Ziņotāja:	Milena ANGELOVA
Līdzziņotājs:	Ivan KOKALOV

Padomes prezidentvalsts Spānijas pieprasījums	Vēstule, 8.12.2022.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants.
	Izpētes atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	21.6.2023.
Pieņemts plenārsesijā	13.7.2023.
Plenārsesija Nr.	580
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	205/0/2

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Garīgā veselība ir sarežģīta. To ietekmē dažādu faktoru klāsts: bioloģiski, psiholoģiski, ar izglītību saistīti, sociāli, ekonomiski, profesionāli, ar kultūru un ar vidi saistīti faktori. Sekmīgai garīgās veselības uzlabošanai un veicināšanai (1), kā arī garīgās veselības problēmu profilaksei ir vajadzīga kompleksa, vairākdisciplīnu, mūžilga pieeja, kas jāpiemēro un kā transversāla augsta prioritāte cieši jāintegrē ES un valstu (reģionālā un nozaru) līmeņa politikas veidošanā, īstenojot turpmāk norādītos mērķus.

1.1.1.

Veicināt veselības sistēmu reformu visā Eiropas Savienībā, lai nodrošinātu, ka tās, izmantojot vairākdisciplīnu komandas, piedāvā integrētus un plānotus ilgtermiņa pasākumus un aprūpi ne tikai slimību ārstēšanai, bet arī profilaksei, nevis orientējas uz epizodiskiem aprūpes modeļiem. Par galīgo mērķi būtu jāizvirza veselības sistēmas dominējošo virzienu garīgās veselības jomā pārorientēt uz kompleksu biopsihosociālu un cilvēktiesībās balstītu praksi, nodrošinot garīgo slimību profilaksi, agrīnu atklāšanu un skrīningu un slimības gadījumu efektīvu pārvaldību un personcentrētu pieeju ierastajā vidē.

1.1.2.

Koncentrēties uz pastāvīgu garīgās veselības veicināšanu, garīgo slimību profilaksi un noturības veidošanu, kas ir integrēta visās ES, valstu, reģionālajās un nozaru rīcībpolitikās. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu par visaptverošu pieeju garīgajai veselībai (2), stingri atbalsta tajā izvirzīto mērķi, proti, “[a]pziņai, ka neviens netiks atstāts novārtā, vajadzētu būt vienam no publiskās politikas galvenajiem mērķim, un būtu jānodrošina, ka iedzīvotājiem ir vienlīdzīga piekļuve profilaksei un garīgās veselības pakalpojumiem visā ES un ka kopīgās rīcības pamatā, pievēršoties garīgās veselības traucējumiem, ir reintegrācijas un sociālās iekļaušanas aspekti”, un aicina to ātri transponēt ES garīgās veselības stratēģijā, kurai būtu noteikts grafiks, piešķirts pietiekams finansējums un kurā būtu definēti pienākumi un iekļauti rādītāji progresa uzraudzībai visā Eiropas Savienībā un dalībvalstīs, tostarp Eiropas pusgada procesa ietvaros. Eiropas pusgadā būtu vairāk jāņem vērā sociālekonomisko un vides faktoru ietekme uz garīgo veselību, tostarp svarīgie ieguvumi, ko sniedz labāka piekļuve cenas ziņā pieejamiem un kvalitatīviem vispārējas nozīmes pakalpojumiem (mājokļiem, enerģijai, atkritumu apsaimniekošanai/ūdensapgādei u. c.). Ideālā gadījumā šie centieni virzītu valsts līmeņa darbu, piemēram, pieprasot dalībvalstīm izstrādāt un īstenot rīcības plānus, kurus Komisija varētu periodiski pārskatīt un pulcēt valstis kopā, lai apmainītos ar pieredzi un savstarpēji iedvesmotu cita citu nolūkā īstenot vērienīgus pasākumus. Pastāvīgi jāuzrauga galvenie vides un sociālie riska faktori un ātri jāpieņem attiecīgas stratēģijas un pasākumi, lai šos riskus mazinātu un novērstu.

1.1.3.

Nodrošināt personām ar garīgās veselības traucējumiem un psiholoģisku invaliditāti agrīnas diagnostikas, pienācīgas ārstēšanas, psihoterapijas un rehabilitācijas iespējas un sociālo iekļaušanu, pamatojoties uz cilvēka cieņas, cilvēktiesību, brīvības un vienlīdzības respektēšanu.

1.1.4.

Garīgā veselība visās dalībvalstīs būtu jāatzīst par nopietnu tematu, kam nepieciešama pienācīga uzmanība un holistiska, koordinēta, strukturēta un personcentrēta reakcija. Ir jānovērš piespiešana, stigmatizācija, segregācija un diskriminācija saistībā ar garīgās veselības traucējumiem. Pienācīgs finansējums garīgās veselības aprūpes pakalpojumiem ir būtisks, lai šos pakalpojumus padarītu vispārēji pieejamus un cenas ziņā pieņemamus. Tajā jāietver ieguldījumi pietiekami lielā skaitā pienācīgi apmācītu veselības aprūpes darbinieku. Pienācīgs atalgojuma līmenis, pastāvīga kvalifikācijas celšana un pietiekams darbinieku skaits ļautu veltīt pietiekamu uzmanību un laiku ne tikai pacientiem, bet arī personām, kas vēlas saņemt medicīnisku konsultāciju, atzinumu vai ārstēšanu. Gan veselības nozares fiziskās, gan sociālās infrastruktūras finansēšanas aspekts būtu labāk jāizstrādā nacionālajos atveseļošanas un noturības plānos (NANP), kuros to pašreizējā formā ar veselību saistītu projektu pārstāvība un aptvērums ir ļoti nepietiekams. Daudzos NANP nav pienācīgu risinājumu daudzajām nesenajām krīzēm, kuras lavīnveidā saasina garīgās veselības problēmas, tāpēc tie būtu nekavējoties jāatjaunina.

1.1.5.

Būtu jānodrošina labāka piekļuve atbalsta pakalpojumiem, ārstēšanai, psihoterapijai, medicīniskajai un sociālajai rehabilitācijai, īpašajai un vispārējai aprūpei un psihosociālā atbalsta darbībām. Tas būtu jādara, izstrādājot un īstenojot inovatīvus, personalizētus un pierādījumos balstītus intervences pasākumus, uzlabojot un garantējot vienlīdzīgu un sociāli pieņemamu piekļuvi ārstēšanai, sniedzot atbalstu garīgās veselības traucējumu skarto personu ģimenēm, uzlabojot vispārējās un specializētās aprūpes sniedzēju spējas un kvalifikāciju un veidojot sistēmu integrētai aprūpei, tostarp kopienā balstītai, ko sniedz daudzdisciplīnu komandas.

1.1.6.

Izstrādāt un īstenot papildinošas pieejas, lai sniegtu pienācīgu atbalstu krīzes un ārkārtas situācijās. Jāizveido “intervenču piramīda”, kuras pamatā būtu sociālo un kultūras apsvērumu iekļaušana medicīniska rakstura traucējumu novēršanas pamatpasākumos, kopienas saišu un ģimenes atbalsta stiprināšana, izmantojot mērķētu, nespecifisku atbalstu, un dažādu veselības nozares profesionāļu specializēto pakalpojumu un palīdzības sniegšana personām ar smagākiem traucējumiem. Visos izglītības līmeņos veselības veicināšanas programmās būtu jākoncentrējas uz pareizu ieradumu attīstīšanu un pamata veselības aprūpes nodrošināšanu, kā arī uz garīgās veselības apdraudējumiem un kā novērst vai samazināt to ietekmi, īpaši pievēršoties ārkārtas gadījumiem, tādiem kā pandēmijas un dabas katastrofas.

1.1.7.

Attīstīt tiesībās balstītas, personcentrētas, uz atveseļošanos orientētas, kopienā balstītas garīgās veselības sistēmas, kas par prioritāti izvirza personas spēcināšanu un aktīvu līdzdalību savā atveseļošanā ar galīgo mērķi uzlabot dzīves kvalitāti cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Veicināt centienus ieviest garīgās veselības sistēmā iekļaujošu aprūpi un atbalstu, lai koncentrētos uz konkrētu un neaizsargātu grupu, piemēram, bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku, bēgļu un migrantu, LGBTIQ+ un nelabvēlīgā sociālekonomiskā situācijā esošu personu, vajadzībām.

1.1.8.

Nodrošināt globālu starpvalstu un starpnozaru sadarbību garīgās veselības jomā, veidot daudzpusēju ieinteresēto personu spējas un garantēt iekļaujošu līdzdalību iniciatīvu īstenošanā. Sadarbībā būtu jāietver koordinācija, informācijas, pieredzes un labas prakses apmaiņa, jāveicina zinātniskā pētniecība un inovācija, jātiecas uz pozitīviem veselības un sociālajiem rezultātiem un procesu digitalizāciju, jāpopularizē sociālo partneru, pētnieku un zinātnieku, veselības aprūpes speciālistu, sociālo darbinieku, pacientu NVO un sociālo dienestu darbs tīklos/platformās.

1.1.9.

Darbavietas tiek uzskatītas par garīgās veselības uzturēšanas un atbalsta šūpuli. Tādēļ jāveicina kopīgas sociālo partneru iniciatīvas un kopīgi pasākumi, kuru mērķis ir pastāvīgi uzlabot darba apstākļus, tostarp ar pietiekamu finansējumu. Jānovērtē un jānovērš psihosociālie riski darbavietā, kā arī jāpieliek visas pūles, lai novērstu aizskaršanu un psiholoģisku vardarbību (3).

1.2.

Ņemot vērā garīgās veselības augošo nozīmi, EESK aicina Eiropas Komisiju raidīt skaidru signālu par nepieciešamību izveidot spēcīgu aliansi garīgās veselības uzlabošanai un veicināšanai un pasludināt 2024. gadu par Eiropas garīgās veselības gadu.

1.3.

Starp cilvēktiesību pārkāpumiem un garīgās veselības problēmām pastāv tieša saikne, jo cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, intelektuālās attīstības traucējumiem un narkotisko vielu lietošanas problēmām veselības aprūpes iestādēs bieži saskaras ar sliktu attieksmi, cilvēktiesību pārkāpumiem un diskrimināciju. Daudzās valstīs aprūpes kvalitāte gan stacionārās, gan ambulatorās aprūpes iestādēs ir slikta vai pat kaitīga un var aktīvi kavēt atveseļošanos (4). Ir jāuzrauga, vai esošie sociālās un garīgās veselības aprūpes pakalpojumi atbilst standartiem – ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām –, jāizstrādā tiesībās balstīta prakse un jāiegulda tādos pakalpojumos un atbalstā, kas respektē brīvu un apzinātu personas piekrišanu un nepieļauj piespiešanu un piespiedu ārstēšanu. Ir jāpieņem pamatnostādnes un protokoli, kā arī jānodrošina veselības un sociālās aprūpes darbinieku apmācība par tiesībās balstītām pieejām.

2.   Atzinuma konteksts

2.1.

Garīgā veselība visā Eiropas Savienībā iegūst arvien lielāku nozīmi, jo tā ir ne tikai labbūtības un eiropeiskā dzīvesveida stūrakmens, bet arī ik gadu izmaksā 4 % no ES IKP. Tāpēc EESK ir nolēmusi izstrādāt šim tematam veltītu pašiniciatīvas atzinumu. Runā par stāvokli Eiropas Savienībā 2022. gada septembrī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Ursula von der Leyen paziņoja par EK nodomu 2023. gadā nākt klajā ar jaunu visaptverošu pieeju garīgajai veselībai (iekļauta EK 2023. gada darba programmā). Garīgās veselības augošā nozīme tika uzsvērta arī Konferences par Eiropas nākotni secinājumos, aicinot – pēc jauniešu īpaša pieprasījuma – izstrādāt iniciatīvas, ar kurām uzlabot izpratni par garīgās veselības problēmām un tās risināt. Arī pārskatītajā 2022. gada decembra ziņojumā CultureForHealth (Kultūra veselībai) (5) Eiropas Komisija tiek aicināta koncentrēties uz garīgo veselību kā stratēģisku prioritāti.

2.2.

Pēc Eiropas pilsoņu lūguma arī EP (6) un Padome ir aicinājuši rīkoties šajā jomā. Nākamā prezidentvalsts Spānija nesen lūdza EESK izstrādāt izpētes atzinumu, kas tika sasaistīts ar sākotnēji ierosināto pašiniciatīvas atzinuma priekšlikumu.

3.   Garīgo veselību noteicošie faktori

3.1.

Vissvarīgākie garīgo veselību noteicošie faktori ir mikrovide un makrovide, individuāli sociālpsiholoģiskie faktori un kultūras un vides faktori, piemēram, ģimenes stāvoklis, dzimums, atbalstošu attiecību trūkums, zems izglītības līmenis, zems ienākumu līmenis un/vai sociālekonomiskais stāvoklis, ar darbu saistītas problēmas, slikti vai nestabili darba apstākļi, bezdarbs, finansiālas grūtības, stigmatizācijas un diskriminācijas sajūta, slikta somatiskā veselība, vientulība, zems pašnovērtējums, slikti dzīves apstākļi, novecošana, negatīvi notikumi dzīvē utt. Garīgās veselības problēmu risku saasina arī neaizsargātība un neskaidrība par nākotni apvienojumā ar izmaiņām vērtību sistēmās un nākamo paaudžu pieturēšanos pie tām. Novērtēt individualizētus psihosociālos riskus ir ārkārtīgi svarīgi darba pasaulē, it īpaši augstas atbildības, nenoteiktības, nedrošības, bīstamas vides un netipiska darba gadījumos. Jāņem vērā arī individuālās īpašības, piemēram, izturība pret stresu, hroniskas slimības u. c.

3.2.

Iedzīvotāju līmenī riska faktori ir saistīti ar negatīvu bērnības pieredzi, nabadzību, sliktu pārvaldību, diskrimināciju, cilvēktiesību pārkāpumiem, zemu izglītību, bezdarbu, sliktu veselības aprūpi, mājokļu un pienācīgu sociālo un veselības pakalpojumu trūkumu, sociālās aizsardzības politikas kvalitāti, iespēju trūkumu utt. Nabadzība un garīgās veselības stāvoklis ir savstarpēji atkarīgi viens no otra, un veidojas apburtais loks: garīgās veselības traucējumi noved pie nabadzības, un nabadzība ir sliktas garīgās veselības riska faktors.

3.3.

Garīgo veselību ietekmē arī vides faktori. To ietekme vienmēr ir kompleksa un atkarīga no valdošā konteksta vai apstākļiem, kuros rodas garīgās veselības traucējumi. Daudzi no tiem ir saistīti ar klimatu, dabas parādībām un katastrofām, piemēram, viesuļvētrām vai zemestrīcēm. Savukārt citi ir saistīti ar dzeramā ūdens pieejamību un kvalitāti, kanalizācijas pieejamību, urbanizācijas pakāpi u. c.

3.4.

Garīgo veselību noteicošie faktori ietekmē dažādas cilvēku grupas atšķirīgā mērā. Parasti, jo mazāk aizsargāta ir grupa, jo spēcīgāk tā izjūt ietekmi. Mazāk aizsargātas grupas ir jaunieši un vecāka gadagājuma cilvēki, kas dzīvo vieni, kā arī cilvēki, kas jūtas vientuļi, cilvēki ar citām slimībām vai intelektuāliem vai mobilitātes traucējumiem un migranti.

3.5.

Labu garīgo veselību apdraud jebkāda veida atkarība – neatkarīgi no tā, vai tā ir saistīta ar vielu lietošanu vai ieradumiem. Papildus alkoholam, tabakai un narkotikām atkarību var izraisīt arī daži medikamenti, tostarp tie, kas izrakstīti garīgās veselības traucējumu mazināšanai. Tāpēc ir svarīgi ikvienam, kam tas ir vajadzīgs, nodrošināt ātru piekļuvi profesionāliem psihiatriem un psihoterapeitiem, kuri var palīdzēt padziļināti risināt minētās problēmas. Zāles var būt pagaidu risinājums līdztekus profesionālai palīdzībai. Īpaša uzmanība jāpievērš atkarībai no ieradumiem, it īpaši saistībā ar digitālo ierīču pārmērīgu lietošanu (“nomofobija” (7)), jo tā sevišķi skar bērnus un pusaudžus. Algoritmi, kurus izmanto, lai personalizētu saturu sociālajos medijos, var radīt arī garīgās veselības pasliktināšanās risku, turpinot ieteikt saturu, kas izraisa garīgās veselības problēmas, visbiežāk trauksmi un depresiju. Attiecībā uz psihodēliskām terapijām, kas kļūst par jaunu revolucionāru ārstēšanas veidu tādām slimībām kā smaga depresija, posttraumatiskais stresa sindroms un alkohola pastiprināta lietošana, ir vajadzīgi papildu pētījumi kontrolētā terapeitiskā vidē. EESK atzīst šādu ārstēšanas veidu potenciālu un aicina piešķirt īpašu finansējumu to pētniecības, izstrādes un iespējamās komercializācijas veicināšanai.

3.6.

Headway garīgās veselības indekss (8) ir norādījis ietekmi, tostarp paaugstinātu mirstību, impulsīvu un agresīvu uzvedību un augstākus pašnāvības rādītājus. Tas arī atklāj, ka iepriekš maz apspriesti faktori, piemēram, vidējais mēneša temperatūras pieaugums par vienu grādu, korelē ar 0,48 % neatliekamās medicīniskās palīdzības apmeklējumu pieaugumu garīgās veselības jomā un 0,35 % pašnāvību pieaugumu.

3.6.1.

Indekss liecina, ka aptuveni 22,1 % cilvēku, kas atrodas konflikta vidē, ir garīga saslimšana (13 % cilvēku ir vieglas formas depresija, trauksme un posttraumatiskā stresa sindroms, 4 % ir vidēji smagas formas, 5,1 % ir smaga depresija un trauksme, šizofrēnija vai bipolāri traucējumi). Aptuveni katrs piektais cilvēks turpina dzīvot ar kādu no pēckonflikta garīgās veselības traucējumiem.

3.6.2.

Tā kā visā pasaulē šobrīd notiek 27 konflikti (9) un 68,6 miljoni cilvēku ir pārvietoti (10), viena no galvenajām prioritātēm ir konfliktu un migrācijas skarto cilvēku garīgās veselības vajadzību apmierināšana, un viņu veselībai vismaz trīs gadus pēc notikuma ir vajadzīga pastiprināta uzraudzība.

3.6.3.

Indeksā ir izklāstītas arī veselības sistēmu nozīmīgākas iespējas, kā nākotnē uzlabot vai saglabāt garīgās veselības jomas rezultātus. Dati atklāj ievērojamas atšķirības garīgās veselības stratēģijās, politikā un tiesību aktos, un arī veselības aprūpes izdevumu jomā dalībvalstīs vērojamas lielas atšķirības (piemēram, Francijā 14,5 % salīdzinājumā ar Luksemburgu 1 %) (11). Taču pozitīvi vērtējama virzība uz to, ka ambulatorās garīgās veselības aprūpes iestāžu skaits ir palielinājies no 3,9 līdz 9,1 uz vienu miljonu cilvēku.

4.   Daudzo neseno krīžu ietekme uz garīgo veselību

4.1.

Pirms Covid-19 dati liecināja, ka Eiropas Savienībā garīgas slimības ir skārušas vairāk nekā 84 miljonus cilvēku (jeb katru sesto iedzīvotāju) – kopš tā laika šis skaitlis noteikti ir palielinājies (12). Aptuveni 5 % darbspējīgā vecuma iedzīvotāju garīgās veselības stāvokļa dēļ bija lielas vajadzības, un vēl 15 % iedzīvotāju saistībā ar garīgo veselību bija mērenas vajadzības, kas samazināja viņu nodarbinātības izredzes, ražīgumu un algas. Garīgās veselības un ar ieradumiem saistīti uzvedības traucējumi Eiropā izraisa aptuveni 4 % nāves gadījumu gadā un ir otrs izplatītākais jauniešu nāves cēlonis.

4.2.

Garīgā veselība kopumā ir vēl vairāk pasliktinājusies kopš Covid-19 pandēmijas sākuma, taču tās ietekmi īpaši izjūt jaunieši, vecāka gadagājuma cilvēki, kā arī cilvēki, kuri Covid-19 dēļ ir zaudējuši tuvinieku, un citas neaizsargātas grupas. Sociālā izolācija un sociālais stress negatīvi ietekmē cilvēku garīgo veselību un labbūtību. Cilvēki, kuriem jau iepriekš bijušas veselības problēmas, ir pakļauti fiziskās un garīgās veselības pasliktināšanās riskam. Lai arī pieprasījums pēc garīgās veselības aprūpes pakalpojumiem pieauga, piekļuve veselības aprūpei pandēmijas kontekstā, vismaz tās pirmajā posmā, tika būtiski traucēta. Paaugstinātais pieprasījums pēc garīgās veselības aprūpes uzskatāmi parāda, ka garīgās veselības problēmu profilaksē, diagnostikā, ārstēšanā un uzraudzībā pieaug telemedicīnas un digitālo risinājumu nozīme.

4.3.

Daži no stresa faktoriem, kas saistīti ar Covid-19 pandēmiju, ir šādi: risks inficēties un izplatīt vīrusu citiem cilvēkiem, bailes no pandēmijas ilgtermiņa sekām (tostarp ekonomiskām), citu slimību (it īpaši elpceļu) simptomi, kas tiek nepareizi interpretēti kā Covid-19 simptomi, skolu un bērnudārzu slēgšana, kas palielina vecāku un aprūpētāju stresu, dusmas un neapmierinātība ar valdību un medicīnisko personālu un neuzticēšanās valdības un citu oficiālo struktūru sniegtajai informācijai.

4.4.

Turklāt priekšplāna veselības aprūpes darbinieki (tostarp medmāsas, ārsti, neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļu vadītāji, laboratorijas tehniķi un vidējais medicīniskais palīgpersonāls) pandēmijas laikā ir pakļauti papildu stresa faktoriem, tādiem kā stigmatizācija darbā ar riska pacientiem, individuālo aizsardzības līdzekļu nepietiekamība un aprīkojuma trūkums smagi slimu pacientu aprūpei, vajadzība nemitīgi būt modriem, garāks darba laiks, pacientu skaita pieaugums, pastāvīga prasmju pilnveides un apmācības nepieciešamība, Covid-19 pacientu diagnostikas un ārstēšanas protokolu mainīgums, samazināts sociālais atbalsts, nepietiekamas spējas personīgo vajadzību apmierināšanai, nepietiekama medicīniskā informācija par infekcijas ilgtermiņa ietekmi un bailes inficēt ģimeni un tuviniekus.

4.5.

Krievijas agresija pret Ukrainu un tās ietekme uz iztikas līdzekļiem un neskaidrība par nākotni nesen ir radījusi jaunus satricinājumus ar ilgtermiņa ietekmi uz garīgo veselību. Trešo valstu valstspiederīgie, piemēram, tie, kas bēg no Ukrainas, var saskarties ar īpašiem garīgās veselības traucējumiem, ko izraisījusi traumatiska pieredze viņu izcelsmes valstī vai bēgšana uz Eiropas Savienību. Vienlaikus karš rada sociālekonomisku blakusietekmi un slogu ES iedzīvotājiem, tādējādi radot papildu ilgtermiņa riskus garīgajai veselībai visā Eiropas Savienībā.

5.   Neaizsargātas grupas

5.1.

Bērni un pusaudži. Bērnu, viņu vecāku un aprūpētāju vispārējās veselības aprūpes neatņemamai sastāvdaļai jābūt garīgās veselības veicināšanas pasākumiem agrīnā pirmsskolas vecumā. Tie sākas grūtniecības laikā un turpinās kā atbalsts atbildīgai audzināšanai un agrīnās bērnības attīstības konsultācijas. Izglītības sistēmās jākoncentrējas uz informāciju un izpratnes vairošanu, profilaksi un skrīningu attiecībā uz vardarbību – gan fizisku, gan tiešsaistē –, uz alkohola, tabakas un narkotiku lietošanu utt. Sociālo mediju izmantošana apdraud garīgo veselību tad, ja tā ir pārmērīga, taču šie mediji piedāvā arī iespējas ārstēt garīgās veselības traucējumus. Spiedienu uz garīgo veselību var radīt arī stress un sekmes skolā.

5.1.1.

Skolās būtu jāievieš programmas garīgās labbūtības veicināšanai un jāattīsta garīgās veselības pratība. Būtu jāizstrādā efektīvi ceļi uz veselības aprūpes nozari, lai palīdzētu bērniem no agra vecuma atpazīt savas un citu cilvēku jūtas un tikt galā ar sarežģītām emocijām un situācijām, izvēloties efektīvas atbildes stratēģijas. Noteikti nepieciešamas tiešsaistes platformas garīgās veselības veicināšanai izglītības iestādēs un jauniešiem paredzētas interaktīvas, vecumam atbilstošas tīmekļa vietnes.

5.1.2.

Bērnu garīgās veselības aizsardzībai ir vajadzīgi ne tikai medicīniski pasākumi, lai garantētu klīnisko simptomu neesamību, bet arī mērķtiecīgi centieni nodrošināt labu dzīves kvalitāti un pilnīgu sociālo pielāgošanos. Skolās ir vajadzīga sadarbīga pieeja (izglītības, veselības aprūpes un sociālā sektora spēku apvienošana), lai veicinātu garīgo veselību, pārvarētu traumas un preventīvi novērstu un risinātu garīgās veselības problēmas un pievērstos vielu lietošanai un atkarībai, pašnāvībām, jauniešu vardarbībai un dažādiem iebiedēšanas veidiem.

5.2.

Cilvēki lielākā vecumā. Vidējais paredzamais mūža ilgums dalībvalstīs nemitīgi pieaug, tādēļ priekšplānā izvirzās jautājums par vecumu. Novecošanas procesi bieži ievieš dzīvē pārmaiņas (tostarp psihosensorajā jomā) un izraisa ar garīgās veselības traucējumiem saistītu vajadzību attīstību. Psihomotorisko un sensoro sfēru bojājumi un pakāpeniskais uztveres asuma zudums un grūtības pielāgoties mainīgajai videi izraisa trauksmi un depresiju. Sekas rada arī neiroloģiski traucējumi smadzeņu garozā, vecuma izraisītu smadzeņu pārmaiņu kombinācija, kā arī ģenētiski, vides un dzīvesveida faktori. Aizvien lielāka kļūst vajadzība pēc prasmju pilnveides, lai tiktu galā ar arvien sarežģītākām sadzīves tehnikas ierīcēm, taču, pieaugot vecumam, samazinās spējas mācīties un apgūt jaunas prasmes, un tas var radīt spriedzi ikdienas dzīvē. Spiedienu uz garīgo veselību vecumdienās palielina arī pieredze, kas gūta saistīta ar noteiktām pārmaiņām dzīvē, grūtībām, zaudējumiem un izolētību. Lai tiktu galā ar visiem minētajiem izaicinājumiem, ir jāizstrādā standarti strukturētai aprūpei, kas sniedzas tālāk par institucionālo līmeni un pievēršas vecāka gadagājuma cilvēku personīgajām vajadzībām. Ir būtiski izstrādāt programmas personcentrētai aprūpei kopienā, lai pakalpojumus neaprobežotu tikai ar tādām iestādēm kā veco ļaužu pansionāti vai paliatīvās aprūpes iestādes. Jāpieliek lielākas pūles, lai aktīvi meklētu cilvēkus, kuriem nepieciešams atbalsts, it īpaši krīzes situācijās vai pēc traumatiska notikuma.

5.3.

Dzimumu perspektīvas. Problēma ir arī dzimumu līdzsvara trūkums garīgās veselības jomā. Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE) 2022. gada dzimumu līdztiesības indeksā (13) konstatēja, ka katrā no trim pandēmijas viļņiem sievietes ziņoja par zemāku garīgās labbūtības līmeni nekā vīrieši. Pandēmijas laikā ir ievērojami palielinājusies arī vardarbība ģimenē, ko dēvē par “ēnu pandēmiju”. Turklāt sievietes divreiz biežāk nekā vīrieši piedzīvo garo Covid-19 ar neiroloģiskiem simptomiem un augstāku depresijas un trauksmes līmeni (14). Eiropas Aprūpes stratēģija (15) pievēršas arī ar darba un privātās dzīves līdzsvaru saistītām vajadzībām, it īpaši attiecībā uz sievietēm (16).

5.3.1.

Visām ES un valstu līmeņa garīgās veselības rīcībpolitikām būtu jāveic ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējums, lai rīcībpolitikās nodrošinātu dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušanu. Pastāv bioloģiskas atšķirības, taču liela nozīme ir arī psiholoģiskajiem un sociālajiem faktoriem. Lai gan par prevalences atšķirībām jau ir zināms diezgan daudz, bieži vien nav skaidrs, kā tas var ietekmēt profilaksi, riskus, diagnostiku un ārstēšanu. Tāpēc vajag vairāk pētījumu. Svarīgs piemērs ir daudz straujāka pusaudžu vecuma meiteņu garīgās veselības pasliktināšanās tendence salīdzinājumā ar zēniem, un meitenes pašlaik ir pakļautas trīs reizes lielākam spiedienam nekā pirms 20 gadiem.

5.3.2.

Ir steidzami vajadzīgs dzimumpielāgots garīgās veselības atbalsts un ārstēšana. Sievietes dzīves cikla laikā ir daudz epizožu, kas varētu izraisīt garīgās veselības problēmas. Piemēram, premenstruālie disforiskie traucējumi (PMDD), menopauzes vai orālās kontracepcijas psihiatriskā un farmakokinētiskā iedarbība, zāļu terapijas trūkums grūtniecēm un ar krūti barojošām sievietēm, pielāgotas garīgās un fiziskās veselības aprūpes un ārstēšanas trūkums pēc vardarbības ģimenē un/vai seksuālās vardarbības, agrīnām laulībām un (agrīnas) pakļaušanas (vardarbīgai) pornogrāfijai vai cilvēktirdzniecībai. Viss minētais var novest pie garīgās veselības un labbūtības pasliktināšanās.

5.4.

Cilvēki ar atkarību. Īpašs uzsvars jāliek uz garīgās veselības traucējumiem, kas saistīti ar atkarību no alkohola un/vai nelegālām narkotiskajām vielām. Ar alkohola lietošanu saistītie riski alkohola lietošanas pastiprinātās izplatības dēļ ir īpaši svarīgi. Alkoholisma priekštece ir pārmērīga un kaitīga alkohola lietošana, kas sākas ar aizbildinājumu izmantot to kā stresa mazināšanas līdzekli un kas bieži izraisa atkarību. Diemžēl ES pētījums ESPAD (Eiropas skolu apsekojuma projekts par alkoholu un citām narkotikām) liecina, ka šī riskantā alkohola lietošana ir vērojama arī jaunākajā paaudzē. Arī citu nelikumīgu narkotisko vielu lietošana pēdējo gadu desmitu laikā ir kļuvusi par nopietnu sabiedrības veselības problēmu ar īpaši izteiktu paaudžu aspektu.

5.5.

Cilvēki ar intelektuālu un psihosociālu invaliditāti. Cilvēkiem ar lielām garīgās veselības aprūpes vajadzībām ir nepieciešama kvalitatīva un pieejama, personcentrēta un tiesībās balstīta garīgās veselības pakalpojumu ķēde ierastajā vidē. Covid-19 pandēmijas laikā personas ar invaliditāti, kas dzīvo aprūpes iestādēs, tika “nošķirtas no pārējās sabiedrības”; tika ziņots, ka iemītnieki tiek pārmērīgi sazāļoti, pakļauti sedācijai vai ieslodzīti, un tika ziņots arī par paškaitējuma gadījumiem (17). Covid-19 pandēmijas laikā augstāki mirstības rādītāji bija personu ar intelektuālo invaliditāti vidū, kuras arī retāk saņem intensīvās aprūpes pakalpojumus (18). Individualizētu, personcentrētu aprūpi un atbalstu krīzes apstākļos ir daudz grūtāk nodrošināt liela mēroga iestādēs, tāpēc cilvēki ar intelektuālu un psihosociālu invaliditāti saistībā ar aprūpi un ārstēšanu ir pakļauti ievērojamam nevienlīdzības riskam (19). Tāpēc ir jālikvidē segregācijas prakse; sociālās politikas centrā jābūt deinstitucionalizācijai, lai cilvēki ar invaliditāti varētu izmantot savas tiesības dzīvot sabiedrībā.

5.6.   Pakļautība pārmērīgai spriedzei, piemēram, pandēmijām, dabas katastrofām, konfliktiem

5.6.1.

Covid-19 pandēmija un tai sekojošais garā Covid-19 sindroms ir saasinājuši daudzus riska faktorus, kas ietekmē cilvēkus, izraisījuši garīgās veselības pasliktināšanos un vājinājuši daudzus aizsargmehānismus, izraisot vēl nepieredzētu trauksmes un depresijas izplatību. Dažās dalībvalstīs šī izplatība ir divkāršojusies (20). Garīgās veselības stāvoklis vissliktākais bija pandēmijas viļņu kulminācijas laikā, un depresijas simptomi visaugstākie parasti bija stingru ierobežojošo pasākumu laikā.

5.6.2.

Covid-19 pandēmija parādīja, kur ir iespējama pozitīva mijiedarbība starp drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem un sabiedrības veselību (21). Tā arī pierādīja, ka dažās profesijās pastāv psihosociāli faktori, kas var palielināt pakļautību stresam (22) un radīt negatīvu ietekmi. Piemēram, darbinieku izdegšana un demogrāfiskās pārmaiņas draud pastāvīgi samazināt Eiropas veselības aprūpes darbaspēku (23). Dažās profesijās biežāk nekā citās ir vērojama nestabilitāte (24) un fiziskas uzmākšanās risks, kam ir pakļauti, piemēram, darba ņēmēji veselības aprūpes un izglītības jomā (14,6 %), transporta un sakaru nozarē (9,8 %), viesmīlības sektorā (9,3 %), mazumtirdzniecībā (9,2 %). Šo nozaru darbinieki ziņo arī par nevēlamu seksuālo uzmanību: viesmīlība (3,9 %), veselības aprūpe un izglītība (2,7 %) un transports un sakari (2,6 %) (25). Šādi satraucoši notikumi var radīt garīga rakstura problēmas un slimības, un tie ir jānovērš.

5.6.3.

Cilvēki, kuri ir pieredzējuši nekontrolējamu dabas katastrofu bīstamo vidi, piemēram, zemestrīces, viesuļvētras, ugunsgrēkus un plūdus, cilvēku tirdzniecības upuri un starptautiskās aizsardzības meklētāji. Reakcijas veids pēc potenciāli traumatiska notikuma (26) ir atšķirīgs: — stress: tiek pārvarēts gandrīz uzreiz, — akūts stress: uzmanības samazināšanās, apziņas neskaidrība, īslaicīga amnēzija, dezorientācija, drebuļi, agresivitāte un trauksme var ilgt no vairākām stundām līdz četrām nedēļām, — posttraumatiskais stresa sindroms: tie paši simptomi parādās aptuveni mēneša laikā pēc notikušā (piemēram, zemestrīcēm).

6.   Labas prakses piemēri

6.1.

Pandēmijas laikā daudzas dalībvalstis veica pasākumus, lai palielinātu atbalstu garīgajai veselībai. Lielākā daļa valstu atvēra jaunus tālruņa numurus informācijas par garīgo veselību un/vai palīdzības saņemšanai, pa kuriem Covid-19 krīzes laikā saņemt konsultācijas par pārvarēšanas pasākumiem, savukārt daudzas valstis arī pastiprināja profilakses un veicināšanas centienus un paplašināja piekļuvi garīgās veselības pakalpojumiem un šo pakalpojumu finansējumam (27). Daži piemēri: — Kipra – paplašināta epidemioloģisko komiteju kompetence, pievēršoties ne tikai fiziskās veselības apdraudējumiem, bet specializētās apakškomitejās (28) iekļaujot arī garīgās veselības jautājumus, — Somija – ņemot vērā, ka tā ir valsts ar lieliem attālumiem, kas plaši ieviesusi digitālās tehnoloģijas, digitālo rīku izmantošana var nodrošināt vieglāku, rentablu un zemākas robežvērtības piekļuvi garīgās veselības pakalpojumiem (profilakse, diagnostika, ārstēšana, uzraudzība). Piemēram, portālā Mielenterveystalo.fi ir pieejams tiešsaistes dienests, kas gan Somijas iedzīvotājiem, gan sociālās un veselības aprūpes speciālistiem paver iespēju saņemt informāciju un pakalpojumus garīgās veselības jomā. Digitālie risinājumi var sekmēt garīgās veselības pakalpojumu izmantošanu un novērst garīgās veselības problēmas it īpaši jomās, kurās fiziski trūkst garīgās veselības aprūpes dienestu, un neaizsargātās grupās, tādās kā jaunieši, kuri aktīvi lieto digitālos rīkus un ierīces, vai cilvēki ar fizisku invaliditāti, — Portugāle – bezmaksas diennakts tālruņa līnija psiholoģiskajam atbalstam, — Francija – iespējas studentiem saņemt bezmaksas konsultācijas ar psihologu vai psihiatru, — Īrija – papildu finansējums 50 miljonu EUR apmērā 2021. gadā, lai, reaģējot uz krīzi, radītu jaunus garīgās veselības pakalpojumus, kā arī papildu atbalstu esošajām garīgās veselības vajadzībām, — Latvija – lielāks finansējums garīgās veselības speciālistiem un ģimenes ārstiem, kas sniedz garīgās veselības atbalstu, — Lietuva – valsts garīgās veselības platforma ar informāciju par to, kā saglabāt garīgo veselību, un par atbalsta resursiem, — Čehija – lielākā daļa obligātās veselības apdrošināšanas fondu ir ieviesuši daļēju psihoterapijas atmaksu, kas pieejama visiem tās saņēmējiem.

6.2.

Citas dalībvalstis ir ieviesušas arī valsts stratēģijas garīgās veselības problēmu risināšanai. Piemēram, Spānija savā 2022.–2026. gada valsts stratēģijā ir veltījusi veselu nodaļu Covid-19 izraisītajām garīgās veselības problēmām, ieviešot pamatnostādņu kopumu par šādu problēmu risināšanu krīzes laikā un pēc tās. Lietuvā 2020. gadā tika izstrādāts rīcības plāns reaģēšanai uz Covid-19, lai stiprinātu garīgās veselības aprūpes sniegšanu un mazinātu pandēmijas iespējamās negatīvās sekas (29). Lietuvas rīcības plānā ir arī izklāstīta virkne pasākumu pašreizējo pakalpojumu paplašināšanai un pielāgošanai, ieviešot jaunus pakalpojumus, piemēram, psiholoģiskās kopienas krīzes komandas, viegli pieejamas psihologa konsultācijas pašvaldību līmenī un padarot garīgās veselības veicināšanas pakalpojumus pieejamākus.

6.3.

Psihoterapija, psihologa konsultācijas, dažādas sarunu un grupu terapijas ir pierādījumos balstīta ārstēšana, kas ir jāizvērš, lai tā būtu cenas ziņā pieņemama, piekļūstama un pieejama cilvēkiem, kuriem tā ir vajadzīga, lai panāktu līdzsvaru ar dominējošajām tradicionālajām ārstniecības metodēm.

6.4.

Pandēmijas vidēja termiņa un ilgtermiņa ietekme uz garīgās veselības pakalpojumu nepieciešamību vēl nav zināma. Dažas pazīmes liecina, ka garīgā veselība un labbūtība 2022. gada pirmajos mēnešos ir uzlabojusies, tomēr sliktas garīgās veselības rādītāji joprojām ir augsti. Ierobežotie pieejamie valstu dati liecina, ka pieaugušo vidū ir augstāks depresijas un trauksmes simptomu līmenis nekā pirms pandēmijas (30).

---

(1)  C. Winslow (1923) veselības veicināšanu ir definējis kā organizētus sabiedrības centienus izglītot indivīdu par personīgajiem veselības jautājumiem un veidot sociālo sistēmu, kas ikvienam indivīdam nodrošinātu tādu dzīves līmeni, kurš ir piemērots veselības saglabāšanai un uzlabošanai.

(2)  COM(2023) 298 final.

(3)  Konkrēti elementi, kas saistīti ar nestabilu darbu un garīgo veselību, ir sīki aplūkoti Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumā par tematu “Nestabils darbs un garīgā veselība” (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Spānijas pieprasījuma) (OV C 228, 29.6.2023., 28. lpp.).

(4)  PVO QualityRights rīkkopa, ar ko novērtēt un uzlabot kvalitāti un cilvēktiesību ievērošanu garīgās veselības un sociālās aprūpes iestādēs. Ženēva, Pasaules Veselības organizācija, 2012. gads.

(5)  https://www.cultureforhealth.eu/knowledge/

(6)  Eiropas Parlamenta 2020. gada 10. jūlija rezolūcija par ES sabiedrības veselības stratēģiju pēc Covid-19 pandēmijas (2020/2691(RSP)) (OV C 371, 15.9.2021., 102. lpp.), https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-9-2020-0205_LV.html.

(7)  Bailes no nevarēšanas piekļūt mobilajam tālrunim vai citai ierīcei, arī saistībā ar atkarību no sociālajiem medijiem un interneta.

(8)  https://eventi.ambrosetti.eu/headway/wp-content/uploads/sites/225/2022/09/220927_Headway_Mental-Health-Index-2.0_Report-1.pdf

(9)  https://eventi.ambrosetti.eu/headway/wp-content/uploads/sites/225/2022/09/220927_Headway_Mental-Health-Index-2.0_Report-1.pdf, 60. lpp.

(10)  ANO dati.

(11)  https://www.angelinipharma.com/media/press-releases/new-headway-report-highlights-environmental-determinants-of-mental-health/

(12)  https://health.ec.europa.eu/system/files/2022-12/2022_healthatglance_rep_en_0.pdf

(13)  Lasīt ziņojumu tīmekļa vietnē https://eige.europa.eu/sites/default/files/documents/gender_equality_index_2022_corr.pdf. Sk. arī https://eige.europa.eu/publications/gender-equality-index-2021-report/women-report-poorer-mental-well-being-men.

(14)  https://timesofindia.indiatimes.com/life-style/health-fitness/health-news/females-twice-more-likely-to-suffer-from-long-covid-who-releases-alarming-data-on-sufferers-and-symptoms/photostory/94194227.cms?picid=94194317

(15)  https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/lv/ip_22_5169

(16)  https://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=lv&catId=89&furtherNews=yes&newsId=10382

(17)   Brennan, C.S., Disability Rights During the Pandemic: A Global Report on Findings of the COVID-19 Disability Rights Monitor. 2020, COVID-19 Disability Rights Monitor.

(18)  https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/disability-and-health

(19)  https://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/333964/WHO-EURO-2020-40745-54930-eng.pdf

(20)   Health at a Glance: Europe 2022 © ESAO/Eiropas Savienība, 2022.

(21)  https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52021DC0323

(22)  https://osha.europa.eu/lv/themes/health-and-social-care-sector-osh

(23)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Veselības nozares darbinieku un veselības aprūpes stratēģija Eiropas nākotnei” (pašiniciatīvas atzinums) (OV C 486, 21.12.2022., 37. lpp.).

(24)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Nestabils darbs un garīgā veselība” (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Spānijas pieprasījuma) (OV C 228, 29.6.2023., 28. lpp.).

(25)  https://osha.europa.eu/lv/themes/health-and-social-care-sector-osh

(26)   Flore Gil Bernal, Universidad Iberoamericana, Meksika, www.fearof.net.

(27)  Valsts statistikas birojs (2021), Coronavirus and depression in adults, Lielbritānija: 2021. gada jūlijs–augusts.

(28)  Garais Covid – https://www.oeb.org.cy/egcheiridia-long-covid-cyprus.

(29)   Wijker, Sillitti un Hewlett (2022), The provision of community-based mental health care in Lithuania, https://doi.org/10.1787/18de24d5-en.

(30)   Sciensano, 2022; Santé publique France, 2022.