1. 

Šī prejudiciālā nolēmuma lieta ļaus Tiesai sniegt papildu ieguldījumu judikatūrā, kas skar darba ņēmēju norīkošanas darbā pakalpojumu sniegšanas jomā problēmas.

2. 

Iesniedzējtiesas uzdotais jautājums no jauna liek Tiesai izsvērt, no vienas puses, pakalpojumu sniegšanas brīvību un, no otras puses, darba ņēmēju aizsardzības un sociālā dempinga novēršanas primārās prasības.

3. 

Precīzāk, Oberlandesgericht Celle (Celles federālās zemes Augstākā tiesa, Vācija) būtībā lūdz Tiesu lemt par to, vai Kopienu tiesības jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tādi valsts tiesību akti publiskā iepirkuma jomā, kas uzliek pienākumu uzņēmumiem, kas ieguvuši publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un netieši arī to apakšuzņēmējiem izmaksāt publiskā iepirkuma līguma izpildes ietvaros norīkotiem darba ņēmējiem vismaz tādu atalgojumu, kāds ir paredzēts pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā darba koplīgumā, ja koplīgums, uz kuru attiecas minētā tiesību norma, nav pasludināts par vispārēji piemērojamu, pretējā gadījumā riskējot ar sankcijām, kas var tikt īstenotas pat kā līguma par būvdarbu veikšanu laušana.

4. 

Šī prasība ir celta pamata lietas ietvaros starp Rechtsanwalt Dr. Dirk Rüffert als Insolvenzverwalter über das Vermögen der Objekt und Bauregie GmbH & Co. KG (advokāts Dirks Riferts [Dirk Rüffert], kas pilda Objekt und Bauenergie GmbH&Co. KG maksātnespējas procesa administratora pienākumus), atbildētāju pamata lietā, un Land Niedersachsen (Lejassaksijas federālā zeme), prasītāju pamata lietā, par uzņēmuma līguma, kas ticis noslēgts starp minēto uzņēmumu un Lejassaksijas federālo zemi būvdarbu publisko iepirkumu jomā, laušanu.

5. 

Šajos secinājumos es pierādīšu, kādēļ, manuprāt, ne Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā ( 2 ), ne EKL 49. pants nav jāinterpretē tādējādi, ka tie aizliedz tādus valsts pasākumus, kādi minēti pamata lietā.

6.

EKL 49. panta pirmajā daļā noteikts, ka Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienu valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.

7.

Direktīvas 96/71 mērķis ir veicināt brīvu pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm, nodrošinot godīgas konkurences apstākļus starp uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus, un garantējot darba ņēmēju tiesību ievērošanu ( 3 ).

8.

Atbilstoši Direktīvas 96/71 1. pantam ar nosaukumu “Darbības joma”:

“1.   Šo direktīvu piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī saskaņā ar 3. punktu.

[..]

3.   Šo direktīvu piemēro, ciktāl 1. punktā minētie uzņēmumi veic vienu no šādiem starptautiskiem pasākumiem:

[..].”

9.

Kā liecina minētās direktīvas sestais apsvērums, Kopienu likumdevējs ir rīkojies, ņemot vērā, ka norīkotu darba ņēmēju darba attiecības, kas rodas starptautiskās situācijās, rada problēmas attiecībā uz tām piemērojamiem likumiem.

10.

Konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā ( 4 ), šajā saistībā paredzēti vispārīgi kritēriji, lai noteiktu darba attiecībām piemērojamo likumu ( 5 ). Tādējādi šīs konvencijas 3. pantā kā vispārīgs noteikums noteikta iespēja pusēm brīvi izvēlēties piemērojamo likumu. Ja šāda izvēle nav izdarīta, saskaņā ar šīs konvencijas 6. panta 2. punktu darba līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā darbinieks parasti veic savu darbu, izpildot līgumu, pat ja viņš uz laiku ir nodarbināts citā valstī.

11.

Turklāt Romas konvencijas 7. pantā paredzēts, ka, ievērojot konkrētus nosacījumus, vienlaikus ar tiesību aktiem, kas pasludināti par piemērojamiem, var piemērot citas valsts, it īpaši tās dalībvalsts, kuras teritorijā darba ņēmējs īslaicīgi pieņemts darbā, imperatīvās tiesību normas. Šīs imperatīvās tiesību normas, kas franču valodā tiek apzīmētas arī ar jēdzienu “lois d’application immédiate” vai “lois de police” un kas jāpiemēro darba izpildes vietā, šajā konvencijā nav precizētas.

12.

Šajā situācijā Direktīvas 96/71 ieguldījums ir ieviest Kopienu līmenī noteiktu imperatīvu tiesību normu daudzumu situācijā, kad notiek starptautiska darba ņēmēju norīkošana darbā ( 6 ). Vienlaikus tā ievieš Kopienu tiesību pārākuma principu, kas noteikts Romas konvencijas 20. pantā un saskaņā ar kuru minētā konvencija neietekmē to noteikumu piemērošanu, kas noteiktās jomās nosaka tiesību aktu izvēles noteikumus, kas attiecas uz līgumsaistībām un kas ir ietverti Kopienu tiesību aktos vai valstu tiesību aktos, kuri ir saskaņoti šo [Kopienu] tiesību aktu īstenošanai ( 7 ).

13.

Lai saskaņotu Direktīvas 96/71 dažādos mērķus, tajā tiek veikta arī dalībvalstu tiesību aktu koordinēšana, “lai noteiktu obligātos pamatnoteikumus minimālajai aizsardzībai, kas uzņēmējvalstī jāievēro darba devējiem, kuri norīko darbā darba ņēmējus veikt īslaicīgu darbu tajā dalībvalstī, kur sniedz pakalpojumus” ( 8 ).

14.

Saskaņā ar šīs direktīvas septiņpadsmito apsvērumu “obligātās tiesību normas par minimālo aizsardzību, kas ir spēkā uzņēmējā valstī, nedrīkst kavēt tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas būtu labvēlīgāki darba ņēmējiem”.

15.

Šie principi plašāk ir paskaidroti minētās direktīvas 3. pantā ar nosaukumu “Darba noteikumi un nosacījumi”, kurā noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba attiecībām, 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus, kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka:

[..]

Šīs direktīvas 1. punkta c) apakšpunktā minēto minimālās algas likmes jēdzienu definē valsts tiesību aktos un/vai tās dalībvalsts praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā.

[..]

7.   Panta 1. līdz 6. punkta noteikumi nekavē tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem.

[..]

8.   “Kolektīvi līgumi [koplīgumi] vai šķīrējtiesas nolēmumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem”, nozīmē kolektīvus līgumus [koplīgumus] vai šķīrējtiesas nolēmumus, kas jāievēro visiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē.

Ja nav sistēmas kolektīvu līgumu [koplīgumu] vai šķīrējtiesas nolēmumu pasludināšanai par vispārēji piemērojamiem pirmās daļas nozīmē, dalībvalstis, ja tās vēlas, var balstīties uz:

ar noteikumu, ka to piemērošana 1. panta 1. punktā minētajiem uzņēmumiem šā panta 1. punkta pirmajā daļā uzskaitītajos jautājumos nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret šiem uzņēmumiem un pārējiem šajā daļā minētajiem uzņēmumiem, kas ir līdzīgā stāvoklī.

Uzskata, ka vienlīdzīga attieksme šā panta nozīmē pastāv, ja valsts uzņēmumiem, kas ir līdzīgā stāvoklī,

[..]”

16.

Visbeidzot, runājot par Kopienu noteikumiem būvdarbu publiskā iepirkuma jomā, jāatzīmē, ka laikā, kad norisinājās pamata lietas apstākļi, Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīva 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu [slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras ( 10 ), bija piemērojama ( 11 ).

17.

Lai gan Direktīvas 93/37 mērķis nav organizēt publiskā iepirkuma līguma izpildi ( 12 ), tomēr jācitē šīs direktīvas 23. pants, kas attiecas uz informāciju par darba nosacījumiem, kas jāievēro publiskā iepirkuma līguma izpildes laikā. Šajā pantā paredzēts:

“1.   Līgumslēdzēja iestāde līguma dokumentos drīkst norādīt iestādi vai iestādes, kurās pretendenti var iegūt attiecīgu informāciju par pienākumiem, kas saistīti ar spēkā esošajiem darba aizsardzības noteikumiem un darba apstākļiem dalībvalstī, reģionā vai apvidū, kur jāveic būvdarbi, un kuri jāpiemēro būvlaukumā veiktajiem būvdarbiem līguma izpildes laikā; šādu pienākumu tai var uzlikt arī dalībvalsts.

2.   Līgumslēdzēja iestāde, kas sniedz 1. punktā minēto informāciju, lūdz pretendentus vai līguma piešķiršanas procedūras dalībniekus apliecināt, ka viņi, sagatavojot piedāvājumus, ir ņēmuši vērā pienākumus, kas saistīti ar darba aizsardzības noteikumiem un darba apstākļiem un kas ir spēkā tajā vietā, kur jāveic būvdarbi. Tas neliedz piemērot 30. panta 4. punktu, kas attiecas uz nesamērīgi lētu piedāvājumu.”

18.

Vācijā minimālās algas noteikšana būvniecības nozarē ir atkarīga no sarunām par darba koplīgumu slēgšanu.

19.

Šajā dalībvalstī darba koplīgumi parasti tiek slēgti starp arodbiedrībām un darba devēju organizācijām. Konkrētas nozares ietvaros tie var būt piemērojami daļā vai pat visā Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā.

20.

Būvniecības nozari regulē 2002. gada 4. jūlija darba koplīgums, kas nosaka vispārēju sistēmu būvniecības nozarē (Bundesrahmentarifvertrag für das Baugewerbe). Šajā darba koplīgumā, kas ir piemērojams visā Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, tomēr nav ietvertas normas par minimālās algas noteikšanu.

21.

Šīs normas ir ietvertas, pirmkārt, darba koplīgumā, ar ko nosaka minimālo algu būvniecības nozarē Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā (Tarifvertrag zur Regelung der Mindestlöhne im Baugewerbe im Gebiet der Bundesrepublik Deutschland, turpmāk tekstā — “TV Mindestlohn”) un, otrkārt, īpašos darba koplīgumos.

22.

Federālā līmenī TV Mindestlohn, kas attiecas uz uzņēmumiem, kuriem ir piemērojams darba koplīgums, kas nosaka vispārēju sistēmu būvniecības nozarē, paredzēta minimālās algas likme atbilstoši divām kategorijām, kas ir atkarīgas no darba ņēmēja kvalifikācijas un kurās tiek piemērotas atšķirīgas likmes atkarībā no tā, vai runa ir par “vecajām” vai “jaunajām” federālajām zemēm. Tajā noteikts, ka minimālo algu veido stundas likme, kas ir noteikta šajā darba koplīgumā, un papildu likme, kas ir piemērojama būvniecības nozarei, kas kopā veido kopīgo darba koplīgumā paredzēto stundas likmi. No tā arī izriet, ka norma, kas nosaka galīgo darba koplīgumā paredzēto stundas likmi saskaņā ar 1. vai 2. kategoriju, neietekmē tiesības saņemt lielāku algu saskaņā ar citiem darba koplīgumiem vai īpašiem nolīgumiem.

23.

TV Mindestlohn ietvertās normas ir atzītas par vispārēji piemērojamām saskaņā ar Noteikumiem par obligāti piemērojamiem darba noteikumiem būvniecības nozarē (Verordnung über zwingende Arbeitsbedingungen im Baugewerbe).

24.

Jānorāda, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām darba koplīguma atzīšana par vispārēji piemērojamu nozīmē, ka šis darba koplīgums ir piemērojams visiem attiecīgās nozares darba devējiem un darba ņēmējiem noteiktā teritorijā. Tādējādi šāda darba koplīguma piemērošanas joma tiek paplašināta arī uz darba devējiem un darba ņēmējiem, kas nepieder tām arodbiedrību organizācijām, kas ir noslēgušas darba koplīgumu. Šādu deklarāciju par vispārēju piemērošanu var veikt federālais nodarbinātības ministrs vai nu saskaņā ar 1996. gada 26. februāra Vācijas likuma par darba ņēmēju norīkošanu (Arbeitnehmer-Entsendegesetz) ( 13 ) 1. panta 3.a punktu attiecībā uz likumā minētajām jomām, vai saskaņā ar likuma par darba koplīgumiem (Tarifvertragsgesetz) 5. pantu.

25.

TV Mindestlohn ir piemērojams ierobežotā laika posmā. Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju, šķiet, ka laikā, kad radās pamata lietas apstākļi, bija piemērojams 2003. gada 29. oktobraTV Mindestlohn, kas bija spēkā laikā no 2003. gada 1. novembra līdz 2005. gada 31. augustam. Šis darba koplīgums tika pasludināts par vispārēji piemērojamu ar 2003. gada 13. decembra noteikumiem ( 14 ).

26.

Šiem īpašajiem darba koplīgumiem (Entgelttarifvertraege) lielākoties ir ierobežota teritoriālā piemērojamība. Turklāt parasti tie netiek pasludināti par vispārēji piemērojamiem, kas nozīmē, ka ne visi ir obligāti jāpiemēro visiem attiecīgā nozarē strādājošiem darba ņēmējiem.

27.

Saskaņā ar Land Niedersachsen sniegto rakstisko atbildi uz Tiesas jautājumu attiecīgais darba koplīgums, kas jāpiemēro šajā lietā, ir 2003. gada 4. jūlija darba koplīgums par algām un profesionālās izglītības pabalstiem (Tarifvertrag zur Regelung der Löhne und Ausbildungsvergütungen) redakcijā, kas izriet no 2003. gada 29. oktobra koplīguma, ar kuru tajā izdarīti grozījumi. Šis darba koplīgums nav pasludināts par vispārēji piemērojamu.

28.

No lietas materiāliem izriet, ka īpašos darba koplīgumos noteiktās algu likmes praksē ir krietni lielākas par minimālo algu, kas noteikta visā Vācijā saskaņā ar TV Mindestlohn. Turklāt minētajos īpašajos darba koplīgumos ietvertā algu skala ir izstrādāta sīkāk nekā TV Mindestlohn skala, un tā nosaka algu likmes atkarībā no dažādām darbības jomām.

29.

Vācijā Direktīva 96/71 valsts tiesībās tika ieviesta ar AEntG. Šī likuma 1. panta 1. punktā noteikts, ka tiesību normas, kas izriet no darba koplīgumiem būvniecības nozarē, kas pasludināti par vispārēji piemērojamiem un kas nosaka minimālo algu, ir obligāti piemērojamas darba attiecībās starp ārvalstīs reģistrētu darba devēju un tā darbinieku, kas strādā šī darba koplīguma teritoriālās darbības jomā. Turklāt šādam darba devējam ir jānodrošina savam darbiniekam, kurš ir norīkots darbā, vismaz minētajā koplīgumā paredzētie darba apstākļi.

30.

Lejassaksijas federālās zemes likums par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu (Niedersächsisches Landesvergabegesetz, turpmāk tekstā — “Land likums”) ietver noteikumus attiecībā uz publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, ja iepirkuma vērtība ir vismaz EUR 10000. Tā preambulā ir norādīts:

“Likums paredzēts konkurences traucējumu novēršanai, kas var rasties būvniecības un sabiedriskā transporta nozarē darbaspēka, kas strādā par zemu atalgojumu, dēļ, kā arī sociālo apdrošināšanu sistēmu izmaksu samazināšanai. Šim nolūkam tajā noteikts, ka līgumslēdzējas iestādes drīkst piešķirt publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības attiecībā uz būvniecības un sabiedriskā transporta pakalpojumiem tikai tādiem uzņēmumiem, kas izmaksā darba koplīgumos noteikto atlīdzību pakalpojumu izpildes vietā.”

31.

Saskaņā ar Land likuma 3. panta 1. punktu līgumu par būvdarbu veikšanu slēgšanas tiesības drīkst piešķirt tikai tādiem uzņēmumiem, kuri, iesniedzot piedāvājumu, ir rakstiski apliecinājuši, ka pakalpojumu sniegšanas laikā saviem darba ņēmējiem darba koplīgumos noteiktajā termiņā izmaksās vismaz pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā darba koplīgumā noteikto atlīdzību.

32.

Šī likuma 4. panta 1. punktā noteikts, ka gadījumā, ja pakalpojumu sniegšana ir uzdota apakšuzņēmējiem, uzņēmuma, kas ieguvis publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, pienākums ir noteikt apakšuzņēmējiem tādus pašus pienākumus, kādi ir spēkā attiecībā uz šo uzņēmumu saskaņā ar minēto likumu, un pārraudzīt, vai apakšuzņēmējs ievēro šos pienākumus.

33.

Saskaņā ar Land likuma 7. panta 1. punktu līgumslēdzējai iestādei ir tiesības veikt pārbaudes, lai kontrolētu, vai tiek ievērotas publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas procedūru prasības. Šim nolūkam tā drīkst izskatīt uzņēmumu, kas ieguvuši publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un apakšuzņēmēju atlīdzību aprēķinus, kā arī dokumentus, kas apliecina nodokļu un sociālo maksājumu samaksu, un darba līgumus, kas noslēgti starp šiem uzņēmumiem un apakšuzņēmējiem.

34.

Šī likuma 8. pantā, kurā noteikta sankciju piemērošana, paredzēts:

“1.   Lai nodrošinātu 3., 4. pantā un 7. panta 2. punktā noteiktos pienākumus, līgumslēdzējai iestādei ar uzņēmumu, ka ieguvis publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, ir jāvienojas par līgumsodu par katru pārkāpumu 1 % apmērā, vairāku pārkāpumu gadījumā līgumsods var būt līdz 10 % no pasūtījuma kopējās vērtības. Uzņēmumam, kas ieguvis publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, ir pienākums maksāt līgumsodu saskaņā ar šī panta pirmo teikumu arī tādos gadījumos, ja pārkāpums radies apakšuzņēmēja vai viena no tā norīkoto apakšuzņēmēju rīcības rezultātā, izņemot gadījumus, ja uzņēmums, kas ieguvis publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, nezināja par pārkāpumu un nevarēja par to uzzināt. Ja noteiktais līgumsods ir nesamērīgi augsts, tad pēc uzņēmuma, kas ieguvis publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, pieprasījuma līgumslēdzēja iestāde var to samazināt līdz pienācīgam apmēram.

2.   Līgumslēdzējai iestādei ir jāvienojas ar uzņēmumu, kas ieguvis publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, ka gadījumā, ja šis uzņēmums vai tā apakšuzņēmēji neizpilda 3. panta prasības, kā arī ja rupjas neuzmanības rezultātā vai atkārtoti netiek ievēroti 4. panta un 7. panta 2. punkta pienākumi, līgumslēdzējai iestādei ir tiesības lauzt līgumu bez iepriekšēja brīdinājuma.

3.   Ja ir pierādīts, ka uzņēmums ir vismaz rupjas neuzmanības rezultātā vai atkārtoti pārkāpis šajā likumā noteiktos pienākumus, tad līgumslēdzējai iestādei ir tiesības savas kompetences ietvaros izslēgt to no publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesībām uz laiku līdz vienam gadam.

[..]”

35.

No lēmuma uzdot prejudiciālu jautājumu izriet, ka Land Niedersachsen 2003. gada rudenī pēc publiskā iepirkuma konkursa izsludināšanas noslēdza ar atbildētāju publiskā iepirkuma līgumu par būvdarbu veikšanu Getingenas-Rozdorfas [Göttingen-Rosdorf] cietuma jaunbūvē. Pasūtījuma vērtība bija EUR 8493331 bez PVN. Līgumā tika ietverta “vienošanās par darba koplīguma noteikumu ievērošanu būvniecības darbu veikšanas laikā”, nosakot atbildētājam šādas saistības:

“Mans/mūsu piedāvājums ir balstīts uz tālāk minēto vienošanos:

Par [Land likuma] 3. pantu (saistības ievērot darba koplīgumus):

36.

Atbildētājs izmantoja apakšuzņēmēja PKZ Pracownie Konserwacji Zabytkow sp. zoo (turpmāk tekstā — “uzņēmums PKZ”), kas atrodas Tarnovā (Tarnow, Polija) un kura filiāle atrodas Vedemarkā (Wedemark, Vācija), pakalpojumus.

37.

2004. gada vasarā radās aizdomas, ka uzņēmums PKZ būvlaukumā nodarbina poļu strādniekus, izmaksājot algas, kas ir zemākas, nekā noteikts piemērojamā darba koplīgumā. Pēc izmeklēšanas uzsākšanas atbildētājs un Land Niedersachsen lauza starp tiem noslēgto uzņēmuma līgumu. Land Niedersachsen līguma laušanu cita starpā pamatoja ar to, ka atbildētājs nav izpildījis līgumā noteikto pienākumu ievērot darba koplīgumus. Turklāt sabiedrības PKZ atbildīgajām amatpersonām tika izdots tiesas lēmums par apsūdzību, ka būvlaukumā nodarbinātajiem 53 strādniekiem tika izmaksāti tikai 46,57 % no paredzētās minimālās algas apmēra.

38.

Land Niedersachsen pieprasīja piemērot līgumsodu, uzsverot, ka atbildētājam bija jābūt informētam par apakšuzņēmēja pārkāpumiem un ka zemākas algas, nekā noteikts darba koplīgumā, izmaksāšana katram darbiniekam ir uzskatāma par atsevišķu pārkāpumu, līdz ar to ir nosakāms līgumsods 10 % no publiskā iepirkuma līguma vērtības.

39.

Izskatot lietu pirmajā instancē, Landgericht Hannover (Hanoveres Apgabaltiesa) atzina prasību par daļēji pamatotu. Tā konstatēja, ka atbildētāja parāds, kas izrietēja no uzņēmuma līguma, tika dzēsts, piemērojot līgumsodu EUR 84934,31, kas ir 1 % no publiskā iepirkuma līguma summas, pārējā daļā prasība tika noraidīta.

40.

Izskatot lietu apelācijas instancē, Oberlandesgericht Celle lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu skaidro, ka pamata lietas iznākums ir atkarīgs no tā, vai tiesai nav jāpiemēro Land likums un it īpaši šī likuma 8. panta 1. punkts, jo šī norma ir pretrunā EKL 49. pantā paredzētajai pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

41.

Šajā saistībā iesniedzējtiesa atzīmē, ka saistības ievērot darba koplīgumus, kas saskaņā ar Land likumu jāievēro būvniecības uzņēmumiem, kas ir dibināti citās dalībvalstīs, uzliek tiem pienākumu piemērot algas, ko tie maksā saviem darbiniekiem, parasti augstākam atalgojuma līmenim pakalpojumu sniegšanas vietā Vācijā. Līdz ar to tie zaudē konkurences priekšrocības, kas tiem rastos zemāku atalgojuma izmaksu dēļ. Līdz ar to pienākums ievērot darba koplīguma noteikumus rada šķēršļus tirgus pieejamībai citu dalībvalstu fiziskām un juridiskām personām.

42.

Turklāt iesniedzējtiesa pauž bažas, vai pienākumu ievērot darba koplīgumus attaisno primārie vispārējo interešu iemesli.

43.

Iesniedzējtiesa atbalsta viedokli, ka pienākums ievērot darba koplīgumus nebalstās uz primāriem vispārējo interešu iemesliem. Tiktāl, ciktāl šis pienākums palīdz bloķēt tirgu, tādējādi aizsargājot Vācijas būvniecības uzņēmumus no citu dalībvalstu konkurences, minētais pienākums kalpo saimnieciskiem mērķiem, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru nav uzskatāmi par obligāto vispārējo interešu iemeslu, kas varētu attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

44.

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesas judikatūra attiecībā uz minimālo algu nav piemērojama pamata lietas ietvaros, jo darba koplīgumos noteiktais atalgojums, kas jāmaksā pakalpojumu sniegšanas vietā, ir ievērojami augstāks nekā minimālais atalgojums, kas piemērojams Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā saskaņā ar AEntG. Tādējādi tiesa secina, ka pienākums ievērot darba koplīgumus pārsniedz darba ņēmēju aizsardzībai nepieciešamās prasības. Tiesa uzskata, ka darba ņēmēju aizsardzībai jāaprobežojas ar obligāto minimālo algu, kas jāpiemēro Vācijas Federatīvajā Republikā saskaņā ar AEntG. Visbeidzot, tiesa piebilst, ka attiecībā uz ārvalstu darba ņēmējiem pienākums ievērot darba koplīgumus viņus nevis nostāda līdzvērtīgā pozīcijā ar Vācijas darba ņēmējiem, bet drīzāk kavē to nodarbināšanu Vācijā, jo viņu darba devējs nevar īstenot savas priekšrocības darbaspēka izmaksu ziņā.

45.

Uzskatot, ka, lai atrisinātu pamata lietu, Tiesai jāinterpretē EKL 49. pants, Oberlandesgericht Celle nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar likumu noteikta prasība līgumslēdzējai iestādei būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības piešķirt tikai tādiem uzņēmumiem, kuri, iesniedzot piedāvājumu, rakstiski apliecinājuši, ka par attiecīgo pakalpojuma sniegšanu izmaksās saviem darbiniekiem vismaz minēto pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā koplīgumā noteikto atlīdzību, ir uzskatāma par nepamatotu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu saskaņā ar EK līgumu?”

46.

Uzdodot šo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Līguma noteikumi attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā Land likums, kas uzliek pienākumu uzņēmumiem, kas ieguvuši publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un netieši arī to apakšuzņēmējiem izmaksāt publiskā iepirkuma līguma izpildes ietvaros norīkotiem darba ņēmējiem vismaz tādu atalgojumu, kāds ir paredzēts pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā darba koplīgumā, ja koplīgums, uz kuru attiecas minētā tiesību norma, nav pasludināts par vispārēji piemērojamu, pretējā gadījumā riskējot ar sankcijām, kas var tikt īstenotas pat kā līguma par būvdarbu veikšanu laušana.

47.

Land Niedersachsen, Vācijas un Dānijas, Īrijas, kā arī Kipras, Austrijas, Norvēģijas un Somijas valdības uzskata, ka EKL 49. pants būtībā neaizliedz pamata lietā minētos pasākumus. Tiktāl, ciktāl šie pasākumi rada pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, tos var attaisnot ar mērķi aizsargāt darba ņēmējus, un tie ir samērīgi šī mērķa sasniegšanai.

48.

Beļģijas valdība uzskata, ka šāds ierobežojums var būt attaisnojams, pirmkārt, ja darba ņēmējiem netiek paredzēta līdzvērtīga aizsardzība saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā ir reģistrēts to darba devējs, un ja tādējādi uzņemošās dalībvalsts tiesību aktu piemērošana rada tiem reālu labumu, kas būtiski uzlabo viņu sociālo aizsardzību, un, otrkārt, ja šo noteikumu piemērošana ir samērīga ar primāriem vispārējo interešu iemesliem. Saskaņā ar šīs valdības viedokli šis novērtējums ir jāveic iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus izskatīšanā esošās lietas apstākļus.

49.

Vairākas valdības jautājumu analizē, izvērtējot arī Direktīvu 96/71, un uzskata, ka pamata lietā minētie pasākumi nav pretrunā direktīvai.

50.

Savukārt Polijas valdība uzskata, ka Direktīva 96/71 neattaisno publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu ar nosacījumu, ka pakalpojumu sniedzējs apņemas maksāt norīkotajiem darbiniekiem atalgojumu, kas ir augstāks par šīs direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto. No lēmuma uzdot prejudiciālu jautājumu izriet, ka pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā koplīgumā noteiktie atalgojuma līmeņi ir ievērojami augstāki par AEntG noteikto minimālo atalgojumu.

51.

Pakārtoti Polijas valdība uzsver, ka pamata lietā pieņemtie pasākumi ir pretrunā EKL 49. pantam. Saskaņā ar šīs valdības viedokli šie pasākumi rada nepamatotu šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Tā piekrīt iesniedzējtiesas viedoklim, ka Lejassaksijas likuma mērķis ir aizsargāt Vācijas celtniecības uzņēmumus no citu dalībvalstu konkurences, tādējādi faktiski īstenojot saimnieciskus mērķus, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru nevar attaisnot ierobežojumu pamatbrīvības īstenošanai. Šādi pasākumi pārsniedz nepieciešamo robežu cīņai pret netaisnīgu konkurenci, jo šis mērķis jau tiek atbilstoši īstenots, nosakot minimālo atalgojuma likmi AEntG.

52.

Eiropas Kopienu Komisija uzskata, ka pamata lietā ir piemērojama Direktīva 96/71 un tādēļ prejudiciālais jautājums vispirms jāvērtē atbilstoši šai direktīvai. Komisija konstatē, ka šīs direktīvas mērķis ir radīt līdzsvaru starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un norīkoto darba ņēmēju tiesību aizsardzību. Lai sasniegtu šo mērķi, Kopienu likumdevējs Direktīvas 96/71 3. pantā ir noteicis detalizētu kārtību, kas dalībvalstīm jāievēro.

53.

Tā kā Vācijas Federatīvajā Republikā pastāv kārtība, kādā koplīgumi tiek pasludināti par vispārēji piemērojamiem, ir piemērojama tikai šīs direktīvas 3. panta 8. punkta pirmā daļa. Tātad saskaņā ar šo tiesību normu, lasot to kopā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punkta otro ievilkumu, minimālais atalgojums norīkotajiem darba ņēmējiem Vācijā var tikt noteikts tikai ar darba koplīgumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem, t.i., darba koplīgumiem, kas jāievēro visiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē.

54.

Tādēļ Komisija uzskata, ka tiktāl, ciktāl Lejassaksijas likums uzliek pienākumu ievērot atalgojuma līmeni, kas ir noteikts tādā darba koplīgumā, kas nav pasludināts par vispārēji piemērojamu, šis likums jāuzskata par neatbilstošu Direktīvai 96/71. Tādējādi [šis likums] pārsniedz garantijas, ko Kopienu likumdevējs ir noteicis norīkoto darba ņēmēju minimālā atalgojuma jomā un kas ir saskaņotas šajā direktīvā.

55.

Komisija piebilst, ka Lejassaksijas likums, kura mērķis ir noteikt stingrākus darba noteikumus un nosacījumus norīkotiem darba ņēmējiem, kas tiek nodarbināti publiskā iepirkuma līguma ietvaros, citiem vārdiem sakot, vienā ekonomikas nozarē, nekādā gadījumā nevar kalpot primāro vispārējo interešu iemesliem EKL 49. panta izpratnē, kā arī nav piemērots šo interešu īstenošanai.

56.

Tiesas sēdes laikā Francijas valdība būtībā aizstāvēja Komisijas pausto viedokli, norādot, ka ne EKL 49. pants, ne Direktīva 96/71 neaizliedz dalībvalstij piemērot norīkotiem darba ņēmējiem minimālo algu, kas ir noteikta valsts mēroga vai vietējā darba koplīgumā, tomēr ar nosacījumu, ka attiecīgais darba koplīgums ir pasludināts par vispārēji piemērojamu attiecīgās nozares vai teritorijas uzņēmumiem.

57.

Saistībā ar šiem apsvērumiem jāatgādina, ka nolūkā sniegt derīgu atbildi valsts tiesai, kas Tiesai izteikusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa var ņemt vērā Kopienu tiesību normas, uz kurām valsts tiesa prejudiciālajā jautājumā nav atsaukusies ( 15 ).

58.

Vispirms, runājot par Direktīvu 93/37, iepriekš tika minēts, ka šī direktīva neregulē publiskā iepirkuma līguma izpildes nosacījumus. Tomēr saistības izmaksāt darbiniekiem vismaz attiecīgo pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā darba koplīgumā noteikto atalgojumu un likt apakšuzņēmējiem ievērot tādu pašu pienākumu, kāds bija jāuzņemas pretendentam saistībā ar Lejassaksijas likuma 3. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu, manuprāt, ir uzskatāmas par publiskā iepirkuma līguma izpildes nosacījumu ( 16 ).

59.

Es tomēr vēlos atzīmēt, ka minētās direktīvas 23. pantam ir nozīme šīs lietas ietvaros, jo šajā pantā noteikts, ka līguma izpilde pēc publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas jāveic saskaņā ar darba aizsardzības noteikumiem un darba noteikumiem, kas ir spēkā būvdarbu veikšanas vietā.

60.

Es tomēr sīkāk neinterpretēšu Direktīvu 93/37, jo šī direktīva mums nepalīdz atrisināt galveno problēmu, par ko tika uzdots šis prejudiciālais jautājums, proti, pienākumu ievērot darba noteikumus, kurus saskaņā ar Kopienu tiesībām var noteikt publiskā iepirkuma līguma izpildes laikā situācijā, kad darba ņēmēji ir norīkoti darbā pakalpojumu sniegšanas ietvaros.

61.

Pievēršoties Direktīvai 96/71, es uzskatu, ka pamata lietas apstākļi, kādi tie tika aprakstīti lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā tiktāl, ciktāl tie atbilst šīs direktīvas 1. panta 3. punkta a) apakšpunktā aprakstītajai situācijai.

62.

Izsakoties precīzāk, mēs esam saskārušies ar gadījumu, kurā uzņēmums, kurš ir nodibināts vienā dalībvalstī, proti, uzņēmums PKZ, kurš ir nodibināts Polijā, ir norīkojis darbā citas dalībvalsts teritorijā, šajā gadījumā — Vācijas Federatīvajā Republikā — par savām izmaksām un savā vadībā poļu darba ņēmējus apakšuzņēmuma līguma ietvaros, kurš tika noslēgts starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un pakalpojumu saņēmēju, kas darbojas minētajā dalībvalstī, proti, atbildētāju pamata lietā.

63.

Turklāt ir zināms, ka pamata lietas apstākļi ir radušies pēc termiņa, kas tika noteikts dalībvalstīm Direktīvas 96/71 ieviešanai, t.i., pēc 1999. gada 16. decembra.

64.

Protams, ir taisnība, ka Lejassaksijas likuma mērķis nav regulēt īpaši norīkoto darba ņēmēju situāciju pakalpojumu sniegšanas ietvaros, drīzāk vispārīgākā veidā regulēt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu Land Niedersachsen. Tomēr tiktāl, ciktāl šajā likumā paredzēti noteikumi, kas attiecas uz līgumu izpildi par būvdarbu veikšanu, šajā gadījumā minimālā atalgojuma ievērošanu, kas obligāti jāpiemēro uzņēmuma, kas ieguvis publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un/vai ikviena apakšuzņēmēja nodarbinātiem darba ņēmējiem, tajā skaitā darba ņēmējiem, kas, kā šajā gadījumā, ir norīkoti darbā pakalpojumu sniegšanas ietvaros, minētais likums jāanalizē saskaņā ar atvasinātajām Kopienu tiesību normām, kas regulē darba ņēmēju norīkošanu pakalpojumu sniegšanas jomā.

65.

Tādēļ es sākšu, izpētot jautājumu, vai Direktīva 96/71 jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā Land likums, kas uzliek pienākumu uzņēmumiem, kas ieguvuši publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un netieši arī to apakšuzņēmējiem izmaksāt publiskā iepirkuma līguma izpildes ietvaros norīkotiem darba ņēmējiem vismaz tādu atalgojumu, kāds ir paredzēts pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā darba koplīgumā, pretējā gadījumā riskējot ar sankcijām, kas var tikt īstenotas pat kā līguma par būvdarbu veikšanu laušana, ja darba koplīgums, uz kuru attiecas minētā tiesību norma, nav pasludināts par vispārēji piemērojamu šīs direktīvas 3. panta 8. punkta pirmās daļas izpratnē.

66.

Manuprāt, Direktīvu 96/71 nevar interpretēt tādējādi, ka tai ir pretrunā tādi pasākumi kā pamata lietā aplūkotie. Lai pārliecinātos par šāda viedokļa pareizību, jāapraksta sistēma, kas tika izveidota ar šīs direktīvas palīdzību. Pēc tam, ievērojot aprakstīto sistēmu, tiks pētīta kārtība, kāda Vācijas tiesībās ir ieviesta minimālā atalgojuma noteikšanai būvniecības sektorā.

67.

Kā es norādīju iepriekš, Direktīvas 96/71 mērķis ir koordinēt dalībvalstu tiesību aktus, lai noteiktu imperatīvās normas minimālajai aizsardzībai, kas uzņēmējvalstī jāievēro darba devējiem, kuri norīko darbā darba ņēmējus veikt īslaicīgu darbu dalībvalstī, kurā tiek sniegti pakalpojumi.

68.

Pieņemot šo direktīvu, Kopienu likumdevējs ne tikai pārņēma judikatūru, kuru Tiesa bija izstrādājusi laika gaitā attiecībā uz darba ņēmēju norīkošanu pakalpojumu sniegšanas jomā, bet arī to precizēja un nostiprināja.

69.

Kopš 1982. gada 3. februāra sprieduma lietā Seco un Desquenne & Giral ( 17 ) Tiesa ir uzskatījusi, ka parasti Kopienu tiesības pieļauj, ka dalībvalstis to tiesisko regulējumu vai sociālo partneru noslēgtos darba koplīgumus attiecina uz ikvienu to teritorijā nodarbinātu personu, pat ja šai nodarbinātībai ir pagaidu raksturs, neatkarīgi no darba devēja dibināšanas valsts, un Kopienu tiesības arī neaizliedz dalībvalstīm ar piemērotiem līdzekļiem nodrošināt atbilstību šiem noteikumiem ( 18 ). Šī Tiesas judikatūra ir atkārtota Direktīvas 96/71 divpadsmitajā apsvērumā.

70.

Pirmais šīs direktīvas ieguldījums bija noteikt par pienākumu dalībvalstīm to, kas līdz tam bija to izvēles brīvība. Tādējādi minētā direktīva uzlika dalībvalstīm pienākumu uzņēmumiem, kas ir dibināti citā dalībvalstī, bet kas norīko darba ņēmējus šīs dalībvalsts teritorijā nolūkā sniegt pārrobežu pakalpojumus, piemērot vairākus valsts noteikumus, kas nosaka darba un nodarbinātības nosacījumus vairākās jomās.

71.

Nākamais Direktīvas 96/71 ieguldījums bija piešķirt saturu aizsargājošu noteikumu “kodolam”, kuru Kopienu likumdevējs vēlējās garantēt norīkotu darba ņēmēju interesēs.

72.

Turklāt šīs direktīvas 3. panta 1. punktā noteiktas valsts tiesību normas, kurās ir paredzēti darba un nodarbinātības noteikumi, kas nevar tikt liegti norīkotiem darba ņēmējiem dalībvalstī, kurā tiek sniegti pakalpojumi.

73.

Kā Tiesa ir nesen norādījusi, minētā direktīva nosaka “valsts noteikumu sarakstu, kas dalībvalstij ir jāpiemēro citas dalībvalsts uzņēmumiem, kas tās teritorijā nosūta darbā darba ņēmējus, tādējādi sniedzot pārrobežu pakalpojumu” ( 19 ). Šādā gadījumā ir runa par saistoša rakstura aizsargājošiem noteikumiem.

74.

Tas, ka Kopienu likumdevējs ir uzskaitījis šos noteikumus, stiprina tiesisko drošību, jo pakalpojumu sniedzējs, kurš ir nodibināts citā dalībvalstī, tagad var būt pārliecināts, ka viņam tiks uzlikts pienākums piemērot minimālu un skaidri nosakāmu darba un nodarbinātības noteikumu kopumu, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā tiek sniegti pakalpojumi. Līdzīgi dalībvalstī norīkots darba ņēmējs varēs pieprasīt, lai tiktu piemēroti šie noteikumi, kuru saistošais raksturs tieši izriet no Direktīvas 96/71.

75.

Šo saistošo nodarbinātības noteikumu vidū ir minimālā atalgojuma likmes, kas var tikt noteiktas vai nu ar normatīvu, vai administratīvu aktu palīdzību, vai, būvniecības darbu gadījumā, ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem minētās direktīvas 3. panta 8. punkta izpratnē.

76.

Šai darba noteikumu kategorijai piemīt specifiskas īpašības, salīdzinot ar tādiem citiem Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā minētiem jautājumiem kā maksimālais darba un minimālais atpūtas laiks, veselības aizsardzība, drošība un higiēna darbā, kā arī minimālais apmaksātais ikgadējais atvaļinājums. Citiem paredzētajiem darba noteikumiem ir izstrādāti Kopienu pasākumi, kā arī ir bijis iespējams tuvināt valsts tiesību aktus ar to direktīvu palīdzību, kurās noteiktas obligātās prasības ( 20 ). Attiecībā uz minimālā atalgojuma likmēm situācija atšķiras, jo šajā jomā vēl Kopienu pasākumi nepastāv ( 21 ).

77.

Kaut gan nav iespējams apgalvot, ka atalgojuma jautājums pilnībā ir ārpus Kopienu tiesībām, tomēr jāpiebilst, ka uz atalgojuma apmēra vai līmeņa noteikšanu šīs tiesības vēl neattiecas ( 22 ).

78.

Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pēdējā daļa apliecina minimālā atalgojuma likmes īpašo raksturu, nosakot, ka “šīs direktīvas 1. punkta c) apakšpunktā minēto minimālās algas likmes jēdzienu definē valsts tiesību aktos un/vai tās dalībvalsts praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā”.

79.

Turklāt šīs direktīvas 3. panta 1. punktā minēto aizsargājošo noteikumu “kodols”, manuprāt, jāsaprot kā minimālā garantija norīkotiem darba ņēmējiem, kuri tādējādi var būt pārliecināti, ka viņi vismaz varēs gūt labumu no tām valsts tiesību normām, kas ir ieguvušas imperatīvu raksturu.

80.

Otru ar direktīvu ieviestās sistēmas raksturīgu pazīmi var atrast Direktīvas 96/71 trīspadsmitajā apsvērumā minētajā jēdzienā “obligāto pamatnoteikumu minimālā aizsardzība”.

81.

Turklāt es atgādinu, ka šīs direktīvas septiņpadsmitajā apsvērumā noteikts, ka “obligātās tiesību normas par minimālo aizsardzību, kas ir spēkā uzņēmējā valstī, nedrīkst kavēt tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas būtu labvēlīgāki darba ņēmējiem”. Minētās direktīvas 3. panta 7. punkta pirmā daļa šo Kopienu likumdevēja gribu interpretē, precizējot, ka “panta 1. līdz 6. punkta noteikumi nekavē tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem”.

82.

Šim pēdējam noteikumam, manuprāt, ir divas nozīmes. Pirmkārt, tas nozīmē, ka tā vietā, lai piemērotu saistoša rakstura aizsargājošas normas, kas ir spēkā pakalpojumu sniegšanas vietā, priekšroka var tikt dota imperatīvām tiesību normām dalībvalstī, kurā ir dibināts pakalpojumu sniedzējs, ja šīs tiesību normas nosaka tādus darba un nodarbinātības noteikumus, kas ir labvēlīgāki norīkotiem darba ņēmējiem.

83.

Otrkārt, un šī nozīme ir svarīga šajā lietā, Direktīvas 96/71 3. panta 7. punkts, manuprāt, ļauj arī dalībvalstīm, kuru teritorijā tiek sniegti pakalpojumi, uzlabot šīs direktīvas 3. panta 1. punktā minēto jautājumu sociālās aizsardzības līmeni, ko tās vēlas garantēt tās teritorijā nodarbinātiem darba ņēmējiem un ko tās tādējādi varētu piemērot arī norīkotiem darba ņēmējiem. Tādējādi šī norma ļauj īstenot pastiprinātu valsts aizsardzību ( 23 ).

84.

Tomēr jāprecizē, ka šādas pastiprinātas valsts aizsardzības īstenošana jāveic saskaņā ar EKL 49. pantu ( 24 ).

85.

Ja salīdzina kārtību, kāda Vācijas tiesībās ir ieviesta minimālā atalgojuma likmes noteikšanai būvniecības sektorā, ar Direktīvā 96/71 noteikto sistēmu, kuru es tikko aprakstīju, var tikt izdarīti šādi secinājumi.

86.

Vispirms es atgādinu, ka Vācijas tiesībās pastāv sistēma darba koplīgumu pasludināšanai par vispārēji piemērojamiem. Tādēļ Vācijas pasākumi minimālās algas likmes noteikšanai būvniecības sektorā jāskata, ievērojot Direktīvas 3. panta 1. punktu, nevis šīs direktīvas 3. panta 8. punkta otro daļu, kas ir piemērojama gadījumā, ja nav sistēmas darba koplīgumu pasludināšanai par vispārēji piemērojamiem.

87.

Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punktu AEntG 1. panta 1. punktā cita starpā noteikts, ka tiesību normas, kas izriet no darba koplīgumiem būvniecības nozarē, kas pasludināti par vispārēji piemērojamiem un kas attiecas uz minimālo algu, ir piemērojamas arī darba attiecībām starp ārvalstīs reģistrētu darba devēju un tā darbinieku, kas strādā šī koplīguma teritoriālās piemērojamības jomā. Turklāt šādam darba devējam ir jānodrošina savam darbā norīkotajam darbiniekam vismaz minētajā koplīgumā paredzētie darba noteikumi.

88.

Es vēlos arī atgādināt, ka TV Mindestlohn, kas bija jāpiemēro pamata lietas faktu rašanās laikā, kas tika pasludināts par vispārēji piemērojamu un ir saistošs visā Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, nosaka minimālās algas līmeni būvniecības sektorā, balstoties uz divām kategorijām, kas ir atkarīgas no darbinieka kvalifikācijas un kas piemēro atšķirīgas likmes atkarībā no tā, vai runa ir par “vecajām” vai “jaunajām” federālajām zemēm.

89.

Tādējādi šis darba koplīgums, kas tika pasludināts par vispārēji piemērojamu saskaņā ar Direktīvas 96/71 3. panta 8. punkta pirmo daļu, ir daļa no aizsargājošo noteikumu “kodola”, kas ir noteikts šīs direktīvas 3. panta 1. punktā.

90.

Vienlaikus jāuzsver, ka minētajā koplīgumā arī noteikts, ka norma, kas nosaka vispārējo darba koplīgumā paredzēto stundas likmi saskaņā ar abām iepriekšminētajām kategorijām, neietekmē tiesības saņemt lielāku algu saskaņā ar citiem darba koplīgumiem vai īpašiem nolīgumiem. Tādējādi TV Mindestlohn tieši nosaka iespēju piemērot darba ņēmējiem labvēlīgākus noteikumus saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 7. punktu.

91.

Precīzāk, kārtība, kāda Vācijas tiesībās ir paredzēta minimālā atalgojuma noteikšanai būvniecības sektorā, papildus TV Mindestlohn balstās arī uz īpašiem darba koplīgumiem, kas lielākoties ir spēkā ierobežotā teritorijā un kuri parasti netiek pasludināti par vispārēji piemērojamiem, un kuri tādējādi neietilpst Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā noteikto minimālas garantijas noteikumu “kodolā”.

92.

Vai tas nozīmē, kā to norāda Komisija, ka uzņēmumiem, kas norīko darbā darba ņēmējus, tādējādi sniedzot pārrobežu pakalpojumu, nevar uzlikt pienākumu ievērot šādus īpašus darba koplīgumus, kas nav pasludināti par vispārēji piemērojamiem šīs direktīvas 3. panta 8. punkta pirmās daļas izpratnē?

93.

Es tā neuzskatu.

94.

Manuprāt, tiktāl, ciktāl īpašos darba koplīgumos noteiktās algu likmes praksē ir krietni lielākas par minimālās algas likmēm, kas noteiktas visā Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā saskaņā ar TV Mindestlohn, ar šādu koplīgumu palīdzību tiek īstenota pastiprināta valsts aizsardzība. Kā tika pierādīts iepriekš, šāda pastiprināta valsts aizsardzība ir atļauta saskaņā ar Direktīvas 96/71 3. panta 7. punktu.

95.

Tādējādi tāds valsts pasākums kā pamata lietā minētais, kas šādus darba koplīgumus padara par saistošiem arī norīkotu darba ņēmēju gadījumā, manuprāt, atbilst šai direktīvai, jo atbilst dalībvalstij atstātajai izvēles brīvībai saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 7. punktu.

96.

Turklāt tas, ka darba koplīgumā, kas ir pasludināts par vispārēji piemērojamu, kā TV Mindestlohn gadījumā, ir atsauces uz citiem darba koplīgumiem vai īpašiem nolīgumiem, kuros darbiniekiem noteikts augstāks atalgojums, manuprāt, atbilst Direktīvai 96/71.

97.

Tādējādi, manuprāt, kārtība, kādā Vācijas tiesībās tiek noteikta minimālā atalgojuma likme būvniecības sektorā, rada loģisku sistēmu, kas atbilst Direktīvai 96/71.

98.

Tādēļ es uzskatu, ka Direktīva 96/71 jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tādi valsts tiesību akti kā Land likums, kas uzliek pienākumu uzņēmumiem, kas ieguvuši publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un netieši arī to apakšuzņēmējiem izmaksāt publiskā iepirkuma līguma izpildes ietvaros norīkotiem darba ņēmējiem vismaz tādu atalgojumu, kāds ir paredzēts pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā darba koplīgumā, tajā skaitā gadījumā, ja darba koplīgums, uz kuru attiecas minētā tiesību norma, nav pasludināts par vispārēji piemērojamu šīs direktīvas 3. panta 8. punkta pirmās daļas izpratnē, pretējā gadījumā riskējot ar sankcijām, kas var tikt īstenotas pat kā līguma par būvdarbu veikšanu laušana.

99.

Tagad jāpārliecinās, vai EKL 49. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj pieņemt pamata lietā minētos valsts tiesību aktus.

100.

Pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka EKL 49. pants pieprasa ne tikai novērst jebkādu citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja diskrimināciju tā valstiskās piederības dēļ, bet arī atcelt jebkuru ierobežojumu — pat ja to vienādi piemēro valsts un citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem —, ja tas ir tāds, kas aizliedz, traucē vai padara darījumus mazāk pievilcīgus pakalpojumu sniedzējam, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz analogus pakalpojumus ( 25 ).

101.

Šajā saistībā jāprecizē, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka uzņemošās dalībvalsts tiesiskā regulējuma piemērošana pakalpojumu sniedzējiem var aizliegt, traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgus pakalpojumus, ko sniedz personas vai uzņēmumi, kuri veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, ciktāl ar to rada papildu administratīva un saimnieciska rakstura izdevumus un izmaksas ( 26 ).

102.

Manuprāt, nav šaubu, ka šajā lietā pastāv pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

103.

Uzliekot pienākumu uzņēmumiem, kas ieguvuši publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un netieši arī to apakšuzņēmējiem ievērot vismaz tādu atalgojumu, kāds ir paredzēts pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā darba koplīgumā, Land likuma 3. panta 1. punkts un 4. panta 1. punkts var uzlikt citā dalībvalstī, kurā minimālās algas likmes ir zemākas, reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem papildu saimnieciska rakstura izdevumus, kas var aizliegt, ierobežot vai padarīt mazāk pievilcīgu pakalpojumu sniegšanu uzņemošajā dalībvalstī.

104.

Turklāt jāatzīmē, ka attiecīgās Land likuma normas tiek vienādi piemērotas valsts un citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem. Citiem vārdiem sakot, pienākums ievērot pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā darba koplīgumā noteiktu minimālo atalgojumu attiecas gan uz Vācijā reģistrētiem, gan citā dalībvalstī reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem.

105.

No Tiesas pastāvīgas judikatūras izriet, ka šāds tiesiskais regulējums, kas tiek vienādi piemērots, var būt attaisnojams saskaņā ar EKL 49. pantu, ja tas atbilst primāriem vispārējo interešu iemesliem, ja vien šīs intereses neaizsargā noteikumi, kuri pakalpojumu sniedzējam ir piemērojami dalībvalstī, kurā viņš veic uzņēmējdarbību, un ciktāl tie garantē sasniedzamo mērķu sasniegšanu un to realizēšanā nepārsniedz nepieciešamības robežas ( 27 ).

106.

Viens no primāro vispārējo interešu iemesliem, ko Tiesa jau ir atzinusi, ir arī darba ņēmēju aizsardzība ( 28 ).

107.

Attiecībā uz šīm obligātajām prasībām, kā izriet no Tiesas pastāvīgas judikatūras, Kopienu tiesības pieļauj, ka dalībvalstis attiecina savus tiesību aktus vai sociālo partneru noslēgtos koplīgumus uz jebkuru personu, kura to teritorijā veic algotu darbu — pat ja tam ir pagaidu raksturs —, neatkarīgi no darba devēja reģistrācijas valsts, un Kopienu tiesības arī neaizliedz dalībvalstīm, izmantojot piemērotus līdzekļus, nodrošināt šo noteikumu ievērošanu, ja izrādās, ka to ieviestā aizsardzība nav nodrošināta ar identiskiem vai pēc būtības salīdzināmiem pienākumiem, kas ir saistoši uzņēmumiem to reģistrācijas dalībvalstī ( 29 ).

108.

Tiesa ir arī nospriedusi, ka, ciktāl viens no valsts likumdevēja sasniedzamajiem mērķiem ir izvairīties no negodīgas konkurences, ko īsteno uzņēmumi, kuri saviem darba ņēmējiem maksā zemāku atlīdzību par minimālo darba algu, šāds mērķis ir jāņem vērā kā obligāta prasība, jo tas var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu ( 30 ). Tiesa ir arī norādījusi, ka obligāti nav jāpastāv pretrunai starp mērķi saglabāt godīgu konkurenci, no vienas puses, un aizsargāt darba ņēmējus, no otras puses ( 31 ).

109.

Izklāstot šādu argumentāciju, Tiesa nesen ir radījusi tiešu saikni starp tās pastāvīgo judikatūru, kurā ir atzītas tiesības dalībvalstīm attiecināt savus tiesību aktus vai darba koplīgumus, kas nosaka minimālo algu, uz jebkuru savā teritorijā pat pagaidu darbā nodarbinātu personu, un attaisnojumu, kas ir balstīts uz “sociālā dempinga novēršanu” ( 32 ).

110.

Kā es jau norādīju iepriekš, iesniedzējtiesa pauž bažas, vai Land likumā noteiktais pienākums uzņēmumiem, kas ieguvuši publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un netieši arī to apakšuzņēmējiem ievērot pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamu darba koplīgumu var tikt attaisnots ar primāriem vispārējo interešu iemesliem.

111.

Šajā saistībā es atgādinu, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto viedokli attiecīgo tiesību normu mērķis ir aizsargāt Vācijas būvniecības uzņēmumus no citu dalībvalstu konkurences. Tomēr šāds saimnieciska rakstura iemesls nevar attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu kā primārais vispārējo interešu iemesls.

112.

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka noteiktais pienākums ievērot pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamu darba koplīgumu, kurā noteiktā minimālās algas likme ir augstāka par likmi, kas ir piemērojama Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā saskaņā ar AEntG, pārsniedz darba ņēmēju aizsardzībai nepieciešamās prasības. Tiesa uzskata, ka darba ņēmēju aizsardzībai jāaprobežojas ar obligāto minimālo algu, kas jāpiemēro Vācijas Federatīvajā Republikā saskaņā ar AEntG.

113.

Es nepiekrītu iesniedzējtiesas piedāvātajai analīzei, kuru būtībā atbalsta arī Polijas valdība.

114.

Gluži pretēji, es uzskatu, ka apstrīdētās Land likuma normas pienācīgi garantē darba ņēmēju aizsardzības un sociālā dempinga novēršanas mērķu ievērošanu un to realizēšanā nepārsniedz nepieciešamības robežas.

115.

Taisnība, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākumus, kas rada pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, nevar attaisnot ar tādu saimnieciska rakstura mērķi kā valsts uzņēmumu aizsardzība ( 33 ). Tomēr vienlaikus Tiesa uzskata, ka valsts likumdevēja nolūks, kas izriet no politiskajām debatēm pirms likuma pieņemšanas vai no likuma pamatojuma, var tikt uzskatīts par norādi uz šī likuma mērķi, tomēr tas nav noteicošais faktors ( 34 ). Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda patiesais likumdevēja mērķis, lai noskaidrotu, vai, objektīvi spriežot, pamata lietā esošais tiesiskais regulējums nodrošina norīkoto darba ņēmēju aizsardzību ( 35 ) vai, plašākā skatījumā, sociālā dempinga novēršanu.

116.

Tāpat attiecībā uz iesniedzējtiesas viedokli, ka attiecīgo tiesību normu mērķis ir aizsargāt Vācijas būvniecības uzņēmumus no citu dalībvalstu konkurences, šai tiesai jāpārbauda, vai, objektīvi spriežot, šīs normas nodrošina norīkotu darba ņēmēju tiesību aizsardzību. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai minētās normas rada attiecīgajiem darba ņēmējiem patiesu labumu, kas būtiski uzlabo to sociālo aizsardzību ( 36 ).

117.

Lai noskaidrotu, vai pastāv šāds labums, kas rada patiesu papildu labumu norīkotiem darba ņēmējiem ( 37 ), iesniedzējtiesai jāvērtē, vai atalgojuma aizsardzība, kas tiem jau tiek nodrošināta ar pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas dalībvalstī spēkā esošiem tiesību aktiem un/vai koplīgumiem, ir līdzvērtīga vai salīdzināma. Pēc būtības, veicot šādu izvērtēšanu, jāņem vērā algas bruto apmērs ( 38 ).

118.

Es atgādinu, ka no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka uzņēmumam PKZ tiek izvirzītas pretenzijas par to, ka 53 būvlaukumā nodarbinātajiem strādniekiem tika izmaksāti tikai 46,57 % no paredzētās minimālās algas. Šādos apstākļos var uzskatīt, ka Land likuma ievērošana šiem darba ņēmējiem būtu sniegusi patiesu papildu aizsardzību, lai tie varētu saņemt ievērojami augstāku algu par to, kas parasti tiek izmaksāta to darba devēja reģistrācijas dalībvalstī. Tādējādi, manuprāt, šis likums pienācīgi nodrošina norīkoto darba ņēmēju aizsardzību.

119.

Manā skatījumā, minētais likums arī pienācīgi nodrošina sociālā dempinga novēršanu, jo tā mērķis ir vienādot nosacījumus, kādi jāievēro gan Vācijā, gan ārpus tās reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem, nosakot atalgojumu darba ņēmējiem publiskā iepirkuma līguma izpildes jomā. Tas arī garantē, ka gan vietējie, gan norīkotie darba ņēmēji, kas strādā vienā būvlaukumā, saņems vienlīdzīgu atalgojumu.

120.

Tas, ka Land Niedersachsen izvēlējās savā likumā par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu atsaukties uz īpašu darba koplīgumu, nevis uz TV Mindestlohn, kā rezultātā minimālā alga, kas jāievēro uzņēmumiem, kas ieguvuši publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un to apakšuzņēmējiem, ir lielāka par to, kas parasti ir piemērojama Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā būvniecības nozarē, pats par sevi, manuprāt, nevar tikt apstrīdēts saskaņā ar Kopienu tiesībām.

121.

Pirmkārt, ir grūti noliegt, ka lielākas algas garantēšana norīkotiem darba ņēmējiem pienācīgi nodrošina to tiesību aizsardzību ( 39 ). Otrkārt, plašākā nozīmē, jāatceras, ka EKL 136. panta pirmajā daļā noteikts, ka “Kopiena un dalībvalstis, apzinoties sociālās pamattiesības, [..], par saviem mērķiem izvirza [..] dzīves un darba apstākļu uzlabošanu nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus, kā arī [..] dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem [..]”.

122.

Turklāt man nešķiet, ka apstrīdētās Land likuma normas pārsniegtu nepieciešamo robežu darba ņēmēju tiesību aizsardzības un sociālā dempinga novēršanas mērķu sasniegšanai.

123.

Šo normu mērķis ir noteikt pakalpojumu sniedzējiem par saistošām atalgojuma likmes publiskā iepirkuma līguma izpildes jomā, kas ir spēkā saskaņā ar pakalpojuma sniegšanas vietā piemērojamu darba koplīgumu. Šim nolūkam tajās paredzēts, pirmkārt, ka publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības attiecībā uz būvniecības pakalpojumiem drīkst piešķirt tikai tādiem pretendentiem, kuri, iesniedzot piedāvājumu, rakstiski apliecinājuši, ka pakalpojuma īstenošanas laikā saviem darba ņēmējiem darba koplīgumos noteiktajā termiņā izmaksās vismaz pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā darba koplīgumā noteikto atlīdzību un noteiks apakšuzņēmumiem tādus pašus pienākumus. Otrkārt, [tajās paredzēts], ka par šī pienākuma neievērošanu draud dažāda līmeņa sankcijas, pat līguma laušana.

124.

Manuprāt, darba ņēmēju tiesību aizsardzības un sociālā dempinga novēršanas mērķi nevar sasniegt vienlīdz efektīvi ar noteikumiem, kas būtu mazāk saistoši un kam būtu mazāk ierobežojošs pakalpojumu sniegšanas brīvības raksturs.

125.

Turklāt, kā to norāda Īrija rakstveida apsvērumos ( 40 ), nekas neliecina, ka, ņemot vērā tādus rādītājus kā, piemēram, dzīves dārdzības līmeni, minimālā atalgojuma likmes, kas jāievēro saskaņā ar īpašu darba koplīgumu, uz kuru atsaucas Land likums, nebūtu samērīgas, salīdzinot ar TV Mindestlohn noteiktajām likmēm.

126.

Komisijas paustais arguments, saskaņā ar kuru Land likums, kura mērķis ir noteikt stingrākus darba noteikumus un nosacījumus norīkotiem darba ņēmējiem, kas tiek nodarbināti publiskā iepirkuma līguma ietvaros, citiem vārdiem sakot, vienā ekonomikas nozarē, nekādā gadījumā nevar kalpot primārajam vispārējo interešu iemeslam EKL 49. panta izpratnē, kā arī nav piemērots veids šo interešu sasniegšanai, manuprāt, neapstrīd iepriekš sniegto analīzi.

127.

Kā tika norādīts tiesas sēdē, Komisija uzskata, ka Land likums rada diskrimināciju starp būvniecības nozares darba ņēmējiem atkarībā no tā, vai projekta attīstītājs ir privāto vai publisko tiesību persona. Turklāt saskaņā ar šīs institūcijas pausto viedokli, ja Land Niedersachsen mērķis patiešām bija darba ņēmēju aizsardzība, tad tai bija jāpaplašina šī līdzekļa piemērošana uz visiem attiecīgajā nozarē strādājošiem darba ņēmējiem.

128.

Es nevaru pievienoties šai argumentācijai šādu iemeslu dēļ.

129.

Pirmkārt, tiesas sēdes laikā tika apstiprināts, ka, nepastāvot varas deleģējumam, Land Niedersachsen nevar pasludināt darba koplīgumu par vispārēji piemērojamu. Tādējādi, pieņemot apstrīdētās Land likuma normas, Land Niedersachsen meklēja veidu, kā tās kompetencē ietilpstošā jomā, proti, attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem, padarīt par saistošu pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamu darba koplīgumu neatkarīgi no tā, vai tas ir ticis pasludināts par vispārēji piemērojamu.

130.

Otrkārt, arguments, ka tiek radīta diskriminācija starp būvniecības nozares darba ņēmējiem atkarībā no tā, vai projekta attīstītājs ir privāto vai publisko tiesību persona, manuprāt, nav būtisks no Kopienu tiesību viedokļa.

131.

Kā es jau norādīju iepriekš, ir svarīgi, lai Land likumā tiktu ievērots princips par diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ un pakalpojumu sniedzēji tiktu pakļauti vienam un tam pašam pienākumam ievērot pakalpojumu sniegšanas vietā spēkā esošās minimālās algas likmes neatkarīgi no tā, vai pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts Vācijā vai citā dalībvalstī. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, ir būtiski, lai viena publiskā iepirkuma līguma izpildes ietvaros nodarbināti vietējie darba ņēmēji un norīkotie darba ņēmēji saņemtu vienādu atalgojumu. Šis apstāklis jāņem par pamatu, izvērtējot, vai nepastāv diskriminācija, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām.

132.

Treškārt, lai gan ir taisnība, ka publiskā iepirkuma mērķis galvenokārt ir apmierināt konkrētas administratīvās vajadzības būvniecības, pakalpojumu vai piegādes jomā, publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana dod tiesības īstenot arī citas sabiedrības interešu prasības, piemēram, vides politikas jomā vai, kā šajā gadījumā, sociālajā jomā ( 41 ).

133.

Tiesa jau ir atzinusi iespēju sociālās prasības iekļaut publiskā iepirkuma jomā ( 42 ), un šī iespēja ir ietverta Direktīvā 2004/18. Šīs direktīvas 26. pantā “Līgumsaistību izpildes nosacījumi” noteikts:

“Līgumslēdzējas iestādes var paredzēt īpašus nosacījumus attiecībā uz līgumsaistību izpildi, ja vien tie ir saderīgi ar Kopienu tiesību aktiem un ir minēti līguma paziņojumā vai specifikācijās. Līgumsaistību izpildes nosacījumi konkrēti var skart sociālos un vides jautājumus.” ( 43 )

134.

Tā kā publiskā iepirkuma līguma izpildes noteikums par minimālā atalgojuma noteikšanu darba ņēmējiem, kas ir noteikts apstrīdētajās Land likuma normās, ievēro principu par diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ un atbilst pārskatāmības principam, manuprāt, tas jāuzskata par atbilstošu Kopienu tiesību normām.

135.

Attiecībā uz pārskatāmības principu, manuprāt, ir būtiski, lai darba koplīgumi, kurus tiek prasīts ievērot, būtu pietiekami precīzi un pieejami, lai darba devējam nebūtu praktiski neiespējami vai pārlieku grūti noteikt prasības, kuras tam ir jāievēro ( 44 ). Iesniedzējtiesai jāpārliecinās, vai attiecīgajā gadījumā šī prasība ir ievērota ( 45 ).

136.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Oberlandesgericht Celle uzdoto jautājumu sniegt šādu atbildi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, kā arī EKL 49. pants jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tādi valsts tiesību akti kā Land likums, kas uzliek pienākumu uzņēmumiem, kas ieguvuši publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un netieši arī to apakšuzņēmējiem izmaksāt publiskā iepirkuma līguma izpildes ietvaros norīkotiem darba ņēmējiem vismaz tādu atalgojumu, kāds ir paredzēts pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā darba koplīgumā, ja koplīgums, uz kuru attiecas minētā tiesību norma, nav pasludināts par vispārēji piemērojamu, pretējā gadījumā riskējot ar sankcijām, kas var tikt īstenotas pat kā līguma par būvdarbu veikšanu laušana.

Iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai minētās normas rada norīkotiem darba ņēmējiem patiesu labumu, kas būtiski uzlabo to sociālo aizsardzību, un vai šo normu īstenošanā tiek ievērots publiskā iepirkuma līguma izpildes pārskatāmības princips.