EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 24.9.2018
COM(2018) 656 final
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI
par ES atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktu īstenošanu, tostarp agrīnā brīdinājuma ziņojums par dalībvalstīm, kuras varētu nesasniegt 2020. gadam izvirzīto mērķrādītāju attiecībā uz sadzīves atkritumu sagatavošanu atkalizmantošanai/reciklēšanai
{SWD(2018) 413 final}
{SWD(2018) 414 final}
{SWD(2018) 415 final}
{SWD(2018) 416 final}
{SWD(2018) 417 final}
{SWD(2018) 418 final}
{SWD(2018) 419 final}
{SWD(2018) 420 final}
{SWD(2018) 421 final}
{SWD(2018) 422 final}
{SWD(2018) 423 final}
{SWD(2018) 424 final}
{SWD(2018) 425 final}
{SWD(2018) 426 final}
1.Ievads
Laba atkritumu apsaimniekošana ir aprites ekonomikas stūrakmens, un tā palīdz novērst atkritumu negatīvo ietekmi uz vidi un veselību. Pareizi īstenojot ES tiesību aktus atkritumu jomā, tiks paātrināta pāreja uz aprites ekonomiku. Vietējiem aktoriem ir būtiska loma atkritumu apsaimniekošanā, tāpēc nav iespējams nodrošināt atbilstību ES tiesību aktiem, ja vietējie aktori neiesaistās politikas izstrādē un īstenošanā un nesaņem atbalstu savām darbībām.
Šajā ziņojumā ir sniegts pārskats par to, kā dalībvalstis īsteno šo tiesību aktu svarīgākos elementus, konstatētas problēmas, kas traucē panākt pilnīgu atbilstību, kā arī sniegti ieteikumi konkrētu atkritumu plūsmu apsaimniekošanas uzlabošanai.
Šā ziņojuma pamatā ir informācija, kas sniegta valstu īstenošanas ziņojumos par 2013.–2015. gadu saistībā ar šādu direktīvu īstenošanu:
-Direktīva 2008/98/EK par atkritumiem (“Atkritumu pamatdirektīva”),
-Direktīva 2002/96/EK un Direktīva 2012/19/ES par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (“EEIA direktīva”),
-Direktīva 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (“Iepakojuma direktīva”),
-Direktīva 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (“Atkritumu poligonu direktīva”) un
-Direktīva 86/278/EEK par notekūdeņu dūņām (“Notekūdeņu dūņu direktīva”).
Šo informāciju papildina nesen veikti padziļināti pētījumi par vairākām atkritumu plūsmām, proti, sadzīves atkritumiem (agrīnā brīdinājuma pētījums), būvgružiem un ēku nojaukšanas atkritumiem, bīstamajiem atkritumiem un elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem.
2.Sadzīves atkritumi — agrīnā brīdinājuma ziņojums
Eiropā 2016. gadā uz vienu iedzīvotāju tika radīti vidēji 480 kg sadzīves atkritumu, no kuriem 46 % reciklēja vai kompostēja, bet vienu ceturtdaļu apglabāja atkritumu poligonos. Sadzīves atkritumi veido tikai aptuveni 10 % no Eiropas Savienībā radīto atkritumu kopapjoma, bet tā ir viena no tām atkritumu plūsmām, kuru ir vissarežģītāk apsaimniekot tās daudzveidīgā sastāva, atkritumu radītāju lielā daudzuma un atbildības sadrumstalotības dēļ.
Juridiskie pienākumi attiecībā uz sadzīves atkritumu (mājsaimniecības atkritumu un līdzīgu atkritumu) apsaimniekošanu ir izklāstīti Atkritumu pamatdirektīvā. Šie pienākumi paredz, ka līdz 2020. gadam jāsasniedz mērķrādītājs — 50 % sadzīves atkritumu sagatavot atkalizmantošanai/reciklēšanai. Direktīva nesen tika pārskatīta, iekļaujot tajā šādus jaunus un vērienīgākus mērķrādītājus: līdz 2025. gadam jāsasniedz 55 %, līdz 2030. gadam — 60 % un līdz 2035. gadam — 65 %. Turklāt ar šo pārskatīto direktīvu ievieš agrīnā brīdinājuma ziņojumu sistēmu, ar ko trīs gadus pirms attiecīgajiem termiņiem izvērtē dalībvalstu virzību uz šo mērķrādītāju sasniegšanu.
Gatavojoties šai norisei un ar nodomu palīdzēt dalībvalstīm sasniegt 2020. gada mērķrādītāju, Komisija jau ir veikusi pirmo agrīnā brīdinājuma pētījumu. Pamatojoties uz padziļinātu pārskatu par dalībvalstu atkritumu reciklēšanas efektivitāti un atkritumu politikas virzieniem, ir konstatēts, ka pastāv risks, ka 14 dalībvalstis līdz 2020. gadam varētu nesasniegt 50 % mērķrādītāju. Minētais risks skar šādas dalībvalstis: Bulgāriju, Grieķiju, Horvātiju, Igauniju, Kipru, Latviju, Maltu, Poliju, Portugāli, Rumāniju, Slovākiju, Somiju, Spāniju un Ungāriju.
Šā uzdevuma ietvaros notikusī attīstības tendenču modelēšana to apstiprināja un ļāva secināt, ka bez papildu politikas pasākumiem dažas no minētajām dalībvalstīm, iespējams, nesasniegs 50 % mērķrādītāju pat līdz 2025. gadam.
Atkarībā no katras dalībvalsts specifiskajām problēmām un vajadzībām, kā arī no tā, kādā mērā tās atpaliek no 2020. gada mērķrādītāja, procesā, kurā bija cieši iesaistītas valstu iestādes, tika apzināts, kādas darbības konkrētām valstīm jāveic, lai atpalicību novērstu. Šajā ziņojumā ietvertajā agrīnā brīdinājuma novērtējumā ņemti vērās arī iepriekšējie atbilstības veicināšanas pasākumi, ko Komisija veica sadarbībā ar dalībvalstīm. Ja valsts un vietējās iestādes ierosinātās darbības īstenos ātri, tās būtiski samazinās mērķrādītāju nesasniegšanas risku. Šīs darbības ir izklāstītas dienestu darba dokumentos, kas pievienoti šim ziņojumam. Var identificēt arī vairākas būtiskas kopējās prioritātes.
|
1. ierāmējums. Sadzīves atkritumu apsaimniekošana
§Nacionālos atkritumu reciklēšanas mērķrādītājus attiecināt uz tāda līmeņa pašvaldībām, kas atbild par atkritumu savākšanas sistēmām, un nodrošināt, ka tās pašvaldības, kuras mērķrādītājus neizpilda, saskaras ar sankcijām.
§Ieviest pasākumus (arī nodokļus), kuru mērķis ir pakāpeniski izbeigt atkritumu apglabāšanu poligonā un citus pārpalikušo atkritumu apstrādes veidus (piemēram, mehāniski bioloģisku apstrādi, incinerāciju), tā dodot ekonomisku stimulu atkritumu hierarhijas ieviešanai.
§Sadarbībā ar vietējām un reģionālajām iestādēm izstrādāt norādījumus pašvaldībām, proti, atkritumu dalītas savākšanas minimālo pakalpojumu standartu . Valsts līmenī organizēt pašvaldībām domātas tehniskā atbalsta un spēju veidošanas programmas.
§Ieviest obligātās prasības bioatkritumu šķirošanai un nodrošināt, lai plānotā vai esošā apstrādes infrastruktūra ir pielāgota savākšanas sistēmu vajadzībām.
§Sekmēt sadarbību starp pašvaldībām infrastruktūras plānošanas un/vai pakalpojumu iepirkuma jomā, lai panāktu apjomradītu efektivitāti un dalītu finansiālo slogu.
§Uzlabot ražotāja paplašinātas atbildības (RPA) shēmas, vismaz atbilstīgi vispārējām minimālajām prasībām, kas noteiktas pārskatītajā Atkritumu pamatdirektīvā.
§Ieviest pasākumus, lai mudinātu mājsaimniecības šķirot atkritumus, tostarp paredzēt, ka nodalītas atkritumu plūsmas savāc biežāk nekā jauktus atkritumus.
§Uzlabot monitoringu un ziņošanu, tostarp nodrošināt, ka dati tiek reģistrēti pašvaldību līmenī.
§Efektīvāk izmantot ES līdzekļus atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūras attīstībai, nodrošinot, ka ar līdzfinansējumu tiek atbalstīta snieguma uzlabošana tādās sfērās kā atkritumu rašanās novēršana, atkalizmantošana un reciklēšana.
|
3.Būvgruži un ēku nojaukšanas atkritumi
Būvgruži un ēku nojaukšanas atkritumi ir lielākā atkritumu plūsma ES pēc masas (vairāk nekā 800 milj. tonnu gadā, t. i., aptuveni 32 % no radīto atkritumu kopapjoma).
Šīs atkritumu plūsmas apsaimniekošanā ir lielas iespējas uzlabot resursefektivitāti. Šo atkritumu plūsmu veido dažādu materiālu sajaukums, t.sk. inerti, neinerti nebīstami un bīstami atkritumus. Tās sastāvā ietilpst galvenokārt minerālā frakcija (ķieģeļi, flīzes, betons u. c.), kas ir salīdzinoši smagi un viegli reciklējami materiāli, bet kam ir zema vērtība. Šajā plūsmā ir arī materiāli ar pozitīvu tirgus vērtību (metāli) vai materiāli ar iespējamu vērtību, ja tos vāc atdalītus tīrās frakcijās (piemēram, plastmasa).
Atkritumu pamatdirektīvā attiecībā uz šo atkritumu plūsmu ir izvirzīts 2020. gada mērķrādītājs — 70 % būvgružu un ēku nojaukšanas atkritumu sagatavot atkalizmantošanai, reciklēšanai un citai materiālu atgūšanai. Dalībvalstu rezultāti būtiski atšķiras — vairāk nekā puse dalībvalstu ziņoja, ka 2020. gada mērķrādītāju tās bija sasniegušas jau 2013. —2015. gada periodā, un dažās dalībvalstīs atgūšanas rādītājs pat pārsniedza 90 %. Tomēr Grieķijai, Kiprai, Slovākijai un Zviedrijai šis rādītājs joprojām ir zem 60 %. Attiecībā uz dažu dalībvalstu paziņotajiem datiem joprojām pastāv zināma neskaidrība.
Nesen veiktajā pētījumā par būvgružu un ēku nojaukšanas atkritumu apsaimniekošanu visā ES tika identificētas turpmāk sniegtās būtiskās darbības.
|
2. ierāmējums. Būvgružu un ēku nojaukšanas atkritumu apsaimniekošana
§Veicināt atkritumu rašanās novēršanu, izmantojot lietpratīgu projektēšanu, palielinot ēku ekspluatācijas laiku, paplašinot atkalizmantošanu, kā arī uzlabojot plānošanu un loģistiku būvlaukumos.
§Veicināt selektīvu nojaukšanu un atkritumu šķirošanu to rašanās vietā.
§Izmantot ES norādījumus (pirmsnojaukšanas revīzijas un apsaimniekošanas protokolu).
§Izmantot ekonomiskos instrumentus, lai šo atkritumu plūsmu novirzītu no poligoniem.
§Atļaut tikai tādas aizbēršanas operācijas, kas atbilst Atkritumu pamatdirektīvā iekļautajai definīcijai.
§Sekmēt reciklēto produktu ieviešanu, izmantojot kvalitātes sertifikātus un/vai kritērijus, pēc kuriem nosaka, kad “atkritumi vairs nav atkritumi”.
§Plašāk izmantot zaļo publisko iepirkumu, kas paredz, ka jāizmanto reciklēti materiāli.
§Uzlabot statistikas kvalitāti.
|
4.Bīstamie atkritumi
Bīstamie atkritumi ir salīdzinoši neliela atkritumu plūsma (mazāk nekā 4 % no atkritumu kopapjoma), bet šo atkritumu pareiza apsaimniekošana ir ļoti svarīga, lai novērstu nopietnu negatīvu ietekmi uz vidi un cilvēka veselību.
Atkritumu pamatdirektīvā ir iekļautas prasības par marķēšanas, uzskaites, izsekojamības un kontroles pienākumiem, sākot no ražošanas līdz pat gala izlietojumam, kā arī aizliegums sajaukt bīstamos atkritumus ar citiem atkritumiem, vielām vai materiāliem.
Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas ES mēroga analīze, tostarp attiecībā uz PHB/PHT, liecina, ka galveno juridisko saistību īstenošanā ir nopietnas nepilnības. Pie tām var minēt nepiemērotu plānošanu, datu neatbilstību un statistikas datu atšķirības starp atkritumu radīšanu un apstrādi, kā arī atkritumu nepareizu klasifikāciju. Pētījumā ir sniegti sīki izstrādāti, konkrētām valstīm adresēti ieteikumi, kurus var apkopot vispārīgākā prioritāro darbību sarakstā.
|
3. ierāmējums. Bīstamo atkritumu apsaimniekošana
§Pamatojoties uz uzticamu un salīdzināmu informāciju, uzlabot atkritumu apsaimniekošanas plānu kvalitāti, lai tie pilnīgāk aptvertu bīstamos atkritumus un saturētu informāciju par apstrādes jaudām.
§Pieņemt visaptverošas, drošas un sadarbspējīgas elektroniskās uzskaites un izsekošanas sistēmas, kas integrētas valstu statistikas sistēmās un ES atkritumu sūtījumu datos.
§Atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un sajaukšanas aizliegumu atspoguļot valsts tiesību aktos, norādījumos par apstrādes iespējām un atļauju piešķiršanas nosacījumos, kā arī nodrošināt to ieviešanu.
§Izveidot, publicēt, izplatīt un izmantot skaidrus un saskaņotus norādījumus par atkritumu klasifikāciju un apsaimniekošanu, tostarp par atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju. Izmantot Komisijas tehniskos norādījumus par atkritumu klasificēšanu.
§Izveidot visaptverošu negaidītas un koordinētas inspicēšanas sistēmu. Visos līmeņos vērsties pret atļauju nesaņēmušiem apsaimniekotājiem.
§Noteikt un pilnībā īstenot atkritumu radītāju un citu apsaimniekošanas ķēdes dalībnieku kopīgo atbildību par bīstamo atkritumu apsaimniekošanu.
§Turpināt darbu pie PHB/PHT izmantošanas izbeigšanas noslēgtās un atklātās vidēs.
|
5.Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi (EEIA)
Saskaņā ar aplēsēm ES 2014. gadā radīto elektrisko un elektronisko iekārtu (EEIA) atkritumu apjoms ir aptuveni 10 miljoni tonnu (0,4 % no atkritumu kopapjoma), un tiek prognozēts, ka līdz 2020. gadam šis rādītājs pārsniegs 12 miljonus tonnu. Šo atkritumu plūsmu veido komplekss materiālu un sastāvdaļu maisījums, ieskaitot dažādas vielas, kas to nepareizas apsaimniekošanas gadījumā būtiski apdraud vidi un cilvēka veselību. Turklāt, lai ražotu mūsdienīgas elektroniskās iekārtas, ir jāizmanto deficīti un vērtīgi resursi.
Direktīvas 2012/19/ES mērķis ir uzlabot EEIA savākšanu, apstrādi un reciklēšanu. No 2013. līdz 2015. gadam ES 28 dalībvalstīs no privātajām mājsaimniecībām savākto iekārtu atkritumu apjoms pieauga par 8 %. No privātajām mājsaimniecībām 2014. gadā tika savākti vidēji 6,21 kg iekārtu atkritumu uz vienu iedzīvotāju.2015. gadā 23 dalībvalstis sasniedza minimālo mērķrādītāju attiecībā uz mājsaimniecību EEIA savākšanu, proti, 4 kg EEIA uz vienu iedzīvotāju, bet Zviedrijā un Dānijā tika savākti pat 12 kg, savukārt Kiprā, Latvijā, Maltā un Rumānijā savāktais apjoms ievērojami atpalika no izvirzītā mērķrādītāja.
Kopš 2016. gada savākšanas mērķrādītājs, kas jāsasniedz katrai dalībvalstij, ir 45 % no pārdotajām iekārtām, bet no 2019. gada tas būs 65 % no pārdotajām iekārtām vai 85 % no radīto elektronisko atkritumu ikgadējā kopapjoma. Dalībvalstis varēs izvēlēties vienu no šīm divām līdzvērtīgajām metodēm mērķrādītāja sasniegšanas novērtēšanai.
Lai konstatētu galvenās īstenošanas nepilnības un dalītos paraugpraksē, Komisija organizēja atbilstības veicināšanas pasākumu. Šajā pētījumā tika sniegti gan ieteikumi, kas ir piemērojami visām dalībvalstīm, gan arī konkrētām dalībvalstīm domāti ieteikumi.
|
4. ierāmējums. Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu apsaimniekošana
§Iesaistīt visus attiecīgos pārvaldības līmeņus (pašvaldību, reģionālo, valsts līmeni).
§Ieviest (vai pastiprināt) kontroles pasākumus visos atkritumu apsaimniekošanas ķēdes posmos, kā arī organizēt inspekcijas, kas vērstas uz nelikumīgu vai neatbilstīgu darbību izskaušanu.
§Uzlabot datu kvalitāti, tostarp veicot kvalitātes pārbaudes un pastiprinot izsekojamības procedūras nolūkā uzskaitīt visus iekārtu atkritumus.
§Uzlabot RPA shēmas vismaz atbilstīgi pārskatītās Atkritumu pamatdirektīvas vispārējām minimālajām prasībām.
§Uzlabot savākšanu, proti,
opaplašināt savākšanas infrastruktūru;
ouzlabot patērētāju informētību;
oprecizēt iekārtu atkritumu īpašumtiesību nodošanas mehānismu apsaimniekošanas ķēdē; un
onoteikt, ka visiem savācējiem jāsadarbojas ar atbilstības shēmu.
§Panākt, ka tiek pildītas pareizas apstrādes prasības, kas noteiktas direktīvā; apsvērt EEIA apstrādes minimālo kvalitātes standartu pieņemšanu.
§Ieviest/pilnveidot ar izstrādājumu saistītas informācijas apmaiņas mehānismus starp ražotājiem un pārstrādātājiem attiecībā uz reciklēšanu un sagatavošanu atkalizmantošanai (piemēram, I4R informācijas platforma pārstrādātājiem).
§Izveidot “gatavošanās atkalizmantošanai” tīklu, kas ietvertu reģistrētus un pilnvarotus/sertificētus apsaimniekotājus valsts līmenī.
§Apsvērt atsevišķa mērķrādītāju izvirzīšanu attiecībā uz “gatavošanos atkalizmantošanai” valsts līmenī.
|
6.Izlietotais iepakojums
ES radītais izlietotā iepakojuma kopapjoms 2015. gadā sasniedza aptuveni 85 miljonus tonnu, kas veido aptuveni 3,4 % no kopējiem radītajiem atkritumiem. Radīto atkritumu daudzums pēdējos gados ir lēnām palielinājies.
Iepakojuma direktīvā attiecībā uz izlietoto iepakojumu ir noteikti šādi konkrēti mērķrādītāji, kas bija jāsasniedz līdz 2008. gada beigām (dažām dalībvalstīm piemēroja pagarinātus termiņus, un visi pagarinātie termiņi noslēdzās 2015. gadā): kopējie atgūšanas un reciklēšanas mērķrādītāji (attiecīgi 60 % un 55 %) līdzās konkrētu materiālu reciklēšanas mērķrādītājiem (60 % papīram un kartonam, 60 % stiklam, 50 % metālam, 22,5 % plastmasai un 15 % kokam).
Kopš 2005. gada ES kopējās iepakojuma reciklēšanas vidējais rādītājs ir pastāvīgi pieaudzis (līdz 65,8 % 2015. gadā). Tomēr no 2013. līdz 2015. gadam izlietotā iepakojuma daudzums visā ES bija palielinājies par 6 %, kas liecina, ka lielāks darbs ir jāveic atkritumu rašanās novēršanas jomā. Agrīnā brīdinājuma pētījumā tika uzsvērtas arī iepakojuma datu neatbilstības vairākās dalībvalstīs, norādot, ka, iespējams, ir paziņoti nepietiekami dati par tirgū laistā iepakojuma apjomiem.
Pārskatītajā Iepakojuma direktīvā ir izvirzīti vērienīgāki mērķrādītāji attiecībā uz iepakojuma kopējo reciklēšanu (65 % 2025. gadā un 70 % 2030. gadā), kā arī augstāki mērķrādītāji konkrētu materiālu reciklēšanai (piemēram, 55 % 2030. gadā plastmasai). Lai sasniegtu šos mērķus, visā ES būs jāpalielina centieni efektīvāk organizēt dalītas savākšanas sistēmas, lai iegūtu vairāk reciklējamu materiālu, tostarp ar uzlabotu RPA shēmu starpniecību.
Lielākā daļa dalībvalstu pašlaik izpilda kopējos reciklēšanas mērķrādītājus, tomēr Ungārija (kopš 2012. gada) un Malta (kopš 2013. gada) no šiem mērķrādītājiem ievērojami atpaliek . Vairākas dalībvalstis nav sasniegušas vienu vai vairākus mērķrādītājus, kas izvirzīti konkrētiem materiāliem — papīram un kartonam (Malta), kokam (Horvātija, Malta, Kipra, Somija), metālam (Horvātija, Malta) un stiklam (Grieķija, Malta, Kipra, Ungārija, Portugāle, Polija un Rumānija). Komisija ir sadarbojusies ar attiecīgajām dalībvalstīm un izstrādājusi mērķtiecīgus ieteikumus, atbilstības veicināšanas pasākumu un citu snieguma uzlabošanas pasākumu ietvaros.
7.Apglabāšana poligonā
Apglabāšana poligonā ir visnevēlamākā atkritumu apstrādes iespēja. Lai gan poligonos apglabāto sadzīves atkritumu apjomi ES kopumā ir pakāpeniski samazinājušies (no 2013. līdz 2016. gadam kritums par18 %), ES vidējais rādītājs attiecībā uz sadzīves atkritumu apglabāšanu poligonā 2016. gadā joprojām bija 24 %. Pastāv lielas atšķirības ES dalībvalstu starpā — 2016. gadā 10 dalībvalstīs poligonos joprojām tika apglabāti vairāk nekā 50 % no sadzīves atkritumiem, bet piecās dalībvalstīs šis rādītājs pārsniedza 70 %.
Saskaņā ar Atkritumu poligonu direktīvu dalībvalstīm bioloģiski noārdāmu sadzīves atkritumu apglabāšana poligonos bija jāsamazina tā, lai to maksimālais apjoms līdz 2006. gadam nepārsniegtu 75 %, līdz 2009. gadam — 50 % un līdz 2016. gadam — 35 %, salīdzinot ar 1995. gada līmeni. Pārskatītajā direktīvā ir paredzēts, ka dalībvalstīm līdz 2035. gadam sadzīves atkritumu apglabāšana poligonos jāsamazina līdz 10 % no šo atkritumu kopapjoma, un tajā ir ieviests aizliegums poligonos apglabāt dalīti savāktus atkritumus, ieskaitot bioloģiski noārdāmus atkritumus.
Attiecībā uz bioloģiski noārdāmu atkritumu samazināšanas mērķrādītāju sasniegšanu dalībvalstu iesniegto datu pilnīgums atšķiras. Saskaņā ar iesniegtajiem datiem 2015. gadā puse dalībvalstu jau bija sasniegušas 35 % mērķrādītāju, kas bija noteikts 2016. gadam. Horvātija nesasniedza savu 75 % mērķrādītāju, kas bija jāsasniedz 2013. gadā. Čehijas Republika, Grieķija, Kipra, Latvija un Slovākija nesasniedza 50 % mērķrādītāju, kas arī bija jāsasniedz 2013. gadā. Malta, kurā sadzīves atkritumu apglabāšanas rādītājs ir augsts, nav paziņojusi jaunākos datus. Komisija ir sadarbojusies ar attiecīgajām dalībvalstīm un izstrādājusi mērķtiecīgus ieteikumus, atbilstības veicināšanas pasākumu un citu snieguma uzlabošanas pasākumu ietvaros.
Eiropas Komisijas uzdevumā nesen veiktajā pētījumā tika konstatēts, ka 15 dalībvalstis nebija pilnībā izpildījušas direktīvā noteikto pienākumu attiecībā uz atkritumu apstrādi pirms apglabāšanas poligonā.
Neraugoties uz to, ka dalībvalstis ir ziņojušas par prasībām neatbilstošu poligonu slēgšanu, joprojām bažas rada vairāki objekti, kas neatbilst direktīvas prasībām.
8.Notekūdeņu dūņas
Notekūdeņu dūņu direktīvas mērķis ir kontrolēt notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā. Tajā ir noteiktas smago metālu koncentrācijas robežvērtības dūņās, kas paredzētas izmantošanai lauksaimniecībā un augsnes apstrādē.
Direktīva ir spēkā vairāk nekā 30 gadus, un tā ir pienācīgi īstenota visā ES. Visās dalībvalstīs ir noteiktas augsnē pieļaujamo smago metālu koncentrāciju robežvērtības, kas atbilst direktīvas prasībām vai ir pat daudz stingrākas.
9.Secinājumi
Pateicoties ES tiesību aktiem, atkritumu apsaimniekošana ir būtiski uzlabojusies. Tomēr, lai Eiropas Savienība varētu izmantot aprites ekonomikas sniegtos vidiskos un ekonomiskos ieguvumus, kā arī sekmīgi konkurēt pasaulē, kurā resursi kļūst arvien trūcīgāki, ļoti svarīgi ir šos tiesību aktus īstenot pilnā mērā.
Agrīnā brīdinājuma ziņojumi par sadzīves atkritumiem, kā arī šajā ziņojumā aprakstītie Komisijas atbilstības veicināšanas centieni liecina par pastāvīgu progresu dalībvalstīs, bet vienlaikus arī par nopietnām nepilnībām un problēmām, kas ir ātri jārisina.
Sekmīga attīstība ir iespējama tad, ja attiecīgās dalībvalstis steidzami rīkojas, lai īstenotu pasākumus, kas apzināti šajā ziņojumā un konkrētām valstīm adresētajos papildu ziņojumos. Efektīvāka dalītā savākšana, efektīvas RPA shēmas, ekonomiskie instrumenti, piemēram, nodokļu piemērošana atkritumu apglabāšanai poligonā un incinerācijai, kā arī uzlabota datu kvalitāte, — tie ir ļoti svarīgi faktori, lai tagad un turpmāk nodrošinātu atbilstību ES tiesību aktiem atkritumu jomā.
Pēc šā ziņojuma sagatavošanas Komisija organizēs aprites ekonomikai un atkritumu apsaimniekošanai veltītas augsta līmeņa vizītes dalībvalstīs, kuras varētu nesasniegt 2020. gadam izvirzītos sadzīves atkritumu apsaimniekošanas mērķrādītājus. Tālab Komisija sadarbosies ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp ar vietējo un reģionālo aktoru apvienībām.
Komisija arī turpmāk atvēlēs ievērojamus resursus dalībvalstu īstenošanas centienu atbalstam, tostarp nodrošinās tehnisko palīdzību (piemēram, gatavojot Vides politikas īstenošanas ziņojumu un organizējot paraugprakses apmaiņu) kā arī atvēlēs ES fondu līdzekļus. Tomēr valstu iestāžu pienākums ir stiprināt nepieciešamo politikas reformu procesu un aktīvāk darboties uz vietas.
