Ziņotāji:

Kinga JOÓ un Carlos Manuel TRINDADE

Pilnsapulces lēmums	25.1.2023.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa:	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	21.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	13.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	171/19/22

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK pilnībā atbalsta Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijas, kurās apstiprināts, ka tiesības uz ūdeni ir vienas no cilvēka pamattiesībām (1) un ka ūdens ir fundamentāli svarīgs, lai varētu baudīt dzīvi un visas cilvēktiesības (2). ANO 6. ilgtspējīgas attīstības mērķī (IAM) un Eiropas sociālo tiesību pīlāra (ESTP) 20. principā ir noteikti vispārējie principi attiecībā uz tiesībām piekļūt ūdenim. Vienā no klimata pārmaiņu scenārijiem ļoti nozīmīgs faktors ir ūdens nabadzība, un tās novēršanai ir vajadzīgas publiskas rīcībpolitikas. Ūdens nepietiekamības situācijā visvairāk skarti ir neaizsargātie iedzīvotāji.

1.2.

EESK aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis visās ar ūdeni saistītajās rīcībpolitikās piemērot cilvēktiesībās balstītu pieeju un pievērsties ūdens nabadzības problēmas risināšanai, tādējādi pieskaņojoties Eiropas sociālo tiesību pīlāram. Ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem jābūt ilgtspējīgiem, taisnīgiem, efektīviem, kvalitatīviem un cenas ziņā pieejamiem ikvienam, un tajos īpaša uzmanība jāpievērš neaizsargātām sociālajām grupām.

1.3.

EESK uzskata, ka vispārēja piekļuve kvalitatīvam dzeramajam ūdenim un sanitārijai par iedzīvotājiem taisnīgām cenām būtu jāuzskata par sabiedrisku labumu, nevis tikai par preci, tāpēc to nevajadzētu regulēt saskaņā ar vienotā tirgus noteikumiem.

1.4.

EESK aicina Komisiju veicināt kopēju pieeju ES līmeņa izpratnei par ūdens nabadzību un izstrādāt visaptverošu ūdens nabadzības definīciju, kas ļautu panākt reālu un kopīgu izpratni par ūdens nabadzību (3) un kuras ietvaros katra dalībvalsts varētu izstrādāt savu no apstākļiem atkarīgu definīciju atbilstīgi Eiropas definīcijai.

1.5.

EESK aicina Komisiju izstrādāt kopīgas pamatnostādnes, kā uzraudzīt piekļuvi kvalitatīviem un cenas ziņā pieejamiem ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem (4) un to telpiskās, sociālās un dzimumu atšķirības dalībvalstu un ES līmenī, kā arī kartēt pašreizējo stāvokli un regulāri uzraudzīt norises. Datiem jābūt uzticamiem, neapgāžamiem un publiski pieejamiem. Tas ir nepieciešams arī, lai nodrošinātu atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2020/2184 (2020. gada 16. decembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (5) (turpmāk tekstā – Dzeramā ūdens direktīva (DzŪD)) 16. panta a) punktam, un EESK sagaida, ka tiks pieņemts priekšlikums attiecībā uz pārstrādāto Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (KNA direktīva) (6), ar kuru tiek ieviests 19. pants “Piekļuve sanitārijai”.

1.6.

EESK iesaka Komisijai gaidāmajā DzŪD pārskatīšanā iekļaut garantētu vispārēju piekļuvi ūdensapgādei un sanitārijai, kā noteikts ANO 6. IAM. EESK iesaka Komisijai pieņemt kopīgas pamatnostādnes attiecībā uz ūdensapgādes un sanitārijas cenu noteikšanu, saskaņā ar kurām dalībvalstis var izstrādāt savu, no konkrētiem apstākļiem atkarīgu, tiesisko regulējumu. Šādās pamatnostādnēs jāievēro cilvēktiesības uz ūdeni un nedegradēšanas princips, līdzīgi ANO ieteikumam attiecībā uz cilvēktiesībām un piekļuvi dzeramajam ūdenim un sanitārijai.

1.7.

EESK uzsver, ka ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu maksa nedrīkst apdraudēt citu sociālo vajadzību apmierināšanu. Tāpēc EESK aicina Komisiju izstrādāt pārskatu par pasākumiem, ko visās dalībvalstīs piemēro saistībā ar pieejamību cenas ziņā un it īpaši attiecībā uz neaizsargātiem patērētājiem. EESK aicina Komisiju, pamatojoties uz šādu pārskatu, izstrādāt kopīgas pamatnostādnes dalībvalstīm, lai apzinātu mājsaimniecības, konkrētāk, neaizsargātus patērētājus, kam ir ar cenu saistītas pieejamības problēmas, un noteikt pasākumus to risināšanai. Ar šādām pamatnostādnēm būtu jānodrošina, ka nevienam lietotājam, kurš ir neaizsargātā situācijā, nevar atvienot ūdensapgādi (7). Pasākumi jābalsta holistiskā skatījumā uz skarto mājsaimniecību situāciju, un kontekstam pielāgotā veidā jāpiemēro sociālās politikas instrumenti, mājokļu politikas pasākumi un īpaši pasākumi attiecībā uz ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem. Šādu pasākumu finansēšanā būtu jāņem vērā solidaritātes princips; papildus publiskajam finansējumam būtu jāizpēta novatoriski finansējuma veidi, piemēram, īpaša atbalsta piešķiršana, izmantojot rēķinus par ūdeni.

1.8.

EESK iesaka Eiropas Savienībai pieņemt un nostiprināt tiesisko regulējumu par ūdens koncesijas līgumiem, lai ūdeni apsaimniekotu kā sabiedrisku labumu, nevis kā preci, ko var tirgot. Šādam tiesiskajam regulējumam: a) jābūt orientētam uz cilvēktiesībām; b) jāveicina ūdens ekosistēmu ilgtspēja; c) jātiek noteiktam un īstenotam pārredzamā veidā ar sabiedrības līdzdalību; d) jāpapildina koncesijas tiesību satvars ar publiskajām iestādēm, lai atgūtu ūdens izmantošanas tiesības apmaiņā pret taisnīgu kompensāciju un sausuma krīžu gadījumā tās pārdalītu ārkārtas situācijās nokļuvušiem lietotājiem.

1.9.

EESK norāda, ka starp publisko un privāto ūdens resursu apsaimniekošanu pastāv būtiska atšķirība, un abos šajos veidos ir atrodami gan labi, gan slikti piemēri. Tomēr privātā apsaimniekošanā, ņemot vērā tās koncentrēšanos uz peļņu, var būt grūtības izpildīt pakalpojuma universāluma pamatprasību, t. i., apkalpot 100 % iedzīvotāju. EESK uzskata, ka ūdens resursu publiskā apsaimniekošana var labāk nodrošināt vispārēju piekļuvi ūdenim un kanalizācijas sistēmām par taisnīgu cenu, ievērojot pienācīgus kvalitātes standartus, kā arī ekosistēmu atjaunošanu un aizsardzību.

1.10.

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai un visām dalībvalstīm būtu jāpieņem ekoloģisks redzējums un jāizstrādā ūdens izplatītāju finansēšanas programmas, lai samazinātu noplūdes un zudumus, kas ir viena no ūdens resursu apsaimniekošanas vājajām vietām. EESK aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt un atbalstīt jaunus un inovatīvus tehniskos risinājumus ūdens nepietiekamības novēršanai, piemēram, saimniecības notekūdeņu un attīrītu notekūdeņu plašāku izmantošanu, kā arī decentralizētas maza mēroga notekūdeņu attīrīšanas stacijas.

1.11.

EESK aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt publisko finansējumu infrastruktūras attīstībai, īpašu uzmanību pievēršot finansiāli vājiem nekustamā īpašuma īpašniekiem un sociāli nenodrošinātām pilsētu un lauku apkaimēm, kurās ir ieilgušas infrastruktūras renovācijas vajadzības. Būtu jāapsver ūdens un sanitārijas infrastruktūras attīstība saistībā ar Renovācijas vilni. Vēl telpiskajā plānošanā jāņem vērā ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīga ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu sniegšana.

1.12.

Uzmanīgi konstatējusi, ka Eiropā ir vairāki upju baseini, kuri aptver vairākas dalībvalstis, EESK iesaka attiecībā uz katru esošo ES upes baseinu pieņemt politiskas un tehniskas pārvaldības satvaru un iesaistīt pilsonisko sabiedrību (sk. 6.4. un 6.5. punktu). EESK ierosina Komisijai novērtēt upju baseinu apsaimniekošanas sniegumu un ieviest politiskus, tehniskus un līdzdalības mehānismus tā uzlabošanai. Komisijai būtu jāizveido upju baseinu padome, kas pārstāvētu visas ieinteresētās personas kā struktūra, kura palīdz upes baseina apsaimniekošanas iestādei un darbojas kā starpnieks pārrobežu konfliktos.

1.13.

EESK iesaka Komisijai: — regulēt ļoti ūdensietilpīgus lauksaimniecības un rūpniecības projektus saistībā ar lejupējām vides un sociālajām problēmām un dažos gadījumos izstrādāt šādu projektu pakāpeniskas izbeigšanas posmu, rodot risinājumus iesaistītajiem uzņēmumiem, darba ņēmējiem un teritorijām un piešķirot nepieciešamos līdzekļus, lai panāktu atrastā risinājuma līdzsvarotību, — izstrādāt tiesību aktus, lai nodrošinātu plūsmas obligāto minimumu, kas sasniedz jūru, — nodrošināt, ka ES pieņem ārkārtas rīcības plānus, kuros ūdens nepietiekamības krīzes apstākļos par prioritāti izvirzīta piekļuve dzeramajam ūdenim.

1.14.

EESK ierosina, lai ES izstrādā patērētāju aizsardzības rīcībpolitikas, nodrošinot, ka ikvienam ir pieejams drošs dzeramais ūdens par taisnīgu cenu un pienācīgas kanalizācijas sistēmas. Šajās rīcībpolitikās būtu jāiekļauj dažādu ieinteresēto personu (patērētāju, darba ņēmēju, uzņēmumu) līdzdalība konsultatīvajās struktūrās.

1.15.

EESK aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko uzlabot ES iedzīvotāju informētību par ūdens vērtību un par to, cik svarīga ir ūdens un sanitārijas pieejamība visiem. Lai veicinātu ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu ilgtspējīgāku izmantošanu (8), būtu jāizmanto komunikācijas un izglītošanas potenciāls informētības vairošanai; jāpievēršas bērniem un jauniešiem kā svarīgiem nākamajiem ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu ilgtspējīgas izmantošanas dalībniekiem, tomēr izpratnes veicināšanā būtu jāietver visas vecuma grupas. Runājot par ūdens nabadzības skartajām mājsaimniecībām, pārējos pasākumos, ar ko uzlabo mājsaimniecību piekļuvi kvalitatīvai un cenas ziņā pieejamai ūdensapgādei un sanitārijai, būtu jāintegrē arī izpratnes veicināšana.

1.16.

EESK uzsver, ka ES un dalībvalstu ūdens resursu politika būtu jāpapildina ar sistemātiskiem apsekojumiem par personālam izvirzītajām prasībām ūdens nozarē, tostarp par nepieciešamajām kvalifikācijām, darbaspēka attīstību un darba aizsardzības pārvaldību. Tie būtu jāveic kopā ar nozares sociālajiem partneriem.

2.   Ievads un atzinuma aptvērums

2.1.

Ūdenim ir fundamentāla nozīme visās dzīves jomās. Ūdens ir arī būtisks ilgtspējīgas attīstības elements un svarīgs mūsu civilizācijas mieram. Klimata pārmaiņas jau ir saasinājušas ar ūdeni saistītās problēmas, un nākotnē šī tendence izpaudīsies pat vēl lielākā mērogā. Nepietiekama apgāde ar saldūdeni palielina sabiedrībā, it īpaši neaizsargātajās grupās, valdošo spriedzi.

2.2.

2010. gadā (9) ANO Ģenerālā asambleja skaidri atzina, ka tiesības uz ūdeni un sanitāriju ir cilvēktiesības, un 2023. gada ANO konference par ūdeni (10) tās nostiprināja. ANO arī atzīst, ka tīrs dzeramais ūdens un sanitārija ir būtiski visu cilvēktiesību īstenošanā. ANO starptautiski saskaņotajos 17 IAM iekļautais 6. mērķis ir “nodrošināt ūdens un sanitārijas pieejamību visiem un ūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu”. Līdztekus minētajām globālajām saistībām Eiropas sociālo tiesību pīlāra 20. princips nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz piekļuvi kvalitatīviem pamatpakalpojumiem, arī ūdenim un sanitārijai.

2.3.

ES ir izveidojusi visaptverošu tiesisko un pārvaldības satvaru, lai nodrošinātu savu ūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, un ir guvusi panākumus tā īstenošanā (11) (12). Iepriekšējos EESK atzinumos ieteikts ar ūdeni saistītos problēmjautājumus sasaistīt ar nabadzības mazināšanas pasākumiem un ar mērķi to izskaust (13), veicināt ūdens un sanitārijas nodrošināšanu visiem kā vitāli svarīgu sabiedrisko pakalpojumu (14) un atvieglot dzeramā ūdens pieejamību neaizsargātām grupām un cilvēkiem, kas dzīvo izolētās vietās un mazāk labvēlīgos vai perifēros lauku apvidos (15).

2.4.

Šajā pašiniciatīvas atzinumā uzmanība vērsta uz pašreizējiem izaicinājumiem saistībā ar piekļuvi tīram ūdenim un sanitārijai. Tajā arī aplūkoti pasākumi, kas jāveic Eiropas, valstu un vietējā līmenī, un organizētas pilsoniskās sabiedrības loma cīņā pret ūdens nabadzību un tās ietekmi, it īpaši uz visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem. Visbeidzot tajā izskatīti veidi, kā mazināt ūdens nabadzības sociālo, politisko un ekonomisko ietekmi, kā arī tās ietekmi uz cilvēka veselību.

2.5.

Neraugoties uz ES salīdzinoši labvēlīgo stāvokli pasaules mērogā, Eiropas Savienībā pastāv ūdens nabadzība. Ūdens nabadzību var raksturot kā nespēju piekļūt kvalitatīvam un cenas ziņā pieejamam ūdenim un sanitārijai, un tā ir ikdienas pieredze miljoniem ES iedzīvotāju. Citiem vārdiem sakot, miljoniem eiropiešu ir liegtas tiesības piekļūt cenas ziņā pieejamam un kvalitatīvam ūdenim un sanitārijai.

2.6.

Tomēr ūdens nabadzībai ir tālejošas sociālas, ekonomiskas un ekoloģiskas sekas, tostarp veselības apdraudējums individuālā un kopienas līmenī, mazāka nodarbināmība un vietējās ekonomikas stāvokļa pasliktināšanās, sociālā atstumtība, vides piesārņojums, iedzīvotāju pārvietošanās/migrācija un politiskā nestabilitāte. Šādas sekas ir ārkārtīgi nesamērīgas, ņemot vērā mājsaimniecību izmantotā ūdens un to radīto notekūdeņu īpatsvaru salīdzinājumā ar rūpniecību un lauksaimniecību. Par to liecina fakts, ka pirmā sekmīgā Eiropas pilsoņu iniciatīva bija saistīta ar piekļuvi ūdenim un sanitārijai, un tajā tika prasīts garantēt ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumus visiem ES iedzīvotājiem, cilvēktiesības izvirzīt augstāk par tirgus interesēm ūdensapgādē un pastiprināt ES centienus nodrošināt vispārēju piekļuvi ūdenim un sanitārijai (16). Ūdens nabadzības problēmai ir jāpievēršas, lai īstenotu EK politiskās prioritātes, it īpaši saistībā ar zaļo kursu un tajā ietverto solījumu nevienu neatstāt novārtā.

2.7.

Dzeramā ūdens direktīva dalībvalstīm nosaka pienākumu īstenot visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu neaizsargātu un marginalizētu grupu piekļuvi dzeramajam ūdenim. Tomēr tajā nav atzītas vispārējās tiesības uz piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai, kā noteikts IAM. EESK aicina Eiropas Komisiju tās atzīt nākamajā DzŪD pārskatīšanā.

2.8.

EESK ar nožēlu konstatē, ka pieejamie dati ir ierobežoti un sadrumstaloti, tāpēc ir grūti iegūt visaptverošu pārskatu par šīs parādības mērogu un iezīmēm.

3.   Piekļuve kvalitatīvam ūdenim un sanitārijai

3.1.

2,2 % ES iedzīvotāju jeb aptuveni 9,8 miljoni cilvēku nesaņem droši apsaimniekotu dzeramo ūdeni no uzlabota avota, kas pieejams viņu dzīvesvietā (17). Vēl 2 % jeb aptuveni 9,4 miljoni cilvēku var piekļūt tikai dzeramā ūdens pamatpakalpojumiem ārpus savas dzīvesvietas (18). Aptuveni 450 000 ES iedzīvotāju (19) nav pieejami pat dzeramā ūdens pamatpakalpojumi. Eiropas Savienībā 6,7 miljoni jeb 1,5 % iedzīvotāju dzīvo bez sanitārajām telpām, t. i., mājsaimniecībā, kurā nav ne vannas, ne dušas, ne ūdensklozeta tualetes iekštelpās, savukārt 84,5 miljoni cilvēku, kas ir 19 % iedzīvotāju, dzīvo bez piekļuves vismaz otrreizējai notekūdeņu attīrīšanai (20).

3.2.

Ūdens nabadzība īpaši skar neaizsargātas personas un mājsaimniecības. — Ja mājsaimniecība ir trūcīga, iespējamība, ka tai nav pieslēguma sanitārijai, ir vairāk nekā trīs reizes lielāka (21). — Piekļuves trūkums ūdenim, sanitārijai un higiēnai (WASH) daudzos veidos nesamērīgi ietekmē sievietes, piemēram, ņemot vērā viņu neproporcionālo lomu mājsaimniecības darbu veikšanā un problēmas saistībā ar menstruālās higiēnas pārvaldību. — Nesamērīgi smagi tiek skarti bērni, jo viņi ir vairāk pakļauti sliktas higiēnas sekām. — Ūdens nabadzības sekām lielākā mērā ir pakļauti arī cilvēki ar invaliditāti un īpašām vajadzībām. — Bezpajumtniekus, īpaši tos, kas nakšņo uz ielas, WASH trūkums smagi skar viņu galējās mājokļu nabadzības dēļ. — Droša un cenas ziņā pieejama dzeramā ūdens un sanitārijas nepieejamība spēcīgi ietekmē Eiropas lielāko etnisko minoritāti – romus. Viena trešā daļa romu dzīvo mājokļos bez ūdensvada ūdens (22), un tikai nedaudz vairāk nekā pusei ir ūdensklozeta tualete vai duša iekštelpās (23). Ir tādas marginalizētas kopienas, kurās romi ir pārliecinošā vairākumā un kurām, slēdzot brīvkrānus (24), tiek liegti pat dzeramā ūdens pamatpakalpojumi, un kuras dzīvo teritorijās, kur saimnieciskās darbības dēļ ir piesārņoti gruntsūdeņi (25). — Migranti, it īpaši migranti bez dokumentiem ārkārtas izmitināšanas vietās un neformālās izmitināšanas vietās, var būt īpaši pakļauti sliktai piekļuvei ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem. — Piekļuves trūkums cenas ziņā pieejamam ūdenim un sanitārijai var ietekmēt neaizsargātu mājsaimniecību ģimenes uzņēmumus, radot sociālas un ekonomiskas problēmas.

3.3.

Ūdens un sanitārijas infrastruktūras teritoriālās atšķirības ir svarīgs, taču ne vienīgais faktors, kas nosaka sociāli nevienlīdzīgu piekļuvi. Daudzās jomās infrastruktūras problēmas un sociālās problēmas savstarpēji pārklājas. Īpaši nelabvēlīgā situācijā var būt marginalizētas lauku kopienas. Turklāt finansiāli vājās apkaimēs, kurās jau sen nepieciešama renovācija, ūdens nabadzību un vides problēmas vēl vairāk saasina sliktas kvalitātes infrastruktūra.

3.4.

Savukārt ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu pieprasījuma telpisko sadalījumu ietekmē demogrāfiskās pārmaiņas. Urbanizācijas dēļ daudzās blīvi apdzīvotās pilsētu teritorijās palielinās spiediens uz ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem. Citās ES daļās, it īpaši – bet ne tikai – lauku apvidos iedzīvotāju skaita samazināšanās rada izaicinājumus tīklu darbībai.

3.5.

Iepriekšminētās problēmas, kas saistītas ar ūdensapgādes un sanitārijas nepieejamību, pirmām kārtām skar noteiktas sociālās grupas, taču daudz lielāku ES iedzīvotāju daļu – vidēji 30 % – ietekmē kāds no ūdens stresa veidiem, t. i., neatbilstība starp ūdens pieprasījumu un piedāvājumu (26). Dienvideiropā cilvēki saskaras ar nopietnām ūdens stresa problēmām visu gadu. Citās Eiropas daļās ūdens nepietiekamība rodas tikai laiku pa laikam un konkrētos karstajos punktos. Kopumā 8 miljoni cilvēku Eiropā dzīvo apgabalos, kuros ir liels sausuma biežums vai ūdens stress (27). Paredzams, ka klimata pārmaiņas izraisīs turpmāku sezonālu ūdens pieejamības samazināšanos lielākajā daļā Eiropas.

3.6.

Turklāt, izmainot hidroloģisko ciklu un nokrišņu režīmu un liekot paaugstināties temperatūrai, būtisks faktors, kas ietekmē ūdens stresu, ir klimata pārmaiņas, un tās vairākos veidos atstāj tiešu ietekmi uz WASH. Sausums, temperatūras paaugstināšanās un pat ārkārtējs nokrišņu daudzums samazina ūdens pieejamību un kvalitāti, kā arī bojā infrastruktūru, radot grūtības saglabāt higiēnas un sanitārijas ieradumus. Jūras līmeņa celšanās var samazināt dzeramā ūdens pieejamību plūdu un sāļūdens intrūzijas dēļ. Konkrēti ar Eiropu saistītu pierādījumu ir maz; tomēr, balstoties uz globālām tendencēm, vai izdarīt pamatotu pieņēmumu, ka klimata pārmaiņas nesamērīgi ietekmē neaizsargātas personas, mājsaimniecības un kopienas (28).

3.7.

Mājsaimniecībās patērētā ūdens daudzums dalībvalstīs ievērojami atšķiras un svārstās no 77 līdz 220 litriem uz vienu iedzīvotāju dienā (29). Austrumeiropas dalībvalstīs patēriņš sliecas būt mazāks nekā Rietumeiropas dalībvalstīs, un ar dažiem izņēmumiem vislielākās patērētājas ir dažas Dienvideiropas dalībvalstis (30).

3.8.

Lai gan ūdens kvalitāte Eiropas Savienībā kopumā ir laba, vairākās teritorijās joprojām pastāv kvalitātes problēmas, par ko liecina pret dažām dalībvalstīm, pamatojoties uz DzŪD, uzsāktā tiesvedība par neatbilstības gadījumiem. Turklāt droši apsaimniekota dzeramā ūdens un it īpaši ūdens pamatpakalpojumu nepieejamība rada augstu risku, ka tiks izmantots nedrošs dzeramais ūdens.

3.9.

Apmierinātība ar dzeramā ūdens kvalitāti kopumā ir augsta, lai gan ne vispārēja. Apsekojuma dati kopš 2010. gadu vidus liecina, ka 82 % ES iedzīvotāju uzskata, ka dzeramā ūdens kvalitāte viņu apdzīvotajā teritorijā ir laba (31), un aptuveni 7 % tam nepiekrīt. Vispārīgais novērtējums par dzeramo ūdeni Eiropas Savienību bija daudz mazāk labvēlīgs, un tikai 27 % piekrita apgalvojumam, ka Eiropas Savienībā kopumā ir laba piekļuve pilnvērtīgam un tīram ūdenim.

3.10.

Lai gan lielākā daļa ES iedzīvotāju ūdensvada ūdeni izmanto mazgāšanai, personīgajai higiēnai un ēdiena gatavošanai, to cilvēku īpatsvars, kuri ūdensvada ūdeni izmanto dzeršanai, ir nedaudz mazāks. 2010. gadu vidū vairāk nekā 90 % ziņoja, ka ēdiena gatavošanai viņi izmanto ūdensvada ūdeni, taču tikai 55 % norādīja, ka ūdensvada ūdeni viņi vienmēr izmanto dzeršanai uzreiz, un vēl 10 % dzeršanai lieto ūdensvada ūdeni tikai pēc tā filtrēšanas.

3.11.

Neseno gadu desmitu laikā ūdens ir ticis komercializēts un ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumi ir tikuši pakļauti privatizācijas un finansializācijas procesam. Kopš dažiem gadiem minētie procesi tiek apšaubīti, un ir vairākas pašvaldības, kuras ūdensapgādes pakalpojumus ir pārņēmušas atpakaļ savā pārziņā. Ūdens ir būtisks dzīvībai, tas ir kopējs labums un cilvēktiesības. Šajā saistībā EESK uzskata, ka ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem kā sabiedriskas nozīmes pakalpojumiem jāpiemēro skaidrs regulējums, kas garantē pakalpojumu sniegšanas saistības, lai nodrošinātu universālu ūdens un notekūdeņu apsaimniekošanu par pieņemamu cenu un ar pietiekamu pakalpojuma kvalitāti. Komisijai būtu Koncesiju direktīvā (2014/23/ES) (32) jāsaglabā atbrīvojumi attiecībā uz ūdeni un notekūdeņiem, kas piešķirti sekmīgās Eiropas pilsoņu iniciatīvas Right2Water īstenošanas rezultātā. EESK iesaka Komisijai atbrīvot ūdensapgādes pakalpojumus no vienotā tirgus noteikumiem.

4.   Finansiālā pieejamība

4.1.

Ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu pieejamība ES iedzīvotājiem rada arvien lielākas bažas, citastarp arī nesenā enerģijas cenu pieauguma dēļ, un paredzams, ka izdevumi par šiem pakalpojumiem palielināsies. Lai gan ūdensapgādes un sanitārijas izmaksas mājsaimniecībām kopumā pārmērīgu slogu nerada, tās bieži rada slogu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, un šādi skarto mājsaimniecību skaits, visticamāk, palielināsies. Izmantojot 3 % slieksni, 13 ES valstīs ar ūdensapgādes un sanitārijas pieejamības problēmām saskaras visnabadzīgākie 5 % iedzīvotāju, un dažās valstīs tās skar pat 10 % vistrūcīgāko iedzīvotāju (33). Tomēr šāda pieeja finansiālās pieejamības problēmu mērīšanai var tikt apstrīdēta, mērījumus veikt var būt grūti, un tā var neuzrādīt visu problēmas mērogu, jo tajā nav ņemtas vērā mājsaimniecības, kas patērē ļoti maz, ūdens cenu noteikšanas atšķirības (34) un mājsaimniecību relatīvā ienākumu situācija.

4.2.

Ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu cena uzrāda lielu teritoriālās nevienlīdzības pakāpi starp valstīm un to iekšienē (35), un detalizētas statistikas trūkuma dēļ nav iespējams sniegt visaptverošu pārskatu. Tomēr sadales sistēmām lauku apvidos ir raksturīgi garāki tīkli un augstākas ekspluatācijas izmaksas, kas nozīmē augstākus tarifus.

4.3.

Neaizsargātas mājsaimniecības var būt vairāk pakļautas finansiālās pieejamības problēmām, jo līdztekus zemākiem ienākumiem tām ir zemākas kvalitātes, mazāk efektīvas ierīces un vairāk laika tiek pavadīts mājās. Nesamērīgi tiek skartas marginalizētas sievietes, bērni un jaunieši, kā arī bezdarbnieki.

4.4.

Pašreizējām finansiālās pieejamības problēmām ir vajadzīgi mērķtiecīgi un efektīvi sociālie pasākumi, taču šobrīd nav iespējams iegūt visaptverošu priekšstatu par ES dalībvalstu pasākumiem to risināšanai, tostarp par pasākumiem attiecībā uz neaizsargātiem patērētājiem. Turklāt nav arī visaptveroša pārskata par pakalpojuma pārtraukšanas iespēju – vai tās neesamību – kā arī par pakalpojumu minimumu. Tomēr par dažām valstīm (36) ir pieejama daļēja informācija, kas liecina par dažādiem šādiem pasākumiem, ar ko risināt finansiālās problēmas.

4.5.

Ūdens pamatdirektīva ir padziļinājusi principa “piesārņotājs maksā” koncepciju, nosakot mērķi pilnībā atgūt izmaksas, lai garantētu ekosistēmu veselību. Tomēr minētā principa piemērošana ir pretrunā principam par vispārēju piekļuvi kvalitatīvam dzeramajam ūdenim par pieņemamu cenu un praksē rada nopietnas sociālās sekas, īpaši nevienlīdzības pieaugumu, jo nabadzīgākajiem iedzīvotājiem vai nu jāmaksā proporcionāli augstāki tarifi, vai arī uz viņiem neattiecas iepriekš izklāstītais princips. EESK uzskata, ka principam par vispārēju piekļuvi kvalitatīvam dzeramajam ūdenim par pieņemamu cenu jābūt fundamentālam principam un tas ir jāņem vērā līdztekus vidiskajiem apsvērumiem, kuri ir pamatā principam “piesārņotājs maksā” un pilnīgas izmaksu atgūšanas principam.

4.6.

Lai ievērotu cilvēktiesības uz ūdeni, aizsargātu ekosistēmas un ņemtu vērā sociālos apsvērumus, nozīmīga svira ir ūdens tarifu struktūra, ar ko nodrošināt pieejamību cenas ziņā, efektivitāti, taisnīgumu un ūdens resursu saglabāšanu. Uz šo daudzpusīgo mērķi var virzīties, izmantojot dažādas tarifu struktūras, tostarp to, ko ANO 76. Ģenerālajā asamblejā (37) ierosināja īpašais referents (38) jautājumos par cilvēktiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju.

5.   Ilgtspēja

5.1.

Šajā atzinumā mēs neaplūkojam vides problēmas, piemēram, sāļūdens intrūziju vai piesārņojumu, kas galu galā var būt par iemeslu sociālajām problēmām. Galvenā uzmanība pievērsta cilvēka darbībām, kas noved pie pārmērīgas ekspluatācijas un rada izmantošanas konfliktus. Vispazīstamākā līdzīgā problēma rodas tad, ja, izmantojot ūdeni, tiek liegta tā izmantošana citām personām. ES un valstu tiesību akti cenšas risināt šo problēmu ar upju baseinu apsaimniekošanas (39) palīdzību, kuras īstenošanas un panākumu līmenis Eiropā ir atšķirīgs.

5.2.

Pārmērīga ekspluatācija saasina ūdens nepietiekamību un pazemina ūdens kvalitāti un pakalpojumu kvalitāti. Tomēr ūdens kvalitātes degradācija arī vairo nepietiekamību nevis tāpēc, ka trūktu paša ūdens apjoma, bet gan samazinās tas ūdens daudzums, kas ir piemērots noteiktam mērķim, vai vismaz palielinās līdzekļi, kas vajadzīgi, lai šo ūdeni atgrieztu līdz pieņemamiem standartiem. Lai risinātu pārmērīgas ekspluatācijas problēmu, jākoncentrējas uz cēloņiem, nevis sekām, kas apspriestas iepriekšējā punktā. Pārmērīga ekspluatācija rada vides problēmas, kas izraisa sociālas problēmas, jo cilvēku darbības ir atkarīgas no ekosistēmām, it īpaši veselīgām.

5.3.

Šobrīd briest īpaša problēma, proti, ārkārtīgi ūdensietilpīgu lauksaimniecības un rūpniecības projektu attīstība apgabalos, kuros ūdens ir maz, turklāt šie projekti ir iespējami tikai ar ūdens pārvadi no citiem baseiniem un ar virszemes ūdeņu pārmērīgu ekspluatāciju, kas rada vides un sociālās problēmas lejtecē. Piemēram, upes pārmērīgas ekspluatācijas dēļ samazinās nogulsnes un barības vielas, kas sasniedz jūru, tādējādi veicinot piekrastes teritoriju degradāciju un samazinot zivju krājumus. Kopumā pārmērīga ekspluatācija noplicina ekosistēmas, un tas visvairāk ietekmē visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas.

5.4.

No zvejniecības samazināšanās, un potenciāli no piekrastes tūrisma samazināšanās izriet sociālas problēmas. Lai gan piekrastes degradācijas problēmas var mazināt ar lieliem ieguldījumiem tūrisma uzturēšanā, to pašu nevar teikt par zivju krājumiem. No otras puses, ja ES pieņem tiesību aktus, lai izbeigtu projektus, kuru dēļ notiek pārmērīga ekspluatācija, būs jāsaskaras ar iesaistīto darba ņēmēju bezdarbu.

5.5.

Noplūdes un zudumi (40) nav saistīti ar pārmērīgu ekspluatāciju, bet tie ir uzskatāmi par neefektīvu un nepieņemamu ūdens izlietošanu. Tomēr ir vajadzīgs atsevišķs redzējums uz šo problēmu. Attiecībā uz noplūdēm un zudumiem dzeramā ūdens izplatītāju galvenais redzējums ir ekonomiska rakstura (41). Noplūdes un zudumi tiek novērsti līdz brīdim, kad turpināt to novēršanu kļūst dārgāk nekā samierināties ar tiem. Parasti tas ir pie aptuveni 15 % noplūžu un zudumu (42). Ir iespējams cits redzējums, un mūsdienās, pieaugot ūdens nepietiekamībai, ir nepieciešams, lai šāds redzējums pārsniegtu 15 %.

6.   Pārvaldība

6.1.

EESK norāda, ka ūdensapgāde un sanitārija visā pasaulē ir pašvaldību kompetencē un ka dažādu veidu izplatītāji (uzņēmumi vai pašvaldību dienesti) apkalpo vienu vai vairākas pašvaldības, un Eiropas Savienībā un visā pasaulē lielāko daļu iedzīvotāju apkalpo publiskie ūdensapgādes uzņēmumi. Papildus dažādām formām kā var darboties ūdens izplatītāji, tiek nošķirta publiskā un privātā apsaimniekošana. Katrā no tām var vērot dažādus apsaimniekošanas veidus. Atrodami gan labi, gan slikti publiskās un privātās apsaimniekošanas piemēri. Tomēr privātajā apsaimniekošanā, kas orientēta uz peļņu, var būt grūtības izpildīt pakalpojuma universāluma prasības, kas ir aspekts, kuru publiskais dienests var efektīvi panākt labāk par pieņemamu cenu un ar pietiekamu pakalpojumu kvalitāti. EESK konstatē, ka šo secinājumu apstiprina piemēri par ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu remunicipalizāciju pēdējos divos gadu desmitos.

6.2.

Lai nodrošinātu pakalpojumu kvalitāti, pieejamību cenas ziņā un universālos pakalpojumus, visu ieinteresēto personu līdzdalība apsaimniekošanas līmenī un regulatīvajās iestādēs ir labākais veids, kā nodrošināt ūdens sadali un sanitāriju atbilstīgi 6. ilgtspējīgas attīstības mērķim situācijā, kad pieaug nepietiekamība un paaugstinās cenas. Attiecībā uz ūdensapgādi veiksmes stāsts vērojams Kordovas pilsētā, kur pašvaldības uzņēmumam EMACSA ir kopīga valde ar ieinteresētajām personām, un tas ir līdzdalīgas apsaimniekošanas piemērs (43). Lai nodrošinātu efektīvāku regulējumu, regulatīvās iestādes vajadzētu vadīt nevis vienai personai, bet gan valdei, kurā darbotos arī ieinteresētās personas.

6.3.

Starptautiskas upes un ūdensobjekti var izraisīt spriedzi un galu galā – konfliktus starp valstīm, pat ES iekšienē. EESK uzskata un ierosina, ka Eiropas Savienībai jāiesaistās to upju baseinu pārvaldībā, kuros iesaistītas vairākas dalībvalstis, nosakot vispārējus principus, konkrētus mērķus un kvalificētu pārraudzību, kas būtu labākais veids, kā veicināt ūdens resursu apsaimniekošanu nepietiekamības apstākļos, kas izraisa dažādas krīzes.

6.4.

Pašlaik ūdens resursu pārvaldības modelis (izkliedētība un hierarhisku uzraudzības struktūru trūkums, birokrātiska nepārredzamība) ir neefektīvs. Steidzami jāatrod jauns pārvaldības modelis hidrauliskajām ekosistēmām, it īpaši tām, kurās iesaistītas vairākas dalībvalstis. Ūdens nozarē ir daudz iestāžu, kurām ir noteikti pienākumi dažādos ūdens cikla posmos, un tām ir pretrunīgs redzējums un mērķi, un dažkārt to pienākumi pārklājas. EESK ierosina Komisijai izveidot upju baseinu pārvaldības satvaru ar politiskām un tehniskām struktūrvienībām upju baseinu līmenī, lai maksimāli efektīvi nodrošinātu vispārēju politisku vadību un tehnisko pārvaldību, kā arī visu ieinteresēto personu iesaistīšanu ar efektīvu līdzdalības mehānismu palīdzību.

6.5.

It īpaši EESK iesaka tādu pārvaldības modeli, kas būtu gan politisks, gan tehnisks, demokrātisks un atvērts un ar kura palīdzību princips par vispārēju piekļuvi kvalitatīvam dzeramajam ūdenim par sabiedrībai pieņemamām cenām tiktu īstenots praksē. EESK ierosina izveidot “pārvaldības komitejas”, kuru sastāvā būtu locekļi no visām attiecīgajām valstīm un kuru uzdevums būtu politiskas pārvaldības nodrošināšana un iespējamu interešu konfliktu risināšana valstu starpā. Šādām upju baseinu pārvaldības komitejām būtu jāsaņem palīdzība no tehniskas ekspertu komitejas un jāveic upju baseinu tehniskā pārvaldība. “Pārvaldības komitejai” būtu publiski un stingri jānosaka atbildības hierarhija starp sevi un dažādajām struktūrām, kas izveidotas attiecīgā upes baseina valstīs, lai saistībā ar atbildību nebūtu nesaderības un neskaidrību. Līdztekus “upju baseinu komitejai” būtu jādarbojas “konsultatīvai padomei”. Šādu padomi veidotu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, galvenokārt vides, klimata un patērētāju organizācijas un sociālie partneri, un tās uzdevums būtu organizēt strukturētu pilsonisko dialogu ar “pārvaldības komiteju” un palīdzēt atrisināt iespējamus interešu konfliktus.

---

(1)  https://www.ohchr.org/en/water-and-sanitation

(2)  https://digitallibrary.un.org/record/687002

(3)  Sk. arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu “Enerģētiskās nabadzības apkarošana un Eiropas Savienības noturība – ekonomiskie un sociālie izaicinājumi” (izpētes atzinums pēc ES Padomes prezidentvalsts Čehijas pieprasījuma) (OV C 486, 21.12.2022., 88. lpp.).

(4)  Papildinājums Dzeramā ūdens direktīvā (Direktīva (ES) 2020/2184) noteiktajam monitoringam.

(5)   OV L 435, 23.12.2020., 1. lpp. “noskaidro, kādiem cilvēkiem nav piekļuves vai ir ierobežota piekļuve dzeramajam ūdenim, ietverot neaizsargātas un marginalizētas grupas, un šāda piekļuves trūkuma iemeslus”, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32020L2184.

(6)  Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par komunālo notekūdeņu attīrīšanu COM(2022) 541 final, 2022/0345 (COD),

(7)  Sk. arī: https://www.aquapublica.eu/article/news/access-water-and-sanitation-must-be-priority-commission-action-plan-implement-pillar.

(8)  Kā cita starpā uzsvērts 2016. gada Budapeštas samita par ūdens jautājumiem vēstījumā un politikas ieteikumos (https://www.budapestwatersummit.hu/hu/Vilagtalalkozo/Letoltheto_dokumentumok) un 2019. gada Budapeštas samita par ūdens jautājumiem aicinājumā (https://www.budapestwatersummit.hu/en/Summit/Budapest_Appeal).

(9)  Rezolūcija 64/292: Cilvēktiesības uz ūdeni un sanitāriju (2010), https://www.un.org/waterforlifedecade/human_right_to_water.shtml.

(10)  https://sdgs.un.org/sites/default/files/2023-03/Closing%20press%20release_waterconference_FINAL_24Mar.pdf

(11)  Dzeramā ūdens direktīvas pārstrādāšana (2018).

(12)  Priekšlikums pārskatīt Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvu (2022).

(13)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ūdens politikas iekļaušana citās ES politikas jomās” (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Ungārijas pieprasījuma) (OV C 248, 25.8.2011., 43. lpp.).

(14)  Atzinums Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums par Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Ūdens un sanitārija ir cilvēka tiesības! Ūdens ir sabiedriskais labums, nevis prece!” ” (COM(2014) 177 final) (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 12, 15.1.2015., 33. lpp.).

(15)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dzeramā ūdens kvalitāti (pārstrādāta redakcija)” (COM(2017) 753 final – 2017/0332 (COD)) (OV C 367, 10.10.2018., 107. lpp.).

(16)  https://right2water.eu/

(17)  https://data.worldbank.org/indicator/SH.H2O.SMDW.ZS?locations=EU (pārskata gads: 2020). To cilvēku procentuālā daļa, kuri neizmanto dzeramo ūdeni no uzlabota avota, kas ir pieejams dzīvesvietā un pēc vajadzības un bez fekāliju un prioritāru ķīmisko vielu piesārņojuma. Uzlaboti ūdens avoti ir ūdensvadi, urbumi, grodu akas, aizsargātas raktas akas, aizsargāti avoti un iepakots vai piegādāts ūdens.

(18)  https://data.worldbank.org/indicator/SH.H2O.BASW.ZS?locations=EU (pārskata gads: 2020). Šis rādītājs aptver gan cilvēkus, kas izmanto ūdensapgādes pamatpakalpojumus, gan tos, kas izmanto droši apsaimniekota ūdens pakalpojumus. Dzeramā ūdens pamatpakalpojumi ir dzeramais ūdens no uzlabota avota ar nosacījumu, ka ceļā pēc ūdens pavadītais laiks nav ilgāks par 30 minūtēm turp un atpakaļ. Uzlaboti ūdens avoti ir ūdensvadi, urbumi, grodu akas, aizsargātas raktas akas, aizsargāti avoti un iepakots vai piegādāts ūdens.

(19)   Eurostat, https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/sdg_06_10/default/table?lang=en. https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/demo_pjan/default/table?lang=en.

(20)   Eurostat, https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/sdg_06_20/default/table?lang=en. https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/demo_pjan/default/table?lang=en.

(21)  https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/ilc_mdho05/default/table?lang=en

(22)  https://fra.europa.eu/en/content/fra-opinions-eu-midis-ii-roma

(23)  https://www.europarl.europa.eu/news/en/headlines/society/20200918STO87401/roma-what-discrimination-do-they-face-and-what-does-eu-do

(24)  http://www.errc.org/uploads/upload_en/file/thirsting-for-justice-march-2017.pdf

(25)  https://eeb.org/wp-content/uploads/2020/04/Pushed-to-the-Wastelands.pdf

(26)  https://www.eea.europa.eu/publications/water-resources-across-europe-confronting

(27)  Pirmā uzklausīšana par tematu “Laiks zilajam kursam”, 2023. gada 27. februāris.

(28)  https://www.preventionweb.net/understanding-disaster-risk/risk-drivers/poverty-inequality

(29)   Eureau, Ūdens pakalpojumu pārvaldība Eiropā, 2020. https://www.eureau.org/resources/publications/5268-the-governance-of-water-services-in-europe-2020-edition-2/file.

(30)  https://smartwatermagazine.com/news/locken/water-ranking-europe-2020

(31)  https://circabc.europa.eu/sd/a/0070b535-5a6c-4ee4-84ba-6f6eb1682556/Public%20Consultation%20Report.pdf

(32)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV L 94, 28.3.2014., 1. lpp.).

(33)  https://www.eesc.europa.eu/sites/default/files/files/blue_deal_fiasconaro.pdf

(34)  https://www.oecd-ilibrary.org/sites/e1b8a4b6-en/index.html?itemId=/content/component/e1b8a4b6-en

(35)  https://www.eureau.org/resources/publications/eureau-publications/5824-europe-s-water-in-figures-2021/file

(36)  https://www.wareg.org/documents/affordability-in-european-water-systems/, https://www.oecd.org/env/resources/15425332.pdf

(37)   Risks and impacts of the commodification and financialization of water on the human rights to safe drinking water and sanitation (Ūdens komercializācijas un finansializācijas riski un to ietekme uz cilvēktiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju), ziņojums, ko ANO 76. Ģenerālajai asamblejai iesniedza Pedro Arrojo Agudo, īpašais referents jautājumos par cilvēktiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju, A/76/159.

(38)  Viņa priekšlikums ir pakāpenisks tarifs, saskaņā ar kuru pirmā pakāpe ir cenas ziņā pieejama un noteiktos apstākļos pat bez maksas, ievērojot cilvēktiesības uz ūdeni; otrā pakāpe būtu izmaksu segšanas tarifs; trešā pakāpe būtu ar daudz augstākām cenām, ģenerējot šķērssubsīdijas no luksusa uz pamatlietojumiem un novēršot pārmērīgu ekspluatāciju. EESK uzskata, ka katras pakāpes vērtība būtu jādefinē katrai dalībvalstij vai pat katrai ūdensapgādes un sanitārijas sistēmai.

(39)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.) (Ūdens pamatdirektīva).

(40)  Kopumā noplūdes un zudumi attiecas uz fiziskiem ūdens zudumiem un rēķinā neiekļautu ūdeni, paturot prātā, ka daļa no rēķinā neiekļautā ūdens ir saistīta ar atļautu patēriņu. Sīkāku informāciju var iegūt, skatot ūdens bilanci.

(41)  Šajā punktā attiecībā uz zaudējumiem mēs neatsaucamies uz rēķinā neiekļauto atļauto patēriņu.

(42)  Tā ir tipiska mērķa vērtība, ko izmanto Portugālē. Citām ES valstīm var būt atšķirīgas mērķa vērtības, taču pati vērtība nav saistīta ar šo atzinumu.

(43)   Enrique Ortega de Miguel un Andrés Sanz Mulas “ Water Management in Córdoba (Spain): A Participative, efficient and Effective Public Model ”, Reclaiming Public Water, TNI ed., 2005.