TIESAS ATZINUMS

1996. gada 28. martā

Kopienas pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai

Lieta 2/94

par lūgumu sniegt atzinumu, ko Tiesas kancelejā 1994. gada 26. aprīlī iesniegusi Eiropas Savienības Padome, atbilstoši EK līguma 228. panta 6. punktam, saskaņā ar kuru:

“Padome, Komisija vai dalībvalsts var saņemt Tiesas atzinumu par to, vai paredzētais nolīgums ir saderīgs ar šo Līgumu. Ja Tiesas atzinums ir negatīvs, nolīgums var stāties spēkā tikai saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību N pantu.”

Lūguma apraksts

I – Lūguma saturs

1. Padome, ko pārstāv Juridiskā dienesta ģenerāldirektors Ž. K. Pirī [J.‑C. Piris], Juridiskā dienesta direktors Ž. P. Žakē [J.‑P. Jacqué] un Juridiskā dienesta locekle A. Lo Monako [A. Lo Monaco], pārstāvji, lūdz Tiesas atzinumu par šādu jautājumu:

“Vai Eiropas Kopienas pievienošanās 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk tekstā – “Konvencija”) ir saderīga ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu?”

2. Padome paskaidro, ka principiālu lēmumu par sarunu sākšanu var pieņemt tikai tad, kad Tiesa ir pārbaudījusi, vai paredzētā pievienošanās ir saderīga ar Līgumu.

Savos mutvārdu apsvērumos atzīstot, ka nekāda paredzētā nolīguma teksta nav, Padome apgalvo, ka lūgums ir pieņemams. Padome norāda, ka tā nav ļaunprātīgi izmantojusi procedūru, bet ir saskārusies ar principiāliem juridiskiem un institucionāliem jautājumiem. Turklāt Konvencija, kam Kopiena pievienotos, ir zināma, un juridiskie jautājumi, kurus rada pievienošanās, ir pietiekami precīzi, lai Tiesa varētu sniegt atzinumu.

3. Izklāstot paredzētā nolīguma nolūku un mērķus, Padome pauž nostāju attiecībā uz pievienošanās apjomu, Kopienas līdzdalību kontroles institūcijās un attiecībā uz grozījumiem, kas jāveic Konvencijā un protokolos.

4. Attiecībā uz pievienošanās apjomu Padome paskaidro, ka katrai Kopienai būs Konvencijai jāpievienojas saskaņā ar savām pilnvarām un ievērojot savu tiesību darbības jomu. Pievienošanās objekts ir Konvencija un protokoli, kas stājušies spēkā un ko ratificējušas visas Kopienas dalībvalstis. Pievienošanās nekādi nedrīkst skart dalībvalstu – Konvencijas pušu – formulētās atrunas, kas paliek spēkā jomās, kuras ir valstu kompetencē. Kopiena piekritīs pakļauties individuālu un starpvalstu prasību mehānismam; tomēr no prasībām starp Kopienu un tās dalībvalstīm būs jāatsakās, lai ievērotu monopolu, ko EK līguma 219. pants šajā sakarībā piešķir Tiesai.

5. Kopienas līdzdalībai kontroles institūcijās, it īpaši nākotnē paredzamajā vienotajā Cilvēktiesību tiesā, var būt iespējami vairāki risinājumi: Kopienas tiesneša var nemaz nebūt, var būt pastāvīgs tiesnesis, kam ir tāds pats statuss kā pārējiem tiesnešiem, var būt īpaša statusa tiesnesis, kuram balsstiesības ir tikai lietās, kas saistītas ar Kopienu tiesībām. Šis tiesnesis nedrīkstēs vienlaikus būt arī Tiesas loceklis. Šā tiesneša iecelšanas procedūru reglamentēs Konvencija, lai gan Kopienas ierosināto kandidātu izvirzīšana, protams, paliks tās iekšējs jautājums. Kopienas līdzdalība Ministru komitejā netiks paredzēta, turklāt šī komiteja zaudēs visas funkcijas nākotnē paredzamajā tiesas mehānismā.

6. Būs jāgroza Konvencija un protokoli, kuriem pašlaik var pievienoties tikai Eiropas Padomes dalībvalstis. Tomēr Kopiena neparedz pievienošanos Eiropas Padomei. Būs jāgroza arī tehniskie noteikumi, kas paredz, ka Eiropas Padomes dalībvalstīm jāpiedalās Konvencijas kontroles mehānismos. Pievienošanās gadījumā Kopienai būtu saistības tikai atbilstoši tās pilnvarām. Būs jāparedz mehānisms, kas Kopienai un dalībvalstīm ļaus noskaidrot jautājumus par pilnvaru sadalījumu attiecībā uz Konvencijas instancēm.

7. Analizējot pievienošanās atbilstību Līgumam, Padome aplūko Kopienas kompetenci slēgt paredzēto nolīgumu un Konvencijas tiesu sistēmas atbilstību Līguma 164. un 219. pantam.

8. Padome atzīst, ka Līgums Kopienai nepiešķir konkrētas pilnvaras darbībai cilvēktiesību jomā. Šo tiesību aizsardzību īsteno ar Kopienu tiesību vispārējiem principiem. Šādas aizsardzības vajadzība, ko apstiprina judikatūra, ir noteikta Līguma par Eiropas Savienību F pantā. Padome uzskata, ka cilvēktiesību aizsardzība izriet no horizontāla principa, kas ir Kopienas mērķu sastāvdaļa. Tā kā nav atsevišķa īpaša panta, tad par pievienošanās pamatu ir izmantojams EK līguma 235. pants, ja vien tiek izpildīti šā panta piemērošanas nosacījumi.

9. Padome apsver arī to, vai Kopienas pievienošanās Konvencijai un cita starpā arī tās tiesu sistēmai varētu skart ekskluzīvo jurisdikciju, kas Tiesai piešķirta ar Līguma 164. un 219. pantu, un Kopienas tiesību sistēmas autonomiju.

10. Padome uzsver, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem nav tiešās iedarbības; šī tiesa nevar atcelt vai grozīt dalībvalstu tiesību aktu normas, tā var tikai uzlikt līgumslēdzējai pusei pienākumu sasniegt noteiktu rezultātu. Tomēr Eiropas Kopienu Tiesai iepriekš minētās tiesas spriedumi būtu jāņem vērā savā judikatūrā. Tā kā individuālu prasību celšana ir saistīta ar priekšnoteikumu, ka ir izmantoti visi valsts tiesību aktos paredzētie līdzekļi, Kopienas iekšējām tiesām, tostarp Eiropas Kopienu Tiesai, būtu jālemj par Kopienas tiesību aktu saderību ar Konvenciju. 1991. gada 14. decembra atzinumā 1/91 (Recueil, I‑6079. lpp.) Tiesa nolēma, ka Kopiena pakļaujas tiesas mehānismam, ko paredz starptautisks nolīgums, ar nosacījumu, ka šāda tiesa tikai interpretē un piemēro šo nolīgumu un neskar Kopienas tiesību sistēmas autonomiju. Padome jautā, vai šāds apgalvojums attiecas tikai uz gadījumiem, kad šādas tiesas spriedumi saistīti tikai ar attiecīgo starptautisko nolīgumu, vai arī uz tiem gadījumiem, kad šie spriedumi saistīti ar Kopienu tiesību saderību ar minēto nolīgumu.

II – Process

1. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 107. panta 1. punktam lūgums sniegt atzinumu tika izsniegts Eiropas Kopienu Komisijai un dalībvalstīm. Rakstveida apsvērumus iesniedza Beļģijas valdība, ko pārstāv Ārlietu, ārējās tirdzniecības un sadarbības ar jaunattīstības valstīm ministrijas [ministère des Affaires étrangères, du Commerce extérieur et de la Coopération au développement] direktors J. Devadē [J. Devadder], pārstāvis, Dānijas valdība, kuru pārstāv vēstnieks L. Mikālsens [L. Mikaelsen] un nodaļas vadītājs P. Bīrings [P. Biering], Ārlietu ministrijas juriskonsulti, pārstāvji, Vācijas valdība, ko pārstāv Federālās Ekonomikas ministrijas padomnieks [Ministerialrat] E. Rēders [E. Röder] un Federālās Tieslietu ministrijas izpilddirektors [Regierungsdirektor] A. Dītrihs [A. Dittrich], pārstāvji, Grieķijas valdība, kuru pārstāv Valsts padomes goda priekšsēdētājs V. Rotis [V. Rotis], Grieķijas Republikas pastāvīgās pārstāvniecības Juridiskā dienesta juriskonsults S. Zisimopuls [S. Zisimopoulos] un Ārlietu ministrijas Īpašā Kopienas tiesvedības juridiskā dienesta sekretāre N. Dafniu [N. Dafniou], pārstāvji, Spānijas valdība, ko pārstāv Kopienas juridiskās un institucionālās koordinācijas ģenerāldirektors A. Navarro Gonsaless [A. Navarro González] un valsts pārstāve [abogado del Estado] no Kopienas tiesvedības juridiskā dienesta R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], pārstāvji, Francijas valdība, kuru pārstāv Ārlietu ministrijas juridisko lietu departamenta direktora vietniece E. Beljāra [E. Belliard], tā paša departamenta direktora vietniece K. de Salensa [C. de Salins] un tā paša departamenta ārlietu sekretārs K. Šavāns [C. Chavance], pārstāvji, Nīderlandes valdība, ko pārstāv Ārlietu ministrijas juriskonsults A. Boss [A. Bos], pārstāvis, Portugāles valdība, kuru pārstāv Ārlietu ministrijas Kopienas lietu ģenerāldirektorāta Juridiskā dienesta direkcijas direktors L. Fernandešs [L. Fernandes] un tās pašas direkcijas konsultante M. L. Duarte [M. L. Duarte], pārstāvji, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāv Dž. Kolinss [J. Collins] no Valsts kases juriskonsultu departamenta [Treasury Solicitor’s Department], pārstāvis, kuram palīdz S. Ričardss [S. Richards] un D. Andersons [D. Anderson], advokāti [barristers], kā arī Komisija, ko pārstāv galvenais juriskonsults Ž. Amfū [J. Amphoux], juriskonsults J. Pipkorns [J. Pipkorn] un Juridiskā dienesta loceklis R. Gosalvo-Bono [R. Gosalbo-Bono], pārstāvji.

2. Pēc Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās Eiropas Savienībai lūgums sniegt atzinumu tika izsniegts arī tām. Rakstveida apsvērumus iesniedza Austrijas valdība, ko pārstāv universitātes pasniedzējs K. Berhtolds [K. Berchtold], pārstāvis, un Somijas valdība, kuru pārstāv nodaļas vadītājs Ārlietu ministrijā H. Rotkirhs [H. Rotkirch], pārstāvis.

3. Pēc Eiropas Parlamenta, ko pārstāv juriskonsults G. Garsons Klariana [G. Garzón Clariana] un Juridiskā dienesta loceklis E. Periljo [E. Perillo], pārstāvji, lūguma tam atļāva iesniegt apsvērumus.

4. 1995. gada 7. novembra Tiesas sēdē tika uzklausīta Beļģijas valdība, ko pārstāvēja J. Devadē, Dānijas valdība, kuru pārstāvēja L. Mikālsens un P. Bīrings, Vācijas valdība, ko pārstāvēja A. Dītrihs, Grieķijas valdība, kuru pārstāvēja Ārlietu ministrijas Īpašā Kopienas tiesvedības juridiskā dienesta īpašā juriskonsulta vietniece E. Samoni-Rantu [A. Samoni-Rantou], pārstāve, un N. Dafniu, Spānijas valdība, ko pārstāvēja R. Silva de Lapuerta, Francijas valdība, kuru pārstāvēja Ārlietu ministrijas Juridisko lietu departamenta direktora vietnieks Ž. F. Dobēls [J.‑F. Dobelle], pārstāvis, un K. Šavāns, Īrijas valdība, ko pārstāvēja vecākais padomnieks [SC] D. Glīsons [D. Gleeson], pārstāvis, un M. Baklijs [M. Buckley], Itālijas valdība, kuru pārstāvēja Ārlietu ministrijas Diplomātisko strīdu, nolīgumu un normatīvo lietu nodaļas vadītājs profesors U. Leanca [U. Leanza], pārstāvis, Nīderlandes valdība, ko pārstāvēja Ārlietu ministrijas juriskonsulta vietnieks M. Fīstra [M. Fiestra], pārstāvis, Portugāles valdība, kuru pārstāvēja L. Fernandešs un M. L. Duarte, Somijas valdība, ko pārstāvēja H. Rotkirhs, Zviedrijas valdība, kuru pārstāvēja Ārlietu ministrijas Eiropas lietu juridiskās nodaļas padomniece L. Nurdlinga [L. Nordling], Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāvēja Dž. Ī. Kolinss, kuram palīdzēja S. Ričardss un D. Andersons, Eiropas Savienības Padome, ko pārstāvēja Ž. K. Pirī, Ž. P. Žakē un A. Lo Monako, Komisija, kuru pārstāvēja J. Pipkorns un R. Gosalvo-Bono, un Eiropas Parlaments, ko pārstāvēja G. Garsons Klariana un E. Periljo.

III – Priekšvēsture jautājumam par Kopienu tiesību un cilvēktiesību ievērošanu

1. EK līgumā, tāpat kā EOTK un EAEK līgumā, pamattiesības nav konkrēti minētas, ja neņem vērā preambulas pēdējā apsvēruma frāzi “lai saglabātu un stiprinātu mieru un brīvību”.

2. Tiesa ir nostiprinājusi cilvēktiesību aizsardzību ar Kopienu tiesību vispārējo principu starpniecību, atsaucoties uz kopīgām konstitucionālām tradīcijām un starptautiskiem dokumentiem, it īpaši uz Konvenciju.

3. Iedvesmojoties no šīs judikatūras, Vienotā Eiropas akta preambulā ir paredzēta to pamattiesību ievērošana, kas atzītas dalībvalstu konstitūcijās un likumos, Konvencijā un Eiropas Sociālajā hartā.

4. Līguma par Eiropas Savienību F panta 2. punktā ir noteikts, ka “Savienība kā Kopienu tiesību vispārēju principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina [..] konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgām konstitucionālām tradīcijām”. J1. panta 2. punkta piektajā ievilkumā ir paredzēta cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana. Tā paša Līguma K2. panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka sadarbībā tieslietu un iekšlietu jomā ir jāievēro Konvencija.

5. Pamattiesību ievērošana ir minēta arī dalībvalstu un Kopienas iestāžu politiskajās deklarācijās. Var minēt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 1977. gada 5. aprīļa kopīgo deklarāciju par pamattiesībām (Recueil des traités 1995, 877. lpp.), Eiropas Parlamenta, Padomes, Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju un Komisijas 1986. gada 11. jūnija kopīgo deklarāciju pret rasismu un ksenofobiju (Recueil des traités 1995, 889. lpp.), Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 1990. gada 29. maija rezolūciju par cīņu pret rasismu un ksenofobiju (OV C 157, 1. lpp.), rezolūciju par cilvēktiesībām, demokrātiju un attīstību, ko Padome un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvji pieņēma 1991. gada 28. novembrī (Bulletin des Communautés européennes Nr. 11/91, 2.3.1. punkts), un secinājumus par šīs rezolūcijas īstenošanu, kurus Padome un dalībvalstis pieņēma 1992. gada 18. novembrī. Var atgādināt arī dažādu Eiropadomes sanāksmju deklarācijas, piemēram, 1973. gada 14. decembra deklarāciju par Eiropas identitāti (Bulletin des Communautés européennes Nr. 12/73, 2501. punkts), 1978. gada 8. aprīļa deklarāciju par demokrātiju, 1988. gada 2. un 3. decembra deklarāciju par Kopienas starptautisko lomu (Bulletin des Communautés européennes Nr. 12/88, 1.1.10. punkts), 1991. gada 29. jūnija deklarāciju par cilvēktiesībām (Bulletin des Communautés européennes Nr. 6/91, V pielikums) un 1993. gada 11. decembra deklarāciju par cilvēktiesībām sakarā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 45. gadadienu (Bulletin des Communautés européennes Nr. 12/93, 1.4.12. punkts).

6. Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegtajā 1976. gada 4. februāra ziņojumā ar nosaukumu “Pamattiesību aizsardzība, veidojot un attīstot Kopienas tiesības” (Bulletin des Communautés européennes, papildinājums 5/76) Komisija neatzina, ka Kopienai vajadzētu pievienoties Konvencijai.

7. Oficiālu pievienošanos Komisija Padomei pirmoreiz ierosināja 1979. gada 4. aprīļa “memorandā par Eiropas Kopienu pievienošanos Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai” (Bulletin des Communautés européennes, papildinājums 2/79).

8. Šis ierosinājums tika atkārtots Komisijas 1990. gada 19. novembra paziņojumā par Kopienas pievienošanos Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.

9. Komisija 1993. gada 26. oktobrī publicēja darba dokumentu ar nosaukumu “Kopienas pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un Kopienas tiesību sistēma”, kurā tā it īpaši apsvēra pievienošanās juridiskā pamata jautājumus un Tiesas jurisdikcijas monopolu.

10. Eiropas Parlaments ir vairākkārt norādījis, ka atbalsta pievienošanos, – iepriekšējā reizē 1994. gada 18. janvāra rezolūcijā par Kopienas pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, kas pieņemta, pamatojoties uz Juridisko lietu un pilsoņu tiesību komitejas ziņojumu (OV C 44, 32. lpp.).

IV – Lūguma sniegt atzinumu pieņemamība

1. Īrijas un Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka lūgums sniegt atzinumu nav pieņemams. Dānijas, Somijas un Zviedrijas valdība norāda arī uz to, ka lūgums varētu būt iesniegts pāragri.

Īrijas valdība mutvārdu apsvērumos uzsver, ka nav neviena konkrēta pievienošanās nolīguma noteikuma, par kuru Tiesa varētu sniegt atzinumu. Ir daudz tehnisku problēmu, un var paredzēt, ka būs atšķirīgi risinājumi. Vēl nav izvēlēta neviena no iespējām, lai noteiktu puses, kurām būtu jāveic sarunas.

Pēc Apvienotās Karalistes domām, nav neviena nolīguma, kas būtu “paredzēts” Līguma 228. panta 6. punkta nozīmē. Tiesā var vērsties tikai pēc tam, kad par nolīguma projektu ir notikušas padziļinātas sarunas. Nevar noliegt, ka ar 1979. gada 4. oktobra atzinumu 1/78 (Recueil, 2871. lpp.) lūgums tika atzīts par pieņemamu, lai gan sarunām vēl tikai bija jāsākas. Tomēr minētā lūguma izskatīšanas laikā nolīgums jau pastāvēja projekta veidā, sarunas tika veiktas laikā, kad notika tiesvedība, un pirms sava atzinuma sniegšanas Tiesa bija informēta par attiecīgā teksta jaunāko versiju. Savukārt šajā tiesvedībā nav nekāda nolīguma projekta un pirms atzinuma pieņemšanas nav paredzētas nekādas sarunas. Atzinuma 1/78 lūgums bija pieņemams, jo pastāvēja domstarpības par nolīguma juridisko pamatu. Šajā gadījumā par vienīgo iespējamo juridisko pamatu, proti, Līguma 235. pantu, pastāv vienprātība.

Papildus Padomes pieminētajām galvenajām problēmām Apvienotās Karalistes valdība norāda arī uz citiem sarežģījumiem. Tā norāda uz jautājumu par pievienošanās apjomu, pastāvot dalībvalstu izteiktajām atrunām, dalībvalstu tiesībām jebkurā brīdī atkāpties no dažām Konvencijas normām un risku, ka var rasties atšķirības starp dalībvalstu un Kopienas saistībām, problēmu, kas saistīta ar Kopienas līdzdalību Konvencijas institūcijās, tostarp nākotnē paredzamajā vienotajā tiesā, pilnvaru sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm, to, ka Kopienai ir sarežģīti pievienoties Konvencijai, vispirms nepievienojoties Eiropas Padomei, un EOTK un EAEK līgumu nākotni. Ņemot vērā šo problēmu daudzumu un nopietnību, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka Tiesa pašreizējā situācijā nevar sniegt lietderīgu atzinumu.

Līguma 235. pants, vienīgais iespējamais juridiskais pamats, prasa Padomes vienprātīgu lēmumu. Tas, ka šādas vienprātības nav, apliecina atzinuma lūguma hipotētiskumu un neatbilstību realitātei. Tomēr saistībā ar prejudiciāliem nolēmumiem Tiesa vienmēr ir atteikusies lemt par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem.

Dānijas valdība norāda, ka nav nolīguma projekta, ko apspriest. Turklāt Padomē nav panākta vienošanās par sarunu sākšanu.

Somijas valdība atgādina, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. panta 2. punktu un Tiesas judikatūru atzinumu var sniegt par paredzētā nolīguma saderību ar Līgumu un par Kopienas kompetenci. Šajā lietā lūguma sniegt atzinumu pieņemamība ir atkarīga no tā, vai lūgumam pievienotie vai tajā minētie dokumenti veido kopumu, no kura var gūt tādu priekšstatu par paredzēto nolīgumu, kas būtu pietiekami precīzs, lai Tiesa varētu sniegt savu atzinumu. Apstiprinošas atbildes gadījumā tas, ka lūgums varētu būt priekšlaicīgs, neliedz Tiesai pieņemt vispārēju un principiālu lēmumu.

Arī Zviedrijas valdība savos mutvārdu apsvērumos norāda, ka nav ne nolīguma teksta projekta, ne pat Padomes lēmuma sākt sarunas. Pat ja Tiesai būtu jāpieņem lūgums sniegt atzinumu, nevarētu izvairīties no vēl viena lūguma izskatīšanas, kad sarunās sāktu izskatīt juridiskos un tehniskos jautājumus.

2. Komisija, Parlaments un Beļģijas, Vācijas, Francijas, Itālijas un Portugāles valdības norāda, ka lūgums sniegt atzinumu ir pieņemams, jo tas attiecas uz paredzētu nolīgumu Līguma 228. panta 6. punkta nozīmē.

Komisija norāda, ka 228. panta formulējums ir mainīts. EEK līguma iepriekšējais 228. panta 1. punkta otrās daļas teksts, kas ļāva saņemt iepriekšēju Tiesas atzinumu par paredzēta nolīguma saderību, ir pievienots pirmajai daļai, kura attiecas uz nolīgumu slēgšanu starp Kopienu un trešām valstīm vai starptautisku organizāciju. EK līguma 228. panta 6. punkta jaunajā tekstā ir minēts tikai paredzēts nolīgums un nekas nav teikts par atzinumu, ko sniedz pirms konkrēta nolīguma slēgšanas. Jau iepriekš minētajā atzinumā 1/78 Tiesa sniedza paredzēta nolīguma jēdziena paplašinātu interpretāciju; šo judikatūru var konsolidēt attiecībā uz jauno tekstu. Tāpat kā lūgumā sniegt atzinumu 1/78 Tiesai ir uzdots jautājums par kompetenci un nav riska, ka iespējamo sarunu laikā pie tās būs jāvēršas no jauna.

Parlaments uzsver, ka 228. panta mērķis, kā izriet no 1975. gada 11. novembra atzinuma 1/75 (Recueil, 1355. lpp.), ir nepieļaut strīdus par starptautisku nolīgumu saderību ar Līgumu. Šajā gadījumā ir jāpārbauda Konvencijā paredzētā tiesiskā regulējuma saderība ar Kopienas tiesību sistēmu. Konkrētais juridiskais jautājums attiecas uz to, vai Tiesas jurisdikcijas monopols ir saderīgs ar tās pakļaušanu tiesas instancei, kas ir ārpus Kopienas tiesību sistēmas. Iepriekš minētajā atzinumā 1/78 Tiesa atzina, ka visu dalībvalstu, tostarp trešo valstu, interesēs ir jautājumu par kompetenci atrisināt sarunu sākumā.

Arī Beļģijas valdība atsaucas uz atzinuma 1/78 precedentu un Līguma 228. panta 6. punkta jauno formulējumu. Tā uzsver trīs aspektus. Dalībvalstis ir uzskatījušas, ka pievienošanās saderība ar Kopienu tiesībām ir jānoskaidro pirms sarunu sākuma. Iepriekš minētajā atzinumā 1/78 un 1992. gada 10. aprīļa atzinumā 1/92 (Recueil, I‑2821. lpp.) Tiesa jau ir atzinusi, ka lūgums sniegt atzinumu ir jāpieņem – ar nosacījumu, ka ir zināms paredzētā nolīguma mērķis un ka lūguma iesniedzējs ir ieinteresēts attiecīgajā atbildē – pat tad, ja paredzētā nolīguma saturs vēl nav sīki izstrādāts. Prasīt iestādei, kas iesniedz lūgumu sniegt atzinumu, lai brīdī, kad tā vēršas Tiesā, būtu novērstas jebkādas šaubas par paredzētā nolīguma saderību ar Kopienu tiesībām, nozīmētu noliegt Līguma 228. panta 6. punkta lietderību.

Vācijas valdība savos mutvārdu apsvērumos skaidro, ka lūgums ir pieņemams, jo brīdī, kad tas tika iesniegts, diskusijas par pievienošanos bija sasniegušas stadiju, kurā atzinuma saņemšana bija kļuvusi vajadzīga un pamatota. Konvencija, kam jāpievienojas, kā arī pielāgojumi, kuri vajadzīgi šādas pievienošanās sakarā, ir zināmi. Kā Tiesa atzinusi iepriekš minētajā atzinumā 1/78, visu dalībvalstu interesēs ir, lai jautājums par Kopienas kompetenci pievienoties Konvencijai tiktu atrisināts pirms attiecīgajām sarunām.

Francijas valdība savos mutvārdu apsvērumos atzīst, ka Tiesas rīcībā nav nolīguma projekta, ka pastāv vairākas neskaidrības par sarunu saturu un ka pagaidām Padomē nav vienprātības par vajadzību pievienoties. Tomēr Tiesai ir jāpieņem lūgums sniegt atzinumu, jo juridiskie jautājumi par pievienošanās saderību ar Līgumu ir skaidri noteikti un to atbilstību nevar apstrīdēt.

Itālijas valdība savos mutvārdu apsvērumos atsaucas uz Tiesas Reglamenta 107. panta 2. punktu, kas paredz, ka lūgums sniegt atzinumu var attiekties uz paredzētā nolīguma saderību ar Līguma noteikumiem vai uz Kopienas kompetenci slēgt šādu nolīgumu. Ja lūgums attiecas uz kompetenci, kā tas ir šajā gadījumā, netiek prasīta jau pietiekami precīza nolīguma teksta esamība. Pat ja tiktu atzīts, ka lūgums attiecas arī uz pievienošanās saderību ar Līguma materiālajām tiesību normām, Tiesa nevarētu to noraidīt, jo Konvencija, kurai paredzēts pievienoties, pastāv un tās vispārējie aspekti ir zināmi.

Arī Portugāles valdība savos mutvārdu apsvērumos uzsver, ka veicamo sarunu rezultāts un Konvencijas, kurai Kopiena ir nodomājusi pievienoties, saturs ir zināms.

V – Paredzētās pievienošanās juridiskais pamats

1. Austrijas valdība, vispirms atgādinājusi Tiesas praksi attiecībā uz Kopienas ārējām pilnvarām, skaidro, ka pamattiesību ievērošana ir visu Kopienas priekšrocību īstenošanas daļa. Ar Konvenciju aizsargātās tiesības tiek garantētas, pamatojoties uz kompetenci, kas nosaka Kopienas iestāžu darbību katrā attiecīgajā jomā. Šāda Konvencijas garantēto tiesību horizontāla iekšēja piemērošana vienlaikus ir arī pamats Kopienas ārējai kompetencei pievienoties Konvencijai.

2. Komisija, Parlaments un Beļģijas, Dānijas, Vācijas, Grieķijas, Itālijas, Somijas un Zviedrijas valdības, kā arī pakārtoti Austrijas valdība skaidro, ka konkrētu noteikumu neesamības gadījumā pievienošanās juridiskais pamats ir Līguma 235. pants. Līguma 235. panta piemērošanas nosacījumi, proti, Kopienas rīcības vajadzība, kāda Kopienas mērķa sasniegšana un saikne ar kopējā tirgus darbību, ir izpildīti.

Komisija atsaucas uz savu iepriekš minēto 1993. gada 26. oktobra darba dokumentu, kurā tā cilvēktiesību ievērošanu raksturoja kā transversālu mērķi, kas ir Kopienas mērķu sastāvdaļa.

No 1976. gada 8. aprīļa sprieduma lietā 43/75 Defrenne (Recueil, 455. lpp.) izriet, ka mērķi 235. panta nozīmē var būt precizēti Līguma preambulā. Vienotā Eiropas akta preambulā ir minēta cilvēktiesību ievērošana un Konvencija.

Arī Parlaments uzskata, ka cilvēktiesību aizsardzība pieder pie Kopienas mērķiem. Eiropas Savienības pilsonības noteikšana Līgumā ir jauns juridisks fakts par labu šādai tēzei. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību B panta trešo ievilkumu un EK līguma 8. pantu Kopienas uzdevums ir nodrošināt Eiropas Savienības pilsoņiem tādu pašu viņu pamattiesību aizsardzību, kāda viņiem kā valsts pilsoņiem ir noteikta valsts tiesību aktos. Parlaments uzsver, ka Kopiena, tostarp EK Tiesa, ir jāpakļauj starptautiskai juridiskai kontrolei, kas būtu identiska kontrolei, kurai pakļautas dalībvalstis un to augstākās instances tiesas. Parlaments uzskata, ka Līguma 235. panta izvēle ir jāpapildina ar atsauci uz Līguma 228. panta 3. punkta otro daļu, kas konkrētu starptautisko nolīgumu slēgšanai paredz Parlamenta piekrišanu. Šādas piekrišanas vajadzību izskaidro šā noteikuma ratio legis, jo nedrīkst pieļaut, ka starptautiska nolīguma dēļ Parlaments kā viens no likumdevējiem atbilstoši Kopienas starptautiskajām saistībām būtu spiests grozīt tiesību aktu, kas pieņemts saskaņā ar koplēmuma procedūru.

Beļģijas, Vācijas, Grieķijas, Itālijas, Austrijas, Somijas un Zviedrijas valdības uzsver, ka cilvēktiesību aizsardzība ir vispārējs horizontāls princips, kas Kopienai jāievēro, veicot visas savas darbības, un ka šī aizsardzība ir svarīga pareizai kopējā tirgus darbībai.

Pēc šo valdību domām, Tiesa šādu aizsardzību ir īstenojusi ar Kopienu tiesību vispārējo principu starpniecību, iedvesmojoties no kopīgām konstitucionālām tradīcijām un starptautiskiem dokumentiem, tostarp no Konvencijas. Vienotā Eiropas akta preambula, Līguma par Eiropas Savienību preambula, kā arī F panta 2. punkts, J1. un K2. pants nostiprina cilvēktiesību ievērošanu un šajā sakarībā arī Konvencijas nozīmi.

Grieķijas valdība atsaucas arī uz EK līguma 130.u panta 2. punktu, kurā cilvēktiesību ievērošana ir minēta kā sadarbības attīstības jomā mērķis.

Grieķijas valdība precizē, ka, lai noteiktu Kopienas mērķus, ir jāņem vērā arī Līguma preambula, kurā minēta miera un brīvības saglabāšana; šis mērķis ietver Konvencijā garantētās tiesības.

Somijas valdība uzskata, ka Kopienas attīstības pašreizējā stadijā cilvēktiesību aizsardzība patiešām ir viens no Kopienas mērķiem.

Visas valdības uzskata, ka pievienošanās Konvencijai un ārēja tiesas kontrole ir vajadzīga, lai gadījumā, ja Kopienas iestādes neievērotu Konvenciju, aizsargātu indivīdus.

Beļģijas valdība uzsver, ka nedrīkst pieļaut, lai Kopienas tiesu praksē un Konvencijas institūciju tiesu praksē rastos atšķirīgas interpretācijas. Tā norāda, ka Kopienu tiesībās paredzētā tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma, kas indivīdam liedz prasīt atcelt aktu, kurš uz viņu neattiecas tieši un individuāli, nodrošina mazāku aizsardzību nekā šāda Konvencijā paredzētā sistēma.

Itālijas valdība savos mutvārdu apsvērumos norāda, ka visas dalībvalstis attiecībā uz savu kompetenci ir brīvprātīgi pakļāvušās cilvēktiesību aizsardzības starptautiskas kontroles mehānismiem. Tādēļ, ka valstis ir noteiktu kompetenci nodevušas Kopienai, arī tai ir jāpakļaujas tai pašai starptautiskajai kontrolei, lai atjaunotu dalībvalstu sākotnēji iecerēto līdzsvaru.

Austrijas valdība norāda uz to, ka ir vajadzīga vienveidīga Konvencijas interpretācija, uz Līgumā par Eiropas Savienību paredzētās integrācijas pakāpenisku padziļināšanu – jomu, kurā cilvēktiesību aizsardzībai ir sevišķi liela nozīme, un uz strīdiem, kas skar Kopienas civildienestu.

Somijas valdība paskaidro, ka pievienošanās ir vajadzīga, ņemot vērā Līguma sociālā aspekta pastiprināšanu. Jaunie kompetences pamati, ko paredz Vienotais Eiropas akts, un subsidiaritātes principa noteikšana tomēr ir sašaurinājuši Līguma 235. panta darbības jomu. Šā panta piemērošana ir atkarīga no pievienošanās nolīguma struktūras un satura.

3. Spānijas, Francijas, Īrijas, Portugāles un Apvienotās Karalistes valdības skaidro, ka ne EK līgumā, ne Līgumā par Eiropas Savienību nav neviena noteikuma, kas Kopienai piešķirtu konkrētas pilnvaras cilvēktiesību jomā un ko varētu izmantot par paredzētās pievienošanās juridisko pamatu. Līguma par Eiropas Savienību F panta 2. punkts tikai piešķir konstitucionālu statusu judikatūras acquis cilvēktiesību aizsardzības jomā un šādu aizsardzību paredz tikai ar Kopienu tiesību vispārējo principu starpniecību.

Francijas un Portugāles valdības piebilst, ka 2. punktam Līguma par Eiropas Savienību J1. pantā, kas attiecas uz kopēju ārpolitiku un drošības politiku, tāpat kā 1. punktam minētā līguma K2. pantā, kurš attiecas uz tieslietām un iekšlietām, kas turklāt nav Tiesas jurisdikcijā, ir tikai programmatiska nozīme un tie Kopienai nepiešķir nekādas konkrētas pilnvaras. Francijas valdība noraida arī EK līguma 130.u panta nozīmi.

Spānijas, Francijas, Īrijas, Portugāles un Apvienotās Karalistes valdības arī iebilst pret Līguma 235. panta iespējamu piemērošanu. Cilvēktiesību ievērošana nav minēta starp Kopienas mērķiem, kas izklāstīti Līguma 2. un 3. pantā. Apvienotā Karaliste piebilst, ka atsaukšanās uz Līguma par Eiropas Savienību F panta 2. punktu nevar pamatot 235. panta izmantošanu.

Šīs valdības apstrīd, ka juridiska vakuuma vai nepietiekamas cilvēktiesību aizsardzības dēļ būtu vajadzīga paredzētā pievienošanās. Tiesa ir īstenojusi materiālu Konvencijas pārņemšanu Kopienu tiesību sistēmā un ir to pilnībā iekļāvusi Kopienu tiesiskajā regulējumā. Francijas valdība uzskaita Konvencijā nostiprinātās pamattiesības, kuru ievērošanu Tiesa nodrošina.

Portugāles valdība piebilst, ka risks, ka Eiropas Kopienu Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa Konvencijas noteikumus varētu interpretēt dažādi, ir teorētisks un ka to var izskaidrot Kopienas ekonomiskās un politiskās integrācijas īpašie mērķi. Šī valdība norāda, ka par jautājumiem, kas attiecas uz Konvencijas interpretāciju, Eiropas Kopienu Tiesa var vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā prejudiciāla nolēmuma saņemšanai.

Minētās valdības uzskata, ka Kopienu tiesībās indivīdiem ir paredzēta pilnīga tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma. Pievienošanās nav vajadzīga saistībā ar kopējā tirgus darbību.

4. Dānijas valdībai ir niansēta nostāja. Tā atsaucas uz robu cilvēktiesību aizsardzībā tādā jomā kā Kopienas civildienests, vienlaikus atzīstot, ka šī plaisa neskar pamatjautājumus, bet attiecas uz procedūru. Konvencijas ievērošana, Tiesai pašai sevi ierobežojot, atšķiras no Konvencijas ievērošanas starptautisku saistību dēļ, pat ja šāda atšķirība ir tikai teorētiska. Pievienošanās sniegtu galvenokārt politiskas priekšrocības, jo tā uzsver cilvēktiesību ievērošanai piešķirto nozīmi. Pievienošanās ļautu arī Kopienai pašai sevi aizstāvēt, ja Konvencijā paredzētajās institūcijās tiktu apstrīdēti Kopienas tiesību akti. Minētā valdība šajā sakarībā norāda, ka strīdi parasti attiecas uz Kopienas un valstu tiesību normu kombināciju un ka šajā gadījumā parasti apstrīd valstu tiesību normas; šādā situācijā iestādes, konkrētāk, Komisija, varētu valstu valdībām palīdzēt lietās, ko izskatītu Konvencijas institūcijās.

Šādai politiskai priekšrocībai Dānijas valdība pretstata praktiskās un juridiskās problēmas. Pašlaik pievienoties var tikai valstis; citu līgumslēdzēju pušu situācija nav skaidra; Kopienas pievienošanās radītu problēmas attiecībā uz dalībvalstīm noteiktajiem izņēmumiem un to izteiktajām atrunām; pievienošanās acīmredzot neattiektos uz visu Konvenciju; būtu jāizveido mehānisms, ar kuru tiktu noteikta institūcija, kura būtu atbildīga par Konvencijas pārkāpšanas gadījumiem, ņemot vērā a priori, ka apstrīdētais tiesību akts būtu valsts tiesību akts; būtu jārisina arī jautājums par Kopienas pārstāvību Konvencijas kontroles institūcijās, tostarp vienotajā tiesā. Ņemot vērā šo problēmu nopietnību, Dānijas valdība ierosina starp Kopienu un Konvencijas līgumslēdzējām pusēm noslēgt tādu nolīgumu, kas Eiropas Kopienu Tiesai ļautu Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniegt tādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma saņemšanai, kuri skar cilvēktiesības, un pilnvarotu Eiropas Cilvēktiesību tiesu lūgt Eiropas Kopienu Tiesai prejudiciālus nolēmumus par Kopienu tiesībām.

VI – Jautājums par pievienošanās saderību ar Līguma 164. un 219. pantu

Komisija, Parlaments un Beļģijas, Dānijas, Vācijas, Grieķijas, Itālijas, Austrijas, Somijas un Zviedrijas valdības skaidro, ka paredzētā pievienošanās, it īpaši Kopienas pakļaušana Konvencijas tiesu sistēmai, nav pretrunā Līguma 164. un 219. pantam.

Komisija norāda, ka pretstatā Eiropas Ekonomikas zonas nolīgumam Konvencijai un Līgumam ir kopēji mērķi cilvēktiesību aizsardzības jomā. Konvencija izveido klasisku starptautisko tiesību kontroles mehānismu, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem nav tiešas iedarbības iekšējā tiesiskajā regulējumā. Protams, Konvencija paredz iespēju, ka indivīdi var celt prasības. Tomēr tā ir tikai viena no kontroles iezīmēm papildus prasībām, ko var celt līgumslēdzējas puses; būtu arī pretrunīgi pieņemt šo kontroles mehānismu un liegt indivīdiem celt prasības. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nelemtu par jautājumu saistībā ar pilnvaru sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm – jautājumu, ko reglamentē tikai Kopienas tiesību sistēma. Tāpēc nebūtu iespējama prasība starp Kopienu un dalībvalstīm.

Nevar arī apgalvot, ka ar Konvencijas kontroles mehānismu, aptverot visas Kopienas pilnvaras, tiktu apšaubīta Kopienas tiesību sistēmas autonomija. Būtībā Konvencija nosaka tikai minimālās prasības. Kontroles mehānismam nebūtu tiešās iedarbības Kopienas tiesiskajā regulējumā. Visbeidzot, tā kā netiek uzskatīts, ka šis mehānisms būtu pretrunā dalībvalstu konstitucionālajiem principiem, nekādā gadījumā nevar uzskatīt, ka tas nebūtu saderīgs ar Kopienas tiesību principiem.

Parlaments atsaucas uz iepriekš minēto atzinumu 1/91, kurā Tiesa atzina, ka Kopiena var pakļauties starptautiskas tiesas nolēmumiem. Kopienas pakļaušanās tiesai ar jurisdikciju cilvēktiesību jomā būs saderīga ar Kopienas sistēmas attīstību, kura vairs neattiektos uz uzņēmēju, bet uz Eiropas Savienības pilsoni. Ārēja kontrole cilvēktiesību jautājumos Kopienas tiesību sistēmas autonomiju neietekmētu vairāk, kā tā skārusi dalībvalstu tiesību sistēmu autonomiju. Parlaments atsaucas uz savu iepriekš minēto 1994. gada 18. janvāra rezolūciju, kurā tas uzsvēris nozīmi, kāda ir tiešai prasībai starptautiskā tiesā, lai pārbaudītu Kopienas akta saderību ar cilvēktiesībām, un nepārprotami norādījis, ka paredzētā pievienošanās nevar skart Tiesas jurisdikciju Kopienu tiesību jautājumos.

Pēc Beļģijas valdības domām, Tiesai būs jāizlemj, vai Kopienas tiesību sistēmā iekļautās pamattiesības, ja tās ņemtas no Konvencijas, kļūst par Kopienu tiesībām vai saglabā savu īpašo būtību. Atkarībā no atbildes paredzētā pievienošanās vai nu ietekmētu, vai neietekmētu Kopienu tiesību autonomiju.

Minētā valdība vispirms norāda, ka Konvencijā paredzētajām tiesībām un brīvībām ir savs statuss starp Kopienu tiesību vispārējiem principiem. Konvencija nosaka tikai aizsardzības minimālo līmeni un neskar šīs aizsardzības attīstību no citiem Tiesas atzītiem avotiem, proti, no Kopienas tiesību sistēmas šā jēdziena sašaurinātā nozīmē un no kopīgām konstitucionālām tradīcijām. Atsaucoties uz Konvenciju, Tiesa ņem vērā interpretāciju, ko sniegušas Konvencijas institūcijas, tādējādi uzsverot īpašo vietu, kāda Konvencijā garantētajām tiesībām ir Kopienas tiesiskajā regulējumā. Šādā ziņā Kopienas tiesību sistēmas autonomija iepriekš minēto atzinumu 1/91 un 1/92 nozīmē ir tikai relatīva.

Beļģijas valdība tālāk skaidro, ka paredzētais nolīgums saglabā Kopienas tiesību sistēmas autonomiju. Saskaņā ar Konvencijas 62. pantā paredzēto iespēju jebkādas prasības starp Kopienu un tās dalībvalstīm nebūtu iespējamas, un tas atbilstu Līguma 219. pantam. Lai nepieļautu jebkādu ārēju ietekmi uz pilnvaru sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm, pēdējās indivīda prasības gadījumā varētu formulēt nostāju pret atbildīgo par iespējamo pārkāpumu; ieviešamajam mehānismam par paraugu varētu ņemt Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas IX pielikumu.

Treškārt, tā uzsver, ka Kopienas tiesību sistēmas absolūta autonomija Konvencijā garantēto tiesību un brīvību jomā nav vēlama. Nedrīkst aizmirst par risku, ka Konvencijas institūcijas varētu atzīt savu kompetenci, lai lemtu ja ne par Kopienas aktu, tad vismaz par valstu īstenošanas aktu saderību ar Konvenciju tad, ja cilvēktiesību aizsardzība Kopienas tiesiskajā regulējumā ir mazāka nekā Konvencijā paredzētā.

Pat ja Tiesa nolemtu, ka ir jāpiemēro kritēriji, kas izriet no iepriekš minētajiem atzinumiem 1/91 un 1/92 un attiecas uz Kopienas tiesību sistēmas autonomiju, paredzēto pievienošanos tomēr varētu veikt.

Beļģijas valdība šajā sakarībā norāda, ka nav nekādas personiskas un funkcionālas saiknes starp Tiesu un Konvencijas institūcijām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa drīkst tikai likt attiecīgajai pusei ievērot tās spriedumus, bet tā nedrīkst atcelt vai atzīt par spēkā neesošu apstrīdēto valsts tiesību aktu. Attiecībā uz minētās tiesas spriedumiem Beļģijas valdība nošķir divus gadījumus. Ja attiecīgais Konvencijas noteikums ir pietiekami precīzs un vispusīgs, tā ievērošana tiks nodrošināta, tikai atzīstot, ka tas ir tieši piemērojams. Ja pārkāptais noteikums nav tieši piemērojams, attiecīgajai valstij būs jāveic pasākumi, lai novērstu pārkāpumu. Nevienā no šiem gadījumiem netiks skarta Kopienas tiesību sistēmas autonomija.

Pēc Dānijas, Vācijas, Grieķijas, Itālijas, Austrijas un Somijas valdību domām, Tiesa savā iepriekš minētajā atzinumā 1/91 ir atzinusi, ka Kopiena var pakļauties jurisdikcijai, kas izveidota ar starptautisku nolīgumu, attiecībā uz šā nolīguma interpretāciju un piemērošanu, ja vien netiek skarta Kopienas tiesību sistēmas autonomija. Tās šajā sakarībā norāda, ka Tiesa ir cita starpā uzsvērusi vajadzību ievērot Kopienas tiesu neatkarību un Eiropas Kopienu Tiesas monopolu Kopienu tiesību interpretācijā.

Dānijas valdība uzsver, ka nolīgumā par Eiropas Ekonomikas zonu galvenās problēmas radīja tas, ka šī tiesību sistēma bija identiska Kopienu tiesībām. Šajā gadījumā Kopienas iestādes, tostarp Tiesa, Konvencijas institūciju judikatūru ņemtu vērā tikai attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu. Nevēlēdamās sniegt galīgu atbildi šajā jautājumā, minētā valdība uzsver, ka ar Konvenciju saistītā judikatūra jau ietekmē Tiesas praksi un ka tas liecina par labu pievienošanās saderībai ar Līgumu.

Arī Vācijas valdība skaidro, ka jautājums par pilnvaru sadalījumu starp Kopienu un dalībvalstīm paliek EK Tiesas ziņā, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesa nelemj par jautājumiem, kas saistīti ar līgumslēdzēju pušu valstu tiesību aktiem. Eiropas Kopienu Tiesa pamattiesības garantē, vienlaikus atsaucoties gan uz dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām, gan uz Konvenciju, un nodrošina tām augstāku aizsardzības līmeni nekā Konvencija. Tāpēc nevar apgalvot, ka tāpēc, ka identiskus noteikumus to atšķirīgo mērķu dēļ interpretē dažādi, tiek skarta Kopienas tiesību sistēmas autonomija. Vienīgais pienākums, ko Konvencija uzliek Kopienai, proti, ievērot minimālo līmeni, paliek robežās, kas noteiktas iepriekš minētajā atzinumā 1/91. Vācijas valdība arī norāda, ka starp abām tiesu instancēm nav personiskas saiknes.

Grieķijas valdība uzskata, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas iespējamā iejaukšanās Kopienas tiesību sistēmā skartu tikai Konvencijā garantēto tiesību interpretāciju. Kopienas tiesību sistēmas autonomijas ievērošana neaizliedz jebkādu ārēju iejaukšanos, bet prasa saglabāt Kopienu tiesību pamatprincipus un institucionālo līdzsvaru. Tas, lai Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņemtu vērā Kopienu tiesību īpašās iezīmes, būtu jānodrošina ar tāda tiesneša līdzdalību, kas nāktu no Kopienas, bet vienlaikus nebūtu Eiropas Kopienu Tiesas loceklis.

Itālijas valdība savos mutvārdu apsvērumos norāda, ka pievienošanās nolīgumā būs jāievēro kritēriji, ko Tiesa iepriekš minētajos atzinumos 1/91 un 1/92 noteikusi attiecībā uz Kopienas tiesiskā regulējuma ievērošanu. Minētā valdība šajā sakarībā uzsver, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem nav tiešās iedarbības iekšējās tiesību sistēmās un tie nevar valsts tiesību aktus atzīt par nelikumīgiem.

Austrijas valdība uzsver atšķirību no nolīguma par Eiropas Ekonomikas zonu. Pievienošanās neradīs normatīvu kopumu, kurā būtu normas, kas jau pastāv Kopienas tiesību sistēmā un kas būtu šajā sistēmā jāiekļauj. Eiropas Cilvēktiesību tiesai nebūtu jurisdikcijas lemt par jautājumiem attiecībā uz Kopienu tiesībām, kas šajā sakarībā būtu pielīdzinātas Konvencijas līgumslēdzēju valstu tiesībām.

Zviedrijas valdība uzskata, ka pievienošanās varētu būt nesaderīga ar Līguma 164. un 219. pantu tikai tad, ja pastāvētu risks, ka netiks ievērota Tiesas lēmumu saistošā būtība un ka tādējādi tiks skarta Kopienas tiesību sistēmas autonomija. Lai šādu risku novērstu, Zviedrijas valdība paredz ar īpašu nolīgumu noteikt, ka, izmantojot Konvencijas strīdu risināšanas līdzekļus, nedrīkst izskatīt domstarpības starp dalībvalstīm vai starp dalībvalstīm un Kopienu. Tā izsaka arī domu par mehānismu, atbilstoši kuram Eiropas Cilvēktiesību tiesa varētu lūgt Eiropas Kopienu Tiesai prejudiciālus nolēmumus par jautājumiem attiecībā uz Kopienu tiesībām.

Somijas valdība nenoraida iespēju, ka paredzētā pievienošanās un Kopienas iestāžu pakļaušana Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijai varētu ietekmēt to, kā Tiesa interpretē Kopienas tiesību noteikumus, ciktāl tie skar cilvēktiesības. Ja piemērotu principus, ko Tiesa noteikusi iepriekš minētajā atzinumā 1/91, būtu tomēr jāatzīst, ka cilvēktiesības, kuras tiek aizsargātas ar Kopienu tiesību vispārējo principu starpniecību, nepieder šīs tiesību sistēmas ekonomiskajam un komerciālajam kodolam un ka pievienošanās neskar tās autonomiju.

2. Spānijas, Francijas, Īrijas, Portugāles un Apvienotās Karalistes valdības skaidro, ka Kopienas pievienošanās Konvencijai nav saderīga ar Līgumu, konkrētāk, ar tā 164. un 219. pantu. Atsaucoties uz iepriekš minētajiem atzinumiem 1/91 un 1/92, minētās valdības uzsver, ka paredzētā pievienošanās skar Kopienas tiesību sistēmas autonomiju un Tiesas jurisdikcijas monopolu.

Spānijas valdība šajā sakarībā piemin Konvencijas 24. un 25. pantu, kas paredz starpvalstu un individuālas prasības, 45. pantu, kurš Eiropas Cilvēktiesību tiesai piešķir jurisdikciju sniegt atzinumus par Konvencijas interpretāciju un piemērošanu, 32. un 46. pantu, kas paredz, ka Konvencijas institūciju lēmumi ir obligāti, 52. pantu, kurš attiecas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, kas ir galīgi, 53. pantu, kurš pusēm uzliek pienākumu pildīt spriedumus, un 54. pantu, kas Ministru komitejai uzdod uzraudzīt spriedumu izpildi. Konvencijas 62. pants, kas paredz, ka visi strīdi starp līgumslēdzējām pusēm par Konvencijas interpretāciju vai piemērošanu jārisina, izmantojot tās paredzētos strīdu risināšanas līdzekļus, nebūs saderīgs ar Līguma 219. pantu; būs jāparedz atruna vai īpašs kompromiss, lai noteiktu, ka tas neattiecas uz strīdiem starp dalībvalstīm vai dalībvalstīm un Kopienu. Pretēji kritērijiem, kas noteikti iepriekš minētajos atzinumos 1/91 un 1/92, Konvencijas kontroles institūcijas ne vien interpretētu Konvenciju, bet arī pārbaudītu Kopienu tiesību likumīgumu attiecībā pret Konvenciju, un tas ietekmētu Tiesas judikatūru.

Francijas valdība paskaidro, ka Kopienas tiesību sistēmai ir autonoma un īpaša tiesu sistēmas struktūra. Nav izveidots neviens juridisks līdzeklis, lai cilvēktiesību jautājumus izskatītu ārpus to tiesību ievērošanas, kas kā vispārējs princips piešķirtas Tiesai, un pašreizējā situācijā tādu nevar izveidot.

Francijas valdība pievēršas arī problēmai, kas saistīta ar valsts tiesību aktos paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekļu iepriekšēju izmantošanu. Kopienas tiesību sistēmā indivīdiem pieejamā tiesiskā aizsardzība ir sašaurināta, un Tiesā lielākajā daļā gadījumu vēršas ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Jāizvirza jautājums par to, vai Konvencijas institūcijas nebūtu spiestas likt Kopienai paplašināt prejudiciālās procedūras pieejamību un vai pretējā gadījumā tās nevarētu iespējami atteikties apsvērt šo procedūru, novērtējot prasību par valsts tiesību aktos paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu. Tāpēc būtu vieglāk grozīt Līguma 173. panta otro daļu, lai indivīdiem ļautu apstrīdēt Kopienas tiesību aktus, kas aizskar viņu pamattiesības.

Francijas valdība uzsver risku, ka strīdi, kas ir saistīti ar Kopienu tiesībām, varētu tikt nodoti izskatīšanai Konvencijas institūcijās, kurās ir Eiropas Padomes, nevis Kopienas dalībvalstu pilsoņi. Tā norāda arī uz sarežģījumiem, kas saistīti ar Kopienas tiesnešu līdzdalību Konvencijas kontroles institūcijās. Šādos apstākļos pievienošanos varētu veikt tikai pēc Līguma, tostarp Protokola par Eiropas Kopienu Tiesas Statūtiem, grozīšanas.

Īrijas valdība savos mutvārdu apsvērumos norāda, ka Kopienas pievienošanās Konvencijai skartu ar Līguma 164. un 219. pantu Tiesai piešķirto ekskluzīvo jurisdikciju izšķirt visus strīdus par Līguma piemērošanu un interpretāciju.

Arī Portugāles valdība uzsver, ka Konvencijas kontroles institūciju kompetencē ir piemērot un interpretēt noteikumus ar horizontālu iedarbību; šāda kompetence nenovēršami skartu Kopienu tiesību piemērošanu un interpretāciju. Protams, lai ievērotu Līguma 219. pantu, Konvencijas 62. pants ļauj paredzēt, ka netiek pieļautas starpvalstu prasības, ko paredz Konvencijas 24. pants. Šā panta ratio legis tomēr nevar sašaurināt tikai attiecībā uz iespējamu strīdu starp dalībvalstīm, bet tas nozīmē, ka nedrīkst pieļaut, lai kāds strīdu izšķiršanas līdzeklis, ko nepiemēro Tiesa, skartu Līguma interpretāciju un piemērošanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesai nāktos interpretēt Kopienu tiesības un pieņemt lēmumus par Kopienas kompetenci. Būtu grūti izmantot mehānismu, kas Kopienai un dalībvalstīm ļautu risināt jautājumus par kompetenci. Lai noteiktu, vai ir izmantoti visi valsts tiesību aktos paredzētie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa varētu lemt pat par Eiropas Kopienu Tiesas kompetenci; piemēram, tai varētu būt jālemj, vai indivīds ir varējis celt prasību par Kopienas tiesību akta anulēšanu, ja tas uz viņu attiecas tieši un individuāli.

Spānijas un Apvienotās Karalistes valdības uzsver arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un nākotnē paredzamās vienotās Tiesas lēmumu juridiskās sekas. Tās cita starpā norāda, ka šai Tiesai ir jurisdikcija aizskartajai pusei noteikt taisnīgu apmierinājumu, kas var būt finansiālas kompensācijas veidā. Pievienošanās gadījumā Konvencijas piemērošanas jomā Tiesa zaudētu savu galīgo autoritāti Kopienu tiesību interpretācijā. Pretēji kritērijiem, ko paredz iepriekš minētais atzinums 1/91, Eiropas Cilvēktiesību tiesa neveiktu tikai starptautiska nolīguma interpretāciju un piemērošanu. Tā skartu Kopienu tiesību interpretāciju un piemērošanu, un tai būtu jālemj par Kopienas un dalībvalstu pilnvarām.

3. Nīderlandes valdība tikai piemin problēmas, kas jāanalizē pirms lēmuma par pievienošanās vajadzību pieņemšanas, un tai nav noteiktas nostājas. Tā cita starpā izvirza jautājumu par Eiropas Kopienu Tiesas un Konvencijas institūciju attiecību saderību ar Līguma 164. pantu, jautājumu par dalībvalstu, Konvencijas līgumslēdzēju pušu un Kopienas locekļu situāciju saistībā ar to attiecīgajiem pienākumiem saskaņā ar Kopienas līgumiem un Konvenciju, un problēmu par to, kā noteikt Kopienas un dalībvalstu pienākumus attiecībā uz Konvencijas ievērošanu.

 Tiesas atzinums

Lūguma pieņemamība

1.        Īrijas un Apvienotās Karalistes, kā arī Dānijas un Zviedrijas valdības ir uzsvērušas, ka lūgums sniegt atzinumu nav pieņemams vai vismaz ir priekšlaicīgs. Tās iebilst, ka nav nolīguma, kura teksts būtu pietiekami precīzs, lai ļautu Tiesai izpētīt nolīguma saderību ar Līgumu. Šīs valdības uzskata, ka nevar atsaukties uz paredzētu nolīgumu, kamēr Padome pat principā nav pieņēmusi lēmumu par nolīguma sarunu uzsākšanu.

2.        Saskaņā ar Līguma 228. panta 6. punktu Padome, Komisija vai dalībvalsts var saņemt Tiesas atzinumu par paredzētā nolīguma atbilstību Līguma noteikumiem.

3.        Šā panta mērķis, kā to konstatējusi Tiesa 16. punktā 1995. gada 13. decembra atzinumā 3/94 (Recueil, I‑4577. lpp., 16. punkts), ir novērst sarežģījumus, ko varētu radīt strīdi par tādu starptautisko nolīgumu atbilstību Līgumam, kuri ir saistoši Kopienai.

4.        Šajā atzinumā (17. punktā) Tiesa arī konstatējusi, ka varbūtējs Tiesas lēmums par to, ka šāds nolīgums vai nu satura, vai tā noslēgšanā izmantotās procedūras dēļ nav saderīgs ar Līguma normām, radītu nopietnus sarežģījumus ne tikai Kopienas, bet arī starptautisko attiecību kontekstā un varētu izraisīt nelabvēlīgas sekas visām ieinteresētajām pusēm, to skaitā trešām valstīm.

5.        Lai izvairītos no šādiem sarežģījumiem, ar Līgumu ir noteikta īpaša procedūra lietas iepriekšējai iesniegšanai Tiesā, lai pirms nolīguma slēgšanas pārliecinātos par tā atbilstību Līgumam.

6.        Tā ir īpaša sadarbības procedūra starp Tiesu, no vienas puses, un Kopienas iestādēm un dalībvalstīm, no otras puses, ar kuras palīdzību Tiesai saskaņā ar Līguma 164. pantu ir jānodrošina tiesību ievērošana Līguma interpretācijas un piemērošanas stadijā pirms nolīguma noslēgšanas, kas var izraisīt strīdu par tā Kopienas tiesību akta likumību, ar kuru to noslēdz, īsteno vai piemēro.

7.        Attiecībā uz nolīguma projektu ir jākonstatē, ka brīdī, kad tika iesniegts lūgums sniegt atzinumu, sarunas vēl nebija sāktas un nebija arī precīzi noteikts, kāds saturs būs nolīgumam, ar kuru Kopiena gatavojas pievienoties Konvencijai.

8.        Lai noteiktu, cik lielā mērā precīzas informācijas trūkums par nolīguma noteikumiem ietekmē lūguma pieņemamību, ir skaidri jāizprot lūguma mērķi.

9.        Kā izriet no dalībvalstu valdību un Kopienas iestāžu sniegtajiem apsvērumiem, Kopienas pievienošanās Konvencijai izvirza divas galvenās problēmas, proti, no vienas puses, jautājumu par Kopienas kompetenci slēgt šādu nolīgumu un, no otras puses, jautājumu par nolīguma saderību ar Līguma noteikumiem, īpaši ar tiem, kas ir Tiesas jurisdikcijā.

10.      Attiecībā uz kompetenci jāatgādina, ka 35. punktā 1979. gada 4. oktobra atzinumā 1/78 (Recueil, 2871. lpp., 35. punkts) Tiesa ir noteikusi, ka, lemjot par kompetences jautājumiem, Kopienas iestāžu un attiecīgo valstu, to skaitā trešo valstu, interesēs ir noskaidrot šo jautājumu, jau uzsākot sarunas, vēl pirms panākta vienošanās par nolīguma galvenajiem punktiem.

11.      Vienīgais šajā Tiesas atzinumā izvirzītais nosacījums ir tas, lai paredzētā nolīguma mērķis būtu zināms pirms sarunu sākšanas.

12.      Tomēr konkrētā lūguma gadījumā nav šaubu par to, ka paredzētā nolīguma priekšmets ir zināms. Neatkarīgi no veida, kā Kopiena varētu pievienoties Konvencijai, šīs Konvencijas vispārējais mērķis un priekšmets un šādas pievienošanās institucionālais nozīmīgums attiecībā uz Kopienu ir ļoti labi zināms.

13.      Lūguma pieņemamību nevar apstrīdēt, pamatojoties uz to, ka Padome vēl nav pieņēmusi lēmumu sākt sarunas un ka nolīgums tādēļ nav paredzēts Līguma 228. panta 6. punkta nozīmē.

14.      Lai gan šāds lēmums tiešām vēl nav pieņemts, Komisija ir veikusi dažādus pētījumus un izteikusi priekšlikumus par Kopienas pievienošanos Konvencijai, un laikā, kad tika iesniegts lūgums sniegt atzinumu, pievienošanās jautājums bija Padomes darba kārtībā. Fakts, ka Padome ir uzsākusi Līguma 228. panta 6. punkta procedūru, liek domāt, ka tā ir paredzējusi iespēju apspriest un noslēgt šādu nolīgumu. Tādējādi šķiet, ka lūgumu sniegt atzinumu izraisījuši Padomes pamatotie centieni noskaidrot savu pilnvaru apjomu, pirms tiek pieņemts lēmums par sarunu sākšanu.

15.      Turklāt jānorāda, ka tiktāl, ciktāl lūgums sniegt atzinumu skar Kopienas kompetenci, tā nozīme ir pietiekami skaidra un nebija vajadzīgs oficiāls Padomes lēmums par sarunu uzsākšanu, lai vēl precizētu šo jautājumu.

16.      Visbeidzot, lai Līguma 228. panta 6. punkta procedūra būtu efektīva, ir jābūt iespējai ar jautājumu par kompetenci vērsties Tiesā ne tikai tūlīt pēc sarunu uzsākšanas (atzinums 1/78, 35. punkts), bet arī pirms šo sarunu oficiālas sākšanas.

17.      Šajos apstākļos, kad Padomē kā iepriekš izlemjams ir izvirzīts jautājums par Kopienas kompetenci uzsākt pievienošanos, Kopienas, dalībvalstu un citu Konvencijai pievienojušos valstu interesēs ir vienoties par šo jautājumu pirms sarunu sākuma.

18.      No iepriekš minētā izriet, ka lūgums sniegt atzinumu ir pieņemams tiktāl, ciktāl Kopienas kompetencē ir tāda veida nolīguma slēgšana, kāds ir paredzētais nolīgums.

19.      Taču tas neattiecas uz jautājumu par nolīguma atbilstību Līgumam.

20.      Lai sniegtu detalizētu atbildi uz jautājumu par to, vai Kopienas pievienošanās Konvencijai ir saderīga ar Līguma noteikumiem, it īpaši ar 164. un 219. pantu par Tiesas jurisdikciju, Tiesas rīcībā ir jābūt pietiekamai informācijai par pasākumiem, kurus Kopiena ir paredzējusi izmantot, lai panāktu atbilstību pašreizējiem un turpmākajiem tiesas kontroles mehānismiem, ko nosaka Konvencija.

21.      Tomēr jākonstatē, ka Tiesai nav iesniegta nekāda sīkāka informācija par paredzētajiem risinājumiem, lai praktiski panāktu Kopienas pakļaušanos starptautiskās tiesas jurisdikcijai.

22.      No iepriekš minētā jāsecina, ka Tiesa nespēj sniegt atzinumu par to, vai Kopienas pievienošanās Konvencijai ir saderīga ar Līguma noteikumiem.

Kopienas kompetence attiecībā uz pievienošanos Konvencijai

23.      No Līguma 3.b panta, saskaņā ar kuru Kopiena rīkojas, nepārsniedzot tai piešķirtās pilnvaras un izvirzītos mērķus, izriet, ka Kopienai ir vienīgi tai piešķirtās pilnvaras.

24.      Šis piešķirto pilnvaru princips jāievēro gan Kopienas iekšējā, gan ārējā darbībā.

25.      Parasti Kopienas darbība pamatojas uz īpašām pilnvarām, kurām, kā to atzinusi Tiesa, nav obligāti tieši jāizriet no konkrētiem Līguma noteikumiem, bet tie var uz tām netieši norādīt.

26.      Tādējādi Kopienas starptautisko attiecību jomā, uz ko attiecas šis lūgums sniegt atzinumu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienas kompetence uzņemties starptautiskas saistības var izrietēt ne tikai tieši no Līguma noteikumiem, bet tie var arī netieši norādīt uz šo kompetenci. Tiesa ir nolēmusi, ka ikreiz, kad saskaņā ar Kopienu tiesībām Kopienas iestādēm ir noteiktas iekšējas pilnvaras konkrēta mērķa īstenošanai, Kopienai ir atļauts uzņemties starptautiskās saistības, kas nepieciešamas šā mērķa īstenošanai, pat bez noteikumiem, kuri uz to skaidri norādītu (skat. 1993. gada 19. marta atzinumu 2/91, Recueil, I‑1061. lpp., 7. punkts).

27.      Līguma noteikumi nepiešķir Kopienas iestādēm nekādas vispārējas pilnvaras ieviest cilvēktiesību normas vai iesaistīties starptautiskās konvencijās šajā jomā.

28.      Tā kā šā mērķa īstenošanai nav skaidri izteiktu vai netiešu pilnvaru, ir jāapsver, vai Līguma 235. pants var būt pievienošanās juridiskais pamats.

29.      235. pantam ir jānovērš nepilnības, ko rada apstāklis, ka Līgums neparedz īpašus noteikumus, kas piešķirtu Kopienas iestādēm skaidri izteiktas vai netiešas pilnvaras rīkoties, ja šādas pilnvaras tomēr šķiet vajadzīgas, lai Kopiena varētu veikt savas funkcijas ar nolūku sasniegt vienu no Līgumā noteiktajiem mērķiem.

30.      Šī norma, kas ir ar piešķirtu pilnvaru principu pamatotas institucionālas sistēmas sastāvdaļa, nevar būt pamats tādai Kopienas pilnvaru piemērošanas jomas paplašināšanai, kas pārsniegtu vispārīgo struktūru, ko nosaka Līguma noteikumi un it īpaši tie noteikumi, kas formulē Kopienas uzdevumus un darbību. Katrā ziņā 235. pants nevar būt pamats tādu noteikumu pieņemšanai, ar kuriem faktiski tiktu grozīts Līgums, neievērojot kārtību, kādu šim nolūkam paredz pats Līgums.

31.      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizskata jautājums par to, vai Kopienas pievienošanos Konvencijai var pamatot ar 235. pantu.

32.      Pirmkārt, jāatgādina, ka dažādās dalībvalstu un Kopienas iestāžu deklarācijās ir uzsvērta cilvēktiesību ievērošanas nozīme (citēts šā atzinuma faktu izklāsta III 5. punktā). Uz to ir atsauces arī Vienotā Eiropas akta preambulā, kā arī Līguma par Eiropas Savienību preambulā un F panta 2. punktā, J1. panta 2. punkta piektajā ievilkumā un K2. panta 1. punktā. F pants noteic, ka Eiropas Savienībai ir jārespektē pamattiesības, kā to it īpaši garantē konvencija. ES līguma 130.u panta 2. punkts paredz, ka Kopienas sadarbības politikai attīstības jomā labvēlīgi jāietekmē cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana.

33.      Turklāt jānorāda, ka atbilstoši pastāvīgai judikatūrai pamattiesības ir daļa no vispārējiem tiesību principiem, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa. Šajā ziņā Tiesa iedvesmojas no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, kā arī norādēm starptautiskos līgumos par cilvēktiesību aizsardzību, kuru izveidē piedalījušās vai kurus parakstījušas dalībvalstis. Šajā sakarībā Tiesa ir paziņojusi, ka Konvencijai ir īpaša nozīme (skat. it īpaši spriedumu lietā C‑260/89 ERT, Recueil, I‑2925. lpp., 41. punkts).

34.      Kaut arī cilvēktiesību ievērošana ir Kopienas aktu tiesiskuma nosacījums, tomēr ir jākonstatē, ka pievienošanās Konvencijai tomēr radītu ievērojamas pārmaiņas pašreizējā Kopienas cilvēktiesību aizsardzības sistēmā, jo tā būtu saistīta ar Kopienas iekļaušanos atšķirīgā starptautiskā institucionālā sistēmā, kā arī ar visu Konvencijas noteikumu iekļaušanu Kopienas tiesiskajā regulējumā.

35.      Šādai Kopienas cilvēktiesību aizsardzības sistēmas pārveidošanai ar vienlīdz nozīmīgu ietekmi gan uz Kopienas, gan dalībvalstu iestādēm būtu konstitucionāla nozīme, un tā pārsniegtu 235. panta darbības jomu. Tā varētu tikt īstenota, tikai izdarot grozījumus Līgumā.

36.      Tāpēc jākonstatē, ka saskaņā ar pašlaik spēkā esošajām Kopienu tiesībām Kopienai nav pilnvaru pievienoties Konvencijai.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet] un G. Hiršs [G. Hirsch], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler] (referents), Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn], K. Gulmans [C. Gulmann], Dž. L. Marejs [J. L. Murray], P. Janns [P. Jann], H. Ragnemalms [H. Ragnemalm], L. Sevons [L. Sevón] un M. Vatelē [M. Wathelet],

uzklausījusi pirmo ģenerāladvokātu Dž. Tezauro [G. Tesauro] un ģenerāladvokātus K. O. Lencu [C. O. Lenz], F. Dž. Džeikobsu [F. G. Jacobs], A. La Pergolu [A. La Pergola], G. Kosmu [G. Cosmas], F. Ležē [P. Léger], M. B. Elmeru [M. B. Elmer], N. Fenneliju [N. Fennelly] un D. Ruisu-Harabo Kolomeru [D. Ruiz-Jarabo Colomer],

pasludina šādu atzinumu:

Saskaņā ar pašlaik spēkā esošajām Kopienu tiesībām Kopienai nav pilnvaru pievienoties Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.

Luksemburgā, 1996. gada 28. martā.