—

Granberga [Granberg] vārdā — L. Lindstrems [L. Lindström], advokat,

—

Zviedrijas valdības vārdā — K. Normane [K. Norman] un A. Kruse [A. Kruse], pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā — S. Spiropuls [S. Spyropoulos], N. Dafniu [N. Dafniou], Z. Hadzipavlu [Z. Chatzipavlou] un S. Trekli [S. Trekli], pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz Dž. Albencio [G. Albenzio], avvocato dello Stato,

—

Polijas valdības vārdā — J. Pjetrs [J. Pietras], pārstāvis,

—

Eiropas Savienības Padomes vārdā — E. Karlsone [E. Karlsson] un M. M. Žozefīde [M.-M. Josephides], pārstāves,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — V. Mūls [W. Mölls] un L. Strēma van Līra [L. Ström van Lier], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 7. panta 4. punktu un 9. panta 3. punktu Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvā 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV L 76, 1. lpp.), kurā izdarīti grozījumi ar Padomes 1992. gada 14. decembra Direktīvu 92/108/EEK (OV L 390, 124. lpp.; turpmāk tekstā — “direktīva”), kā arī šī 9. panta 3. punkta spēkā esamību.

2

Šis lūgums ir iesniegts krimināllietā, kas ierosināta pret Granbergu par nelikumīgu mazuta — minerāleļļas direktīvas 9. panta 3. punkta izpratnē — ievešanu Zviedrijā.

3

Direktīvas preambulas no piektā līdz septītajam, divpadsmitajā un trīspadsmitajā apsvērumā ir teikts:

“tā kā jebkura preču piegāde, glabāšana nolūkā tās piegādāt vai nodot tirgotājam, kas veic patstāvīgu saimniecisku darbību, vai publisko tiesību subjektam, kura notiek dalībvalstī, kas nav tā, kurā šīs preces laistas apgrozībā, ir pamats akcīzes nodokļa iekasēšanai šajā otrā dalībvalstī;

tā kā nodoklis par akcīzes precēm, kuras savām vajadzībām iegādājušās un ved privātpersonas, jāiekasē tajā valstī, kurā tās iegādājas;

tā kā, lai konstatētu, ka akcīzes preces tiek glabātas nevis privātām, bet gan komerciālām vajadzībām, dalībvalstīm jāņem vērā vairāki kritēriji;

[..]

tā kā, lai nodrošinātu, ka nodokļus iekasē pēc dalībvalstu noteiktajām likmēm, ir jāpieņem noteikumi par šādu preču pārvadāšanu nodokļu atlikšanas režīmā;

tā kā šai sakarā vispirms jāpieņem tādi noteikumi, lai viegli varētu pazīt katru preču sūtījumu; tā kā būtu jāpieņem noteikumi, lai uzreiz varētu noteikt preču sūtījuma nodokļu statusu; tā kā šim nolūkam ir jāievieš attiecīgs pavaddokuments, kas to nodrošinātu un kas var būt gan administratīvs, gan komerciāls; tā kā, izmantojot komercdokumentu, tajā jābūt svarīgākajiem administratīvā dokumenta datiem.”

4

Atbilstoši direktīvas 3. panta 1. punktam šo direktīvu Kopienas līmenī piemēro minerāleļļām, alkoholam un alkoholiskajiem dzērieniem, kā arī tabakas izstrādājumiem.

5

Direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Akcīzes nodoklis kļūst iekasējams brīdī, kad preces laiž apgrozībā [..]

Akcīzes preču laišana apgrozībā nozīmē:

6

Direktīvas 7. pantā ir noteikts:

“1.   Ja akcīzes preces, kas jau laistas apgrozībā vienā dalībvalstī, komerciāliem nolūkiem tiek glabātas citā dalībvalstī, akcīzes nodokli uzliek tajā dalībvalstī, kur šīs preces glabā.

[..]

4.   Vedot 1. punktā minētās preces no vienas dalībvalsts teritorijas uz otras dalībvalsts teritoriju, tām jābūt pievienotam pavaddokumentam, kurā sniegti visi galvenie dati no 18. panta 1. punktā norādītā dokumenta. Šā dokumenta formu un saturu nosaka saskaņā ar šās direktīvas 24. pantā izklāstīto procedūru.

[..]”

7

Saskaņā ar direktīvas 8. pantu:

“Par precēm, ko savām vajadzībām iegādājušās un ved privātpersonas, saskaņā ar iekšējā tirgus principu akcīzes nodokli iekasē dalībvalstī, kur preces iegādājas.”

8

Direktīvas 9. panta 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var arī noteikt, ka akcīzes nodoklis kļūst iekasējams arī par tādu minerāleļļu iegādi patēriņa dalībvalstī, kas jau laistas apgrozībā citā dalībvalstī, ja šīs preces netipiskā veidā ved privātpersonas vai privātpersonu uzdevumā. Vest netipiskā veidā nozīmē vest degvielu citādi nekā transportlīdzekļu degvielas tvertnēs vai piemērotās rezerves degvielas kannās un šķidro kurināmo vest citādi nekā cisternās, ko izmanto profesionāli tirgotāji.”

9

Direktīvas 18. pantā ir paredzēts:

“1.   Neatkarīgi no iespējamas datorizētu procedūru izmantošanas, visām akcīzes precēm, ko transportē starp dalībvalstīm nodokļu atlikšanas režīmā, ieskaitot jūras vai gaisa satiksmi tieši no vienas Kopienas ostas vai lidostas uz otru, pievieno nosūtītāja sagatavotu dokumentu. Šis dokuments var būt vai nu administratīvs dokuments, vai arī komercdokuments. Šā dokumenta formu un saturu, kā arī procedūru, kas jāievēro, ja dokuments objektīvi nav izmantojams, nosaka saskaņā ar 24. pantā izklāstīto procedūru.

2.   Lai varētu pazīt preces un veikt pārbaudes, iepakojumiem ir jābūt numurētiem un precēm aprakstītām, izmantojot 1. punktā minēto dokumentu. Vajadzības gadījumā preču nosūtītājs aizplombē katru konteineru, ja sākumpunkta dalībvalsts atzīst attiecīgo pārvadāšanas veidu par plombēšanai piemērotu, vai arī aizplombē iepakojumus.

3.   Gadījumos, kad preču saņēmējs nav ne apstiprināts noliktavas saimnieks, ne arī reģistrēts tirgotājs, neatkarīgi no 17. panta 1. punktā minētajam dokumentam jāpievieno dokuments, kas apliecina, ka akcīzes nodoklis ir samaksāts galamērķa dalībvalstī vai saskaņā ar galamērķa dalībvalsts kompetentu iestāžu pieņemtajiem noteikumiem ir izpildīta kāda cita nodokļu iekasēšanas procedūra.

Šajā dokumentā jābūt:

[..]”

10

Likuma par akcīzes nodokļa iekasēšanas kontroli it īpaši alkohola produktu, tabakas izstrādājumu un minerāleļļu pārvadājumu jomā (lag (1998:506) om punktskattekontroll av transporter m.m. av alkoholvaror, tobaksvaror och mineraloljeprodukter, turpmāk tekstā — “LPK”) 1. nodaļas 4. pantā ir paredzēts:

“Nodokļu maksātājs ir akcīzes nodokļu maksātājs saskaņā ar

[..]

11

LSE 4. nodaļas 1. pantā ir paredzēts:

“Nodokli par enerģijas izmantošanu maksā [..]:

[..]

[..]”

12

LSE 4. nodaļas 1.a pantā ir noteikts:

“Nodoklis saskaņā ar 1. panta 5. punktu nav jāmaksā [..]

[..]

13

Saskaņā ar LPK 1. nodaļas 6. pantu:

“Akcīzes preces var pārvadāt tikai, ja ir izpildītas pavadzīmei, nodrošinājumam [lai garantētu nodokļa samaksu], nodrošinājuma pierādījumam un paziņojumam 2. pantā minētajos likumos vai 5.a pantā paredzētajos noteikumos noteiktās prasības.”

14

Saskaņā ar LPK 5. nodaļas 1. pantu visas personas, kas no valsts, kas ietilpst teritorijā, kur ir spēkā Kopienu tiesiskais regulējums par akcīzes nodokļiem, apzināti, pārkāpjot šī likuma 1. nodaļas 6. pantu, Zviedrijā ieved akcīzes preces un tādējādi būtiski apgrūtina preču pārvadāšanas nodokļu kontroli, par akcīzes preču nelikumīgu pārvadāšanu tiek sodītas ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem. Nodarītāju soda ar naudas sodu, ja pārkāpums ir viegls.

15

2003. gada 7. decembrī Granbergs, kas nelielā kravas automašīnā brauca no Somijas, tika apturēts Zviedrijas muitas punktā Ēvertornjo [Övertorneå]. Muitas iestādes konstatēja, ka transportlīdzeklī bija 3000 litri mazuta, kas Somijā tika pārdots kā kurināmais. Šis mazuts tika pārvadāts slēgtā kravas nodalījumā un bija iepildīts trijās tvertnēs, sauktās “neiesaiņotas preces lielas tvertnes” (turpmāk tekstā — “tvertnes”). Šīs tvertnes bija tādas, ko it īpaši hidraulisko eļļu pārvadāšanai izmanto profesionāli tirgotāji. Minētais mazuts bija paredzēts, lai apkurinātu Granberga māju, un tādējādi bija domāts izmantošanai savām vajadzībām. Piemērojot LSE 4. nodaļas 1. pantu kopā ar LPK 1. nodaļas 4. pantu, tika uzskatīts, ka par attiecīgo preci bija jāmaksā akcīzes nodoklis.

16

Prokuratūra uzsāka krimināllietu pret Granbergu par nodokļu kontroles būtisku apgrūtināšanu, jo viņš pirms minētā mazuta pārvadāšanas nebija iesniedzis deklarāciju kompetentajās nodokļu iestādēs, nebija devis nodrošinājumu, lai garantētu nodokļu samaksu, un to veica bez nodrošinājuma pierādījuma vai vienkāršas pavadzīmes. 2004. gada 4. maija nolēmumā Haparanda tingsrätt (Haparandas pilsētas tiesa) viņam piesprieda naudas sodu par akcīzes preču nelikumīgu pārvadāšanu.

17

Granbergs šo spriedumu pārsūdzēja Hovrätten för Övre Norrland (Augšnorlandes Apelācijas tiesa). Viņš atzina viņam inkriminētos faktus, bet noliedza, ka tie veidoja kriminālpārkāpumu. Viņš apgalvoja, ka Zviedrijas likumdevējs, uzliekot akcīzes nodokli jebkādai mazuta ievešanai un neparedzot izņēmumu ievešanai, kas veikta citādi, nevis “netipiskā veidā” direktīvas 9. panta 3. punkta izpratnē, nav transponējis vai vismaz nav pareizi transponējis šīs direktīvas noteikumus.

18

Šādos apstākļos Hovrätten för Övre Norrland nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai direktīvas 9. panta 3. punkts ļauj mazutu, ko privātpersona iegādājusies savām vajadzībām citā dalībvalstī un pati nogādājusi dalībvalstī, kur tas tiek patērēts, principā aplikt ar akcīzes nodokli patēriņa dalībvalstī neatkarīgi no tā pārvadāšanas veida.

20

Polijas valdība, Padome un Eiropas Kopienu Komisija iesaka uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši.

21

Tās apgalvo, ka direktīvas 9. panta 3. punkts dalībvalstīm dod iespēju principā izslēgt no direktīvas 8. panta piemērojamības mazutu, ko privātpersona ieved to teritorijā savām vajadzībām, tikai ar nosacījumu, ka tā šim nolūkam izmanto “netipisku pārvadāšanas veidu” minētā 9. panta 3. punkta izpratnē.

22

Saskaņā ar Polijas valdības un Padomes teikto šī tiesību norma kā atkāpe no vispārīgā noteikuma, kas iedibināts direktīvas 8. pantā, ir jāinterpretē šauri. Šajā sakarā Padome precizē, ka, ja Kopienu likumdevējs būtu vēlējies ļaut dalībvalstīm izslēgt no minētā 8. panta piemērojamības jebkādu privātpersonas veiktu mazuta pārvadājumu, tas to būtu skaidri paredzējis.

23

Zviedrijas, Grieķijas un Itālijas valdības turpretim uzskata, ka dalībvalstis var izslēgt no direktīvas 8. panta piemērojamības šķidro kurināmo, ko pārvadā privātpersonas, un tādējādi akcīzes nodokli uzlikt dalībvalstī, kur tas tiek patērēts, neatkarīgi no izvēlētā pārvadājuma veida.

24

Zviedrijas valdība galvenokārt apgalvo, ka no direktīvas 9. panta 3. punkta teksta izriet, ka, runājot par mazutu, privātpersona nevar pārvadāt šāda veida preci “parastā” veidā un tādēļ būt atbrīvota no akcīzes nodokļa dalībvalstī, kur tas tiek patērēts. Šīs tiesību normas mērķis esot ļaut dalībvalstīm principā aizkavēt, ka privātpersonas pārvadā mazutu.

25

Savukārt Grieķijas un Itālijas valdības apgalvo, ka šķidro kurināmo tā īpašību dēļ Kopienu likumdevējs ir izslēdzis no direktīvas 8. panta piemērojamības. Atšķirībā no citām akcīzes precēm, tabakas un alkoholiskajiem dzērieniem, šķidro kurināmo privātpersonas parasti nepārvadā savām vajadzībām. Tāpēc varot pieņemt, ka šāda veida preci var pārvadāt tikai komerciālos nolūkos.

26

Tiesa jau ir norādījusi, ka direktīvas mērķis ir paredzēt zināmus noteikumus, kas attiecas uz ar akcīzes preču glabāšanu, apgrozību un kontroli, it īpaši, lai nodrošinātu, ka pienākums maksāt akcīzes nodokli visās dalībvalstīs ir vienāds (1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C-296/95 EMU Tabac u.c., Recueil, I-1605. lpp., 22. punkts; 2001. gada 5. aprīļa spriedums lietā C-325/99 van de Water, Recueil, I-2729. lpp., 39. punkts; 2002. gada 12. decembra spriedums lietā C-395/00 Cipriani, Recueil, I-11877. lpp., 41. punkts, un 2006. gada 23. novembra spriedums lietā C-5/05 Joustra, Krājums, I-11075. lpp., 27. punkts).

27

Šajā sakarā direktīvas 8. pantā ir noteikts vispārīgs princips, ka par precēm, ko savām vajadzībām iegādājušās un ved privātpersonas, akcīzes nodokli iekasē dalībvalstī, kur preces iegādātas (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Joustra, 31. un 33. punkts).

28

Tomēr saistībā ar tādu minerāleļļu iegādi, kuras jau ir laistas apgrozībā citā dalībvalstī, direktīvas 9. panta 3. punktā ir atļauts atkāpties šo šīs direktīvas 8. pantā minētā vispārīgā principa un paredzēt, ka akcīzes nodokli var uzlikt arī otrā dalībvalstī, kur šīs eļļas ir nogādātas patērēšanai.

29

Dalībvalstīm šādas tiesības tomēr ir tikai tad, ja ir izpildīti zināmi nosacījumi. Tā minerāleļļas, par kurām maksājams akcīzes nodoklis saskaņā ar minēto 9. panta 3. punktu, privātpersonām vai to uzdevumā ir jāpārvadā “netipiskā veidā”, kas šajā tiesību normā ir definēts kā “vest degvielu citādi nekā transportlīdzekļu degvielas tvertnēs vai piemērotās rezerves degvielas kannās un šķidro kurināmo vest citādi nekā cisternās, ko izmanto profesionāli tirgotāji”.

30

Jānorāda arī, ka attiecīgā tiesību norma kā atkāpe no vispārīgā principa ir jāinterpretē šauri (šajā sakarā skat. it īpaši 2001. gada 18. janvāra spriedumu lietā C-83/99 Komisija/Spānija, Recueil, I-445. lpp., 19. punkts; 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C-5/01 Beļģija/Komisija, Recueil, I-11991. lpp., 56. punkts, un 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C-43/04 Stadt Sundern, Krājums, I-4491. lpp., 27. punkts).

31

No tā pretēji Zviedrijas valdības apgalvotajam izriet, ka direktīvas 9. panta 3. punktu nevar interpretēt tā, ka tajā būtu atļauts aplikt ar akcīzes nodokli jebkādu mazuta importu, ko veic privātpersona savām vajadzībām, arī dalībvalstī, kur tas tiek patērēts, neatkarīgi no pārvadāšanas veida. Dalībvalsts nevar izmantot šajā tiesību normā paredzētās tiesības, kad privātpersona preci ir pārvadājusi, izmantojot pārvadājuma veidu, kas neietilpst jēdzienā “netipisks pārvadāšanas veids”, kas definēts minētajā tiesību normā, kura atkārtota šī sprieduma 29. punktā.

32

Tādējādi uz pirmo jautājumu jāatbild, ka direktīvas 9. panta 3. punkts neļauj mazutu, ko privātpersona iegādājusies savām vajadzībām citā dalībvalstī un pati nogādājusi dalībvalstī, kur tas tiek patērēts, principā aplikt ar akcīzes nodokli patēriņa dalībvalstī neatkarīgi no tā, kā privātpersona to pārvadā.

33

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

34

Trešajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai, ja privātpersona 3000 l mazuta pārvadā trijās tvertnēs, kas iekrautas nelielā kravas automašīnā, tas ir “netipisks pārvadājuma veids” direktīvas 9. panta 3. punkta izpratnē.

35

Komisija norāda, ka direktīvas 9. panta 3. punkta dažādu valodu versijas šajā ziņā nav pilnīgi vienādas. Tā tāpēc apgalvo, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā tās saturu, pieņemšanas apstākļus un principu, ka izņēmumi ir jāinterpretē stingri. Tādējādi tikai profesionāla pārvadātāja veikts mazuta pārvadājums privātpersonas uzdevumā un cisternās neietilpst netipiska pārvadājuma veida jēdzienā. Savukārt, ja šādu preci tvertnēs pārvadā privātpersona, tas acīmredzami ietilpst šajā jēdzienā.

36

Itālijas un Polijas valdības, nonākot pie tāda paša secinājuma kā Komisija, uzsver, ka minētais 9. panta 3. punkts ir formulēts skaidri un precīzi un tā interpretācija nerada nekādas šaubas.

37

Kā atgādināts šī sprieduma 29. punktā, saskaņā ar direktīvas 9. panta 3. punktā ietverto definīciju netipisks pārvadāšanas veids ir definēts kā “vest degvielu citādi nekā transportlīdzekļu degvielas tvertnēs vai piemērotās rezerves degvielas kannās un šķidro kurināmo vest citādi nekā cisternās, ko izmanto profesionāli tirgotāji”.

38

No šīs tiesību normas teksta izriet, ka jebkāda šķidrā kurināmā pārvadāšana, kas nav veikta cisternās, ir jāuzskata par netipisku pārvadāšanas veidu.

39

Šādu interpretāciju turklāt pamato minētās tiesību normas dažādu valodu versijas. Tā tas it īpaši ir ar vārdu “tankers” angļu valodas, “autocisterne” itāliešu valodas un “cystern” poļu valodas versijās.

40

Tāpēc jākonstatē, ka privātpersonas veikts mazuta pārvadājums, izmantojot nevis cisternu, bet vienkārši nelielu kravas automašīnu, kā tas bija pamata prāvā, ir “netipisks pārvadāšanas veids” direktīvas 9. panta 3. punkta izpratnē. Tas, ka šajā lietā mazuts bija pildīts trīs tvertnēs, nevar mainīt šo secinājumu.

41

Tādējādi uz trešo jautājumu jāatbild — ja privātpersona 3000 l mazuta pārvadā trijās tvertnēs, kas iekrautas nelielā kravas automašīnā, tas ir “netipisks pārvadājuma veids” direktīvas 9. panta 3. punkta izpratnē.

42

Ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai direktīvas 7. panta 4. punkts ļauj dalībvalstij pieprasīt, lai privātpersona, kas savām vajadzībām pārvadā mazutu netipiskā veidā, sniegtu nodrošinājumu akcīzes nodokļa maksājuma garantijai un lai pārvadājuma laikā tās rīcībā būtu pierādījums par akcīzes nodokļa samaksas nodrošinājumu un pavadzīme.

43

Komisija norāda, ka direktīvas 7. panta 1. punktā, kurā aprakstītas preces, uz kurām attiecas šī panta 4. punkts, ir minētas tikai preces “komerciāliem nolūkiem”. Tā tāpēc uzskata, ka pēdējā tiesību norma neattiecas uz precēm, ko privātpersonas iegādājas savām vajadzībām un tāpēc nav piemērojama pamata lietā. Šajā sakarā tā uzsver, ka no direktīvas preambulas trešā, piektā, sestā un vienpadsmitā apsvēruma izriet, ka tajā ir skaidri nošķirtas, pirmkārt, preces komerciāliem nolūkiem, kuru pārvadāšanai ir vajadzīgi dokumenti, un, otrkārt, preces savām vajadzībām, kuru pārvadāšanai uz citu dalībvalsti nav vajadzīgs neviens dokuments.

44

Komisija piebilst, ka nevienā direktīvas tiesību normā nav paredzēts, ka tās 9. panta 3. punktā minētās preces būtu jāpārvadā ar kādu dokumentu vai ka par tām būtu jāsniedz nodrošinājums.

45

Turpretim Zviedrijas un Polijas valdības apgalvo, ka no direktīvas 9. panta izriet, ka visi netipiskie pārvadājumi tiek veikti komerciālos nolūkos. Pirmā no šīm valdībām piebilst, ka šī tiesību norma ir balstīta uz principu, ka privātpersonām nebūtu jāvar pārvadāt minerāleļļas. Tādējādi jebkāda šo preču pārvadāšana, pat ja to veic privātpersona savām vajadzībām, ir jāuzskata par veiktu komerciālos nolūkos un tāpēc ir pakļauta direktīvas 7. panta 4. punktā paredzētajiem pienākumiem.

46

Vispirms jānorāda, ka direktīvas 7. panta 4. punktā par akcīzes preču pārvadāšanu ar pavadzīmi ir norāde uz direktīvas 18. panta 1. punktu, kurā paredzēts, ka visām akcīzes precēm, ko transportē starp dalībvalstīm nodokļu atlikšanas režīmā, pievieno nosūtītāja sagatavotu administratīvu vai komerciālu dokumentu.

47

Direktīvas 18. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja, ka minētajam dokumentam ir pievienots vēl viens dokuments, kurā apliecināts, ka akcīzes nodoklis ir samaksāts galamērķa dalībvalstī vai saskaņā ar galamērķa dalībvalsts kompetentu iestāžu pieņemtajiem noteikumiem ir izpildīta kāda cita nodokļu iekasēšanas procedūra. Atbilstoši šai tiesību normai šajā dokumentā it īpaši ir jābūt norādītam datumam un norādei, ka šīs galamērķa dalībvalsts muitas iestādes ir saņēmušas maksājumu vai maksājuma garantiju.

48

Tā kā tas ir precizēts, jākonstatē, ka direktīvas 7. panta 1. punktā, kurā minētas preces, kuras ir jāpārvadā ar pavadzīmi, kā paredzēts šī paša panta 4. punktā, ir minētas tikai preces “komerciāliem nolūkiem”.

49

Tiesa jau ir spriedusi, ka direktīvā tādējādi ir nošķirtas, pirmkārt, šādas preces un, otrkārt, preces savām vajadzībām, kuru pārvadāšanai nav vajadzīgi nekādi dokumenti (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā EMU Tabac u.c., 23. punkts, un lietā Joustra, 28. punkts).

50

Tā kā direktīvas 8. pantā ir paredzēts, ka par precēm savām vajadzībām akcīzes nodoklis ir maksājams dalībvalstī, kur tās ir iegādātas, šajā tiesību normā to pārvadāšanai uz citu dalībvalsti nav prasīts neviens dokuments (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā EMU Tabac u.c., 24. punkts).

51

Taču jānorāda, ka mazuts, ko privātpersona iegādājusies savām vajadzībām un pati pārvadājusi netipiskā veidā, ir prece savām vajadzībām. Tāpēc, ņemot vērā iepriekš minēto, direktīvas 7. panta 4. punktā nav prasīts, lai šajos apstākļos prece tiktu pārvadāta ar pavadzīmi.

52

No šī secinājuma tomēr neizriet, ka dalībvalsts nevarētu noteikt, ka savām vajadzībām paredzēta mazuta pārvadāšanā ir jābūt šādam dokumentam.

53

Šāds pienākums minerāleļļu netipiska pārvadājuma gadījumā varētu būt vajadzīgs, kad dalībvalsts, kur tās tiek patērētas, izmantojot direktīvas 9. panta 3. punktā paredzētās tiesības, pieprasa akcīzes nodokļa samaksu, jo tai ir jāvar pārbaudīt nodokļu situāciju saistībā ar šīm precēm.

54

No direktīvas preambulas trīspadsmitā apsvēruma un tās 18. panta izriet, ka pavadzīmes mērķis it īpaši ir identificēt pārvadājamās preces, kā arī zināt, kāda ir situācija ar par tām maksājamo nodokļu parādu.

55

Nevar izslēgt, ka galamērķa dalībvalsts var šajā sakarā noteikt, ka, ja privātpersona netipiskā veidā ved mazutu, tās rīcībā ir jābūt pavadzīmei, kā arī dokumentam, kurā apliecināts nodrošinājums akcīzes nodokļa maksājuma garantijai.

56

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu jāatbild, ka direktīvas 7. panta 4. punktā nav aizliegti galamērķa dalībvalsts tiesību akti, kuros uzlikts akcīzes nodoklis, bet šīs direktīvas 9. panta 3. punktā ir atļauts tajos noteikt, lai visas privātpersonas, kas personīgi savām vajadzībām ir iegādājušās mazutu citā dalībvalstī, kur šī prece ir laista apgrozībā, un pašas šo preci nogādā galamērķa dalībvalstī, izmantojot “netipisku pārvadājuma veidu” minētā 9. panta 3. punkta izpratnē, sniegtu nodrošinājumu akcīzes nodokļa samaksas garantijai un to rīcībā būtu pavadzīme, kā arī dokuments, kas apliecina šāda nodrošinājuma sniegšanu.

57

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: