1.

Komisija uzsāka šo tiesvedību, pamatojoties uz EKL 228. pantu. Komisija apgalvo, ka Francijas Republika nav izpildījusi Tiesas 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C-419/03 Komisija/Francija ( 2 ). Komisija sākotnēji lūdza noteikt Francijas Republikai kavējuma naudu EUR 366744 apmērā par katru sprieduma lietā C-419/03 izpildes kavējuma dienu, sākot no sprieduma šajā lietā pasludināšanas dienas līdz sprieduma lietā C-419/03 pilnīgas izpildes dienai. Turklāt Komisija lūdz noteikt Francijas Republikai naudas sodu.

2.

Spriedumā lietā C-419/03 Tiesa atzina, ka Francijas Republika, noteiktajā termiņā nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai valsts tiesībās transponētu Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu ( 3 ) normas, kas atšķiras vai pārsniedz Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīvas 90/220/EEK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē ( 4 ) normas, nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK.

3.

Direktīvas 2001/18 mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus un aizsargāt cilvēku veselību un vidi, apzināti izplatot vidē ģenētiski modificētus organismus (turpmāk tekstā — “ĢMO”) tādos nolūkos, kas nav laišana Kopienas tirgū, un laižot Kopienas tirgū produktus, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem ( 5 ).

4.

Direktīvas 2001/18 8. pantā ar virsrakstu “Modifikāciju un jaunas informācijas kārtošana” ir paredzēts:

“1.   Jebkuras modifikācijas vai neplānotas izmaiņas gadījumā, kas skar ĢMO vai ĢMO kombinācijas apzinātu izplatīšanu, kurai varētu būt tādas sekas, kas ir saistītas ar riskiem cilvēku veselībai un videi pēc tam, kad kompetentā iestāde ir devusi rakstveida piekrišanu, vai kamēr dalībvalsts kompetentā iestāde pārbauda paziņojumu, vai pēc tam, kad tā ir devusi rakstveida piekrišanu, ir kļuvusi pieejama jauna informācija par tādiem riskiem, paziņojuma iesniedzējs nekavējoties:

2.   Ja 1. punktā minētā informācija, kam varētu būt nozīmīgas sekas, kuras attiecas uz riskiem cilvēku veselībai un videi, kļūst pieejama kompetentajai iestādei, vai 1. punktā aprakstītajos apstākļos kompetentā iestāde novērtē minēto informāciju un dara to pieejamu sabiedrībai. Tā var prasīt, lai paziņojuma iesniedzējs maina izplatīšanas nosacījumus, pārtrauc vai izbeidz apzināto izplatīšanu, un par to informē sabiedrību.”

5.

Direktīvas 2001/18 19. pantā ar virsrakstu “Piekrišana” ir paredzēts:

“1.   Neierobežojot citu Kopienas tiesību aktu prasības, produktu, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem, tikai tad var lietot bez turpmākās izziņošanas visā Kopienā, ja tā laišanai tirgū ir dota rakstveida piekrišana [..].

2.   Paziņojuma iesniedzējs var sākt laišanu tirgū tikai tad, kad ir saņēmis kompetentās iestādes rakstveida piekrišanu saskaņā ar 15., 17. un 18. pantu un kad laišana tirgū atbilst visiem minētās piekrišanas nosacījumiem. [..]”

6.

Direktīvas 2001/18 23. panta 1. punktā ar virsrakstu “Drošības klauzula” ir paredzēts:

“Ja dalībvalstij, ņemot vērā jaunu vai papildu informāciju, kas kļuvusi pieejama pēc piekrišanas došanas un ietekmē vides risku novērtējumu vai esošās informācijas pārvērtējumu, pamatojoties uz jaunu vai papildu zinātnes atzinumu, ir sīki izstrādāts pamatojums, lai uzskatītu, ka par produktu, kurš satur ĢMO vai sastāv no tiem, ir sniegts pareizs paziņojums un uz to attiecas saskaņā ar šo direktīvu dotā rakstveida piekrišana, bet tomēr produkts rada risku cilvēku veselībai vai videi, tad attiecīgā dalībvalsts uz laiku savā teritorijā var ierobežot vai aizliegt tā produkta lietošanu vai pārdošanu, kurš satur ĢMO vai sastāv no tiem.

Nopietna riska gadījumā dalībvalsts nodrošina tādu operatīvu pasākumu piemērošanu kā tirgū laišanas pārtraukšana vai izbeigšana, par to informējot sabiedrību.

Dalībvalsts nekavējoties informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par lēmumiem, ko tā pieņem saskaņā ar šo pantu, un motivē savu lēmumu, iesniedzot vides risku novērtējuma pārskatu, kurā norāda, vai un kā būtu grozāmi piekrišanas nosacījumi vai izbeidzama piekrišana, un vajadzības gadījumā sniedz jauno vai papildu informāciju, uz kuru pamatojas tās lēmums.”

7.

Direktīvas 2001/18 34. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2002. gada 17. oktobrim. [..]”

8.

Direktīvas 2001/18 36. pantā ir noteikts:

“1.   Direktīvu 90/220/EEK atceļ 2002. gada 17. oktobrī.

2.   Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās būtu jālasa saskaņā ar atbilsmju tabulu VIII pielikumā.”

9.

Francijas Vides aizsardzības kodeksa (turpmāk tekstā — “Kodekss”) L 533-6. pantā ir paredzēts:

“Atļaujas, ko piešķir citas Eiropas Savienības dalībvalstis, pamatojoties uz šo valstu vai citu valstu, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līgumslēdzējas valstis, pieņemtajiem tiesību aktiem saskaņā ar 1990. gada 23. aprīļa Direktīvu 90/220/EEK, uzskata par atļaujām šīs nodaļas izpratnē.

Tomēr gadījumos, kad ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka citas dalībvalsts vai līgumslēdzējas valsts izplatīšanai atļautais produkts rada risku sabiedrības veselībai vai videi, administratīvā iestāde var uz laiku ierobežot vai aizliegt šī produkta izmantošanu vai laišanu tirgū.”

10.

Kodeksa L 535-2. pantā, kas ir ietverts Kodeksa III daļas V nodaļā, ir noteikts:

11.

Kodeksa L 537-1. pantā, kas ietverts Kodeksa III daļā, ir paredzēts:

“Šīs daļas III, V un VI nodaļas piemērošanas pasākumi ir noteikti Conseil d’État [Valsts padomes] dekrētā.”

12.

2007. gada 19. marta Dekrēta Nr. 2007-358 par produktu, kas pilnībā vai daļēji sastāv no ģenētiski modificētiem organismiem, apzinātu izplatīšanu tādos nolūkos, kas nav laišana tirgū, 16. pantā ir paredzēts:

“Ja kompetentajai administratīvajai iestādei ir informācija par jauniem elementiem, kuriem varētu būt būtiskas sekas saistībā ar riskiem sabiedrības veselībai un videi, šai iestādei ir jāveic atkārtota risku novērtēšana un jāpaziņo sabiedrībai par šiem elementiem.

Saskaņā ar [Kodeksa] L 535-6. pantu kompetentā administratīvā iestāde var pieprasīt, lai persona, kas ir atbildīga par apzinātu izplatīšanu, maina apzinātās izplatīšanas nosacījumus, aptur vai pārtrauc to un informē par to sabiedrību.”

13.

2007. gada 19. marta Dekrēta Nr. 2007-359 par atļaujas procedūru, lai laistu tirgū produktus, kas pilnībā vai daļēji sastāv no ģenētiski modificētiem organismiem un nav paredzēti izmantošanai uzturā, 16. pantā ir noteikts:

“Kompetentajai administratīvajai iestādei jāveic [Kodeksa] L 535-2. panta 1. daļā paredzētie pagaidu pasākumi. Nopietna riska gadījumā šie pasākumi jāveic steidzami un pienācīgi jāinformē sabiedrība.

Kompetentajai administratīvajai iestādei jāinformē Eiropas Kopienu Komisija un dalībvalstis par veiktajiem pasākumiem un jāpamato savs lēmums, sniedzot tās veikto pārskatu par riskiem videi, norādot, vai ir jāmaina atļaujas nosacījumi vai jāatsauc atļauja, un attiecīgi jāsniedz jauna vai papildu informācija, pamatojoties uz kuru ir pieņemts tās lēmums.”

14.

Sprieduma lietā C-419/03 rezolutīvās daļas 1) punktā noteikts, ka “noteiktajā termiņā nepieņemot normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai valsts tiesību sistēmā transponētu Direktīvas 2001/18/EK normas [..], kas atšķiras vai pārsniedz Padomes Direktīvas 90/220/EEK normas [..], Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Direktīvu 2001/18.”

15.

2004. gada 5. novembrī Komisija pieprasīja Francijas iestādēm informēt to par pasākumiem, ko Francijas Republika ir veikusi, lai izpildītu spriedumu lietā C-419/03. 2005. gada 4. februārī Francijas iestādes informēja Komisiju, ka ir izveidota parlamentārā izmeklēšanas grupa saistībā ar ĢMO un ka Francijas Republika transponēs Direktīvu 2001/18 izmeklēšanas grupas darbības beigās. 2005. gada 21. februārī Francijas iestādes nosūtīja Komisijai Dekrētu Nr. 2005-51. Francijas iestādes uzskatīja, ka minētais dekrēts veicināja Direktīvas 2001/18 transponēšanu.

16.

2005. gada 13. jūlijā Komisija saskaņā ar EKL 228. pantu nosūtīja Francijas Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā tā informēja šo dalībvalsti, ka veiktie pasākumi nav pietiekami sprieduma izpildei lietā C-419/03. Komisija norādīja, ka par Tiesas sprieduma neizpildi var piemērot naudas sodu, un noteica Francijas Republikai divu mēnešu periodu, kurā veicami visi nepieciešamie pasākumi sprieduma izpildei lietā C-419/03. Būdama neapmierināta ar atbildi, ko 2005. gada 22. septembrī sniedza Francija Republika, Komisija 2005. gada 19. decembrī nosūtīja Francijas Republikai argumentētu atzinumu, kurā tā norādīja, ka, neveicot nepieciešamos pasākumus sprieduma izpildei lietā C-419/03, šī dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu. Komisija pieprasīja Francijas Republikai izpildīt minēto argumentēto atzinumu divu mēnešu laikā no tā saņemšanas.

17.

2006. gada 20. februārī Francijas iestādes nosūtīja Komisijai likumprojekta tekstu saistībā ar Direktīvas 2001/18 transponēšanu (turpmāk tekstā — “2006. gada likumprojekts”), ko bija plānots pieņemt 2006. gada otrā ceturkšņa beigās. 2006. gada 8. maijā Francijas iestādes informēja Komisiju, ka 2006. gada 23. martā Senāts ir pieņēmis 2006. gada likumprojektu un 2006. gada 24. martā tas ir nosūtīts uz Nacionālo Asambleju (Assemblée nationale). Uzskatot, ka Francijas Republika tomēr vēl nav izpildījusi spriedumu lietā C-419/03, Komisija 2007. gada 28. februārī cēla šo prasību.

18.

Savā prasības pieteikumā Komisija lūdz Tiesu:

19.

Francijas valdība lūdz Tiesu:

atzīt, ka Francijas Republika ir izbeigusi pārkāpumu, kas konstatēts 2004. gada 15. jūlija spriedumā, un attiecīgi noraidīt Komisijas prasību par kavējuma naudas un naudas soda samaksas piespriešanu Francijas Republikai, un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tomēr, ja Tiesa uzskata, ka Francijas Republikai ir jāpiespriež maksāt naudas sodu, šī dalībvalsts lūdz Tiesu ņemt vērā šīs lietas apstākļus, kā rezultātā Tiesai būtu jānosaka naudas sods daudz mazākā apmērā, nekā to noteikusi Komisija.

20.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 27. septembra rīkojumu Čehijas Republikai tika atļauts iestāties tiesvedībā Francijas Republikas prasījumu atbalstam. Čehijas Republika nav iesniegusi nekādus rakstveida vai mutvārdu prasījumus šajā lietā.

21.

2007. gada 20. martā Francijas iestādes vēstulē informēja Komisiju, ka šajā dienā Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī ir publicēti trīs dekrēti un trīs rīkojumi Direktīvas 2001/18 transponēšanai. Minētie dekrēti un rīkojumi tika pievienoti Francijas Republikas iebildumu rakstam šajā lietā.

22.

Savā iebildumu rakstā un tiesas sēdē Francijas valdība atzīst, ka dienā, kad tika iesniegts prasības pieteikums šajā lietā, tā vēl nebija veikusi vajadzīgos pasākumus sprieduma izpildei lietā C-419/03.

23.

Savā replikas rakstā Komisija pauž viedokli, ka par spīti daudzo Direktīvas 2001/18 normu transponēšanai, ko veica ar 21. punktā minētajiem dekrētiem un rīkojumiem, minētās direktīvas 8. panta 2. punkts, 17. panta 1., 2. un 9. punkts, 19. pants un 23. pants vēl ir jātransponē. Tāpēc Komisija savā replikas rakstā apgalvo, ka Tiesai būtu:

24.

2008. gada 12. marta tiesas sēdē, kurā Komisija un Francijas valdība sniedza mutvārdu apsvērumus, Komisija atzina, ka Francijas Republika ir pareizi transponējusi Direktīvas 2001/18 17. panta 1., 2. un 9. punktu.

25.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vērā ņemamais atskaites datums, lai noteiktu, vai ir notikusi EKL 228. pantā paredzēto pienākumu neizpilde, ir tā termiņa beigas, kas noteiktas argumentētajā atzinumā, kurš izdots, pamatojoties uz minēto tiesību normu ( 7 ). Šajā procesā netiek apstrīdēts, ka tā termiņa beigās, kas noteikts 2005. gada 19. decembrī Francijas Republikai nosūtītajā argumentētajā atzinumā, tā vēl nebija veikusi vajadzīgos pasākumus Tiesas sprieduma izpildei lietā C-419/03.

26.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka, neveicot vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Tiesas spriedumu lietā C-419/03, Francijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu.

27.

Tā kā Komisija lūdz tostarp noteikt Francijas Republikai naudas sodu, ir jānoskaidro, vai pienākumu neizpilde turpinājās līdz faktisko apstākļu izvērtēšanai Tiesā ( 8 ). Tādēļ ir jāizvērtē, vai Francijas Republika turpināja neizpildīt savu pienākumu transponēt Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punktu, 19. un 23. pantu.

28.

Komisija apgalvo, ka šīs lietas pirmstiesas procedūras laikā Francijas iestādes norādīja, ka atsevišķu Direktīvas 2001/18 normu transponēšanai ir jāpieņem tiesību akti, nevis reglamentējoši akti. Komisija arī apgalvo, ka Kodeksa L 531-1. līdz L 537-1. pants izveido tiesisko regulējumu, kas piemērojams ĢMO, un tādējādi tas ir ietverts Kodeksa tiesību normu daļā. Komisija uzskata, ka Francijas valdība savā iebildumu rakstā nenorādīja, kāpēc tomēr bija iespējams transponēt Direktīvu 2001/18, pieņemot reglamentējošu, nevis tiesību aktu, un apgalvo, ka Francijas valdībai šīs izmaiņas ir jāpaskaidro.

29.

Komisija apgalvo, ka Francijas valdība nav pareizi transponējusi Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punktu. Komisija apgalvo, ka Kodeksa L 535-2. pants, kas nav grozīts un kas stājas spēkā neatkarīgi no jebkādiem piemērošanas noteikumiem, tostarp dekrēta Nr. 2007-358 16. panta, piešķir administratīvajām iestādēm daudz plašākas rīcības pilnvaras nekā tās, kas paredzētas Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punktā. Lai arī Kodeksa L 535-2. pants administratīvajām iestādēm piešķir pilnvaras veikt Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punktā paredzētos pasākumus, tās šos pasākumus var veikt, pirmkārt, neinformējot par to sabiedrību un, otrkārt, pamatojoties tikai uz risku atkārtotu novērtēšanu, nevis pamatojoties uz informāciju, kurai var būt nozīmīgas sekas attiecībā uz riskiem cilvēku veselībai un videi, kā tas paredzēts Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punktā.

30.

Komisija apgalvo, ka Francijas iestādes nav pilnībā un pareizi transponējušas Direktīvas 2001/18 19. pantu, kurā ir paredzēti ĢMO izmantošanas nosacījumi Kopienas teritorijā. Saskaņā ar Komisijas viedokli Kodeksa L 533-6. pants attiecas tieši uz atļaujām, ko citas dalībvalstis piešķir, pamatojoties uz Direktīvas 90/220 noteikumiem, un tādējādi neparedz iespēju ņemt vērā atļaujas, ko citas dalībvalstis piešķir, pamatojoties uz Direktīvas 2001/18 noteikumiem.

31.

Komisija uzskata, ka Francijas iestādes nav pareizi transponējušas Direktīvas 2001/18 23. pantā paredzēto drošības klauzulu, kas ļauj dalībvalstij, ievērojot zināmus nosacījumus, uz laiku ierobežot vai aizliegt ĢMO lietošanu un/vai pārdošanu savā teritorijā. Komisija uzsver, ka, lai atsauktos uz Direktīvas 2001/18 23. pantā ietverto drošības klauzulu, pēc atļaujas piešķiršanas ir jābūt pieejamai jaunai vai papildu informācijai vai arī jaunam vai papildu zinātnes atzinumam, kas pamato esošās informācijas atkārtotu novērtēšanu. Komisija apgalvo, ka atbilstošās Francijas tiesību normas ir daudz plašākas nekā Direktīvas 2001/18 23. pants. Tā Kodeksa L 533-6. pantā, kas attiecas uz citu dalībvalstu piešķirtajām atļaujām, ir atļauta produktu ierobežošana vai aizliegšana izplatīšanai tirgū “pamatotu iemeslu” dēļ. Kodeksa L 535-2. pantā, kas attiecas uz Francijas kompetento iestāžu piešķirtajām atļaujām, “katrā gadījumā, kad to pamato atkārtota risku pārvērtēšana saistībā ar ģenētiski modificēto organismu klātbūtnes izraisītajiem riskiem sabiedrības veselībai vai videi”, ir atļauts kompetentajām iestādēm apturēt atļaujas darbību, noteikt apzinātās izplatīšanas nosacījumu izmaiņas, atsaukt atļauju vai tostarp, izdot rīkojumu par ĢMO iznīcināšanu. Turklāt Dekrēta Nr. 2007-359 16. pantā ir atļauts videi radīto risku atkārtotu pārvērtēšanu gadījumos, kad nav jaunas vai papildu informācijas un nav jauna vai papildu zinātnes atzinuma.

32.

Francijas valdība apgalvo, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/18 34. panta 1. punktu un EKL 249. pantu izvēle attiecībā uz direktīvas transponēšanu, pieņemot tiesību aktu vai reglamentējošu aktu, ir katras dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas jautājums. Saskaņā ar Francijas valdības viedokli Conseil constitutionnel [Konstitucionālā padome] uzskatīja, ka tiesību akts, kas ietver reglamentējoša rakstura normas, nav pretrunā ar Konstitūciju. Turklāt Dekrēts Nr. 2007-358 un Dekrēts Nr. 2007-359 tika pieņemti pēc tam, kad Conseil d’État [Valsts Padome] izteica savu viedokli, un saskaņā ar to.

33.

Francijas valdība uzskata, ka Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punkts bija pareizi transponēts Dekrēta Nr. 2007-358 16. pantā, kurā saskaņā ar Kodeksa L 537-1. pantu ir paredzēti nosacījumi Kodeksa L 535-2. panta piemērošanai. Dekrēta Nr. 2007-358 16. pantā saskaņā ar Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punktā minētajiem nosacījumiem ir paredzēts, ka gadījumos, kad kompetentajai administratīvajai iestādei ir informācija par jauniem elementiem, kam var būt būtiskas sekas attiecībā uz riskiem cilvēku veselībai un videi, šai iestādei ir jāveic jauns risku novērtējums un jāpaziņo sabiedrībai par šiem elementiem. Šādos apstākļos attiecīgā iestāde var, pamatojoties uz Kodeksa L 535-2. pantu, mainīt izplatīšanas nosacījumus vai apturēt, vai atsaukt šīs izplatīšanas atļauju un par to informēt sabiedrību.

34.

Francijas valdība apgalvo, ka Direktīvas 2001/18 19. pants ir transponēts pareizi. Lai gan Kodeksa L 533-6. pants attiecas uz atļauju, ko citas dalībvalstis ir piešķīrušas saskaņā ar Direktīvas 90/220 noteikumiem, atzīšanu, minētais Kodeksa pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz Direktīvu 2001/18, ņemot vērā, ka Direktīvas 2001/18 36. pantā ir paredzēts, ka norādes uz atcelto Direktīvu 90/220 ir jāuzskata par norādēm uz Direktīvu 2001/18. Turklāt saskaņā ar Francijas judikatūru gadījumos, kad reglamentējošā dokumentā ir ietverta norāde uz likumu, kas ir atcelts un kura vietā ir pieņemts jauns likums ar tādu pašu mērķi, valsts tiesnesim ir jāaizstāj norāde uz pirmo likumu ar norādi uz otro likumu. Turklāt saskaņā ar Conseil d’État judikatūru administratīvajām iestādēm valsts tiesību normas ir jāinterpretē saskaņā ar Kopienas direktīvām. Francijas valdība arī apgalvo, ka Francijā tika atzītas vairākas atļaujas, ko citas dalībvalstis bija piešķīrušas saskaņā ar Direktīvas 2001/18 noteikumiem.

35.

Francijas valdība arī uzskata, ka Direktīvas 2001/18 23. pants ir transponēts pareizi. Francijas valdība apgalvo, ka pretēji Komisijas viedoklim Francijas tiesību aktos nav divu drošības klauzulu. Tā apgalvo, ka Kodeksa L 533-6. pantā kompetentajai iestādei tikai ir piešķirtas pilnvaras apturēt atļauju, ko piešķīrusi cita dalībvalsts, un Kodeksa L 535-2. pantā ir paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem var veikt atļauju, ko piešķīrušas Francijas iestādes saskaņā ar Kodeksa L 533-5. pantu vai piešķīrušas citas dalībvalstis, darbības apturēšanai. Turklāt Francijas valdība apgalvo, ka Komisija kļūdās, uzskatot Kodeksa L 535-2. pantu par pārāk plašu. Lai arī L 535-2. pantā nav paredzēts, ka atkārtotai novērtēšanai ir jābūt pamatotai ar jaunu vai papildu informāciju vai jaunu vai papildu zinātnes atzinumu, Francijas valdība uzskata, ka gadījumā, kad šādas informācijas nav, atkārtotās novērtēšanas rezultāti nevar būt atšķirīgi no sākotnējās novērtēšanas rezultātiem, pamatojoties uz kuriem tika piešķirta atļauja. Attiecībā uz Dekrēta Nr. 2007-359 16. pantu Francijas valdība uzskata, ka šī tiesību norma ietver Direktīvas 2001/18 23. pantā paredzēto pienākumu informēt Komisiju un dalībvalstis par veiktajiem pasākumiem un norādīt pieņemto lēmumu pamatojumu, sniedzot informāciju par vides risku atkārtotu novērtēšanu un norādot, vai atļaujas nosacījumi ir jāmaina vai arī atļaujas darbība ir jāpārtrauc, un piemērotos gadījumos sniedzot jauno vai papildu informāciju, pamatojoties uz kuru ir pieņemts tās lēmums.

36.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts nevar aizbildināties ar iekšējās tiesību sistēmas normām, praksi vai situācijām, lai pamatotu Kopienu tiesībās paredzēto pienākumu neizpildi ( 9 ). Tādēļ es uzskatu, ka Francijas valdības rakstveida un mutvārdu prasījumos izvirzītos argumentus par iekšējām problēmām, ieviešot tiesību normas attiecībā uz ĢMO, nevar pieņemt, lai attaisnotu Kopienu tiesību neievērošanu un it īpaši Direktīvas 2001/18 netransponēšanu, un Tiesas sprieduma neizpildi lietā C-419/03.

37.

Savos prasījumos Komisija apgalvo, ka Francijas valdībai ir jānorāda, kāpēc tā uzskata, ka reglamentējošu dokumentu pieņemšana ir pienācīgs veids, kādā transponēt Direktīvu 2001/18, ņemot vērā, ka iepriekš Francijas valdība uzskatīja, ka direktīva ir jātransponē, pieņemot gan tiesību aktu, gan reglamentējošu dokumentu.

38.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīvas normas ir jāievieš tā, lai tās būtu neapstrīdami saistošas un lai tām piemistu paredzētais specifiskums, precizitāte un skaidrība ( 10 ). Tiesību normām, ar kurām transponē direktīvu, tādējādi ir jārada tiesiskā situācija, kas ir pietiekami skaidra, precīza un pārskatāma, lai personas pilnībā var noteikt savu tiesību un pienākumu apmēru un vajadzības gadījumā izmantot šīs tiesības valsts tiesā ( 11 ).

39.

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai EKL 228. panta ietvaros uzsāktajās tiesvedībās ir pienākums iesniegt Tiesai informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu, kādā apjomā dalībvalsts ir izpildījusi spriedumu, ar kuru atzīta tās pienākumu neizpilde ( 12 ). Tāpat gadījumos, kad Komisija ir iesniegusi pietiekamus pierādījumus par pienākumu neizpildes turpināšanos, attiecīgajai dalībvalstij ir tiesības pēc būtības un detalizēti apstrīdēt šo informāciju un tās sekas ( 13 ).

40.

Manuprāt, ar Komisijas izteiktajām vispārējām piezīmēm par Francijas iestāžu izmantoto tiesisko veidu Direktīvas 2001/18 transponēšanai nepietiek, lai pierādītu, ka šī transponēšana bija neatbilstoša saskaņā ar iepriekš 38. punktā minēto judikatūru un ka tādējādi Francijas Republika nav izpildījusi Tiesas spriedumu lietā C-419/03. Turklāt es neuzskatu, ka Komisija, izņemot pārmesto pieejas maiņu attiecībā uz tiesību dokumenta veidu Direktīvas 2001/18 transponēšanai, šīs prāvas gaitā ir iesniegusi pietiekamus pierādījumus, kas ļautu pieprasīt valdībai detalizēti pamatot, kāpēc Direktīvas 2001/18 transponēšanai pietiek ar reglamentējoša dokumenta, nevis tiesību akta pieņemšanu. Tāpēc, manuprāt, ir jāizvērtē Komisijas izvirzītie apgalvojumi par Direktīvas 2001/18 īpašo normu nepietiekošo transponēšanu Francijas tiesībās.

41.

Sakarā ar Francijas iestādēm pārmesto neatbilstošo Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punkta transponēšanu es uzskatu, ka Komisija ir pierādījusi, ka Dekrēta Nr. 2007-358 16. panta striktākais formulējums neierobežo Kodeksa L 535-2. pantu, kas neapšaubāmi ir plašāks nekā Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punkts.

42.

Lai arī Kodeksa L 537-1. pantā ir paredzēts, ka pasākumi, lai piemērotu tostarp Kodeksa nodaļu, kurā ietverts L 535-2. pants, ir noteikti dekrētā, un Dekrēta Nr. 2007-358 16. pantā patiešām ir atspoguļoti daudzi Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punkta noteikumi un pat ietverta īpaša norāde uz Kodeksa L 535-2. pantu, tomēr, aplūkojot minētās tiesību normas un ņemot vērā lietas dalībnieku argumentus, es neesmu pārliecināts, ka Dekrēta Nr. 2007-358 16. pants noteikti ierobežo Kodeksa L 535-2. pantu un ka šo pantu tāpēc nevar piemērot pilnībā un neatkarīgi no Dekrēta Nr. 2007-358 16. panta. Tāpēc, lai gan Dekrēta Nr. 2007-358 16. pantam ir strikts formulējums, es neuzskatu, ka Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punkts ir transponēts pietiekami skaidri, noteikti un saistoši.

43.

Es arī uzskatu, ka Francijas Republika nav pareizi transponējusi Direktīvas 2001/18 19. pantu, jo Francijas tiesības neparedz īpašu atzīšanu attiecībā uz atļaujām, ko pārējās dalībvalstis piešķīrušas saskaņā ar Direktīvu 2001/18. Tas, ka nav īpašas normas šīs atļaujas atzīšanai, manuprāt, rada tiesisku nedrošību attiecībā uz šo atzīšanu. Ar to, ka Kodeksa L 533-6. pantā ir norāde uz saskaņā ar Direktīvu 90/220 piešķirtajām atļaujām un ka Direktīvas 2001/18 36. pantā ir noteikts, ka norādes uz Direktīvu 90/220 ir jāsaprot kā norādes uz Direktīvu 2001/18, nepietiek, lai atsvērtu īpašas normas neesamību Francijas tiesībās attiecībā uz saskaņā ar Direktīvu 2001/18 piešķirtajām atļaujām. Turklāt, manuprāt, Francijas valdība nav pierādījusi, ka saskaņā ar Francijas judikatūru tās tiesību aktā vai reglamentējošā dokumentā ietvertā norāde uz direktīvu, kas vēlāk ir atcelta un aizstāta ar citu direktīvu ar tādu pašu mērķi, tiks saprasta kā norāde uz pēdējo, jaunāko direktīvu. Turklāt fakts, ka saskaņā ar Francijas judikatūru kompetentajām iestādēm ir jāinterpretē valsts tiesību akti atbilstoši Kopienu direktīvām ( 14 ) un ka Francija faktiski ir atzinusi atļaujas, ko citas dalībvalstis piešķīrušas saskaņā ar Direktīvu 2001/18, nav pietiekams, lai novērstu tiesisko nedrošību saistībā ar minēto atļauju atzīšanu, ja nav īpašas valsts tiesību normas, kas uz tām attiecas.

44.

Attiecībā uz Direktīvas 2001/18 23. pantu es uzskatu, ka Francijas Republika nav pareizi transponējusi 23. panta 1. punkta pirmo daļu ( 15 ). Saskaņā ar Direktīvas 2001/18 23. panta 1. punkta pirmo daļu dalībvalsts var veikt drošības pasākumus attiecībā uz produktiem, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem, par kuriem ir sniegts pareizs paziņojums un attiecībā uz ko ir saņemta saskaņā ar šo direktīvu izdota rakstveida piekrišana tikai tad, ja dalībvalstij ir detalizēts pamatojums, ņemot vērā jaunu vai papildu informāciju, kas ir kļuvusi pieejama pēc atļaujas izdošanas, vai jauns vai papildu zinātnes atzinums par to, ka produkts, kas sastāv no ĢMO vai satur tos, rada risku cilvēku veselībai vai videi. Tomēr es uzskatu — tāpat, kā to apgalvoja Komisija, — ka, aplūkojot Kodeksa L 535-2. pantu, ir skaidrs, ka nosacījumi tam, lai valsts administratīvās iestādes varētu veikt drošības pasākumus saskaņā ar šo tiesību normu, ir daudz mazāk stingri, tas ir gadījumos, kad to pamato jauns novērtējums riskiem, ko cilvēku veselībai vai videi rada ĢMO klātbūtne. Tāpēc mani nepārliecina Francijas valdības apgalvojums, ka šī jaunā risku novērtēšana var notikt, tikai pamatojoties uz jaunu vai papildu informāciju vai jaunu vai papildu zinātnes atzinumu.

45.

Tāpēc es uzskatu, ka dienā, kad notika tiesas sēde šajā lietā, Francijas Republika nebija pareizi transponējusi Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punktu, 19. pantu un 23. panta 1. punkta pirmo daļu un tādējādi tā nebija pilnībā izpildījusi Tiesas spriedumu lietā C-419/03.

46.

Komisija, pamatojoties uz Paziņojumā par EK līguma 228. panta īstenošanu (SEC (2005)1658, turpmāk tekstā — “2005. gada paziņojums”) paredzēto aprēķināšanas metodi, savā prasībā iesaka Tiesai piespriest Francijas Republikai samaksāt kavējuma naudu EUR 366744 apmērā par katru sprieduma lietā C-419/03 izpildes kavējuma dienu, sākot no dienas, kurā tiks pasludināts spriedums šajā lietā līdz sprieduma lietā C-419/03 izpildei. Šīs kavējuma naudas apmērs ir aprēķināts, reizinot vienotu pamata summu EUR 600 apmērā ar koeficientu 10 (amplitūdā no 1 līdz 20) par pārkāpuma smagumu, koeficientu 2,8 (amplitūdā no 1 līdz 3), kas atbilst 28 mēnešiem, skaitot no sprieduma lietā C-419/03 pasludināšanas dienas līdz 2006. gada 12. decembrim — dienai, kad Komisija pieņēma lēmumu ieteikt piespriest maksāt kavējuma naudu, — un ar koeficientu 21,83, kas aprēķināts, pamatojoties uz Francijas Republikas iekšzemes kopproduktu un balsu skaitu Eiropas Savienības Padomē, kas atspoguļo attiecīgās dalībvalsts maksātspēju.

47.

Komisija uzskata, ka Direktīva 2001/18 ir būtisks elements Kopienu tiesību sistēmā attiecībā uz ĢMO izplatīšanu un laišanu tirgū. Direktīvas 2001/18 mērķis ir nodrošināt drošu un kontrolētu biotehnoloģiju attīstību Kopienā, garantēt ĢMO brīvu apriti saskaņā ar šo direktīvu un aizsargāt cilvēku veselību un vidi. Tas, ka Francijas Republika nav transponējusi daļu no minētās direktīvas, apdraud šos mērķus. Komisija uzskata, ka šī neizpilde ietekmē gan privātās, gan sabiedrības intereses un pārsniedz valsts robežas. Tādēļ Komisija uzskata, ka Direktīvas 2001/18 daļēja netransponēšana rada apjomīgu tiesisko nedrošību ĢMO jomā un apdraud ĢMO ražotāju un ĢMO biotehnoloģisko pētījumu intereses. Šī nedrošība var arī ietekmēt Kopienu starptautiskajās attiecībās.

48.

Francijas vadība uzskata, ka Direktīva 2001/18 ir tikusi pilnībā transponēta, veicot šo secinājumu 21. punktā minētos pasākumus, un ka nav nepieciešamības piespriest tai maksāt kavējuma naudu.

49.

Ja Tiesa konstatētu, ka Francijas Republika nav izpildījusi tās pieņemto spriedumu lietā C-419/03, tad, pamatojoties uz EKL 228. panta 2. punkta trešo daļu un ņemot vērā tās spriedumu lietā C-419/03 Komisija/Francija, Tiesa var piespriest šai dalībvalstij samaksāt naudas sodu un/vai kavējuma naudu. Tiesai, ņemot vērā lietas apstākļus, katrā lietā ir jāizvērtē piespriežamie naudas sodi ( 16 ). Šajā sakarā Komisijas priekšlikumi par piespriežamajiem naudas sodiem Tiesai nav saistoši, bet tie ir derīga atsauce. Turklāt 2005. gada paziņojums, kas Tiesai arī nav saistošs, palīdz nodrošināt, ka šīs iestādes veiktās darbības ir pārskatāmas, paredzamas un atbilst tiesiskās drošības principam ( 17 ).

50.

Kavējuma nauda ir jānosaka tā, lai tā būtu atbilstoša apstākļiem, kā arī proporcionāla gan konstatētajam pārkāpumam, gan attiecīgās dalībvalsts maksātspējai. Turklāt pamata kritēriji, kas ņemami vērā, lai nodrošinātu naudas soda piespiedu iedarbību un vienotu un efektīvu Kopienu tiesību piemērošanu, principā ir pārkāpuma smagums, tā ilgums un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja. Piemērojot šos kritērijus, it īpaši jāņem vērā, kādas ir pienākumu neizpildes sekas attiecībā uz privātām un sabiedrības interesēm un cik steidzami ir mudināt attiecīgo dalībvalsti izpildīt savus pienākumus ( 18 ).

51.

Attiecībā uz pārkāpuma smagumu šajā lietā Komisija savā prasībā sākotnēji ieteica koeficientu 10 (amplitūdā no 1 līdz 20), jo tā uzskatīja, ka Francijas Republika nav pilnībā transponējusi lielu daļu no Direktīvas 2001/18 normām ( 19 ). Tomēr jānorāda, ka brīdī, kad šajā lietā notika tiesas sēde, Komisija pamatoja savu prasību tikai attiecībā uz trijiem Direktīvas 2001/18 pantiem. Tāpēc Komisijas sākotnējam priekšlikumam attiecībā uz pārkāpuma smagumu šajā lietā, manuprāt, ir ierobežota nozīme un lietderība.

52.

Novērtējot pārkāpuma smagumu attiecībā uz direktīvas netransponēšanu, es uzskatu, ka Tiesai papildus vērtējumam par attiecīgās direktīvas vispārējo nozīmi Kopienas tiesību sistēmā it īpaši ir jāvērš uzmanība uz šīs direktīvas atsevišķo normu, kuras dalībvalsts nav transponējusi, saturu un nozīmīgumu.

53.

Saskaņā ar Direktīvas 2001/18 preambulas ceturto apsvērumu dzīvi organismi, ko izplata vidē eksperimentālos vai komerciālos nolūkos, vidē var vairoties un nokļūt ārpus dalībvalsts robežām. Turklāt šādas izplatīšanas iedarbe vidē var būt neatgriezeniska. Tādēļ Direktīvas 2001/18 mērķis ir tuvināt dalībvalstu tiesību aktus, kas attiecas uz ĢMO apzinātu izplatīšanu vidē, un nodrošināt drošu rūpniecības produktu izstrādi, izmantojot ĢMO, izveidojot visaptverošu un caurskatāmu tiesisko sistēmu ( 20 ). Tāpat Direktīvas 2001/18 mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību un vidi un respektēt prasības, kas noteiktas Kartahenas protokolā par bioloģisko drošību pie Konvencijas par bioloģisko daudzveidību ( 21 ).

54.

Savā replikā Komisija apgalvoja, ka Direktīvas 2001/18 19. pants, kas attiecas uz atļaujas izsniegšanu saskaņā ar šo direktīvu to produktu, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem, laišanai tirgū Kopienas ietvaros, un Direktīvas 2001/18 23. pants, kurā ietverta drošības klauzula, ir šīs direktīvas “pīlāri”. Manuprāt, šis pieņēmums ir radies, pamatojoties uz Direktīvas 2001/18 19. un 23. pantu un šīs direktīvas preambulas 56. apsvērumu. Direktīvas 2001/18 19. pantā ir paredzēta produktu, kas sastāv no ĢMO vai satur tos un kam ir sniegta piekrišana saskaņā ar šo direktīvu, savstarpēja atzīšana visā Kopienas teritorijā, un 23. pantā ar virsrakstu “Drošības klauzula” ļoti precīzā veidā ir regulēti un tuvināti nosacījumi, pamatojoties uz kuriem dalībvalsts var uz laiku ierobežot vai aizliegt produktu, kas sastāv no ĢMO vai satur tos, lietošanu vai laišanu tirgū tās teritorijā. Tas, ka Francijas Republika nav pareizi transponējusi Direktīvas 2001/18 19. pantu un 23. panta 1. punkta pirmo daļu, manuprāt, šajā dalībvalstī rada ievērojumu tiesisko nedrošību attiecībā uz noteikumu par atbilstoši šai direktīvai atļauto ĢMO laišanu tirgū un ierobežošanu pamata aspektiem, tādējādi apdraudot to [ĢMO] brīvu apriti. Tiesiskā nedrošība, ko radījusi Francijas Republikas šo Direktīvas 2001/18 galveno normu netransponēšana, manuprāt, ir it īpaši nelabvēlīga, ņemot vērā neapšaubāmo zinātnisko neskaidrību saistībā ar ĢMO. Es uzskatu, ka tas, kā to apgalvo Francijas Republika, ka šī dalībvalsts var būt tostarp viena no galvenajām ĢMO ražotājām Kopienā vai ka tā ir atzinusi citu dalībvalstu saskaņā ar šo direktīvu piešķirtās atļaujas, nenovērš vai neizkliedē tiesisko nedrošību, ko radījusi Francijas Republikas pienākumu neizpilde, pilnībā netransponējot Direktīvu 2001/18.

55.

Tāpēc es uzskatu, ka koeficients 6 (amplitūdā no 1 līdz 20) atspoguļo Francijas Republikas pienākuma neizpildes saistībā ar Direktīvas 2001/18 8. panta 2. punkta, 19. panta un 23. panta 1. punkta pirmās daļas netransponēšanu smagumu.

56.

Attiecībā uz koeficientu par pārkāpuma ilgumu, manuprāt, Tiesai nebūtu jāpieņem Komisijas priekšlikums, ka koeficientam ir jābūt 2,8 (amplitūdā no 1 līdz 3), pamatojoties uz 28 mēnešu nokavējumu. No Tiesā iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka Komisijas ieteiktais koeficients tika aprēķināts, pamatojoties uz laika periodu, kas sākās no dienas, kurā tika pasludināts spriedums lietā C-419/03, un beidzās 2006. gada 12. decembrī — dienā, kad Komisija pieņēma lēmumu ieteikt kavējuma naudas piespriešanu. Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pārkāpuma ilgums ir jānosaka, ņemot vērā dienu, kad tika pasludināts spriedums sākotnējā lietā par EKL 226. panta pārkāpumu, rēķinot līdz dienai, kad Tiesa izvērtē faktus tai sekojošā prāvā EKL 228. panta ietvaros ( 22 ).

57.

Turklāt ir skaidrs, ka Komisija balstīja savu priekšlikumu par koeficientu 2,8 uz 2005. gada paziņojuma 17. punktu, kurā paredzēts, ka “pārkāpuma ilgumu ņem vērā, pamata summu reizinot ar koeficientu robežās no 1 līdz 3, ko aprēķina pēc likmes 0,1 par mēnesi, sākot no dienas, kad pieņemts spriedums saskaņā ar [EKL] 226. pantu”. Es uzskatu, ka minētā 2005. gada paziņojuma norma ir neatbilstoša un tāpēc neizmantojama, jo šķiet, ka tajā paredzēts maksimums vai augstākā robeža: 3, lai gan pārkāpums var turpināties ilgāk nekā 30 mēnešus. Jānorāda, ka Tiesa spriedumā lietā C-177/04 Komisija/Francija ir norādījusi, ka Komisijas priekšlikums par amplitūdu no 1 līdz 3, ko tā ieteica minētajā lietā, Tiesai nav saistošs ( 23 ).

58.

Šajā lietā ir pagājuši gandrīz četri gadi kopš sprieduma lietā C-419/03 pasludināšanas 2004. gada 15. jūlijā līdz tiesas sēdei šajā lietā 2008. gada 12. martā ( 24 ). Ņemot vērā Tiesas iepriekšējo praksi, es uzskatu, ka koeficients 3 ir vairāk piemērots, lai atspoguļotu pārkāpuma ilgumu šajā lietā. Šajā sakarā ir jānorāda, ka gandrīz identiska nokavējuma gadījumā, tas ir, gandrīz četri gadi, par Kopienu tiesību pareizu netransponēšanu lietā C-177/04 Komisija/Francija tika izmantots koeficients 3 ( 25 ). Turklāt lietā C-278/01 Komisija/Spānija Tiesa atzina, ka, nosakot koeficientu par pārkāpuma ilgumu, var ņemt vērā tehniska rakstura apsvērumus, kas apgrūtina iepriekšējā Tiesas sprieduma lietā par EKL 226. panta pārkāpumu izpildi īsā laika posmā ( 26 ). Manuprāt, iekšējās problēmas, ar ko saskārās Francijas Republika, transponējot Direktīvu 2001/18, bija politiskas, nevis tehniskas, un tāpēc tās nevajadzētu ņemt vērā, nosakot ilguma koeficientu.

59.

Runājot par Komisijas priekšlikumu reizināt pamata summu ar koeficientu, kas pamatots ar attiecīgās dalībvalsts iekšzemes kopproduktu un tās balsu skaitu Padomē — šis ieteikums principā ir piemērots veids, kādā atspoguļot attiecīgās dalībvalsts maksātspēju, tai pat laikā saglabājot saprātīgu atšķirību starp dalībvalstīm ( 27 ). Tāpat es uzskatu, ka šajā lietā ir atbilstoši reizināt ilguma, smaguma un dalībvalsts maksātspējas koeficientus ar pamata summu EUR 600 apmērā, kā to ieteica Komisija ( 28 ).

60.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pamata summas EUR 600 apmērā reizināšana ar koeficientu 6 par pārkāpuma smagumu, 3 par tā ilgumu un 21,83 par Francijas Republikas maksātspēju veido kopsummu EUR 235764 apmērā par katru kavējuma dienu. Tādās lietās kā šī, kas attiecas uz Tiesas sprieduma izpildi, ar kuru tiek uzdots pieņemt tiesību normu grozījumus, manuprāt, ir jāizvēlas piespriest kavējuma naudas samaksu, kas ir nosakāma par dienām ( 29 ).

61.

Komisija iesaka Tiesai šajā lietā piespriest Francijas Republikai naudas sodu. Gadījumos, kad dalībvalsts neizpilda Tiesas spriedumu, kas pieņemts procesā par EKL 226. pantu, Komisija ir apņēmusies sistemātiski ieteikt Tiesai piespriest naudas sodu lietās, kas uzsāktas EKL 228. panta ietvaros ( 30 ). Komisija arī ir apņēmusies ieteikt naudas soda piespriešanu, lai gan procesa laikā, kas norisinās EKL 228. panta ietvaros, ir izpildīts iepriekšējais spriedums lietā par EKL 226. panta pārkāpumu.

62.

Komisija uzskata, ka saskaņā ar Tiesas 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā C-304/02 Komisija/Francija naudas sodu piespriešana ne tikai mudina dalībvalsti izpildīt iepriekšējo spriedumu saistībā ar EKL 226. pantu, bet tai ir arī preventīvs vai atturošs mērķis. Naudas soda mērķis ir sodīt dalībvalsti par tās pagātnes rīcību, neizpildot spriedumu saistībā ar EKL 226. panta pārkāpumu, lai atturētu dalībvalstis no līdzīgas rīcības nākotnē. Tādēļ naudas sods ir maksājams neatkarīgi no tā, vai dalībvalsts izpildījusi spriedumu saistībā ar EKL 226. panta pārkāpumu laikā, kad tiek izskatīta lieta, pamatojoties uz EKL 228. pantu, vai tūlīt pēc tam, kad ir pasludināts spriedums attiecīgajā lietā.

63.

Komisija uzskata, ka tās iepriekšējā prakse — lūgt piespriest tikai kavējuma naudas samaksu saskaņā ar EKL 228. pantu — radīja to, ka sprieduma izpildes kavējums lietā sakarā ar EKL 226. panta pārkāpumu, kas notika pirms sprieduma pasludināšanas tam sekojošā procesā 228. panta ietvaros, netika sodīts un tādēļ tai nebija pietiekami atturoša iedarbība. Komisija uzskata, ka jebkurš gadījums, kad ilgstoši netiek izpildīts Tiesas spriedums, nopietni apdraud tiesiskuma un tiesiskās drošības principus Kopienā, kas pamatota ar tiesiskumu. Komisija apgalvo, ka kavējuma taktika, ko diezgan sistemātiski izmanto dažas dalībvalstis, nopietni apdraud spriedumu lietās sakarā ar EKL 226. panta pārkāpumu lomu. Attiecībā uz Francijas Republiku Komisija, atbildot uz Tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, norādīja, ka laika posmā no 1996. gada decembra līdz 2005. gada oktobrim Francijas Republikai saskaņā ar EKL 228. pantu bija adresētas 50 brīdinājuma vēstules (16,89 % no kopējā skaita, t.i., 296 vēstulēm) un 25 argumentēti atzinumi (20 % no kopējā skaita, t.i., 125 atzinumiem). Šajā pat laika periodā Komisija, pamatojoties uz EKL 228. pantu, cēla Tiesā sešas prasības pret Francijas Republiku (28,57 % no kopējā skaita, t.i., 21 prasība). Tāpēc Komisija uzskata, ka ir jāpiespriež naudas sods, lai atturētu no šādas kavējuma taktikas izmantošanas un novērstu recidīvu attiecībā uz dalībvalstīm.

64.

Pamatojoties uz savu 2005. gada paziņojumu, Komisija uzskata, ka naudas sods šajā lietā jāaprēķina, reizinot vienotu pamata summu EUR 200 apmērā ar koeficientu 10 (par smagumu) un 21,83 (par maksātspēju), kas veido summu EUR 43660 apmērā par sprieduma lietā C-419/03 izpildes kavējuma dienu, skaitot no dienas, kad pasludināts spriedums minētajā lietā, līdz dienai, kad vai nu pilnībā ir izpildīts spriedums lietā C-419/03 vai arī ir pasludināts spriedums šajā lietā. Komisija arī apgalvo, ka pirmstiesas procedūras laikā šajā lietā Francijas Republika nesadarbojās, un norāda, ka Francijas Republika pat neievēroja pati savu laika grafiku Direktīvas 2001/18 transponēšanai, ko tā izveidoja pēc argumentētā atzinuma šajā lietā saņemšanas. Komisija arī uzsver Francijas Republikas ilgstošo Direktīvas 2001/18 netransponēšanu, kas tai bija jāpabeidz līdz 2002. gada 17. oktobrim. Patiesi, pat četrus gadus pēc šī datuma, izņemot Dekrēta Nr. 2005-51 pieņemšanu, kam ir tikai minimāla saistība, Francijas Republika neveica nekādus pasākumus, lai izpildītu Tiesas spriedumu lietā C-419/03. Komisija apgalvo, ka Francijas Republikas pienākumu neizpildes dēļ šajā jutīgajā jomā ir radusies ievērojama tiesiskā nedrošība. Tā arī uzsver Direktīvas 2001/18 nozīmīgumu, jo tās mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību un vidi un veicināt biotehnoloģiju attīstību, kā arī ĢMO brīvu apriti. Tāpat Komisija apgalvo, ka Francijas Republika jau vairākas reizes iepriekš nav pilnībā transponējusi Kopienu tiesību normas saistībā ar ĢMO. Šajā sakarā Komisija apgalvo, ka lietās C-296/01 ( 31 ) un C-429/01 ( 32 ) Tiesa secināja, ka Francijas Republika nav transponējusi konkrētas attiecīgi Direktīvas 90/220 un Padomes Direktīvas 90/219/EEK ( 33 ) normas. Turklāt Komisija pēc tam cēla prasību pret Francijas Republiku saskaņā ar EKL 228. pantu sakarā ar sprieduma neizpildi lietā C-429/01. Minēto prasību, ko reģistrēja kā lietu C-79/06, Komisija vēlāk atsauca, kad Francijas Republika izpildīja Tiesas spriedumu lietā C-429/01 ( 34 ).

65.

Savā replikā Komisija pauž viedokli, ka, lai varētu ņemt vērā 2007. gada 21. martā veikto daļējo Tiesas sprieduma izpildi lietā C-419/03 ( 35 ), Tiesai būtu jāsamazina Komisijas ieteiktais naudas soda apmērs no šī datuma vai nu līdz pilnīgai sprieduma izpildei lietā C-419/03 ( 36 ) vai arī līdz sprieduma pasludināšanai šajā lietā ( 37 ).

66.

Francijas Republika uzskata, ka, ņemot vērā, ka tā ir izpildījusi Tiesas spriedumu lietā C-419/03, Komisijas prasība šajā lietā piespriest naudas sodu ir bezmērķīga. Lai gan Komisija savā 2005. gada paziņojumā norādīja, ka EKL 228. panta ietvaros uzsāktajās tiesvedībās, tā, pirmkārt, ir nolēmusi sistemātiski lūgt piespriest naudas sodus un, otrkārt, neatsaukt šīs prasības pat tad, kad dalībvalsts izbeidz pārkāpumu, pirms ir pasludināts spriedums, Francijas Republika uzskata, ka šāda pieeja ir pretrunā ar EKL 228. pantam un Tiesas judikatūrai šajā jomā. Francijas Republika uzskata, ka saskaņā ar spriedumu lietā C-304/02 Komisija/Francija EKL 228. panta 2. punktā paredzētās procedūras mērķis ir mudināt pārkāpumu izdarījušo dalībvalsti iespējami ātri izpildīt spriedumu sakarā ar EKL 226. panta pārkāpumu un tādējādi nodrošināt Kopienu tiesību efektīvu piemērošanu. EKL 228. pantā noteiktās sankcijas nav paredzētas, lai novērstu citus līdzīgus pārkāpumus.

67.

Katrā ziņā Francijas Republika uzskata, ka šajā lietā nav īstenojušies nosacījumi naudas soda noteikšanai. Francijas Republika apgalvo, ka apstākļus lietā C-304/02 Komisija/Francija, kas šobrīd ir vienīgā lieta, kurā Tiesa noteica naudas sodu, nevar salīdzināt ar apstākļiem šajā lietā, jo pārkāpums lietā C-304/02 turpinājās 11 gadus un apdraudēja Kopienas zivju krājumus. Šajā sakarā Francijas Republika uzsver, ka ir pagājuši mazāk nekā trīs gadi, kopš tika pasludināts spriedums lietā C-419/03 un iesniegta prasība šajā lietā, kas ir kavējums, kurš ir līdzīgs vai īsāks par kavējumu lietā C-387/97 Komisija/Grieķija, lietā C-278/01 Komisija/Spānija, lietā C-177/04 Komisija/Francija un lietā C-119/04 Komisija/Itālija, kurās Tiesa nenoteica naudas sodus. Saistībā ar pārkāpuma smagumu Francijas Republika apgalvo, ka lietā C-419/03 netika konstatēts, ka tā nav pilnībā transponējusi Direktīvu 2001/18, bet tika konstatēts, ka tā ir transponējusi normas, kas pārsniedz Direktīvas 90/220 normas. Turklāt Francijas Republika izbeidza minēto pārkāpumu 2007. gadā, vienu mēnesi pēc prasības iesniegšanas šajā lietā.

68.

Pakārtoti Francijas Republika apgalvo, ka Komisijas ieteiktā naudas soda apmērs ir pārmērīgs. Koeficients 10, ko Komisija ieteica par pārkāpuma smagumu, ir pārmērīgs, ņemot vērā, ka šajā lietā pārkāpumam bija ļoti ierobežotas sekas. Šajā sakarā Francijas Republika apgalvo, ka vairums pieprasījumu atļaujām Eiropā attiecas uz ģenētiski modificētu pārtiku. Tomēr Direktīva 2001/18 neattiecas uz ģenētiski modificētu pārtiku cilvēku uzturam, un šī direktīva attiecas uz ģenētiski modificētu pārtiku dzīvnieku uzturam tikai līdz 2004. gada 18. aprīlim. Tāpat Francijas Republika apgalvo, ka, lai gan tā pienākumu nav izpildījusi, netransponējot atsevišķas Direktīvas 2001/18 normas, Francijas iestādes, 2005. gadā izdodot divas vadlīnijas par ģenētiski modificētiem augiem, kurās noteica izmeklēšanas procedūru, kas jāievēro Zemkopības ministrijai, ieviesa atļaujas izsniegšanas procedūru, kas faktiski atbilda minētās direktīvas prasībām par atļaujas izsniegšanas pieprasījumu un apspriešanos ar sabiedrību. Francijas Republika arī uzskata, ka Komisija nevar atsaukties uz lietas C-79/06 apstākļiem. Komisija atsauca savu prasību minētajā lietā, jo Francijas Republika izpildīja iepriekšējo Tiesas spriedumu lietā C-429/01.

69.

Šīs lietas dalībnieku izvirzītie argumenti par naudas soda noteikšanu, ko Tiesa var veikt saskaņā ar EKL 228. pantu, neatspēko Tiesas iespēju noteikt gan kavējuma naudu, gan naudas sodu lietā, kas uzsākta EKL 228. panta ietvaros, un šo iespēju Tiesa ir īpaši atzinusi un patiešām izmantojusi lietā C-304/02 Komisija/Francija ( 38 ).

70.

Lietā C-304/02 Komisija/Francija Tiesa uzskatīja, ka EKL 228. pantā noteiktajām sankcijām ir kopīgs mērķis — mudināt attiecīgo dalībvalsti izpildīt spriedumu, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde, tādējādi nodrošinot Kopienu tiesību reālu ievērošanu. Turklāt Tiesai atkarībā no vajadzīgās pārliecināšanas un iebiedēšanas pakāpes ir jānosaka atbilstošas finansiāla rakstura sankcijas, lai iespējami ātri nodrošinātu iepriekšējā sprieduma sakarā ar EKL 226. panta pārkāpumu izpildi un novērstu analogu Kopienu tiesību pārkāpumu atkārtošanos ( 39 ).

71.

Tādējādi EKL 228. pantā paredzētās sankcijas, manuprāt, darbojas ne tikai kā līdzeklis, ar kura palīdzību piespiest izpildīt spriedumus sakarā ar EKL 226. panta pārkāpumu, bet arī kā vispārējs preventīvs līdzeklis ( 40 ).

72.

Par spīti EKL 228. pantā paredzēto sankciju kopīgajam mērķim Tiesa lietā C-304/02 Komisija/Francija arī norādīja, ka kavējuma naudai un naudas sodam ir katram sava atšķirīga funkcija ( 41 ). Tā Tiesa uzskatīja, ka kavējuma nauda ir īpaši piemērota, lai mudinātu dalībvalsti iespējami ātri izpildīt pienākumu, kura neizpilde var turpināties, ja šāds pasākums netiek piemērots. Tomēr naudas soda noteikšana vairāk pamatojas uz seku, kuras attiecīgās dalībvalsts pienākumu neizpildes gadījumā tiek nodarītas privātajām un sabiedrības interesēm, izvērtējumu it īpaši, ja pienākuma neizpilde kopš sprieduma, ar kuru tā tika konstatēta, ir turpinājusies ilgu laiku pēc tam ( 42 ).

73.

Turklāt par spīti EKL 228. pantā paredzēto sankciju kopīgajam mērķim Tiesa, kopš tā 2000. gada 4. jūlijā pieņēma pirmo spriedumu saskaņā ar EKL 228. pantu lietā Komisija/Grieķija, ir noteikusi naudas sodu tikai vienā lietā, t.i., lietā C-304/02 Komisija/Francija ( 43 ). Manuprāt, no Tiesas prakses šo gandrīz astoņu gadu laikā ir skaidrs, ka gan kavējuma naudas, gan naudas soda noteikšana vienlaikus lietā sakarā ar EKL 228. panta pārkāpumu nav vajadzīga, lai sasniegtu mērķi — nodrošināt Kopienu tiesību ievērošanu.

74.

Tādēļ es uzskatu, ka sistemātiskā pieeja naudas soda noteikšanai, ko Komisija atbalsta ne tikai savā prasībā, bet arī 2005. gada paziņojumā, var būt nesamērīga, ņemot vērā konkrētas lietas apstākļus, un tāpēc tā ir jānoraida. Tādējādi Tiesai būtu jāturpina sava iedibinātā prakse, ja nepieciešams, nosakot EKL 228. pantā paredzētās sankcijas līdzsvarotā un selektīvā veidā, lai efektīvi cīnītos ar Kopienu tiesību pārkāpumiem.

75.

Šajā sakarā un ņemot vērā judikatūru, es uzskatu, ka Tiesa, nosakot kavējuma naudu kādā konkrētā lietā, vēlas atturēt dalībvalsti no turpinātas un līdz ar to arī nākotnē iespējamas pienākumu neizpildes, kas izpaužas kā attiecīga sprieduma sakarā ar EKL 226. panta pārkāpumu neizpilde no dienas, kad ir pasludināts spriedums lietā, kas uzsākta EKL 228. panta ietvaros ( 44 ).

76.

Tiesa, nosakot naudas sodu, manuprāt, mēģina sodīt dalībvalsti par tās pagātnes rīcību, neizpildot kādu konkrētu spriedumu sakarā ar EKL 226. panta pārkāpumu, ja šai neizpildei ir raksturīgi papildu atbildību pastiprinoši apstākļi, kas saasina dalībvalsts minētā sprieduma savlaicīgu un pilnīgu neizpildi. Tādēļ, manuprāt, naudas sods ir piemērots tikai tajos gadījumos, kad ir pārliecinoši konstatēti šādi papildu atbildību pastiprinoši apstākļi. Lai arī šādus atbildību pastiprinošus apstākļus nevar pilnībā paredzēt iepriekš, manuprāt, tajos varētu ietvert dalībvalsts nesadarbošanos ar Komisija bona fide veidā, lai savlaicīgi izbeigtu pārkāpumu. Tāpat naudas sods būtu piemērots tad, ja dalībvalsts pārkāpums nepieņemami plaši ietekmē privātās un sabiedrības intereses ( 45 ). Turklāt gadījumos, kad pārkāpums attiecas uz būtiskām Kopienas interesēm vai apdraud Kopienas pamatprincipu, Tiesai būtu daudz vieglāk konstatēt šādus papildu atbildību pastiprinošus apstākļus un attiecīgi piespriest naudas sodu.

77.

Es uzskatu, ka Tiesai principā ir jāierobežo vērtējums par to, vai naudas sods ir piemērots konkrētās lietas apstākļos, ņemot vērā tikai to lietu, kuru tā izskata attiecīgajā brīdī. Manuprāt, Tiesai, lemjot par to, vai noteikt dalībvalstij naudas sodu, ir jāņem vērā citi dalībvalsts pārkāpumi tikai tādā gadījumā, ja Komisija, sniedzot pārliecinošus pierādījumus, pierāda, ka attiecīgā dalībvalsts strukturēti vai sistemātiski neizpilda spriedumus sakarā ar EKL 226. panta pārkāpumiem. Šajā sakarā es uzskatu, ka nepietiek ar to, ka Komisija tikai sniedz statistisku informāciju par dalībvalsts pienākumu neizpildi saistībā ar spriedumiem EKL 226. panta ietvaros.

78.

Ņemot vērā, ka naudas soda sankcijas mērķis, manuprāt, ir sodīt dalībvalsti par sprieduma sakarā ar EKL 226. panta pārkāpumu neizpildi, kam ir raksturīgi papildu atbildību pastiprinoši apstākļi, es uzskatu, ka sankcijas apmērs ir jānosaka tā, lai tas atspoguļo šos īpašos apstākļus. Tāpēc es uzskatu, ka šajā lietā Komisijas ieteiktā metodoloģija naudas soda sankcijas aprēķināšanai tāpat kā tā, kas minēta 2005. gada paziņojumā ( 46 ) un ir pamatota ar tādu pat smaguma koeficientu kā kavējuma naudas aprēķināšanai un dienu skaitu, kurās pārkāpums ir turpinājies, neatspoguļo šos īpašos apstākļus.

79.

Runājot par to, vai šajā lietā ir piemērota naudas soda piespriešana, kā ievada apsvērums jānorāda, ka, ņemot vērā pamatojumu, kas minēts šo secinājumu 36.–45. punktā, es uzskatu, ka Francijas Republika līdz dienai, kad notika tiesas sēde šajā lietā, nebija pilnībā izpildījusi Tiesas spriedumu lietā C-419/03. Manuprāt, lietas dalībnieku argumenti šajā procesā par to, vai Francijas Republikas sprieduma lietā C-419/03 izpilde šīs tiesvedības laikā padara naudas soda piespriešanu bezmērķīgu, ir neatbilstoši.

80.

Jebkurā gadījumā, tā kā naudas soda noteikšana ir vienreizēja sankcija ar mērķi sodīt dalībvalsts uzvedību ( 47 ), kas manuprāt, pieļauta ilgi pirms procesa uzsākšanas EKL 228. panta ietvaros, nav nozīmes tam, ka dalībvalsts izpilda spriedumu sakarā ar EKL 226. panta pārkāpumu, pirms Tiesa izvērtē faktiskos apstākļus procesā EKL 228. panta ietvaros. Tiesa šādos apstākļos var noteikt naudas soda sankciju, ja Komisija pierāda, ka dalībvalsts nav izpildījusi spriedumu sakarā ar EKL 226. panta pārkāpumu laika periodā, kādu tā noteikusi argumentētajā atzinumā 228. panta procedūrā, kā tas ir uzsvērts iepriekš 76.–78. punktā, ja vien ir pierādīts, ka papildu atbildību pastiprinoši apstākļi pamato šīs sankcijas noteikšanu.

81.

Es uzskatu, ka šajā lietā Komisija nav pierādījusi, ka ir kādi papildu atbildību pastiprinoši apstākļi, pamatojoties uz kuriem varētu noteikt naudas sodu.

82.

Saistībā ar Komisijas apgalvojumu, ka Francijas Republika nesadarbojās ar to vai izmatoja “kavējuma taktiku” šīs lietas pirmstiesas procesā, es uzskatu, ka Komisija nav sniegusi skaidrus pierādījumus par šādu rīcību. Ir skaidrs, ka Francijas Republika neizpildīja Tiesas spriedumu lietā C-419/03 saprātīgā laika periodā — fakts, kas ir jānožēlo ( 48 ). Tomēr, ņemot vērā šo secinājumu 15.–17. punktā minēto saraksti starp lietas dalībniecēm, es uzskatu, ka šīs lietas pirmstiesas procesa laikā Francijas Republika pieņemamā veidā atbildēja uz Komisijas pieprasījumiem sniegt informāciju un parādīja, ka tā veic konkrētus, lai arī novēlotus un gala rezultātā neatbilstošus pasākumus Tiesas sprieduma izpildei lietā C-419/03.

83.

Attiecībā uz jautājumu, vai tas, ka Francijas Republika pilnībā netransponēja Direktīvu 2001/18, ietekmēja privātās un sabiedrības intereses tādā mērā, lai pamatotu naudas soda noteikšanu, es uzskatu, ka Komisija ir pierādījusi, ka šī neizpilde radīja tiesiskas nedrošības vidi jomā, kurā jau tā valda ievērojama zinātniska nenoteiktība ( 49 ). Izņemot Komisijas apgalvojumu attiecībā uz tiesas procesu Klermonferānas Administratīvajā tiesā ( 50 ), es neuzskatu, ka Komisija ir sniegusi pietiekamus pierādījumus, ka fakts, ka Francijas Republika pilnībā netransponēja Direktīvu 2001/18 un neizpildīja spriedumu lietā C-419/03, tādā mērā ietekmēja privātās un sabiedrības intereses, lai tas pamatotu naudas soda noteikšanu. Francijas Republika šajā lietā apgalvoja — tas, ka tā pilnībā netransponēja Direktīvu 2001/18, netraucēja ĢMO biotehnoloģiskos pētījumus, un Komisija šo apgalvojumu neapstrīdēja. Tāpat Francijas Republika apgalvoja, ka 2003., 2005. un 2006. gadā tā reģistrēja vairāk pieprasījumu atļauju piešķiršanai attiecībā uz ĢMO eksperimentālu izplatīšanu saskaņā ar minētās direktīvas B daļu nekā jebkura cita dalībvalsts, izņemot Spāniju, un ka laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam Francija bija Eiropā otra lielākā ĢMO ražotāja komerciāliem nolūkiem. Turklāt Francijas Republika apgalvoja, un šis apgalvojums arī netika neapstrīdēts, ka pretēji Komisijas pārmetumam tas, ka šī dalībvalsts netransponēja Direktīvu 2001/18, netraucēja Kopienas starptautiskās attiecības ĢMO jomā, jo šīs direktīvas nepilnīgā transponēšana nekad nav tikusi apspriesta starptautiskajās sarunās.

84.

Turklāt, ņemot vērā, ka nav nekādu citu pierādījumu kā tikai šo secinājumu 63. punktā minētie statistikas dati un tiesvedība, ko Komisija uzsākusi pret Francijas Republiku sakarā ar tiesību aktu ĢMO jomā pilnīgu netransponēšanu, kā minēts šo secinājumu 64. punktā, es uzskatu, ka Komisija šajā lietā nav pierādījusi tādu Francijas Republikas EKL 228. panta 1. punktā paredzēto pienākumu neizpildi, par kuru varētu sodīt ar naudas soda noteikšanu, vai ka šādas sankcijas noteikšana ir nepieciešama preventīviem mērķiem.

85.

Tādēļ es uzskatu, ka Francijas Republikai nav jānosaka naudas sods.

86.

Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums nav labvēlīgs, es uzskatu, ka Francijas Republikai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punktu Čehijas Republikai ir jāsedz pašai savi tiesāšanās izdevumi.

87.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai: