EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52018AE2925

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām (caurviju programma)” (COM(2018) 337 final)

EESC 2018/02925

OV C 110, 22.3.2019, p. 94–98 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

22.3.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/94


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām (caurviju programma)”

(COM(2018) 337 final)

(2019/C 110/18)

Ziņotājs:

Mindaugas MACIULEVIČIUS

Apspriešanās

Eiropas Parlaments, 2.7.2018.

Padome, 26.6.2018.

Juridiskais pamats

Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants

Biroja lēmums

19.9.2017.

 

 

Atbildīgā specializētā nodaļa

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

27.11.2018.

Pieņemts plenārsesijā

12.12.2018.

Plenārsesija Nr.

539

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

140/1/0

1.   Secinājumi un priekšlikumi

1.1.

Šī Eiropas Komisijas iniciatīva ir savlaicīga un vērtējama ļoti pozitīvi. Ierosinātā regula ievērojami veicinās lauksaimnieciskajā apūdeņošanā izmantojamu drošu papildu ūdens resursu attīstību, nodrošinot ūdeni, ko var apstrādāt, lai to varētu izmantot lauksaimniecībā un attiecīgos gadījumos tajā saglabātu vērtīgu saturu, proti, noderīgas barības vielas, kā arī atbilstošas un augsni bagātinošas organiskās vielas.

1.2.

Šāda nodrošinājuma pievienotā vērtība galvenokārt ļaus mazināt dzeramā ūdens resursu noslodzi un sekmēs arī publiskā un privātā sektora ieguldījumus šo papildu ūdens resursu radīšanā. Šī atsevišķā un īpašā lauksaimnieciskiem izmantojumiem paredzētā attīrīšanas un apgādes infrastruktūra papildinās jau pastāvošos avotus un apgādes infrastruktūru, ko atkarībā no attiecīgās dalībvalsts kā būtisku pakalpojumu pārvalda valsts, pašvaldības vai privātais sektors.

1.3.

EESK atzinīgi vērtē ierosināto regulu kā noderīgu papildinājumu, kas palīdzēs sasniegt Ūdens pamatdirektīvas mērķus un veicinās arī aprites ekonomikas paketes īstenošanu. Ierosinātā regula rosinās ilgtspējīgāk izmantot pastāvošos ūdens resursus un vairos patērētāju pārliecību par attiecīgo lauksaimniecības produktu nekaitīgumu.

1.4.

Pašlaik patērētāji nav informēti par atšķirīgajiem ūdens atkalizmantošanas standartiem, kas ir spēkā dalībvalstīs, un daudzi iedzīvotāji nezina, ka apūdeņošanā plaši izmanto pārgūtu ūdeni. Tā kā šajā regulā ir paredzēta konsekventa pieeja, kas balstās uz pārliecinošiem zinātniskiem ieteikumiem, to var uzskatīt par vienu no nepieciešamiem pārtikas nekaitīguma politikas pamatelementiem.

1.5.

Pretstatā iespaidam, ko rada regulas vispārējais nosaukums, priekšlikums pēc būtības ir šauri orientēts uz komunālo notekūdeņu atkalizmantošanu apūdeņošanas vajadzībām. Lai gan tas ir minēts regulas paskaidrojuma rakstā, šo orientāciju būtu ieteicams vairāk uzsvērt, lai kliedētu bažas par to, ka tiek ignorētas rūpniecisko un sadzīves notekūdeņu atkalizmantošanas iespējas.

1.6.

Iespējas izmantot ūdeni atkārtoti, lai uzpildītu ūdens nesējslāni, gan nav ierosinātās regulas priekšmets, taču par tām interese nav zudusi un būtu jāveic papildu tehniskā analīze, kuras mērķis ir atrisināt ietekmes ziņojumā minētās sarežģītās problēmas.

1.7.

Komiteja visnotaļ iesaka: lai panāktu šīs regulas maksimālo paredzēto ietekmi, visās dalībvalstīs ir jānodrošina efektīva ūdens resursu uzraudzība un aktīvas pārskatatbildības un izpildes kārtība. Īpaši svarīgi ir konsekventi centieni panākt to aizliegumu ievērošanu, kas attiecas uz nelikumīgu ūdens ieguvi.

1.8.

Dibinātu saimniecisku apsvērumu dēļ būs vērts veikt kapitālieguldījumus, kas vajadzīgi ūdens atkalizmantošanai nepieciešamās infrastruktūras izveidei, un šādas infrastruktūras būvniecību atbalstīs strukturālie fondi, galvenokārt Eiropas Lauksaimniecības un lauku attīstības fonds un Kohēzijas fonds.

1.9.

Kaut arī paredzams, ka ietekme uz konkurenci ar importu no trešām valstīm būs neitrāla, EESK aicina Komisiju nelaist garām šo iespēju izmantot standartu izstrādi ES līmenī, lai kopā ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi ieņemtu stingrāku nostāju debatēs par starptautisku ūdens atkalizmantošanas standartu noteikšanu ar mērķi panākt, ka imports no trešām valstīm arī atbilst prasībām. EESK regulāri ir iestājusies par starptautisko lauksaimniecības standartu konsekvenci, un ar šo regulu ir iespējams noteikt globālu ūdens atkalizmantošanas standartu (1).

2.   Ievads

2.1.

Sakarā ar klimata pārmaiņām un pieaugošu pieprasījumu daudzi ES reģioni jau saskaras ar ūdens resursu noslodzi (2), un ūdens trūkums un kvalitātes problēmas jau visu gadu ietekmē vienu trešdaļu ES teritorijas (3). Iepriekšējos atzinumos Komiteja ir uzsvērusi šīs bažas, mudinājusi vairāk līdzekļu ieguldīt notekūdeņu attīrīšanā atkalizmantošanai un norādījusi, ka ūdensapgādes cikla noslēgšana ir mērķis, kas vairs nešķiet nereāls (4). Liela ūdens resursu daļa tiek izmantota lauksaimnieciskajai apūdeņošanai, jo īpaši dienvidu dalībvalstīs, kur lauksaimniecības produkti dod ievērojamu ekonomisku pienesumu. Šīs regulas mērķis nav paplašināt platības, kas jau tiek apūdeņotas, bet izmantot pastāvošos ūdens resursus drošāk un efektīvāk.

2.2.

Saprotams, ka patērētāju uzticēšanās saglabāšana pārtikas piegādēm un regulatīvajai un pārbaudes sistēmai, kas garantē pārtikas nekaitīgumu, ir viena no Eiropas Savienības augstākajām prioritātēm. Šī regula palielinās noteiktību šajā jomā, kurā standarti dalībvalstu līmenī pašlaik ievērojami atšķiras. Potenciāli šī regula varētu par 4,9 miljardiem m3 gadā palielināt apūdeņošanai pieejamo ūdeni, kopumā par vairāk nekā 5 % samazinot ūdens resursu noslodzi. Tā garantēs pārgūta ūdens drošumu un nodrošinās cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības augstu līmeni.

2.3.

Var uzskatīt, ka šī regula stiprinās aprites ekonomiku, uzlabos ES pārtikas nodrošinājumu un pozitīvi ietekmēs sabiedrības veselību. Tā tieši pievēršas vajadzībai noteikt saskaņotas minimālās kvalitātes prasības attiecībā uz pārgūtu ūdeni, ko pārsvarā izmanto lauksaimniecībā. Plašāka publiska pārredzamība tiek nodrošināta, nosakot, ka tiešsaistē jābūt pieejamai pietiekamai un atjauninātai informācijai par ūdens atkalizmantošanu. Ierosinātā regula sekmē arī ES virzību uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem un it īpaši sesto mērķi, kas attiecas uz tīru ūdeni un sanitāriju. Tā papildina Komisijas priekšlikumu par jaunu kopējo lauksaimniecības politiku, veicinot ūdens resursu labāku apsaimniekošanu lauksaimniecībā un nodrošinot lauksaimniekiem piekļuvi ilgtspējīgākai ūdensapgādei.

2.4.

Jāatzīmē, ka šī regula ir ierosināta kā daļa no caurviju programmas un ilgtermiņa mērķis ir izvērtēt citas ūdens atkalizmantošanas jomas. Tomēr šī konkrētā regula ir ļoti šauri orientēta un attiecas gandrīz vienīgi uz jau attīrītu komunālo notekūdeņu apstrādi, lai tos būtu iespējams izmantot dažādos lauksaimnieciskās apūdeņošanas veidos. Šis priekšlikums nav piemērojams sadzīves un rūpniecisko notekūdeņu atkalizmantošanai, kas zināmā mērā jau ir aptverta, piemēram, ar direktīvu par komunālo notekūdeņu attīrīšanu, kura pašlaik tiek pārskatīta (5).

3.   Komisijas priekšlikuma kopsavilkums

3.1.

Ierosinātā regula ir daļa no integrētas ūdens resursu apsaimniekošanas pieejas, kuras mērķis ir risināt nopietno un visā ES pieaugošo ūdens resursu noslodzes problēmu. Līdztekus ūdens taupīšanas un ūdens efektīvas izmantošanas pasākumiem attīrīts ūdens no komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijām var veicināt ūdens resursu noslodzes mazināšanu, nodrošinot uzticamu ūdensapgādes alternatīvu.

3.2.

Ūdens atkalizmantošana parasti ietekmē vidi mazāk nekā citas ūdensapgādes alternatīvas un var sniegt daudzus ekoloģiskus, ekonomiskus un sociālus ieguvumus. Regulā galvenā uzmanība ir pievērsta ūdens atkalizmantošanai lauksaimnieciskajā apūdeņošanā, kur pašlaik tiek patērēta aptuveni viena ceturtdaļa no visa ES iegūtā saldūdens.

3.3.

Regula būs tieši piemērojama uzņēmējiem (tāpat kā dalībvalstīm), potenciāli stimulējot vides tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu. Priekšlikumā ir noteiktas minimālās prasības pārgūta ūdens kvalitātei un monitoringam, paredzēti būtiskākie riska pārvaldības uzdevumi un piedāvāta saskaņota pieeja ūdens atkalizmantošanai apūdeņošanā visā ES. Konkrēti, priekšlikums paredz:

3.3.1.

Minimālās prasības pārgūta ūdens kvalitātei un monitoringam, aptverot mikrobioloģiskos elementus (piemēram, E. coli baktēriju līmeni) un monitoringa prasības parastajam (rutīnas) un validācijas monitoringam. Tās garantēs, ka pārgūts ūdens, kas iegūts saskaņā ar ierosināto regulu, ir drošs apūdeņošanai.

3.3.2.

Būtiskākos riska pārvaldības uzdevumus, kas līdztekus minimālajām prasībām sniedz papildu aizsardzību, t. i., ļauj identificēt visus papildu apdraudējumus, kuri jānovērš, lai ūdens atkalizmantošana būtu droša. Minētie uzdevumi pirmām kārtām attiecas uz pārgūšanas staciju operatoriem, kas izstrādā ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānu, kurš vajadzīgi, lai kompetentā iestāde izsniegtu atļauju, ko pārskata vismaz reizi piecos gados.

3.3.3.

Lielāku pārredzamību. Jauni pārredzamības noteikumi paredz, ka iedzīvotājiem tiešsaistē lietotājiem ērtā veidā jābūt pieejamai informācijai par ūdens atkalizmantošanas praksi viņu dalībvalstīs. Būs jāpieņem īstenošanas akts, lai izstrādātu detalizētus noteikumus attiecībā uz sniedzamās informācijas formātu un izklāstu.

3.4.

Paredzēts, ka dalībvalstis izveidos datu kopas ar informāciju par ūdens atkalizmantošanu, šajā nolūkā saņemot atbalstu no Eiropas Vides aģentūras, kas regulāri sniegs pārskatus par regulas īstenošanu Eiropas Savienības līmenī. Pirmā izvērtēšana ir paredzēta sešus gadus pēc regulas stāšanās spēkā.

3.5.

Jāatzīmē, ka ierosinātā regula neliek dalībvalstīm veikt notekūdeņu attīrīšanu apūdeņošanas vajadzībām. Tās galvenais mērķis ir radīt plašajam ieinteresēto personu lokam (ūdensapgādes iestādēm, lauksaimniekiem, investoriem un patērētājiem) pārliecību, ka, nodrošinot ūdeni apūdeņošanas vajadzībām, konsekventi ir piemēroti visaugstākie drošuma standarti. Tas būs ievērojams progress salīdzinājumā ar pašreizējo praksi.

3.6.

Ietekmes novērtējumā un atbalsta pētījumos sīki analizēti tehniskie aspekti, it īpaši konstatēšana (mērījumi), drošības standarti un robežvērtības.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.

Komiteja atzinīgi vērtē šo regulu, jo tā sniedz ieguldījumu klimata pārmaiņu radītā spiediena mazināšanā un ir noderīgs papildinājums, kas palīdzēs īstenot Ūdens pamatdirektīvu un pozitīvi ietekmēs aprites ekonomikas attīstību kopumā. Komiteja atzinīgi vērtē pozitīvos piemērus par ūdens plašu atkalizmantošanu kopā ar lauksaimniecisko ražošanu, it īpaši Kiprā un Izraēlā, kur pašlaik atkārtoti tiek izmantoti gandrīz 90 % attīrīto notekūdeņu. Komiteja pauž šaubas par to, vai regulā par ūdens atkalizmantošanu nevajadzēja iekļaut jautājumu par siltuma atgūšanu no ūdens pirms to nogādā uz attīrīšanas iekārtām. Šādu iekārtu uzstādīšanu vajadzētu paredzēt savrupmājās, daudzģimeņu mājās, baseinos, kā arī viesnīcās.

4.2.

Ierosinātajā regulā ir atzīta ūdens taupīšanas un efektīvas izmantošanas pasākumu prioritāte ūdens resursu apsaimniekošanas hierarhijā. Brīvprātīgas atkalizmantošanas iespēja tiks izvēlēta tikai tad, ja tā būs atbilstoša, droša un izmaksu ziņā lietderīga. Ūdens atkalizmantošanai apūdeņošanā ir vērā ņemamas iespējas, it īpaši dažās ES dienvidu dalībvalstīs, kurās ūdens atkalizmantošanas līmenis nav īpaši augsts, piemēram, Itālijā un Grieķijā, kur tas ir tikai 5 %, un Spānijā, kur tas sasniedz 12 %. Ar gandarījumu jāsecina, ka ūdens atkalizmantošana pastāvīgi pieaug.

4.3.

Komiteja norāda, ka regulas mērķis ir izveidot vienotu pieeju attiecībā uz atkalizmantošanai paredzētā ūdens kvalitātes standartiem. Pašlaik šādas pieejas nav. Patērētāji parasti nav informēti par to, ka apūdeņošanai atkalizmantojamā ūdens kvalitāte dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga. Vienots minimālais standarts palielinās vēlmi izmantot jaunās iespējas un veicinās ieguldījumus, kā arī sniegs patērētājiem lielāku drošību veselības aizsardzības jautājumos.

4.4.

Komiteja arī norāda, ka bažas par patogēniem, jaunas problēmas radošiem piesārņotājiem, dezinfekcijas blakusproduktiem un antibiotiku rezistenci tagad ir ņemtas vērā (2. pielikumā), pamatojoties uz Kopīgā pētniecības centra tehnisko ziņojumu “Zinātne politikai”, kurā ir sīki analizēta ar ūdens atkalizmantošanu lauksaimnieciskajā apūdeņošanā saistīto veselības un vidisko risku pārvaldība (6). Tam būtu jānodrošina, ka atsevišķu projektu līmenī tiek aizsargāta augsne, gruntsūdeņi, dzeramais ūdens un pārtikas produkti.

4.5.

Daudzos gadījumos tradicionālie ūdens resursi kopumā tiek pārāk zemu novērtēti un neatspoguļo vides un resursu izmaksas. Joprojām pastāv arī ievērojama nelikumīga ieguve no upēm un privātiem urbumiem. Lai panāktu šīs regulas maksimālo paredzēto ietekmi, visās dalībvalstīs ir jānodrošina efektīva ūdens resursu uzraudzība un aktīvas pārskatatbildības un izpildes kārtība.

4.6.

Ar ierosināto regulu tiek izveidota noteikta atļauju piešķiršanas procedūra ūdens atkalizmantošanas projektiem. Tai būtu jāpalīdz skaidri sadalīt pienākumus starp dažādiem ūdensapgādes cikla dalībniekiem attiecībā uz ūdens atkalizmantošanu.

4.7.

Komiteja augstu vērtē iespēju, ko piedāvā regula, iesakot ūdens atkalizmantošanai paredzētās attīrīšanas stacijas pielāgot vai projektēt tā, lai veicinātu fertigāciju. Tā nozīmē, ka, pienācīgu uzmanību veltot drošības aspektiem, apstrādātajā ūdenī tiek saglabāti šķīstošie mēslošanas līdzekļi, piemēram, slāpeklis un fosfors, un augsni labvēlīgi ietekmējoša un bagātinoša organiskā viela, kas sadzīves un rūpnieciskās izmantošanas laikā ir iekļuvusi ūdensapgādes ciklā. Tomēr šīs papildu priekšrocības nav tiks svarīgas kā galvenais ieguvumus, proti, jauni ūdens resursi, kurus nodrošina ūdens atkalizmantošana.

5.   Īpašas piezīmes

5.1.

Jāievēro, ka termins “ūdens atkalizmantošana” attiecas uz tāda ūdens izmantošanu, ko iegūst no (galvenokārt komunālajiem) notekūdeņiem un kas pēc attīrīšanas sasniedz kvalitāti, kura ir atbilstoša paredzētajam izmantošanas veidam.

5.2.

Šīs regulas uzmanības centrā ir galvenokārt no komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijām iegūta atkalizmantošanai paredzēta ūdens kvalitātes un nekaitīguma nodrošināšana. Tajā nav aplūkots dzeramā ūdens regulējums un tieši ūdens efektīvas izmantošanas pasākumi. Tomēr Komiteja norāda, ka notekūdeņu efektīvai attīrīšanai un atkalizmantošanai ir ievērojama labvēlīga ietekme uz vidi salīdzinājumā ar citām iespējām. Piemēram, zaudējumi, ko Itālijas lauksaimniecības nozarei 2017. gadā nodarīja sausums, tiek lēsti 2 miljardu euro apmērā. Ļoti nelabvēlīgie laikapstākļi, kas daudzās dalībvalstīs bija vērojami 2018. gada vasarā, radīs vēl lielākus zaudējumus visā Eiropas Savienībā. Ūdens atkalizmantošana varētu apmierināt aptuveni 47 % no visa apūdeņošanas pieprasījuma Itālijā, bet pašlaik šī iespēja tiek izmantota ļoti ierobežotā apjomā.

5.3.

Lai gan pārgūta ūdens izmantošanas potenciāls lauksaimnieciskajā apūdeņošanā pārsvarā ir dienvidu dalībvalstīs, tehniskais un darbības stimuls, ko radīs šī regula, nākotnē būs ieguvums visā Eiropas Savienībā.

5.4.

Pārtikas nekaitīguma standartus kopumā nosaka ES, atsaucoties uz Vispārīgo pārtikas aprites tiesību aktu regulu, bet par to nodrošināšanu attiecīgi ir atbildīgas dalībvalstis. Ierosinātā regula nodrošinās, ka gadījumos, kad ūdens tiek atkārtoti izmantots pārtikas kultūraugu apūdeņošanai, patērētāju drošība ir augstākā prioritāte. Uz lauksaimniecības produktu importu no trešām valstīm attiecas prasība ievērot ES tiesību aktus par pārtikas nekaitīgumu, lai gan pašlaik nav īpašu prasību attiecībā uz apūdeņošanas praksi trešās valstīs. Tiek apgalvots, ka vienoti ES standarti varētu būt paraugs trešām valstīm un it īpaši mūsu divpusējiem tirdzniecības partneriem, lai gan par to būs jārisina sarunas starptautiskā līmenī. Apūdeņošanai visā pasaulē jau tagad tiek ievērojamā mērā izmantoti gan neattīrīti, gan attīrīti notekūdeņi, tostarp daudzās valstīs, no kurām ES importē lauksaimniecības produktus.

Briselē, 2018. gada 12. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Luca JAHIER


(1)  EESK atzinums par tematu “Lauksaimniecība tirdzniecības sarunās”, 4.3. punkts (OV C 173, 31.5.2017., 20. lpp.).

(2)  Ūdens resursu noslodze rodas, ja pieprasījums pēc ūdens noteiktā laikposmā pārsniedz pieejamo daudzumu vai ja zema kvalitāte ierobežo ūdens izmantošanu.

(3)  COM(2012) 672 final.

(4)  EESK atzinums “Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns” (OV C 327, 12.11.2013., 93. lpp.).

(5)  Padomes 1991. gada 21. maija Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (OV L 135, 30.5.1991., 40. lpp.).

(6)  JRC publikācija: Towards a legal instrument on water reuse at EU level.


Top