1. 

Conseil d’État [Valsts padomes] (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Kopienas publiskā iepirkuma tiesību aktu darbības jomu. Tiek uzdots jautājums, vai šie publiskā iepirkuma tiesību akti ir piemērojami, ja kāda reģionāla pašvaldība, šajā lietā komūna, uztic sava kabeļtelevīzijas tīkla pārvaldīšanu pārstāvim, kas ir tikai starpkomūnu sabiedrība ( 2 ), kurā līdzdarbojas arī minētā komūna, nepiesaistot privāto kapitālu. Šajā lietā runa ir par starpkomūnu sadarbību kooperatīvās sabiedrības veidolā un iesniedzējtiesas jautājumi attiecas uz pirmo no abiem tā saucamajiem Teckal kritērijiem: “līdzīgas kontroles īstenošana kā pār saviem dienestiem”.

2. 

Pamata lietā [prasītājai] Beļģijas kabeļtelevīzijas kompānijai Coditel Brabant SPRL (turpmāk tekstā — “Coditel”) ir trīs atbildētāji: Ukles [Uccle] komūna (turpmāk tekstā — “komūna”), kooperatīvā sabiedrība Société Intercommunale pour la Diffusion de la Télévision (turpmāk tekstā — “Brutélé”), kā arī Briseles galvaspilsētas reģions, ko pārstāv tā valdība.

3.

EKL 12. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

4.

EKL 43. pantā ir paredzēts:

“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. [..]

Brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, jo īpaši sabiedrības, kas definētas 48. panta otrajā daļā, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts likumi, kurā notiek šī uzņēmējdarbība, ņemot vērā šā Līguma nodaļu par kapitālu.”

5.

EKL 49. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.”

6.

Saskaņā ar Beļģijas Konstitūcijas 162. pantu komūnām ir iespēja apvienoties.

7.

Starpkomūnu sadarbību sīkāk nosaka 1986. gada 22. decembra Likums par starpkomūnu apvienībām (loi du 22 décembre 1986 relative aux intercommunales). Saskaņā ar šī likuma 1. pantu vairākas komūnas Likumā noteikto robežu ietvaros var apvienoties apvienībās, lai īstenotu komūnas interesēs esošos mērķus. Šī likuma 3. pantā ir noteikts, ka starpkomūnu apvienības ir publisko tiesību juridiskas personas, kurām neatkarīgi no to veida un mērķa nav komerciāla rakstura. Šī likuma 10. pantā ir noteikts, ka katras starpkomūnu apvienības struktūru veido kopsapulce, valde un komisāru kolēģija. Saskaņā ar Likuma 12. pantu kopsapulces dalībniekus katras komūnas Komūnas padome ieceļ no Komūnas padomes dalībniekiem, priekšsēdētāja un viņa vietnieku kolēģijas. Šajā pantā noteikts arī tas, ka katras komūnas balsu skaits kopsapulcē atbilst šīs komūnas kapitāldaļu skaitam apvienībā.

8.

Pamatojoties uz noslēgtajiem līgumiem, Beļģijas Ukles komūnas kabeļtelevīzijas tīklu no 1969. gada līdz 1999. gadam pārvaldīja kabeļtelevīzijas uzņēmums Coditel. Beidzoties līgumam 1999. gada 31. decembrī, komūna izmantoja tai līgumā paredzētās iespējas atpirkt no Coditel komūnas teritorijā esošo kabeļtelevīzijas tīklu.

9.

1999. gada oktobrī Komūnas padome, pirmkārt, nolēma izsludināt atklātu konkursu uz koncesionāra vietu, kas ekspluatētu un uzlabotu komūnas kabeļtelevīzijas tīklu laikposmā no 2000. gada 1. jūlija līdz . Otrkārt, komūna apstiprināja vēl viena papildu līguma ar Coditel pagarinājuma projektu, lai nodrošinātu kabeļtelevīzijas sabiedriskā pakalpojuma nepārtrauktību līdz nākamā koncesionāra izvēlei. Tādējādi, noslēdzot papildu līgumu, Coditel īstenotā kabeļtelevīzijas tīkla apsaimniekošana tika pagarināta līdz .

10.

1999. gada beigās Coditel iesniedza pieteikumu Ukles komūnas kabeļtelevīzijas tīkla ekspluatācijas koncesijas piešķiršanai. Turklāt pēc komūnas pieprasījuma 2000. gada aprīlī Coditel, tāpat kā citas sabiedrības, kas pieteicās konkursam, izteica piedāvājumu nopirkt kabeļtelevīzijas tīklu ( 3 ).

11.

2000. gada maijā Komūnas padome nolēma atteikties no komūnas kabeļtelevīzijas tīkla ekspluatācijas koncesijas piešķiršanas un to pārdot. 2000. gada oktobrī pēc konkursa izsludināšanas Coditel iesniedza pirkuma piedāvājumu. Šajā konkursā piedāvātās pirkuma cenas svārstījās no 750 miljoniem līdz 1 miljardam [Beļģijas franku] BEF. Vienīgais piedāvājums, kas atbilda prasībām un bija pieņemams, bija Coditel piedāvājums un bija viszemākais.

12.

Turklāt kabeļtelevīzijas tīkla pārdošanas konkursā pieteicās arī Brutélé ar sadarbības piedāvājumu, nevis ar pirkuma piedāvājumu.

13.

Tā kā Ukles komūnai piedāvātās cenas bija daudz zemākas nekā tās, kas iepriekš tika minētas kā iespējamās cenas ( 4 ), tad komūna ar Komūnas padomes 2000. gada 23. novembra lēmumu atteicās no komūnas kabeļtelevīzijas tīkla pārdošanas (pirmais pamata lietā apstrīdētais lēmums).

14.

Tāpat 2000. gada 23. novembrī Ukles Komūnas padome nolēma arī to, ka komūna pievienosies sabiedrībai Brutélé (otrais pamata lietā apstrīdētais lēmums). Turklāt šajā lēmumā ir teikts, ka Brutélé ir izteikusi komūnai priekšlikumu iestāties, ieguldot aktīvos savu tīklu un kapitāldaļas, ir noteikta gada maksa ( 5 ), kā arī ietverts piedāvājums Ukles komūnai tās iestāšanās gadījumā vienai pašai veidot ekspluatācijas apakšnozari ar autonomām lēmumu pieņemšanas pilnvarām ( 6 ). Turklāt Komūnas padome šajā lēmumā pauž uzskatu, ka iestāšanās starpkomūnu sabiedrībā Brutélé Ukles komūnai var sniegt daudzas priekšrocības: autonomiju lēmumu pieņemšanā, ievērojamus ienākumus, saglabātas īpašumtiesības uz tīklu, kā arī panāktā iespēja gadījumā, ja nākotnē tiek saņemts pievilcīgāks pirkuma piedāvājums, vienkāršāk un ātrāk izstāties no sabiedrības.

15.

2000. gada 30. novembrīCoditel Briseles galvaspilsētas reģiona valdības ministru prezidentam iesniedza argumentētu sūdzību, kurā tā lūdz atcelt Ukles Komūnas padomes lēmumu par komūnas iestāšanos kooperatīvajā sabiedrībā Brutélé.

16.

2000. gada 7. decembrī kooperatīvās sabiedrības Brutélé ārkārtas kopsapulce apstiprināja Ukles komūnas iestāšanos (trešais pamata lietā apstrīdētais lēmums).

17.

2000. gada 19. decembrī Briseles galvaspilsētas reģiona ministru prezidents Ukles komūnai darīja zināmu, ka viņam nav iebildumu pret lēmumu iestāties starpkomūnu sabiedrībā Brutélé saskaņā ar paredzēto nosacījumu ( 7 ) (ceturtais pamata lietā apstrīdētais lēmums). Briseles galvaspilsētas reģiona ministru prezidents darīja zināmu Coditel, ka viņam neesot nekādu iebildumu pret Ukles komūnas iestāšanos Brutélé.

18.

Coditel2001. gada 22. janvārī iesniedza prasību par četru iepriekš minēto lēmumu atcelšanu.

19.

Iesniedzējtiesa Conseil d’État pamata lietā prasību pret diviem no šiem lēmumiem (trešo un ceturto apstrīdēto lēmumu) noraidīja kā nepamatotu. Tiktāl, ciktāl Conseil d’État prasību uzskata par pamatotu, it īpaši svarīgi ir izvērtēt lēmumu, ar ko Ukles komūna nolēma pievienoties Brutélé.

20.

Ar 2007. gada 3. jūlija lēmumu Conseil d’État nolēma Tiesai uzdot šādus prejudiciālus jautājumus:

21.

Iesniedzējtiesa izklāsta, ka Ukles komūnas iestāšanās Brutélé nav uzskatāma par pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu, bet gan par pakalpojumu publisko koncesiju. Lai gan tiktāl neesot piemērojamas Kopienu direktīvas par publiskā iepirkuma līgumiem, tomēr šeit vispārīgi var piemērot Kopienu primāro tiesību pamatnoteikumus un galvenokārt diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ, kas it īpaši ietver pārskatāmības pienākumu.

22.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir vairāki iemesli, kādēļ Ukles komūna kā kabeļtelevīzijas tīkla īpašniece nedrīkstēja, neizsludinot konkursu vai neveicot iesniegto piedāvājumu salīdzinošu vērtējumu, tieši un nekavējoties atbalstīt pievienošanos Brutélé. Komūnai, lai izpildītu Kopienu tiesību prasības, bija jāizsludina jauns konkurss, lai izvērtētu, vai tās kabeļtelevīzijas pakalpojumu koncesijas piešķiršana Coditel vai kādam citam ekonomikas dalībniekam nebūtu uzskatāma par izdevīgāku alternatīvu tai, kuru [komūna] beigās izvēlējās.

23.

Lai tomēr varētu izvērtēt pastāvošos lietas apstākļus, ir tuvāk jāizskaidro kritēriji, kas izriet no sprieduma lietā Teckal ( 8 ), proti, it īpaši koncedentes iestādes kontroles veidu pār koncesionāru tiesību subjektu. Kopienu pārskatāmības kritērijus saskaņā ar šo judikatūru nevarētu piemērot tikai tad, ja pastāvētu divi kumulatīvi un šauri interpretējami nosacījumi, proti, pirmkārt, koncedentes iestādes veiktajai kontrolei pār koncesionāru tiesību subjektu ir jābūt tādai pašai kā tā, ko šī iestāde veic pār saviem dienestiem, un, otrkārt, šim tiesību subjektam ir jāīsteno lielākā savu darbību daļa kopā ar iestādi, kurai pieder tās daļas.

24.

Tiktāl Brutélé esot norādījusi, ka tā ir “tikai starpkomūnu sabiedrība”, kuras darbības ir paredzētas un attiecinātas uz komūnām, kas iestājušās, un tās statūti ļauj Ukles komūnai vienai pašai veidot ekspluatācijas apakšnozari ar autonomām lēmumu pieņemšanas tiesībām, kas tai ļauj īstenot tūlītēju un precīzu kontroli pār sabiedrības darbību minētajā apakšnozarē, kas ir pilnīgi tāda pati kā kontrole, ko tā īsteno pār saviem iekšējiem dienestiem. Ukles komūnai ir viens pārvaldnieks Brutélé valdē, kā arī trīs pārvaldnieki Briseles ekspluatācijas nozares padomē, viens grāmatvedības inspektora mandāts un viens komūnas eksperta mandāts. Turklāt Ukles komūna var jebkurā brīdī no sabiedrības izstāties, kas, savukārt, ir vēl viens apliecinājums tam, ka Ukles komūna pilnībā kontrolē sava kabeļtelevīzijas tīkla ekspluatāciju.

25.

Atbilstoši iesniedzējtiesas paustajam no Brutélé statūtiem izriet, ka tās dalībnieki ir komūnas un starpkomūnu asociācijas, kurās pašās ir apvienojušās tikai komūnas. Kooperatīvajā sabiedrībā nevar iestāties privāttiesību subjekti. Sabiedrības valde sastāv no komūnu pārstāvjiem — līdz trim pārstāvjiem no vienas komūnas —, kurus ieceļ kopsapulce, kas pati sastāv no komūnu pārstāvjiem. Valdei ir visplašākās pilnvaras. Komūnas ir iedalītas divās nozarēs, no kurām vienā apvienotas Briseles reģiona komūnas, un minētās nozares var iedalīt apakšnozarēs. Katrā nozarē ir izveidota nozares padome, kas sastāv no pārvaldniekiem, kurus pēc komūnu ieteikuma ieceļ kopsapulce un kuri sanāk dažādās grupās, kas pārstāv katras nozares kapitāldaļu īpašniekus. Valde nozaru padomēm var deleģēt savas pilnvaras attiecībā uz specifiskām apakšnozaru problēmām — it īpaši attiecībā uz tarifu piemērošanas noteikumiem, paplašināšanās plānu un ieguldījumiem, to finansējumu, reklāmas kampaņām —, kā arī attiecībā uz dažādu ekspluatācijas nozari veidojošo apakšnozaru kopīgajām problēmām. Pārējās statūtos paredzētās sabiedrības struktūras ir kopsapulce, kuras lēmumi ir saistoši visiem dalībniekiem, ģenerāldirektors, ekspertu kolēģija, kas sastāv no komūnu ierēdņiem, un revidentu komisāru kolēģija. Ģenerāldirektoru, ekspertus un komisārus katrā atsevišķā gadījumā ieceļ valde vai kopsapulce.

26.

Iesniedzējtiesa no tā secina, ka Ukles komūnas autonomija lēmumu pieņemšanā nav tik pilnīga, kā to apgalvo Brutélé. Piemēram, visplašākās pilnvaras ir valdei, kurā Ukles komūnai ir (tikai) viens pārstāvis. Lai gan visus lēmumus pieņem sabiedrības struktūrvienības, kas sastāv vienīgi no komūnu un starpkomūnu apvienību pārstāvjiem, tomēr tas nenozīmē, ka katram no šiem dalībniekiem attiecībā uz sabiedrību individuāli ir tikpat izšķiroša nozīme kā gadījumā, ja šī sabiedrība savu iekšējo darbību organizētu pati.

27.

Iesniedzējtiesa attiecībā uz otro no sprieduma lietā Teckal ( 9 ) izrietošo nosacījumu — “attiecīgajam [tiesību] subjektam sava darbība ir jāveic galvenokārt kopā ar reģionālo pašvaldību vai pašvaldībām, kuras ir tā kapitāla daļu turētājas”, — izklāsta, ka esot neapstrīdami, ka kooperatīvā sabiedrība savu darbību būtībā veic savu dalībnieku labā. Attiecībā uz šo nosacījumu iesniedzējtiesa neuzdeva prejudiciālu jautājumu.

28.

Atbilstoši Tiesas Statūtu 23. pantam Coditel, Ukles komūna, Brutélé, Beļģijas valdība, Vācijas valdība un Nīderlandes valdība, kā arī Eiropas Kopienu Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Visi lietas dalībnieki, izņemot Ukles komūnu, kas netika pārstāvēta, 2008. gada 9. aprīļa tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus.

29.

Būtībā visi lietas dalībnieki piekrīt analīzei, ka šajā lietā runa ir par publiskas koncesijas piešķiršanu, uz ko, lai gan neattiecas iepirkumu direktīvas, tomēr var attiecināt pārskatāmības kritērijus ( 10 ).

30.

Visi lietas dalībnieki, izņemot Coditel, ir vienisprātis, ka, pamatojoties uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu datiem, otrais Teckal kritērijs esot izpildīts.

31.

Attiecībā uz pirmo Teckal kritēriju viedokļi ir pretrunīgi:

32.

Coditel un Komisija uzskata, ka šis kritērijs nav izpildīts, jo Ukles komūnas pievienošanās kooperatīvajai sabiedrībai Brutélé nonāk konfliktā ar pārskatāmības kritērijiem.

33.

Coditel uzsver, ka Ukles komūnai pirms iestāšanās Brutélé nebija nekādas saistības ar šo kooperatīvo sabiedrību, tādēļ Teckal judikatūra šajā lietā nemaz nav noteicoša. Turklāt Ukles komūnai pieder tikai 8,26 % Brutélé uzņēmuma daļas (76 uzņēmuma daļas no kopumā 920 daļām). Papildus tam Brutélé tādus savus pakalpojumus kā kabeļtelevīziju, telekomunikācijas un interneta pakalpojumus piedāvā arī komerciāli, konkurējot ar citiem privātiem pakalpojumu sniedzējiem. Brutélé iekšējā struktūra būtībā ir līdzīga privāta uzņēmuma iekšējai struktūrai. Ukles komūnai arī neesot iespējas kontrolēt Brutélé; raugoties uz lielo sabiedrības dalībnieku skaitu un iespējamajām interešu atšķirībām drīzāk ir jāapšauba, ka ar sabiedrības struktūrvienību palīdzību ir iespējams veikt kolektīvu kontroli. Raugoties uz spriedumu lietā Carbotermo ( 11 ), nav izšķiroši, ka 100 % Brutélé kapitāla atrastos komūnu un reģionālo pašvaldību rokās. Tiktāl it īpaši nav pietiekami, ka Ukles komūnai tika piešķirtas tiesības [starpkomūnu sabiedrības ietvaros] veidot ekspluatācijas apakšnozari.

34.

Komisija savos apsvērumos arī apskata Brutélé iekšējās lēmumu pieņemšanas struktūru un uzskata, ka tiktāl nevar saskatīt vienas atsevišķas komūnas, kā Ukles komūnas, noteicošās ( 12 ) ietekmes iespējas. Brutélé valdei ir ļoti plaša kompetence, un tā nosaka it īpaši arī tarifus. Katrā ziņā Ukles komūnai ir tikai “dalīta” ietekme un tai nav iespējas brīvi īstenot savus mērķus, kas, savukārt, ir pirmā Teckal kritērija izpildes priekšnoteikums.

35.

Turpretī Ukles komūna un Brutélé uzskata, ka pirmais Teckal kritērijs esot izpildīts, un uzsver kooperatīvās sabiedrības starpkomūnu sabiedrības aspektu gan saskaņā ar sabiedrības statūtiem, gan Beļģijas likumdošanu.

36.

Ukles komūna uzsver, ka, iestājoties [kooperatīvajā sabiedrībā], tā pār komūnas kabeļtelevīzijas tīklu esot saglabājusi “līdzīgu kontroli”, kā tas ir sprieduma lietā Teckal izpratnē. Ir jāuzsver, ka Tiesa nerunā par “identisku” kontroli, bet gan par “līdzīgu” kontroli. Prasīt vienas komūnas pilnīgu un individuālu kontroli pār starpkomūnu kooperatīvo sabiedrību nozīmētu to, ka šāda kooperatīvā sabiedrība vispār nebūtu iespējama, jo tā jau per definitionem nozīmē vairāku dalībnieku sadarbību.

37.

Brutélé atsaucas uz pirmā Teckal kritērija izpildīšanu tikai kā palīglīdzekli, it īpaši norādot uz spriedumu lietā Asociación Nacional de Empresas Forestales (Asemfo) 57. un turpmākajiem punktiem. Pirmkārt, Brutélé šai nolūkā izklāsta, ka EKL 43. un 49. pants, kā arī vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un pārskatāmības princips esot jāinterpretē tā, ka kādas komūnas iestāšanās tikai starpkomūnu sabiedrībā, nerīkojot konkursu, nepiesaistot privāto kapitālu un it īpaši to pamatojot ar labi apsvērtu mērķu īstenošanu komūnas un sabiedrības interesēs, jau pati par sevi nav pretrunā iepriekš minētajiem principiem. Arī no sprieduma lietā Stadt Halle un RPL Lochau 48. punkta varot secināt, ka komūnām ir iespēja pašām īstenot savus sabiedrības intereses uzdevumus. Piemērojot starpkomūnu kooperatīvajām sabiedrībām Kopienu publiskā iepirkuma tiesības, nozīmētu to, ka komūnas tiktu spiestas eksternalizēt savus uzdevumus, iesaistoties tirgū. Beļģijas likumdošana skaidri piešķir komūnām iespēju veidot starpkomūnu kooperatīvās sabiedrības ( 13 ). Ukles komūnas un Brutélé saistības esot pamatotas nevis līgumiski, bet gan ar iestāšanos, ko nosaka likums un Brutélé statūti. Brutélé ir tikai starpkomūnu kooperatīvā sabiedrība, kas atbilstoši tās statūtiem nepieļauj privātā kapitāla iekļaušanu sabiedrībā, un tā pilda savus uzdevumus komūnas interesēs. Kooperatīvās sabiedrības mērķis esot nodrošināt visplašāko TV programmu izvēli ar vislabākajiem noteikumiem un iespējas gadījumos piedāvājumu paplašināt ar radio programmām un dažādiem komunikāciju pakalpojumiem. Visbeidzot, treškārt, Brutélé izklāsta, ka Ukles komūna, it īpaši izmantojot iekšējo lēmumu pieņemšanas struktūru un savu atsevišķo apakšnozari, kooperatīvajā sabiedrībā var īstenot līdzīgu kontroli kā pār saviem dienestiem.

38.

Beļģijas valdība pārstāv viedokli, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu esot jāatbild apstiprinoši. Komūna, neizsludinot konkursu, var iestāties tādā kooperatīvajā sabiedrībā kā Brutélé, kurā ir apvienojušās tikai citas komūnas un komūnu apvienības, lai tai nodotu komūnas kabeļtelevīzijas tīkla apsaimniekošanu, zinot, ka sabiedrība savu darbību pamatā veic kopā ar tās dalībniekiem un tikai to labā un ka lēmumus, kas uz tiem attiecas, pieņem valde un nozaru padomes — tām piešķirtā deleģējuma ietvaros kā sabiedrības statūtos paredzētās struktūras, kas sastāv no komūnu iestāžu pārstāvjiem un kuri pieņem lēmumus ar balsu vairākumu.

39.

Brutélé, kas nav atvērta privātajam kapitālam, attiecībā pret Ukles komūnu nevar uzskatīt kā trešo personu. Tātad kabeļtelevīzijas apsaimniekošanas koncesija neesot atdota ārējam koncesionāram, bet tā ir saglabājusi savu iekšējo raksturu.

40.

Pārējie prejudiciālie jautājumi rodas no apstākļa, ka starpkomūnu kooperatīvā sabiedrība esot sadarbības forma, kas pēc tās rakstura, apvieno dažādas komūnas, kuras savstarpēji sadarbojas. Attiecībā uz šo esot jāuzsver, ka necentralizētājām administratīvajām iestādēm ir tiesības izvēlēties sadarbības modeli, lai nodrošinātu efektīvāku darbību. Turklāt šeit ir runa par mazu un lielu reģionālo pašvaldību sadarbību. Attiecībā uz mazākām reģionālajām pašvaldībām bieži vien rodas nepieciešamība visaptverošus uzdevumus veikt kopā visaptveroši lielā struktūrā. Tas ir attiecīgās dalībvalsts administratīvo iestāžu uzdevums un kompetence izlemt to, kā reģionālajām pašvaldībām iekšēji ir jāorganizē un jākontrolē šāda sadarbība. Šajā ziņā pastāv ļoti daudz iekšējās organizācijas un kontroles modeļu. Attiecībā uz kooperatīvo sabiedrību, kas kontroles ziņā ņem vērā sadarbojošos reģionālo pašvaldību lielumu, nav iespējams secināt, ka šajā sabiedrībā netiek īstenota līdzīga kontrole kā pār saviem dienestiem. Turklāt no starpkomūnu kooperatīvo sabiedrību būtības izriet, ka šīs sabiedrības ietvaros lēmumus pieņem nevis viena atsevišķa komūna, bet gan lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu un ievērojot kopējo mērķi. Kontroles īstenošanu ar vairākuma lēmumu pieņemšanu judikatūras izpratnē esot jākvalificē kā “līdzīgu kontroli”. Ņemot vērā iepriekš minēto, attiecībā uz Ukles komūnu, kas esot pārstāvēta Brutélé kolēģijās, esot jāpiezīmē, ka tā attiecībā uz Brutélé īsteno līdzīgu kontroli kā pār saviem dienestiem.

41.

Vācijas valdība uzskata, ka tādā lietā kā šī jau no paša sākuma nav piemērojami publiskā iepirkuma principi un normas, jo ir izpildīti abi Teckal kritēriji. Attiecībā uz lielāko daļu “vadošo valsts institūciju” šie kritēriji esot jāsaprot tā, ka tad, kad līgumslēdzējai iestādei kopā ar citām publisko tiesību juridiskajām personām ir kopīgs īpašums ar pasūtījuma izpildītāju, no šo dažādo valsts institūciju kopīgi īstenotās darbības nevar atvasināt kontroles mazināšanos. Piemēram, vairākas reģionu pašvaldības varētu arī kopīgi dibināt organizatoriski vienotus dienestus un tos kopīgi “pārvaldīt”, bet ir kļūdaini pieņemt, ka šādos gadījumos nepastāv vai ir nepietiekama reģionālo pašvaldību kontrole. Vācijas Administratīvās pārvaldes tiesībās esot vairāki piemēri tam, tā arī Augstākās finanšu direkcijas [Oberfinanzdirektionen] ir gan valsts dienests, gan arī federālo zemju dienests. Dažās federālajās zemēs eksistē arī Apgabala administratīvās iestādes [Kreisverwaltungsbehörden], kas esot gan apgabala dienesti, gan arī zemāko federālo zemju valsts dienesti. Dažās federālajās zemēs, piemēram, Brandenburgā un Berlīnē, ir kopīga Augstākā administratīvā tiesa [Oberverwaltungsgericht]. Būtu kļūdaini uzskatīt, ka reģionu pašvaldībām nav vai ir nepilnīga kontrole pār šādām iestādēm, ko pārvalda vairākas reģionālās pašvaldības kopā. Tieši tāpat tiek “kopā īstenota”, bet tādēļ ne mazāk efektīva, kontrole pār piegādātāju, kas pieder vairākām publisko tiesību juridiskajām personām. Tas ir arī Brutélé gadījumā, jo tajā ietilpst tikai komūnas, kas kopīgi īstenoja savas kontroles tiesības tāpat kā pār saviem (kopīgiem) dienestiem.

42.

Ja pieņemtu “nepietiekamas” kontroles esamību un vēlētos pārtraukt publiskā iepirkuma tiesību piemērošanu tikai tādēļ, ka līgumslēdzējai iestādei kontrole pār piegādātāju ir jāīsteno kopā ar citām valsts institūcijām, tad tam būtu graujoša ietekme uz starpkomūnu kooperatīvajām sabiedrībām nepieciešamo rīcības brīvību. Šādas starpkomūnu kooperatīvās sabiedrības formas izvēle tad vienmēr būtu atkarīga no konkursa procedūras nosacījumiem. Līdz ar to starpkomūnu kooperatīvā sabiedrība kā publiskā iepirkuma subjekta forma būtu skaidri nostatīta aiz uzdevumu veikšanas pašiem par sevi, kas nekad nav saistīta ar publiskā iepirkuma tiesību piemērošanu. Publiskā iepirkuma tiesības tādā gadījumā izdarītu bezjēdzīgu spiedienu uz komūnām neveidot kooperatīvās sabiedrības ar citām komūnām. Tas tomēr nekad nav bijis publiskā iepirkuma tiesību mērķis. Publiskā iepirkuma tiesības tiek piemērotas drīzāk tad, kad komūna, lai īstenotu savus uzdevumus, vēršas tirgū.

43.

Galu galā Vācijas valdība norāda, ka Eiropā pašvaldību tiesības tiek aizsargātas ar Eiropas vietējo pašvaldību hartu ( 14 ). Hartā ir ietvertas pašvaldību tiesības veikt savus uzdevumus pašām, kā arī iesaistīties starpkomūnu kooperatīvajās sabiedrībās, pirms tam nerīkojot “konkursu”.

44.

Nīderlandes valdība iesaka uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt apstiprinoši. Attiecībā uz otro jautājumu, raugoties uz pirmo no diviem sprieduma lietā Teckal kritērijiem un pēc šī sprieduma sekojošo judikatūru, kā arī uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros sniegtajiem faktiem, ir jāmin, ka komūnām un reģionālajām pašvaldībām, kas ir apvienojušās Brutélé, ir iespēja būtiski ietekmēt šo kooperatīvo sabiedrību. To parāda jau fakts, ka šo komūnu rokās ir viss sabiedrības kapitāls un sabiedrība nav atvērta privātajam kapitālam. Būtiskas ietekmes pastāvēšanu apliecina arī tas, ka komūnas un reģionālās pašvaldības pilnībā pārvalda Brutélé lēmumus pieņemošās struktūras, jo tās sastāv no komūnu pārstāvjiem. Līdz ar to komūnas un reģionālās pašvaldības ir spējīgas īstenot būtisku ietekmi gan uz [sabiedrības] stratēģiskajiem mērķiem, gan arī uz būtiskiem lēmumiem, kā, piemēram, tarifu noteikšanu. Brutélé nav nekādas patstāvības, un to attiecībā pret komūnām un reģionālajām pašvaldībām nevar uzskatīt par trešo personu. Par trešo jautājumu ir jāsaka, ka attiecībā uz “līdzīgas kontroles īstenošanu kā pār saviem dienestiem” ir pietiekami, ka attiecīgās komūnas un reģionālās pašvaldības kontroles pasākumus īsteno kopā.

45.

Tā kā ar prejudiciālajiem jautājumiem tiek aplūkoti viena un tā paša jautājuma dažādi aspekti, es apskatīšu šos jautājumus kopā.

46.

Jautājums ir par to, vai tādas komūnas kā Ukles komūna pievienošanās tādai starpkomūnu kooperatīvajai sabiedrībai kā Brutélé un ar to saistītā komūnas kabeļtelevīzijas tīkla pārvaldīšanas nodošana šai sabiedrībai ir uzskatāma par koncesijas piešķiršanu, uz ko attiecas Kopienu tiesību publiskā iepirkuma principi, vai arī šeit ir runa par kvaziiekšējo darbību organizēšanas situāciju, kad konkurss nav jārīko. Iesniedzējtiesas apskatāmie aspekti it īpaši attiecas uz iekšējām lēmumu pieņemšanas struktūrām: tātad, no vienas puses, uz tādu statūtos noteikto struktūru kā valdes vai nozaru padomes lēmumiem un, no otras puses, uz lēmumiem, kas tiek pieņemti būtībā nevis individuāli, bet gan ar balsu vairākumu. Vai šādas lēmumu pieņemšanas struktūras atbilst judikatūras kritērijam “līdzīgas kontroles īstenošana kā pār saviem dienestiem”?

47.

Iesniedzējtiesa domā, ka pārvaldību pār sabiedrību un tās lēmumiem kolektīvi īsteno reģionālās pašvaldības ar statūtos paredzēto sabiedrības struktūrvienību starpniecību, un līdz ar to sabiedrībai ir zināma autonomija no saviem dalībniekiem. Līdz ar to tomēr nepastāvot “līdzīgas kontroles īstenošana kā pār saviem dienestiem”, un iesniedzējtiesa sliecas pirmo prasības pamatu uzskatīt par pamatotu.

48.

Attiecībā uz jautājumu klasifikāciju vispirms ir jāizklāsta, ka, kā to pareizi ir norādījusi iesniedzējtiesa, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesībās publiskā iepirkuma jomā ( 15 ) attiecībā uz publiskās koncesijas piešķiršanu ( 16 ) neeksistē neviena direktīva ( 17 ). To, ka pamata lietas situācija attiecas uz pakalpojumu koncesijas jomu, nevis uz pakalpojumu līguma jomu, var saskatīt tajā, ka maksu par sniegtajiem pakalpojumu maksā nevis reģionālās pašvaldības, bet gan atlīdzība ir tiesības izmantot savus pakalpojumus ( 18 ), ar ko ir saistīta uzņēmuma risku pārņemšana ( 19 ).

49.

Tā kā pamata lietas notikumu būtiskajā laika posmā attiecībā uz valsts iestāžu pakalpojumu koncesijas piešķiršanu neeksistēja neviena direktīva, kas koordinētu [piešķiršanas] procedūru ( 20 ), tad sekas, kas izriet no Kopienu tiesībām attiecībā uz šādu koncesiju piešķiršanu, tāpat kā iepriekš ir jāpārbauda tikai un vienīgi, ņemot vērā primārās tiesības un it īpaši EK līgumā paredzētās pamatbrīvības ( 21 ).

50.

Atbilstoši tam, piešķirot publisko pakalpojumu koncesijas, ir jāievēro vienlīdzīga attieksme un pārskatāmība ( 22 ), it īpaši aizliegums netieši diskriminēt pilsonības dēļ saskaņā ar EKL 12., EKL 43. un EKL 49. pantu ( 23 ), kas parasti nozīmē konkursa nepieciešamību.

51.

“Kvaziiekšējo darbību organizēšanas” ( 24 ) izņēmums atbilstoši judikatūrai, kas aizsākās ar jau iepriekš minēto spriedumu lietā Teckal ( 25 ) un vēlāk tika attīstīta ( 26 ), kā arī attiecināta uz visiem Kopienu noteikumiem publiskā iepirkuma jomā vai pakalpojumu publisko koncesiju jomā ( 27 ), pastāv tikai tad, ja ir process, kas ir veidots tā, ka vienlaikus runa ir arī par administratīvi iekšēju pasākumu ( 28 ). Atbilstoši tam saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru konkurss nav obligāti jārīko gadījumā — pat ja līgumslēdzējs ir no līgumslēdzējas iestādes juridiski atšķirīgs subjekts —, ja ir izpildīti divi nosacījumi: pirmkārt, valsts iestādei, kas ir līgumslēdzēja iestāde, ir jākontrolē attiecīgais subjekts līdzīgi, kā tā kontrolē pati savus dienestus, un, otrkārt, šim subjektam savu darbību ir jāveic galvenokārt kopā ar sabiedrisko iestādi vai iestādēm, kuras ir tā kapitāla daļu turētājas ( 29 ).

52.

Jāizanalizē tomēr būtu pirmais priekšnoteikums, proti, “līdzīgas kontroles īstenošana kā pār saviem dienestiem”.

53.

No pastāvīgās judikatūras kopš sprieduma lietā Stadt Halle un RPL Lochau ( 30 ) nepārprotami izriet, ka uzņēmumus ar jauktu kapitālu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par tādām struktūrvienībām, pār kurām tiek īstenota līdzīga kontrole kā pār saviem dienestiem un, proti, neatkarīgi no tā, cik liela vai maza ir privātā kapitāla daļa šajā uzņēmumā ( 31 ). Turklāt pietiek tikai atvērt šo uzņēmumu privātam kapitālam, pat ja tas faktiski (vēl) nemaz uzņēmumā nav ieguldīts ( 32 ). Tāpat ir jāizvērtē arī uzņēmuma daļu nodošana privātajiem uzņēmumiem īsi pēc publiskā iepirkuma ( 33 ).

54.

Lietas apstākļos, kādi ir pamata lietā, jautājums par privātā kapitāla aspektu viennozīmīgi ir jāatbild noraidoši. Brutélé nav piesaistīts privātais kapitāls, un turklāt šī kooperatīvā sabiedrība nav atvērta privātajam kapitālam.

55.

No judikatūras tomēr kļūst redzams, ka privātā kapitāla neesamība [sabiedrībā] vai fakts, ka [sabiedrība] nav atvērta privātajam kapitālam, ne visos gadījumos ir pietiekami, lai izpildītu Teckal kritēriju “līdzīgas kontroles īstenošana kā pār saviem dienestiem” ( 34 ). Šādā aspektā tad acīmredzot jāsaprot arī iesniedzējtiesas jautājumi.

56.

No dažiem spriedumiem, kuros tiek apskatīts pirmais no abiem Teckal kritērijiem, izriet, ka “jāņem vērā tiesību normu un atbilstošo apstākļu kopums” ( 35 ). “No šīs pārbaudes ir jāizriet, ka attiecīgā līgumslēdzēja sabiedrība ir pakļauta kontrolei, ar kuras palīdzību līgumslēdzēja iestāde var ietekmēt minētās sabiedrības lēmumus. Ir jābūt noteicošas ietekmes iespējai gan attiecībā uz šīs sabiedrības stratēģiskajiem mērķiem, gan arī uz svarīgiem lēmumiem ( 36 ).”

57.

It īpaši no sprieduma lietā Parking Brixen ir secināms, kāds kritēriju spektrs šajā ziņā varētu būt nozīmīgs: šajā spriedumā sabiedrības pārveidošana par akciju sabiedrību, veicamās uzņēmējdarbības veidu paplašināšana, pienākums īstermiņā darīt sabiedrības kapitālu pieejamu trešo personu līdzdalībai, ievērojama sabiedrības darbības teritoriālā aptvēruma paplašināšana un valdei piešķirtās nozīmīgās pilnvaras kopumā noveda pie tā, ka attiecīgais uzņēmums, pēc Tiesas uzskatiem, ir ieguvis tādu tirgus orientāciju un neatkarības pakāpi, kas izslēdz iespēju, ka kontrole, ko koncedente [valsts iestāde] veic pār koncesionāru [tiesību subjektu], ir tāda pati kā tā, ko šī valsts iestāde veic pati pār saviem dienestiem ( 37 ).

58.

Acīmredzot, izvērtējot attiecīgos jautājumus, lietā Parking Brixen būtiskas bija divas pamatkategorijas: koncesionāra (tiesību subjekta) tirgus orientācijas apjoms un neatkarības pakāpe ( 38 ). Šīs kategorijas atbilst kategorijām spriedumā lietā Teckal, kura 51. punktā kā kritērijs tika minēts arī esošā, proti, trūkstošā, attiecīgā tiesību subjekta lēmumu pieņemšanas vara attiecībā pret sabiedrisko iestādi(ēm) ( 39 ).

59.

Tomēr līdzšinējā Tiesas judikatūrā par Teckal kritērijiem Tiesa savu uzmanību šādiem citiem apstākļiem pievērsa tikai nedaudzos gadījumos. Abās minētajās lietās Parking Brixen un Carbotermo bija vairāku šādu apstākļu kopums, no kuriem tikai vienam šādam apstāklim, proti, nozīmīgu pilnvaru piešķiršana valdei, bija visaptveroša kompetence.

60.

Spriedumā lietā Parking Brixen Tiesa uzskatīja, ka Stadtwerke Brixen AG ir sasniegusi tādu tirgus orientāciju, kas apgrūtina pašvaldības kontroli, un kā iemeslu tam minēja piecu apstākļu kopumu ( 40 ), ieskaitot pienākumu īstermiņā darīt sabiedrības kapitālu pieejamu trešo personu līdzdalībai un sabiedrības darbību teritoriālā aptvēruma paplašināšanu, attiecinot to uz visu Itāliju un ārvalstīm ( 41 ).

61.

Spriedumā lietā Carbotermo pastāvēja būtisks apstāklis, ka šajā lietā Itālijas Busto Arsizio komūnas iespējamā ietekme uz AGESP SpA, kas sniedz dažāda veida sabiedriskas nozīmes pakalpojumus, lēmumu pieņemšana tika īstenota ar holdinga sabiedrības starpniecību ( 42 ). Šāda starpnieka iejaukšanās, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, var vājināt līgumslēdzējas iestādes iespējamo ietekmi uz sabiedrību, pamatojoties uz to faktu, ka tai pieder sabiedrības kapitāla daļas ( 43 ).

62.

Līdz ar to ir jānorāda, ka šajās lietās pastāvēja vairāku īpašu apstākļu kopums, kura dēļ arī tika veikta [šo apstākļu] aplūkošana kopumā ( 44 ).

63.

Daudz faktu liecina par labu tam, ka situācijas, kādas ir spriedumu lietās Parking Brixen un Carbotermo pamatā, raksturo tikai atsevišķus gadījumus, kuros Tiesa uzskatīja, ka ir pārkāpta robeža un ka sabiedriskas nozīmes pakalpojumu nodošana tikai publisko iestāžu kooperatīvām sabiedrībām bez jebkāda privātā kapitāla piesaistes nav a priori ( 45 ), bet gan principā uzskatāma par tādu, kurai konkurss nav jārīko. To apstiprina turpmāk uzskaitītās sakarības un Tiesas judikatūras attīstība.

64.

Tikko minētajā spriedumā lietā Carbotermo, kurā papildu apstākļi bija noteicošie, kādēļ tās lietas situācija bija jāklasificē kā tāda, kurā jārīko konkurss, tas ir izteikts šādi: “Tāds apstāklis — kurš gan nav noteicošais —, ka līgumslēdzējai iestādei vienai vai kopā ar citiem publisko tiesību subjektiem pieder visas līgumslēdzējas sabiedrības kapitāla daļas, norāda, ka šī līgumslēdzēja iestāde kontrolē līgumslēdzēju sabiedrību gluži tāpat kā savus dienestus iepriekš minētā sprieduma lietā Teckal 50. punkta izpratnē ( 46 ).”

65.

No nākamajiem punktiem spriedumā lietā Carbotermo kļūst skaidrs, ka ar šo ierobežojumu — “kurš gan nav noteicošais” — ir domāti minētie pārējie apstākļi, proti: kontroles iespēju vājināšana, iesaistot holdinga sabiedrību, pat ja attiecīgajai reģionālajai pašvaldībai pieder 99,98 % šīs sabiedrības kapitāldaļas, kā arī pārāk plašas valdes pilnvaras gan holdinga sabiedrībā, gan holdinga sabiedrības nodibinātajā akciju sabiedrībā, kurai tika nodota uzdevumu veikšana ( 47 ). Tiesa uzskatīja, ka attiecīgo uzņēmumu statūti nepiešķīra konkrētajai komūnai nekādas īpašas kontroles tiesības un īpašas balsstiesības, kas tādējādi ierobežotu šo uzņēmumu valdēm piešķirto rīcības brīvību. Komūnas realizētā kontrole pār šīm abām sabiedrībām būtībā ir tāda pati kā sabiedrību tiesībās lielākajai daļai akcionāru noteiktā, kas būtiski ierobežo iespēju ietekmēt šo sabiedrību lēmumus ( 48 ).

66.

Turpretī vēlāk taisītais spriedums lietā Asociación Nacional de Empresas Forestales (Asemfo), ka tikai starpkomūnu kooperatīvas sabiedrības gadījumā pirmais Teckal kritērijs — “līdzīgas kontroles īstenošana kā pār saviem dienestiem” — parasti ir uzskatāms par izpildītu, tātad parastā gadījumā nav nepieciešama padziļināta iekšējo lēmumu pieņemšanas struktūru un vairākuma attiecību pārbaude. Jo, lai arī sprieduma Asociación Nacional de Empresas Forestales (Asemfo) 57. punktā tika atkārtota iepriekš minētā teksta daļa ( 49 ) no sprieduma lietā Carbotermo, tomēr tā tika nedaudz mainīta. Ja spriedumā lietā Carbotermo šī teksta daļa skanēja — “kurš gan nav noteicošais” —, tad spriedumā lietā Asemfo tā tika aizstāta ar vārdu “principā”. Līdz ar to teksts “[..] — kurš gan nav noteicošais — [..] norāda, ka [..]”tagad skan “[..] principā norāda [..].”

67.

Tātad daudz kas norāda, ka tad, ja publiskā līguma slēgšanas tiesību piešķīrējam, proti, koncedentam (valsts iestāde), vienam pašam vai kopā ar citām valsts iestādēm ( 50 ) pieder viss publiskā līguma slēgšanas tiesību saņēmēja, proti, koncesionāra (tiesību subjekts) kapitāls, parasti šī valsts iestāde, proti, iestādes, sprieduma lietā Teckal 50. punkta izpratnē īsteno pār šo tiesību subjektu līdzīgu kontroli kā pār saviem dienestiem. Lai gan šo principu var atspēkot ( 51 ), tomēr, kā tas iepriekš tika norādīts ( 52 ), tas var notikt, tikai pastāvot īpašu apstākļu kopumam.

68.

Ciktāl šajā lietā būtisks ir jautājums par atsevišķu publisko iestāžu kontroles iespējām tikai publisko iestāžu kooperatīvajā sabiedrībā, no šeit interesējošās Tiesas judikatūras var secināt turpmāko.

69.

Jau lieta Teckal bija saistīta ar tādu starpkomūnu sadarbības situāciju ( 53 ), kurā jautājums par kontroli tika vērtēts uz kapitāldaļu lieluma fona: un, proti, lietā Teckal runa bija par konsorciju, kurā bija apvienojušās 45 Reggio Emilia reģiona komūnas un kurā ar 0,9 % daļu piedalījās lietā iesaistītā Viano komūna. Attiecībā uz šo ģenerāladvokāts Kosma [Cosmas] minēja, ka “šeit praktiski nav iespējams uzskatīt, ka Viano komūna īsteno pār konsorciju līdzīgu kontroli, kā kāds tiesību subjekts veic pār iekšēju struktūru” ( 54 ). Pašā spriedumā šis jautājums nav skarts, it īpaši šis aspekts netiek aplūkots, formulējot kontroles kritērijus sprieduma 50. punktā ( 55 ). Tomēr ir jāatzīmē, ka Tiesa tajā spriedumā katrā ziņā jautājumā par komūnas ar relatīvi mazu uzņēmuma daļu un balsu skaitu kontroles pilnvarām nesniedza jau a priori noraidošu atbildi un līdz ar to atstāja iesniedzējtiesai iespēju novērtēt kontroles kritērijus pamata lietā kā izpildītus.

70.

Vēlāk 2005. gadā spriedumā lietā Coname attiecībā uz šo aspektu tika sniegta pretēja atbilde, jo 0,97 % no pamatkapitāla tika atzīti par nepietiekamiem ( 56 ).

71.

Tomēr no sprieduma lietā Asociación Nacional de Empresas Forestales (Asemfo) kļuva skaidrs, ka uzņēmuma daļu lielums, kas pieder atsevišķām vietējām pārvaldes iestādēm kādā publisko iestāžu kooperatīvajā sabiedrībā, (vairs) nav kontroles iespēju mēraukla. Tiesa skaidri noteica, ka pat tik maza uzņēmuma daļa, kā, piemēram, 0,25 % šādas sabiedrības kapitāla (1 % no minētā pamatkapitāla pieder četrām autonomajām kopienām, no kurām katrai pieder viena akcija), netraucē uzskatīt, ka attiecībā uz visām publiskajām iestādēm, kas apvienojušās kooperatīvajā sabiedrībā, pastāv “kvaziiekšējo darbību organizēšana” ( 57 ).

72.

Turklāt tikko minētā sprieduma Asociación Nacional de Empresas Forestales (Asemfo) pamata lietā ievērības cienīgs ir fakts, ka kontroles iespējas pār tiesību subjektu, kam uzticēts veikt attiecīgos darbus, acīmredzami ir centrālajai valsts administrācijai, kam pieder lielākā daļa uzņēmuma, nevis četrām autonomajām kopienām, kurām kopā pieder 1 % no pamatkapitāla ( 58 ). Šis apstāklis netraucēja Tiesai uzskatīt, ka pirmais Teckal kritērijs ir izpildīts ne tikai attiecībā uz Spānijas valsti, bet skaidri arī attiecībā uz autonomajām kopienām, kam pieder daļa kapitāla ( 59 ). Jautājumā par autonomo kopienu kontroles iespējām no sprieduma nevar secināt, vai ar to saistās judikatūras pārveidošana vai drīzāk noteicošie bija īpaši konkrētā gadījuma apstākļi, kā visdrīzāk domājams ( 60 ). Katrā ziņā kļūst skaidrs, ka tikai publisko iestāžu kooperatīvo sabiedrību gadījumā nedrīkst novērtēt par augstu iekšējo kontroles un lēmuma pieņemšanas struktūru jautājumu.

73.

No judikatūras skaidrojumiem attiecībā uz kapitāldaļu lielumu sistēmiski ( 61 ), kā to atklāj otrā Teckal kritērija tekstā izmantotais daudzskaitlis — “attiecīgajam [tiesību] subjektam sava darbība ir jāveic galvenokārt kopā ar reģionālo pašvaldību vai pašvaldībām, kuras ir tā kapitāla daļu turētājas”, — gramatiski ir atvasināms ( 62 ), ka attiecīgajai publiskajai iestādei nav nepieciešamas pilnīgi individuālas kontroles iespējas, jo pilnīgi pietiek ar kolektīvajām un vairākuma [realizētajām] kontroles iespējām ( 63 ).

74.

Izšķirošs varētu būt tas, vai attiecīgajām publiskajām iestādēm kā kolektīvam ir kontrole pār attiecīgo personu, šeit sabiedrību Brutélé, vai arī šī kooperatīvā sabiedrība darbojas atsaistīti no šīs kolektīvās kontrolei.

75.

Juridiskā analīze parādīja, ka tikai starpkomūnu kooperatīvo sabiedrību gadījumos parasti būtu iespējams nerīkot konkursu, ja nepastāv vairāki īpaši apstākļi, kas atklāj, ka starpkomūnu tiesību subjekta tirgus orientācijas apjoms un neatkarības pakāpe ir pārsniegušas to robežu, kas jāievēro, lai varētu uzskatīt, ka no publiskā iepirkuma tiesību viedokļa neitrāla publiskā starpkomūnu kooperatīvā sabiedrība pilda sabiedriskās nozīmes uzdevumus.

76.

Pat ja līdz šim attiecībā uz tiešu robežu noteikšanas kritērijiem “tirgus orientācijas apjoms” un “neatkarības pakāpe” vēl nav sasniegta tiesiskā paļāvība ( 64 ), tātad nav skaidrs, kur ir robeža, kas jāievēro, lai publiskā iepirkuma tiesībās neitrāla starpkomūnu kooperatīvā sabiedrība pildītu sabiedriskās nozīmes uzdevumus, tāpat nepastāv nekādi pieturas punkti, lai uzskatītu, ka [komūnu] sadarbība Brutélé ietvaros notiktu ārpus šīm robežām.

77.

Šos apstākļus konkrētajā gadījumā izvērtēt ir valsts tiesu, šajā lietā — iesniedzējtiesas, kompetencē. Izskatāmajā lietā ar šādu vērtējumu nevajadzētu konstatēt nevienu no iepriekš minēto robežu pārkāpumiem. Brutélé iekšējās lēmumu pieņemšanas struktūras raksturo šajā sabiedrībā iesaistīto reģionālo pašvaldību kolektīvā ietekme, ko tās īsteno, pieņemot lēmumus ar balsu vairākumu. Reģionālās pašvaldības savu ietekmi īsteno ne tikai kopsapulcē, bet arī valdē, kas sastāv no komūnu pārstāvjiem. Līdz ar to jautājums par kontroles iespējām ir jau atbildēts apstiprinoši un pietiekamā apjomā. Turklāt papildus tam attiecībā uz apakšnozarēm komūnu individuālajiem lēmumiem ir pat lielāks spēks. Brutélé tirgus orientācija ir vērsta uz tādu sabiedrisko interešu uzdevumu kā kabeļtelevīzijas, telekomunikāciju un interneta pakalpojumu nodrošināšanu un nesniedz nekādu pierādījumu tam, ka — lai gan ir daudzas attiecīgo kritēriju neskaidrības — būtu pārkāpta publiskā iepirkuma neitralitātes robeža.

78.

Tātad viss liecina par to, ka tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, publisku iestāžu sadarbība tiek praktizēta, nerīkojot konkursus.

79.

Pretēji Coditel uzskatiem šajā kontekstā nav būtiski, ka Brutélé savus pakalpojumus patērētājiem piedāvā komerciālos nolūkos un līdz ar to automātiski konkurē ( 65 ) ar citiem privātajiem pakalpojumu sniedzējiem.

80.

Pat ja, manuprāt, līdz ar to uz uzdotajiem jautājumiem jau ir atbildēts, es vēlētos vēlreiz nedaudz pasvītrot secinājumus un vienlaikus apskatīt Coditel un Komisijas pretargumentus.

81.

Publiskā iepirkuma tiesības ir un arī paliks viens no ietekmīgākajiem dalībvalstu un ES iestāžu politiskajiem instrumentiem Eiropas integrācijas procesā ( 66 ). Tomēr šo potenciālu nedrīkst izmantot neapdomīgi, jo būtiskākais ir panākt līdzsvaru starp šī potenciāla mērķi un citu politikas jomu vērtībām.

82.

Ja, kā to iesaka iesniedzējtiesa, Coditel un Komisija, tiktu prasīta attiecīgās komūnas “visaptveroša lēmumu pieņemšanas autonomija” un, proti, tādā izpratnē, ka attiecīgajai komūnai ir “ietekme” uz attiecīgo starpkomūnu sadarbību (šeit: ietekme uz sabiedrību), tad līdz ar to nākotnē starpkomūnu sadarbība būtu praktiski neiespējama. Īstas sadarbības svarīga pazīme ir paritāra lēmumu pieņemšana, nevis kāda viena sadarbībā iesaistītā partnera īstenota ietekme. No Coditel un Komisijas paustā tiesvedības laikā un tiesas sēdē var secināt, ka abu šo lietas dalībnieku izstrādātā mēraukla nozīmē būtībā to, ka tiek prasīts, lai atsevišķa reģionālā pašvaldība varētu zināmā mērā viena pati kontrolēt kooperatīvo sabiedrību. Ir skaidrs, ka šādu gadījumu faktiski nevar uzskatīt par kooperāciju, proti, sadarbību.

83.

Līdz ar to, kā jau iepriekš teicu, pat tikai starpkomūnu sadarbība būtu padarīta praktiski par neiespējamu. Tādā gadījumā reģionālajām pašvaldībām, kas sadarbojas starpkomūnu līmenī, vienmēr būtu jārēķinās ar to, ka uzdevumu izpilde, iespējams, būtu jāpiešķir privātām trešajām pusēm, kas iesniegušas labāko piedāvājumu, tas būtu pielīdzināms ar publiskā iepirkuma līdzekļiem panāktai sabiedrisko interešu uzdevumu piespiedu privatizācijai ( 67 ).

84.

Ja Teckal kritērijs tiktu interpretēts šādā ļoti šaurā veidā, tad konkurences tiesību mērķiem tiktu piešķirta neatbilstoši liela nozīme un vienlaikus notiktu pārāk dziļa iejaukšanās pašvaldību pašpārvaldes tiesībās un līdz ar to dalībvalstu kompetencē ( 68 ).

85.

To atbilstoši uzsver arī valdības, kas piedalījās tiesvedībā Tiesā. Tiesības uz pašvaldību pašpārvaldi ir ietvertas ne tikai dalībvalstu tiesību normās, bet, kā to pareizi norādīja Vācijas valdība, arī Eiropas Vietējo pašvaldību hartā, ko Eiropas Padomes ietvaros ir parakstījušas visas ES dalībvalstīs un vairums no tām to ir arī ratificējušas ( 69 ). Ar EK līguma 263. pantu tika izveidota Reģionu komiteja, kas sastāv no reģionālo un vietējo struktūru pārstāvjiem. Šajā pantā blakus iespējai institucionāli paust reģionālo un pašvaldību redzējumu ir ietverta arī zināma pašnoteikšanās atzīšana. Turklāt Lisabonas līgumā ( 70 ) ir uzvērta reģionālo un vietējo pašvaldību loma attiecīgās nacionālās identitātes kontekstā, kas jārespektē.

86.

Pašvaldībām pašām ir jāizlemj, vai tās vēlas veikt vispārējas nozīmes uzdevumus, kas tām ir jāveic, liekot lietā arī pašas savus administratīvos, tehniskos un citus līdzekļus, un tām nav pienākuma pieaicināt ārējas struktūras, kas darbojas ārpus to dienestiem ( 71 ), vai arī tās vēlas šos uzdevumus veikt ar kāda tiesību subjekta palīdzību, kas no pašvaldības kā publiskā līguma slēgšanas tiesību, proti, koncesijas, piešķīrējas juridiski atšķiras. Ja tās izvēlas otro alternatīvu, tad tādā gadījumā pašvaldības var arī brīvi izvēlēties, vai tās vēlas pašas par sevi, proti, “tikai” kooperatīvajā sabiedrībā ar citām publiskajām iestādēm, veikt šos, lielākoties savus ( 72 ), uzdevumus, “īstenojot līdzīgu kontroli kā pār saviem dienestiem”, lielā mērā atsakoties no valsts atbalstu un publiskā iepirkuma tiesībām ( 73 ), vai arī veikt šos uzdevumus, piesaistot privāto kapitālu ( 74 ) un/vai paplašinot tirgu, piedalīties konkurencē, tādējādi zaudējot savas privilēģijas ( 75 ). Turklāt tām ir iespējas izvēlēties arī pārējās klasiskās alternatīvas, kā ārpakalpojumus vai privatizāciju, kuru ietvaros jau tāpat nepastāv nekādas privilēģijas attiecībā uz konkurences tiesībām.

87.

Pašvaldību — un reģionālo pašvaldību kopumā — daudzo, dažādo, tradicionālo ( 76 ) un jauno ( 77 ) uzdevumu veikšana, īpaši nepietiekama budžeta gadījumā, ne vienmēr ir viegla, jo īpaši mazākajām pašvaldībām ( 78 ). Turklāt daudzi uzdevumi, it īpaši vides un satiksmes jomā, rodas plašākā mērogā nekā tikai [vienas] pašvaldības robežās ( 79 ). Turklāt starpkomūnu kooperatīvās sabiedrības, neiesaistot tajās privāto kapitālu, to sinerģijas efektu dēļ daudzās dalībvalstīs ir bieži izmantota iespēja, lai efektīvi un finansiāli izdevīgi paveiktu sabiedriskos uzdevumus ( 80 ).

88.

Šajā lietā otrais kritērijs nav jāapskata, jo saskaņā ar iesniedzējtiesas izklāstu attiecībā uz to nepastāv nekādi jautājumi ( 81 ).

89.

Ņemot vērā iepriekšējos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz Conseil d’État trīs prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Komūnas iestāšanās kooperatīvajā sabiedrībā, tajā skaitā komūnas kabeļtelevīzijas tīkla apsaimniekošanu nododot šai sabiedrībai bez konkursa rīkošanas, nav pretrunā EKL 12., 43. un 49. pantam, kā arī vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un pārskatāmības principiem, ja vien šī komūna īsteno pār šo sabiedrību līdzīgu kontroli kā pār saviem dienestiem un sabiedrība veic savu darbību tās biedru labā. Ja šī sabiedrība sastāv tikai no pašvaldībām vai pašvaldību apvienībām (proti, publiskām iestādēm) — bez privātā kapitāla iesaistīšanas — tas galvenokārt nozīmē to, ka ir izpildīts līdzīgas kontroles īstenošanas kā pār saviem dienestiem kritērijs. Lietas apstākļos, kādi ir šajā lietā, sabiedrības statūtos noteikto struktūru, kas sastāv no komūnu un komūnu apvienību pārstāvjiem, ar balsu vairākumu īstenotā kontrole ir uzskatāma par līdzīgu kontroli kā pār saviem dienestiem.

a)

fiksētā maksa, kas atbilst 10 % no ieņēmumiem no kabeļtelevīzijas pamata abonēšanas maksas (pamatojoties uz 31000 abonentiem un abonenta maksu BEF 3400 gadā (bez PVN un autoratlīdzības)): BEF 10540000 gadā;

b)

maksājums 5 % apmērā no Canal+ un Bouquet apgrozījuma;

c)

kopējās peļņas, kas gūta no visiem sniegtajiem pakalpojumiem, maksājums.

—

pārraidāmo programmu izvēli;

—

abonēšanas un pieslēgumu tarifiem;

—

ieguldījumu un darbu politiku;

—

atlaidēm un priekšrocībām, kas piešķiramas atsevišķām personu kategorijām;

—

citu ar tīkla palīdzību sniedzamo pakalpojumu būtību un kārtību un iespēju starpkomūnu sabiedrību pilnvarot īstenot komūnas intereses, kas atbilst tās statūtos noteiktajiem mērķiem, piemēram, komūnas iekštīkla un tīmekļa vietnes izveidošana un darbinieku apmācība šādā nolūkā.

—

Brutélé izstrādā atskaiti par Ukles tīkla ekspluatācijas rezultātiem un tajā īstenoto darbību pārskatu;

—

Ukle[-s komūnai] ir viens pārvaldnieks sabiedrības Brutélé valdē un trīs pārvaldnieki Briseles ekspluatācijas nozares padomē, viens grāmatvedības komisāra mandāts un viens komūnas eksperta mandāts.