This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62003CC0442
Opinion of Mr Advocate General Tizzano delivered on 9 February 2006. # P & O European Ferries (Vizcaya) SA (C-442/03 P) and Diputación Foral de Vizcaya (C-471/03 P) v Commission of the European Communities. # State aid - Appeals - Actions for annulment - Decision terminating a review procedure initiated under Article 88(2) EC - Concept of State aid - Force of res judicata - Aid which may be declared compatible with the common market - Social aid - Conditions. # Joined cases C-442/03 P and C-471/03 P.
Ģenerāladvokāta Tizzano secinājumi, sniegti 2006. gada 9.februārī.
P & O European Ferries (Vizcaya) SA (C-442/03 P) un Diputación Foral de Vizcaya (C-471/03 P) pret Eiropas Kopienu Komisiju.
Valstu piešķirtie atbalsti - Apelācijas - Prasība atcelt tiesību aktu - Lēmums par saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu uzsāktas izskatīšanas procedūras izbeigšanu - Valsts atbalsta jēdziens - Res judicata spēks - Atbalsts, ko var atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu - Sociāls atbalsts - Nosacījumi.
Apvienotās lietas C-442/03 P un C-471/03 P.
Ģenerāladvokāta Tizzano secinājumi, sniegti 2006. gada 9.februārī.
P & O European Ferries (Vizcaya) SA (C-442/03 P) un Diputación Foral de Vizcaya (C-471/03 P) pret Eiropas Kopienu Komisiju.
Valstu piešķirtie atbalsti - Apelācijas - Prasība atcelt tiesību aktu - Lēmums par saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu uzsāktas izskatīšanas procedūras izbeigšanu - Valsts atbalsta jēdziens - Res judicata spēks - Atbalsts, ko var atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu - Sociāls atbalsts - Nosacījumi.
Apvienotās lietas C-442/03 P un C-471/03 P.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2006:91
ĢENERĀLADVOKĀTA ANTONIO TICANO [ANTONIO TIZZANO]
SECINĀJUMI,
sniegti 2006. gada 9. februārī (1)
Apvienotās lietas C‑442/03 P un C‑471/03 P
P & O European Ferries (Vizcaya) SA
un
Diputación Foral de Vizcaya
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Apelācijas sūdzība par Pirmās instances tiesas spriedumu – Šķietami novēlota minētās apelācijas sūdzības iesniegšana – Pieņemamība – Res judicata spēks – Izņēmums – Sabiedriskās kārtības raksturs – Esamība – Nosacījumi – Valsts atbalsts – Saderīgums – Nosacījumi – Privātinvestora princips – Piemērojamība – Valsts iestāžu iesaistīšanās nepieciešamība – Tiesiskā paļāvība – Nosacījumi
1. Šīs izskatāmās lietas attiecas uz P & O European Ferries (Vizcaya) SA (turpmāk tekstā – “P & O”) un Diputación Foral de Vizcaya (Biskajas provinces padome, turpmāk tekstā – “Diputación”) apelācijas sūdzību par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2003. gada 5. augusta spriedumu apvienotajās lietās T‑116/01 un T‑118/01 P & O European Ferries un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija (2) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), kas pilnībā apstiprināja Komisijas 2000. gada 29. novembra Lēmumu Nr. 2001/247/EK (3) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas attiecas uz atbalsta sistēmu, ko Spānija īstenojusi par labu kuģniecības sabiedrībai P & O, kuras nosaukums tajā laikā bija “Ferries Golfo de Vizcaya”.
I – Atbilstošās tiesību normas
2. Kā zināms, EKL 87. panta 1. punktā ir noteikts – ja vien šis līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.
3. Savukārt EKL 88. panta 3. punktā ir paredzēts, ka visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus un ka attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.
4. Papildus tam, pieņemot Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 (4), Eiropas Kopiena ir pieņēmusi detalizētus procesuālos noteikumus Kopienu tiesību normu valsts atbalsta kontroles jomā piemērošanai.
II – Fakti un process
Prāvas rašanās fakti
5. Ņemot vērā šo lietu pamatā esošo faktu sarežģītību un to, ka tās turklāt jau ir bijušas pamatā diviem Pirmās instances tiesas spriedumiem, kā arī to relatīvi ilgstošo norisi, es šeit rezumēšu tikai galvenos atbilstošos faktus šīs lietas izskatīšanai.
6. Šīs lietas pamatā ir līgums (turpmāk tekstā – “sākotnējais līgums”), kas 1992. gada 9. jūlijā tika noslēgts starp Diputación un Basku Tirdzniecības un tūrisma ministriju, no vienas puses, un jūras pārvadājumu sabiedrību, kuras nosaukums šodien ir P & O, no otras puses. Šis līgums attiecās uz prāmju līnijas izveidošanu starp Bilbao un Portsmutu un paredzēja, ka laika posmā no 1993. līdz 1996. gadam līgumu noslēgušās iestādes iegādāsies noteiktu skaitu ceļojuma kuponu, samaksājot līgumā paredzēto atlīdzību. Par šo līgumu netika paziņots Komisijai.
7. Tomēr ar 1992. gada 21. septembra vēstuli konkurējošā jūras pārvadājumu sabiedrība Bretagne Angleterre Irlande (turpmāk tekstā – “BAI”) vērsās Komisijā ar sūdzību par subsīdijām, ko Diputación un Basku valdība bija piešķīrušas P & O. Pēc vajadzīgās informācijas saņemšanas 1993. gada 29. septembrī Komisija nolēma uzsākt EK līguma 93. panta 2. punktā (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 2. punkts) paredzēto procedūru (5).
8. Sākotnējās izmeklēšanas noslēgumā Komisija secināja, ka sākotnējais līgums nav uzskatāms par parastu komercdarījumu, bet gan par valsts atbalstu EK līguma 92. panta izpratnē (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 87. pants) un ka tas neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi, lai to varētu atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu.
9. Komisijas apsvērumi tostarp bija pamatoti ar to, ka līgumslēdzēju iestāžu nolīgtā cena par ceļojuma kuponu iegādi bija augstāka par parasto komerctarifu un ka līgums ietvēra apņemšanos segt visus zaudējumus, kas P & O radušies jaunās līnijas pirmo trīs darbības gadu laikā. Komisija tādēļ bija nonākusi pie secinājuma, ka attiecībā uz P & O tika izslēgts jebkāds komerciālais risks.
10. Pēc lēmuma par procedūras uzsākšanu paziņošanas Basku valdība informēja Komisiju, ka tā ir apturējusi līguma izpildi. Tajā pašā laikā P & O veica ilgstošu saraksti ar Komisiju pasākuma pārbaudes administratīvās procedūras laikā, lai definētu līguma veidu, kas, nepārkāpjot Kopienu noteikumus atbalsta jomā, varētu tikt noslēgts starp jūras pārvadājumu sabiedrību un valsts iestādēm.
11. Šajā kontekstā P & O ar 1995. gada 27. marta vēstuli (turpmāk tekstā – “1995. gada 27. marta vēstule”), kas bija adresēta kādam Komisijas ģenerāldirektorāta (ĢD) “Transports” ierēdnim (6), nosūtīja jaunu līgumu (turpmāk tekstā – “jaunais līgums” vai “apstrīdētais pasākums”), kas 1995. gada 7. martā bija noslēgts starp Diputación un P & O. Saskaņā ar šo līgumu, kas bija spēkā laikposmā no 1995. līdz 1998. gadam, Diputación apņēmās iegādāties kopumā 46 500 ceļojuma kuponus, kas izmantojami jūras līnijā Bilbao–Portsmuta, ko apkalpo P & O, un tajā bija noteikta finansiālā atlīdzība, kā arī citi ar šo iegādi saistītie nosacījumi.
12. 1995. gada 7. jūnijā Komisija pieņēma lēmumu izbeigt 1993. gada 29. septembrī uzsākto procedūru (7) (turpmāk tekstā – “1995. gada 7. jūnija lēmums”), norādot, ka jaunais līgums ietvēra vairākus grozījumus salīdzinājumā ar iepriekšējo redakciju. It īpaši tajā bija paredzēts, ka Basku valdība vairs nav šī līguma puse, ka ceļojuma kuponu cena tiks noteikta atbilstoši jauniem parametriem un tādējādi būs zemāka nekā sākotnējā līgumā paredzētā un ka daudzi citi sākotnējā līguma punkti – attiecībā uz kuriem Komisija iepriekš bija paudusi iebildumus – jaunajā līgumā vairs nav ietverti. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Komisija tādējādi atzina, ka jaunais līgums nav uzskatāms par valsts atbalstu.
13. Tomēr BAI kā P & O konkurente un sūdzības iesniedzēja attiecībā uz atbalstu nekavējoties pārsūdzēja šo lēmumu Pirmās instances tiesā, un Spānijas Karaliste un P & O iestājās lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
14. Ar 1999. gada 28. janvāra spriedumu lietā T‑14/96 BAI/Komisija (8) Pirmās instances tiesa atcēla 1995. gada 7. jūnija lēmumu, pamatojoties uz to, ka jaunais līgums nav uzskatāms par parastu komercdarījumu un ka Komisija līdz ar to ir veikusi kļūdainu šī līguma novērtējumu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu.
15. It īpaši Pirmās instances tiesa atzīmēja, ka kopējā summa, ko valsts iestāde samaksāja P & O, pamatojoties uz jauno līgumu, ne tikai nebija samazinājusies salīdzinājumā ar sākotnējā līgumā paredzēto summu, bet bija pat nedaudz augstāka. Būtībā, neskatoties uz references vienības cenas samazināšanu, kopējais iegādāto ceļojuma kuponu skaits bija ievērojami pieaudzis (46 500 ceļojuma kuponu sākotnēji paredzēto 26 000 vietā). Papildus tam Pirmās instances tiesa norādīja, ka iegādāto ceļojuma kuponu skaits nebija noteikts, ņemot vērā pircēja reālās vajadzības. Visbeidzot, šis kuponu skaita pieaugums neradīja P & O nekādas papildu izmaksas, jo tos varēja izmantot tikai ārpus pieprasītās sezonas. Pirmās instances tiesa no tā secināja, ka jaunā līguma ietekme uz konkurenci būtībā bija tāda pati kā sākotnējā līguma radītā ietekme (9).
16. Ņemot vērā šo spriedumu, Komisija 1999. gada 26. maijā (10) nolēma uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz jauno līgumu. Pēc Komisijas domām, Basku iestādes būtībā bija mākslīgi paaugstinājušas no P & O iegādājamo kuponu skaitu, lai kompensētu to cenas samazinājumu un tādējādi saglabātu jūras pārvadājumu sabiedrībai piešķirto publisko finanšu atbalstu tādā pašā līmenī, kāds bija paredzēts sākotnējā līgumā.
17. Ar apstrīdēto lēmumu (11), kas pieņemts šīs procedūras noslēgumā, Komisija atzina, ka jaunais līgums ir uzskatāms par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu (1. pants), un līdz ar to uzlika Spānijas Republikai pienākumu atgūt jau izmaksātās summas (2. pants).
Process Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums
18. Iepriekš minēto lēmumu Pirmās instances tiesā apstrīdēja gan Diputación, gan P & O; bet, lai gan P & O lūdza tikai atcelt Spānijas Karalistei adresēto rīkojumu atgūt jau izmaksāto atbalstu, Diputación lūdza pilnībā atcelt lēmumu.
19. Pamatojot savu uzskatu, ka līgums, kuru Komisija nebija atbalstījusi, bija tiesisks, abas prasītājas vispirms norādīja, ka atbalsta saņēmēja par strīdīgo atbalstu bija pienācīgi paziņojusi Komisijai ar 1995. gada 27. marta vēstuli.
20. Saistībā ar lietas būtību prasītājas izvirzīja virkni prasības pamatu gan attiecībā uz lēmuma materiālajiem elementiem, gan attiecībā uz trūkumiem, kas, pēc to domām, radušies administratīvās procedūras laikā, kas norisinājās Komisijas dienestos. Šie iebildumi galvenokārt attiecās uz šādiem jautājumiem: a) strīdīgā pasākuma atzīšana par valsts atbalstu; b) tiesību uz īpašumu un EKL 295. panta pārkāpums; c) EKL 87. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā izņēmuma nepiemērošana; d) ar EK līgumu un Regulu Nr. 659/1999 ieviesto procesuālo noteikumu neievērošana, it īpaši attiecībā uz papildu informācijas nepieprasīšanu no valsts iestādēm; e) tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu pārkāpums; f) EKL 88. panta pārkāpums tiktāl, ciktāl atbalsts bija jāatzīst par atļautu netiešā veidā; g) pamatojuma atbilstoši EKL 253. pantam nepietiekamība vai neesamība.
21. Komisija savukārt ir ne tikai apstrīdējusi visu šo prasības pamatu pamatotību, bet arī norādījusi uz pamata, kas attiecas uz strīdīgā pasākuma atzīšanu par valsts atbalstu, nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka tas ir pretējs res judicata principam, kas ir piemērojams spriedumam lietā BAI/Komisija.
22. Pirmās instances tiesa atzina prasības par pieņemamām, bet noraidīja visus P & O un Diputación izvirzītos prasības pamatus, pamatojoties uz apsvērumiem, ko es turpmāk īsumā atspoguļošu tajā kārtībā, kādu pārsūdzētajā spriedumā ir ievērojusi Pirmās instances tiesa.
23. Vispirms Pirmās instances tiesa atzina, ka jaunais līgums nebija noslēgts atbilstoši EKL 88. panta 3. punktā paredzētajai procedūrai un ka tādēļ tas ir atzīstams par prettiesisku.
24. Šajā kontekstā tā noraidīja prasītāju argumentus, saskaņā ar kuriem jaunais līgums ir uzskatāms par jaunu atbalstu un tādējādi atbalsta saņēmēja par to bija pienācīgi paziņojusi Komisijai. Pēc Pirmās instances tiesas domām, šī līguma paziņošanu Komisijai, ko veica saņēmējas advokāti, nekādā ziņā nevar uzskatīt par formālu paziņojumu par jaunu atbalstu EK līguma izpratnē (12).
25. Katrā ziņā, pēc Pirmās instances tiesas domām, jaunais pasākums nebija jauns atbalsts, kas atšķirtos no sākotnēji piešķirtā atbalsta (par kuru netika paziņots), jo tajā izdarītie grozījumi neietekmēja tā būtību. Tā kā sākotnējais līgums un jaunais līgums tādējādi ir atzīstami par vienu un to pašu atbalstu, kas piešķirts un ieviests 1992. gadā un kurā vēlāk izdarīti grozījumi, tas, ka par pirmo līgumu netika paziņots, ir ietekmējis arī otrā līguma tiesiskumu.
26. Tālāk, runājot par strīdīgā pasākuma atzīšanu par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, Pirmās instances tiesa vispirms noraidīja iepriekš minēto iebildumu par nepieņemamību, ko bija izvirzījusi Komisija, norādot, ka uz res judicata principu saistībā ar iepriekš pieņemtu spriedumu var atsaukties tikai tad, ja prasība, kas ir bijusi šī sprieduma pamatā, ir bijusi starp vieniem un tiem pašiem lietas dalībniekiem, attiecas uz vienu un to pašu priekšmetu un ir balstīta uz vienu un to pašu prasības pamatu. Šajā lietā visi šie nosacījumi nav izpildīti (13).
27. Savukārt saistībā ar lietu pēc būtības Komisijas argumentācija ir tikusi apstiprināta.
28. Būtībā Pirmās instances tiesa vispirms atzina, ka daudzi apstākļi liecināja par to, ka Diputación nebija noslēgusi jauno līgumu, lai apmierinātu tās patiesās vajadzības. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka “tikai ar to vien, ka dalībvalsts iegādājas preces un pakalpojumus ar tirgū pastāvošajiem nosacījumiem, nepietiek, lai šī darbība būtu atzīstama par komercdarījumu, kas veikts ar tādiem nosacījumiem, kuriem būtu piekritis arī privātais investors [..], ja izrādās, ka valstij nebija faktiskas vajadzības pēc šīm precēm un pakalpojumiem [..]. Tas, ka dalībvalstij ir jāpierāda, ka tās veiktā preču vai pakalpojumu iegāde ir uzskatāma par parastu komercdarījumu, vēl jo vairāk ir nepieciešams tad, ja – kā tas ir šajā gadījumā – uzņēmuma izvēles pamatā nav bijusi atklāta konkursa procedūra, par kuru tika pietiekamā apmērā izplatīta informācija [..]” (14). Tā kā šajā gadījumā šāda vajadzība netika pierādīta, Komisija varēja pamatoti secināt, ka jaunais līgums varēja piešķirt ekonomiska rakstura priekšrocības P & O (15).
29. Pēc Pirmās instances tiesas domām, Komisija turklāt ir pareizi norādījusi, ka strīdīgajam pasākumam ir varbūtēja konkurenci izkropļojoša ietekme, kā arī iespējama ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (16).
30. Attiecībā uz piedēvēto tiesību uz īpašumu, kas paredzētas EKL 295. pantā, pārkāpumu Diputación bija norādījusi, ka apstrīdētais lēmums ir uzskatāms par nepamatotu tās spējas noslēgt līgumus ierobežojumu un atņēma tai tiesības uz īpašumu attiecībā uz ceļojuma kuponiem, ko tā bija likumīgi iegādājusies. Tomēr Pirmās instances tiesa atbildēja, ka EKL 295. panta mērķis nav atļaut dalībvalstīs pastāvošajām īpašuma tiesību sistēmām izvairīties no Līguma pamatnoteikumu piemērošanas un ka līdz ar to tas nevar ierobežot valsts atbalsta jēdziena EKL 87. panta 1. punkta izpratnē piemērojamību (17).
31. Pirmās instances tiesa tāpat arī uzskatīja, ka strīdīgais pasākums nevarēja tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu, pamatojoties uz EKL 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu, jo atbalsts netika piešķirts individuāliem patērētājiem un bez diskriminācijas saistībā ar pakalpojumu izcelsmes vietu, bet nāca par labu vienīgi P & O (18).
32. Saistībā ar iespējamo procesuālo noteikumu pārkāpumu Pirmās instances tiesa nepiekrita Diputación iebildumam, saskaņā ar kuru Komisija nebija pieprasījusi Spānijas iestādēm visus lēmuma pieņemšanai nepieciešamos paskaidrojumus vai izskaidrojumus. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka šis iebildums ir pamatots ar kļūdainu apstrīdētā lēmuma interpretāciju tādā nozīmē, ka Diputación apstrīdētās rindkopas neliecināja par īstenu informācijas nepietiekamību, bet drīzāk atklāja citādu novērtējumu, ko Komisija veica attiecībā uz Spānijas iestāžu iesniegtajiem pierādījumiem administratīvās procedūras gaitā (19).
33. Pēc tam Pirmās instances tiesa izskatīja un noraidīja abu prasītāju izvirzītos argumentus par iespējamo tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principa pārkāpumu saistībā ar apstrīdētajā lēmumā ietverto rīkojumu par atbalsta atmaksu.
34. Attiecībā uz iespējamo tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu Pirmās instances tiesa vispirms norādīja, ka a priori nevar izslēgt nelikumīga atbalsta saņēmēja iespēju atsaukties uz ārkārtas apstākļiem, uz kuriem tas varēja balstīt savu paļāvību par šī atbalsta likumību. Tomēr iestādes, kas bija piešķīrušas šo atbalstu, pārkāpjot pienākumu paziņot par to, nevar atsaukties uz saņēmēja tiesisko paļāvību, lai izvairītos no negatīva Komisijas lēmuma. Taču tas ir tieši tas, ko nelikumīgi izdarīja Diputación (20).
35. Papildus tam Pirmās instances tiesa arī atzina, ka, neskatoties uz to, ka Komisija sākumā bija pieņēmusi pozitīvu lēmumu, P & O nebija izvirzījusi nevienu ārkārtas apstākli, kas varētu tai radīt tiesisko paļāvību. Ja tiktu uzskatīts, ka iepriekšējs pozitīvs Komisijas lēmums atbalsta jomā – lēmums, kas ir apstrīdēts EKL 230. pantā norādītajos prasības celšanas termiņos un kuru ir atcēlusi Kopienu tiesa – automātiski nepieļauj nelikumīga atbalsta atgūšanu, tiktu atņemta lietderīgā iedarbība šādu lēmumu kontrolei, kuru veic Kopienu tiesa. Atsaucoties uz spriedumu, ko Eiropas Kopienu Tiesa ir pieņēmusi 1997. gada 14. janvārī lietā Spānija/Komisija (21), Pirmās instances tiesa it īpaši norādīja, ka saņēmēja konkurentiem tiktu liegtas efektīvas pārsūdzības tiesības attiecībā uz tiem nelabvēlīgiem Komisijas lēmumiem (22). Līdz ar to P & O izvirzītie argumenti par tai radušos tiesisko paļāvību tāpat tika noraidīti.
36. Saistībā ar iespējamo labas pārvaldes principa pārkāpumu Pirmās instances tiesa atzīmēja, ka ar šo prasības pamatu prasītāja ir izteikusi kritiku attiecībā uz Komisijas rīcību lietas izmeklēšanas laikā, lai gan patiesībā tā vēlējās apstrīdēt atbalsta atzīšanu par nelikumīgu. Līdz ar to tiesa noraidīja šo prasības pamatu, atsaucoties uz šajā pašā spriedumā veikto analīzi saistībā ar šo jautājumu (23).
37. Pēc tam, izskatot prasības pamatu attiecībā uz EKL 88. panta pārkāpumu, Pirmās instances tiesa nepiekrita Diputación izvirzītajam argumentam, saskaņā ar kuru tas, ka divu mēnešu laikā pēc sprieduma lietā BAI/Komisija pasludināšanas netika uzsākta EKL 88. pantā paredzētā procedūra attiecībā uz strīdīgo pasākumu, ļāva tai uzskatīt, ka atbalsts ir ticis atļauts netiešā veidā. Pirmās instances tiesa balstījās uz judikatūru lietā Lorenz (24), lai secinātu, ka tajā paredzētie piemērošanas nosacījumi šajā lietā nav izpildīti (25).
38. Visbeidzot, Pirmās instances tiesa arī atzina par acīmredzami nepamatotu P & O izvirzīto apgalvojumu par nepietiekamo pamatojumu (26).
Process Tiesā
39. Apelācijas sūdzībās, kas iesniegtas attiecīgi 2003. gada 17. oktobrī un 2003. gada 10. novembrī, P & O (lieta C‑442/03 P) un Diputación (lieta C‑471/03 P) apstrīd Pirmās instances tiesas izdarītos secinājumus. P & O lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai, lai tā pieņemtu jaunu nolēmumu par apstrīdētā lēmuma 2. pantu. Diputación savukārt lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un, ja lietas apstākļi to atļauj, pašai izlemt lietu pēc būtības, atceļot apstrīdēto lēmumu (vai pakārtoti – atceļot tikai tā 2. pantu). Pretējā gadījumā Diputación lūdz, atceļot pirmās instances tiesas spriedumu, nodot lietu atpakaļ Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesai.
40. Komisija, kas šajās divās lietās ir atbildētāja, iebilst pret šiem lūgumiem, lūdzot Tiesu noraidīt prasības un piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Papildus tam ir jāpiebilst, ka Diputación tika atļauts iestāties P & O ierosinātajā apelācijas tiesvedībā tās prasījumu atbalstam un – vienlaicīgi – ka P & O iestājās lietā Diputación prasījumu atbalstam tās uzsāktajā apelācijas tiesvedībā.
41. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 7. jūnija rīkojumu abas minētās lietas tika apvienotas mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai. Lietas dalībnieku apsvērumi tika uzklausīti tiesas sēdē 2005. gada 22. septembrī.
III – Juridiskais vērtējums
Ievads
42. Prasītājas ir izvirzījušas vairākus pamatus pārsūdzētā sprieduma atcelšanai, kuriem es detalizētāk pievērsīšos vēlāk. Pirms tam man ir jāpauž sava nostāja attiecībā uz Komisijas izteiktajām šaubām par Diputación iesniegtās apelācijas sūdzības pieņemamību, kuras vēlāk tiesas sēdē tika precizētas un atzītas par formālu iebildumu par nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka minētā apelācijas sūdzība tika iesniegta novēloti.
Par Diputación iesniegtās apelācijas sūdzības iespējami novēloto raksturu
43. Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka savā apelācijas sūdzībā Diputación nav norādījusi savu adresi Luksemburgā, bet savu advokātu atrašanās vietā Bilbao (Spānija) un ir piekritusi saņemt dokumentus pa faksu. Ņemot to vērā, vēlos atgādināt, ka pārsūdzētais spriedums tika pasludināts 2003. gada 5. augustā un ka tajā pašā dienā Diputación publicēja preses paziņojumu, kurā publiski paziņoja par savu nodomu pārsūdzēt minēto spriedumu. Turklāt pēc sprieduma pasludināšanas un atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem Pirmās instances tiesas kanceleja ierakstītā sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu nosūtīja autentisku teksta eksemplāru Diputación, kas tika iesniegts Luksemburgas pasta nodaļā 2003. gada 11. augustā. Tomēr no paziņojuma par saņemšanu izriet, ka sūtījums tika nogādāts prasītājas izvēlētajā vietā tikai 2003. gada 1. septembrī. Diputación līdz ar to uzskatīja, ka termiņš tās apelācijas sūdzības iesniegšanai sākas šajā datumā; līdz ar to tā tika iesniegta 2003. gada 10. novembrī. Savukārt Komisijai un P & O nosūtītie pārsūdzētā sprieduma eksemplāri tika saņemti attiecīgi 2003. gada 13. un 14. augustā, kā rezultātā P & O apelācijas sūdzība, kā mēs to redzējām, tika iesniegta 2003. gada 17. oktobrī.
44. Ņemot to vērā, Komisija iebilst, ka atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 100. panta 2. punkta otrai daļai (27)Diputación apelācijas sūdzība ir iesniegta novēloti.
45. Pēc tās domām, ja esmu pareizi sapratis, patiesībai atbilst tas, ka šā noteikuma pēdējā teikumā vienlaicīgi ir ietverts pieņēmums, ka dokumentu par izsniegtu uzskata desmitajā dienā pēc ierakstītā sūtījuma iesniegšanas Luksemburgas pasta dienestiem, un izņēmums no šī pieņēmuma (“izņemot gadījumus, kad ar paziņojumu par saņemšanu pierāda [..]”). Tomēr šis izņēmums ir spēkā tikai tad, ja dokumenta patiesais saņemšanas datums ir pirms datuma, no kura sākas iepriekš minētā pieņēmuma termiņš. Pretējā gadījumā varētu rasties tiesiskās nedrošības situācija, jo sūtījuma adresāts varētu uz nenoteiktu laiku atlikt sūtījuma izņemšanu un tādējādi arī brīdi, no kura sākas apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš.
46. Komisija it īpaši uzskata, ka šajā gadījumā bija acīmredzams, ka Diputación jau krietni pirms 2003. gada 1. septembra bija zināms par pārsūdzēto spriedumu. To turklāt apstiprina gan Diputación publicētais paziņojums presei tajā pašā dienā, kad tika pasludināts spriedums, gan arī iespēja iepazīties ar sprieduma tekstu internetā. Līdz ar to prasītāja nav izpildījusi rūpības pienākumu, kas jāievēro tiesvedības pusēm, ar nodomu atliekot sūtījuma izņemšanu (un tādējādi paziņojuma par saņemšanu parakstīšanu) tādā veidā, lai iegūtu garāku pārsūdzības termiņu.
47. Diputación no savas puses atbild, ka tās apelācijas sūdzība tika iesniegta noteiktajā termiņā, ņemot vērā sprieduma eksemplāra faktisko saņemšanas datumu un parasto pārsūdzības termiņu (divi mēneši), kā arī papildu dienas, kas piešķirtas prasītājas norādītās adreses attāluma dēļ. Šim nolūkam prasītāja atsaucas uz Pirmās instances tiesas reglamenta 100. panta 2. punkta otrās daļas pēdējo teikumu, kas, pēc prasītājas domām, dod priekšroku dokumenta saņemšanas faktiskajam datumam, nevis prezumētajam saņemšanas datumam.
48. No savas puses vispirms vēlos atgādināt, ka 100. panta 2. punkta pirmā daļa reglamentē tikai tādu dokumentu izsniegšanas kārtību, kurus principā var nosūtīt pa faksu vai ar citu tehnisku sakaru līdzekļu palīdzību, tomēr tieši izslēdzot no šīs izsniegšanas kārtības Pirmās instances tiesas spriedumus un rīkojumus.
49. Kā mēs jau redzējām, šī noteikuma otrajā daļā (uz kuru atsaucas gan prasītāja, gan Komisija) ir paredzēts, ka gadījumos, ja – tostarp – “dokumenta veida [..]” (spriedums vai rīkojums) dēļ nosūtīšana, izmantojot faksu vai citus tehniskos sakaru līdzekļus, nav iespējama, dokumentu izsniedz saskaņā ar 100. panta 1. punktā noteikto procedūru, proti, ierakstītā sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu, tai pat laikā informējot par to adresātu ar faksa vai citu tehnisku sakaru līdzekļu palīdzību. Kad tas ir izdarīts, tiek uzskatīts, ka ierakstītais sūtījums ir izsniegts tā saņēmējam desmitajā dienā pēc ierakstītā sūtījuma iesniegšanas Luksemburgas pastā (ja adresāts nav norādījis izsniegšanas adresi šajā valstī), izņemot gadījumus, kad ar paziņojumu par saņemšanu pierāda, ka sūtījums ir saņemts citā dienā.
50. Līdz ar to Pirmās instances tiesas reglamenta 100. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētā prezumpcija ir jāatzīst par atšķirīgu no minētā reglamenta 44. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētās prezumpcijas, saskaņā ar kuru par pienācīgi notikušu dokumentu izsniegšanu uzskata ierakstītā sūtījuma iesniegšanu Luksemburgas pasta iestādē (28).
51. Būtībā pirmais no minētajiem noteikumiem ir piemērojams gadījumā, kad, neskatoties uz piekrišanu saņemt procesuālos dokumentus pa faksu vai ar citu tehnisko līdzekļu palīdzību, dokumentu izsniegšana nevar notikt tostarp dokumenta veida dēļ (spriedums vai rīkojums) (29). Savukārt otrais noteikums ir piemērojams gadījumā, ja prasītājs nav ievērojis 44. panta 2. punkta pirmajā un otrajā daļā norādītos formālos nosacījumus, t.i., ja prasītājs nav norādījis adresi Luksemburgā un nav piekritis saņemt šos procesuālos dokumentus pa faksu vai ar citu tehnisko līdzekļu palīdzību (30).
52. Šajā gadījumā, kā mēs to jau redzējām, Diputación nebija norādījusi adresi Luksemburgā, bet bija piekritusi saņemt procesuālos dokumentus pa faksu vai ar citu tehnisko līdzekļu palīdzību. Piemērojamais noteikums līdz ar to ir 100. panta 2. punkta otrā daļa.
53. Ņemot vērā šo precizējumu, vēl ir jānosaka atbilstoši šim nosacījumam, kādos apstākļos ir iespējams izvairīties no prezumpcijas, saskaņā ar kuru ierakstītais sūtījums tika izsniegts desmitajā dienā pēc tā iesniegšanas Luksemburgas pasta iestādē, proti, vai šī prezumpcija ir izslēdzama vienmēr, kad ar paziņojumu par saņemšanu apliecina, ka minētā saņemšana ir notikusi citā datumā (kā to apgalvo prasītāja), vai tikai tad, ja šis datums ir bijis pirms tā datuma, kas izriet no minētās prezumpcijas (kā to norāda Komisija).
54. No šiem diviem apgalvojumiem vispārliecinošākā, manuprāt, neapšaubāmi ir Diputación izvirzītā tēze. Pirmkārt, tā šķiet atbilstošāka iepriekš minētā noteikuma redakcijai, kas nekādā veidā neapstiprina Komisijas secinājumus. Turklāt un vispārīgāk ir jānorāda – tā kā piemērojamie procesuālie noteikumi piešķir prasītājam noteiktu termiņu, tam ir tiesības to pilnībā izmantot, izņemot tiešas atkāpes šajā sakarā. Būtībā pārsūdzības termiņu noteikšana ir saistīta arī ar tiesību uz aizstāvību aizsardzību; līdz ar to, lai varētu ieteikt tādus risinājuma veidus, kas var ierobežot šīs tiesības, būtu nepieciešams stipri nopietnāks juridiskais pamats nekā netiešs un turklāt atvasinātā veidā izdarīts secinājums no tāda teikuma, kura redakcija ir pilnīgi cita.
55. Katrā ziņā, pamatojoties uz vispārīgajiem principiem, uzskatu, ka, pat ja šajā jautājumā vēl pastāv zināmas neskaidrības, tās nevar nodarīt kaitējumu prasītājai un tās tiesībām uz aizstāvību un ka līdz ar to priekšroka ir jādod tādai interpretācijai, kas labāk aizsargā šīs tiesības.
56. Tādēļ es uzskatu, ka Diputación apelācijas sūdzība ir atzīstama par iesniegtu noteiktajā termiņā un līdz ar to tā ir pieņemama.
Par apelācijas sūdzības pamatiem
57. Ņemot vērā šos precizējumus, attiecībā uz lietas būtību vispirms ir jānorāda, ka P & O ir izvirzījusi septiņus pamatus un Diputación – deviņus, kas daļēji pārklājas. Tādēļ tiktāl, ciktāl iespējams, es tos izskatīšu kopā.
58. Vispirms izskatīšu pamatus attiecībā uz strīdīgā pasākuma atzīšanu par atbalstu (A), pēc tam tos pamatus, kas skar iespējami kļūdaino EKL 88. panta 3. punkta interpretāciju (B), un, visbeidzot, tos pamatus, kas attiecas uz kļūdām tiesību piemērošanā, ko, iespējams, pieļāvusi Pirmās instances tiesa (C).
A – Pamati attiecībā uz pasākumam piemītošo atbalsta raksturu
59. Diputación izvirza vairākus iebildumus, lai vispirms apstrīdētu visus Pirmās instances tiesas izteiktos apgalvojumus, kas apstiprina apstrīdētajā lēmumā izdarītos secinājumus tiktāl, ciktāl tajā jaunais līgums ir atzīts par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
1) Par šo pamatu pieņemamību
60. Tomēr, pirms tiek izskatīti attiecīgie iebildumi par lietas būtību, ir jāizklīdina zināmas šaubas par to pieņemamību.
61. It īpaši ir jāpārbauda, vai attiecīgā pasākuma atzīšanu par atbalstu vēl ir iespējams apstrīdēt Kopienu tiesā. Spriedumā lietā BAI/Komisija Pirmās instances tiesa jau zināmā mērā pauda savu nostāju par šo pasākumu, atceļot 1995. gada 7. jūnija lēmumu, kas to bija apstiprinājis. Tā kā lietas dalībnieki to vēlāk nebija apstrīdējuši, šis spriedums stājās spēkā un kļuva par res judicata. Līdz ar to var rasties jautājums, vai ar Diputación vēršanos Pirmās instances tiesā tiek netieši apstrīdēts spriedums lietā BAI/Komisija, pārkāpjot res judicata principu.
62. Patiesību sakot, Komisija bija formāli izvirzījusi šo iebildumu Pirmās instances tiesā, taču bez panākumiem, jo Pirmās instances tiesa atzina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai “res judicata spēks, kas piemīt kādam spriedumam, var radīt šķērsli prasības pieņemamībai, ja prasība, kas bija pamatā attiecīgajam spriedumam, attiecās uz vieniem un tiem pašiem lietas dalībniekiem, vienu un to pašu priekšmetu un bija balstīta uz vienu un to pašu pamatu” (31). Šajā gadījumā tieši pretēji Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Diputación celtā prasība bija vērsta pret citu pasākumu nekā to, kas bija pamatā spriedumam lietā BAI/Komisija (proti, attiecīgi apstrīdētais lēmums un 1995. gada 7. jūnija lēmums); papildus tam strīds nebija starp vieniem un tiem pašiem lietas dalībniekiem, kas bija iesaistīti lietā BAI/Komisija, jo Diputación nepiedalījās šajā pēdējā minētajā lietā (32).
63. Komisija šo izņēmumu nebija izvirzījusi šīs apelācijas ietvaros, kaut arī lietas dalībnieki bija uzaicināti iesniegt savus apsvērumus par šo jautājumu un tie tiesas sēdē izklāstīja savus (pretējos) apsvērumus par šo jautājumu.
64. Tomēr, neskatoties uz to, ka kāds no lietas dalībniekiem nav izvirzījis formālu izņēmumu, es uzskatu, ka nekas neliedz Tiesai pārbaudīt, vai šajā gadījumā ir ticis pārkāpts res judicata princips. Manuprāt, neskatoties uz to, ka juridiskajos tekstos nekas nav paredzēts par šo jautājumu (33), Tiesa apelācijas sūdzības ietvaros var pati pēc savas ierosmes apsvērt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam saistībā ar Pirmās instances tiesas spriedumu.
65. Turklāt ir jānorāda, ka tās pilnvaras šajā jautājumā ir nepārprotami apstiprinātas ar Tiesas judikatūru un pilnībā pamatotas ar ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumiem lietā Salzgitter/Komisija, un es turpmāk tikai atsaukšos uz minētajos secinājumos ietverto argumentāciju (34).
66. Papildus tam man tāpat nešķiet apšaubāmi, ka res judicata principa ievērošana ir atzīstama par vienu no absolūtiem šķēršļiem tiesas procesam, ko Tiesa var izvirzīt pēc savas ierosmes jebkurā brīdī. Būtībā šai gadījumā runa ir par Kopienu (un ne tikai Kopienu) tiesiskās kārtības pamatprincipu, kura ievērošana ir jānodrošina ne tikai lietas dalībnieku interesēs, bet arī vispārējās interesēs (35).
67. Ņemot vērā šo precizējumu, ir jāpārbauda, vai šajā lietā iepriekš minētais iebildums ir pamatots un vai līdz ar to, atzīstot prasību par pieņemamu pirmajā instancē un no jauna pieņemot nolēmumu par to, vai strīdīgais pasākums ir uzskatāms par atbalstu, Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi res judicata principu saistībā ar spriedumu lietā BAI/Komisija.
68. Šajā kontekstā es vispirms vēlos atgādināt, ka Pirmās instances tiesa kā pirmā instance noraidīja Komisijas izvirzīto iebildumu, nolemjot, ka Tiesas judikatūrā paredzētie nosacījumi, kas nepieciešami, lai varētu atsaukties uz res judicata principu, nav izpildīti. It īpaši tā nepiekrita tam, ka abas lietas attiecas uz vieniem un tiem pašiem lietas dalībniekiem un priekšmetu.
69. Runājot par pirmo aspektu, vēlos atzīmēt, ka lietā BAI/Komisija Diputación patiešām nepiedalījās un ka attiecīgās sabiedriskās intereses aizstāvēja Spānijas valdība kā persona, kas iestājusies lietā Komisijas – tātad atbildētājas – atbalstam. Līdz ar to varētu apgalvot, ka, kaut arī patiesībai atbilst tas, ka abās lietās runa ir par vienas un tās pašas valsts publiskajām iestādēm, kas Pirmās instances tiesā aizstāvēja tās organizācijas nostāju, kas bija piešķīrusi atbalstu, no tā tomēr neizriet, ka pastāv atšķirīgi tiesību subjekti. Man tomēr jāatzīstas, ka es neesmu pārliecināts par to, ka šim iebildumam patiešām ir noteicoša nozīme, it īpaši, ja atšķirība, uz kuru es tikko norādīju, bija pamatota ar iespējamiem ierobežojumiem Diputación spējai celt prasību pirmajā tiesas procesā.
70. Tādējādi man šķiet, ka noteicoša nozīme ir otrā nosacījuma pārbaudei. Patiesību sakot, rezultāts varētu šķist acīmredzams, jo apstrīdētie lēmumi abās lietās formāli bija dažādi dokumenti. Tomēr es domāju, ka šis jautājums ir daudz sarežģītāks.
71. Būtībā ir jāatceras, ka jēdzienu “viens un tas pats priekšmets” “nevar ierobežot tā, ka tas nozīmē divas pilnīgi identiskas prasības” (36), un it īpaši šajā lietā to nevar ierobežot ar apstrīdētā akta identitāti, jo jautājums drīzāk ir nevis par šo identitāti, bet gan par tiesai uzdotā tiesību jautājuma identitāti. Tieši uz šo pēdējo attieksies spriedums un res judicata princips.
72. Tas turklāt ir arī viens no iemesliem, kādēļ Tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, kad tā atbilstoši EKL 233. pantam pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, “lai izpildītu [sprieduma, ar kuru tiek atcelts kāds tiesību akts] prasības un lai to pilnībā izpildītu, [Komisijai] ir jāievēro ne tikai sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, pamatojoties uz kuriem, tā ir pieņēmusi spriedumu un kas ir tā nepieciešamais pamatojums [..]. Būtībā tieši šie motīvi ir tie, kas [..] parāda precīzos rezolutīvajā daļā konstatētās nelikumības iemeslus un kas attiecīgajai iestādei ir jāņem vērā, aizstājot atcelto pasākumu” (37).
73. Tomēr abās šeit izskatītajās lietās strīdīgais jautājums būtībā ir identisks. Būtībā, kaut arī patiesībai atbilst tas, ka tāpat kā lietā BAI/Komisija jaunais strīds bija par konkrētā pasākuma (kas katrā no abām lietām ir atšķirīgs) spēkā esamību, kas bija jāizvērtē tiesai, patiesais strīdīgais tiesību jautājums šajās divās lietās – uz ko, manuprāt, attiecās res judicata princips – bija saistīts ar novērtējumu, ko Komisija bija sniegusi attiecībā uz strīdīgo pasākumu, ņemot vērā EKL 87. panta 1. punktu, lai katrā no šīm divām lietām noteiktu, vai līgums bija uzskatāms par valsts atbalstu vai nē.
74. Tieši šī novērtējuma dēļ pasākums tika atcelts ar spriedumu lietā BAI/Komisija, un šī lēmuma pamatā esošajam juridiskajam pamatojumam principā bija jābūt saistošam Pirmās instances tiesai arī turpmākajās tiesvedībās, kad tai tiek lūgts pieņemt nolēmumu par kādu lēmumu (“jaunais līgums”), kurā ir tieši pārņemti spriedumā lietā BAI/Komisija paustie apsvērumi.
75. Ņemot vērā iepriekš minēto, tomēr ir jānorāda, ka pēc sprieduma lietā BAI/Komisija Komisija nav tikai atspoguļojusi to pašu pasākumu, pievienojot jaunu pamatojumu, kas atbilst minētajam spriedumam. Komisija uzsāka EKL 88. panta 3. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz strīdīgo pasākumu, “lai ļautu attiecīgajām personām paust savus apsvērumus par Komisijas plānoto nostāju [attiecībā uz līgumu], ņemot vērā Pirmās instances tiesas spriedumu” (38). Būtībā, kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma formulējuma, šīs procedūras laikā P & O, Basku iestādes un BAI iesniedza savus apsvērumus un papildu informāciju par strīdīgo pasākumu (39).
76. Neskatoties uz apmēru, kādā Komisijai bija jāievēro spriedums lietā BAI/Komisija, tā acīmredzami nevarēja rūpīgi nepārbaudīt iespējamos jaunos vai papildu faktus, uz kuriem norādīja procedūras dalībnieki (piemēram, jaunos pasākuma grozījumus, atbilstošo ekonomisko un/vai juridisko apstākļu maiņu utt.), kas ir fakti, kas acīmredzamu iemeslu dēļ nav ņemti vērā attiecīgajā spriedumā un kas tomēr varēja novirzīt citā virzienā Komisijas galīgo vērtējumu.
77. Tomēr, ja iepriekš minētās formālās izmeklēšanas laikā lietas dalībnieki bija norādījuši uz jauniem apstākļiem (40) un Komisija bija ņēmusi tos vērā (41), Pirmās instances tiesa nevarēja neņemt tos vērā un atteikties atkārtoti izskatīt jautājumu. Tas tā ir, pat neskatoties uz sprieduma lietā BAI/Komisija radīto precedentu, jo, kā Tiesa to ir vairākkārt norādījusi, “[Kopienu tiesas spriedumam] piemītošais res judicata spēks ir saistīts tikai ar faktiskiem un tiesību jautājumiem, kas patiešām vai obligāti bija jāizskata tiesas nolēmumā” (42).
78. Līdz ar to es uzskatu, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā pamatoti bija pārskatījusi strīdīgā pasākuma raksturu. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka cits risinājums šīs tiesvedības dalībniekiem un it īpaši Diputación nozīmētu, ka tiem ir liegta tiesiskā aizsardzība tiktāl, ciktāl Komisijas veiktais lietas dalībnieku norādīto jauno apstākļu novērtējums netiktu pakļauts Kopienu tiesas kontrolei.
79. Tādēļ man šķiet, ka Pirmās instances tiesas šajā jautājumā pieņemtais nolēmums bija pareizs. Līdz ar to iesaku Tiesai atzīt prasītāju izvirzītos attiecīgos prasības pamatus par pieņemamiem.
2) Par lietas būtību
80. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizskata pēc būtības prasības pamati attiecībā uz EKL 87. panta 1. punkta interpretāciju.
81. Šajā sakarā vēlos atgādināt, ka, pēc prasītājas domām, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, interpretējot šos noteikumus, jo:
a) lai novērtētu, vai Spānijas iestādes bija rīkojušās kā privātinvestors, kas darbojas tirgus apstākļos, tā balstījās uz kritēriju par valsts iestāžu iesaistīšanās nepieciešamību, kam nav nekā kopīga ar privātinvestora principu;
b) tā bija kļūdaini nolēmusi, ka Diputación nebija nepieciešamības iegādāties ceļojuma kuponus;
c) tā nepiemēroja sankcijas par to, ka apstrīdētajā lēmumā nebija veikta ar pasākumu piešķirtās priekšrocības ekonomiskā analīze attiecībā uz P & O jau izmaksātajām summām;
d) tā atzina, ka Komisijai nebija jānovērtē valsts pasākuma faktiskā ietekme uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm.
82. Turpmāk pievērsīšos šo iebildumu analīzei.
a) Par valsts iestāžu iesaistīšanās nepieciešamības kritēriju
83. Kā jau iepriekš norādīju, Diputación vispirms apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi EKL 87. panta 1. punktu, uzskatot, ka privātinvestora principa piemērošanai tai bija jāpārbauda, vai šajā gadījumā attiecīgajai valsts iestādei patiešām bija nepieciešamas preces vai pakalpojumi, kurus tā iegādājās.
84. Pēc tās domām, šī principa pareizs novērtējums ietver to, ka ir iespējams pamatoties tikai uz šo preču un pakalpojumu cenu un uz attiecību starp šo cenu un tirgus cenu, kas ir objektīvi pārbaudāma informācija. Kritizētais kritērijs, kuru turklāt nav iespējams atrast Tiesas judikatūrā, tieši pretēji noved pie subjektīvas to iemeslu un motīvu pārbaudes, kas bija pamatā valsts iestāžu iesaistīšanās faktam. Papildus tam tas uzliek pienākumu dalībvalstīm informēt Komisiju par visām to veiktajām preču un pakalpojumu iegādēm un pierādīt to nepieciešamību.
85. Komisija savukārt tieši pretēji uzskata, ka secinājums par to, ka kāda iegāde ir bijusi acīmredzami nelietderīga, ir pilnībā atbilstošs kritērijs privātinvestora principa piemērošanai. Būtībā tādu preču vai pakalpojumu iegāde, kuru nelietderība ir acīmredzama, varētu piešķirt piegādātājam nozīmīgu ekonomisko priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
86. Es vispirms vēlos atgādināt, ka labi zināmais privātinvestora princips ļauj noteikt, vai valsts iesaistīšanās var būt saistīta tikai ar tirgus loģiku un tās mērķis nav piešķirt priekšrocību atsevišķiem uzņēmumiem, radot izkropļojumus kopējā tirgū. Kā zināms, pastāvīgajā Kopienu judikatūrā ir precizēts – lai noteiktu, vai valsts iesaistīšanās ir atzīstama par valsts atbalstu, ir jāizvērtē, vai, pastāvot līdzīgiem apstākļiem, privātinvestors būtu noslēdzis attiecīgo saimniecisko darījumu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā valsts iestāde (43).
87. Nekas nepierāda, ka, lai pienācīgi un pilnā apmērā veiktu šo analīzi, Komisijai ir jākoncentrējas tikai uz preču vai pakalpojumu “pareizo” cenu (vai tirgus cenu), ko samaksājis pircējs – publisko tiesību subjekts, nemaz neņemot vērā termiņus, nosacījumus un citus apstākļus, kādos šī iegāde tika veikta. Man tieši pretēji šķiet, ka tikai visu šo aspektu kopums ļauj konstatēt, vai attiecīgais saimnieciskais darījums ir pareizs vai arī tā mērķis ir piešķirt pārdevējam tādu ekonomisko priekšrocību, ko aizliedz EKL 87. panta 1. punkts. Kopumā privātinvestora principa svarīgs aspekts ir, ka ne (tikai) cena, bet arī viss darījums tā kopumā atbilst tirgus loģikai.
88. Piemēram, ir acīmredzams, ka, pat ja cena prima facie šķiet atbilstam tirgus cenai, valsts iestādes lēmums iegādāties preces ar ievērojami izdevīgākiem samaksas termiņiem (vai citiem nosacījumiem) attiecībā pret piegādātāju, nekā tiem, kas parasti tiek piedāvāti tirgū, būtu pretrunā privātinvestora principam. Runājot par šo lietu, tā tas ir arī tad, ja iegāde ir veikta par tirgus cenu, bet tādā daudzumā, kas ievērojami pārsniedz vajadzības, tādējādi piešķirot piegādātājam nesamērīgu tā apgrozījuma palielinājumu. Būtībā, kā to ir norādījusi Komisija, neviens privātais saimnieciskās darbības subjekts neiegādātos preces vai pakalpojumus, pēc kurām tam nebūtu īstenas vajadzības.
89. Līdz ar to Pirmās instances tiesa, manuprāt, ir pareizi atzinusi, ka “tikai tas fakts vien, ka dalībvalsts iegādājas preces un pakalpojumus ar tirgū pastāvošajiem nosacījumiem, nav pietiekams, lai šo darījumu varētu uzskatīt par tādu komercdarījumu, kas veikts ar nosacījumiem, kuriem būtu piekritis arī privātinvestors, vai, citiem vārdiem sakot, par parastu komercdarījumu, ja izrādās, ka valstij nebija faktiskas vajadzības pēc šīm precēm un pakalpojumiem” (44).
90. Protams, es piekrītu tam, ka ne vienmēr ir viegli objektīvi pārbaudīt, vai valsts iestādēm pastāv vajadzība iegādāties noteiktas preces vai pakalpojumus; tomēr tāpat patiesībai atbilst arī tas, ka, kad vien tas ir iespējams, šādas vajadzības neesamība ir uzskatāma par skaidru norādi, kas var apliecināt, ka attiecīgā iegāde nav uzskatāma par parastu komercdarījumu.
91. Šajā gadījumā, piemēram, Pirmās instances tiesas vērā ņemtie apstākļi (niecīgais izmantoto biļešu skaits, iestāžu atteikums iegādāties ceļojuma kuponus attiecībā uz citiem galamērķiem, kas, iespējams, ir pievilcīgāki nekā vienīgais P & O nodrošinātais ceļojuma maršruts) (45) apstiprina, ka Diputación nebija faktiskas vajadzības iegādāties no P & O tik lielu ceļojuma kuponu skaitu.
92. Runājot par prasītājas norādīto faktu, ka attiecīgais kritērijs uzliek pārmērīgu nastu dalībvalstīm, jo tas paredz pienākumu paziņot Komisijai par visām preču un pakalpojumu iegādēm, es vēlētos iebilst, ka patiesībā paziņošana ir jāveic tikai tad, ja valsts iesaistīšanās īpašu apstākļu dēļ var radīt līgumu noslēgušajiem uzņēmumiem ekonomiska rakstura priekšrocības, ko tie nevarētu saņemt no privāta līgumslēdzēja. Citiem vārdiem sakot, valsts iestādēm katrā konkrētā gadījumā ir jānovērtē, vai līguma pamatā ir tirgū pastāvošie nosacījumi vai nav. Tomēr man nešķiet, ka šis novērtējums atšķirtos no novērtējuma, kas tām jāveic, piemēram, nolemjot izdarīt ieguldījumus kādas sabiedrības kapitālā vai pārdot valstij piederošus aktīvus privātpersonām.
93. Šo apsvērumu dēļ es uzskatu, ka šis prasības pamats ir noraidāms.
b) Par iespējamo nepieciešamību noslēgt līgumu
94. Diputación uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka šajā gadījumā jaunais līgums neatbilda nosacījumam par faktisku nepieciešamību iegādāties ceļojuma kuponus.
95. Tomēr Komisija norāda, ka šis iebildums nav pieņemams, jo tā mērķis ir apstrīdēt Pirmās instances tiesas veikto faktu izvērtējumu.
96. Būtībā saskaņā ar EKL 225. pantu un Tiesas Statūtu 51. pantu apelācijas sūdzības par Pirmās instances tiesas spriedumiem “var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem”, kā rezultātā atbilstoši pastāvīgai judikatūrai “Tiesa [..] nav kompetenta apstrīdēt faktus, nedz arī izskatīt pierādījumus, ko Pirmās instances tiesa ir pieņēmusi šo faktu pamatojumam. Ja šie pierādījumi ir tikuši iegūti likumīgi un ir ievēroti vispārīgie tiesību principi un pierādījumu iegūšanas un pārvaldīšanas jomā piemērojamie procesuālie noteikumi, tikai Pirmās instances tiesas kompetencē ir novērtēt, kāda nozīme ir piešķirama tai iesniegtajai informācijai [..]. Šis novērtējums līdz ar to, izņemot šo elementu sagrozīšanas gadījumu, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei” (46).
97. Man šķiet nepārprotami, ka attiecīgā prasības pamata mērķis ir panākt, lai Tiesa no jauna novērtētu Pirmās instances tiesas konstatētos faktus un tajā izvirzītos pierādījumus attiecībā uz to, ka Diputación nebija nepieciešamības iegādāties tik ievērojamu skaitu biļešu.
98. Vēlos piebilst, ka prasītāja nav arī norādījusi uz faktu sagrozīšanu; katrā ziņā, man šķiet, ka Pirmās instances tiesas šī jautājuma analīzes pamatā ir rūpīga gan prasītāju, gan Komisijas norādītās informācijas pārbaude (47).
99. Šo iemeslu dēļ prasības pamats, manuprāt, ir nepieņemams.
c) Par ekonomiskās analīzes neesamību attiecībā uz Diputación jau pārskaitītajām summām
100. Diputación ir izvirzījusi arī prasības pamatu par Pirmās instances tiesas veikto kļūdaino EKL 87. panta 1. punkta interpretāciju, pamatojoties uz to, ka tā nav nosodījusi, ka Komisijas lēmumā nav ietverta ekonomiskā analīze, lai pārbaudītu, vai P & O jau pārskaitītās summas, izpildot pasākumu – it īpaši attiecībā uz jau izmantotajiem ceļojuma kuponiem – varēja piešķirt tai ekonomiska rakstura priekšrocību. Patiesībā šīs summas esot atlīdzība par P & O faktiski sniegto pārvadāšanas pakalpojumu un tās līdz ar to nevarot kvalificēt kā atbalsta pasākumus.
101. Komisija savukārt uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverta detalizēta pasākuma ietekmes ekonomiskā analīze.
102. Vispirms ir jāsaka, ka, manuprāt, nav iespējams piekrist prasītājas izvirzītajam iebildumam. Pamatīgi to aplūkojot, var konstatēt, ka tas nozīmē, ka Komisijai, no vienas puses, bija jāveic ex post pārbaude attiecībā uz pasākuma, kurš tika īstenots, pārkāpjot Līgumu, ekonomisko vērtību (t.i., jau izmaksātās summas) un, no otras puses, savā novērtējumā bija mākslīgi jāsadala dažādās iespējamā atbalsta sastāvdaļas (biļešu, par kurām jau ir veikta samaksa, un biļešu, par kurām vēl nav veikta samaksa, iegāde), kaut arī tas ir viens un tas pats finanšu palīdzības pasākums, lai arī sadalīts dažādās daļās.
103. Runājot par pirmo punktu, ir jānorāda, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai atbalsta pasākums parasti ir jāpārbauda, ņemot vērā perspektīvu, kāda pastāv organizācijai, kura ir izmaksājusi atbalstu pirms tā ieviešanas. Tiesa ir precizējusi, ka, “lai pārbaudītu, vai valsts ir rīkojusies kā rūpīgs privātinvestors tirgus apstākļos, ir jāiztēlojas sevi tā laika kontekstā, kurā tika pieņemti finanšu palīdzības pasākumi, lai izvērtētu valsts rīcības ekonomisko racionalitāti un tādējādi atturētos no jebkāda novērtējuma, kas balstīts uz vēlāku situāciju” (48).
104. Runājot par otro punktu, es tikai atzīmēšu, ka valsts iestāžu veiktā P & O biļešu iegāde ir uzskatāma par vienu komercdarījumu. Šī darījuma ekonomisko vērtību un vispārējo apjomu līdz ar to var novērtēt, tikai pārbaudot pasākumu visā tā kopumā. Noteikti nevar prasīt, lai Komisija atsevišķi novērtētu dažādās atbalsta sastāvdaļas, lai noteiktu, vai un kādā apmērā jau pārskaitītās summas, kas turklāt izmaksātas, pārkāpjot Līguma noteikumus, ir sniegušas labumu tieši uzņēmumam, kurš tās saņēma.
105. Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānoraida prasības pamats attiecībā uz to, ka nepastāv ekonomiska rakstura priekšrocības, kas P & O piešķirta ar jau izmaksātajām summām, novērtējums.
d) Par strīdīgā pasākuma faktisko ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un uz konkurenci
106. Visbeidzot, Diputación norāda, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi EKL 87. panta 1. punktu, jo nav nosodījusi, ka apstrīdētajā lēmumā nav izanalizēta strīdīgā pasākuma faktiskā ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un uz konkurenci. Prasītāja uzskata, ka Komisija šajā jautājumā ir aprobežojusies vienīgi ar pieņēmumiem.
107. Es tomēr domāju, ka Komisija pamatoti apgalvo, ka lēmumā ir ietverts pietiekams attiecīgā pasākuma ietekmes atspoguļojums.
108. Būtībā saskaņā ar pastāvīgo Kopienas judikatūru nav vajadzīgs, lai lēmumos tādu atbalstu jomā, par kuriem nav paziņots, tiktu konkrēti pārbaudīta šo atbalstu faktiskā ietekme uz konkurenci un uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. No otras puses, Komisijai, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, ir jāpierāda, ka pasākumi rada konkurences izkropļojuma draudus un var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (49). Kā Komisija to ir norādījusi, atsevišķas apstrīdētā lēmuma rindkopas (un it īpaši 54. un 55. punkts) patiešām ietver šāda veida analīzi.
109. Papildus tam, kā to, pamatojoties uz pastāvīgo judikatūru, pamatoti ir norādījusi Pirmās instances tiesa, ja Komisijai ikreiz savā lēmumā būtu jāatspoguļo jau piešķirto atbalstu reālā ietekme, tas novestu pie tā, ka tiek piešķirtas priekšrocības tām dalībvalstīm, kas izmaksā atbalstu, pārkāpjot pienākumu paziņot par to, un tās dalībvalstis, kas pienācīgi paziņo par projekta stadijā esošajiem atbalstiem, tiktu nostādītas neizdevīgākā stāvoklī, jo pierādīšanas pienākums pirmajā gadījumā ir lielāks nekā otrajā (50).
110. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, man galu galā šķiet, ka prasības pamati par Pirmās instances tiesas veikto EKL 87. panta 1. punkta interpretāciju ir daļēji nepieņemami un daļēji nepamatoti.
B – Prasības pamati par kļūdainu EKL 88. panta 3. punkta interpretāciju
111. Kā jau iepriekš norādīju, abas prasītājas tāpat pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir veikusi kļūdainu EKL 88. panta 3. punkta interpretāciju, jo:
a) tā ir atzinusi jauno līgumu par nelikumīgu atbalstu;
b) ir secinājusi, ka sākotnējais līgums un jaunais līgums ir uzskatāms par vienu un to pašu atbalstu, kas piešķirts un ieviests 1992. gadā.
112. Turpmāk pievērsīšos šo prasības pamatu analīzei.
a) Par strīdīgā pasākuma likumību
113. Izvirzot dažādus argumentus, kas pārsvarā ir līdzīgi, P & O un Diputación nepiekrīt Pirmās instances tiesas secinājumam, ka 1995. gada 27. marta vēstule nebija uzskatāma par pienācīgu paziņošanu Līguma izpratnē.
114. Būtībā Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā vispirms atzina jauno līgumu par vienkāršu sākotnējā līguma grozījumu, secinot, ka abi līgumi ir uzskatāmi par vienu un to pašu atbalstu, kas piešķirts un ieviests 1992. gadā. Papildus tam tā identificēja virkni apstākļu, kas liecina par to, ka 1995. gada 27. marta vēstules mērķis nebija pienācīgi paziņot par jauno līgumu. It īpaši tā vērš uzmanību uz to, ka šī vēstule nebija nosūtīta Komisijas ģenerālsekretāram, bet gan kādam iestādes ierēdnim, ka tajā nebija konkrēti minēts EKL 88. panta 3. punkts un ka tajā bija lietota atsauce “NN 40/93”, ko Komisija izmantoja lietā, kas attiecas uz sākotnējo līgumu.
115. Kā jau iepriekš minēju, prasītājas nepiekrīt šim secinājumam. Pēc to domām, tas ne tikai ir balstīts uz tādiem elementiem, kuriem nav pierādījuma spēka, bet tajā arī nav ņemtas vērā norādes par pretējo. It īpaši šajā secinājumā, pēc prasītāju domām, nav ņemts vērā ļoti nozīmīgs fakts, proti, tas, ka P & O advokāti bija nosūtījuši attiecīgo vēstuli ar Spānijas iestāžu piekrišanu.
116. Prasītājas uzskata, ka paziņojums par atbalsta pasākumiem, ko veikušas privātpersonas, tajā laikā bija uzskatāms par pieļaujamu. Tas tā esot, jo, pirmkārt, Līgumā nekas nav minēts par personām, kurām ir tiesības izmantot EKL 88. panta 3. punktā paredzēto procedūru; un, otrkārt, Regulas Nr. 659/1999 2. pantā paredzētais ierobežojums, kas piešķir šādas tiesības vienīgi dalībvalstīm, ir stājies spēkā pēc strīdīgo faktu rašanās un līdz ar to tas šajā lietā nav piemērojams.
117. Turpinājumā P & O norāda – ja par atbalstu tomēr bija likumīgi paziņots, šajā lietā būtu pilnībā jāpiemēro judikatūra lietā Lorenz (51). Līdz ar to, tā kā pēc tam, kad Pirmās instances tiesa bija atcēlusi 1995. gada 7. jūnija lēmumu, Komisija nepieņēma nostāju par strīdīgo pasākumu divu mēnešu laikā pēc šī sprieduma pasludināšanas, atbalsts bija uzskatāms par netieši atļautu.
118. P & O apgalvo, ka pat tad, ja pieņemtu, ka par jauno līgumu netika pienācīgi paziņots, Komisijai atbilstoši estoppel principam vairs nebija tiesību apstrīdēt minētās paziņošanas likumību. Tā kā Komisija administratīvās procedūras laikā nekad nebija norādījusi Spānijas iestādēm uz šādu nelikumīgumu, tās neuzskatīja par vajadzīgu to novērst, kaut arī varēja to viegli izdarīt, veicot pienācīgu paziņošanu.
119. Komisija, kas piekrīt Pirmās instances tiesas vērtējumam, uz to atbild, ka pats valsts atbalsta kontroles procedūru raksturs un netieši Tiesas judikatūra – pirmām kārtām jau iepriekš minētais spriedums lietā Lorenz – apstiprina tēzi, saskaņā ar kuru tikai dalībvalstis var paziņot par atbalsta plāniem (52). Turklāt Komisija turpina apgalvot, ka Pirmās instances tiesas pārsūdzētā sprieduma 64.–68. punktā aprakstītie apstākļi (kas minēti šo secinājumu 114. punktā) pilnībā apstiprina secinājumu, saskaņā ar kuru Komisija nekad nebija uzskatījusi 1995. gada 27. marta vēstuli par pienācīgā kārtā izdarītu paziņojumu.
120. No savas puses man ir vēlreiz jāteic, ka es nevaru piekrist prasītāju argumentācijai.
121. Vispirms, kas attiecas uz iespējamību saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu atzīt par spēkā esošu tādu paziņojumu, ko izdarījušas citas personas, nevis valsts iestādes, šī problēma šobrīd ir atrisināta, kā es to jau norādīju, pieņemot Regulas Nr. 659/1999 2. pantu, atbilstoši kuram “par visiem projektiem piešķirt jaunu atbalstu attiecīgā dalībvalsts laikus paziņo Komisijai” (53). Bet kāda bija nostāja pirms šī noteikuma stāšanās spēkā, tā kā EKL 88. panta 3. punktā ir tikai paredzēts, ka “visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus, lai Komisija varētu iesniegt savas piezīmes”?
122. Pat pieņemot, ka šī noteikuma kodolīgi formulētā redakcija neatrisināja šo problēmu, man tomēr šķiet, ka visaptveroša un sistēmiska EKL 88. panta interpretācija jau tajā laikā ļāva secināt, ka paziņošanu var veikt tikai valsts iestādes, nevis citas personas. Tāpat kā pārējie Līguma noteikumi valsts atbalsta jomā, EKL 88. pants arī ir pilnībā centrēts uz attiecībām starp dalībvalsti un Komisiju.
123. Papildus tam, kā Tiesa to ir norādījusi spriedumā lietā SFE u.c., kas tika pasludināts pirms Regulas Nr. 659/1999 pieņemšanas, “paziņošanas pienākums un iepriekšējs aizliegums ieviest [88.] panta 3. punktā paredzētos atbalsta plānus ir adresēts dalībvalstij [..]. Tā ir arī tā lēmuma adresāts, ar kuru Komisija konstatē atbalsta nesaderīgumu un uzaicina attiecīgo dalībvalsti atcelt šo atbalstu tās noteiktajā termiņā” (54).
124. Turklāt ir jāatgādina, ka Tiesas judikatūrā, kas šobrīd pārsvarā ir kodificēta Regulā Nr. 659/1999 (55), iespējamie atbalsta saņēmēji tika atzīti par vienkāršām procedūrā “ieinteresētām personām”, kas stipri atgādināja stāvokli, kādā atrodas pārējās ieinteresētās trešās personas (piemēram, saņēmēja konkurenti). Nesen pasludinātajā spriedumā lietā Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija Tiesa atzina, ka “valsts atbalsta kontroles procedūrā citu ieinteresēto personu, kas nav attiecīgā dalībvalsts, loma ir tikai [sniegt apsvērumus pēc formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas] un ka tās šajā kontekstā nevar pašas iesaistīties uz sacīkstes principu balstītās debatēs ar Komisiju, kā to var darīt minētā dalībvalsts [..]. Nevienā no valsts atbalsta kontroles procedūru reglamentējošajiem noteikumiem atbalsta saņēmējam kā vienai no ieinteresētajām personām nav paredzēta īpaša loma. Šajā sakarā ir jāprecizē, ka valsts atbalsta kontroles procedūra nav procedūra, kas tiek uzsākta “pret” atbalsta saņēmēju vai saņēmējiem un kas nozīmētu, ka tam vai tiem ir iespēja atsaukties uz tiesībām, kas ir tikpat plašas kā tiesības uz aizstāvību kā tādas” (56).
125. Līdz ar to man šķiet, ka atbalsta kontroles jomā pastāvošo procedūru raksturs izslēdz iespēju, ka par šo atbalstu var paziņot privātpersonas.
126. No tā šajā lietā var secināt, ka jauno līgumu nevar uzskatīt par atbalstu, par kuru ir pienācīgi paziņots Līguma izpratnē. Šis secinājums nemainītos arī tad, ja, kā to norāda prasītāja, par jauno līgumu Komisijai tika paziņots ar Spānijas iestāžu piekrišanu. Šīs iestādes būtībā nevarēja izvairīties no paziņošanas pienākuma, kas tām paredzēts Līgumā, atļaujot privātai personai paziņot par atbalstu Komisijai pa neoficiāliem kanāliem.
127. Šo iemeslu dēļ man šķiet, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu, apstiprinot Komisijas vērtējumu šajā jautājumā.
128. Attiecībā uz prasītāju iebildumiem par tās informācijas pierādījumu spēku, uz kuru Pirmās instances tiesa atsaucās, lai konstatētu, ka laikā, kad Komisijai tika paziņots par atbalstu, šis atbalsts tika uzskatīts par nelikumīgu, es tikai atzīmēšu, ka šie iebildumi skar Pirmās instances tiesas veikto faktiska rakstura novērtējumu. Kā jau iepriekš atzīmēju (šo secinājumu 96. punkts), apelācijas tiesvedības ietvaros Tiesa šādus novērtējumus nevar pārbaudīt, ja vien prasītājas neapgalvo un nepierāda, ka ir notikusi pierādījumu sagrozīšana, kas šajā lietā nav noticis.
129. Nav vajadzības norādīt, ka tas, ka par atbalstu netika paziņots, izslēdz jebkādu iespējamo judikatūras lietā Lorenz piemērošanu šajā lietā, jo ir zināms, ka šī judikatūra attiecas uz atbalstiem, par kuriem valsts iestādes ir pienācīgi paziņojušas.
130. Visbeidzot, runājot par argumentu, kas ir pamatots ar estoppel (57) principu, proti, iespējamo noilgumu, atbilstoši kuram Komisija vairs nevar attiecībā uz P & O izvirzīt apgalvojumu par paziņošanas nelikumīgumu iepriekš minēto iemeslu dēļ (šo secinājumu 118. punkts), es uzskatu, ka arī šis arguments ir noraidāms divu iemeslu dēļ.
131. Pirmkārt, nešķiet, ka Komisija kādreiz būtu apstiprinājusi, ka 1995. gada 27. marta vēstule būtu uzskatāma par pienācīgu strīdīgā pasākuma paziņojumu. Otrkārt, fakts, ka Komisija ir pienācīgi ņēmusi vērā šajā vēstulē ietverto informāciju, nenozīmē, ka tā ir uzskatījusi šo vēstuli par pienācīgu paziņojumu. Tāda būtībā ir šobrīd pastāvošā prakse, ka Komisija atbalsta pārbaudes ietvaros saņem un izmanto visu lietderīgo informāciju, neskatoties uz tās izcelsmi (valsts iestādes, iespējamie atbalsta saņēmēji, saņēmēju konkurenti utt.).
132. Vēl jāpiebilst, ka prasītāja nav norādījusi nekādu iemeslu, kādēļ Komisijai būtu vajadzējis paziņot Spānijas iestādēm, ka tā uzskata jauno līgumu par tādu atbalstu, par kuru nav paziņots. Savukārt tas, ka 1995. gada 27. marta vēstule nav uzskatāma par pienācīgu paziņojumu, šīm iestādēm bija jāzina, ņemot vērā virkni faktoru, par kuriem Pirmās instances tiesa ir atbilstoši paudusi savu nostāju (skat. šo secinājumu 114. punktu) (58).
133. Līdz ar to var secināt, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nolemjot, ka jaunais atbalsts ir uzskatāms par atbalstu, par kuru nav paziņots. Tādēļ iesaku Tiesai noraidīt ar to saistītos prasības pamatus kā nepieņemamus vai nepamatotus.
b) Par atbalsta pasākuma vienreizējo raksturu
134. Ar dažādiem iebildumiem, kas pamatā ir identiski, prasītājas būtībā vēlas pierādīt, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka jaunais līgums ir neatņemama sākotnējā līguma sastāvdaļa. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka “sākotnējais līgums un jaunais līgums ir uzskatāmi par vienu un to pašu atbalstu, kas piešķirts un ieviests 1992. gadā” (59).
135. Precīzāk runājot – papildus tam, ka prasītājas apstrīd judikatūras, uz kuru Pirmās instances tiesa atsaucas savu secinājumu pamatojumam (60), atbilstību, tās uzskata, ka no EKL 88. panta 3. punkta izriet, ka plāni mainīt atbalstu ir uzskatāmi par “jaunu atbalstu”. Pēc to domām, no tā izriet, ka pienākums paziņot par atbalstu, kurā izdarīti grozījumi, ir jāskata neatkarīgi no pienākuma paziņot par sākotnējo atbalstu. Līdz ar to tam, ka par kādu atbalstu nav paziņots, nevajadzētu ietekmēt šī atbalsta grozījumu likumīgumu, ja par tiem ir ticis pienācīgi paziņots.
136. Prasītājas piebilst, ka ievērojamās atšķirības, kas pastāv starp abiem līgumiem, neļāva secināt, kā to izdarīja Pirmās instances tiesa, ka “sākotnējā līguma grozījumi, kādi tie izriet no jaunā līguma, pēc būtības [neietekmēja] ar sākotnējo līgumu izveidoto atbalstu” (61).
137. Visbeidzot, prasītājas uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi 1995. gada 7. jūnija lēmumu un it īpaši nav pievērsusi uzmanību tam, ka šim lēmumam bija divējāds raksturs: pirmkārt, tas noslēdza uzsākto procedūru attiecībā uz sākotnējo līgumu, un, otrkārt, tajā bija paziņots, ka jaunais līgums nav uzskatāms par valsts atbalstu. Līdz ar to šī lēmuma pareiza interpretācija būtu atklājusi, ka Komisija abus līgumus uzskatīja par diviem dažādiem pasākumiem.
138. No savas puses tikai atzīmēšu, ka šo iebildumu pamatā ir kļūdains pieņēmums, saskaņā ar kuru par jauno līgumu bija pienācīgi paziņots. Tomēr, tā kā es iepriekš jau noraidīju šo pieņēmumu (šo secinājumu 122.–126. punkts), no tā ir jāsecina, ka attiecīgie prasības pamati ir nepamatoti. Būtībā, pat ja tas tiktu izskatīts atsevišķi no iepriekšējā atbalsta, par kuru netika paziņots, jaunais līgums vienalga ir uzskatāms par nelikumīgu atbalstu, jo par to nebija paziņots atbilstoši Līgumam.
139. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es tādējādi uzskatu, ka attiecīgie prasības pamati ir noraidāmi.
C – Prasības pamati attiecībā uz citām iespējamām kļūdām tiesību piemērošanā
140. Visbeidzot, prasītājas ir norādījušas, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi arī citas kļūdas tiesību piemērošanā, it īpaši tāpēc, ka ar apstrīdēto lēmumu:
a) ir noraidīti lietas dalībnieku lūgumi, kas ir pamatoti ar to tiesisko paļāvību par atbalsta likumīgumu;
b) ir sagrozīts Diputación izvirzītais prasības pamats par iespējamo EKL 10. panta un labas pārvaldības principa pārkāpumu;
c) ir izslēgta EKL 87. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā izņēmuma piemērošana attiecīgajam atbalstam;
d) pārkāpjot Diputación tiesības uz aizstāvību un Pirmās instances tiesas Reglamenta 66. pantu, nav izskatīts prasītājas lūgums likt Komisijai iesniegt tās rīcībā esošos dokumentus.
141. Turpmākajās lapaspusēs pievērsīšos šo iebildumu analīzei.
a) Par tiesisko paļāvību
142. Diputación apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi prasības pamatu, ko tā bija izvirzījusi pirmajā instancē šajā jautājumā. Būtībā prasītāja uzskata, ka arguments, ko tā bija izvirzījusi Pirmās instances tiesā, attiecās uz iestādes, kas bija piešķīrusi atbalstu, nevis uz saņēmēja tiesiskās paļāvības aizsardzību; tomēr Pirmās instances tiesa ir koncentrējusies tikai uz šo pēdējo.
143. P & O savukārt apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais rīkojums par atbalsta atmaksu pārkāpj tās tiesisko paļāvību par sākotnējā pasākuma likumīgumu un ka līdz ar to Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, noraidot tās prasību šajā jautājumā. P & O būtībā uzskata, ka pirmais Komisijas lēmums, saskaņā ar kuru strīdīgais pasākums netika atzīts par valsts atbalstu, radīja tai tiesisko paļāvību par to, ka būs iespējams gūt labumu no šā pasākuma.
144. Komisija apstrīd abus šos iebildumus pēc būtības. Papildus tam tā norāda, ka Diputación izvirzītais prasības pamats patiesībā ir jauns prasības pamats, kas izvirzīts pret pirmajā instancē apstrīdēto lēmumu, bet nav ticis izvirzīts minētajā stadijā. Pirmās instances tiesā prasītāja atsaucās tieši uz saņēmēja, nevis uz savas tiesiskās paļāvības aizsardzību. Līdz ar to, pēc Komisijas domām, šis iebildums ir tikai veids, kā apiet Tiesas Reglamenta 113. panta 2. punktā paredzēto aizliegumu apelācijas tiesvedības ietvaros grozīt Pirmās instances tiesā izskatītā strīda priekšmetu.
145. Tomēr uzreiz ir jāteic, ka šis iebildums man nešķiet pamatots. Prasība, ko prasītāja bija iesniegusi pirmajā instancē, ietvēra atsauci uz tiesisko paļāvību, ko radīja “en las partes en el Acuerdo de 1995” (62). Kaut arī jēdziens “puses” nevienos no rakstveida apsvērumiem, kas bija iesniegti pirmās instances procedūras laikā, nebija tuvāk izskaidrots, es domāju, ka ir pareizi secināt, ka Diputación kā līgumslēdzēja puse ir ietverama iepriekš minētajā definīcijā.
146. Saistībā ar attiecīgo iebildumu būtību, manuprāt, ir jānošķir, vai uz tiesisko paļāvību ir atsaukušās valsts iestādes, kas piešķīrušas atbalstu, vai saņēmējs. Tiesas judikatūra šajos divos gadījumos ir nepārprotama un pastāvīga.
147. Attiecībā uz pirmo gadījumu, ir jānorāda, ka kaut arī ir taisnība, ka daļu no prasības pamata, ko Diputación izvirzīja pirmajā instancē (t.i., attiecībā uz tās tiesisko paļāvību), Pirmās instances tiesa tieši nenoraidīja, tomēr šāds noraidījums netieši izriet no Pirmās instances tiesas vispārējās argumentācijas, kas – pamatojoties uz pastāvīgo judikatūru – pamatoti nepieļāva iespēju, ka Spānijas iestādes šajā lietā varētu atsaukties uz jebkādas paļāvības pastāvēšanu attiecībā uz atbalsta, par kuru netika paziņots, likumīgumu, lai iestātos pret tā atgūšanu (63).
148. Turklāt ir jāatzīmē, ka argumenti attiecībā uz tiesisko paļāvību, ko Diputación izvirzīja pirmajā instancē, bija, saudzīgi izsakoties, izteikti kopsavilkuma veidā un vispārēji. Būtībā Pirmās instances tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos iemesli, kādēļ atbalstu izmaksājušās organizācijas paļāvība par attiecīgā atbalsta likumīgumu būtu aizsargājama, nebija nekādā veidā precizēti. Ņemot vērā prasītājas izvirzītos vispārējos argumentus, manuprāt, nevar pārmest, ka Pirmās instances tiesa nebūtu tieši izskatījusi šo aspektu.
149. Saistībā ar P & O iebildumu par atbalsta saņēmēja tiesiskās paļāvības aizsardzību vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “uzņēmumi, kas saņem atbalstu, principā var atsaukties uz tiesisko paļāvību attiecībā uz atbalsta likumību tikai tad, ja tas piešķirts, ievērojot minētajā pantā paredzēto procedūru. Būtībā rūpīgam uzņēmējam parasti jāspēj nodrošināt minētās procedūras ievērošanu [..]” (64).
150. Tomēr Kopienu tiesa ir arī precizējusi, ka “nelikumīga atbalsta saņēmēja iespēja atsaukties uz izņēmuma apstākļiem, kas likumīgi varēja būt pamatā tā paļāvībai par to, ka šis atbalsts ir likumīgs, un līdz ar to iestāties pret tā atmaksu, protams, nav izslēdzama” (65).
151. Sakarā ar to, ka par attiecīgo atbalstu, kā mēs to jau redzējām, netika paziņots, ir jāpārbauda, vai Kopienu tiesas veiktā Komisijas labvēlīgā lēmuma atcelšana ir uzskatāma par “izņēmuma apstākli” iepriekš minētās judikatūras izpratnē.
152. Ir acīmredzams, ka šis novērtējums ir jāveic, ņemot vērā tiesiskās paļāvības aizsardzības mērķi. Šajā sakarā Tiesa ir atzinusi, ka “tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir cieši saistīts ar tiesiskās drošības principu [..] un tā mērķis ir nodrošināt situāciju un tiesisko attiecību, uz kurām attiecas Kopienu tiesības, paredzamību” (66).
153. Man šķiet acīmredzams, ka Kopienu tiesas veikto tiesas kontroli attiecībā uz lēmumiem valsts atbalsta jomā nevar uzskatīt par izņēmuma rakstura un neparedzamu notikumu, jo tā ir neatņemama un būtiska tās sistēmas sastāvdaļa, kas šajā jomā ir ieviesta ar Līgumu. Rūpīgam uzņēmējam tādējādi bija jāzina, ka Komisijas lēmumu, ar kuru kāds valsts pasākums nav atzīts par valsts atbalstu, līdz pat EKL 230. pantā paredzētā divu mēnešu termiņa beigām var pārsūdzēt Kopienu tiesā.
154. Papildus tam Tiesa arī pati nesen ir apstiprinājusi: “ņemot vērā valsts atbalsta kontroles, ko Komisija veic atbilstoši EKL 88. pantam, obligāto raksturu, uzņēmumi, kas saņem atbalstu, principā var atsaukties uz tiesisko paļāvību attiecībā uz atbalsta likumību tikai tad, ja tas piešķirts, ievērojot minētajā pantā paredzēto procedūru. [..] No tā izriet – tikmēr, kamēr Komisija nav pieņēmusi lēmumu par apstiprināšanu un kamēr šī lēmuma pārsūdzēšanas termiņš nav beidzies, atbalsta saņēmējam nav drošas pārliecības par paredzētā atbalsta likumību, kas ir vienīgais apstāklis, kas var tam radīt tiesisko paļāvību” (67).
155. Tāpat Pirmās instances tiesa šajā kontekstā spriedumā lietā Spānija/Komisija ir precizējusi, ka “apstākli, ka Komisija sākotnēji nolēma necelt iebildumus par strīdīgo atbalstu, nevar uzskatīt par tādu, kas varēja uzņēmumam – atbalsta saņēmējam radīt tiesisko paļāvību, jo šis lēmums attiecīgajā termiņā tika pārsūdzēts, un Eiropas Kopienu Tiesa vēlāk to atcēla. Lai cik žēl arī nebūtu, Komisijas pieļautā kļūda tādējādi nevar izdzēst Spānijas Karalistes nelikumīgās rīcības sekas” (68).
156. Papildus tam – kā to atzīmēja Pirmās instances tiesa – prasītāju arguments atņem lietderīgo iedarbību Kopienu tiesas veiktajai kontrolei attiecībā uz pozitīvu Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā. Būtībā, ja nāktos secināt, ka šāds lēmums automātiski rada atbalsta saņēmējiem tiesisko paļāvību, to konkurentiem vai citām trešajām personām, kuras skar lēmums, vairs nebūtu nekādas intereses apstrīdēt šādu lēmumu. Faktiski pozitīva Komisijas lēmuma valsts atbalsta jomā iespējama atcelšana gala rezultātā kļūtu par Pirra uzvaru, jo lēmuma negatīvo ietekmi nekad nevarētu novērst.
157. Līdz ar to es uzskatu, ka labvēlīga Komisijas lēmuma atbalsta jomā pieņemšanu pašu par sevi nevar uzskatīt par tādu notikumu, kas iespējamiem saņēmējiem rada tiesisko paļāvību par minētā atbalsta likumīgumu. Tādēļ Pirmās instances tiesa pamatoti noraidīja prasītāju iebildumus par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.
158. Līdz ar to jāsecina, ka attiecīgajiem iebildumiem nevar piekrist.
b) EKL 10. panta un labas pārvaldības principa pārkāpums
159. Diputación uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi argumentus, kurus tā bija izvirzījusi pirmajā instancē attiecībā uz EKL 10. panta un labas pārvaldības principa pārkāpumu saistībā ar Komisijas veikto lietas izskatīšanu.
160. Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa noraidīja šos argumentus, jo uzskatīja, ka to mērķis patiesībā bija apstrīdēt strīdīgā atbalsta nelikumīgumu. Tādēļ, neizskatot tos pēc būtības, Pirmās instances tiesa vienīgi atsaucas uz apsvērumiem, ko tā jau bija izklāstījusi attiecībā uz paziņošanas par atbalstu neesamību.
161. Prasītāja savukārt iebilst, ka tā bija izvirzījusi šo iebildumu nevis ar mērķi apstrīdēt atbalsta nelikumīgo raksturu, bet gan nepieļaut tā atgūšanu.
162. Ņemot to vērā, man, tāpat kā to dara Komisija, ir jāatzīmē, ka šajā tiesvedībā iesniegtajos rakstveida apsvērumos prasītāja nav skaidri un precīzi izskaidrojusi, kādā nozīmē un kādā veidā Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu vai EKL 10. pantu. No otras puses, ir taisnība, ka pirmajā instancē iesniegtajos rakstveida apsvērumos prasītāja bija pamatojusi savus iebildumus šajā sakarā ar tiem pašiem argumentiem, kurus tā bija izvirzījusi, lai pierādītu, ka par atbalstu bija likumīgi paziņots. Ņemot vērā šos apstākļus, kā arī to, ka Pirmās instances tiesa šos argumentus noraidīja, man šķiet, ka Pirmās instances tiesa pamatoti atsaucās uz saviem apsvērumiem attiecībā uz atbalsta likumīgumu un līdz ar to noraidīja šo iebildumu.
163. Tādēļ no savas puses arī es to iesaku.
c) Par EKL 87. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā izņēmuma nepiemērošanu
164. Diputación tāpat kritizē Pirmās instances tiesu par to, ka tā ir atzinusi, ka strīdīgajam pasākumam nav piemērojams EKL 87. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums (69).
165. Man tomēr šķiet, ka Pirmās instances tiesa pamatoti noraidīja tādu apstākļu pastāvēšanu, kas vajadzīgi, lai šāds izņēmuma noteikums varētu tikt piemērots. No vienas puses, attiecīgais pasākums piešķīra tiešas priekšrocības vienam vienīgam uzņēmumam (nevis patērētājiem) un, no otras puses, tas bija diskriminējošs, jo izslēdza no savas piemērošanas jomas citus iespējamos pakalpojumu sniedzējus.
166. Tādēļ iesaku Tiesai noraidīt arī šo pamatu.
d) Par atbildes neesamību attiecībā uz lūgumu iesniegt dokumentus
167. Diputación, visbeidzot, pārmet, ka Pirmās instances tiesa nav atbildējusi uz tās iesniegto pieteikumu par dokumentu iesniegšanu un tādēļ ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību, kā arī Pirmās instances tiesas reglamenta 66. pantu (70). Šis lūgums attiecās uz atsevišķu Komisijas administratīvās lietas materiālu iesniegšanu attiecībā uz lietu C‑32/93, kas, pēc prasītājas domām, pierādītu, ka šajā posmā Komisija bija uzskatījusi 1995. gada līgumu par likumīgu atbalstu.
168. Tomēr jāatgādina, ka pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka “Kopienu tiesai ir jāpieņem nolēmums par dokumenta iesniegšanu, ņemot vērā lietas apstākļus saskaņā ar Reglamenta noteikumiem, kas piemērojami pierādījumu savākšanas pasākumiem” (71). Pavisam nesen pieņemtā spriedumā Tiesa ir precizējusi – ja Pirmās instances tiesa uzskata, ka nav lietderīgi pieņemt lietas dalībnieku prasītos pierādījumu savākšanas pasākumus, tā var noraidīt šos lūgumus netieši, nepamatojot savu atteikumu spriedumā (72).
169. Tādēļ es uzskatu, ka šis pamats ir noraidāms.
170. Noslēgumā jāteic, ka neviens no prasītāju izvirzītajiem iebildumiem man nešķiet pamatots, kā rezultātā šīs apelācijas sūdzības ir noraidāmas.
IV – Par tiesāšanās izdevumiem
171. Ņemot vērā Reglamenta 69. panta 2. punktu un apsvērumus, pie kuriem esmu nonācis, uzskatu, ka prasītājām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
V – Secinājumi
172. Iepriekš minēto apsvērumu dēļ iesaku Tiesai:
1) apelācijas sūdzības noraidīt;
2) piespriest P & O European Ferries (Vizcaya) SA un Diputación Foral de Vizcaya atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
1 – Oriģinālvaloda – itāļu.
2 – Recueil, II‑2957. lpp.
3 – OV 2001, L 89, 28. lpp.
4 – 1999. gada 22. marta Regula, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).
5 – OV 1994, C 70, 5. lpp.
6 – Par attiecīgās atbalsta lietas izskatīšanu atbildīgais ierēdnis.
7 – OV C 321, 4. lpp.
8 – Recueil, II‑139. lpp.
9 – 74.–80. punkts.
10 – OV C 233, 22. lpp.
11 – Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmi.
12 – 57.–74. punkts.
13 – 75.–82. punkts.
14 – 117. un 118. punkts.
15 – 121.–140. punkts.
16 – 141.–144. punkts.
17 – 148.–153. punkts.
18 – 162.–171. punkts.
19 – 176.–187. punkts.
20 – 201.–203. punkts.
21 – Lieta C‑169/95 (Recueil, I‑135. lpp., 53. punkts).
22 – 204.–210. punkts.
23 – 211. un 212. punkts.
24 – 1973. gada 11. decembra spriedums lietā 120/73 Lorenz (Recueil, 1471. lpp.). Šajā judikatūrā ir paredzēts noteikums, saskaņā ar kuru – gadījumā, ja Komisija divu mēnešu laikā pēc paziņošanas par jauno atbalstu nepieņem savu nostāju par to (uzsākot uz sacīkstes principu balstītu procedūru vai pieņemot pozitīvu lēmumu) – attiecīgā dalībvalsts var ieviest šo pasākumu, ja tā ir iepriekš informējusi par to Komisiju.
25 – 216.–219. punkts.
26 – 223.–227. punkts.
27 – Atgādinu, ka, kaut arī šī noteikuma 1. punktā ir noteikts, ka “šajā Reglamentā paredzēto dokumentu izsniegšanu nodrošina sekretārs, uz adresi, ko persona ir norādījusi dokumentu izsniegšanai, dokumenta kopiju [..] nosūtot pa pastu ierakstītā sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu [..]”, 2. punktā tomēr ir precizēts – “ja saskaņā ar 44. panta 2. punkta otro daļu adresāts ir piekritis tam, ka viņam dokumentus izsniedz, izmantojot faksu vai citus tehniskos sakaru līdzekļus, visus procesuālos dokumentus, izņemot Pirmās instances tiesas spriedumus un rīkojumus, var izsniegt, nosūtot attiecīgā dokumenta kopiju ar šo līdzekļu palīdzību” (pirmā daļa, mans izcēlums); “ja tehnisku iemeslu dēļ, dokumenta veida vai apjoma dēļ šāda nosūtīšana nav iespējama vai nav izpildāma, dokumentu, ja adresāts nav norādījis izsniegšanas adresi, izsniedz, to nosūtot uz viņa adresi saskaņā ar šā panta 1. punktā noteikto procedūru. Adresātu par to informē ar faksa vai citu tehnisku sakaru līdzekļu palīdzību. Dokumentu par izsniegtu uzskata desmitajā dienā pēc ierakstītā sūtījuma iesniegšanas pastā vietā, kur atrodas Pirmās instances tiesas mītne, izņemot gadījumus, kad ar paziņojumu par saņemšanu pierāda, ka sūtījums ir saņemts citā dienā [..]” (otrā daļa).
28 – Lasītāja ērtības labad atgādinu, ka iepriekš minētā 44. panta redakcija ir šāda: “tiesvedības vajadzībām prasības pieteikumā norāda dokumentu izsniegšanas adresi vietā, kur atrodas Pirmās instances tiesas mītne” (pirmā daļa); “pirmajā daļā minētās dokumentu izsniegšanas adreses vietā vai papildus tai prasības pieteikumā var norādīt, ka advokāts vai pārstāvis piekrīt tam, ka dokumentus viņam izsniedz pa faksu vai ar citu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību” (otrā daļa); “ja prasības pieteikums neatbilst pirmajā un otrajā daļā minētajām prasībām, tad līdz attiecīgo trūkumu novēršanai visus ar tiesvedību saistītos dokumentus attiecīgajai pusei izsniedz, nosūtot tos ierakstītā sūtījumā šīs puses pārstāvim vai advokātam. Atkāpjoties no 100. panta 1. punkta, par pienācīgi notikušu dokumentu izsniegšanu uzskata ierakstītā sūtījuma nodošanu pasta iestādē vietā, kur atrodas Pirmās instances tiesas mītne” (trešā daļa).
29 – Tomēr, kā jau iepriekš norādīju, adresāts ir jābrīdina par veikto nosūtīšanu, jo pretējā gadījumā šī prezumpcija nav piemērojama.
30 – Šajā sakarā skat. 2004. gada 29. oktobra rīkojumu lietā C‑360/02 P Ripa di Meana/Parlaments (Krājums, I‑10339. lpp.).
31 – 1985. gada 19. septembra spriedums apvienotajās lietās 172/83 un 226/83 Hoogovens Groep/Komisija (Recueil, 2831. lpp., 9. punkts) un 1988. gada 22. septembra spriedums apvienotajās lietās 358/85 un 51/86 Francija/Parlaments (Recueil, 4821. lpp., 12. punkts).
32 – 77.–80. punkts.
33 – Tiesas Reglamenta 92. panta 2. punkts, kas tieši attiecas uz iespējamību pēc tiesas ierosmes apsvērt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam, šī reglamenta 118. pantā attiecībā uz apelācijas sūdzībām nav minēts.
34 – 2000. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑210/98 P Salzgitter/Komisija (Recueil, I‑5843. lpp., 56. un 57. punkts), kā arī ar šo spriedumu saistītie secinājumi, 125. un turpmākie punkti.
35 – Par absolūtu šķēršļu novērtējuma kritērijiem skat. iepriekš minētos ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumus iepriekš minētajā lietā Salzgitter/Komisija, 140. un turpmākie punkti. Konkrētāk attiecībā uz to, ka jautājumi saistībā ar res judicata principu ir absolūts šķērslis un tādēļ tos var apsvērt pēc tiesas ierosmes, skat. ģenerāladvokāta Rēmera [Roemer] 1965. gada 19. oktobra secinājumus apvienotajās lietās 29/63, 31/63, 36/63, no 39/63 līdz 47/63, 50/63 un 51/63 Société Anonyme des Laminoirs u.c./Augstā iestāde (1965. gada 9. decembra spriedums, Recueil, 1123., 1153. lpp.) un ģenerāladvokāta Džeikobsa 1994. gada 4. maija secinājumus lietā C‑312/93 Peterbroeck (1995. gada 14. decembra spriedums, Recueil, I‑4599.; I‑4601. un it īpaši I‑4606. lpp., 24. punkts).
36 – 1987. gada 8. decembra spriedums lietā 144/86 Gubisch Maschinenfabrik (Recueil, 4861. lpp., 17. punkts).
37 – 1988. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās 97/86, 193/86, 99/86 un 215/86 Asteris u.c./Komisija (Recueil, 2181. lpp., 27. punkts).
38 – Iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētais 1999. gada 26. maija lēmums, 1. punkta 6. apakšpunkts.
39 – Skat. apstrīdētā lēmuma 20.–40. punktu.
40 – Piemēram, faktu, ka iegādātie ceļojuma kuponi varēja tikt izmantoti arī laika periodā pēc tā perioda, uz kuru attiecās jaunais līgums (skat. apstrīdētā lēmuma 25. punktu), vai arī papildu informāciju par iestāžu izmantoto aprēķina metodi, lai noteiktu vajadzīgo biļešu skaitu (skat. apstrīdētā lēmuma 47. punktu).
41 – Skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 48.–50. punktu.
42 – Skat. 1991. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑281/89 Itālija/Komisija (Recueil, I‑347. lpp., 14. punkts) un 1996. gada 28. novembra rīkojumu lietā C‑277/95 P Lenz/Komisija (Recueil, I‑6109. lpp., 50. punkts).
43 – Skat. it īpaši 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija (Recueil, I‑959. lpp., 29. punkts), 1991. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑261/89 Itālija/Komisija (Recueil, I‑4437. lpp., 8. punkts) un 1994. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑42/93 Spānija/Komisija (Recueil, I‑4175. lpp., 13. punkts).
44 – Pārsūdzētā sprieduma 117. punkts.
45 – Skat. pārsūdzētā sprieduma 128.–137. punktu.
46 – Tiesas 1998. gada 28. maija spriedums lietā C‑7/95 P Deere/Komisija (Recueil, I‑3111. lpp., 21. un 22. punkts). Šajā sakarā skat. arī 2003. gada 8. maija spriedumu lietā C‑122/01 P T. Port/Komisija (Recueil, I‑4261. lpp., 27. punkts) un 2004. gada 9. jūlija rīkojumu lietā C‑116/03 Fichtner (Krājumā nav publicēts, 33. punkts).
47 – Skat. pārsūdzētā sprieduma 121.–137. punktu.
48 – 2002. gada 16. maija spriedums lietā C‑482/99 Francija/Komisija (Recueil, I‑4397. lpp., 71. punkts). Skat. arī 1990. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑301/87 Francija/Komisija (Recueil, I‑307. lpp., 43.–45. punkts) un iepriekš 43. zemsvītras piezīmē minēto 1991. gada 3. oktobra spriedumu lietā Itālija/Komisija (21. punkts).
49 – Skat. it īpaši 1980. gada 17. septembra spriedumu lietā 730/79 Philip Morris/Komisija (Recueil, 2671. lpp., 11. un 12. punkts) un 2001. gada 4. aprīļa spriedumu lietā T‑288/97 Regione Autonoma Friuli Venezia Giulia/Komisija (Recueil, II‑1169. lpp., 49. un 50. punkts), kā arī ģenerāladvokāta Sadžo [Saggio] 2000. gada 27. janvāra secinājumus lietā Vācija/Komisija (2000. gada 19. septembra spriedums lietā C‑156/98, Recueil, I‑6857. lpp., 24. punkts).
50 – Skat. pārsūdzētā sprieduma 142. punktu ar tajā minēto judikatūru.
51 – Iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minētais spriedums.
52 – Komisija galvenokārt atsaucas uz Tiesas 2001. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑99/98 Austrija/Komisija (Recueil, I‑1101. lpp., 32. punkts) un 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink's France (Recueil, I‑1719. lpp.), kā arī uz Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā T‑11/95 BP Chemicals/Komisija (Recueil, II‑3235. lpp., 75. punkts).
53 – Mans izcēlums.
54 – 1996. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑39/94 (Recueil, I‑3547. lpp., 73. punkts). Skat. arī iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink's France, 45. punkts. Mans izcēlums.
55 – Saistībā ar Regulu Nr. 659/1999 Tiesa savā 2005. gada 10. maija spriedumā lietā C‑400/99 Itālija/Komisija (Krājums, I‑3657. lpp., 23. punkts) ir atzīmējusi – “šī regula pietiekamā mērā detalizēti kodificē Līgumā ietverto procesuālo tiesību normu par valsts atbalstu interpretāciju, ko sniegusi Kopienu tiesa pirms šīs regulas pieņemšanas”.
56 – 2002. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑74/00 P un C‑75/00 P (Recueil, I‑7869. lpp., 80.–83. punkts). Mans izcēlums. Tāpat skat. iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink's France, 58. un 59. punkts, un Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑228/99 un T‑233/99 Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein‑Westfalen (Recueil, II‑435. lpp., 122.–125. punkts).
57 – Attiecībā uz estoppel principu skat. 1983. gada 10. februāra spriedumu lietā 230/81 Luksemburga/Parlaments (Recueil, 255. lpp., 22.–26. punkts) un 1991. gada 7. maija spriedumu lietā C‑69/89 Nakajima/Padome (Recueil, I‑2069. lpp., 131. punkts).
58 – Pārsūdzētā sprieduma 64.–68. punkts.
59 – 58. punkts.
60 – P & O it īpaši atsaucas uz 2002. gada 30. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑195/01 un T‑207/01 Government of Gibraltar/Komisija (Recueil, II‑2309. lpp.), uz kuru Pirmās instances tiesa atsaucas pārsūdzētā sprieduma 60. punktā.
61 – 60. punkts.
62 – Skat. Pirmās instances tiesā celtās prasības 53. punktu.
63 – Skat. 201.–210. punktu.
64 – Skat. 1990. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑5/89 Komisija/Vācija (Recueil, I‑3437. lpp., 14. punkts) un iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto 1997. gada 14. janvāra spriedumu lietā Spānija/Komisija, 51. punkts.
65 – Iepriekš 64. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Vācija, 16. punkts.
66 – 2000. gada 18. maija spriedums lietā C‑107/97 Rombi un Arkopharma (Recueil, I‑3367. lpp., 66. punkts).
67 – 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑91/01 Itālija/Komisija (Recueil, I‑4355. lpp., 65. un 66. punkts).
68 – Skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto 1997. gada 14. janvāra spriedumu, 53. punkts.
69 – Šajā noteikumā ir paredzēts, ka ar kopējo tirgu ir saderīgs “sociāls atbalsts, ko piešķir individuāliem patērētājiem ar noteikumu, ka to piešķir bez diskriminācijas attiecībā uz konkrēto ražojumu izcelsmi”.
70 – Šajā noteikumā ir paredzēts, ka “Pirmās instances tiesa [..] izdod rīkojumu, kurā ir izklāstīti pierādāmie fakti un noteikti pierādījumu savākšanas pasākumi, ko tā uzskata par atbilstošiem [..]”.
71 – 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑182/99 P Salzgitter/Komisija (Recueil, I‑10761. lpp., 41. punkts); skat. arī 2000. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑286/95 P Komisija/ICI (Recueil, I‑2341. lpp., 49. un 50. punkts).
72 – 2005. gada 15. septembra rīkojums lietā C‑112/04 P Marlines/Komisija (Krājumā nav publicēts, 35.–39. punkts).