑13031. lpp.), kā arī 2007. gada 6. marta sprieduma apvienotajās lietās C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04 Placanica u.c. (Krājums, I‑1891. lpp.), EKL 43. un 49. pantam būtu pretrunā gan StGB 284. pantā un GSZZ H 5. panta 1. punktā paredzēto sankciju piemērošana, gan apstrīdētie policijas pasākumi.

21      Minētajai tiesai saistībā ar pamata lietā aplūkotā monopola neatbilstību Savienības tiesībām ir radušās trīs veidu šaubas.

22      Atsaucoties uz 2003. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑42/02 Lindman (Recueil, I‑13519. lpp.) Verwaltungsgericht Gießen, pirmkārt, jautā, vai dalībvalsts var atsaukties uz norādītu mērķi novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām, lai pamatotu ierobežojošu pasākumu, ja minētā dalībvalsts nevar pierādīt, ka pirms minētā pasākuma pieņemšanas ir veikts pētījums par šī pasākuma samērīgumu. Šāds pētījums, kura ietvaros tiktu pētīts spēļu tirgus, spēļu riski un iespējas tos novērst, kā arī paredzēto ierobežojumu ietekme, šajā gadījumā neesot ticis veikts pirms LottStV noslēgšanas un pirms GSZZ H pieņemšanas.

23      Otrkārt, esot apšaubāmi, vai pamata lietā aplūkotais tiesiskais regulējums ir cik vien iespējams ierobežots, jo vēlamo mērķi varot sasniegt, arī ieviešot kontroli, kuras mērķis būtu nodrošināt, ka privātie derību rīkotāji ievēro noteikumus attiecībā uz atļauto piedāvājumu veidiem un metodēm, kā arī reklāmu, tādējādi mazāk apdraudot EK līgumā iekļautās brīvības.

24      Treškārt, lai nodrošinātu, ka iestāžu politika ar mērķi novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām tiek veikta saskaņoti un sistemātiski, kā prasīts Tiesas judikatūrā, it īpaši iepriekš minētajā spriedumā lietā Gambelli u.c., varot būt nepieciešams pilnībā ņemt vērā nosacījumus, ar kādiem tiek atļautas jebkāda veida spēles, pārbaudē neaprobežojoties vienīgi ar to spēļu nozari, uz kuru attiecas pamata lietā aplūkotais monopols.

25      Tomēr Hesenes federālajā zemē neesot saskaņotas un sistemātiskas azartspēļu ierobežošanas politikas, īpaši tādēļ, ka sporta derību organizēšanas valsts monopola īpašnieks veicina iesaistīšanos citās azartspēlēs, minētā federālā zeme paver jaunas spēļu iespējas attiecībā uz kazino spēlēm, īpaši spēlēm internetā, un federālajos tiesību aktos ir atļauts citas azartspēles nodrošināt privātiem uzņēmumiem.

26      Turklāt, ņemot vērā apstākli, ka Austrijas Happybet un Happy Bet UK ir piekrišana, kas tiem ļauj piedāvāt sporta derības, izmantojot modernās tehnoloģijas, un ka tās to reģistrācijas dalībvalstīs patiešām ir pakļautas kontroles un sankciju sistēmai, iesniedzējtiesa vaicā, vai no EKL 43. un 49. panta neizriet, ka Vācijas iestādēm šīs piekrišanas būtu jāatzīst.

27      Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Gießen nolēma apturēt tiesvedību un saistībā ar katru no trijām lietām, kuras tai ir nodotas izskatīšanai, uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai EKL 43. un 49. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā atsevišķu azartspēļu – kā, piemēram, sporta derību, – monopols dalībvalstī, ja attiecīgajā dalībvalstī nav saskaņotas un sistemātiskas azartspēļu ierobežošanas politikas, īpaši tādēļ, ka rīkotāji, kam ir valsts koncesijas, veicina piedalīšanos citās azartspēlēs – piemēram, valsts loterijās un kazino – un turklāt privāti pakalpojumu sniedzēji var piedāvāt citas spēles, attiecībā uz kurām tiek pieņemts, ka tām ir tāds pats vai vēl lielāks atkarības risks –, piemēram, derības par noteiktiem sporta pasākumiem (zirgu skriešanās sacīkstes) un spēļu automātu pakalpojumus?

2)      Vai EKL 43. un 49. pants ir interpretējami tādējādi, ka atļaujas sporta derību organizēšanai, kas nav ierobežotas tikai ar valsts teritoriju un ko izsniedz kompetentas dalībvalstu iestādes, tās saņēmējam, kā arī viņa pilnvarotām trešām personām ļauj īstenot attiecīgos piedāvājumus līgumu noslēgšanai arī citu dalībvalstu teritorijā bez valsts papildu atļaujas?”

 Lietas no C‑358/07 līdz C‑360/07

28      SOBO, A. Kunertam un Allegro GmbH (turpmāk tekstā – “Allegro”) katram ir tirdzniecības vieta Štutgartē (Vācija). Tirdzniecības vietu, ko izmanto Allegro, tam iznomāja Kulpa.

29      SOBO, A. Kunerts un Allegro nodarbojas ar sporta derību slēgšanu (derību pieņemšanu un to elektronisku nodošanu organizatoram). SOBO savu darbību veic Web.coin GmbH (turpmāk tekstā – “Web.coin”), sabiedrības ar atrašanās vietu Vīnē (Austrija), interesēs, A. Kunerts – Tipico Co. Ltd. (turpmāk tekstā – “Tipico”), Maltā reģistrētas sabiedrības, interesēs un Allegro – Digibet Ltd (turpmāk tekstā – “Digibet”), Gibraltārā reģistrētas sabiedrības, interesēs.

30      Digibet, Tipico un Web.coin katram ir to atrašanās vietu iestāžu izsniegta licence, kas tiem ļauj rīkot sporta derības.

31      Ar attiecīgi 2006. gada 24. augusta, 2006. gada 23. novembra un 2007. gada 11. maija lēmumiem Karlsrūes Regierungspräsidium [valdības prezidijs] aizliedza SOBO, Kulpa un A. Kunertam rīkot, darboties kā starpniekiem, veicināt sporta derību rīkošanu vai atbalstīt šādas darbības Bādenes–Virtembergas federālajā zemē. Saskaņā ar minētajiem lēmumiem šādi aizliegtās darbības bija jāizbeidz divu nedēļu laikā, pretējā gadījumā tiktu noteikts naudas sods EUR 10 000 apmērā.

32      SOBO, Kulpa un A. Kunerts iesniedza Verwaltungsgericht Stuttgart (Štutgartes Administratīvā tiesa) prasības par šiem lēmumiem, pamatojoties uz to, ka monopols sporta derību rīkošanai, ar ko tiek pamatoti šie lēmumi, esot pretrunā EKL 43. un 49. pantam. Prasītāji turklāt uzskata, ka Vācijas iestādēm ir jāatzīst Digibet, Web.coin un Tipico rīcībā esošās atļaujas.

33      Lai gan Verwaltungsgericht Stuttgart uzskata, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru derību organizēšanas darbības monopolizācija nepieciešamības gadījumā varētu atbilst EKL 43. un 49. pantam un ka dalībvalstīm šajā jomā ir zināma rīcības brīvība, tā šaubās, vai tā tas ir attiecībā uz Bādenes–Virtembergas federālajā zemē spēkā esošu sporta derību organizēšanas monopolu, kurš izriet no LottStV 5. panta 2. punkta un StLG BW 2. panta 1. punkta 2) apakšpunkta.

34      Šaubas, kuras pauž minētā tiesa, lielā mērā atbilst Verwaltungsgericht Gießen paustajām šaubām.

35      Pirmkārt, ne pirms LottStV noslēgšanas, ne pirms StLG BW pieņemšanas neesot veikti pētījumi par spēļu atkarības riskiem un dažādām pieejamām to novēršanas iespējām.

36      Otrkārt, šādi veiktie ierobežojumi sporta derību rīkošanai neatbilstot cīņas pret azartspēlēm saskaņotības un sistemātiskuma prasībām, kas izrietot no Tiesas judikatūras. Visā procesa laikā neesot ņemtas vērā visas azartspēļu nozares un, salīdzinoši, ar katru no tām saistītā riska un atkarības iespēja.

37      Pat ja uz kazino attiektos sīki izstrādātas koncesiju sistēmas un uz spēļu automātiem, kuri ir atļauti sabiedriskās ēdināšanas iestādēs, attiektos aizsargājoši noteikumi atbilstoši Amatnieku, komerciālo un industriālo profesiju kodeksam, tomēr šīs azartspēles varot piedāvāt privāti uzņēmēji, lai gan spēļu automātiem esot lielāka atkarības riska iespēja nekā sporta derībām.

38      Turklāt Noteikumi par spēļu automātiem un citām spēlēm ar iespēju gūt laimestu nesen esot grozīti, lai palielinātu atļauto spēļu automātu skaitu restorānos vai spēļu zālēs, samazinātu minimālo spēles ilgumu un palielinātu pieļaujamo zaudējumu ierobežojumu.

39      Saskaņotas un sistemātiskas ierobežojumu politikas neesot arī agresīvās reklāmas darbības dēļ, ko veic valsts monopola īpašnieks. Turklāt, norādot uz līdzekļu piešķiršanu sociālajām, kultūras un sporta aktivitātēm, kā arī minēto darbību finansēšanas nepieciešamību, tiekot veiktas masveida reklāmas kampaņas loterijas pakalpojumiem, īpaši internetā un izmantojot izkārtnes. Peļņas palielināšana, kura līdz valsts iestādes noteiktā [maksimālā] ierobežojuma apmēram ir paredzēta šīm darbībām un kuras atlikums ir paredzēts valsts budžetam, tādējādi kļūstot par spēļu jomā izstrādātās politikas galveno mērķi, nevis vienkārši par tās papildu priekšrocību.

40      Treškārt, Verwaltungsgericht Stuttgart vaicā, vai saistībā ar vērtējumu par to, vai pamata lietā aplūkotais monopols ir atbilstošs, attiecībā uz norādīto mērķu sasniegšanu nebūtu jāņem vērā fakts, ka citās dalībvalstīs reģistrēti derību organizētāji parasti ir atrodami internetā – kam pateicoties derību slēdzēji, kuri dzīvo Vācijā, var tieši veikt elektroniskus darījumus –, un tas, ka šāda pārrobežu fenomena dēļ valsts iestādes esot diezgan bezspēcīgas un pasākumi, kuriem ir tikai valstisks raksturs, esot mazefektīvi.

41      Turklāt rodoties jautājums, vai uz piekrišanām, kuras ir Digibet, Web.coin un Tipico to reģistrācijas dalībvalstī sporta derību piedāvāšanai internetā, nebūtu jāattiecina savstarpējā atzīšana starp dalībvalstīm, tādējādi atbrīvojot to īpašnieku no pienākuma saņemt atļauju Vācijā.

42      Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Stuttgart nolēma apturēt tiesvedību lietā un saistībā ar katru no trijām lietām, kuras tai ir nodotas izskatīšanai, uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus, kuru formulējums ir ļoti līdzīgs Verwaltungsgericht Gießen izmantotajam formulējumam:

“1)      Vai EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā atsevišķu azartspēļu, piemēram, sporta derību un loteriju, monopols dalībvalstī, ja attiecīgajā dalībvalstī nav saskaņotas un sistemātiskas azartspēļu ierobežošanas politikas, īpaši tādēļ, ka rīkotāji, kam ir valsts koncesijas, veicina un sekmē piedalīšanos citās azartspēlēs – piemēram, valsts sporta derībās un valsts loterijās – un turklāt privāti pakalpojumu sniedzēji var piedāvāt citas spēles ar tādu pašu vai vēl lielāku atkarības risku – piemēram, derības par noteiktiem sporta pasākumiem (zirgu skriešanās sacīkstes), spēļu automātus un kazino spēles?

2)      Vai EKL 43. un 49. pants ir interpretējami tādējādi, ka atļaujas sporta derību organizēšanai, kas nav ierobežotas tikai ar valsts teritoriju un ko izsniedz kompetentas dalībvalstu iestādes, tās saņēmējam, kā arī viņa pilnvarotām trešām personām ļauj īstenot attiecīgos piedāvājumus līgumu noslēgšanai arī citu dalībvalstu teritorijā bez valsts papildu atļaujas?”

43      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 15. oktobra rīkojumu lietas C‑316/07, no C‑358/07 līdz C‑360/07, C‑409/07 un C‑410/07 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

 Par lūgumu atkārtoti sākt mutvārdu procesu

44      Ar 2010. gada 21. jūnija vēstuli M. Štoss, O. A. V. Hapels un A. Kunerts, kā arī Avalon lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu, būtībā atsaucoties uz to, ka Vācijas presē nesen ir norādīts, ka ar Vācijas federālo zemju pasūtītu 2009. gada pētījumu par atkarības riskiem saistībā ar sporta derībām un piemērotiem pasākumiem cīņai pret šiem riskiem, zināmā mērā esot manipulēts. Šie prasītāji, šajā ziņā atsaucoties uz iesniedzējtiesu paustajām bažām par sekām, kādas, iespējams, varētu izrietēt no iepriekš minētā sprieduma lietā Lindman, uzskata, ka minētās federālās zemes šādos apstākļos nevarot balstīties uz minēto pētījumu, lai pamatotu pamata lietā aplūkoto ierobežojošo pasākumu samērīgumu.

45      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa pēc savas ierosmes vai pēc ģenerāladvokāta ieteikuma, vai arī lietas dalībnieku lūguma var izdot rīkojumu par atkārtotu mutvārdu procesa sākšanu atbilstoši tās Reglamenta 61. pantam, ja tā uzskata, ka tai nav pietiekami skaidri lietas apstākļi vai ka lieta ir jāizskata, ņemot vērā argumentu, ko lietas dalībnieki nav apsprieduši (skat. it īpaši 2009. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑42/07 Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, Krājums, I‑0000. lpp., 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

46      Turklāt EKL 234. pantā paredzētajā procedūrā, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, jebkurš faktu vērtējums ir valsts tiesas kompetencē. It īpaši Tiesai vienīgajai ir pilnvaras lemt par Kopienu tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, pamatojoties uz faktiem, ko tai ir norādījusi valsts tiesa. Šajā procesā valsts tiesai ir jākonstatē strīda pamatā esošie fakti un jāizdara no tiem secinājumi, lai pieņemtu atbilstošu nolēmumu (skat. it īpaši 2008. gada 8. maija spriedumu lietā C‑491/06 Danske Svineproducenter, Krājums, I‑3339. lpp., 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Šajā gadījumā pietiek norādīt, ka iesniedzējtiesas nav minējušas pētījumu, uz kuru savā lūgumā atsaucas M. Štoss, O. A. V. Hapels un A. Kunerts, kā arī Avalon, turklāt tās šo pētījumu nemaz nebūtu varējušas minēt, jo 2009. gada pētījums tika veikts krietni pēc tam, kad minētās tiesas bija vērsušās Tiesā.

48      Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tās rīcībā ir visi nepieciešamie elementi, lai tā varētu lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, un tie nav jāpārbauda, ņemot vērā argumentu, kurš [Tiesā] nav apspriests.

49      Tādējādi lūgums atkārtoti sākt mutvārdu procesu ir jānoraida.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pieņemamību

50      Itālijas valdība uzskata, ka pirmais prejudiciālais jautājums, kas uzdots katrā pamata lietā, esot jāatzīst par nepieņemamu. Vienīgi iesniedzējtiesas esot pilnvarotas pārbaudīt, vai pamata lietā aplūkotie monopoli atbilst cīņas pret spēļu atkarību saskaņotības prasībai, un iesniedzējtiesu lēmumos neesot ietverti minimālie tiesību un faktiskie apstākļi, kas ļautu saprast, kādēļ minētajām tiesām ir šaubas par attiecīgo valsts sistēmu atbilstību Savienības tiesībām.

51      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saistībā ar LESD 267. pantā noteikto procedūru tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra, Recueil, I‑2099. lpp., 38. punkts, un 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C‑169/07 Hartlauer, Krājums, I‑1721. lpp., 24. punkts).

52      Atteikšanās lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējama tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata lietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā PreussenElektra, 39. punkts, un lietā Hartlauer, 25. punkts).

53      Tomēr tā tas nav šo tiesvedību gadījumā. Iesniedzējtiesu lēmumos norādītajiem faktiskajiem un tiesību apstākļiem un šaubām, kuras par šiem apstākļiem pauž iesniedzējtiesas attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju saistībā ar pamata lietu rašanos, ir acīmredzama saikne ar minēto lietu priekšmetu, un tie ļauj Tiesai īstenot savas pilnvaras.

54      Šādos apstākļos lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamiem.

 Par to Savienības tiesību normu noteikšanu, kuru interpretācija tiek lūgta

55      Nīderlandes valdība un Komisija pauž šaubas par prejudiciālajos jautājumos sniegtās atsauces uz EKL 43. pantu atbilstību, uzskatot, ka pamata lietās aplūkotajās situācijās esot piemērojams vienīgi EKL 49. pants.

56      Šajā ziņā ir jāatgādina – kā izriet no pastāvīgās judikatūras –, ka darbības, ar kurām lietotājiem tiek ļauts pret atlīdzību piedalīties veiksmes spēlē, ir uzskatāmas par pakalpojumiem EKL 49. panta izpratnē (skat. it īpaši 1994. gada 24. marta spriedumu lietā C‑275/92 Schindler, Recueil, I‑1039. lpp., 25. punkts, un 1999. gada 21. oktobra spriedumu lietā C‑67/98 Zenatti, Recueil, I‑7289. lpp., 24. punkts). Tas pats attiecas uz veiksmes spēļu veicināšanas un piedāvāšanas darbībām, jo šādas darbības ir uzskatāmas vienīgi par konkrētām metodēm ar to saistīto spēļu organizēšanai un darbības nodrošināšanai (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Schindler, 22. un 23. punkts).

57      Tādējādi pamata lietā aplūkotie pakalpojumi var ietilpt EKL 49. panta piemērošanas jomā, ja, kā tas ir pamata lietās, vismaz viens no pakalpojumu sniedzējiem ir reģistrēts citā dalībvalstī, nevis tajā, kur pakalpojums tiek piedāvāts (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Zenatti, 24. punkts), ja vien nav piemērojams EKL 43. pants.

58      Attiecībā uz EKL 43. pantu ir jāatgādina, ka saskaņā ar minēto tiesību normu ir aizliegti vienas dalībvalsts pilsoņu brīvības veikt uzņēmējdarbību citas dalībvalsts teritorijā ierobežojumi, ieskaitot ierobežojumus pārstāvniecību, filiāļu vai meitas sabiedrību izveidei (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Gambelli u.c., 45. punkts).

59      Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka uzņēmējdarbības jēdziens ir ļoti plašs; tas dod iespēju Kopienu pilsonim stabili un ilgstoši iesaistīties arī tādas dalībvalsts saimnieciskajā dzīvē, kas nav viņa izcelsmes valsts, un gūt no tā labumu, tādējādi Eiropas Kopienā sekmējot savstarpēju saimniecisku un sociālu mijiedarbību pašnodarbinātu personu darbības jomā (skat. it īpaši 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard, Recueil, I‑4165. lpp., 25. punkts). Tādējādi attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrēta uzņēmuma pastāvīgu atrašanos dalībvalstī var piemērot Līguma noteikumus par brīvību veikt uzņēmējdarbību, pat ja šī atrašanās nav filiāles vai pārstāvniecības formā, bet to veido vienīgi birojs, kuru nepieciešamības gadījumā vada neatkarīga persona, kas ir pilnvarota ilgstoši rīkoties šī uzņēmuma vārdā, kā tas būtu pārstāvniecības gadījumā (skat. 1986. gada 4. decembra spriedumu lietā 205/84 Komisija/Vācija, Recueil, 3755. lpp., 21. punkts).

60      Attiecībā uz spēļu un derību jomu Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Gambelli u.c. ir nospriedusi, ka EKL 43. pants var tikt piemērots tādā situācijā, kad kādā dalībvalstī reģistrēts uzņēmums atrodas citā dalībvalstī, to īstenojot, izmantojot ar operatoriem vai starpniekiem noslēgtus tirdzniecības līgumus par datu nosūtīšanas centru izveidi, kuri nodod lietotāju rīcībā elektroniskos līdzekļus, vāc un reģistrē derību pieteikumus un tos nosūta minētajam uzņēmumam. Ja uzņēmums organizē derības ar citā dalībvalstī dibinātu aģentūru organizācijas starpniecību, šo aģentūru darbībai noteiktie ierobežojumi rada šķērsli brīvībai veikt uzņēmējdarbību (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Gambelli u.c., 14. un 46. punkts, kā arī apvienotajās lietās Placanica u.c., 43. punkts).

61      Pamata lietās iesniedzējtiesu lēmumos ietvertās norādes par attiecībām starp citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem, kuri rīko sporta derības, un uzņēmumiem, kuri ir minēto lietu dalībnieki, kuri laiž tirgū minētās derības abās attiecīgajās federālajās zemēs, neļauj ne apliecināt, ne izslēgt, ka šie minētie uzņēmumi būtu jāuzskata par meitas sabiedrībām, filiālēm vai pārstāvniecībām, kuras šie uzņēmēji ir izveidojuši EKL 43. panta izpratnē.

62      Šādos apstākļos ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā norādītajā procesā, kas ir balstīts uz skaidru funkciju sadalījumu starp valsts tiesām un Tiesu, jebkāds pamata lietas faktu vērtējums ir valsts tiesas kompetencē (skat. it īpaši 2003. gada 25. februāra spriedumu lietā C‑326/00 IKA, Recueil, I‑1703. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Turklāt, kā ir atgādināts šī sprieduma 51. punktā, tikai valsts tiesa var novērtēt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik atbilstīgi ir tās saistībā ar to Tiesai uzdotie jautājumi.

64      Tādējādi, ņemot vērā katras lietas attiecīgos apstākļus, iesniedzējtiesām ir jānovērtē, vai pamata lietā aplūkotajās situācijās ir piemērojams EKL 43. vai 49. pants.

65      Ņemot vērā iepriekš minēto, prejudiciālie jautājumi ir jāvērtē, vienlaicīgi ņemot vērā gan EKL 43. pantu, gan EKL 49. pantu.

 Par pirmo prejudiciālo jautājumu katrā no lietām

66      Ņemot vērā iesniedzējtiesu lēmumos ietvertās norādes, kuras ir minētas šī sprieduma 14.–25. un 28.–40. punktā, ir jāuzskata, ka, uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesas būtībā vaicā, vai EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem būtu pretrunā pamata lietās aplūkotie valsts reģionālie monopoli sporta derību jomā – monopoli, kuru mērķis ir novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām, ja:

i)      attiecīgās dalībvalsts iestādes nevarētu pamatot pētījuma par minēto monopolu samērīgumu esamību, kurš būtu veikts pirms monopolu ieviešanas;

ii)      šādu mērķi varētu sasniegt, arī ieviešot kontroli, kuras mērķis būtu nodrošināt, ka privātie uzņēmumi, kuri ir saņēmuši vajadzīgās atļaujas, ievēro noteikumus attiecībā uz derību veidiem, laišanas tirgū metodēm un reklāmu, vienlaicīgi mazāk apdraudot Līgumā iekļautās brīvības;

iii)      minētie monopoli varētu neatbilst minētā mērķa sasniegšanai, jo interneta radītajā pārrobežu vidē valsts iestādēm varētu rasties grūtības panākt, lai šie monopoli faktiski tiktu ievēroti;

iv)      šajā gadījumā būtu apšaubāmi, ka šādi izvirzītais mērķis varētu tikt sasniegts saskaņoti un sistemātiski, ņemot vērā:

–        pirmkārt, apstākli, ka citu veidu azartspēļu izmantošana, piemēram, derības par zirgu skriešanās sacīkstēm, spēļu automāti vai kazino spēles, tiek atļauta privātiem uzņēmējiem;

–        otrkārt, faktu, ka dalību citu veidu azartspēlēs, kurām ir piemērojami šie paši valsts monopoli, proti, loterijās, minēto monopolu īpašnieki veicina, izmantojot intensīvas reklāmas kampaņas, kuru mērķis ir palielināt ienākumus no spēlēm, un

–        treškārt, apstākli, ka citu veidu azartspēļu, tādu kā kazino vai spēļu automāti, kuri ir uzstādīti spēļu zālēs, restorānos un apmešanās vietās, piedāvājumiem tiek piemērota paplašināšanas politika.

67      Šie dažādie jautājumi turpmāk tiks pēc kārtas izvērtēti.

68      Vispirms ir jāatgādina, ka ir skaidrs, ka tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamata lietā ierobežo EKL 49. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību vai alternatīvi EKL 43. pantā paredzēto brīvību veikt uzņēmējdarbību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, 52. punkts).

69      Šajā gadījumā, ņemot vērā iesniedzējtiesu paustās šaubas, tomēr ir jāizvērtē, vai šāds ierobežojums atbilstoši Tiesas judikatūrai var tikt pamatots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, 55. punkts).

 Par pētījuma par tādu valsts monopolu, kādi ir pamata lietā aplūkotie monopoli, samērīgumu, kurš būtu veikts pirms šo monopolu ieviešanas, neesamību

70      Pamatojoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Lindman, iesniedzējtiesas vaicā, vai, lai tādus ierobežojošus pasākumus kā pamata lietā aplūkotie monopoli varētu pamatot ar mērķi novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām, attiecīgajām valsts iestādēm ir jāspēj iesniegt pētījumu par minēto pasākumu samērīgumu, kurš būtu veikts pirms šo pasākumu pieņemšanas.

71      Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 81. un 82. punktā, šī jautājuma pamatā ir kļūdaina minētā sprieduma interpretācija. Kā izriet no šī sprieduma 25. un 26. punkta un vēlākās judikatūras, kurā ir atsauce uz šo spriedumu (skat. it īpaši 2008. gada 13. marta spriedumu lietā C‑227/06 Komisija/Beļģija, Krājums, I‑46. lpp., 62. un 63. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), Tiesa ir uzsvērusi, ka, ja dalībvalsts vēlas atsaukties uz piemērotu mērķi atzīt par likumīgu šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas izriet no ierobežojoša valsts pasākuma, tai tiesā, kurai ir jālemj par šo jautājumu, ir jāsniedz visi pierādījumi, kas tiesai ļautu pārliecināties, ka minētais pasākums patiešām atbilst prasībām, kuras izriet no samērīguma principa.

72      Tomēr no šīs judikatūras nevar secināt, ka dalībvalstij nebūtu iespējas ieviest ierobežojošu valsts pasākumu, kurš atbilstu šādām prasībām, tikai tādēļ, ka minētā dalībvalsts nespēj iesniegt pētījumus, kuri būtu izmantoti par pamatu attiecīgā tiesiskā regulējuma pieņemšanai.

 Par iespējamu tādu valsts monopolu, kādi tiek aplūkoti pamata lietā, nesamērīgumu, jo sistēma, kurā būtu paredzēta atļauju izsniegšana privātiem uzņēmumiem, varētu būt pasākums, kas mazāk ierobežo Kopienu brīvības.

73      Kā izriet no šī sprieduma 23. punkta, Verwaltungsgericht Gießen vaicā, vai tāds valsts monopols, kāds tiek aplūkots pamata lietās, kuras tā izskata, var atbilst samērīguma prasībai, ja mērķi novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām var sasniegt, arī izmantojot kontroles, kuru mērķis ir nodrošināt, lai privātie uzņēmumi, kuri ir saņēmuši vajadzīgās atļaujas, ievērotu noteikumus attiecībā uz derību veidiem, laišanas tirgū metodēm un reklāmu, vienlaicīgi mazāk apdraudot Līgumā iekļautās brīvības.

74      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka attiecībā uz pamatojumiem, kurus var pieņemt, ja ir valsts pasākumi, ar kuriem tiek ierobežota pakalpojumu sniegšanas brīvība vai brīvība veikt uzņēmējdarbību, Tiesa ir norādījusi, ka azartspēļu un derību jomā pieņemtajos valsts tiesību aktos noteiktie mērķi, aplūkoti kopumā, visbiežāk attiecas uz pakalpojuma saņēmēju aizsardzību un vispārīgākā veidā – uz patērētāju aizsardzību, kā arī sabiedriskās kārtības aizsardzību. Tiesa ir uzsvērusi arī, ka ar šādiem mērķiem, kuri ir ietverti vairākos primāros vispārējo interešu apsvērumos, var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības apdraudējumu (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Schindler, 58. punkts; 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑124/97 Läärä u.c., Recueil, I‑6067. lpp., 33. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Zenatti, 31. punkts; 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑6/01 Anomar u.c., Recueil, I‑8621. lpp., 73. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Placanica u.c., 46. punkts).

75      Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka spēļu un derību jomā, kurā pārmērībai ir sociāli kaitīgas sekas, var būt pamatoti valsts tiesiskie regulējumi, kuru mērķis ir izvairīties no pieprasījuma stimulēšanas, gluži pretēji – ierobežojot to, ka tiek izmantota cilvēku aizraušanās ar spēli (iepriekš minētie spriedumi lietā Schindler, 57. un 58. punkts; lietā Läärä u.c., 32. un 33. punkts, kā arī lietā Zenatti, 30. un 31. punkts).

76      Šādā kontekstā Tiesa turklāt ir atkārtoti norādījusi, ka morālās, reliģiskās vai kultūras īpatnības, kā arī ar azartspēlēm un derībām saistītās sekas, kas morāli un finansiāli kaitē indivīdam un sabiedrībai, var būt pamats pietiekamai valsts iestāžu rīcības brīvībai, lai noteiktu patērētāja un sabiedriskās kārtības aizsardzības prasības (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Placanica u.c., 47. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī lietā Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, 57. punkts).

77      Lai gan dalībvalstis var brīvi noteikt savas politikas mērķus azartspēļu jomā un vajadzības gadījumā precīzi definēt nepieciešamo aizsardzības līmeni, to noteiktajiem ierobežojumiem tomēr ir jāatbilst prasībām, kas izriet no Tiesas judikatūras attiecībā uz to samērīgumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

78      Tādējādi valsts tiesām ir jāpārbauda, vai dalībvalsts ieviests ierobežojums ir piemērots, lai varētu īstenot vienu vai vairākus attiecīgās dalībvalsts izvirzītos mērķus tai vēlamajā aizsardzības līmenī, un vai tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa vai mērķu sasniegšanai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, 60. punkts).

79      Precīzāk, attiecībā uz valsts monopolu ieviešanu Tiesa iepriekš ir atzinusi, ka valsts sistēma, kurā ir paredzēta ierobežota atļauju izdošana veiksmes spēlēm īpašu vai ekskluzīvu tiesību ietvaros, kuras ir piešķirtas vai nodotas vairākām iestādēm, kuras priekšrocības ir tādas, ka vēlme spēlēt un azartspēļu izmantošana tiek virzītas kontrolētā vidē, var atbilst iepriekš minēto vispārējo interešu mērķu aizsargāt patērētāju un aizsargāt sabiedrisko kārtību sasniegšanai (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Zenatti, 35. punkts, kā arī lietā Anomar u.c., 74. punkts). Tiesa tāpat ir precizējusi, ka jautājums, vai šo mērķu sasniegšanai būtu drīzāk vēlams noteikt tiesisko regulējumu, ar kuru ieinteresētajiem uzņēmumiem tiktu noteiktas nepieciešamās prasības, nevis šādas ekskluzīvas izmantošanas tiesības piešķirt apstiprinātai publisko tiesību iestādei, ir dalībvalstu rīcības brīvība, tomēr ievērojot, lai piemērotā izvēle neizrādītos nesamērīga attiecībā pret vēlamo mērķi (iepriekš minētais spriedums lietā Läärä u.c., 39. punkts).

80      Saistībā ar šo pēdējo jautājumu tomēr ir jāuzsver, ka, ņemot vērā rīcības brīvību, kāda ir dalībvalstīm, lai noteiktu patērētāju aizsardzības un sabiedriskās kārtības aizsardzības līmeni, kuru tās vēlas nodrošināt azartspēļu nozarē, saistībā ar samērīguma kritēriju tomēr netiek prasīts, lai dalībvalsts iestāžu noteiktais ierobežojošais pasākums atbilstu koncepcijai, kurai piekrīt visas dalībvalstis un kura attiecas uz attiecīgās leģitīmās intereses aizsardzības kārtību (pēc analoģijas skat. 2009. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑518/06 Komisija/Itālija, Krājums, I‑3491. lpp., 83. un 84. punkts).

81      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka dalībvalsts iestādēm tām šajā ziņā esošās rīcības brīvības ietvaros var būt pamats uzskatīt, ka ekskluzīvu tiesību piešķiršana valsts iestādei, kuras vadība ir pakļauta tiešai valsts uzraudzībai, vai privātam uzņēmumam, pār kura darbībām valsts var īstenot stingru uzraudzību, var tām ļaut kontrolēt riskus, kuri ir saistīti ar azartspēļu nozari un sasniegt leģitīmo mērķi novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām efektīvāk, nekā tas būtu, ja tiktu ieviesta sistēma, saskaņā ar kuru tiktu atļauta tādu uzņēmēju darbība, kuriem to būtu atļauts veikt saskaņā ar regulējumu, kas neparedzētu ekskluzīvas tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Läärä u.c., 40.–42. punkts, un lietā Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, 66. un 67. punkts, kā arī 2010. gada 3. jūnija spriedumu lietā C‑203/08 Sporting Exchange, Krājums, I‑0000. lpp., 59. punkts).

82      Minētajām iestādēm ir atļauts uzskatīt, ka fakts, ka tai kā iestādes, kurai ir uzticēts monopols, kontrolētājam ir papildu līdzekļi, kuri tām ļauj ietekmēt tās darbību papildus regulējošiem mehānismiem un likumā noteiktai uzraudzībai, tām var nodrošināt labāku azartspēļu piedāvājuma kontroli un labākas efektivitātes garantijas to politikas īstenošanā, nekā tas būtu gadījumā, ja šīs darbības veiktu konkurējoši privāti uzņēmēji, pat ja uz tiem attiektos atļauju sistēma un kontroles un sankciju sistēma.

83      Tomēr tik ierobežojoša pasākuma ieviešana, kāds ir monopols, kuru var pamatot vienīgi ar nodomu nodrošināt īpaši augstu patērētāju aizsardzības līmeni, ir jāpapildina ar tiesiskā regulējuma ieviešanu, kurš ir piemērots, lai garantētu, ka minētā monopola īpašnieks patiešām pats saskaņoti un sistemātiski varēs sasniegt šādi noteikto mērķi, izmantojot kvantitatīvi šaurāku un kvalitatīvi labāku piedāvājumu atbilstoši minētajam mērķim, uz kuru attiektos stingra valsts iestāžu kontrole.

 Par iespējamu pamata lietās aplūkoto monopolu neefektivitāti, ņemot vērā interneta radīto pārnacionālo vidi

84      Kā izriet no šī sprieduma 40. punkta, šaubas, kuras šajā ziņā pauž Verwaltungsgericht Stuttgart, ir pamatotas ar to, ka tādā pārnacionālā vidē, kādu rada internets, dalībvalsts iestādes, izveidojot valsts monopolus, kuri ir salīdzināmi ar pamata lietā aplūkotajiem monopoliem, varētu saskarties ar vairākām grūtībām, nodrošinot, lai ārpus minētās dalībvalsts reģistrētie spēļu un derību organizētāji, kas, pārkāpjot šos monopolus, izmantojot internetu, noslēdz derības ar personām, kuras atrodas minēto iestāžu teritoriālajā kompetencē, ievērotu minētos monopolus.

85      Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 79. punktā, šāds apstāklis tomēr nav pietiekams, lai apstrīdētu šādu monopolu atbilstību Savienības tiesībām.

86      Pirmkārt, lai gan internetā veikti prettiesiski darījumi, īpaši, ja tiem ir pārnacionāls raksturs, tiešām var izrādīties grūtāk kontrolējami un sodāmi nekā cita veida prettiesiska uzvedība, šāda situācija nav raksturīga vienīgi spēļu un derību nozarei. Tomēr dalībvalstij nevar liegt tiesības attiecināt uz internetu tādu vienpusēju ierobežojošu tiesību normu piemērošanu, kuras tā ir pieņēmusi leģitīmu vispārēju interešu mērķiem, vienīgi pamatojoties uz to, ka šim tehnoloģijas līdzeklim būtībā ir pārnacionāls raksturs.

87      Otrkārt, ir skaidrs, ka valstīm nekādi netrūkst juridisku līdzekļu, kas tām pēc iespējas efektīvāk ļautu nodrošināt, lai tiktu ievērotas tiesību normas, kuras tās ir pieņēmušas attiecībā uz uzņēmumiem, kuri darbojas internetā un kuriem tādā vai citādā veidā ir piemērojama to jurisdikcija.

 Par azartspēļu sistemātiskas un saskaņotas ierobežošanas prasību

88      Vispirms ir jāatgādina, ka iepriekš minētā sprieduma lietā Gambelli u.c. 67. punktā, pēc tam, kad Tiesa bija norādījusi, ka spēļu [uzņēmējdarbības] ierobežojumus var pamatot tādi primāri vispārējo interešu iemesli kā patērētāju aizsardzība un krāpšanas un pilsoņu pamudināšanas uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm novēršana, Tiesa nosprieda, ka tā tas tomēr ir tikai tad, ja minētie ierobežojumi, kuri ir pamatoti ar šiem [iemesliem] un ar nepieciešamību novērst sabiedriskās kārtības traucējumus, ir piemēroti, lai garantētu minēto mērķu sasniegšanu tādā ziņā, ka šiem ierobežojumiem ir saskaņoti un sistemātiski jāveicina derību slēgšanas darbību ierobežošana.

89      Kā izriet no šī sprieduma 66. punkta, iesniedzējtiesas vēlas noskaidrot šīs pēdējās minētās prasības piemērojamību.

90      Minētās tiesas uzskata, ka būtu apšaubāmi, ka tādi valsts monopoli, kādi ir pamata lietā aplūkotie monopoli saistībā ar sporta derību rīkošanu, kuri ir ieviesti, lai novērstu pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnītos pret atkarību no tām, ņemot vērā veidu, kādā tiek laistas tirgū citu veidu azartspēles, varētu veicināt derību slēgšanas darbību ierobežošanu saskaņoti un sistemātiski.

91      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa iepriekš ir nospriedusi, ka katrai dalībvalstij ir jānovērtē, vai saistībā ar tās izvirzīto leģitīmo mērķi ir pilnīgi vai daļēji jāaizliedz šāda veida darbības vai tikai tās jāierobežo un saistībā ar to ir jāparedz vairāk vai mazāk stingri pārraudzības pasākumi; šādi veiktu pasākumu nepieciešamību un samērīgumu vērtējot tikai atkarībā no sasniedzamajiem mērķiem un no aizsardzības līmeņa, kuru paredzējušas nodrošināt attiecīgās valsts iestādes (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Läärä u.c., 35. un 36. punkts; lietā Zenatti, 33. un 34. punkts, kā arī lietā Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, 58. punkts).

92      Tiesa tāpat ir nospriedusi, ka tādu tiesību aktu, kuri atbilst Līgumam, ietvaros azartspēļu vai veiksmes spēļu nodrošināšanas un spēlēšanas darbību organizēšanas un kontroles noteikumu izvēle, vai nu noslēdzot ar valsti administratīvu koncesiju līgumu vai vairāku spēļu nodrošināšanu un spēlēšanu ierobežojot šim nolūkam attiecīgi licencētās vietās, ir jāveic valsts iestādēm to rīcības brīvības ietvaros (iepriekš minētais spriedums lietā Anomar u.c., 88. punkts).

93      Tiesa turklāt ir precizējusi, ka attiecībā uz azartspēlēm principā ir jāpārbauda atsevišķi katrs ierobežojums, kas paredzēts valsts tiesību aktos, it īpaši, vai tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgās dalībvalsts nosauktā mērķa vai mērķu īstenošanu, un vai tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa vai mērķu sasniegšanai (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Placanica u.c., 49. punkts).

94      Iepriekš minētā sprieduma lietā Schindler, kurš tika pasludināts par dalībvalsts tiesisko regulējumu, ar kuru tika aizliegtas loterijas, 50.–52. punktā Tiesa ir norādījusi, ka, pat ja citu veiksmes spēļu, piemēram, futbola spēļu prognožu vai tā saukto “bingo” spēļu, kuras savukārt ir atļautas minētajā dalībvalstī, likmju apmērs var būt salīdzināms ar loteriju likmju apmēru un pat ja tajās ir ievērojama nejaušības daļa, to mērķis, noteikumi, kā arī organizēšanas noteikumi atšķiras no citās dalībvalstīs rīkotām liela apjoma loterijām. Tādējādi Tiesa secināja, ka šīs citas spēles neatrodas salīdzināmā situācijā ar loterijām, kuras ir aizliegtas ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, un tās nevar tikt tām pielīdzinātas.

95      Kā ir uzsvērušas visas valdības, kuras iesniedza apsvērumus Tiesai, nav šaubu, ka dažādu veidu azartspēles var būt ļoti atšķirīgas, īpaši attiecībā uz to konkrētiem organizēšanas noteikumiem, likmju un laimestu apmēru, kas tās raksturo, iespējamo spēlētāju skaitu, kuri var nodoties šai spēlei, to noformējumu, izplatību, īslaicīgumu vai atkārtotību, reakciju, kādu tās izraisa spēlētājos, vai arī, kā to norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 75. punktā, saistībā ar apstākli – kā tas ir attiecībā uz spēlēm, kuras tiek piedāvātas kazino, un kazino vai citās iestādēs izvietotiem spēļu automātiem –, vai tām ir nepieciešama fiziska spēlētāja klātbūtne vai nav.

96      Šādos apstākļos pats apstāklis, ka no dažāda veida azartspēlēm vienām tiek piemērots valsts monopols, bet citām – privātiem uzņēmējiem izsniegtu atļauju sistēma, nevar padarīt par nepamatotiem pasākumus, kuri, ņemot vērā leģitīmos mērķus, kas tiem ir izvirzīti, tāpat kā valsts monopols sākotnēji varētu šķist visierobežojošākie un visefektīvākie. Šādas juridisko sistēmu atšķirības pašas par sevi neietekmē šāda valsts monopola piemērojamību mērķa novērst pilsoņu pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām, kura dēļ tas ticis ieviests, sasniegšanai.

97      Tomēr, kā atgādināts šī sprieduma 88. punktā, no Tiesas judikatūras arī izriet, ka dalībvalsts ieviestu ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai un brīvībai veikt uzņēmējdarbību, kurš ir balstīts uz šādu mērķi, var pamatot vienīgi ar nosacījumu, ka minētais ierobežojošais pasākums ir piemērots, lai nodrošinātu minētā mērķa sasniegšanu, veicinot derību slēgšanas darbību ierobežošanu saskaņoti un sistemātiski.

98      Tiesa tāpat ir precizējusi, ka valsts tiesām, īpaši ņemot vērā konkrētus attiecīgā ierobežojošā tiesiskā regulējuma piemērošanas noteikumus, ir jāpārliecinās, ka tas patiešām atbilst rūpēm samazināt spēļu iespējas un ierobežot darbības šajā jomā saskaņoti un sistemātiski (šajā ziņā skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Zenatti, 36. un 37. punkts, kā arī apvienotajās lietās Placanica u.c., 52. un 53. punkts).

99      Kā Tiesa attiecībā uz šiem dažādajiem gadījumiem jau ir nospriedusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Gambelli u.c. (7., 8. un 69. punkts), ja dalībvalsts iestādes veicina un mudina patērētājus piedalīties loterijās, azartspēlēs vai derībās, lai valsts kase no tā gūtu finansiālu labumu, šīs valsts iestādes nevar atsaukties uz sabiedrisko kārtību saistībā ar spēļu iespēju samazināšanas nepieciešamību, lai pamatotu ierobežojošus pasākumus, pat ja – kā tas bija minētās lietas gadījumā – tie ir saistīti tikai ar derību slēgšanas darbībām.

100    Šajā gadījumā, pēc tam, kad tika norādīts, ka derības par zirgu skriešanās sacīkstēm, spēļu automātus un kazino spēles drīkst izmantot privātie uzņēmēji, kuriem ir atļauja, iesniedzējtiesas arī konstatēja, ka, pirmkārt, valsts monopola sporta derību rīkošanas jomā īpašnieks attiecībā uz loterijas spēlēm, uz kurām arī attiecas šis monopols, rīko intensīvas reklāmas kampaņas, norādot uz nepieciešamību finansēt sociālās, kultūras vai sporta aktivitātes, kurām tiek piešķirta gūtā peļņa, un tādējādi ļaujot uzskatīt, ka šādām darbībām paredzētas peļņas palielināšana kļūst par attiecīgo ierobežojošo pasākumu pašmērķi. Minētās tiesas konstatēja, ka, otrkārt, attiecībā uz kazino spēlēm un spēļu automātiem, kuriem esot lielāka atkarības riska iespēja nekā sporta derībām, kompetentās valsts iestādes izstrādā vai neiebilst pret piedāvājuma paplašināšanas politiku. Minētās iestādes neiebilst pret jaunu kazino spēļu piedāvājumu internetā, savukārt apstākļi spēļu automātu izmantošanai iestādēs, kuras nav kazino, piemēram, spēļu zālēs, restorānos, kafejnīcās un apmešanās vietās, nesen ir būtiski mīkstināti.

101    Šajā ziņā, protams, ir jāatgādina, ka paužot viedokli par valsts likumdevēja mērķi novērst azartspēļu nodrošināšanu kriminālos vai ar krāpšanu saistītos nolūkos, Tiesa nosprieda, ka minēto darbību kontrolēta paplašināšanas politika var būt saderīga ar mērķi tās virzīt kontrolētā vidē, piesaistot atļautām un reglamentētām darbībām spēlētājus, kas nodarbojas ar aizliegtām nelegālām azartspēlēm un derībām. Lai sasniegtu šo mērķi, uzņēmumiem, kuri ir saņēmuši atļaujas, ir jābūt uzticamai, bet vienlaikus arī izdevīgai alternatīvai aizliegtajām darbībām, kas nozīmē plašu spēļu piedāvājumu, noteikta apjoma reklāmu un jaunu izplatīšanas tehnoloģiju izmantošanu (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Placanica u.c., 55. punkts).

102    Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 61. punktā, šādi apsvērumi, ja valsts ierobežojošiem pasākumiem ir mērķis aizsargāt patērētājus, novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām, principā var tikt piemēroti arī tādā ziņā, ka zināma reklāma, neskarot šī sprieduma 97.–99. punktā atgādinātās prasības, nepieciešamības gadījumā var veicināt patērētāju virzīšanu uz valsts monopola īpašnieka sniegtu ierobežotu piedāvājumu, kurš ir radīts un tiek piemērots tieši tādēļ, lai labāk īstenotu minēto mērķi.

103    Tomēr, kā ģenerāladvokāts arī ir norādījis secinājumu 61. punktā, saistībā ar to ir svarīgi, lai reklāma, kuru, iespējams, īsteno valsts monopola īpašnieks, būtu novērtēta un stingri ierobežota tiktāl, ciktāl tā ir nepieciešama, lai tādējādi patērētājus virzītu uz atļautiem spēļu tīkliem. Šāda reklāma turpretī nedrīkst veicināt dabisko patērētāju tieksmi spēlēt, stimulējot viņu aktīvu dalību tajā, īpaši, banalizējot spēli vai tai piešķirot pozitīvu tēlu saistībā ar faktu, ka gūtā peļņa tiek piešķirta vispārēju interešu darbībām, vai arī palielinot spēļu pievilcību, izmantojot uzmācīgus reklāmas paziņojumus, kuri piesaista ar ievērojamiem laimestiem.

104    Turklāt attiecībā uz apstākli, ka tādējādi monopola īpašnieka veiktajās loterijas reklāmas kampaņās tiek izmantots apstāklis, ka ieņēmumi no to laišanas tirgū tiek piešķirti nesavtīgu vispārējo interešu darbību finansēšanai, ir jāatgādina, ka, pirmkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai gan [Tiesa] apzinās, ka [veiksmes spēles] var sniegt būtisku ieguldījumu bezpeļņas vai vispārējo interešu darbību finansēšanā, pašu šo apsvērumu nevar uzskatīt par objektīvu pamatojumu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem. Šie ierobežojumi ir pieļaujami vienīgi ar nosacījumu, ka šādu sociālo darbību finansēšanai ir jābūt tikai ieviestās ierobežojošās politikas papildu labumam, nevis reālajam attaisnojumam, par ko ir jāpārliecinās valsts tiesai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Zenatti, 36. un 37. punkts).

105    Verwaltungsgericht Stuttgart tostarp ir norādījusi, ka pēc tam, kad ticis veikts pamata lietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā paredzētais atskaitījums, peļņas atlikums tiek ieskaitīts valsts kasē un, tā kā turklāt nevar tikt izslēgts, ka atzītām vispārējo interešu iestādēm sniegtais finansiālais atbalsts tām ļauj attīstīt tādas vispārējo interešu darbības, kuras parasti var tikt uzticētas valstij, radot to izdevumu samazinājumu, tad turklāt arī ir jāatgādina, ka nepieciešamību novērst budžeta ienākumu samazinājumu nevar uzskatīt par primāru vispārējo interešu iemeslu, kas var pamatot ar Līgumu garantētās brīvības ierobežojumu (šajā ziņā skat. 2009. gada 27. janvāra spriedumu lietā C‑318/07 Persche, Krājums, I‑359. lpp., 45. un 46. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

106    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka, pamatojoties uz iesniedzējtiesu veiktajiem konstatējumiem, kuri atgādināti šī sprieduma 100. punktā, minētās tiesas var pamatoti uzskatīt, ka no apstākļa, ka attiecībā uz citām azartspēlēm, uz kurām neattiecas pamata lietā aplūkotais valsts monopols, kompetentās iestādes veido vai neiebilst pret politiku, kuras mērķis ir veicināt dalību šādās citās spēlēs, nevis samazināt spēļu iespējamību un ierobežot darbību šajā jomā saskaņoti un sistemātiski, izriet, ka mērķi novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām, kurš bija par pamatu minētā monopola izveidei, vairs nevar efektīvi īstenot, izmantojot šo monopolu, tādējādi to vairs nevar pamatot ar EKL 43. un 49. pantu.

107    Tādējādi uz pirmo jautājumu, kurš uzdots katrā no lietām, ir jāatbild, ka EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

i)      lai tādus monopolus kā pamata lietās aplūkotie valsts monopoli sporta derību un loteriju jomā varētu pamatot ar mērķi novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām, attiecīgajām valsts iestādēm nav noteikti jāspēj iesniegt pētījumu par minētā pasākuma samērīgumu, kurš būtu veikts pirms šo pasākumu noteikšanas;

ii)      fakts, ka dalībvalsts dod priekšroku šādam monopolam, nevis sistēmai, saskaņā ar kuru tiek izsniegtas atļaujas privātu uzņēmumu darbībai, kuri varētu veikt savu darbību saskaņā ar regulējumu, kurā nebūtu paredzētas ekskluzīvas tiesības, var atbilst samērīguma prasībai tiktāl, ciktāl, ņemot vērā augsta patērētāju aizsardzības līmeņa mērķi, minētā monopola ieviešana tiek papildināta ar tāda tiesiskā regulējuma ieviešanu, kurš nodrošina, ka šī monopola īpašnieks patiešām pats saskaņoti un sistemātiski varēs sasniegt šādu mērķi, izmantojot kvantitatīvi šaurāku un kvalitatīvi labāku piedāvājumu atbilstoši minētajam mērķim, uz kuru attiektos stingra valsts iestāžu kontrole;

iii)      apstāklis, ka dalībvalsts kompetentās iestādes varētu saskarties ar zināmām grūtībām, nodrošinot, lai ārvalstīs reģistrēti spēļu un derību organizētāji, kuri, pārkāpjot minēto monopolu, izmantojot internetu, noslēdz derības ar personām, kuras atrodas minēto iestāžu teritoriālajā kompetencē, ievērotu šādu monopolu, pats par sevi nevar ietekmēt iespējamo šī monopola atbilstību minētajiem Līguma noteikumiem;

iv)      situācijā, ja valsts tiesa konstatē, ka vienlaicīgi:

–        reklāmas pasākumi, kurus veic šāda monopola īpašnieks un kuri ir saistīti ar cita veida azartspēlēm, kuras arī piedāvā šis īpašnieks, nav ierobežoti, ciktāl tas nepieciešams, lai patērētājus virzītu uz piedāvājumu, kuru sniedz šis īpašnieks, viņus novēršot no citām nelicencētām spēļu vietām, bet gan ir paredzēti, lai veicinātu patērētāju tieksmi pēc spēlēm un stimulētu to aktīvu dalību tajās, lai palielinātu gaidāmo peļņu no šādas darbības;

–        privāti uzņēmēji, kuriem ir atļaujas, var izmantot citu veidu azartspēles, un

–        attiecībā uz citu veidu azartspēlēm, uz kurām neattiecas minētais monopols un kurām turklāt ir lielāka atkarības riska iespēja nekā spēlēm, uz kurām attiecas šis monopols, kompetentās iestādes veic vai neiebilst pret piedāvājuma paplašināšanas politiku nolūkā attīstīt un stimulēt dalību spēlēs, īpaši lai palielinātu peļņu no tām;

minētā valsts tiesa var pamatoti uzskatīt, ka šāds monopols nav piemērots, lai nodrošinātu mērķa novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām īstenošanu, saskaņā ar kuru ticis ieviests monopols, veicinot spēļu iespēju samazināšanu un saskaņoti un sistemātiski ierobežojot darbību šajā jomā.

 Par otro prejudiciālo jautājumu katrā no lietām

108    Ar otro jautājumu, kas uzdots katrā no lietām, iesniedzējtiesas vaicā, vai EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja privātam uzņēmējam tā reģistrācijas dalībvalstī ir atļauja azartspēļu piedāvāšanai, šāda atļauja minētajam uzņēmējam ļauj šādas spēles piedāvāt citās dalībvalstīs, pamatojoties uz šīm citām dalībvalstīm, iespējams, noteikto pienākumu atzīt minēto atļauju.

109    Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris secinājumu 94. punktā, ka, ja dalībvalstī azartspēļu jomā ir ieviests monopols un ja šķiet, ka minētais pasākums atbilst dažādajiem nosacījumiem, kas ļauj to pamatot, ņemot vērā judikatūrā atzītos vispārējo interešu leģitīmos mērķus, tad paša monopola esamības fakta dēļ pat hipotētiski tiek izslēgts jebkāds pienākums atzīt citās dalībvalstīs reģistrētiem privātiem uzņēmumiem izsniegtas atļaujas.

110    Turklāt jautājums par iespējamu šādu citās dalībvalstīs izsniegtu atļauju savstarpējas atzīšanas pienākumu varētu izrādīties būtisks pamata lietu atrisināšanai vienīgi gadījumā, ja pamata lietās aplūkotie monopoli tiktu atzīti par nesaderīgiem ar EKL 43. un 49. pantu.

111    Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka, ņemot vērā šī sprieduma 76. punktā atgādināto dalībvalstu rīcības brīvību, izmantojot pašu dalībvalstu vērtību skalu, noteikt aizsardzības līmeni, kuru tās paredz nodrošināt, un minētās aizsardzības prasības, Tiesa vienmēr ir uzsvērusi, ka dalībvalsts ieviestās aizsardzības sistēmas samērīguma izvērtējumu nevar ietekmēt apstāklis, ka cita dalībvalsts ir izvēlējusies atšķirīgu aizsardzības sistēmu (šajā ziņā skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, 58. punkts).

112    Ņemot vērā šo rīcības brīvību un nekādas saskaņošanas neesamību Kopienu mērogā šajā jomā, pašreizējā Savienības tiesību situācijā nevar būt dažādu dalībvalstu izsniegtu atļauju savstarpējas atzīšanas pienākums.

113    No tā izriet, ka katrai dalībvalstij joprojām ir tiesības noteikt, ka ikvienam uzņēmumam, kurš vēlas piedāvāt azartspēles patērētājiem, kuri atrodas [dalībvalsts] teritorijā, ir jābūt tās kompetento iestāžu izsniegtai atļaujai, un tam nerada šķērsli apstāklis, ka attiecīgajam uzņēmumam jau ir citā dalībvalstī izsniegta atļauja.

114    Vēl ir nepieciešams, lai šāda atļauju sistēma, ņemot vērā tās izraisītos šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai vai brīvībai veikt uzņēmējdarbību, lai to varētu pamatot ar EKL 43. un 49. pantu, atbilstu prasībām, kuras šajā ziņā izriet no judikatūras, īpaši saistībā ar tās nediskriminējošo raksturu un tās samērīgumu (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Placanica u.c., 48. un 49. punkts).

115    Ņemot vērā Verwaltungsgericht Gießen iesniegtos precizējumus, kuri izklāstīti šī sprieduma 19. punktā, ir jāatgādina arī, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalsts nevar piemērot kriminālsodu par neizpildītām administratīvām formalitātēm, ja šo formalitāšu izpildīšanas iespēju attiecīgā dalībvalsts liegusi vai padarījusi neiespējamu pretēji Kopienu tiesībām (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Placanica u.c., 69. punkts).

116    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pašreizējā Savienības tiesību situācijā apstāklis, ka uzņēmumam tā reģistrācijas dalībvalstī ir atļauja, kura tam ļauj piedāvāt azartspēles, nerada šķērsli tam, lai cita dalībvalsts, ievērojot Savienības tiesību prasības, noteiktu, ka šādam uzņēmējam, lai tam būtu iespēja šādus pakalpojumus piedāvāt patērētājiem, kuri atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, ir jābūt attiecīgo iestāžu izsniegtai atļaujai.

 Par tiesāšanās izdevumiem

117    Attiecībā uz pamata lietu dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesas, un tās lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

a)      lai tādus monopolus kā pamata lietās aplūkotie valsts monopoli sporta derību un loteriju jomā varētu pamatot ar mērķi novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām, attiecīgajām valsts iestādēm nav noteikti jāspēj iesniegt pētījumu par minētā pasākuma samērīgumu, kurš būtu veikts pirms šo pasākumu noteikšanas;

b)      fakts, ka dalībvalsts dod priekšroku šādam monopolam, nevis sistēmai, ar kuru tiek izsniegtas atļaujas privātu uzņēmumu darbībai, kuri varētu veikt savu darbību saskaņā ar regulējumu, kurā nebūtu paredzētas ekskluzīvas tiesības, var atbilst samērīguma prasībai tiktāl, ciktāl, ņemot vērā augsta patērētāju aizsardzības līmeņa mērķi, minētā monopola ieviešana tiek papildināta ar tāda tiesiskā regulējuma ieviešanu, kurš nodrošina, ka šī monopola īpašnieks patiešām pats saskaņoti un sistemātiski varēs sasniegt šādu mērķi, izmantojot kvantitatīvi šaurāku un kvalitatīvi labāku piedāvājumu atbilstoši minētajam mērķim, uz kuru attiektos stingra valsts iestāžu kontrole;

c)      apstāklis, ka dalībvalsts kompetentās iestādes varētu saskarties ar zināmām grūtībām, nodrošinot, lai ārvalstīs reģistrēti spēļu un derību organizētāji, kuri, pārkāpjot minēto monopolu, izmantojot internetu, noslēdz derības ar personām, kuras atrodas minēto iestāžu teritoriālajā kompetencē, ievērotu šādu monopolu, pats par sevi nevar ietekmēt iespējamo šī monopola atbilstību minētajiem Līguma noteikumiem;

d)      situācijā, ja valsts tiesa konstatē, ka vienlaicīgi:

–        reklāmas pasākumi, kurus veic šāda monopola īpašnieks un kuri ir saistīti ar cita veida azartspēlēm, kuras arī piedāvā šis īpašnieks, nav ierobežoti, ciktāl tas nepieciešams, lai patērētājus virzītu uz piedāvājumu, kuru sniedz šis īpašnieks, viņus novēršot no citām nelicencētām spēļu vietām, bet gan ir paredzēti, lai veicinātu patērētāju tieksmi pēc spēlēm un stimulētu to aktīvu dalību tajās, lai palielinātu gaidāmo peļņu no šādas darbības;

–        privāti uzņēmēji, kuriem ir atļaujas, var izmantot citu veidu azartspēles, un

–        attiecībā uz citu veidu azartspēlēm, uz kurām neattiecas minētais monopols un kurām turklāt ir lielāka atkarības riska iespēja nekā spēlēm, uz kurām attiecas šis monopols, kompetentās iestādes veic vai neiebilst pret piedāvājuma paplašināšanas politiku nolūkā attīstīt un stimulēt dalību spēlēs, īpaši lai palielinātu peļņu no tām;

                  minētā valsts tiesa var pamatoti uzskatīt, ka šāds monopols nav piemērots, lai nodrošinātu mērķa novērst pamudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm un cīnīties pret atkarību no tām īstenošanu, saskaņā ar kuru ticis ieviests monopols, veicinot spēļu iespēju samazināšanu un saskaņoti un sistemātiski ierobežojot darbību šajā jomā;

2)      EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pašreizējā Savienības tiesību situācijā apstāklis, ka uzņēmumam tā reģistrācijas dalībvalstī ir atļauja, kura tam ļauj piedāvāt azartspēles, nerada šķērsli tam, lai cita dalībvalsts, ievērojot Savienības tiesību prasības, noteiktu, ka šādam uzņēmējam, lai tam būtu iespēja šādus pakalpojumus piedāvāt patērētājiem, kuri atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, ir jābūt attiecīgo iestāžu izsniegtai atļaujai.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.