EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 26.10.2021
COM(2021) 960 final
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI
Straujāka Eiropas klimatrīcība ceļā uz zaļu, taisnīgu un pārticīgu nākotni
ES 2021. gada klimatrīcības progresa ziņojums
{COM(2021) 950 final} - {SWD(2021) 298 final}
“Cīņā pret klimata un biodaudzveidības krīzi šī desmitgade būs izšķiroša. Deviņi eiropieši no desmit piekrīt, ka ir jārīkojas, lai samazinātu emisijas un līdz 2050. gadam padarītu Eiropas Savienības klimatneitrālu. ES ir izvirzījusi vērienīgus mērķrādītājus, un Komisijas priekšlikumi rāda, kā tos sasniegt. Lai nodrošinātu zaļu un veselīgu nākotni itin visiem, būs daudz jāizdara katrā nozarē un katrā dalībvalstī. Eiropas pārkārtošanās būs taisnīga, zaļa un konkurētspējīga.”
Franss Timmermanss, priekšsēdētājas izpildvietnieks Eiropas zaļā kursa jautājumos
1.ES STARPTAUTISKO SAISTĪBU IZPILDE
ES ir pārsniegusi savu 2020. gadam nosprausto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju, un 2020. gadā Covid-19 pandēmijas dēļ bija vērojams rekordliels emisiju samazinājums.
2020. gadā ES27 siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas, arī starptautiskās aviācijas emisijas, salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni bija sarukušas par 31 % un sasniegušas zemāko līmeni 30 gadu laikā. Ja ieskaita zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektora (ZIZIMM) emisijas un piesaistījumus, emisiju neto samazinājums ir 34 %. Tas nozīmē, ka ES ir ievērojami pārsniegusi savu mērķrādītāju, kas noteikts saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC), proti, līdz 2020. gadam SEG emisijas samazināt par 20 % (salīdzinājumā ar 1990. gadu). Pateicoties neatlaidīgiem pēdējo desmit gadu dekarbonizācijas centieniem, tā bija jau pirms Covid-19 pandēmijas sākuma. Kopš ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ES ETS) ieviešanas 2005. gadā emisijas šīs sistēmas aptvertajos sektoros (elektroenerģijas ražošana, lielākā daļa rūpnieciskās ražošanas un lidojumi Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ)) izdevies samazināt par aptuveni 43 %. Tas ir devis ievērojamu ieguldījumu ES 2020. gada vispārējā mērķrādītāja sasniegšanā. Ar uzviju sasniegt izdevies arī 2020. gada kopīgo centienu mērķrādītāju (–10 %) — ETS neaptvertajos sektoros (piemēram, ETS neaptvertajā industrijā, transportā, ēku sektorā, lauksaimniecībā un atkritumu sektorā) emisijas bija par 16 % mazākas nekā 2005. gadā. Saskaņā ar provizorisko modelēto uzskaiti atbilstoši Kioto protokolam ikgadējie uzskaitītie neto kredīti no zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) no 2013. līdz 2019. gadam samazinājās.
Kopš 1990. gada ES kopējais IKP pieaudzis par vairāk nekā 50 %, bet ekonomikas SEG emisiju intensitāte, ko definē kā emisiju attiecību pret IKP, 2020. gadā saruka līdz 271 g CO2ekv./EUR2015, kas ir mazāk nekā puse no 1990. gada līmeņa. Tas liecina, ka dekarbonizācija un ekonomikas izaugsme var iet roku rokā, kā izklāstīts ES jaunajā izaugsmes stratēģijā — paziņojumā par Eiropas zaļo kursu.
Salīdzinājumā ar 2019. gadu SEG emisijas 2020. gadā pandēmijas dēļ īslaicīgi piedzīvoja vēl nepieredzētu kritumu — gandrīz 10 %. Emisijas no stacionārām iekārtām, uz kurām attiecas ES ETS, strauji saruka par 11,4 %, savukārt emisijas, uz kurām ETS neattiecas, saruka par 5,6 %. Aviācijas nozare piedzīvoja rekordlielu samazinājumu (–63,5 %) emisijām no lidojumiem EEZ un pasaules mēroga samazinājumu (–54 %) emisijām no starptautiskās aviācijas. Tomēr nesen veikts pētījums
liecina, ka aviācijas emisijas, kas nav CO2 emisijas, veido vairāk nekā pusi (66 %) no aviācijas faktiskā radiatīvā forsējuma (2018. gadā). Tas nozīmē, ka jāapdomā, kā vislabāk novērst emisijas, kas nav CO2 emisijas, lai papildus klimatrīcībai, kas jau tiek īstenota, veicinātu ES klimata mērķu sasniegšanu un Parīzes nolīguma ievērošanu.
Neraugoties uz to, ka jūras transports ir viens no energoefektīvākajiem transporta veidiem, no 2018. līdz 2019. gadam tas radīja aptuveni 3–4 % no visām ES CO2 emisijām, un tika ziņots, ka aptuveni 60 % no emisijām rada braucieni uz ostām vai no ostām, kas atrodas ārpus EEZ. 2020. gadā pandēmija smagi skāra arī šo nozari (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu CO2 emisijas saruka par 15 %). Par spīti līdzšinējiem sasniegumiem, ir svarīgi atcerēties, ka strauja ekonomikas atveseļošanās var izraisīt spēcīgu un strauju emisiju pieaugumu, ja vien stimulējošie pasākumi netiks orientēti uz zaļo pārkārtošanos. Visbeidzot, ņemot vērā vēl nepieredzēto klimata pārmaiņu ietekmi, mums, lai nodrošinātu zaļu, taisnīgu un pārtikušu nākotni, ir jārīkojas ātrāk nekā jebkad agrāk.
1. attēls. ES27 kopējās SEG emisijas (arī no starptautiskās aviācijas) un piesaistījumi 1990.–2020. gadā, mērķrādītāji, uz modeļiem balstītas prognozētās emisijas un piesaistījumi 2020.–2050. gadā
Būtiska Eiropas klimatrīcības pastiprināšana
Saskaņā ar Parīzes nolīgumu ES 2019. gada decembrī noteica mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti. ES pieņēma arī Eiropas zaļo kursu, kas ir ES daudznozaru ceļvedis zaļas un taisnīgas pārkārtošanās procesam, kurā klimatmitigācijā un klimatadaptācijā arvien lielāka nozīme ir digitālajām tehnoloģijām. Pēc tam, kad tika publicēts Komisijas 2030. gada Klimata mērķrādītāja plāns, kurā ir ierosināta līdzsvarotāka virzība uz klimatneitralitāti, Eiropadome 2020. gada decembrī apstiprināja vērienīgāku 2030. gada mērķrādītāju, proti, neto emisijas samazināt vismaz par 55 % (iepriekš par 40 %). Tāpēc ES un tās dalībvalstis 2020. gada decembrī UNFCCC iesniedza atjauninātus nacionāli noteiktos devumus (NND). Līdz 2021. gada oktobrim 20 dalībvalstis ES iesniedza savas ilgtermiņa stratēģijas, bet dalībvalstis tiek mudinātas apsvērt iespēju tās atjaunināt un, ja iespējams, kāpināt ieceru vērienu.
Līdz ar Eiropas Klimata akta pieņemšanu un stāšanos spēkā 2021. gada jūnijā gan 2030. gada, gan 2050. gada mērķrādītāji ES kļuva juridiski saistoši. Šis akts arī ierobežo oglekļa piesaistījumu devumu virzībā uz emisiju samazināšanu 2030. gadā, lai nodrošinātu pietiekamus klimata pārmaiņu mīkstināšanas centienus. Tajā nozares ir aicinātas sagatavot ceļvežus klimatneitralitātes mērķa sasniegšanai, un ar to ir izveidota Eiropas Zinātniskā konsultatīvā padome klimata pārmaiņu jautājumos.
Lai nodrošinātu, ka ES rīcībpolitiskais satvars atbilst tās jaunajam 2030. gada klimata mērķrādītājam, Komisija 2021. gada jūlijā ierosināja ieviest visaptverošāko klimata un enerģētikas tiesību aktu paketi, kāda jebkad pastāvējusi. Paketes mērķis ir izmaiņas ieviest pakāpeniski un sagādāt vairākus instrumentus sociāli pieņemamas pārkārtošanās atbalstīšanai. Attiecībā uz SEG emisijām paketē ir ierosināts padarīt stingrāku pašreizējo ES ETS un paplašināt oglekļa cenas sistēmu, tajā iekļaujot jūras transporta nozari. Tajā arī ierosināts, kā veicināt ilgtspējīgu alternatīvo degvielu izmantojumu jūras un aviācijas nozarē. Turklāt tajā ierosināts pakāpeniski atcelt bezmaksas emisijas kvotas aviācijas nozarē un attiecīgā gadījumā īstenot Starptautiskās aviācijas radīto oglekļa emisiju izlīdzināšanas un samazināšanas shēmu (CORSIA) lidojumiem ārpus EEZ. Turklāt paketē ir ierosināts ieviest atsevišķu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu degvielām un kurināmajam, ko izmanto autotransportā un ēku sektorā, noteikt augstāku emisiju samazināšanas mērķrādītāju jaunu vieglo automobiļu un furgonu CO2 emisijām, kā arī paātrināt alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu. Nozarēs, uz kurām ES ETS pašlaik neattiecas (ēku sektors, autotransports un iekšzemes jūras transports, lauksaimniecība, atkritumu sektors un sīkrūpniecības nozares), pakete nostiprina katrai dalībvalstij paredzētos saistošos SEG emisiju samazināšanas mērķrādītājus. Konkrēti mērķrādītāji ir noteikti arī dabisko oglekļa piesaistītāju saglabāšanai un palielināšanai. Paketē ir ietverti arī augstāki atjaunīgo energoresursu izmantošanas mērķrādītāji un pasākumi, kas paātrinātu to ieviešanu visās tiešā lietojuma nozarēs un veicinātu energosistēmas integrāciju. Tajā ir noteikti arī augstāki energoefektivitātes mērķrādītāji un prasīti plašāki enerģijas taupīšanas pasākumi, to vidū augstāki publiskā sektora ēku renovācijas rādītāji, ierosināts noteikt nodokli energoresursiem saskaņā ar klimata mērķiem un izvirzīti pasākumi oglekļa emisiju pārvirzes novēršanai. 2021. gada jūlijā ES pieņēma arī jaunu ES Meža stratēģiju 2030. gadam. Tajā ir atzīta mežu un visas meža resursu vērtības ķēdes svarīgā loma ES biodaudzveidības mērķu, kā arī jaunā SEG emisiju samazināšanas mērķrādītāja sasniegšanā un klimatneitralitātes panākšanā līdz 2050. gadam.
Ņemot vērā, ka dalībvalstu izejas punkti ir atšķirīgi, kā arī to, ka zaļā pārkārtošanās tās ietekmēs atšķirīgi, ir svarīgi, lai šī pārkārtošanās būtu taisnīga. Paaugstināto katras dalībvalsts emisiju samazināšanas mērķrādītāju pamatā ir to IKP uz vienu iedzīvotāju, un tajos ir veiktas korekcijas, lai ņemtu vērā izmaksefektivitāti un īpašos valsts apstākļus. Lai risinātu jautājumu par pārkārtošanās distributīvo un sociālo ietekmi starp dalībvalstīm un dalībvalstīs, paketē arī ierosināts palielināt Modernizācijas fonda līdzekļu apmēru un daļu no ieņēmumiem no jaunās autotransporta un ēku sektora emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, izmantojot jauno Sociālo klimata fondu, novirzīt mazaizsargātām mājsaimniecībām, mikrouzņēmumiem un transporta lietotājiem.
Lai pielāgotos nenovēršamajai klimata pārmaiņu ietekmei un līdz 2050. gadam kļūtu par klimatnoturīgu sabiedrību, Komisija 2021. gadā pieņēma savu jauno Klimatadaptācijas stratēģiju
. Tā mudina adaptāciju jeb pielāgošanos realizēt pārdomātāk, ātrāk un sistēmiskāk, lai nostiprinātu dalībvalstu un visas ES pielāgotiesspēju un mazinātu neaizsargātību pret klimata ietekmi, kā arī pastiprināt sadarbību ar partnervalstīm visā pasaulē. 2021. gada oktobrī Eiropas Savienība UNFCCC iesniedza ES pielāgošanās paziņojumu, kurā izklāstītas ES Klimatadaptācijas stratēģijā noteiktās ieceres, kā arī dalībvalstu paraugprakses piemēri.
Zaļās pārkārtošanās finansēšana
Zaļā pārkārtošanās ir process, kam tuvākajos gados būs nepieciešamas vēl nepieredzētas investīcijas inovācijā un jaunās tehnoloģijās. Lai sasniegtu 2030. gadam nosprausto emisiju samazināšanas mērķrādītāju, ES papildu investīcijās salīdzinājumā ar 2011.–2020. gadu būs vajadzīgi aptuveni 390 mljrd. EUR gadā,, bet citiem vides mērķiem vēl 130 mljrd. EUR gadā. Lai to paveiktu, ir nepieciešama visu finansējuma avotu — publiskā un privātā, valsts un daudzpusējā finansējuma avotu — saskaņošana. Jaunajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS), Next Generation EU (NGEU), regulatīvajās un publiskā un privātā sektora iniciatīvās un 2021. gada jūlija paketē ir ierosināts klimatfinansējumu ievērojami palielināt.
Lai palīdzētu atraisīt privātās investīcijas, 2021. gadā tika pieņemta Atjauninātā ilgtspējīga finansējuma stratēģija. Lai pārorientētu privāto kapitālu, Komisija pieņēma Ilgtspējīga finansējuma taksonomijas regulu, kas nosaka satvaru ES taksonomijai —vidiski ilgtspējīgai saimniecisko darbību klasifikācijai uzņēmumiem, investoriem un rīcībpolitikas veidotājiem. Tās pirmā daļa veltīta klimatmitigācijai un klimatadaptācijai noteiktos sektoros. Citu vidisko un sociālo dimensiju izstrāde tiks pabeigta 2022. gadā. Līdz 2021. gada beigām Komisija publicēs ziņojumu, kurā aprakstīts, kādi noteikumi vajadzīgi, lai aptvertu saimnieciskās darbības, kurām nav būtiskas ietekmes uz vidisko ilgtspēju, un saimnieciskās darbības, kas vidiskajai ilgtspējai būtiski kaitē. ES ar saviem galvenajiem partneriem starptautiskajā ilgtspējīga finansējuma platformā pēta, kā veicināt ilgtspējīgas pārrobežu investīcijas, jo īpaši ar potenciālu kopīgā pamata taksonomiju. Turklāt Komisija ir izstrādājusi priekšlikumu Uzņēmumu ilgtspējas informācijas atklāšanas direktīvai (CSRD), ar ko tiktu grozītas pastāvošās nefinansiālās informācijas atklāšanas prasības, tiktu paplašināts informācijas atklāšanas pienākuma tvērums, tajā ietverot visus lielos uzņēmumus un visus regulētos tirgos kotētos uzņēmumus, izņemot kotētos mikrouzņēmumus, un tiktu paredzēta sniegtās informācijas revīzija. Tas ievērojami uzlabotu pārredzamību.
ES industriālās alianses ir daļa no rīcībpolitisko instrumentu kopuma, ko izmanto investīciju mobilizēšanai galvenajās nozarēs. To vidū ir Eiropas Akumulatoru alianse, Tīrā ūdeņraža alianse un Eiropas Izejvielu alianse.
Ceļš uz zaļu un taisnīgu atveseļošanos
Kopš pandēmijas uzliesmojuma 2020. gadā ES darbā pie atveseļošanas paketes un ES ilgtermiņa budžeta (2021–2027) svarīga vieta ierādīta Eiropas zaļajam kursam. Pēc Eiropadomes pagājušā gada vienošanās vismaz 30 % no 1,8 triljoniem EUR no pagaidu atveseļošanas instrumenta NGEU un 2021.–2027. gada budžeta tiks izmantoti ar klimatu saistītām rīcībpolitikām un programmām, kuru apjoms ir 540 mljrd. EUR. Komisija finansēs 30 % no NGEU, emitējot zaļās obligācijas un tā papildinot ar klimatu saistītos izdevumus saskaņā ar Atveseļošanas un noturības mehānismu (ANM). Lai saņemtu atbalstu no ANM,
kas ir NGEU centrālais elements, 2021. gadā dalībvalstīm bija jāsagatavo nacionālie atveseļošanas un noturības plāni par to, kā tās plāno tērēt savus valsts piešķīrumus. Šiem plāniem ir jāatbilst nacionālajiem klimata un enerģētikas plāniem, jāatbilst konkrētam 37 % klimata izdevumu mērķrādītājam un jāatbilst principam “nenodari būtisku kaitējumu”, lai novērstu jebkādu negatīvu ietekmi uz klimata un vides mērķiem
. Dalībvalstis, kuru nacionālos atveseļošanas un noturības plānus Komisija ir novērtējusi, šo mērķrādītāju ir pārsniegušas, klimata jautājumiem piešķirot aptuveni 40 % līdzekļu.
Taisnīgas pārkārtošanās mehānisms tika izveidots, lai nodrošinātu, ka pārkārtošanās uz klimatneitrālu ekonomiku notiek taisnīgi, nevienu neatstājot novārtā. Ir gaidāms, ka šis jaunais instruments mobilizēs aptuveni 55 mljrd. EUR, lai mazinātu klimatiskās pārkārtošanās sociālekonomisko ietekmi visvairāk skartajos reģionos un nozarēs. Dalībvalstis gatavo teritoriālos taisnīgas pārkārtošanās plānus (TTPP), kuros ir apzinātas teritorijas, kuras skartas vissmagāk, un izklāstīts to pārkārtošanās process. Lai sasniegtu enerģētikas un klimata mērķrādītājus, ir svarīgi, lai investīcijas atbalstītu darba ņēmēju pārkvalificēšanu un kvalifikācijas paaugstināšanu nozarēs, kuras pārkārtošanās ietekmē negatīvi, un atvieglotu statusa maiņu darba tirgū
.Turklāt, lai palīdzētu reģioniem, kuri ir atkarīgi no cietā fosilā kurināmā, un oglekļietilpīgām rūpniecības nozarēm un nodrošinātu iespēju īstenot atvērtu dialogu un informācijas apmaiņu, ir izveidota Taisnīgas pārkārtošanās platforma
.
Pastiprinātā pilsētu un iedzīvotāju klimatrīcība
Cīņa pret klimata pārmaiņām ir kolektīva atbildība. Cilvēki un pilsētas visā no ES rīkojas aizvien enerģiskāk. 2020. gada decembrī Komisija pieņēma Eiropas Klimata paktu, kas iedzīvotājiem dod lielāku lomu klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumu izstrādē, kā arī praktisku platformu šādas ieceres īstenošanai. Līdz 2021. gada jūlijam bija saņemti vairāk nekā 1000 pieteikumu pievienoties paktam, un vairāk nekā 500 iedzīvotāju jau ir kļuvuši par aktīviem sūtņiem.
Līdz 2020. gada beigām aptuveni 9900 Eiropas pilsētas bija pievienojušās ES Pilsētas mēru paktam un kopīgi apņēmušās līdz 2020. gadam SEG emisijas samazināt par 30 % un līdz 2030. gadam — par 47 % salīdzinājumā ar 2005. gadu. Saskaņā ar pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa” Komisija vismaz 100 pilsētās arī uzsāk misiju “Klimatneitrālas un viedas pilsētas”, lai tās līdz 2030. gadam kļūtu klimatneitrālas un lai veicinātu eksperimentus un inovāciju, bet citas misijas, kuru fokusā ir pielāgošanās klimata pārmaiņām, okeāni un iekšzemes ūdeņi un augsnes veselība, klimatrīcību veicinās ar plašu sabiedrības līdzdalību.
2.ES EMISIJAS KVOTU TIRDZNIECĪBAS SISTĒMA
Patlaban ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) aptver aptuveni 36 % ES kopējo SEG emisiju no gandrīz 9500 elektrostacijām un ražotnēm (t. i., stacionārām iekārtām), kā arī lidojumiem EEZ. Kopumā līdz 2020. gadam ES ETS emisijas no stacionārām iekārtām kopš 2005. gada jau bija samazinājušās par 43 %. Šo samazinājumu galvenokārt noteica elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas nozares (–15 %), atspoguļojot gan iepriekš konstatētās dekarbonizācijas tendences (piemēram, elektroenerģijas ražošanā notikušo pāreju no oglēm uz dabasgāzi un fosilo degvielu aizstāšanu ar atjaunīgajiem energoresursiem, ko virza ES un dalībvalstu atjaunīgo energoresursu rīcībpolitikas), gan 2020. gadā pandēmijas dēļ piedzīvoto elektroenerģijas patēriņa samazinājumu. Tiek lēsts, ka 2020. gadā pandēmijas ietekmē emisijas no stacionārām iekārtām samazinājās par 11,4 %, bet vislielākais emisiju samazinājums kopš ES ETS 3. posma ieviešanas 2013. gadā bija vērojams rūpniecībā (–7 %), un rekordliels samazinājums bija vērojams arī aviācijā (–63,5 %).
2. attēls. Verificētās (vēsturiskās) ETS emisijas (2005–2020), kas izteiktas Mt CO2ekv., dalībvalstu prognozes ar esošajiem pasākumiem (2021–2030), ETS maksimālās robežvērtības 2., 3. un 4. posmā un uzkrātais ETS kvotu pārpalikums (2008–2020), t. sk. AK (Ziemeļīrijā), Norvēģijā un Islandē
Pēdējo 3. posma gadu iezīme bija pastiprināts oglekļa cenas signāls. Tā bija arī 2020. un 2021. gadā, kad, neraugoties uz sarežģīto pandēmijas radīto ekonomisko situāciju rūpniecības un aviācijas nozarē, oglekļa cena saglabājās augsta, pateicoties augstajām gāzes cenām un tirgus gaidām, kas saistījās ar izvērstajām 2030. gada klimatiskajām iecerēm. Oglekļa cenas 2021. gada laikā ir pieaugušas, un tas ir veicinājis augstākas elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas, taču daudz mazākā apmērā nekā gāzes cenas pieaugums.
Komisija ik gadu publicē iepriekšējā gada kvotu pārpalikumu. 2021. gada maijā 2020. gada pārpalikums bija aptuveni 1,58 mljrd.
, kas bija nedaudz vairāk nekā 2019. gadā (1,39 mljrd.), jo pandēmijas dēļ emisijas turpināja samazināties. Ņemot vērā pašreizējo pārpalikumu, izsoles apjomi no 2021. gada septembra līdz 2022. gada augustam tiks samazināti par 378 milj. kvotu. Pirmais pārskats par tirgus stabilitātes rezervi, kas darbojas kopš 2019. gada, apliecināja, ka tā savu mērķi samazināt vēsturisko pārpalikumu un stabilizēt tirgu ir izpildījusi pat Covid-19 uzliesmojuma radītā emisiju samazinājuma situācijā. Proti, tajā uzņemts gandrīz 1,1 mljrd. kvotu (samazinātais izsoļu apjoms), un ir gaidāms, ka nākamajos gados tas turpināsies.
Attiecībā uz starptautiskajiem kredītiem 3. posma sākumā tirgus analītiķi lēsa, ka starptautisko kredītu daudzums, kas izmantots 2. un 3. posmā (2008–2020), būtu aptuveni 1,6 mljrd. 2021. gada maijā
izmantoto vai apmainīto starptautisko kredītu kopskaits bija aptuveni 1,565 mljrd., un tas ir gandrīz 98 % no aplēstā maksimālā skaita. 3. posmā vien (2013–2020) notika apmaiņa ar 506,3 milj. starptautisko kredītu. Saskaņā ar ES ETS direktīvas noteikumiem sistēmas ceturtajā tirdzniecības periodā (2021–2030) starptautiskie kredīti ES ETS atbilstības vajadzībām vairs izmantoti netiks.
Ieņēmumi no kvotu izsolīšanas Eiropas oglekļa tirgū 2020. gadā turpināja pieaugt, jo pieauga oglekļa cena. Laikā no 2012. gada līdz 2021. gada 30. jūnijam dalībvalstu, Apvienotās Karalistes un EEZ valstu kopējie ieņēmumi no izsolēm bija gandrīz 83,5 mljrd. EUR. Tikai 2020. gadā vien kopējie gūtie ieņēmumi bija 16,5 mljrd. (ES27 plus EEZ) vai 19 mljrd. EUR, ja ieskaita AK. 2021. gada pirmajos sešos mēnešos ieņēmumi (ES27 un EEZ) bija gandrīz 14 mljrd. EUR.
Darbības aviācijas un jūras transporta jomā
Emisijām no aviācijas ārpus Eiropas, t. i., emisijām, kuras rada EEZ ienākošie lidojumi un izejošie lidojumi uz citām valstīm, izņemot lidojumus uz AK un Šveici, saskaņā ar ES ETS direktīvā iekļauto “pulksteņa apturēšanas” noteikumu pašlaik ES ETS cenas nepiemēro.
2021. gadā ES turpināja atbalstīt Starptautiskās Jūrniecības organizācijas sākotnējās SEG samazināšanas stratēģijas īstenošanu ar fokusu uz īstermiņa pasākumiem. Komisija arī parakstīja saprašanās memorandu par jaunu “Apvārsnis Eiropa” partnerību, kas pētniecībā un inovācijā investēs līdz 3,8 mljrd. EUR, lai līdz 2030. gadam izstrādātu un demonstrētu izmantojamus visu galveno kuģu tipu un pakalpojumu bezemisiju risinājumus. 2021. gada jūlijā Komisija ierosināja ES ETS paplašināt tā, lai tajā iekļautu jūras transporta radītās emisijas un veicinātu ilgtspējīgu alternatīvo degvielu izmantošanu šajā nozarē.
3.KOPĪGO CENTIENU EMISIJAS
Uz emisijām, kuras rada ES ETS neiekļauti sektori, piemēram, transports, ETS neaptvertā industrija, ēkas, lauksaimniecība un atkritumi, attiecas ES kopīgo centienu tiesību akti. Kopīgo centienu lēmumā (KCL) ir noteikti nacionālie emisiju mērķrādītāji 2020. gadam, kas izteikti kā procentuālas izmaiņas salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. Tajā ir noteikti arī ikgadējie emisiju iedales apjomi (AEA), kas dalībvalstīm ir jāievēro. Līdzīgi arī tās pēctecē Kopīgo centienu regulā (KCR) ir noteikti nacionālie emisiju mērķrādītāji 2030. gadam un AEA periodam no 2021. līdz 2030. gadam, arī Islandei un Norvēģijai. Islande un Norvēģija veica tālākus pasākumus KCR īstenošanā, un tagad abas valstis Komisijai ir iesniegušas savus nacionālos plānus, .
Kopš kopīgo centienu sistēmas ieviešanas 2013. gadā ES mērogā emisijas katru gadu bijušas zem kopējās robežvērtības. ES27 emisijas, uz kurām attiecas KCL, 2019. gadā bija par gandrīz 11 % mazākas nekā 2005. gadā. Tas nozīmē, ka 2020. gada mērķrādītājs (–10 %) bija pārsniegts jau pirms Covid-19 krīzes sākšanās (3. attēls).
3. attēls. Emisijas (2005–2030) sektoros, uz kuriem attiecas kopīgo centienu tiesību akti un ikgadējie emisiju iedales apjomi (AEA), ES27, Islande un Norvēģija (Mt CO2 ekv.)
Kopīgo centienu saistību (2013–2020) izpilde dalībvalstīs
2013.–2018. gadā savas kopīgo centienu saistības izpildīja visas dalībvalstis. Malta katrā no šiem gadiem savus AEA pārsniedza, bet deficītu kompensēja, nopērkot AEA no Bulgārijas. 2018. gadā savus AEA pārsniedza arī Austrija, Beļģija, Bulgārija, Igaunija, Īrija, Kipra, Luksemburga, Polija, Somija un Vācija, bet tās varēja izmantot ietaupītos pārpalikumus no iepriekšējiem gadiem. Lai uzlabotu sistēmas vidisko integritāti, Zviedrija un Apvienotā Karaliste uzkrāto AEA pārpalikumu 2018. gadā anulēja. Visas citas dalībvalstis savu pārpalikumu atlika rezervē, lai to varētu izmantot vēlāk. Kopīgo centienu saistību izpildei netika izmantoti starptautiskie projektu kredīti no tīras attīstības mehānisma vai kopīgās īstenošanas.
2019. gada atbilstības cikls vēl turpinās. Balstoties uz ikgadējo inventarizācijas pārskatu izskatīšanu, kuru veic saskaņā ar KCL, Maltas emisijas tās AEA pārsniedza par 22 %, tāpēc Maltai AEA būs jāiegādājas atkal. Deviņās citās dalībvalstīs emisijas 2019. gada AEA pārsniedza par ne vairāk kā 18 %. Šīm valstīm, izņemot Vāciju un Īriju, ir pietiekami liels AEA pārpalikums, kas atlikts rezervē no iepriekšējiem gadiem. Inventarizācijas aizstājdati par 2020. gadu liecina, ka Bulgārija, Īrija, Kipra, Malta, Somija un Vācija savus AEA pārsniedza diapazonā no 0,4 % (Somija) līdz 14 % (Īrija). Dalībvalstis, kurām nav rezervē atlikta AEA pārpalikuma (Īrija, Malta un Vācija), var izmantot KCL elastības mehānismus (papildus AEA atlikšanai rezervē un aizņēmumiem).
4. attēls. Kumulatīvais AEA pārpalikums, izteikts kā procentuālā daļa no 2005. bāzes gada emisijām, 2013.–2019. gads, ES27 un AK
Kopīgo centienu 2030. gada mērķrādītāju sasniegšanā panāktais progress
Dalībvalstis plāno, pieņem un īsteno rīcībpolitikas un pasākumus, lai sasniegtu pašreizējos 2030. gada kopīgo centienu mērķrādītājus, kas noteikti Kopīgo centienu regulā (KCR). Apkopojot pašlaik īstenotās valstu rīcībpolitikas, redzams, ka salīdzinājumā ar 2005. gadu ES27 kopīgo centienu emisijas līdz 2030. gadam samazinātos par 22%. Tas ir krietni mazāk par patlaban izvirzīto vispārējo emisiju samazināšanas mērķrādītāju — 30 % un 2021. gada jūlijā ierosināto vērienīgāko mērķrādītāju — 40 %. Pat ja tiktu īstenotas visas papildu rīcībpolitikas, par kurām ziņojušas dalībvalstis, 30 % izdotos sasniegt tik tikko. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm nekavējoties katrā ziņā jāplāno un jāīsteno papildu klimatrīcība kopīgo centienu nozarēs.
5. attēls. Starpība starp 2030. gada KCR mērķrādītājiem un prognozētajām emisijām ar pašreizējiem pasākumiem un papildu pasākumiem procentos no 2005. bāzes gada emisijām ES27, Islandē un Norvēģijā. Pozitīvās vērtības norāda, ka mērķrādītāji pēc prognozēm tiks pārsniegti; negatīvās vērtības norāda, ka mērķrādītāji pēc prognozēm sasniegti netiks.
Rīcībpolitikas galvenajās nozarēs
Autotransporta nozarē, kas ir otrais lielākais avots ES, pēc krituma, kas sekoja finanšu krīzei, emisijas 2019. gadā atkal sasniedza 2005. gada līmeni. Ir gaidāms, ka pēc pandēmijas šīs emisijas piedzīvos pieaugumu, un bez papildu pasākumiem tās, visticamāk, nesamazināsies. Galvenie faktori, kas samazina autotransporta radītās emisijas, ir jauniem vieglajiem automobiļiem, furgoniem, kā arī lielas noslodzes transportlīdzekļiem piemērojami CO2 emisiju standarti. Vidējās jauno automobiļu emisijas no 122,3 g CO2/km 2019. gadā sarukušas līdz 107,8 g CO2/km 2020. gadā. Pateicoties tam, ka 2020. gadā tika ieviests stingrāks visa ES autoparka CO2 mērķrādītājs, tas ir lielākais ikgadējais samazinājums kopš CO2 standartu ieviešanas 2010. gadā. Turklāt tas liecina, ka dalībvalstīs ir ieviesti mērķorientēti atveseļošanas pasākumi, kas stimulējuši bezemisiju un mazemisiju transportlīdzekļu ieviešanos un investīcijas to uzlādes infrastruktūrā. Salīdzinājumā ar 2019. gadu 2020. gadā elektrisko vieglo automobiļu reģistrācija trīskāršojās (no 3,5 % līdz vairāk nekā 11 %, no kuriem 6 % ir pilnīgi elektriski transportlīdzekļi un 5 % — no tīkla uzlādējami hibrīdelektriskie transportlīdzekļi). Pateicoties stingrākiem standartiem, jaunu furgonu vidējās emisijas 2020. gadā samazinājās līdz 155,7 g CO2/km (6. attēls). Lielas noslodzes transportlīdzekļi, piemēram, smagie automobiļi, smagie autofurgoni, autobusi un tālsatiksmes autobusi, rada aptuveni 30 % kopējo autotransporta CO2 emisiju. Spēkā esošie tiesību akti paredz, ka ražotāju jauno smago kravas automobiļu autoparka vidējās CO2 emisijas salīdzinājumā ar 2019. gada pamatscenāriju no 2025. un no 2030. gada ir jāsamazina attiecīgi par 15 % un 30 %.
6. attēls. Jaunpārdoto vieglo automobiļu un furgonu autoparka vidējās emisijas (g CO2/km), mērķrādītāji
Vēl viens instruments, kuru transporta nozarē izmanto emisiju samazināšanai, ir Degvielas kvalitātes direktīva, kurā ir noteikts, ka degvielu aprites cikla SEG emisiju intensitāte līdz 2020. gadam jāsamazina par 6 % (salīdzinājumā ar 2010. gadu). Piegādāto degvielu vidējā SEG intensitāte 2019. gadā bija par 4,3 % mazāka nekā 2010. gadā (7. attēls). Progress, kuru ir panākušas ziņotājas valstis, būtiski atšķiras, un gandrīz visām dalībvalstīm ir steidzami jāveic papildu pasākumi, lai nodrošinātu 2020. gada mērķrādītāja sasniegšanu. Jūlijā notikušajā Atjaunojamo energoresursu direktīvas pārskatīšanā tika ierosināts mērķrādītājs, kas paredz visām transporta degvielām SEG intensitāti līdz 2030. gadam samazināt par 13 %. Turklāt dalībvalstīm ir jāizpilda apakšmērķrādītāji attiecībā uz nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgajām degvielām (2,6 %) un modernajām biodegvielām (2,2 %).
7. attēls. ES degvielas piegādātāju panāktais degvielu SEG intensitātes samazinājums 27 dalībvalstīs un Apvienotajā Karalistē (2010–2019)
Fluorētās gāzes (F gāzes) ir ļoti spēcīgas SEG, un to emisijas tiek uzskaitītas KCL ietvaros. Kopš 2019. gada ES ir jāievēro arī daļēji halogenēto fluorogļūdeņražu (HFC) patēriņa ierobežojumi, kas noteikti Monreālas protokolā par ozona slāni noārdošām vielām. Pašreizējās F gāzu regulas mērķis ir emisijas samazināt, veicinot pāreju no sasilšanu ļoti sekmējošām F gāzēm uz gāzēm ar zemāku globālās sasilšanas potenciālu. Mērot pēc iespējamās ietekmes uz klimatu, ES tirgum piegādāto F gāzu daudzums 2020. gadā salīdzinājumā ar 2015. gadu jau bija samazinājies par 40 %. Turklāt ES rādītāji bija krietni zemāki par protokolā 2020. gadam noteikto HFC patēriņa limitu. 2021. gadā Komisija turpināja paplašināt savu reāllaika uzraudzības sistēmu — ES vienloga vidi muitai —, lai dalībvalstu kompetentajām iestādēm palīdzētu novērst nelegālu, kvotu sistēmas neaptvertu HFC importu.
Daudzos gadījumos F gāzes aizstāja ozona slāni noārdošas vielas (ONV), kas bieži vien ir arī ļoti spēcīgas SEG gāzes. Līdz šim ES ir ONV izmantošanu pakāpeniski izbeigusi un veiksmīgi izpildījusi saistības, kas noteiktas Monreālas protokolā. Tomēr, tā kā ONV joprojām var izmantot noteiktām darbībām, uz kurām attiecas atbrīvojums, ir svarīgi arī turpmāk nodrošināt attiecīgo rīcībpolitiku izpildi.
4.ZEMES IZMANTOŠANA, ZEMES IZMANTOŠANAS MAIŅA UN MEŽSAIMNIECĪBA (ZIZIMM)
ZIZIMM var radīt SEG emisijas atmosfērā, bet var arī piesaistīt CO2 no atmosfēras. No 2013. līdz 2020. gadam dalībvalstis apņēmās nodrošināt, ka SEG emisijas un CO2 piesaistījumi no papildu darbības tiek ieskaitīti to samazināšanas mērķrādītājā saskaņā ar Kioto protokolu. No 2021. gada emisijas un piesaistījumi no zemes sektora ES 2030. gada klimata un enerģētikas rīcībpolitikas satvarā tiks integrēti, izmantojot pielāgotus Kioto protokola uzskaites noteikumus.
ZIZIMM regulā ir prasīts, lai katra dalībvalsts nodrošinātu, ka uzskaitītās SEG emisijas no zemes izmantošanas, zemes lietošanas maiņas un mežsaimniecības tiek līdzsvarotas ar vismaz līdzvērtīgiem uzskaitītiem CO2 piesaistījumiem no atmosfēras 2021.–2030. gadā (“debeta nepieļaušanas noteikums”). Ir noteikti arī dalībvalstu meža references līmeņi periodam no 2021. līdz 2025. gadam
. EBTA Uzraudzības iestāde (EUI) šos līmeņus Islandei un Norvēģijai pieņēma
, izmantojot līdzīgu procesu.
8. attēls. Paziņotās (R) un provizoriski uzskaitītās (A) emisijas un piesaistījumi saskaņā ar Kioto protokolu, otrais saistību periods, ES27
8. attēlā ir redzams, ka laikā no 2013. līdz 2019. gadam “paziņoto” emisiju un piesaistījumu negatīvā bilance katrai darbībai ES samazinās ar vidējo neto piesaistījumu apjomu –344,9 Mt CO2 ekv. Piemērojot īpašos Kioto protokola uzskaites noteikumus, “uzskaites” bilance radīja vidēji –115,0 Mt CO2 ekv. lielu piesaistītāju (jeb negatīvo bilanci, kredītu). Uzskaitītie neto kredīti saruka no –153,3 līdz –85,3 Mt CO2 ekv. Šie daudzumi ietver gan “obligātās” darbības, proti, pirmreizēju/atkārtotu apmežošanu, atmežošanu un meža apsaimniekošanu, gan “izraudzītās” darbības saskaņā ar Kioto protokolu.
Galvenais ES ZIZIMM piesaistītāja samazinājuma virzītājspēks ir meža apsaimniekošanā ziņoto neto piesaistījumu un uzskaitīto neto kredītu samazinājums laikā no 2013. līdz 2019. gadam
. Oglekļa piesaistījumu samazinājums ir saistīts ar vairāku faktoru kombināciju, tostarp lielāku pieprasījumu pēc koksnes (piemēram, 2018. gadā Somijā), mežizstrādei nepieciešamo briedumu sasniegušo mežu īpatsvara pieaugumu (Igaunijā, Latvijā) un aizvien biežākiem tādu dabisku traucējumu gadījumiem kā kukaiņu invāzijas (Čehijā kopš 2015. gada), vētrām (2019. gadā Polijā), sausumu un meža ugunsgrēkiem (piemēram, 2017. gadā Itālijā un Portugālē)
. Saskaņā ar provizoriskām aplēsēm, kas iegūtas, izmantojot Kioto protokola otrā saistību perioda uzskaites noteikumus, Kipras, Nīderlandes un Somijas ZIZIMM vidējais neto debets ir mazāks par 1 Mt CO2 ekv. gadā. Augstāks debeta līmenis ir prognozēts Čehijai, Latvijai un Slovēnijai (attiecīgi 2,6, 2,4 un 3,9 Mt CO2 ekv. gadā).
Lai ZIZIMM neto piesaistījumu samazināšanos pavērstu pretējā virzienā, Komisija 2030. gadā ierosināja jaunu mērķrādītāju oglekļa piesaistītājam — –310 Mt CO2 ekv. — un klimatneitrālu zemes sektoru, kurā apvienoti ZIZIMM neto piesaistījumi un lauksaimniecības dzīvnieku un mēslošanas līdzekļu emisijas, 2035. gadā
.
5.PIELĀGOŠANĀS KLIMATA PĀRMAIŅĀM
Pielāgošanās klimata pārmaiņām tagad ir integrēta ES rīcībpolitikās un ilgtermiņa budžetā. Līdz 2020. gadam visās ES dalībvalstīs bija izstrādāta nacionālā adaptācijas jeb pielāgošanās stratēģija vai plāns. Par atsauces punktu adaptācijas zināšanu jomā ir kļuvusi platforma Climate-ADAPT. Komisija 2021. gadā pieņēma jauno ES Klimatadaptācijas stratēģiju, kurā izklāstīts, kā sagatavoties nenovēršamajai klimata pārmaiņu ietekmei un līdz 2050. gadam sasniegt klimatnoturību. To var izdarīt, uzlabojot zināšanas un apmainoties ar tām (piemēram, izmantojot ES platformas un observatorijas), kā arī ievācot aizvien vairāk kvalitatīvāku datus par risku un zaudējumiem, kas ir saistīti ar klimatu. Stratēģijā uzsvērts, ka būtu jāatbalsta rīcībpolitiku izstrāde visos līmeņos un nozarēs, jo īpaši — vietēja un taisnīga noturība. Tajā ir aplūkota klimata pārmaiņu un dabas katastrofu risku makrofiskālā nozīme un uzsvērts, cik svarīgi klimatnoturību integrēt valstu fiskālajās sistēmās. Tajā arī uzsvērti dabā balstīti risinājumi.
Tiks izmēģināti ātrāki adaptācijas risinājumi, kas tiks izvērsti lielākā mērogā, izmantojot programmas “Apvārsnis Eiropa” klimatadaptācijas misiju. Mērķis ir atbalstīt vismaz 150 reģionus un kopienas un izmēģināt vismaz 75 padziļinātus demonstrējumus. Ar pielāgošanās rīcību tieši saistās arī “Apvārsnis Eiropa” misijas, kas ir orientētas uz augsnes veselību, klimatneitrālām pilsētām, okeāniem un iekšzemes ūdeņiem.
Pirmais novērtējums par ziņošanu par nacionālajām adaptācijas rīcībpolitikām
Sākot ar 2021. gadu, visām dalībvalstīm ir jāziņo par savām nacionālajām adaptācijas rīcībpolitikām. Visas dalībvalstis šo ziņošanu ir pabeigušas. Lai gan faktisko īstenošanas progresu vērtēt vēl ir pāragri, ir iespējams gūt priekšstatu par novērotajiem galvenajiem apdraudējumiem un nākotnes riskiem, un, ar to salīdzinot, progresu varēs vērtēt 2023. gadā.
Visbiežāk novērotie akūtie apdraudējumi dalībvalstīs ir karstuma viļņi un sausums (visās valstīs), stipri nokrišņi (kas izraisa plūdus), vētras, zemes nogruvumi un dabas ugunsgrēki (lielā skaitā valstu visās klimata zonās
) Visbiežāk novērotie hroniskie apdraudējumi ir temperatūras izmaiņas, nokrišņu režīmu un veidu izmaiņas (kā arī lielāks mainīgums) un krasta erozija. Pastāv arī daži apdraudējumi, kas izceļas citu vidū, bet par kuriem ziņo tikai konkrētās klimata zonās: ūdens trūkums, augsnes degradācija un erozija, šķiet, gandrīz nav sastopama ziemeļos; saskaņā ar ziņojumiem izmaiņas vēja režīmos galvenokārt ietekmē ziemeļus un austrumus; sāļūdens intrūzija ir īpaši problemātiska dienvidos. Kopumā raugoties, Francija, Somija un Spānija ziņojušas par vislielāko apdraudējumu skaitu un Itālija, Īrija un Luksemburga — par vismazāko. Vairāk nekā 60 % dalībvalstu kā sektorus, kurus visvairāk ietekmē nākotnes klimatiskie riski, minēja veselības aprūpi, lauksaimniecību un pārtikas sektoru, mežsaimniecību, biodaudzveidību, ūdens apsaimniekošanu, tūrismu un enerģētiku. Vislielāko to sektoru skaitu, kuras varētu skart nākotnes riski, savos ziņojumos norādīja Portugāle, Spānija un Zviedrija.
6.KLIMATRĪCĪBAS FINANSĒŠANA
Klimata rīcībpolitiku integrēšana ES budžetā
Kā norādīts 1. nodaļā, pāreja uz klimatneitralitāti un klimatnoturību prasa ievērojamas investīcijas. Nākamajā ES ilgtermiņa budžetā (2021–2027) klimatrīcībai ir piešķirti vismaz 30 %, kas ir visu laiku visaugstākais rādītājs (pieaugums no 20 % salīdzinājumā ar 2014.–2020. gada periodu). Tas nozīmē aptuveni 625 mljrd. EUR salīdzinājumā ar aptuveni 210 mljrd. EUR iepriekšējā periodā. Konkrētām izdevumu programmām klimata mērķrādītāji ir augstāki (pamatprogrammai “Apvārsnis Eiropa” — 35 %, Kohēzijas fondam —37 %, KLP — 40 %, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam (EISI) — 60 %, LIFE — 61 %, Taisnīgas pārkārtošanās fondam —100 %), un to ieguldījums vispārējā budžeta vērienīgumā ir vēl lielāks.
Lai varētu gūt labumu no ANM aizdevumiem un dotācijām, kuru maksimālais apmērs ir 723,8 mljrd. EUR, dalībvalstis 2021. gadā gatavoja atveseļošanas un noturības plānus (ANP). Šajos plānos ir ietvertas investīcijas un reformu iniciatīvas, kurām ir pievienotā vērtība visai ES, piemēram, atjaunīgo energoresursu, arī ūdeņraža, apguve un izmantošana, ēku renovācija un energoefektivitāte, kā arī alternatīvām degvielām vai dzelzceļa transportam nepieciešamās infrastruktūras pilnveide. Mērķrādītājs klimatam atvēlēt 37 % izdevumu ir pārsniegts, jo 22 novērtēto ANP, ko apstiprinājusi Komisija, kopējās klimatiskās investīcijas sasniedza 177 miljardus EUR jeb aptuveni 40 % no kopējiem ANM piešķirtajiem līdzekļiem. Aptuveni 43 % no klimatpasākumiem piešķirtās summas būs paredzēti atjaunīgajai enerģijai un tīkliem un energoefektivitātei, bet 35 % — ilgtspējīgai mobilitātei. Tādējādi ANP var palīdzēt dalībvalstīm sasniegt vērienīgākos 2030. gada mērķrādītājus. Gadījumos, kuros tas ir saimnieciski izdevīgi, Komisija ir klimata izdevumu apsekošanai ANM un struktūrfondu ietvaros integrējusi tehniskās pārbaudes kritērijus no ES taksonomijas. NGEU zaļo obligāciju satvars
, kas pieņemts 2021. gada septembrī, dod nepieciešamās garantijas, ka ieņēmumi ANM ietvaros finansēs zaļās un klimata investīcijas.
Ir gaidāms, ka Taisnīgas pārkārtošanās mehānisms (TPM) investīcijās mobilizēs apmēram 55 mljrd. EUR (2021–2027), un tam ir trīs pīlāri:
1.Taisnīgas pārkārtošanās fonds (vismaz 25 mljrd. EUR);
2.InvestEU Taisnīgas pārkārtošanās shēma — budžeta garantija programmas InvestEU ietvaros — privāto investīciju mobilizēšanai;
3.publiskā sektora aizdevumu mehānisms, kurā no ES budžeta būs kopā 1,5 mljrd. EUR dotāciju un 10 mljrd. EUR aizdevumu no Eiropas Investīciju bankas (EIB) ar mērķi mobilizēt aptuveni 18 mljrd. EUR lielas publiskās investīcijas.
Sākot ar 2021. gadu, dažādu tādu ES programmu daļas, kas veicina Eiropas zaļo kursu, piemēram, pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa”, Inovācijas fonda, programmas LIFE, Taisnīgas pārkārtošanās mehānisma (TPM) aizdevumu mehānisma u. c. daļas pārvaldīs viena iestāde — Eiropas Klimata, infrastruktūras un vides izpildaģentūra (CINEA).
Dalībvalstu ES ETS kvotu izsolē gūto ieņēmumu izlietojums
Līdz ar ievērojamu oglekļa cenas pieaugumu 3. posmā attiecīgi palielinājās arī ieņēmumi no izsolēm ES27 — no 3,1 mljrd. EUR 2013. gadā līdz 14,4 mljrd. EUR 2020. gadā. Balstoties uz gada pārskatiem, tiek lēsts, ka 3. posmā klimatiskiem un enerģētiskiem mērķiem tika izmantoti 75 % no kopējiem ieņēmumiem (56,5 mljrd. EUR), bet 2020. gadā — 72 %. Praksē dalībvalstis klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā tērē vairāk nekā ieņem izsolēs
.
9. attēls. Izsoļu ieņēmumi un paziņotais izlietojums (mljrd. EUR), 2013–2020, ES27
3. posmā papildu gada ieņēmumi no oglekļa cenu pieauguma galvenokārt tika izmantoti vietējā tirgū, savukārt paziņotie ikgadējie starptautiskie izdevumi ir bijuši salīdzinoši stabili (aptuveni 100–200 miljoni EUR gadā). Starptautiskie izdevumi galvenokārt ir novirzīti jaunattīstības valstīm, izmantojot daudzpusējus fondus un iestādes. 10. attēlā ir parādīts, kā paziņotie ieņēmumi izlietoti kopš 2013. gada.
10. attēls. Paziņotā iekšējo un starptautisko ieņēmumu daļa, kas iztērēta klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā (2013–2020), ES27
Visbeidzot, 2020. gadā lielāko daļu no paziņotajiem ieņēmumiem dalībvalstis izlietoja tiešajam atbalstam, t. i., tādu tehnoloģisko risinājumu uzstādīšanai, kas samazina emisijas (piemēram, atjaunīgo energoresursu risinājumi).
11. attēls. 2020. gadā klimata pārmaiņām un enerģētikai ES27 valstīs iekšēji izlietotais atbalsts (ieskaitot plānoto) pa ziņotajiem veidiem
Programma NER300
NER300 ir plaša mēroga finansēšanas programma inovatīviem mazoglekļa enerģijas demonstrējumu projektiem ES, kas saistīti ar atjaunīgās enerģijas tehnoloģijām un vidiski drošu oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu (CCS) komerciālā mērogā. Programma tiek finansēta, monetizējot 300 miljonus emisijas kvotu no jauno iekārtu rezerves ETS 3. posmā. Kopumā 39 projektiem 20 dalībvalstīs ir piešķirts finansējums 2,1 mljrd. EUR apmērā. Projekti atrodas dažādos posmos, bet 23 projekti tika atsaukti sakarā ar grūtībām piesaistīt pietiekamu pašu kapitālu un/vai piesaistīt papildu finansiālo atbalstu.
Šo atsaukumu rezultātā tika atbrīvoti gandrīz 1,5 mljrd. EUR. Grozītais lēmums par NER 300 deva iespēju atkalinvestēt 708,7 milj. EUR no neizmantotajiem līdzekļiem, izmantojot esošos finanšu instrumentus. Saskaņā ar InnovFin enerģētikas demonstrējumu projektiem (InnovFin EDP) un EISI parāda instrumentu, ko abus pārvalda EIB, finansējumu saņēma vēl trīs inovatīvi projekti uzlādes un enerģijas uzkrāšanas, ūdeņraža ražošanas un sadales jomā. Atlikušie neiztērētie līdzekļi tiks novirzīti Inovāciju fondam, un 746,6 milj. EUR jau ir pārskaitīti. Tas liecina, ka ieviestais finansējuma apvienošanas mehānisms darbojas efektīvi, ar perspektīvu līdz 2022. gada beigām pilnībā piešķirt neizmaksātos līdzekļus.
Inovāciju fonds
Šo fondu finansē, izsolot 450 miljonus kvotu laikā no 2020. līdz 2030. gadam, kā arī visus neiztērētos līdzekļus no programmas NER300. Līdz 2030. gadam tajā sakopoti aptuveni 25 mljrd. EUR (pie oglekļa cenas 50 EUR par tonnu), un tā ir viena no pasaulē lielākajām programmām, kas finansē inovatīvu mazoglekļa tehnoloģiju komerciālu demonstrēšanu energoietilpīgās nozarēs, inovatīvus atjaunīgo energoresursu risinājumus, enerģijas uzkrāšanu un oglekļa uztveršanu, izmantošanu un uzglabāšanu (CCUS).
2020. gadā pirmie uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus piesaistīja lielu interesi no visu lielumu uzņēmumiem un no dažādiem ES27, Islandes un Norvēģijas sektoriem. Tika atlasīti 32 maza mēroga projekti, kas tika uzaicināti sagatavoties dotācijām par kopējo summu 118 milj. EUR. Apjomīgajā uzaicinājumā 66 projekti, kas tika atzīti par labākajiem (no 311 pieteikumiem), iesniedza pilnīgus priekšlikumus 6 mljrd. EUR apmērā (pret uzaicinājumu 1 mljrd. EUR apmērā). No tiem projektu izstrādes atbalstam tika atlasīti 15 liela mēroga projekti (4 miljoni EUR).
Modernizācijas fonds
Modernizācijas fonds, kas darbojas kopš 2021. gada, ir viens no galvenajiem finansēšanas instrumentiem, kas atbalsta dekarbonizāciju 10 dalībvalstīs ar mazākiem ienākumiem, arī taisnīgu pārkārtošanos. To finansē, izsolot vairāk nekā 640 milj. ETS (2020–2030) kvotu, kur ietilpst brīvprātīgi pārskaitījumi no labuma guvējām dalībvalstīm, un tā kopējais apjoms līdz 2030. gadam ir aptuveni 31 mljrd. EUR (par oglekļa cenu 50 EUR/t).
Pirmajā pusgada izmaksu ciklā Čehijā, Polijā un Ungārijā tiek finansētas sešas daudzgadu shēmas 304 milj. EUR apmērā, orientētas uz atjaunīgajiem energoresursiem, energoefektivitāti, viedajiem tīkliem un energotīkla un energokopienu attīstību.
Programma LIFE
Programma LIFE ir ES finansēšanas instruments vides aizsardzības pasākumu un klimatrīcības finansēšanai, un ar to līdzfinansē projektus, kam ir Eiropas pievienotā vērtība. 2021.–2027. gada periodam budžets ir ievērojami palielināts līdz 5,43 mljrd. EUR, un tas ir piešķirts četrām apakšprogrammām:
12. attēls. Budžeta piešķīrums programmai LIFE 2021.–2027. gadā (mljrd. EUR)
2020. gada LIFE klimatrīcības uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus iesniegto priekšlikumu skaits bija ievērojami lielāks nekā iepriekšējos gados. Turklāt jaunā apakšprogramma “Pāreja uz tīru enerģiju” tieši veicina klimata pārmaiņu mīkstināšanu, un arī lielākā daļa vides projektu dod ar klimatus saistītus ieguvumus.
Tehniskā atbalsta instruments (TSI)
Pielāgotais tehniskais atbalsts klimatisko reformu izstrādei un īstenošanai turpināja paplašināties — Eiropas zaļais kurss tika atbalstīts gandrīz trešajā daļā TSI 2021 projektu. Dažas dalībvalstis saņēma tehnisko atbalstu, sagatavojot savus ANP, bet vairāk nekā 60 % TSI 2021 projektu atbalsta to īstenošanu, arī principu “nenodari būtisku kaitējumu”, un/vai to plānu zaļos komponentus. 2021. gadā notika apmācība par zaļo budžeta plānošanu, un 17 dalībvalstis saņēma atbalstu savu TTPP sagatavošanā.
7.STARPTAUTISKĀ KLIMATRĪCĪBA
ES turpināja rādīt priekšzīmi, kā līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti un klimatnoturību. Saskaņā ar Parīzes nolīgumu ES paaugstināja savu 2030. gada mērķrādītāju un UNFCCC iesniedza atjauninātus nacionāli noteiktos devumus (NND). Īstenojot Parīzes nolīgumu, ES sadarbojas ar starptautiskajiem partneriem, veicina un palīdz izpildīt visvērienīgākās iespējamās ieceres un ir izrādījusi solidaritāti klimata pārmaiņu ietekmes novēršanā. Pēc ES vairāk nekā 50 citas valstis, kas pārstāv vairāk nekā pusi pasaules ekonomikas, to vidū Ķīna, ASV un Japāna, ir apņēmušās līdz gadsimta vidum sasniegt neto nulles emisijas. Pēdējos mēnešu laikā ES ir sākusi jaunus klimata dialogus ar Indiju un ASV, kā arī apņēmusies veidot zaļo aliansi ar Japānu.
Rietumbalkāni un Eiropas kaimiņvalstis
ES aizvien atbalstījusi ilgtermiņa stratēģiju un monitoringa, ziņošanas un verifikācijas sistēmu izstrādi ar mērķi palīdzēt uzlabot pārvaldību un mobilizēt resursus gan pirmspievienošanās valstīs, gan kaimiņvalstīs.
2020. gada beigās Rietumbalkānu valstu vadītāji apņēmās līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti un samazināt subsīdijas fosilajai degvielai un apstiprināja ekonomikas un investīciju plānu 9 mljrd. EUR apmērā. Šo finansējumu var izmantot, lai piesaistītu 20 mljrd. EUR, izmantojot jauno Rietumbalkānu garantiju mehānismu. Enerģētikas kopiena pastiprināja darbu pie 2030. gada enerģētikas un klimata politikas satvara, dekarbonizācijas ceļveža un Pārvaldības regulas, kā arī Atjaunojamo energoresursu direktīvas un Energoefektivitātes direktīvas pieņemšanas.
Labs progress dialogā par klimata jautājumiem ir panākts Savienības Vidusjūrai satvarā, jo īpaši ar Maroku un Jordāniju. Austrumu partnerības valstis ir apstiprinājušas apņemšanos pastiprināt sadarbību un 2021. gadā pieņēmušas ekonomikas un investīciju plānu. Lai savas rīcībpolitikas un tiesību aktus saskaņotu ar Eiropas zaļo kursu, Ukraina ar ES ir sākusi īpašu dialogu. ES turklāt ir atbalstījusi Moldovas, Gruzijas un Armēnijas NND atjaunināšanu, izmantojot reģionālo projektu EU4Climate.
Atbalsts jaunattīstības valstīm
ES un tās 27 dalībvalstis ir pasaulē lielākais starptautiskā publiskā klimatfinansējuma sniedzējs un dod būtisku ieguldījumu centienos sasniegt attīstīto valstu kopējo mērķi — klimatrīcībai jaunattīstības valstīs nodrošināt 100 mljrd. ASV dolāru gadā. Kopš 2013. gada šis ieguldījums ir palielinājies vairāk nekā divkārtīgi, 2019. gadā sasniedzot gandrīz 22 mljrd. EUR. Piemēram, Pasaules klimata pārmaiņu alianses plus (PKPA+) iniciatīva palīdzēja finansēt 80 klimatnoturības un NND sagatavošanas projektus Āfrikā, Āzijā, Karību jūras reģionā un Klusā okeāna reģionā.
ES 2021. gada klimatadaptācijas stratēģijas mērķis ir palielināt starptautisko finansējumu, lai veidotu klimatnoturību un veicinātu paraugprakses un pieredzes apmaiņu, vienlaikus veicinot subnacionālā, nacionālā un reģionālā līmeņa pieejas partnervalstīs. 2020. gadā tika izveidots globāls Tehniskās palīdzības mehānisms, lai palīdzētu uzlabot NND, formulēt un īstenot nacionālos pielāgošanās plānus, zemes rīcībpolitikas un prakses, katastrofu riska mazināšanas stratēģijas un mazoglekļa/klimatneitrālas attīstības stratēģijas. 2021. gadā ES izklāstīja, ar kādām darbībām tā iecerējusi klimata pārmaiņu ietekmi un vidiskos faktorus vēl vairāk integrēt humānās palīdzības rīcībpolitikā un praksē.
Visbeidzot, gaidāms, ka laikā no 2021. līdz 2027. gadam Globālā Eiropa klimatrīcībai atvēlēs apmēram 28 mljrd. EUR, visas ES ārējās darbības programmas apvienojot vienā finansēšanas instrumentā. Pašlaik notiek programmu izstrādes darbs valsts, reģionālā un tematiskā līmenī, un tajā par prioritāti tiek izvirzītas klimata pārmaiņas, piemēram, miera veidošanā un reaģēšanā uz krīzēm.
