(-1)

Ūdens nav prece kā jebkurš cits produkts, bet gan sabiedrisks labums un mantojums, kas jāaizsargā un pret ko jāattiecas kā pret tādu, lai nodrošinātu ekosistēmu saglabāšanu un vispārēju piekļuvi tīram ūdenim. [Gr. 1]

(-1a)

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja 2010. gada 28. jūlijā atzina tiesības uz drošu un tīru dzeramo ūdeni un sanitāriju par cilvēktiesībām, kas ir būtiskas pilnvērtīgai dzīvei un visu cilvēktiesību izmantošanai. Pēc sekmīgās 2014. gada Eiropas pilsoņu iniciatīvas “Right2Water” (“Tiesības uz ūdeni”) Komisija 2018. gadā pieņēma priekšlikumu, lai pārskatītu Dzeramā ūdens direktīvu, un attiecīgā grozītā direktīva stājās spēkā 2021. gada 12. janvārī. Minētā direktīva nosaka dalībvalstīm pienākumu uzlabot piekļuvi dzeramajam ūdenim, cita starpā izmantojot saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK gūtās zināšanas un īstenotās darbības. Dalībvalstīm arī būtu jānodrošina tiesību uz tīru ūdeni un sanitāriju efektivitāte, uzlabojot virszemes ūdeņu un pazemes ūdeņu kvalitāti. [Gr. 2]

(1)

Virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu ķīmiskais piesārņojums apdraud ūdens vidi — tā sekas ir akūts un hronisks ūdens organismu toksiskums, piesārņojošo vielu akumulācija ekosistēmā un sugu dzīvotņu un bioloģiskās daudzveidības zudums — un apdraud arī cilvēka veselību. Vides kvalitātes standartu noteikšana palīdz īstenot nulles piesārņojuma ieceri par vidi, kas ir brīva no toksikantiem , — vienu no 8 . vides rīcības programmas (3) prioritārajiem mērķiem. [Gr. 3]

(1a)

Saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras rīcībā esošajiem ziņojumiem aptuveni 90 % no gruntsūdens objektu platības ir labi kvantitatīvie rādītāji, aptuveni 75 % no gruntsūdens objektu platības ir labi ķīmiskās kvalitātes rādītāji, 40 % virszemes ūdens objektu ir labi vai augsti ekoloģiskās kvalitātes rādītāji un 38 % virszemes ūdens objektu ir labi ķīmiskās kvalitātes rādītāji, savukārt Eiropas Vides aģentūras 2019. gada 4. decembra ziņojumā “The European environment – state and outlook 2020: Knowledge for transition to a sustainable Europe” (“Vide Eiropā — stāvoklis un perspektīvas 2020: zināšanas pārejai uz ilgtspējīgu Eiropu”) konstatēts, ka piesārņojuma samazināšanās ir uzlabojusi ūdens kvalitāti, taču Savienība nav ne tuvu visu ūdens objektu laba ekoloģiskā stāvokļa sasniegšanai līdz 2020. gadam. [Gr. 4]

(1b)

Ūdens pamatdirektīvas atbilstības pārbaudē (“atbilstības pārbaude”), kas tika veikta 2019. gadā, izvērtējumā secināts, ka nākamajai pasākumu programmu kārtai būs liela nozīme, lai nodrošinātu nepieciešamo virzību uz Direktīvas 2000/60/EK vides mērķu sasniegšanu līdz 2027. gada termiņam, un norādīts, ka pašlaik vairāk nekā pusei no visiem Eiropas ūdens objektiem piemēro atbrīvojumu saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK un tas padara dalībvalstu uzdevumu noteiktajā termiņā sasniegt vides kvalitātes standartus attiecībā uz prioritārajām vielām par vairāk nekā sarežģītu. Turklāt atbilstības pārbaudē tika secināts, ka tas, ka vides mērķi nav pilnībā sasniegti, lielā mērā ir saistīts ar nepietiekamu finansējumu, lēnu īstenošanu un vides mērķu nepietiekamu integrāciju nozaru rīcībpolitikās, nevis ar tiesību aktu nepilnībām. [Gr. 5]

(1c)

Ģeogrāfisko un sociālekonomisko faktoru dēļ dažas iedzīvotāju grupas, tai skaitā pirmiedzīvotāju tautas, ir neaizsargātākas pret ūdens piesārņojumu. Ir gaidāms, ka Eiropas Savienībā paplašināsies kalnrūpniecības nozare, lai nodrošinātu neto nulles emisiju industrijas attīstību. Kā minēts Eiropas Vides aģentūras ziņojumā 09/2021 (4)1, kalnrūpniecības nozare tieši ietekmē ūdens kvalitāti un kvantitāti. Tāpēc ir nepieciešams labāk īstenot pašreizējo tiesisko regulējumu un plānot un kontrolēt ūdens izmantošanu un novadīšanu arī kalnrūpniecības darbībās. [Gr. 6]

(1d)

Daudzas teritorijas Savienībā saskaras ar lieliem un aizvien nozīmīgākiem ūdens pieejamības ierobežojumiem. Pēdējos gados vērojamais lielais un ilgstošais sausums, jo īpaši Vidusjūras reģionos, apdraud lauksaimniecisko ražošanu un izraisa virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu rezervju būtisku samazināšanos (5). [Gr. 7]

(1e)

Ūdens ir visiem izmantojams sabiedriskais labums, kas ir neaizstājams un dzīvībai nepieciešams dabas pamatresurss un kam jāpievērš rūpīga uzmanība, ņemot vērā tā sociālo, ekonomisko un vidisko aspektu. Klimata pārmaiņas, citastarp aizvien biežāk notiekošās dabas katastrofas un ekstrēmi laikapstākļu notikumi, un bioloģiskās daudzveidības degradācija negatīvi ietekmē gan ūdens kvalitāti, gan kvantitāti, tādējādi radot spiedienu uz nozarēm, kas ir atkarīgas no ūdens pieejamības, jo īpaši uz lauksaimniecību. [Gr. 8]

(1f)

Eiropas Vides aģentūra (EVA) savā 2018. gada ziņojumā “European waters - assessment of status and pressures” (“Eiropas ūdeņi — stāvokļa un uz tiem gulstošā spiediena novērtējums”) norādīja, ka konkrētu veidu lauksaimniecības prakse ir šķērslis labu ķīmiskās kvalitātes rādītāju sasniegšanai attiecībā uz Savienības gruntsūdeņiem, jo rada piesārņojumu ar nitrātiem un pesticīdiem, tomēr pēdējo gadu desmitu laikā ES vērojama pastāvīga minerālmēslu izmantošanas un barības vielu pārpalikuma samazināšanās (6)1. Citi nozīmīgi piesārņojuma avoti ir notekūdeņu novadīšana ārpus kanalizācijas sistēmas, kontaminēti objekti vai pamestas rūpnieciskas teritorijas. [Gr. 9]

(1g)

Labs ūdens objektu stāvoklis un efektīva ūdens resursu apsaimniekošana ir lauksaimniecības nozares prioritāte, jo lauksaimniekiem ūdens ir nepieciešams savai darbībai, tāpēc viņi ir ieinteresēti šo resursu ilgtspējīgā izmantošanā. [Gr. 10]

(1h)

Lai sekmētu pāreju uz ilgtspējīgāku un produktīvāku lauksaimniecības nozari, kas ir noturīga pret ūdens pieejamības ierobežojumiem, būtu jāievieš stimuli, kas mudinātu lauksaimniekus uzlabot ūdens apsaimniekošanu un modernizēt apūdeņošanas sistēmas un metodes. [Gr. 11]

(1i)

Pesticīdu lietošana var būtiski ietekmēt lauksaimniecības vajadzībām pieejamā ūdens kvalitāti un kvantitāti, tādējādi negatīvi ietekmējot bioloģisko daudzveidību ūdenī un uz sauszemes. Tāpēc ir lietderīgi uzraudzīt pesticīdu un to metabolītu radīto ietekmi uz ūdens objektiem, kā arī to ekotoksikoloģisko iedarbību. [Gr. 12]

(1j)

Ir svarīgi ņemt vērā līdz šim sasniegto tādās nozarēs kā lauksaimniecība, kur fitosanitāro piesārņojumu jau ir izdevies samazināt par 14 % salīdzinājumā ar 2015.–2017. gadu un attiecībā uz viskaitīgākajām piesārņojošajām vielām — par 26 %. Tātad rādītāji liecina, ka ķimikāliju izmantošana un ar tām saistītais risks nepārtraukti samazinās, un 2020. gads bija otrais gads pēc kārtas, kad ievērojami samazinājās pesticīdu, jo īpaši visbīstamāko, lietošana (7). [Gr. 13]

(1k)

Virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu ķīmiskais piesārņojums apdraud arī lauksaimniecību, ierobežojot kultūraugu apūdeņošanai piemērota ūdens pieejamību un vēl vairāk saasinot ūdens trūkuma problēmu. Tāpēc Savienībai un dalībvalstīm būtu jāpalielina atbalsts pētniecībai un inovācijai, lai ātri ieviestu risinājumus virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu trūkuma un piesārņojuma novēršanai, kuri ietvertu digitalizāciju, precīzo lauksaimniecību, optimizētu apūdeņošanu, apūdeņošanas sistēmu modernizāciju un resursu apritīgu izmantošanu, ar mērķi uzlabot ūdens resursu apsaimniekošanu klimatnoturīgā veidā un mērķtiecīgāk lietot pesticīdus un mēslošanas līdzekļus kultūraugu audzēšanā, rast mazāk piesārņojošas un drošākas alternatīvas lauksaimnieciskās ražošanas resursiem, audzēt izturīgākas un barības vielu ziņā efektīvākas kultūraugu šķirnes, kā arī lauksaimnieciskajā apūdeņošanā vairāk izmantot attīrītus notekūdeņus. Tam būtu jāveicina ilgtspējīgas un noturīgas Savienības pārtikas sistēmas izveide, vienlaikus samazinot lauksaimniecības radīto difūzo piesārņojumu un vajadzību pēc ūdens resursu ieguves lauksaimniecības vajadzībām. [Gr. 14]

(2)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. panta 2. punkta otro teikumu Savienības vides politika jābalsta uz piesardzības principu un uz to, ka jārīkojas preventīvi, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un ka maksā piesārņotājs.

(2a)

Cenšoties panākt augstu vides aizsardzības līmeni un īstenojot Nulles piesārņojuma rīcības plānu, Savienībai būtu jāņem vērā atšķirīgā situācija dažādos ES reģionos, ietekme uz pārtikas nekaitīgumu, pārtikas ražošanu un pārtikas pieejamību cenas ziņā, kā arī veselīgu un ilgtspējīgu uzturu. [Gr. 15]

(3)

Eiropas zaļais kurss (8) ir Savienības stratēģija, ar kuru, optimizējot resursu pārvaldību un vienlaikus līdz minimumam samazinot piesārņojumu, iecerēts līdz 2050. gadam panākt, ka ekonomika ir kļuvusi klimatneitrāla, tīra un apritīga. Piesārņojuma aspekti konkrētāk skatīti Ilgtspēju sekmējošajā ES ķimikāliju stratēģijā (9) un Nulles piesārņojuma rīcības plānā (10). Īpaši piederīgas un iepriekš minēto papildinošas rīcībpolitikas ir arī 2018. gada ES Plastmasas stratēģija (11), 2021. gada Eiropas Zāļu stratēģija (12), Biodaudzveidības stratēģija (13), stratēģija “No lauka līdz galdam” (14), ES Augsnes stratēģija 2030. gadam (15), ES Digitālā stratēģija (16) un ES Datu stratēģija (17).

(3a)

Mērķi panākt “labu ūdens objektu stāvokli” un nodrošināt ūdens resursu pieejamību ir transversāli, un centieni tos sasniegt bieži nav pietiekami saskaņoti. Laba ūdens resursu apsaimniekošana būtu jāintegrē visās Savienības rīcībpolitikās, kas attiecas uz nozarēm, kurās izmanto ūdeni. [Gr. 16]

(3b)

Atbilstības pārbaudē tika norādīts, ka ar ūdeni saistītie mērķi ir labāk jāintegrē lauksaimniecības politikā. Jaunajā KLP ir paredzēti pasākumi, kas ūdens resursu apsaimniekošanu padara ilgtspējīgāku. Lai labāk saskaņotu lauksaimniecības un ūdens resursu politiku, dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto jaunās KLP sniegtās iespējas un ar ūdeni saistītie jautājumi pilnībā jāintegrē savos stratēģiskajos plānos, arī izmantojot lauksaimniecības zināšanu un inovāciju sistēmas (AKIS), un jāveicina konsultāciju pakalpojumu attīstība, lai popularizētu ūdens resursu apsaimniekošanas paraugpraksi. [Gr. 17]

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (18) izveido iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzības satvaru. Minētais satvars paredz prioritāro vielu identificēšanu to vielu vidū, kuras rada vai ar kuru starpniecību ūdens videi tiek radīts Savienības mērogā ievērojams risks. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/105/EK (19) nosaka Savienības mēroga vides kvalitātes standartus (VKS) 45 prioritārajām vielām, kas uzskaitītas Direktīvas 2000/60/EK X pielikumā, un astoņām citām piesārņojošām vielām, kas Savienības līmenī bija reglamentētas jau pirms X pielikuma izveidošanas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 2455/2001/EK (20). Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/118/EK (21) Savienības mērogā nosaka gruntsūdeņu kvalitātes standartus nitrātiem un pesticīdu aktīvajām vielām un kritērijus, pēc kādiem nosakāmas valsts robežvērtības citām gruntsūdeņus piesārņojošām vielām. Turklāt direktīva ietver sarakstu ar 12 piesārņojošajām vielām un rādītājiem, kuru gadījumā dalībvalstīm ir pienākums šādu noteikt šādas valsts robežvērtību noteikšanu apsvērt robežvērtības . Minētie gruntsūdeņu kvalitātes standarti noteikti Direktīvas 2006/118/EK I pielikumā. [Gr. 18]

(4a)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek izbeigts piesārņojums, ko rada prioritāru bīstamo vielu izplūdes, emisijas un zudumi, vai ka šāds piesārņojums tiek pakāpeniski novērsts atbilstīgā termiņā un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 20 gadu laikā pēc tam, kad konkrēta prioritārā viela tiek iekļauta bīstamo vielu sarakstā Direktīvas 2008/105/EK I pielikuma A daļā. Minētais termiņš būtu jāpiemēro, neskarot stingrāku termiņu piemērošanu saskaņā ar jebkādiem citiem piemērojamiem Savienības tiesību aktiem. [Gr. 19]

(5)

To, vai viela būtu iekļaujama Direktīvas 2000/60/EK X pielikumā vai Direktīvas 2006/118/EK I vai II pielikumā, nosaka riska novērtējums, kurā tiek skatīts, kāds ir konkrētās vielas radītais risks cilvēkam un ūdens videi. Minētā novērtējuma galvenie elementi ir zināšanas par vielu koncentrācijām vidē (te ietilpst arī ar novērojamo vielu sarakstu saistītā informācija) un (eko)toksicitāti, kā arī par to noturību, bioakumulatīvo spēju, toksiskumu, mobilitāti, kancerogenitāti, mutagenitāti, reprotoksicitāti un endokrīni disruptīvo potenciālu. [Gr. 20]

(6)

Komisija, saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 16. panta 4. punktu un Direktīvas 2008/105/EK 8. pantu pārskatījusi Direktīvas 2000/60/EK X pielikumā doto prioritāro vielu sarakstu un saskaņā ar Direktīvas 2006/118/EK 10. pantu pārskatījusi minētās direktīvas I un II pielikumā dotos vielu sarakstus, ir atbilstoši jaunākajām zinātnes atziņām secinājusi, ka minētos sarakstus ir lietderīgi grozīt, tajos pievienojot jaunas vielas, nosakot šīm vielām VKS vai gruntsūdeņu kvalitātes standartus, saskanīgi ar zinātnes attīstību pārskatot dažu līdzšinējo vielu VKS un nosakot biotas VKS dažām līdzšinējām un jaunpievienotām vielām. Turklāt tā ir identificējusi, kuras citas vielas mēdz uzkrāties sedimentos vai biotā, un precizējusi, ka par šādām vielām sedimentos vai biotā būtu jāveic tendenču monitorings. Vielu sarakstu pārskatīšana notika, pamatojoties uz plašu apspriešanos ar Komisijas dienestu, dalībvalstu, ieinteresēto personu grupu un Veselības, vidisko un jauno risku zinātniskās komitejas ekspertiem.

(7)

Lai piesārņojošo vielu vairumu visā to aprites ciklā pārvaldītu efektīvi, ir vajadzīga piesārņojuma avotu kontroles un beidzamās izplūdes pasākumu kombinācija, kura pēc vajadzības aptver piesārņotāja ķīmisko sastāvu, lietojuma atļaušanu vai apstiprināšanu, emisiju kontroli ražošanas un lietošanas vai citu procesu laikā un darbības ar atkritumiem. Tāpēc jaunu vai stingrāku ūdens objektu kvalitātes standartu noteikšana papildina citus Savienības tiesību aktus, kuri risina vai varētu risināt piesārņojuma problēmu vienā vai vairākos no minētajiem posmiem, un šāda noteikšana ir ar minētajiem aktiem saskanīga; Tāpēc jaunu vai stingrāku ūdens objektu kvalitātes standartu noteikšana papildina citus Savienības tiesību aktus, kuri risina vai kuriem vajadzētu risināt piesārņojuma problēmu vienā vai vairākos no minētajiem posmiem, un šāda noteikšana ir ar minētajiem aktiem saskanīga; minēto aktu vidū ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (22), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1107/2009 (23), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 528/2012 (24), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/6 (25), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (26), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/128/EK (27), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (28) un Padomes Direktīva 91/271/EEK (29). Lai dalībvalstis pēc iespējas labākā un izmaksu ziņā efektīvā veidā sasniegtu Direktīvas 2000/60/EK 4. pantā noteiktos vides aizsardzības mērķus, tām, izstrādājot savas pasākumu programmas, būtu jānodrošina, ka piesārņojuma avotu kontroles pasākumi ir prioritāri salīdzinājumā ar beidzamās izplūdes pasākumiem un ka šie pasākumi atbilst attiecīgajiem Savienības nozaru tiesību aktiem piesārņojuma jomā. Ja pastāv risks, ka piesārņojuma avotu kontroles pasākumi varētu nenodrošināt ūdens objektu labu stāvokli, būtu jāpiemēro beidzamās izplūdes pasākumi. Komisijai būtu jāizstrādā norādījumi par piesārņojuma avotu kontroles paraugpraksi un papildināmību ar beidzamās izplūdes pasākumiem. [Gr. 21]

(7a)

Ūdens piesārņojumu galvenokārt rada rūpnieciskās un lauksaimnieciskās darbības, notekūdeņu novadīšana un urbānā notece, arī lietusgāžu ūdeņi. Komisijas un dalībvalstu darbībās prioritāte būtu jāpiešķir pasākumiem piesārņojuma samazināšanai tā avotā, kā arī šo pasākumu izpildei. Šajā nolūkā būtu jānodrošina to visu Savienības un valstu tiesību aktu saskaņotība, kuri attiecas uz piesārņojošo vielu emisijām to avotā, lai samazinātu piesārņojumu līdz līmenim, kas vairs nav uzskatāms par kaitīgu veselībai un dabiskajām ekosistēmām. [Gr. 22]

(7b)

Lai nodrošinātu, ka tiesību akti, kuru mērķis ir novērst virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu piesārņojumu, ir atjaunināti saistībā ar tādu jaunu un potenciālu ķimikāliju attīstību, kuras kā piesārņotāji var radīt būtiskus riskus cilvēka veselībai vai ūdens videi, būtu jāstiprina politikas mehānismi, lai atklātu un novērtētu šādas potenciāli problemātiskas vielas. Šajā sakarā būtu jāizstrādā pieeja, kas ļautu uzraudzīt un analizēt šādas virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu monitoringa sarakstos iekļautas papildu vielas vai vielu grupas. Novērojamo vielu sarakstā iekļaujamās vielas būtu jāizraugās no tām, par kurām pieejamā informācija liecina, ka tās var radīt ievērojamu Savienības mēroga risku ūdens videi vai ievērojamu Savienības mēroga risku, kas rodas ar ūdens vides starpniecību, un par kurām nav pietiekamu monitoringa datu. Šādu saskaņā ar virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu monitoringa sarakstiem uzraugāmo un analizējamo vielu vai vielu grupu skaits nebūtu jāierobežo. [Gr. 23]

(8)

Jaunākās zinātnes atziņas norāda uz to, ka būtisku risku rada ne tikai jau reglamentētās, bet arī citas ūdens objektos atrodamas piesārņojošās vielas.Brīvprātīgi monitorējot perfluoralkilvielas un polifluoralkilvielas (PFAS) un zāles, ir konstatēta problēma ar gruntsūdeņiem. Savienībā PFAS konstatētas vairāk nekā 70 % gruntsūdeņu kvalitātes mērīšanas punktu, un pastāvošās valstu robežvērtības daudzviet ir nepārprotami pārsniegtas, turklāt bieži gruntsūdeņos atrodamas arī zāles. Tāpēc gruntsūdeņu piesārņojošo vielu sarakstā būtu jāiekļauj konkrētu PFAS apakškopa, kā arī PFAS kopējais daudzums. Perfluoroktānsulfoskābe un tās atvasinājumi jau ir iekļauti virszemes ūdeņiem prioritāro vielu sarakstā, taču nu atzīts, ka risku rada arī citas PFAS. Tāpēc prioritāro vielu sarakstā būtu jāiekļauj konkrētu PFAS apakškopa, kā arī PFAS kopējais daudzums. Lai nodrošinātu saskaņotu pieeju un vienlīdzīgus konkurences apstākļus Savienībā, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu nolūkā grozīt Direktīvas 2006/118/EK I pielikumu, nosakot kvalitātes standartu attiecībā uz PFAS kopējo daudzumu. Saskanīgi ar Direktīvas 2008/105/EK 8.b pantu veiktais novērojamo vielu monitorings arī ir apstiprinājis, ka virszemes ūdeņos riska faktors ir vairākas zāļu vielas, kuras tāpēc būtu jāiekļauj prioritāro vielu sarakstā. [Gr. 24]

(8a)

Glifozāts ir Savienības lauksaimniecībā visbiežāk izmantotais herbicīds. Kā aktīvā viela tas ir radījis lielas bažas saistībā ar savu ietekmi uz cilvēku veselību un toksicitāti ūdens vidē. Komisija 2022. gada decembrī izlēma piešķirt pagaidu pagarinājumu glifozāta tirdzniecības atļaujai uz vienu papildu gadu, līdz tiks saņemts Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes atkārtots novērtējums par šo aktīvo vielu, kas sagaidāms 2023. gada jūlijā. Tomēr dažādi nesen veikti zinātniski pētījumi (30)1 liecina, ka, pamatojoties uz glifozāta, AMPA un uz glifozātu balstītu herbicīdu toksicitāti ūdens vidē, būtu jāapsver vides kvalitātes standarts (VKS) zem 0,1 μg/L attiecībā uz visiem virszemes ūdens objektiem. Ņemot vērā kompetento Savienības regulējošo iestāžu pašreiz veiktos novērtējumus un zinātniskos konstatējumus attiecīgajos pētījumos par glifozāta ietekmi uz ūdensorganismiem, kā arī nolūkā nodrošināt labus ķīmiskās kvalitātes rādītājus lielākajā daļā Savienības ūdeņu, pamatojoties uz piesardzības principu, attiecībā uz glifozātu būtu jāpieņem ar vidējo gada vērtību izteikts kopīgs un vienots vides kvalitātes standarts (VG-VKS) 0,1 μg/L apmērā iekšzemes virszemes ūdeņiem un atsevišķs standarts pārējiem virszemes ūdeņiem. [Gr. 25]

(8b)

Atrazīns ir herbicīds, ar ko apstrādā viengadīgas platlapu nezāles un viengadīgas stiebrzāles graudaugu kultūrās. Atrazīna izmantošana augu aizsardzības līdzekļos Savienībā vairs nav atļauta saskaņā ar Komisijas Lēmumu 2004/248/EK (31)1. Ir pierādīts, ka atrazīns ir endokrīnais disruptors, kas apdraud reproduktīvo sistēmu un attīstību, un varētu būt vēža cēlonis. Eiropas Vides aģentūra, novērtējot pesticīdu ietekmi vai kvalitātes robežvērtības laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, konstatēja, ka viena vai vairāku pesticīdu pārsniegums ir konstatēts 4–11 % gruntsūdeņu monitoringa vietās — galvenokārt atrazīna un tā metabolītu pārsniegums. Ņemot vērā tā noturīgo klātbūtni Savienības virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos un lai nodrošinātu, ka atrazīna robežvērtības nepārsniedz kopējo pesticīdu un metabolītu VKS, atrazīna robežvērtība Direktīvas 2008/105/EK I pielikumā būtu jākoriģē, arī saskaņā ar šīs pašas vielas robežvērtību, kas noteikta Direktīvā (ES) 2020/2184 (32). [Gr. 26]

(8c)

Saskaņā ar SCHEER (33) un EMA (34) 20. gs. 80. gados tika noteikts vispārējs kvalitātes standarts 0,1 μg/L un 0,5 μg/L gruntsūdeņiem, kas ieteikts attiecīgi atsevišķiem pesticīdiem un visu pesticīdu kopsummai, kā noteikts Direktīvā 2006/118/EK, pamatojoties uz tajā laikā pieejamo ķīmiski analītisko jutīgumu. Nav pierādīts, ka noklusējuma vērtība 0,1 μg/L atsevišķiem pesticīdiem ir pietiekami aizsargājoša cilvēku veselībai un gruntsūdeņu ekosistēmai, un dažkārt tā ir ievērojami augstāka salīdzinājumā ar robežvērtībām daudziem pesticīdiem un fungicīdiem prioritāro vielu sarakstā, kas iekļauts Direktīvas 2008/105/EK I pielikumā. Ņemot vērā arī SCHEER atzinumu, ka gruntsūdeņu robežvērtības nedrīkst būt lielākas par virszemes ūdeņiem noteiktajiem vides kvalitātes standartiem, Komisijai būtu jāpārskata atsevišķu pesticīdu robežvērtības un visu pesticīdu kopsumma Direktīvas 2006/118/EK I pielikumā, piemērojot mūsdienīgas analītiskās metodes un salīdzinot tās ar labākajām pieejamajām zināšanām toksikoloģijas jomā. Līdz šai pārskatīšanai un saskaņā ar piesardzīgo pieeju, ko Eiropas gruntsūdeņu memorandā (35) pauduši dzeramā ūdens piegādātāji, būtu jānosaka starpposma robežvērtības, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko informāciju. [Gr. 27]

(8d)

Bisfenols A būtu jāuzskata par prioritāru bīstamo vielu un jāiekļauj Direktīvas 2008/105/EK I pielikuma sarakstā. Zinātniskie ziņojumi liecina, ka arī bisfenoli, kas nav bisfenols-A, ir parādījuši endokrīni disruptīvas īpašības, un šo bisfenolu maisījumi rada ekotoksikoloģisku risku. Ņemot vērā to, ka minētie zinātniskie konstatējumi rada bažas par to, vai ir droši izmantot bisfenolu alternatīvas, kas varētu negatīvi ietekmēt cilvēka veselību un vidi, Komisijai būtu jānosaka rādītājs “bisfenoli kopā” un atbilstīgs vides kvalitātes standarts attiecībā uz bisfenolu vielu kopējo daudzumu. [Gr. 28]

(8e)

Kā norāda Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) (36)1, gruntsūdeņu ekosistēmas būtiski atšķiras no virszemes ūdeņu ekosistēmām un tāpēc var būt neaizsargātākas pret stresoriem, jo tām trūkst spējas atgūties no traucējumiem. Tāpēc, nosakot gruntsūdeņiem piemērojamās robežvērtības, būtu jāievēro piesardzīga pieeja, lai aizsargātu cilvēka veselību, gruntsūdeņu ekosistēmas un no gruntsūdeņiem atkarīgas ekosistēmas. Saskaņā ar EMA ieteikumu šīs neaizsargātības dēļ robežvērtībām, ko piemēro gruntsūdeņiem, parasti vajadzētu būt desmitreiz mazākām par attiecīgajām robežvērtībām, ko piemēro virszemes ūdeņiem. Tomēr tad, ja ir iespējams noteikt reālo risku gruntsūdeņu ekosistēmām, varētu būt piemēroti noteikt cita līmeņa robežvērtības gruntsūdeņiem. [Gr. 29]

(9)

Direktīva 2000/60/EK dalībvalstīm uzliek pienākumu identificēt dzeramā ūdens ieguvei izmantotos ūdens objektus, tos monitorēt un veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu šo ūdens objektu kvalitātes pasliktināšanos un mazinātu dzeramā ūdens ražošanā nepieciešamo ūdens attīrīšanas darbību sarežģītību. Šajā sakarā par potenciālu cilvēka veselības apdraudējumu ir identificēta mikroplastmasa, taču, lai apstiprinātu vajadzību pēc vides kvalitātes standartu noteikšanas mikroplastmasai virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos, nepieciešams vairāk monitoringa datu. Tāpēc mikroplastmasa būtu jāiekļauj virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos novērojamo vielu sarakstā un jāsāk monitorēt, tiklīdz Komisija būs identificējusi piemērotas monitoringa metodes. Šajā sakarā būtu jāņem vērā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2020/2184 (37) izstrādātās metodes, ar kurām monitorē un novērtē riskus, ko mikroplastmasa rada dzeramajā ūdenī.

(9a)

Saskaņā ar piemērojamajiem Savienības tiesību aktiem dalībvalstīm ir pienākums apzināt skartos un apdraudētos ūdens objektus, noteikt nitrātjutīgas zonas, izstrādāt rīcības programmas un īstenot attiecīgus pasākumus. Šajā saistībā joprojām ir nepieciešams uzlabot kontroles pasākumu un ūdens kvalitātes mērīšanas sistēmu saskaņošanu dalībvalstu starpā, lai visā Savienībā tiktu piemēroti saskaņoti standarti, kas ļauj salīdzināt dalībvalstu datus, tādējādi izvairoties no konkurences problēmām Eiropas lauksaimniecības nozarē, kas varētu radīt iekšējā tirgus darbības traucējumus. [Gr. 30]

(10)

Aplēsts, ka 2019. gadā visā pasaulē no 900 000 līdz 1,7 miljoniem cilvēku nāves gadījumu cēlonis bija ar antimikrobiālo rezistenci (AMR) saistītas infekcijas slimības (38)1. Tajā pašā laikā ir paustas bažas par antimikrobiālās rezistences risku, ko rada pret antimikrobiāliem līdzekļiem rezistentu mikroorganismu un antimikrobiālās rezistences gēnu klātesība ūdens vidē, tomēr monitoringa bijis maz. Attiecīgie antimikrobiālās rezistences gēni būtu jāiekļauj arī virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos novērojamo vielu sarakstos un jāsāk monitorēt, tiklīdz ir izstrādātas piemērotas monitoringa metodes. Tas ir saskanīgi ar Eiropas rīcības plānu “Viena veselība”, kurš sagatavots pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences apkarošanai un kuru Komisija pieņēmusi 2017. gada jūnijā, un arī ar Eiropas Zāļu stratēģiju, kurā šis jautājums ir skatīts. [Gr. 31]

(10a)

Komisijas Īstenošanas lēmumā (ES) 2020/1729, ar ko atceļ Īstenošanas lēmumu 2013/652/ES, ir izklāstīts regulējums attiecībā uz to, kā iegūt salīdzināmus un uzticamus datus par antimikrobiālo rezistenci Eiropas Savienībā, cita starpā uzraugot notekūdeņus no kautuvēm kā iespējamu pret antibiotikām rezistentu baktēriju avotu un tādējādi arī iespējamu vides piesārņojuma avotu. No kautuvēm novadītajā ūdenī ir konstatētas pret antibiotikām rezistentas baktērijas. [Gr. 32]

(10b)

Ir paustas bažas par sulfātu un ksantātu risku ūdens vidē. Sulfāti ne tikai pasliktina dzeramā ūdens kvalitāti, bet arī ietekmē oglekļa, slāpekļa un fosfora materiālu aprites ciklu. Tas cita starpā palielina barības vielu daudzumu ūdens objektos un līdz ar to — augu un aļģu augšanu, kā arī palielina ūdensorganismu apgādi ar barību un veicina skābekļa apjoma samazināšanos ūdenī. Sulfāti un to noārdīšanās produkti, īpaši sulfīdi, noteiktos apstākļos var būt toksiski ūdensorganismiem. Standarta testu rezultāti liecina, ka daži ksantāti un to noārdīšanās produkti ir toksiski ūdens bezmugurkaulniekiem un zivju sugām un ka ir iespējama to bioakumulācija. Sulfāti jau ir iekļauti gruntsūdeņu piesārņotāju sarakstā, taču līdz šim veiktais monitorings nav bijis pietiekams. Tāpēc sulfāti būtu jāiekļauj virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu novērojamo vielu sarakstos. Ksantāti būtu jāiekļauj virszemes ūdeņu novērojamo vielu sarakstā. [Gr. 33]

(10c)

Tādas vielas kā mikroplastmasa nepārprotami apdraud sabiedrības veselību un vidi, kā arī tādas pamatdarbības kā lauksaimniecības attīstību. Šādu vielu un citu daļiņu klātbūtne var ietekmēt ne tikai lauksaimniecības dzīvniekiem un kultūraugiem piegādātā ūdens kvalitāti, bet arī augsnes auglību, tādējādi apdraudot pašreizējo un turpmāko kultūraugu veselību un labu attīstību (39). [Gr. 34]

(11)

Ar pašreizējām un vispārpieņemtajām ūdens objektu ķīmiskās kvalitātes rādītāju monitoringa metodēm kopumā nav iespējams noteikt kompleksu ķīmisko vielu maisījumu ietekmi uz ūdens kvalitāti. Ņemot vērā augošo izpratni par maisījumu nozīmīgumu un līdz ar to par nozīmi, kāda ķīmiskās kvalitātes rādītāju noteikšanā ir uz ietekmi balstītam monitoringam, un ņemot vērā to, ka attiecībā uz estrogēnajām vielām jau pastāv pietiekami stabilas, uz ietekmi balstītas monitoringa metodes, dalībvalstīm vismaz divus gadus būtu šādas metodes jāizmanto, lai novērtētu estrogēno vielu kumulatīvo ietekmi virszemes ūdeņos. Tas ļaus uz ietekmi balstītos rezultātus, kas iegūti, monitorējot Direktīvas 2008/105/EK I pielikuma sarakstā minētās trīs estrogēnās vielas, salīdzināt ar ierasto metožu pielietošanas rezultātiem. Salīdzināšanu izmantos, lai novērtētu Minētais salīdzinājums būtu jāiekļauj Komisijas publicētā novērtējuma ziņojumā, kurā Komisija izvērtē , vai uz ietekmi balstītas monitoringa metodes sniedz pārliecinošus un precīzus datus un vai tās var izmantot par uzticamām skrīninga metodēm. Šādu skrīninga metožu izmantošanas priekšrocība būtu tāda, ka tiktu ņemta vērā ietekme, ko rada visas estrogēnās vielas ar līdzīgu iedarbību, nevis tikai tās, kas minētas Direktīvas 2008/105/EK I pielikuma sarakstā. Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt deleģētos aktus, lai papildinātu Direktīvu 2008/105/EK, nosakot kārtību, kādā dalībvalstīm jāizmanto uz ietekmi balstītas monitoringa metodes, lai novērtētu arī citu vielu klātbūtni ūdens objektos, līdz, iespējams, nākotnē tiks noteiktas uz ietekmi balstītas izraisītājvērtības. VKS definīcija Direktīvā 2000/60/EK būtu jāgroza, lai nodrošinātu, ka nākotnē to var attiecināt arī uz izraisītājvērtībām, kādas var tikt noteiktas, lai novērtētu uz ietekmi balstīta monitoringa rezultātus. [Gr. 35]

(11a)

Būtu jānosaka stingrākas robežvērtības gadījumos, kad gruntsūdeņu kvalitātes standarti varētu neļaut sasniegt Direktīvā 2000/60/EK noteiktos vides aizsardzības mērķus attiecībā uz saistītiem ūdens objektiem, kā prasīts Direktīvā 2006/118/EK. Minētās Direktīvas 2006/118/EK prasības tvērums būtu vēl vairāk jāpaplašina, lai neaizsargātas teritorijas labāk aizsargātu pret piesārņojumu. [Gr. 36]

(12)

Ar ūdeni saistīto Savienības tiesību aktu izvērtējumā (40) (“izvērtējums”) secināts, ka process, kurā identificē un attiecīgos sarakstos iekļauj virszemes ūdeņus un gruntsūdeņus ietekmējošas piesārņojošās vielas un, ņemot vērā jaunākās zinātnes atziņas, nosaka vai pārskata tām atbilstošos kvalitātes standartus, varētu būt ātrāks. Ja šos uzdevumus uzticētu Komisijai, nevis – kā to patlaban paredz Tāpēc saskaņā ar jebkādu turpmāku Direktīvas 2000/60/EK 16. un 17. pants 2008/105/EK I pielikuma (attiecībā uz prioritāro vielu sarakstu un attiecīgajiem VKS, kas iekļauti minētā pielikuma A daļā) un Direktīvas 2006/118/EK 10. pants – veiktu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, varētu uzlabot I pielikuma pārskatīšanu būtu jāuzlabo virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos novērojamo vielu saraksta mehānisma darbību mehānismu darbība , jo īpaši attiecībā uz vielu iekļaušanas laiku un secību, monitorēšanu un rezultātu novērtēšanu, varētu stiprināt jāstiprina saiknes starp novērojamo vielu saraksta mehānismu un piesārņojošo vielu sarakstu pārskatīšanu un ar jāpielāgo piesārņojošo vielu sarakstu izmaiņām varētu pārskatīšanas periods, lai ātrāk ņemt ņemtu vērā zinātnes attīstību. Tāpēc un ņemot vērā tūlītējo nepieciešamību piesārņojošo vielu sarakstus un to VKS grozīt, lai ņemtu vērā jaunākās zinātnes un tehnikas atziņas, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras saskanīgi ar LESD 290. pantu pieņemt aktus, ar kuriem Direktīvas 2008/105/EK I pielikumu groza attiecībā uz prioritāro vielu sarakstu un atbilstošajiem VKS, kas noteikti minētā pielikuma A daļā, un Direktīvas 2006/118/EK I pielikumu groza attiecībā uz minētajā pielikumā noteikto gruntsūdeņus piesārņojošo vielu sarakstu un kvalitātes standartiem. Šajā sakarā Komisijai būtu jāņem vērā virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos novērojamo vielu sarakstā iekļauto vielu monitoringa rezultāti. Rezultātā būtu jāsvītro Direktīvas 2000/60/EK 16. un 17. pants un X pielikums, kā arī Direktīvas 2006/118/EK 10. pants , vienlaikus saglabājot pienākumu veikt pasākumus, kuru mērķis ir izbeigt vai pakāpeniski izbeigt prioritāro bīstamo vielu izplūdes, emisijas un zudumus . [Gr. 37]

(12a)

Atbilstības pārbaudē izdarītie secinājumi liecina, ka direktīvas kopumā atbilst to mērķim, tomēr tās iespējams uzlabot, cita starpā paātrinot direktīvu mērķu pienācīgu sasniegšanu, ko varētu panākt ar lielāku Savienības finansējumu. Novērtējums rāda, ka direktīvas līdz šim kopumā ir palīdzējušas paaugstināt ūdens objektu aizsardzības un plūdu riska pārvaldības līmeni. [Gr. 38]

(13)

Vēl izvērtējumā secināts, ka starp dalībvalstīm pastāvošās atšķirības attiecībā uz kvalitātes standartiem un robežvērtībām, kas valsts līmenī noteikti attiecīgi upes baseinam specifiskām piesārņojošajām vielām un gruntsūdeņus piesārņojošajām vielām, ir pārāk lielas. Līdz šim uz upes baseinam specifiskām piesārņojošajām vielām, kuras nav saskanīgi ar Direktīvu 2000/60/EK identificētas par prioritārām vielām, attiecināja valstu noteiktos VKS un tās uzskatīja par fizikālķīmiskās kvalitātes faktoriem, kas izmantojami virszemes ūdeņu ekoloģiskās kvalitātes rādītāju novērtēšanā. Arī gruntsūdeņu jomā dalībvalstīm bija iespēja noteikt pašām savas robežvērtības, un tas attiecās pat uz sintētiskajām ķimikālijām. Šis elastīgums ir novedis pie suboptimāliem rezultātiem attiecībā uz ūdens objektu stāvokļa salīdzināmību starp dalībvalstīm un attiecībā uz vides aizsardzību. Tāpēc jānosaka procedūra, kura ļauj Savienības līmenī vienoties par VKS un robežvērtībām, kas jāpiemēro, ja minētās vielas ir identificētas par valsts mērogā problemātiskām vielām, un izveidot piemērojamo VKS un robežvērtību repozitorijus.

(13a)

Visiem lēmumiem par vielu atlasi, pārskatīšanu un VKS noteikšanu būtu jābalstās uz riska novērtējumu, un, tos pieņemot, būtu jāievēro samērīga, pārredzama un zinātniski pamatota pieeja un jāņem vērā Eiropas Parlamenta, dalībvalstu un attiecīgo ieinteresēto personu ieteikumi. [Gr. 39]

(13b)

Lai gan Direktīvā 2000/60/EK tika paredzēti ūdens kvantitātes un kvalitātes uzlabošanai nepieciešamie noteikumi, atbilstības pārbaude parādīja, ka lēno progresu šīs direktīvas mērķu sasniegšanā cita starpā var saistīt ar pietiekamu finanšu resursu trūkumu, kā arī ar regulējuma un ekoloģisko sarežģītību, tostarp ar potenciāli ilgo laiku, kas nepieciešams, lai gruntsūdeņi reaģētu uz veiktajiem pasākumiem, un ar ziņošanas grafikiem. Pasākumi, kas uzlabo ūdens objektu stāvokli, atjaunojot upes un ekosistēmu pakalpojumus, sniedz finansiālus ieguvumus, kas atsver izmaksas, un varētu dalībvalstīm samazināt nevajadzīgus izdevumus. Turklāt novērtējums liecina par nepilnīgu īstenošanu, nepietiekamu tvērumu un nepietiekamiem vai nepiemērotiem atjaunošanas pasākumiem, kam būtu jānodrošina hidroloģiska un ekoloģiska savienojamība (41). [Gr. 40]

(14)

Turklāt upes baseinam specifisko piesārņojošo vielu iekļaušana virszemes ūdeņu ķīmiskās kvalitātes rādītāju definīcijā nodrošina koordinētāku, saskaņotāku un pārredzamāku pieeju attiecībā uz virszemes ūdens objektu ķīmiskās kvalitātes monitoringu un novērtēšanu, kā arī attiecībā uz sabiedrībai sniedzamo saistīto informāciju. Bez tam tas ļauj mērķtiecīgāk tuvoties tādu pasākumu apzināšanai un īstenošanai, ar kuriem var visaptverošāk, iedarbīgāk un rezultatīvāk risināt visus ar ķimikālijām saistītos jautājumus. Tāpēc būtu jāmaina ekoloģiskās kvalitātes rādītāju un ķīmiskās kvalitātes rādītāju definīcija un ķīmiskās kvalitātes rādītāju definīcijas tvērums jāpaplašina, lai aptvertu arī upes baseinam specifiskas piesārņojošās vielas, kas līdz šim bija iekļautas Direktīvas 2000/60/EK V pielikumā dotajā ekoloģiskās kvalitātes rādītāju definīcijā. Tāpēc Direktīvā 2008/105/EK būtu jāiekļauj VKS jēdziens attiecībā uz upes baseinam specifiskām piesārņojošajām vielām un ar to saistītās procedūras.

(15)

Lai nodrošinātu saskaņotu pieeju un vienlīdzīgus konkurences apstākļus Savienībā, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu saskanīgus aktus, ar kuriem nolūkā grozīt Direktīvas 2006/118/EK II pielikuma B daļu groza, lai pielāgotu to piesārņojošo vielu sarakstu, attiecībā uz kurām dalībvalstīm jāapsver iespēja noteikt jānosaka valsts robežvērtības. [Gr. 41]

(16)

Ņemot vērā vajadzību ātri pielāgoties zinātnes un tehnikas atziņām un Savienībā nodrošināt saskaņotu pieeju un vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz upes baseinam specifiskām piesārņojošajām vielām, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt ar LESD 290. pantu saskanīgus aktus, ar kuriem Direktīvas 2008/105/EK II pielikumu pielāgo attiecībā uz piesārņojošo vielu kategoriju sarakstu, kas noteikts minētā pielikuma A daļā, un II pielikuma C daļu pielāgo attiecībā uz saskaņotiem VKS, kas noteikti upes baseinam specifiskām piesārņojošajām vielām vai to grupām. Šie saskaņotie VKS dalībvalstīm būtu jāpiemēro, kad tās novērtē savu virszemes ūdens objektu stāvokli gadījumā, ja konstatēts minēto piesārņojošo vielu radīts risks.

(17)

Pārskatot Direktīvas 2008/105/EK I pielikuma A daļā doto prioritāro vielu sarakstu, ir secināts, ka vairākas prioritārās vielas Savienības mērogā vairs nav problemātiskas un tāpēc tām vairs nevajadzētu atrasties minētās direktīvas I pielikuma A daļas sarakstā. Minētās vielas būtu jāuzskata par upes baseinam specifiskām piesārņojošajām vielām un kopā ar atbilstošajiem VKS jāiekļauj Direktīvas 2008/105/EK II pielikuma C daļā. Tā kā minētās piesārņojošās vielas vairs netiek uzskatītas par tādām, kas ir problemātiskas Savienības mērogā, VKS piemērojami tikai tad, ja minētās vielas joprojām spēj radīt valsts vai reģionāla vai vietēja mēroga problēmas.

(18)

Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un ūdens objektu stāvokļa salīdzināmību starp dalībvalstīm, ir jāsaskaņo dažu gruntsūdeņus piesārņojošo vielu valsts robežvērtības. Tāpēc Direktīvas 2006/118/EK II pielikumā kā jauna D daļa būtu jāiekļauj saskaņoto robežvērtību repozitorijs attiecībā uz gruntsūdeņus piesārņojošām vielām, kas ir problemātiskas valsts, reģionālā vai vietējā mērogā. Minētajā repozitorijā noteiktās saskaņotās robežvērtības piemērojamas tikai tajās dalībvalstīs, kurās piesārņojošās vielas, uz kurām minētās robežvērtības attiecas, ietekmē gruntsūdeņu ķīmisko kvalitāti. Jāsaskaņo valstu robežvērtības attiecībā uz divu sintētisko piesārņojošo vielu – trihloretilēna un tetrahloretilēna – summu, un tas vajadzīgs tāpēc, ka ne visas dalībvalstis, kurās šīs piesārņojošās vielas ir aktuāla problēma, robežvērtību piemēro minēto piesārņojošo vielu summai un valsts noteiktās robežvērtības nav visās valstīs vienādas. Saskaņotajai robežvērtībai būtu jāatbilst parametriskajai vērtībai, kas minēto piesārņojošo vielu summai dzeramajā ūdenī noteikta saskaņā ar Direktīvu (ES) 2020/2184.

(19)

Lai nodrošinātu saskaņotu pieeju un vienlīdzīgus konkurences apstākļus Savienībā, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt ar LESD 290. pantu saskanīgus aktus, ar kuriem Direktīvas 2006/118/EK II pielikuma D daļu groza, lai saskaņoto robežvērtību repozitoriju pielāgotu attiecībā uz tajā iekļautajām piesārņojošajām vielām un lai saskaņotās robežvērtības pielāgotu tehnikas un zinātnes attīstībai.

(20)

Visi Direktīvas 2006/118/EK noteikumi par gruntsūdeņu ķīmiskās kvalitātes novērtēšanu būtu jāpielāgo tam, ka papildus minētās direktīvas I pielikumā noteiktajiem kvalitātes standartiem un valstu robežvērtībām, kas noteiktas saskaņā ar minētās direktīvas II pielikuma A daļā izklāstīto metodiku, ar minētās direktīvas II pielikuma D daļu tiek ieviesta trešā saskaņoto robežvērtību kategorija.

(20a)

Lai nodrošinātu pienācīgus aizsardzības standartus teritorijām, kas ir ar augstu ekoloģisko vērtību, sevišķi neaizsargātas vai piesārņotas, piemēram, alām un karsta apgabaliem, un kas ietver ekosistēmas, kuras ir vienas no neaizsargātākajām pret kontamināciju un ir svarīgas dzeramā ūdens piegādes ziņā, kā arī agrākajiem rūpniecības objektiem un citām teritorijām, par ko zināms, ka tās ir kontaminētas, Komisijai būtu jāpublicē šādu teritoriju ķīmiskās kvalitātes rādītāju novērtējums un attiecīgā gadījumā jāiesniedz tiesību akta priekšlikums nolūkā attiecīgi pārskatīt Direktīvu 2006/118/EK. [Gr. 42]

(21)

Lai nodrošinātu efektīvu un saskaņotu lēmumu pieņemšanu un sinerģiju ar darbu, kas ķimikāliju jomā noris saistībā ar citiem Savienības tiesību aktiem, būtu Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (ECHA) jāpiešķir pastāvīga un skaidri noteikta loma to vielu prioritizēšanā, kuras jāiekļauj novērojamo vielu sarakstos un vielu sarakstos, kas doti Direktīvas 2008/105/EK I un II pielikumā un Direktīvas 2006/118/EK I un II pielikumā, kā arī pienācīgu zinātniski pamatotu kvalitātes standartu izstrādē. ECHA Riska novērtēšanas komitejai (RAC) un Sociālekonomiskās analīzes komitejai (SEAC) būtu dažu ECHA uzticēto uzdevumu veikšana jāatvieglo, sniedzot atzinumus. Bez tam ECHA būtu jānodrošina labāka koordinācija starp dažādiem vides tiesību aktiem un šajā nolūkā, padarot publiski pieejamus attiecīgos zinātniskos ziņojumus, jāpalielina pārredzamība attiecībā uz novērojamo vielu sarakstā iekļautajām piesārņojošajām vielām vai jāizstrādā Savienības mēroga vai valstu VKS vai robežvērtības. Attiecībā uz robežvērtību noteikšanu zāļu vielām ECHA būtu jāsadarbojas ar Eiropas Zāļu aģentūru (EMA). [Gr. 43]

(22)

Izvērtējumā secināts, ka tālab, lai ūdens resursu jomā uzlabotu Savienības tiesību aktu īstenošanu un izpildes panākšanu, elektroniskajai ziņošanai jākļūst biežākai un racionālākai. Šādas biežākas un racionālākas dalībvalstu elektroniskās ziņošanas sekmētājai būtu jābūt Eiropas Vides aģentūrai (EVA), jo, kā aprakstīts Nulles piesārņojuma rīcības plānā, tai pienākas arī regulārāk uzraudzīt piesārņojuma stāvokli. Ir svarīgi, lai vidisko informāciju par Savienības virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvokli sabiedrība un Komisija saņemtu savlaicīgi. Tāpēc no dalībvalstīm būtu jāprasa, lai saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK savāktos monitoringa datus Komisijas un EVA rīcībā nodotu, izmantojot automatizētus ziņošanas un datu piegādes mehānismus, kuriem ir lietojumprogrammu saskarne, vai tiem līdzvērtīgus mehānismus. Paredzamais administratīvais slogs būs mazs, jo dalībvalstīm jau tagad ir pienākums publiskot telpisko datu tematus, kas ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/2/EK (42) un/vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1024 (43) darbības jomā. Minētie telpisko datu temati aptver vides monitoringa iekārtu atrašanās vietu un darbību, saistītos emisiju mērījumus un vidisko aģentu stāvokli.

(23)

Labāk integrējot datu plūsmas, kuras EVA paziņotas saskaņā ar ūdens resursu jomā pieņemtajiem Savienības tiesību aktiem, un konkrēti Direktīvā 2008/105/EK prasītos emisiju inventarizācijas pārskatus integrējot datu plūsmās, kuras Rūpniecisko emisiju portālā paziņotas saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 166/2006 (44), tiks panākts tas, ka Direktīvas 2008/105/EK 5. pantā prasītā ziņošana par uzskaiti kļūs vienkāršāka un efektīvāka. Vienlaikus samazināsies administratīvais slogs un maksimālā darba slodze, kas saistīta ar upju baseinu apsaimniekošanas plānu gatavošanu. Kopā ar to, ka tiks atcelta savu efektivitāti nepierādījusī prasība sniegt starpposma ziņojumus par pasākumu programmu īstenošanas sekmēm, šī vienkāršotā ziņošanas procedūra dalībvalstīm ļaus vairāk pūļu veltīt to emisiju paziņošanai, uz kurām neattiecas tiesību akti par rūpnieciskajām emisijām, bet attiecas Direktīvas 2008/105/EK 5. panta prasības par emisiju paziņošanu. [Gr. 44]

(24)

Ar Lisabonas līgumu ir ieviests nošķīrums starp Komisijai deleģētajām pilnvarām pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, ar kuriem papildina vai groza dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus (deleģētie akti), un Komisijai piešķirtajām pilnvarām pieņemt aktus, ar kuriem nodrošina vienotus nosacījumus, kas nepieciešami juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai (īstenošanas akti). Direktīva 2000/60/EK un 2006/118/EK būtu jāpieskaņo ar Lisabonas līgumu ieviestajam tiesiskajam regulējumam.

(25)

Direktīvas 2000/60/EK 20. panta 1. punkta pirmajā daļā un V pielikuma 1.4.1. punkta ix) apakšpunktā noteiktie pilnvarojumi, kas paredz regulatīvās kontroles procedūras izmantošanu, attiecas uz minētās direktīvas pielikumu pielāgošanu un minēto direktīvu papildinošu noteikumu pieņemšanu un tādējādi atbilst LESD 290. panta 1. punkta kritērijiem. Tāpēc tie būtu jāpārveido par pilnvarojumiem, kas Komisijai ļauj pieņemt deleģētos aktus.

(26)

Direktīvas 2006/118/EK 8. pantā noteiktais pilnvarojums, kas paredz regulatīvās kontroles procedūras izmantošanu, attiecas uz minētās direktīvas pielikumu pielāgošanu un tādējādi atbilst LESD 290. panta 1. punkta kritērijiem. Tāpēc tas būtu jāpārveido par pilnvarojumu, kas Komisijai ļauj pieņemt deleģētos aktus.

(27)

Ir īpaši būtiski, lai Komisija, gatavodama deleģētos aktus un pati gatavodamās, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, arī ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. Konkrētāk, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(28)

Direktīvas 2000/60/EK 8. panta 3. punktā noteiktais pilnvarojums, kas paredz regulatīvās kontroles procedūras izmantošanu, ir par tehnisko specifikāciju un standartizētu metožu pieņemšanu attiecībā uz ūdens stāvokļa analīzi un monitoringu un tātad tā mērķis ir nodrošināt vienotus nosacījumus, kuri ļaus minēto direktīvu īstenot saskaņoti, un tādējādi tas atbilst LESD 290. panta 2. punkta kritērijiem. Tāpēc tas būtu jāpārveido par pilnvarojumu, kas Komisijai ļauj pieņemt īstenošanas aktus. Lai nodrošinātu datu salīdzināmību, pilnvarojums būtu jāpaplašina, aptverot arī formātu, kādā saskaņā ar 8. panta 4. punktu paziņojami monitoringa un stāvokļa dati. Komisijai piešķirtās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (45).

(29)

Lai Direktīvas 2000/60/EK īstenošanas nosacījumi būtu visiem vienādi, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras, kas ļauj pieņemt tehniskos formātus, kādos saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 8. panta 3. punktu paziņojami monitoringa un ūdens resursu stāvokļa dati. Šīs pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011.

(30)

Lai Direktīvas 2008/105/EK īstenošanas nosacījumi būtu visiem vienādi, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras, kas ļauj pieņemt standartizētus formātus, kādos Eiropas Vides aģentūrai paziņojamas punktveida avotu emisijas, uz kurām neattiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES).../... (46). Šīs pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011.

(31)

Ūdens objektu stāvokļa monitoringā, ko veic saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK V pielikumā noteiktajām monitoringa prasībām, jāņem vērā zinātnes un tehnikas attīstība un labākās pieejamās metodes . Tāpēc būtu dalībvalstīm jāatļauj izmantot datus un pakalpojumus, ko nodrošina attālās uzrādes tehnoloģijas, Zemes novērošana (Copernicus pakalpojumi), in situ sensori un ierīces, vai amatierzinātnes datus un izmantot mākslīgā intelekta, progresīvas datu analīzes un apstrādes sniegtās iespējas. [Gr. 45]

(31a)

Ar enerģētikas pārkārtošanu saistītās rūpnieciskās darbības var pastiprināt negatīvu ietekmi uz ūdens kvalitāti. Lai mazinātu šādu turpmāku ietekmi, piemēram, dabisko plūsmju modeļu un temperatūras izmaiņas un piesārņojumu, ir jāizvērtē viss iespējamo faktoru klāsts, kā arī pasākumi, kas jāveic, lai panāktu un saglabātu labu ūdens kvalitāti. Tādēļ dalībvalstīm būtu regulāri jāizvērtē ar enerģētikas pārkārtošanu saistīto rūpniecisko darbību ietekme uz ūdens kvalitāti un jāinformē Komisija par jauniem identificētiem apdraudējumiem, lai attiecīgi atjauninātu novērojamo vielu sarakstu. Izvērtējumam vajadzētu būt viegli pieejamam sabiedrībai, un, lai nepārtraukti uzlabotu ūdens kvalitātes novērtēšanu, būtu jāatļauj veikt atjaunināšanu ne tikai vispārējo atjaunināšanas ciklu ietvaros. [Gr. 46]

(31b)

Komisija savā 2019. gada 11. decembra paziņojumā par Eiropas zaļo kursu un 2020. gada 14. oktobra paziņojumā par tiesu iestāžu pieejamības uzlabošanu saistībā ar vides jautājumiem apņēmās īstenot pasākumus, lai visās dalībvalstīs uzlabotu valstu tiesu iestāžu pieejamību iedzīvotājiem un nevalstiskajām vides organizācijām, kam ir konkrētas bažas par vidi ietekmējošu administratīvo aktu saderību ar vides tiesību aktiem. Otrajā no minētajiem paziņojumiem Komisija apstiprina, ka “tiesu iestāžu pieejamība vides lietās, vēršoties gan Eiropas Savienības Tiesā (EST), gan valstu tiesās kā Savienības tiesās, ir svarīgs atbalsta pasākums, kas palīdz sasniegt Eiropas zaļā kursa pārkārtošanās mērķus un nostiprināt pilsoniskās sabiedrības kā demokrātijas sargātājas lomu”. Minētā apņemšanās būtu jāīsteno arī Direktīvas 2000/60/EK ietvaros. [Gr. 47]

(31c)

Kā to ir apstiprinājusi EST judikatūra (47), būtu jānodrošina, ka nevalstiskajām vides organizācijām un tieši skartām privātpersonām ir juridisks pamats apstrīdēt tādus publiskas iestādes pieņemtus lēmumus, kas ir pretrunā ar Direktīvas 2000/60/EK 4. pantā minētajien mērķiem vides jomā. Lai Savienībā uzlabotu valstu tiesu iestāžu pieejamību saistībā ar attiecīgajiem jautājumiem un lai nevalstiskās vides organizācijas un tieši skartas privātpersonas varētu paļauties uz valstu tiesību aktiem, apstrīdot lēmumus, ar kuriem tiek pārkāpta Direktīva 2000/60/EK, Direktīvā 2000/60/EK būtu jāparedz noteikumi, kas garantē tiesu iestāžu pieejamību. [Gr. 48]

(32)

Aizvien biežāki kļūst neparedzami laikapstākļu notikumi – jo īpaši ekstremāli plūdi un ilgstošs sausums – un nopietni piesārņojoši incidenti, kas izraisa vai saasina nejaušu pārrobežupiesārņojumu, un tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka par šādiem incidentiem tūlīt tiek informētas pārējās potenciāli skartās dalībvalstis un ka tās ar potenciāli skartajām dalībvalstīm faktiski sadarbojas, lai mīkstinātu attiecīgā notikuma vai incidenta sekas. Turklāt ir jāpastiprina dalībvalstu sadarbība un jāracionalizē pārrobežu sadarbības procedūras, kas Direktīvas 2000/60/EK 12. pantā paredzētas strukturālāku situāciju risināšanai, ar tādām saprotot pārrobežu situācijas, kuras nav izveidojušās nejauši, kuras turpinās ilgāku laiku, un kuras dalībvalstu līmenī atrisināt nevar. Ja vajadzīga Eiropas līmeņa palīdzība, valsts kompetentās iestādes var sūtīt palīdzības pieprasījumus Komisijas Ārkārtas reaģēšanas koordinācijas centram, kurš, izmantojot Savienības civilās aizsardzības mehānismu, iespējamos palīdzības piedāvājumus un spēju izvietošanu koordinēs saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma Nr. 1313/2013/ES (48) 15. pantu. Tā kā upju baseinu apgabali var sniegties arī ārpus Savienības teritorijas, Direktīvā 2000/60/EK izklāstītos mērķus attiecībā uz šiem konkrētajiem upju baseinu apgabaliem, kā minēts Direktīvas 2000/60/EK 3. panta 5. punktā, palīdzētu sasniegt arī tas, ja tiktu nodrošināta attiecīgo ūdens aizsardzības noteikumu, kas izklāstīti Direktīvā 2000/60/EK, efektīva īstenošana, kā arī atbilstīga koordinācija ar attiecīgajām trešām valstīm. Turklāt par ārkārtējiem notikumiem būtu jāuzskata arī bruņoti konflikti, kas notiek tiešā ģeogrāfiskā tuvumā Savienībai, ņemot vērā to plašo nelabvēlīgo ietekmi uz vidi pārrobežu mērogā, cita starpā gaisa, augsnes un ūdens piesārņojumu. Tā kā šādu konfliktu skartie upju baseini var iesniegties Savienības teritorijā, Komisijai un dalībvalstīm būtu jāpieliek lielākas pūles izveidot pienācīgu koordināciju ar attiecīgajām trešām valstīm, kā minēts Direktīvas 2000/60/EK 3. panta 5. punktā. [Gr. 49]

(32a)

Eiropas Revīzijas palāta 2021. gada 19. maija ziņojumā “Princips “piesārņotājs maksā” ES vides politikas jomās un darbībās nav piemērots konsekventi” norāda, ka dalībvalstis jau patlaban tērē aptuveni 100 miljardus EUR gadā ūdensapgādei un sanitārijai un ir gaidāms, ka šie izdevumi palielināsies par vairāk nekā 25 %, lai sasniegtu ES tiesību aktos par notekūdeņu attīrīšanu un dzeramo ūdeni noteiktos mērķus, turklāt neietverot investīcijas, kas vajadzīgas, lai atjaunotu pašreizējo infrastruktūru vai lai sasniegtu Ūdens pamatdirektīvas un Plūdu direktīvas mērķus. Turklāt Savienībā vidēji 70 % no ūdens pakalpojumu sniegšanas izmaksām ūdens tarifu veidā sedz lietotāji, savukārt atlikušie 30 % tiek apmaksāti no publiskā budžeta, lai gan šajā ziņā reģionu un dalībvalstu starpā ir būtiskas atšķirības. Mājsaimniecības Savienībā parasti sedz lielāko daļu no ūdensapgādes un sanitārijas izmaksām, lai gan patērē tikai 10 % ūdens, kamēr ekonomikas nozares, kuras rada vislielāko spiedienu uz atjaunīgiem saldūdens resursiem, šo izmaksu segšanā piedalās vismazāk. [Gr. 50]

(32b)

Virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvokļa noteikšanas nolūkā veikto monitoringa programmu izmaksas sedz tikai un vienīgi no dalībvalstu budžetiem. Ņemot vērā to, ka ūdens vidē atklāto ķimikāliju skaits pastāvīgi mainās, ka aizvien lielāks skaits potenciālu piesārņotāju ūdens vidē ir parādījušies tikai nesen, ka ir pastāvīgi jāuzlabo ķīmiskās analīzes metodes, lai atklātu šos potenciālos un jaunos piesārņotājus un lai pareizi novērtētu to ekoloģisko ietekmi, un ka ir arī jāizstrādā jaunas monitoringa metodes, lai labāk novērtētu ķīmisko vielu maisījumu ietekmi, ir sagaidāms, ka šīs monitoringa izmaksas pieaugs vēl vairāk. Minēto izmaksu segšanas nolūkā un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. panta 2. punktā noteikto principu “piesārņotājs maksā” ir ļoti svarīgi, lai ražotāji, kas Savienības tirgū laiž produktus, kuri satur vielas, kam ir pierādīta vai potenciāla nelabvēlīga ietekme uz cilvēka veselību un ūdens vidi, uzņemtos finansiālu atbildību par nepieciešamajiem pasākumiem nolūkā kontrolēt vielas, kuras radušās saistībā ar šo ražotāju komercdarbību un ir konstatētas virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos. Piemērotākais līdzeklis, ar ko to sasniegt, visticamāk, ir paplašinātas ražotāja atbildības sistēma, jo tā ierobežotu nodokļu maksātāja finansiālo slogu un vienlaikus sniegtu stimulu izstrādāt zaļākus produktus. Tādēļ Komisijai būtu jāsagatavo ietekmes novērtējums, lai izskatītu iespēju Direktīvā 2006/118/EK un Direktīvā 2008/105/EK iekļaut paplašinātas ražotāja atbildības mehānismu, kas piemērojams saskaņā ar Direktīvu 2006/118/EK un Direktīvu 2008/105/EK noteiktajām prioritārajām vielām, kā arī potenciāliem un jauniem piesārņotājiem, kas noteikti Direktīvā 2006/118/EK un Direktīvā 2008/105/EK iekļautajos novērojamo vielu sarakstos. Ietekmes novērtējumam attiecīgā gadījumā būtu jāpievieno tiesību akta priekšlikums nolūkā pārskatīt Direktīvas 2006/118/EK un 2008/105/EK. [Gr. 51]

(32c)

Lielāka skaita vielu vai vielu grupu monitorings nozīmē lielākas izmaksas, kā arī nepieciešamību pastiprināt administratīvo spēju dalībvalstīs, jo īpaši valstīs ar trūcīgākiem resursiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijai būtu jāizveido vienots Eiropas monitoringa mehānisms, ar ko pēc dalībvalstu pieprasījuma tiktu pārvaldītas monitoringa prasības, tādējādi atvieglojot dalībvalstu finansiālo un administratīvo slogu. Komisijai būtu jānosaka monitoringa mehānisma darbības metodes. Šāda mehānisma izmantošanai vajadzētu būt brīvprātīgai un neskart pasākumus, ko dalībvalstis jau ir ieviesušas. [Gr. 52]

(32d)

Pierādījumi liecina, ka ir jāveic investīcijas ūdens nozarē un Savienības finansējumam ir būtiska nozīme, lai atsevišķas dalībvalstis varētu izpildīt Direktīvās 2000/60/EK, 2008/105/EK un 2006/118/EK noteiktās juridiskās saistības. Lai sasniegtu Savienības ūdens standartus, visām dalībvalstīm ir jāpalielina izdevumi par vismaz 20 %, un kopējais finansējuma deficīts līdz 2030. gadam ir 289 miljardi EUR (49). Tāpēc jānodrošina, lai visās dalībvalstīs būtu pietiekami finanšu resursi un cilvēkresursi ūdens objektu monitoringa un pārbaužu veikšanai, šajā nolūkā izmantojot arī attiecīgos Savienības struktūrfondus un programmas, kā arī privātā sektora ieguldījumu, cita starpā ar paplašinātas ražotāja atbildības mehānismu, kad tas būs ieviests. [Gr. 53]

(33)

Tāpēc Direktīva 2000/60/EK, 2006/118/EK un 2008/105/EK būtu attiecīgi jāgroza.

(34)

Šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un uzlabot Eiropas saldūdeņu vidisko kvalitāti, dalībvalstis nevar pietiekami labi sasniegt katra atsevišķi – ūdens piesārņojuma pārrobežu rakstura dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, tāpēc Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šī direktīva paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanas labad,

(34a)

Dalībvalstīm būtu jāveicina sinerģija starp attiecīgo direktīvu prasībām gan attiecībā uz datu vākšanu, gan uz digitālo rīku, tādu kā tālizpētes tehnoloģijas vai Zemes novērošana (Copernicus pakalpojumi), izmantošanu. [Gr. 54]

(34b)

Kompetentajām iestādēm būtu jāatbalsta apmācība, prasmju pilnveidošanas programmas un ieguldīšana cilvēkkapitālā, lai atbalstītu labāko tehnoloģiju un inovatīvu risinājumu efektīvu izmantošanu direktīvu ietvaros. Informācijai vajadzētu būt pieejamai dažādajās valstu valodās, lai visā Eiropā uzlabotu attiecīgo datu pieejamību attiecīgajiem vietējiem dalībniekiem un iedzīvotājiem. [Gr. 55]

(1)

direktīvas 1. panta e) punkta ceturto ievilkumu aizstāj ar šādu: [Gr. 56]

(2)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

(3)

direktīvas 3. pantā iekļauj šādu 4.a punktu:

(4)

direktīvas 4. panta 1. punktu groza šādi:

(5)

direktīvas 7. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

(*2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/2184 (2020. gada 16. decembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 435, 23.12.2020. 1. lpp.).;” "

(6)

direktīvas 8. pantu groza šādi:

(7)

direktīvas 10. pantu groza šādi:

7a)

direktīvas 11. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

7b)

direktīvas 11. panta 3. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

(8)

direktīvas 11. panta 3. punkta k) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

8a)

direktīvas 11. panta 5. punkta otro ievilkumu aizstāj ar šādu:

(9)

direktīvas 12. pantu aizstāj ar šādu:

(9a)

direktīvas 13. pantā iekļauj šādu punktu:

(9b)

iekļauj šādu pantu:

(10)

direktīvas 15. panta 3. punktu svītro; [Gr. 74]

(10a)

direktīvas 15. panta 3. punktam pievieno šādu daļu:

“ Komisija ne vēlāk kā...[seši mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] pieņem pamatnostādnes un veidnes attiecībā uz pirmajā daļā minēto starpposma ziņojumu saturu, struktūru un formātu. ” [Gr. 75]

(11)

direktīvas 16. un 17. pantu svītro;

(12)

direktīvas 18. pantu groza šādi:

(13)

direktīvas 20. pantu aizstāj ar šādu:

(14)

iekļauj šādu 20.a pantu:

(15)

direktīvas 21. pantu aizstāj ar šādu:

(*11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).;” "

(16)

direktīvas 22. panta 4. punktu aizstāj ar šādu:

(17)

direktīvas V pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas I pielikumu;

(18)

direktīvas VII pielikuma A daļas 7.7. punktu aizstāj ar šādu:

(18a)

direktīvas VII pielikuma A daļā iekļauj šādu punktu:

(19)

direktīvas VIII pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas II pielikumu;

(20)

direktīvas IX un X pielikumu svītro. [Gr. 78]

(1)

direktīvas nosaukumu aizstāj ar šādu:

“Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/118/EK (2006. gada 12. decembris) par gruntsūdeņu piesārņojuma novēršanu un ierobežošanu;”

(2)

direktīvas 1. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

(3)

direktīvas 2. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

(4)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

(5)

direktīvas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

(6)

iekļauj šādu 6.a pantu:

(*12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/105/EK par virszemes ūdeņu piesārņojuma novēršanu un ierobežošanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Padomes Direktīvas 82/176/EEK, 83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK, 86/280/EEK, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK (OV L 348, 24.12.2008., 84. lpp.)."

(*13)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/2184 (2020. gada 16. decembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 435, 23.12.2020. 1. lpp.)."

(*14)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris) kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.)."

(*15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1107/2009 (2009. gada 21. oktobris) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp.)."

(*16)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 528/2012 (2012. gada 22. maijs) par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu (OV L 167, 27.6.2012., 1. lpp.)."

(*17)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/6 (2018. gada 11. decembris) par veterinārajām zālēm (OV L 4, 7.1.2019., 43. lpp.)."

(*18)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.)."

(*19)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/128/EK (2009. gada 21. oktobris), ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai (OV L 309, 24.11.2009., 71. lpp.).;” "

6a)

iekļauj šādu pantu:

6b)

iekļauj šādu pantu:

6c)

iekļauj šādu pantu:

6d)

iekļauj šādu pantu:

(7)

direktīvas 8. pantu aizstāj ar šādu:

(8)

iekļauj šādu 8.a pantu:

(9)

direktīvas 9. pantu aizstāj ar šādu:

(*20)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).;” "

(10)

direktīvas 10. pantu svītro;

(11)

direktīvas I pielikumu aizstāj ar šīs direktīvas III pielikuma tekstu;

(12)

direktīvas II pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas IV pielikumu;

(13)

direktīvas III pielikuma 2. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

(14)

direktīvas IV pielikuma B daļas 1. punkta ievadfrāzi aizstāj ar šādu:

“sākumpunkts pasākumu īstenošanai, lai apvērstu nozīmīgas un ilgstoši augšupejošas tendences , ieskaitot sezonālu augšupejošu tendenci, ko cita starpā izraisījusi ūdensobjekta vāja notece , ir brīdis, kad piesārņojošās vielas koncentrācija sasniedz 75 % no gruntsūdeņu kvalitātes standartu parametru vērtībām, kas izklāstītas I pielikumā, un no 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētajām robežvērtībām, ja vien:.” [Gr. 107]

(1)

direktīvas nosaukumu aizstāj ar šādu:

“Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/105/EK (2008. gada 16. decembris) par virszemes ūdeņu piesārņojuma novēršanu un ierobežošanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Padomes Direktīvas 82/176/EEK, 83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK, 86/280/EEK, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK;”

(1a)

direktīvas 1. pantu groza šādi:

(2)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

(3)

direktīvas 5. pantu groza šādi:

(4)

direktīvas 7.a panta 1. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

(*22)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/6 (2018. gada 11. decembris) par veterinārajām zālēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/82/EK (OV L 4, 7.1.2019., 43. lpp.)."

(*23)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.)."

(*24)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/128/EK (2009. gada 21. oktobris), ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai (OV L 309, 24.11.2009., 71. lpp.).;” "

(4a)

direktīvas 7.a panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

(5)

direktīvas 8. pantu aizstāj ar šādu:

(*25)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/118/EK (2006. gada 12. decembris) par gruntsūdeņu piesārņojuma novēršanu un ierobežošanu (OV L 372, 27.12.2006., 19. lpp.)."

(*26)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/2184 (2020. gada 16. decembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 435, 23.12.2020. 1. lpp.).;” "

(6)

direktīvas 8.a pantu aizstāj ar šādu:

(*27)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/2/EK (2007. gada 14. marts), ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE) (OV L 108, 25.4.2007., 1. lpp.)."

(*28)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1024 (2019. gada 20. jūnijs) par atvērtajiem datiem un publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu (OV L 172, 26.6.2019., 56. lpp.).;” "

(7)

direktīvas 8.b pantu aizstāj ar šādu:

(*29)  Komisijas Direktīva 2009/90/EK (2009. gada 31. jūlijs), ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2000/60/EK nosaka tehniskās specifikācijas ūdens stāvokļa ķīmiskajām analīzēm un monitoringam (OV L 201, 1.8.2009., 36. lpp.).;” "

7a)

direktīvā iekļauj šādu 8.ba pantu:

7b)

iekļauj šādu pantu:

(8)

iekļauj šādu 8.d pantu:

(8a)

direktīvas 9.a panta 2. punktu groza šādi:

(8b)

direktīvas 9.a panta 3. punktu groza šādi:

(8c)

direktīvas 9.a pantā iekļauj šādu 3.a punktu:

(8d)

direktīvas 9.a panta 5. punktu groza šādi:

(9)

direktīvas 10. pantu svītro;

(10)

direktīvas I pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas V pielikumu;

(11)

pievieno II pielikumu, kas dots šīs regulas VI pielikumā.