1. 

Šis Landgericht Hamburg (Hamburgas apgabaltiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 1986. gada 18. decembra Direktīvas 86/653/EEK par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem (turpmāk tekstā — “Direktīva”) transponēšanu ( 2 ). Landgericht lūdz interpretēt 17. pantu un it īpaši — sniegt atbildi uz jautājumu, vai un pastāvot kādiem nosacījumiem tirdzniecības pārstāvja tiesības uz atlīdzību var tikt ierobežotas ar zaudētu komisijas naudu. Šāda interpretācija ir nepieciešama, lai valsts tiesa varētu izvērtēt, vai attiecīgie valsts tiesību akti atbilstoši tam, kā tos interpretē Vācijas tiesas, ir pretrunā Direktīvā noteiktajai pieejai attiecībā uz atlīdzību, kura pienākas tirdzniecības pārstāvim pēc tam, kad viņš ir izbeidzis līgumattiecības ar pilnvarotāju.

2.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tiesvedības ietvaros, kurā prasītājs Turgajs Zēmens (Turgay Semen) strādāja par atbildētāja Deutsche Tamoil GmbH tirdzniecības pārstāvi. Laikposmā no 2001. gada 1. novembra līdz Zēmens kā tirdzniecības pārstāvis strādāja degvielas uzpildes stacijā, kura pieder atbildētājam. Atbildētāja sabiedrība ir daļa no lielākas, Lībijā reģistrētas sabiedrību grupas Oilinvest, kura papildus plašajam degvielas uzpildes staciju tīklam Vācijā nodarbojas ar naftas ieguvi un rafinēšanu vairākās pasaules valstīs.

3.

Līgumattiecību ar atbildētāju laikā prasītājs saņēma komisijas naudu par pārdoto degvielu. Komisijas naudas summa mainījās atkarībā no tā, vai attiecīgie klienti iegādājās degvielu, izmantojot atbildētāja izsniegtas kartes, kurās tika paredzētas atlaides, vai izmantojot parastos norēķināšanās veidus.

4.

Direktīvas 17. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis kompensācijas noteikšanai gadījumā, ja tirdzniecības pārstāvis izbeidz līgumattiecības ar pilnvarotāju, var izvēlēties vienu no divām sistēmām. Kompensācija var izpausties kā kompensācija par zaudējumiem (17. panta 3. punkts) vai atlīdzība (17. panta 2. punkts).

5.

Vācijas valsts iestādes izvēlējās 17. panta 2. punktā noteikto atlīdzības sistēmu. Šis pants un attiecīgie Vācijas tiesību akti (Handelsgesetzbuch [Komerclikums] (turpmāk tekstā — “HGB”) 89.b pants) nosaka, ka, izpildoties vairākiem nosacījumiem, tirdzniecības pārstāvji — tādi kā prasītājs — pēc līgumattiecību izbeigšanās var pieprasīt atlīdzību no pilnvarotāja. Lietas dalībnieku vidū nav vienprātības par šajā gadījumā izmaksājamās atlīdzības apmēru un it īpaši par to, vai Vācijas tiesībās noteiktā atlīdzības aprēķināšanas metode atbilst Direktīvas prasībām.

6.

17. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi gan atlīdzības izmaksai, gan šādas atlīdzības aprēķināšanai ir noteikti šādi:

7.

HGB 89.b panta 1. punkts, kurā faktiski ir noteikts atlīdzības aprēķināšanas modelis, kurš ir Direktīvas pamatā ( 3 ), lielā mērā atkārto 17. panta 2. punkta redakciju, nosakot, ka:

“1.   Tirdzniecības pārstāvis pēc pārstāvības līguma izbeigšanas var no pilnvarotāja pieprasīt pienācīgu atlīdzību, ja un tiktāl, ciktāl

2.   Ja tirdzniecības pārstāvis tik būtiski paplašina darījumu attiecības ar jau esošu klientu, ka tas no ekonomiskā viedokļa atbilst jauna klienta atrašanai, tiek uzskatīts, ka viņš ir atradis jaunu klientu.”

8.

Lēmumā uzdot prejudiciālu jautājumu iesniedzējtiesa norāda, ka Vācijas tiesu praksē tiek uzskatīts, ka 89.b pantā paredzētie kritēriji (galvenokārt attiecībā uz pilnvarotāja būtisku ienākumu esamību, tirdzniecības pārstāvja komisijas naudas zaudēšanu un jebkāda veida atlīdzības taisnīgu izmaksāšanu) ir kumulatīvi un tie viens otru ierobežo. Hamburgas tiesa šaubās, vai atlīdzības izmaksa, ievērojot šo pieeju, atbilst 17. panta 2. punktam, un uzdod šādus divus jautājumus:

9.

Pirms šo divu jautājumu izskatīšanas vispirms ir jāizskata sākotnējais jautājums. Tiesas sēdes laikā atbildētājs apgalvoja, ka izmaiņu, kuras notikušas Vācijas tiesu praksē kopš lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas, dēļ tiesvedībai Eiropas Kopienu Tiesā ir zudusi jēga. It īpaši tika norādīts, ka izmaiņas valsts tiesu praksē saistībā ar “pastāvīga klienta” jēdzienu nozīmē, ka gandrīz visos gadījumos summa, kura tiktu noteikta, aprēķinot komisijas naudu, pārsniegtu 17. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteikto maksimālo robežu, līdz ar to zūd jēga jautājumam par iespēju ņemt vērā citus ienākumus, kuri ir radušies pilnvarotājam.

10.

Tiesa iepriekš ir nolēmusi, ka tās uzdevums saskaņā ar EKL 234. pantu nav sniegt konsultatīvus atzinumus ( 4 ) vai atbildēt uz hipotētiskiem jautājumiem ( 5 ). Turklāt spriedumā apvienotajās lietās Zabala Erasun u.c.  ( 6 ) tā atteicās sniegt nolēmumu prejudiciālā nolēmuma lietā, kur tiesvedība valsts tiesā tika izbeigta tādēļ, ka viens lietas dalībnieks atzina otra lietas dalībnieka prasību un līdz ar to strīda efektīvai izšķiršanai vairs nebija nepieciešams tiesas nolēmums ( 7 ).

11.

Tomēr Tiesa ir atkārtoti norādījusi, ka “tikai valsts tiesa, kura iztiesā prāvu [..], var noteikt, ņemot vērā lietas īpatnības, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas nolēmuma pieņemšanai un cik nozīmīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi”  ( 8 ), un ka “valsts tiesas iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu var tikt noraidīts tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Kopienu tiesību interpretācijai vai Kopienu tiesību noteikuma spēkā esamības izvērtējumam nav saistības ar tiesvedības pamata lietā faktiskajiem apstākļiem vai iztiesāšanas priekšmetu”  ( 9 ).

12.

Izmaiņas valsts tiesībās, kuras ir notikušas pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas, nevar būt par pamatu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atzīšanai par nelietderīgu. Spriedumā lietā CIA Security International ( 10 ) Tiesa norādīja, ka nepieciešamība sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar tikt uzskatīta par nelietderīgu apstākļos, ja valsts tiesību akti, kuri bija lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, ir tikuši atcelti un aizstāti ar citu valsts tiesisko regulējumu. Tādos gadījumos kā pamata lietā, kad ir tikušas veiktas izmaiņas valsts tiesu praksē, kuras ietekme vēl nav pilnībā noskaidrota, pastāv vēl mazāk iemeslu lietas atzīšanai par nelietderīgu. Līdz ar to es uzskatu, ka Tiesai nebūtu jāatsakās no prejudiciālā nolēmuma sniegšanas par iesniegtajiem jautājumiem, pamatojoties uz to, ka valsts tiesai ir jāizvērtē jaunās valsts tiesu prakses ietekme uz Eiropas Kopienu Tiesas sniegto atbilžu atbilstību tai nodotās lietas izskatīšanā.

13.

Atbilstoši Vācijas tiesu sniegtajai interpretācijai Vācijas tiesībās paredzētā pieeja nosaka tirdzniecības pārstāvim izmaksājamo atlīdzību, pamatojoties uz taisnīguma jēdziena interpretāciju, nosakot, ka jebkāda atlīdzība, kas pārsniegtu komisijas naudu, ko tirdzniecības pārstāvis ir zaudējis, nav uzskatāma par taisnīgu. Izvērtējot šādas pieejas atbilstību Direktīvai, ir jāsamēro divi, iespējams, konkurējoši principi, kuri tika noteikti iepriekš minētajās lietās, kuras ir saistītas ar 17. pantu.

14.

No vienas puses, spriedumos lietās Ingmar ( 11 ) un Honyvem Informazioni Commerciali ( 12 ) Tiesa ir noteikusi, ka sistēmai, kura ir ieviesta ar 17. pantu, ir imperatīvs raksturs. Tiesa arī uzsvēra, ka 17. panta mērķis ir noteikt aizsargājošu minimālo standartu tirdzniecības pārstāvjiem un ka valsts tiesībās nevar paredzēt noteikumus, saskaņā ar kuriem šiem tirdzniecības pārstāvjiem tiktu noteikta zemāka atlīdzība par 17. pantā paredzēto atlīdzību ( 13 ).

15.

No otras puses, gan spriedumā lietā Ingmar, gan spriedumā lietā Honyvem Informazioni Commerciali Tiesa norādīja, ka 17. pants “nesniedz sīkākus norādījumus par atlīdzības saistībā ar līguma izbeigšanos aprēķina metodi”  ( 14 ) un ka 17. pantā paredzētās sistēmas ietvaros “dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz atlīdzības aprēķina metožu izvēli”  ( 15 ). Tiesa norādīja, ka šo rīcības brīvību “var izmantot, it īpaši ievērojot taisnīguma kritēriju”  ( 16 ).

16.

Līdz ar to, lai gan 17. panta mērķis ir ieviest pamata līmeni tirdzniecības pārstāvju aizsardzībai, šķiet, ka Direktīvā ir paredzēts, ka šis aizsardzības līmenis var būt katrā valstī atšķirīgs, atkarībā no tā, kā katrā valstī šajā kontekstā tiek interpretēts taisnīguma jēdziens. Tomēr šī rīcības brīvība nevar būt absolūta, pretējā gadījumā tiktu apdraudēts pats Direktīvas mērķis, proti, dalībvalstu prakses attiecībā uz tirdzniecības pārstāvjiem harmonizācija un minimālā aizsardzības līmeņa šiem tirdzniecības pārstāvjiem noteikšana ( 17 ).

17.

Turklāt panta redakcija paredz, ka tirdzniecības pārstāvim “ir tiesības uz atlīdzību, ja [un tiktāl, ciktāl]” tiek izpildīti noteikti nosacījumi (autora izcēlums). Gan, izmantojot frāzi “ir tiesības”, gan Tiesas nolēmumos lietā Ingmar un lietā Honyvem Informazioni Commerciali tiek uzsvērts sistēmas saistošais raksturs un norādīts, ka dalībvalstis nedrīkst veikt pasākumus, kuru rezultātā tirdzniecības pārstāvim tiktu liegta atlīdzība, pat ja pantā noteiktie nosacījumi tiek izpildīti.

18.

Kā es norādīju lietā Honyvem Informazioni Commerciali, 17. panta 2. punktā “ir paredzēti ne tikai atlīdzības [..] piešķiršanas nosacījumi, bet arī nepieciešamie elementi, lai aprēķinātu šādu atlīdzību”  ( 18 ). Līdz ar to dalībvalsts pasākumiem, ar kuriem tiek transponēti Direktīvā noteiktie pienākumi, ir jāievēro abi šie atlīdzības piešķiršanas nosacījumi un jāpārņem elementi, kuri ir jāņem vērā, aprēķinot atlīdzību.

19.

Līdz ar to nav šaubu par to, ka dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība darbojas 17. panta 2. punktā noteiktās sistēmas robežās, kuras dalībvalstīm ir jāievēro.

20.

Kādi tad ir šie saistošie ierobežojumi, kurus nosaka ar 17. panta 2. punktu ieviestā sistēma? Spriedumā lietā Honyvem Informazioni Commerciali Tiesa noteica, ka Itālijas sistēma, saskaņā ar kuru atlīdzība tiek aprēķināta, vienīgi pamatojoties uz noteiktiem procentiem no iepriekšējos gados iegūtās komisijas naudas, ir pretrunā Direktīvai, jo tā nespēja nodrošināt, ka tirdzniecības pārstāvji, kuri saskaņā ar pieeju, kurā tiktu ņemti vērā pilnvarotāja gūtie ienākumi, būtu labākā situācijā, varētu saņemt lielāku atlīdzību par šiem noteiktajiem procentiem ( 19 ). Ņemot vērā šo nolēmumu un 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmā ievilkuma redakciju, ir skaidrs, ka meritokrātiskā pieeja, kas saista izmaksājamās atlīdzības apmēru ar pilnvarotāja gūtajiem ienākumiem no tirdzniecības pārstāvja darba laikposmā pēc līguma izbeigšanās, ir uzskatāma par vienu no šādām saistošām pazīmēm.

21.

Arī no Direktīvas redakcijas izriet, ka, nosakot atlīdzības apmēru, ir jāņem vērā taisnīguma jēdziens, un šī procesa gaitā ir jāņem vērā komisijas nauda, kuru tirdzniecības pārstāvis ir zaudējis, izbeidzoties viņa līgumattiecībām ar pilnvarotāju.

22.

Lietas dalībnieku vidū nav vienprātības par to, vai taisnīguma jēdziens var tikt izmantots gan lai palielinātu, gan samazinātu tirdzniecības pārstāvim izmaksājamās atlīdzības apmēru. Prasītājs uzskata, ka izšķirošais fakts, nosakot atlīdzības apmēru, ir pilnvarotāja gūto ienākumu apmērs, un zaudētās komisijas naudas summa ir jāuzskata vienīgi par taisnīguma novērtējuma elementu, kurš var gan palielināt, gan samazināt atlīdzības apmēru. Itālijas valdība arī norāda, ka taisnīguma jēdziens var tikt izmantots gan kā “grīda”, spējot izraisīt atlīdzības palielināšanos, gan kā “griesti”, spējot to samazināt. Atbildētājs savukārt norāda, ka 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā norādītajiem elementiem ir kumulatīvs un savstarpēji ierobežojošs raksturs un ka katrs no tiem darbojas kā “griesti”, ierobežojot izmaksājamo summu līdz zemākajam no trim skaitļiem.

23.

Es uzskatu, ka frāze “ja un tiktāl, ciktāl” nozīmē, ka taisnīguma jēdziena mērķis ir ierobežot atlīdzības apmēru, nevis būt par faktoru, kurš to var arī palielināt virs summas, kas rodas, aprēķinot pilnvarotāja gūtos ienākumus. Tomēr neatkarīgi no tā, vai taisnīguma jēdziens šajā sakarā darbojas vienīgi kā griesti, vai gan kā grīda un griesti, tas šīs Tiesā izskatāmās lietas ietvaros nav noteicošais faktors. Direktīva skaidri nosaka, ka atlīdzība nevar pārsniegt par taisnīgu uzskatāmas atlīdzības apmēru. Galvenās domstarpības lietas dalībnieku vidū ir par to, vai rīcības brīvība, kura, kā to ir noteikusi Tiesa, dalībvalstīm pastāv attiecībā uz atlīdzības aprēķināšanu un it īpaši saistībā ar taisnīguma jēdzienu, attiecas uz tiesībām definēt taisnīgumu, nosakot, ka atlīdzības apmērs var tikt ierobežots ar zaudētās komisijas naudas summu. Tas ir saistīts ar taisnīguma jēdziena saturu, tā sakot, ar taisnīgu “griestu” aprēķināšanas metodi. Vai taisnīguma jēdziens var tikt izmantots arī kā “grīda”, šo jautājumu neietekmē.

24.

Kā tādā gadījumā Vācijas pieeja, kura šādā veidā ierobežo taisnīguma definīciju, atbilst iepriekš norādītajām Direktīvas saistošajām pazīmēm? Kā tika minēts iepriekš, atbilstoši Vācijas tiesu sniegtajai interpretācijai HGB neuzskata par taisnīgu atlīdzību, kura pārsniedz komisijas naudu, kuru tirdzniecības pārstāvis ir zaudējis. Kā norāda atbildētājs, šāda pieeja tiek pamatota ar to, ka tirdzniecības pārstāvis, saņemot atlīdzību, nevar tikt nostādīts labākā pozīcijā par to, kādā viņš būtu bijis, ja līgums būtu turpinājis darboties. Prasītājs un Itālijas valdība uzskata, ka ar šo pieeju tirdzniecības pārstāvim tiek liegtas Direktīvā paredzētās tiesības, proti, iegūt tādu atlīdzību, kura var tikt uzskatīta par taisnīgu jebkādos apstākļos, ne tikai, izvērtējot zaudēto komisijas naudu. Turklāt ir skaidrs, ka taisnīguma kritērijs nevar tikt piemērots tādā veidā, lai Direktīvā ietvertā meritokrātiskā pieeja, kura it īpaši ir atspoguļota 17. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā, zaudētu jebkādu lietderību.

25.

Tomēr, lai dalībvalstu rīcības brīvībai attiecībā uz taisnīguma aprēķināšanu būtu jēga, dalībvalstīm ir jāspēj izmantot taisnīguma jēdziens, lai saistītu atlīdzības apmēru ar valstī piemēroto taisnīguma koncepciju, ar nosacījumu, ka šādā veidā tās nepārkāpj iepriekš noteiktās ar 17. panta 2. punktu ieviestās sistēmas saistošās pazīmes.

26.

Ir diezgan skaidrs, ka taisnīguma jēdziena interpretācija tādā veidā, kas nepieļauj noteikt atlīdzību lielāku par zaudēto komisijas naudas summu, nav pretrunā pienākumam ievērot komisijas naudas summu, kuru tirdzniecības pārstāvis ir zaudējis. Direktīva arī skaidri nosaka, ka, aprēķinot taisnīgumu, ir jāņem vērā visi apstākļi. Atlīdzības saistīšana ar zaudētās komisijas naudas summu vienīgi atspoguļo vērtējumu saistībā ar atšķirīgu apstākļu relatīvo nozīmīgumu, nevis lēmumu ignorēt apstākļus, kuri būtu jāņem vērā, un to nevar uztvert kā Direktīvas pārkāpumu.

27.

Šāda pieeja arī pati par sevi nepārkāpj meritokrātisko prasību, ka atlīdzība ir jāsaista ar pilnvarotāja nākotnē gūtajiem ienākumiem, ar nosacījumu, ka zaudētās komisijas naudas jēdziens tiek interpretēts tādējādi, lai nodrošinātu, ka šādi ienākumi tiek ņemti vērā. Daudzos gadījumos komisijas naudas summa, kuru tirdzniecības pārstāvis ir zaudējis līgumattiecību laikā, atspoguļos pilnvarotāja ienākumus. Tomēr tā tas nebūs vienmēr. Saskaņā ar Komisijas izstrādāto ziņojumu par 17. panta darbību un kā to tiesas sēdes laikā apstiprināja arī atbildētāja pārstāvis, lai aprēķinātu atlīdzību, Vācijas sistēma aprēķina komisijas naudas summu, kuru tirdzniecības pārstāvis ir zaudējis, pamatojoties uz komisijas naudu, kuru viņš ir nopelnījis viņa līgumattiecību pēdējo 12 mēnešu laikā. Komisijas nauda, kura tika nopelnīta līgumattiecību beigu posmā, parasti labi atspoguļo pilnvarotāja ienākumus un komisijas naudu, kuru tirdzniecības pārstāvis ir zaudējis pēc līguma izbeigšanās. Tomēr saskaņā ar 17. panta 2. punktā noteikto sistēmu atlīdzība ir jāaprēķina, ņemot vērā pilnvarotāja nākotnē gūtos ienākumus un tirdzniecības pārstāvja zaudējumus. No 17. panta 2. panta redakcijas skaidri izriet, ka šī virzība uz nākotni ir saistoša. Iepriekš gūtā komisijas nauda vienīgi var tikt izmantota par pierādījumu nākotnē gūtiem ienākumiem un zaudējumiem.

28.

Var būt apstākļi, kuros aprēķinu veikšana, pamatojoties uz iepriekš gūtu komisijas naudu, neatspoguļo nākotnē gūtu ienākumu un zaudējumu patieso situāciju, piemēram, ja tirdzniecības pārstāvis īsi pirms līguma izbeigšanās īsteno lielu un veiksmīgu reklāmas kampaņu, vai arī, ja pilnvarotāja preces cena tika krasi paaugstināta īsi pirms vai pēc līguma beigām ( 20 ). Šādos apstākļos atlīdzība, kura tiek aprēķināta, pamatojoties uz līguma beigu posmu, ir jāpielāgo, lai tā atspoguļotu nākotnē gūtu ienākumu un zaudējumu patieso situāciju. Līdz ar to “zaudētās komisijas naudas” definīcijai ir jābūt pietiekami elastīgai, lai tiktu nodrošināts, ka izmaksātā atlīdzība patiešām atspoguļo attiecīgi pilnvarotāja un tirdzniecības pārstāvja nākotnē gūtos ienākumus un zaudējumus, un tai līdz ar to ir jāspēj atspoguļot izmaiņas apstākļos, kuri pastāvēja pirms un pēc līguma beigām. Valsts tiesai ir jāizlemj, vai, ņemot vērā atlīdzības aprēķināšanas procesa orientācijas uz nākotni saistošo raksturu, Vācijas pieeja atlīdzības aprēķināšanā, īpaši pieeja “zaudētās komisijas naudas” definīcijai, šajā sakarā ir pietiekami elastīga.

29.

Otrais jautājums ir saistīts ar jautājumu, vai tādā situācijā, kur pilnvarotājs ietilpst sabiedrību grupā, šīs grupas ienākumi arī ir jāuzskata par daļu no ienākumiem, kuri tiek ņemti vērā, aprēķinot atlīdzību saskaņā ar Direktīvas 17. pantu.

30.

Prasītājs uzskata, ka pilnvarotāja saglabātās priekšrocības izriet arī no tā, ka tās Lībijas mātes sabiedrība gūst peļņu no savas meitas sabiedrības — pilnvarotāja, kuru tā izmanto, lai palielinātu apgrozījumu, samazinātu nodokļu saistības un palielinātu ienākumus.

31.

Vācijas valdība norāda, ka nedz HGB 89.b panta, nedz Direktīvas 17. panta mērķis nav regulēt attiecības starp meitas sabiedrībām un to mātes sabiedrībām. Šādi jautājumi var būt svarīgi taisnīguma sakarā, bet tas ir jāizlemj valsts iestādēm, izmantojot to rīcības brīvību, vai un kādā veidā ir jāņem vērā citu īpašniekam piederošā sabiedrību grupā ietilpstošu sabiedrību gūtie ienākumi.

32.

Komisija uzskata, ka parasti, aprēķinot pilnvarotāja gūtos ienākumus atbilstoši Direktīvas 17. panta mērķiem, nav jāņem vērā citas sabiedrības, kurām ir tas pats īpašnieks, ja vien tirdzniecības pārstāvja līgumā noteiktajos pienākumos neietilpa arī pienākums izveidot vai attīstīt komerciālas attiecības, kuras trešās puses ir izveidojušas ar citām šīs pašas grupas sabiedrībām. Tā atzīmē, ka ienākumi, kuriem ir nozīme, aprēķinot atlīdzību atbilstoši 17. panta 2. punkta a) apakšpunktam, ir tie, kuri ir saistīti ar tirdzniecības pārstāvja piesaistīto klientu darījumiem, vai tie, kuri izriet no darījumiem, kurus tirdzniecības pārstāvis ir attīstījis ar esošajiem klientiem. Tas pierāda, ka 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts koncentrējas uz līgumattiecībām. Tā kā atlīdzība ir saistīta ar šiem jaunu pilnvarotāja klientu piesaistīšanas procesiem vai darījumu apmēra palielināšanu ar pilnvarotāja esošajiem klientiem, nav iemesla ņemt vērā citus ienākumus, kā vien tos, kurus ir guvis pats pilnvarotājs, ja vien tirdzniecības pārstāvja pienākumos neietilpa līdzīga darba veikšana citu sabiedrību, kuras arī pieder pilnvarotāja mātes sabiedrībai, labā.

33.

Atbildētājs apgalvo, ka, ja tirdzniecības pārstāvim varētu tikt piešķirtas tiesības celt prasību par to sabiedrību peļņu, ar kurām viņam nav līgumattiecību, sekas varētu būt nekontrolējamas un anormālas, kā arī norāda, ka nav nekāda iemesla, kādēļ degvielas uzpildes stacijas nomniekam Vācijā vajadzētu būt pieejai mātes sabiedrības, kura nodarbojas ar naftas ieguvi Lībijā, peļņai.

34.

Itālijas valdība uzskata, ka, lai gan parasti ienākumu aprēķināšana 17. panta nolūkiem ir jāierobežo ar pilnvarotāja gūtajiem ienākumiem, nepieciešamība ievērot Direktīvas 4. pantā noteiktos lojalitātes un godprātības principus nozīmē, ka ir pamats uzskatīt, ka brīdī, kad pilnvarotājs mēģina ierobežot tirdzniecības pārstāvim izmaksājamo atlīdzību, piedēvējot no pārstāvja darbības gūto peļņu citām grupas sabiedrībām, ir jāpastāv metodēm, lai cīnītos pret šādiem lojalitātes un godprātības pārkāpumiem. Tomēr, kā to norāda pati valdība, tas var tikt panākts, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību.

35.

Nav šaubu par to, ka 17. panta 2. panta a) apakšpunkts galvenokārt koncentrējas uz darbībām, no kurām pilnvarotājs gūst peļņu un kuras ir radušās no darbībām, kuras tirdzniecības pārstāvis veica atbilstoši viņu starpā noslēgtajam līgumam. Direktīvas tekstā ir tieša atsauce uz pilnvarotāja klientiem un pilnvarotāja gūto peļņu. Tajā nav atsauces uz citiem ienākumiem, kurus varētu ņemt vērā. Kopienas likumdevējs varēja izvēlēties ietvert citu, ar pilnvarotāju saistītu sabiedrību peļņu, bet tomēr izvēlējās to nedarīt. Turklāt, tā kā tiesības uz atlīdzību izriet no līguma, tas ir pretrunā tam, lai atzītu tiesības uz atlīdzību no sabiedrībām, ar kurām tirdzniecības pārstāvim nebija līgumattiecību.

36.

No otras puses, dalībvalstīm, izvērtējot izmaksājamās atlīdzības taisnīgumu, ir jāņem vērā “visi apstākļi”. Tomēr “apstākļi” šajā gadījumā nevar attiekties uz visiem iespējamajiem faktiem, bet tie jāierobežo ar tiem faktoriem, kuriem līgumattiecībām starp tirdzniecības pārstāvi un pilnvarotāju ir būtiska nozīme. Pakāpe, līdz kurai var tikt uzskatīts, ka mātes sabiedrības meitas sabiedrības tirdzniecības pārstāvim ir līgumattiecības ar šo mātes sabiedrību, pamatojoties uz līgumu ar pilnvarotāju, ir jāizlemj, pamatojoties uz valsts tiesībām un katrā atsevišķā gadījumā ņemot vērā attiecīgās līgumattiecības starp tirdzniecības pārstāvi un pilnvarotāju un tās iespējamo saikni ar mātes sabiedrību. Ja valsts tiesības nenosaka, ka šādas attiecības pastāv starp tirdzniecības pārstāvi un viņa pilnvarotāja mātes sabiedrību, šīs mātes sabiedrības ienākumi nevar tikt uzskatīti par apstākļiem 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

37.

Šie faktori neļauj secināt, ka Direktīva pieprasītu, lai, aprēķinot atlīdzību atbilstoši 17. panta 2. punkta a) apakšpunktam, tiktu ņemti vērā citu sabiedrību, kuras pieder pie tās pašas grupas, kurā ietilpst pilnvarotājs, gūtie ienākumi.

38.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz iesniedzējtiesas jautājumiem atbildēt šādi: