EIROPAS KOMISIJA

Strasbūrā, 5.7.2016

COM(2016) 450 final

2016/0208(COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA,

ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un Direktīvu 2009/101/EK

(Dokuments attiecas uz EEZ)

{SWD(2016) 223 final}
{SWD(2016) 224 final}

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

•Priekšlikuma pamatojums un mērķi

•Saskanība ar spēkā esošajiem noteikumiem politikas jomā

•Saskanība ar citām ES politikas jomām

–krimināllikuma regulējumu attiecībā uz noziegumiem, kas saistīti ar teroristu grupām, un jo īpaši kriminālatbildību par terorisma finansēšanu, kas iekļauts priekšlikumā Direktīvai par terorisma apkarošanu 10 , kā arī Eiropas Savienības uzņemtās saistības, parakstot Eiropas Padomes konvencijas par terorisma novēršanu papildu protokolu;

–vienoto maksājumu tirgu, ar ko izveido drošākus un inovatīvākus maksājumu pakalpojumus visā ES teritorijā, jo īpaši noteikumus, kas iekļauti Direktīvā (ES) 2015/2366 11 un Regulā 2015/751 12 ;

–tiesisko regulējumu, ar ko izveido finanšu kontu klientu uzticamības pārbaudi, kas ļauj automātiski apmainīties ar finanšu konta informāciju nodokļu jautājumos (īstenojot globālo standartu), kā to paredz Direktīva 2011/16/ES, ko groza Direktīva 2014/107/ES 13 ;

–regulējumu efektīviem publiskajiem un privātajiem tiešsaistes pakalpojumiem, elektroniskām darījumdarbībām un elektroniskajai komercijai Savienībā, kā to nosaka Regula (ES) Nr. 910/2014 14 ;

–reformētu datu aizsardzības shēmu, kas izriet no Regulas (ES) 2016/679 15 un Direktīvas (ES) 2016/680 16 , un saskan ar attiecīgo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru;

–digitālo vienoto tirgu, kā aprakstīts Komisijas paziņojumā “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” 17 un specifiskiem noteikumiem par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai, kas aprakstīti Regulā (ES) Nr. 910/2014 (“eIDAS regula”) 18 ;

–patērētāju aizsardzību un finansiālo iekļaušanu;

–Eiropas Komisijas mērķiem, kas norādīti tās paziņojumā par turpmākiem pasākumiem pārskatāmības uzlabošanā un cīņā pret nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļiem 19 .

2.JURIDISKAIS PAMATS, SUBSIDIARITĀTE UN PROPORCIONALITĀTE

•Juridiskais pamats

•Subsidiaritāte

Turklāt, efektīva AML/CFT regulējuma trūkumu vienā dalībvalstī noziedznieki var izmantot savos nolūkos un tas var ietekmēt kādu citu dalībvalsti. Tādēļ ir svarīgi, lai pastāvētu saskaņots regulējums Eiropas Savienības līmenī, citādi lielas “nelegālas” naudas plūsmas un terorisma finansēšana var iedragāt finanšu nozares stabilitāti un reputāciju.

Skaidri izteikti noteikumi, kas prasa pārskatāmības uzlabošanu no visdažādākajiem tirgus dalībniekiem, tostarp uzņēmumiem un uzņēmējdarbību veicošiem trastiem, novērš ne tikai teorētiskas atšķirības iekšējā tirgus darbībā. Iekšējā tirgus darbības traucējumu risks ir konkrēts: visas dalībvalstis var tieši ietekmēt noziedznieku un to līdzdalībnieku nepieredzētā mērogā un pieaugošas pūles noslēpt noziedzīgi iegūtu ieņēmumu izcelsmi vai novirzīt likumīgu vai nelikumīgu naudu teroristu mērķiem.

•Samērīgums

•Instrumenta izvēle

3.APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

•Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

–dalībvalstīm un valsts iestāžu pārstāvjiem;

–Eiropas Parlamenta pārstāvjiem;

–maksājumu pakalpojumu sektora pārstāvjiem (karšu shēmām, priekšapmaksas karšu izsniedzējiem, pārstāvju asociācijām);

–attiecīgiem virtuālo valūtu tirgus dalībniekiem: apmaiņas platformām, maku pakalpojumu sniedzējiem, virtuālās valūtās ieinteresēto personu pārstāvju grupām;

–ieinteresētām personām banku un finanšu sektorā;

–Finanšu izlūkošanas vienībām (ES FIU platformu);

–Eiropolu;

–patērētāju organizācijām;

–Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāju.

•Ietekmes novērtējums

Ietekmes novērtējums balstīts uz atbilstošiem ziņojumiem, ko izsniegusi Savienība un starptautiskās organizācijas, piemēram, Eiropas Banku iestāde (EBA), Eiropas Centrālā banka (ECB), Eiropols, Starptautisko norēķinu banka (SNB) un FATF. Tas balstās arī uz starptautisko masu mēdijiem publiskotajiem datiem.

Tajā tiek strādāts pie šādiem jautājumiem.

(1)Aizdomīgi darījumi ar augsta riska trešo valstu dalību netiek efektīvi kontrolēti, jo klientu uzticamības pārbaudes prasības ir neskaidras un nekoordinētas;

(2)Aizdomīgi darījumi ar virtuālām valūtām nepietiekami kontrolē valdības, kuras nespēj saistīt darījumus ar identificētām personām;

(3)Pašreizējie pasākumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku samazināšanai, kas saistīti ar anonīmiem priekšapmaksas instrumentiem, nav pietiekami;

(4)FIU saskaras ar ierobežojumiem, kas saistīti ar savlaicīgu piekļuvi informācijai – vai apmaiņu ar informāciju, kas pieder atbildīgiem subjektiem;

(5)FIU nav piekļuves informācijai par banku un maksājumu kontu turētājiem, vai šāda piekļuve tiek aizkavēta.

Tika izvērtēti ar tiesību aktiem nesaistītie viedokļi identificēto problēmu atrisināšanai. Komisija varētu (i) formulēt “labāko praksi”, kā pārvarēt šķēršļus, kas identificēti apzināšanas uzdevumā, ko pašlaik veic FIU platformā; (ii) formulēt rekomendācijas dalībvalstīm (uz “izpildi vai paskaidro” pamata), lai samazinātu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riskus, kas identificēti pašlaik notiekošā pārnacionālā riska novērtējuma laikā; un (iii) padziļināt iesaistīšanos starptautiskajos forumos, kuros apspriež terorisma finansēšanas apkarošanu, lai stiprinātu sadarbību un apmaiņu ar informāciju šajā stratēģiskajā jomā.

Nepieciešamība formulēt specifiskus regulējuma noteikumus tika saglabāta kā svarīgs un visatbilstīgākais variants.

Trīs regulējuma varianti tika izpētīti saistībā ar ES politikas efektivitātes uzlabošanu augsta riska trešajām valstīm. Izvēlētais variants paredz 4AMLD modifikāciju, sniedzot padziļinātu klientu uzticamības pārbaudes pasākumu preskriptīvu sarakstu, kas jāpiemēro atbildīgiem subjektiem, kā arī pretpasākumu ilustratīvo sarakstu, ko varētu piemērot, strādājot ar Komisijas norādītām augsta riska trešajām valstīm.

Seši regulējuma varianti tika izpētīti saistībā ar aizdomīgu darījumu ar virtuālām valūtām atklāšanu. Izvēlētais variants paredz vairāku līdzekļu apvienošanu, proti (i) virtuālo valūtu apmaiņas platformu un (ii) depozitāro maku pakalpojumu sniedzēju nodrošināšanu šīs Direktīvas ietvaros, tajā pašā laikā (iii) nodrošinot vairāk laika variantu apsvēršanai par virtuālās valūtas lietotāju brīvprātīgas pašidentifikācijas sistēmu.

Pieci regulējuma varianti tika izpētīti saistībā ar anonīmu priekšapmaksas līdzekļu ļaunprātīgas izmantošanas samazināšanu. Šeit izvēlētais variants paredz vairāku līdzekļu apvienošanu, proti (i) anonimitātes novēršanu papildināmo un nepapildināmo priekšapmaksas karšu tiešsaistes izmantošanā, un (ii) esošā € 250 sliekšņa samazināšanu anonīmām priekšapmaksas kartēm līdz €150, izmantojot klātienē.

Divi regulējuma varianti tika izpētīti, lai uzlabotu FIU piekļuvi informācijai – vai apmaiņu ar informāciju, kas pieder atbildīgiem subjektiem. Izvēlētais variants ir vēl vairāk precizēt FIU juridiskos pienākumus, līdzsvarojot 4AMLD tekstu ar pēdējiem starptautiskajiem standartiem par pilnvarām, kurām jābūt FIU, kad tās pieprasa papildinformāciju no atbildīgiem subjektiem.

Trīs regulējuma varianti tika izpētīti, lai nodrošinātu FIU (un potenciāli citām kompetentām iestādēm, kas darbojas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā) efektīvu mehānismu, kas sniegs savlaicīgu piekļuvi informācijai par banku un maksājumu kontu turētāju identitāti. Izvēlētais variants ir izveidot automatizētu centrālu mehānismu – piemēram, centrālu reģistru vai elektronisko datu izguves sistēmu – dalībvalstu līmenī, ļaujot ātri identificēt kontu turētājus. Šis mehānisms būtu tieši pieejams valsts FIU un potenciāli citām kompetentām iestādēm, kas darbojas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā.

Ietekmes novērtējuma otrā daļa tika speciāli izstrādāta, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar pārskatāmības trūkumu un pasākumiem, kas sniegs piekļuvi informācijai par faktisko īpašnieku.

Pirmā problēma ir esošo klientu esošo faktisko īpašnieku nesistemātiska kontrole, piemēram trastos, citos juridiskos veidojumos un juridiskās personās, piemēram, fondos. Tas ļauj apiet esošos ES pārskatāmības standartus, kas iekļauti Direktīvā 2011/16/ES par administratīvu sadarbību, un sniedz iespēju slēpt nelikumīgu naudu un pieprasa jaunu noteikumu izstrādi Savienības līmenī.

Otrā problēma ir juridisku personu faktisko īpašnieku reģistru publicitāte un pārskatāmība. 4AMLD jau nosaka pienākumus attiecībā uz juridisku personu un juridisku veidojumu faktisko īpašnieku identifikāciju, šīs informācijas glabāšanu un piekļuvi tai dažādos līmeņos. Lai labāk reģistrētu šādu informāciju un uzlabotu piekļuvi tai, ietekmes novērtējuma tika analizēti varianti, sākot ar (i) pašreizējās sistēmas uzturēšanu un beidzot ar (ii) neobligātas sistēmas 4AMLD ietvaros padarīšanu par obligātu un (iii) publiskas piekļuves nodrošināšanu informācijai. Izvēlētais variants ir visatbilstīgākais izmaksu, ietekmes un likumīguma ziņā, jo pieprasa, lai dalībvalstis atklāj, izmantojot reģistru, informāciju par faktiskajiem īpašniekiem uzņēmumiem, trastiem, kas veic uzņēmējdarbību, un līdzīgiem juridiskiem veidojumiem, saglabājot nepieciešamību demonstrēt likumīgu interesi par piekļuvi šai informācijai attiecībā uz trastiem un citiem juridiskiem veidojumiem, kas neveic uzņēmējdarbību.

Turklāt, ietekmes novērtējumā izskatīta nepieciešamība izveidot saskaņotu, vienotu shēmu informācijas par faktiskajiem īpašniekiem reģistrēšanai attiecībā uz visiem trastiem, kas izveidoti Eiropas Savienībā. Tādējādi, sākot ar pašreizējās situācijas un praksē sastopamo problēmu 4AMLD izveidotās reģistrācijas sistēmas detalizētu analīzi, tika analizēti vairāki varianti: i) esošās sistēmas uzturēšana; ii) reģistrācija regulējošo tiesību aktu jurisdikcijā un (iii) reģistrācija administrācijas jurisdikcijā. Variants iii) tika saglabāts kā vislabvēlīgākais un visskaidrākais, un norādīti atbalstošie argumenti: vismazāk apgrūtinošs dalībvalstīm, visvieglāk piemērojams.

•Pamattiesības

4.IETEKME UZ BUDŽETU

5.CITI JAUTĀJUMI

•Skaidrojošie dokumenti

•Konkrētu priekšlikuma noteikumu sīks skaidrojums

Ne visās dalībvalstīs ir ieviesti mehānismi, kas ļauj to FIU savlaicīgi piekļūt informācijai par banku un maksājumu kontu turētāju identitāti, dažām FIU traucē noziedznieku un terorisma finansēšanas plūsmu atklāšanā valsts līmenī. Turklāt, attiecīgie FIU arī nespēj apmainīties ar šādu informāciju ar saviem partneriem no ES un ārpus ES, kas apgrūtina pārrobežu preventīvo darbību.

4AMLD 30. un 31. pants nosaka informācijas par uzņēmumu, trastu un citu veidu juridisko veidojumu galīgo(-ajiem) faktisko(-ajiem) īpašnieku(-iem) savākšanas un uzglabāšanas noteikumus, kā arī noteikumus attiecībā uz piekļuvi šai informācijai. Pašlaik šīm personām obligāti jāuztur precīza informācija par saviem faktiskajiem īpašniekiem.

4AMLD nosaka strukturētu piekļuvi attiecībā uz juridiskām personām, atšķirot uzņēmumus, trastus un līdzīgus juridiskus veidojumus. Šis priekšlikums šo struktūru saglabā.

- Korporatīvas vienības un citas juridiskas vienības

Saskaņā ar 4AMLD 30. pantu, informācijai par faktisko īpašnieku var piekļūt jebkura persona vai organizācija, kas pierāda, ka tai ir likumīgas intereses. Praktiski, sarežģīta īpašumtiesību struktūra tika izmantota, lai slēptu saikni ar noziedzīgām darbībām, nodokļu saistībām, politiski nozīmīgo personu iesaistīšanos un fiziskām personām vai jurisdikcijām, kuras ir sankciju objekts. Tajā pašā laikā, dažādas pieejas pārskatāmībai attiecībā uz galīgiem faktiskajiem īpašniekiem arī rada problēmas un sajukumu uzņēmumiem, kuriem jāiegulda ievērojami resursi savās sistēmās un kontrolēs, kaut gan investoriem, akcionāriem un citām ieinteresētām personām jāpaļaujas uz publiski pieejamo un nekavējoties pieejamo informāciju par norādīto uzņēmumu kontroli un īpašniekiem.

Regulējamām firmām uzņēmumu faktisko īpašnieku noskaidrošana ir finanšu noziegumu riska mazināšanas un novēršanas stratēģiju pamats. Turklāt, ES regulējumā šis aspekts ir kodols saiknē starp preventīvo režīmu 4AMLD un uzņēmumu tiesībām, proti, Direktīvu 2009/101/EK, kas ir Savienības tiesību akts, kas nosaka noteikumus par uzņēmumu dokumentu atklāšanu. Šis priekšlikums risina šo problēmu, grozot šo Direktīvu, lai dalībvalstīm būt pienākums nodrošināt obligātu atklāšanu (publisku piekļuvi) ierobežotai informācijas kopai par tādu firmu un juridisku personu faktiskajiem īpašniekiem, kas gūst peļņu saskaņā ar LESD 54. pantā noteikto. Labai korporatīvās vadības infrastruktūrai jāapvieno pārskatāmība, atbildība un integritāte, un tā iekļauj faktisko īpašnieku zināšanu.

Prasība piešķirt publisku piekļuvi informācijai par faktiskajiem īpašniekiem ir labi pamatota, jo nodrošinās papildus garantijas trešajām personām, kas vēlas ar šādiem uzņēmumiem sadarboties. Mazākuma investoru aizsardzība un ieinteresēto personu, piemēram, trešo personu, kas vēlas sadarboties ar personu vai struktūru, aizsardzība, pieprasa piekļuvi uzticamai informācijai par īpašniekiem, tostarp kontrolējošo īpašnieku identitāti un uzņēmumu un trastu kontroles struktūrām.

Publiska piekļuve ļauj pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp preses vai pilsoniskās sabiedrības organizācijām, labāk pārbaudīt informāciju, un veicina uzticēšanos saglabāšanu uzņēmumu darījumu un finanšu sistēmu integritātei. Tas var veicināt cīņu ar juridisku personu un juridisku veidojumu ļaunprātīgu izmantošanu, palīdzot investoriem un ietekmējot reputāciju, ņemot vērā, ka ikviens, kas veiks ar tiem darījumus, zinās, kas ir to faktiskais(-ie) īpašnieks(-i). Tas arī atvieglo savlaicīgu un efektīvu informācijas pieejamību finanšu iestādēm, kā arī trešo valstu iestādēm, kas iesaistītas cīņā ar šiem noziegumiem.

– Trasti un citi juridiski veidojumi

4AMLD sniedz kompetentām iestādēm un FIU savlaicīgu piekļuvi informācijai par trastu un citu juridisku veidojumu faktiskajiem īpašniekiem. Atbildīgie subjekti var piekļūt šai informācijai klienta uzticamības pārbaudes ietvaros. Informācija par faktiskajiem īpašniekiem attiecas uz plašu juridisku veidojumu klāstu: tiešiem trastiem, kas raksturīgi vispārējām tiesībām, kā arī līdzīgām vienībām, piemēram, Treuhand, fiducie vai fideicomiso, un visiem pielīdzināmiem juridiskiem veidojumiem, piemēram, fondiem. Turklāt, pašreizējie noteikumi pieprasa, lai gadījumos, kad trastam darbības rezultātā rodas nodokļu sekas, dalībvalstī būtu izveidots reģistrs, kas satur informāciju par faktiskajiem īpašniekiem.

Daudzi no šiem trastiem un līdzīgiem juridiskiem veidojumiem veic komerciālo vai uzņēmējdarbībai līdzīgo darbību peļņas gūšanas nolūkā, tāpat kā parastie uzņēmumi. Tādēļ, attiecībā uz šo trastu veidu paliek spēkā tādi paši argumenti par publiskas piekļuves nodrošināšanu informācijai par faktiskajiem īpašniekiem. Savienības līmenī pastāvošajam režīmam attiecībā uz piekļuvi informācijai jābūt saskanīgam un jānodrošina publiska piekļuve informācijai par šai kategorijas piederošo juridisko personu faktiskajiem īpašniekiem.

Tajā pašā laikā, trasti un līdzīgie juridiskie veidojumi var tikt izveidoti citos nolūkos: noteikumu izveide attiecībā uz ģimenes mantas izmantošanu un saglabāšanu, labdarības mērķiem vai citos sabiedrībai izdevīgos nolūkos. Šādiem trastiem un līdzīgiem juridiskiem veidojumiem, kuri negūst labumu no uzņēmējdarbības, piemērojams atšķirīgs konfidencialitātes režīms. Pamatinformāciju par šādu veidojumu faktiskajiem īpašniekiem sniedz tikai personām un organizācijām, kuras pierāda savu likumīgo interesi. Apsvērumos tiek precizēti arī likumīgas intereses pierādīšanas kritēriji.

Ierosinātā pieeja ņem vērā trastu un līdzīgu juridisko veidojumu īpašo raksturu. Šādi, neatkarīgi no klasifikācijas valsts tiesību aktos, atšķir trastus, kas sastāv no jebkura īpašuma, kas pieder personai, kas veic uzņēmējdarbību, kas paredz vai ietver trastu pārvaldīšanu, vai ja tas notiek šādas personas vārdā, un kas rīkojas kā pilnvarotā persona šajā uzņēmējdarbībā, ko veic peļņas gūšanas nolūkos, no vienas puses, un, citus trastus, no otras puses.

Papildu elementi

i) Reģistrētas korporatīvās struktūras

Saskaņā ar 4AMLD 3. panta 6. punkta a) apakšpunktu kritērijs korporatīvo vienību faktisko īpašnieku noteikšanai ir šāds slieksnis: 25 % akciju turējums plus viena akcija vai vairāk nekā 25 % īpašumtiesību daļa klientā. Komisija ierosina samazināt 4AMLD norādīto slieksni līdz 10 % attiecībā uz noteiktiem ierobežotiem vienību veidiem, kas rada īpašu risku tikt izmantotiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā un nodokļu nemaksāšanā.

Starpniekuzņēmumiem, kuri neveic saimniecisko darbību un kuru mērķis ir attālināt faktiskos īpašniekus no to aktīviem, 25 % slieksni ir diezgan viegli apiet. Mazāka sliekšņa noteikšana gadījumiem, kad pastāv konkrēts risks, ierobežos vienību skaitu, par kurām atbildīgiem subjektiem jāvāc papildinformācija, ar tādām vienībām, kuru izmantošanas risks nelikumīgiem mērķiem ir augsts. Attiecīgi, tas ļaus labāk noteikt faktisko(-s) īpašnieku(-s), īpaši koncentrējoties uz vienībām, kas darbojas kā starpnieki, nerada savus ieņēmumus, bet lielākoties novirza ieņēmumus no citiem avotiem (Direktīvā 2011/16/ES definētas kā Pasīvas nefinanšu vienības).

iii) Trastu uzraudzības un registrācijas vieta

Saskaņā ar 4AMLD 31. pantu dalībvalstīm jāprasa, lai trasti, ko “pārvalda saskaņā ar to tiesību aktiem”, iegūtu un uzturētu adekvātu, pareizu un atjauninātu informāciju, jo īpaši par pilnvarotām personām. Šīs pants arī prasa, lai dalībvalstis ievieš valsts līmenī centralizētos reģistrus ar informāciju par trastu, kuru “darbības rezultātā rodas nodokļu sekas”, faktiskajiem īpašniekiem.

Komisija ierosina precizēt, ka šis pienākums tiek uzlikts dalībvalstij, kurā trasts tiek administrēts.

Pašlaik pastāvošie kritēriji attiecībā uz “jurisdikciju” un “nodokļu seku radīšanu” netiek konsekventi izprasti un tie jāprecizē. It īpaši, pamatojoties uz pašreizējo 31. panta tekstu var uzskatīt, ka kamēr dalībvalsts neatzīst trastus savās tiesībās, šai dalībvalstij nav pienākums uzraudzīt un reģistrēt trastus, kuri tiek administrēti tās teritorijā. Tādā veidā rodas risks, ka reģistrācijā būs nepilnības, un tas nesaskan ar Direktīvas pārskatāmības prasību mērķiem. Turklāt, reģistrācijas prasību ierobežošana ar trastiem, kuru darbības rezultātā rodas nodokļu sekas, nav pilnībā saskanīga ar plašāku pienākumu Direktīvas ietvaros, kas nosaka identificēt visus trastu veidus pirms darījumu attiecību nodibināšanas.

Šīs Direktīvas noteikumi arī nesaskan tādā ziņā, ka pašreizējās reģistrācijas prasības atbrīvo no reģistrācijas tādus trastus, kuri nodokļu sistēmu nesaskaņotības dēļ atrodas ārpus dalībvalstu nodokļu noteikumu tvēruma (piem., tāpēc, ka tiem nav reģistrācijas vietas nodokļu vajadzībām). Šādi trasti ne tikai nemaksā nodokļus, bet arī nav nekur reģistrēti.

Komisijas priekšlikums saskan ar FATF Noteikumiem par pārskatāmību un patiesajiem labuma guvējiem.

i) Kompetento iestāžu koncepcija

ii) Slēgtās aprites karšu izslēgšana

iii) Pilnīga atbilstība elektroniskās identifikācijas noteikumiem

2016/0208 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA,

ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un Direktīvu 2009/101/EK

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 50. un 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas atzinumu 22 ,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu 23 ,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849/EK 24 ir galvenais juridiskais instruments, ko izmanto, lai novērstu Eiropas Savienības finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai. Direktīvā, kas jātransponē līdz 2017. gada 26. jūnijam, noteikts visaptverošs regulējums, lai risinātu problēmu: naudas līdzekļu vai īpašuma vākšana teroristiskiem nolūkiem, pieprasot, lai dalībvalstis identificē, izprot un mazina ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu saistītos riskus.

(2)Nesenie teroristu uzbrukumi iezīmējuši jaunas tendences, it īpaši attiecībā uz to, kādā veidā teroristu grupas finansē un īsteno savas operācijas. Noteikti moderno tehnoloģiju pakalpojumi kļūst arvien populārāki kā alternatīvas finanšu sistēmas un paliek ārpus Eiropas Savienības tiesību aktu tvēruma vai gūst priekšrocības no atbrīvojumiem, kas vairs nav pamatoti. Lai neatpaliktu no jaunajām tendencēm, būtu jāveic pasākumi esošā preventīva regulējuma uzlabošanai.

(3)Cenšoties sasniegt Direktīvas (ES) 2015/849 mērķus, jebkuriem grozījumiem šajā Direktīvā būtu jāsaskan ar Savienības īstenotajām darbībām terorisma un terorisma finansēšanas apkarošanas jomā. Eiropas Drošības programmā 25 tika norādīta nepieciešamība veikt pasākumus terorisma finansēšanas problēmas efektīvākai un visaptverošākai risināšanai, uzsverot, ka terorisma finansēšana iespējama, iefiltrējoties finanšu tirgos. Eiropadomes 2015. gada 17. un 18. decembra secinājumos arī uzsvērta nepieciešamību ātri veikt turpmākus pasākumus, kas vērsti pret teroristu finansēšanu visās jomās.

(4)Komisija ir pieņēmusi rīcības plānu par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu 26 , kurā izcelta vajadzība pielāgoties jauniem apdraudējumiem un šajā nolūkā grozīt Direktīvu (ES) 2015/849.

(5)Savienības veiktajiem pasākumiem arī precīzi jāatspoguļo attīstības tendences un uzņemtās saistībās starptautiskā līmenī. ANO Drošības padomes rezolūcijā 2199 (2015) dalībvalstis tiek aicinātas rīkoties, lai neļautu teroristu grupām piekļūt starptautiskām finanšu iestādēm.

(6)Maiņas pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic virtuālo valūtu un papīra valūtu (t.i., valūtas, kurām ir likumīga maksāšanas līdzekļa statuss) apmaiņu, kā arī virtuālo valūtu depozitāro maku pakalpojumu sniedzējiem nav pienākums identificēt aizdomīgu darbību. Tādēļ teroristu grupas spēj pārskaitīt naudas līdzekļus Savienības finanšu sistēmā vai virtuālās valūtas tīklos, slēpjot savus pārvedumus vai gūstot labumu no noteiktas šajās platformās pastāvošās anonimitātes pakāpes. Tādēļ ir svarīgi paplašināt Direktīvas (ES) 2015/849 tvērumu, lai iekļautu virtuālo valūtu apmaiņas platformas un depozitāro maku pakalpojumu sniedzējus. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai pārraudzīt virtuālo valūtu izmantošanu. Šādi tiktu nodrošināta sabalansēta un samērīga pieeja, aizsargājot tehniskos sasniegumus un augstu pārredzamības pakāpi alternatīvas finansiālās un sociālās uzņēmējdarbības jomā.

(7)Uzticēšanās virtuālajām valūtām nepalielināsies, ja tās tiks izmantotas noziedzīgiem nolūkiem. Šajā kontekstā anonimitāte drīzāk kļūs par šķērsli, nevis priekšrocību virtuālo valūtu izmantošanā un to potenciālo labumu izplatīšanā. Virtuālo apmaiņas platformu un depozitāro maku pakalpojumu sniedzēju iekļaušana pilnībā neatrisinās anonimitātes problēmu saistībā ar virtuālo valūtu darījumiem, jo liela virtuālo valūtu vides daļa paliks anonīma tādēļ, ka lietotāji var arī mijiedarboties bez apmaiņas platformām vai depozitāro maku pakalpojumu sniedzējiem. Lai apkarotu ar anonimitāti saistītos riskus, valsts finanšu ziņu vākšanas vienībām (FIU) vajadzētu būt spējīgām piesaistīt virtuālo valūtu adreses virtuālo valūtu īpašnieka identitātei. Turklāt būtu jāizvērtē iespēja ļaut lietotājiem labprātīgi pašdeklarēties nozīmētās iestādēs.

(8)Vietējās valūtas (pazīstamas arī kā papildu valūtas), ko izmanto tikai ļoti ierobežotos tīklos, piemēram, pilsētā vai reģionā, un tikai neliels lietotāju skaits, nevajadzētu uzskatīt par virtuālām valūtām.

(9)Attiecība uz fiziskām vai juridiskām personām, kas izveidotas augsta riska trešajās valstīs, dalībvalstīm ir jāpieprasa atbildīgajiem subjektiem piemērot pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, lai pārvaldītu un mazinātu riskus. Tādēļ katra dalībvalsts valsts līmenī nosaka pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, kas jāveic attiecībā uz augsta riska trešajām valstīm. Šādas dažādas dalībvalstu pieejas rada vājās vietas darījumu attiecību ar Komisijas identificētajām augsta riska trešajām valstīm pārvaldīšanā. Teroristi šos trūkumus var izmantot naudas līdzekļu novirzīšanai uz Savienības finanšu sistēmu un no tās. Ir svarīgi uzlabot Komisijas izveidotā augsta riska trešo valstu saraksta efektivitāti, nodrošinot saskaņotu attieksmi pret šīm valstīm Savienības līmenī. Šai saskaņotai pieejai primāri būtu jākoncentrējas uz pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem. Tomēr dalībvalstīm un atbildīgiem subjektiem vajadzētu atļaut piemērot ne tikai pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus saskaņā ar starptautiskām saistībām, bet arī dažādus papildu mazināšanas pasākumus. Starptautiskas organizācijas un standartu noteikšanas iestādes, kuras ir kompetentas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un teroristu finansēšanas apkarošanas jomā, var aicināt piemērot atbilstošus pretpasākumus, lai aizsargātu starptautisko finanšu sistēmu no pastāvošiem un būtiskiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu un terorisma finansēšanas riskiem, kas izriet no valstīm. Dalībvalstīm būtu jāievieš un jāpiemēro papildu mazināšanas pasākumi attiecībā uz Komisijas identificētām augsta riska trešajām valstīm, ņemot vērā aicinājumus veikt pretpasākumus, piemēram, tos, ko izteikusi Finanšu darījumu darba grupa (FATF).

(10)Ņemot vērā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas (ML/TF) draudu attīstību un neaizsargātību no tiem, Savienībai būtu jāpieņem integrēta pieeja par valsts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas režīmu atbilstību prasībām Savienības līmenī, ņemot vērā šo valsts režīmu efektivitātes novērtējumu. Lai pārraudzību Savienības prasību pareizu transponēšanu valsts režīmos, to efektīvu ieviešanu un spēju nodrošināt stipru preventīvu režīmu šajā jomā, Komisijai būtu jābalsta savs novērtējums uz valstu riska režīmiem, kuri neskar novērtējumi, ko veikušās starptautiskās organizācijas un standartu noteikšanas iestādes, kuras ir kompetentas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un teroristu finansēšanas apkarošanas jomā, piemēram, FATF vai Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komiteja (MONEYVAL).

(11)Priekšapmaksas karšu vispārējais nolūks ir to likumīga izmantošana, un tās ir finansiālu iekļaušanu veicinošs instruments. Tomēr anonīmas priekšapmaksas kartes ir viegli izmantot teroristu uzbrukumu un loģistikas finansēšanai. Tādēļ ir svarīgi liegt teroristiem piekļuvi šim viņu operāciju finansēšanas veidam, vēl vairāk samazinot limitus un maksimālās summas, attiecība uz kurām atbildīgiem subjektiem ir atļauts nepiemērot noteiktus klientu uzticamības pārbaudes pasākumus saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/849. Tādējādi, pienācīgi ņemot vērā klientu vajadzības pēc vispārējā nolūka priekšapmaksas instrumentiem un neliedzot šādu instrumentu izmantošanu sociālās un finansiālās iekļaušanas veicināšanai, vienlaikus ir svarīgi samazināt esošos sliekšņus vispārējā nolūka anonīmām priekšapmaksas kartēm un atcelt atbrīvojumu no klienta uzticamības pārbaudes, kad tās tiek izmantotas tiešsaistē.

(12)Kaut gan anonīmo priekšapmaksas karšu lietošana Eiropas Savienībā pamatā ir ierobežota tikai ar Savienības teritoriju, tas ne vienmēr notiek līdzīgu karšu gadījumā, kas izsniegtas trešajās valstīs. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt, lai anonīmas priekšapmaksas kartes, kas izsniegtas ārpus Eiropas Savienības, varētu izmantot Savienībā tikai tad, kad tiek uzskatīts, ka tās atbilst līdzvērtīgām prasībām kā tās, kas noteiktas Eiropas Savienības tiesību aktos. Noteikums būtu jāīsteno pilnīgā saskanībā ar Eiropas Savienības pienākumiem attiecībā uz starptautisko tirdzniecību, jo īpaši Vispārējā nolīguma par pakalpojumu tirdzniecību noteikumiem.

(13)FIU ir svarīga loma teroristu tīklu finanšu operāciju identificēšanā, it īpaši pārrobežu mērogā, un to finansētāju atklāšanā. Preskriptīvo starptautisko standartu trūkuma dēļ starp FIU pastāv ievērojamas atšķirības funkciju, kompetenču un pilnvaru ziņā. Tomēr šīm atšķirībām nevajadzētu ietekmēt FIU darbību, it īpaši to spējas veikt preventīvu analīzi, lai atbalstītu visas iestādes, kas nodarbojas ar informācijas vākšanu, izmeklēšanu un tiesiskām darbībām, kā arī starptautisko sadarbību. FIU vajadzētu būt piekļuvei informācijai un spējai ar to apmainīties bez šķēršļiem, tostarp atbilstošā sadarbībā ar tiesībaizsardzības iestādēm. Visos gadījumos, kad pastāv aizdomas par noziedzību un it īpaši gadījumos, kas saistīti ar terorisma finansēšanu, informācijai būtu jāplūst tieši un ātri, bez nevajadzīgiem kavējumiem. Tādēļ ir svarīgi vēl vairāk uzlabot FIU efektivitāti un iedarbīgumu, precizējot FIU pilnvaras un sadarbību starp tām.

(14)FIU vajadzētu būt iespējai iegūt no atbildīgiem subjektiem visu nepieciešamo informāciju, kas saistīta ar to funkciju izpildi. Neierobežota piekļuve informācijai ir svarīga, lai nodrošinātu, ka naudas līdzekļu plūsmas var tikt attiecīgi izsekotas un nelikumīgi tīkli un plūsmas tiek atklātas agrīnā posmā. Kad FIU nepieciešams iegūt papildinformāciju no atbildīgiem subjektiem, pamatojoties aizdomām par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, piemēram, aizdomām sakarā ar iepriekšējo aizdomīgu darījumu, kas tika paziņots FIU, kā arī izmantojot citus līdzekļus, piemēram, FIU analīzi, kompetento iestāžu sniegtās ziņas vai citiem FIU piederošo informāciju. Tādēļ FIU vajadzētu būt iespējai iegūt no jebkura atbildīgā subjekta informāciju pat tad, ja konkrētais atbildīgais subjekts nav sniedzis iepriekšēju ziņojumu. FIU arī vajadzētu būt iespējai iegūt šādu informāciju pēc citas Savienības FIU pieprasījumā un apmainīties ar šo informāciju ar pieprasījumu sniedzēju FIU.

(15)Aizkavēta FIU un citu kompetento iestāžu piekļuve informācijai par banku un maksājumu kontu turētāju identitāti traucē ar terorismu saistīto līdzekļu pārvedumu atklāšanai. Valstu dati, kas ļauj identificēt vienai personai piederošus bankas un maksājumu kontus, ir sadrumstaloti un tādēļ nav savlaicīgi pieejami FIU un citām kompetentām iestādēm. Tādēļ ir svarīgi izveidot centralizētus automatizētos mehānismus, piemēram, reģistru vai datu izguves sistēmu visās dalībvalstīs kā efektīvu līdzekli, kas sniegs savlaicīgu piekļuvi informācijai par banku un maksājumu kontu turētāju, to pilnvaroto personu un faktisko īpašnieku identitāti.

(16)Lai ievērotu konfidencialitāti un aizsargātu personas datus, šādos reģistros būtu jāglabā minimāli dati, kas nepieciešami, lai veiktu izmeklēšanu saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu. Attiecīgie datu subjekti būtu jāinformē par to, ka viņu dati tiek reģistrēti un tie ir pieejami FIU, un jāsniedz informācija par kontaktpunktu, lai viņi varētu īstenot savas tiesības uz piekļuvi datiem un to labošanu. Transponējot šos noteikumus, dalībvalstīm būtu jānosaka maksimālie uzglabāšanas laikposmi (pienācīgi pamatojot to ilgumu) personas datu reģistrācijai reģistros un jānodrošina to iznīcināšana, tiklīdz šī informācija vairs nav nepieciešama norādītajam nolūkam. Piekļuve reģistriem un datubāzēm būtu jāierobežo pēc principa “nepieciešams zināt”.

(17)Fizisku un juridisku personu datu precīza identifikācija un pārbaude ir svarīga noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanā. Jaunākie tehniskie uzlabojumi darījumu un maksājumu digitalizācijā ļauj nodrošināt attālo vai elektronisko identifikāciju. Būtu jāņem vērā Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 910/2014 27 noteiktie identifikācijas līdzekļi, it īpaši attiecība uz paziņotām elektroniskās identifikācijas shēmām un līdzekļiem, kas nodrošina drošus augsta līmeņa instrumentus un sniedz etalonu, pēc kura var pārbaudīt valsts līmenī izveidojamās identifikācijas metodes. Tādēļ oriģinālo dokumentu drošas elektroniskās kopijas, kā arī elektroniskos apgalvojumus, apliecinājumus un personalizētus drošības datus ir svarīgi atzīt par derīgiem identitātes pierādīšanas līdzekļiem.

(18)Direktīvas (ES) 2015/849 3. panta 6. punkta a) apakšpunktā norādītais slieksnis faktiskajam īpašniekam nenošķir īstas komerciālās juridiskas personas un personas, kas neveic aktīvu darījumdarbību un tiek lielākoties izmantotas kā strapniekstruktūras starp aktīviem vai ieņēmumiem un galīgo faktisko īpašnieku. Attiecībā uz faktiskajiem īpašniekiem norādīto slieksni ir viegli apiet, kā rezultātā netiek identificētas fiziskās personas, kurām galīgi pieder juridiskā persona vai kuras to galīgi kontrolē. Lai labāk precizētu informāciju par faktisko īpašnieku attiecībā uz starpniekstruktūrām, kuras ir uzņēmumi, ir svarīgi noteikt konkrētu slieksni, no kura identificē īpašumtiesības.

(19)Pašreizējā regulējumā pieeja, kas paredz esošo klientu pārskatīšanu, ir uz risku balstīta pieeja. Tomēr ņemot vērā, ka dažas starpniekstruktūras rada augstāku noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma finansēšanas un saistīto predikatīvo noziegumu risku, šī pieeja var neļaut laikus atklāt un novērtēt riskus. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt, ka tiek metodiski pārraudzītas arī noteiktas, skaidri norādītas esošo klientu kategorijas.

(20)Dalībvalstīm pašlaik jānodrošina, ka juridiskas vienības, kas izveidotas to teritorijā, iegūst un uztur adekvātu, pareizu un aktuālu informāciju par to faktiskajiem īpašniekiem. Nepieciešamība pēc precīzas un atjauninātas informācijas par faktisko īpašnieku ir būtisks faktors, izsekojot noziedzniekus, kas citādi varētu slēpt savu identitāti, slēpjoties aiz korporatīvas struktūras. Globāli savstarpēji saistīta finanšu sistēma ļauj viegli slēpt un pārvietot līdzekļus visā pasaulē, un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizētāji un teroristu finansētāji, kā arī citi noziedznieki arvien biežāk ir izmantojuši šo iespēju.

(21)Būtu jāprecizē specifiskais faktors, kas nosaka dalībvalsti, kura atbildīga par trastu un līdzīgu juridisku veidojumu informācijas par faktiskajiem īpašniekiem pārraudzību un reģistrāciju. Lai izvairītos no tā, ka atšķirību dalībvalstu tiesību sistēmās dēļ noteikti trasti netiek pārraudzīti vai reģistrēti nekur Savienībā, visi trasti un līdzīgi juridiskie veidojumi būtu jāreģistrē to administrēšanas vietā. Lai nodrošinātu informācijas par trastu faktiskajiem īpašniekiem efektīvu pārraudzību un reģistrāciju, nepieciešama arī sadarbība starp dalībvalstīm.

(22)Publiska piekļuve, nodrošinot obligātu noteiktas informācijas par uzņēmumu faktiskajiem īpašniekiem atklāšanu, nodrošina papildus garantijas trešajām personām, kas vēlas ar šādiem uzņēmumiem sadarboties. Dažas dalībvalstis ir veikušas pasākumus vai paziņojušās par savu nodomu informāciju no faktisko īpašnieku reģistra darīt pieejamu sabiedrībai. Apstāklis, ka ne visas dalībvalstis darītu informāciju publiski pieejamu vai atšķirības pieejamajā informācijā un tās piekļuvē varētu novest pie dažādiem trešo personu aizsardzības līmeņiem Savienībā. Labi funkcionējošā iekšējā tirgū nepieciešama koordinācija, lai izvairītos no izkropļojumiem.

(23)Publiska piekļuve ļauj pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp preses vai pilsoniskās sabiedrības organizācijām, labāk kontrolēt informāciju, un veicina uzticēšanos saglabāšanu uzņēmumu darījumu un finanšu sistēmu integritātei. Tas var veicināt juridisku personu un juridisku veidojumu ļaunprātīgas izmantošanas apkarošanu, palīdzot izmeklēšanai un ietekmējot reputāciju, ņemot vērā, ka ikviens, kas iesaistīsies darījumos ar tiem, zinās, kas ir to faktiskie īpašnieki. Tas arī atvieglo savlaicīgu un efektīvu informācijas pieejamību finanšu iestādēm, kā arī trešo valstu iestādēm, kas iesaistītas cīņā ar šiem noziegumiem.

(24)Ieguldītāju un sabiedrības uzticēšanās finanšu tirgiem lielākoties ir atkarīga no precīzu atklāšanas režīmu pastāvēšanas, kas nodrošina pārredzamību faktisko īpašnieku un uzņēmumu kontroles struktūru jomā. Tas jo īpaši attiecas uz korporatīvās pārvaldības sistēmām, ko raksturo koncentrēta īpašnieku struktūra – tāda kā Eiropas Savienībā. No vienas puses, lieli ieguldītāji ar ievērojamām balsstiesībām un naudas plūsmu tiesībām var veicināt ilgtermiņa izaugsmi un noturīgu sniegumu. Tomēr no otras puses, kontrolējošiem faktiskajiem īpašniekiem ar lieliem balsstiesību blokiem var būt stimuls novirzīt korporatīvos aktīvus un iespējas personīgam labumam uz mazākuma ieguldītāju rēķina.

(25)Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina piekļuve informācijai pietiekami saskaņotā un koordinētā veidā, izmantojot centrālos reģistrus, kuros norādīta informācija par faktiskajiem īpašniekiem, izveidojot skaidru publiskas piekļuves procedūru, lai trešās personas no visas Savienības varētu pārliecināties par uzņēmumu faktiskajiem īpašniekiem. Tādēļ ir nepieciešams grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/101/EK 28 , lai saskaņotu valsts noteikumus par informācijas par faktiskajiem īpašniekiem atklāšanu, it īpaši trešo personu interešu aizsardzības nolūkos.

(26)Būtu jāparedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesi par korporatīvo pārredzamību un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu un datu subjektu fundamentālajām tiesībām. Sabiedrībai pieejamajai datu kopai vajadzētu būt ierobežotai, skaidri un izsmeļoši definētai, un tai vajadzētu būt vispārēja veida, lai līdz minimumam samazinātu faktisko īpašnieku potenciālo aizskārumu. Tajā pašā laikā sabiedrībai pieejamajai informācijai nevajadzētu ievērojami atšķirties no pašlaik vācamajiem datiem. Lai ierobežotu ietekmi uz privātās dzīves neaizskaramību kopumā un jo īpaši uz personas datu aizsardzību, šai informācijai vajadzētu būt galvenokārt saistītai ar uzņēmumu un trastu faktisko īpašnieku statusu, un būtu jāattiecas tikai uz saimnieciskās darbības jomu, kurā darbojas faktiskie īpašnieki.

(27)Informācijas par faktiskajiem īpašniekiem atklāšanas nolūkam vajadzētu būt tādai, ka valdībām un regulatoriem tiek sniegta iespēja ātri reaģēt uz alternatīvām ieguldījumu metodēm, piemēram, atvasinātiem kapitāla vērtspapīru instrumentiem. No otras puses, likumīgos vairākuma investorus nevajadzētu atturēt no aktīvām darbībām uzskaitīto uzņēmumu pārraudzības pārvaldībā. Finanšu tirgu, kas ir arvien vairāk starptautiski orientēti un kļūst aizvien sarežģītāki, funkcionēšanai ir svarīgi, lai būtu pieejami juridiskie noteikumi un prasības, kas ļauj dalīties ar informāciju starptautiskā līmenī, un lai valsts uzraudzības iestādes šos noteikumus efektīvi ieviestu.

(28)Faktisko īpašnieku personas dati būtu publiski jāatklāj, lai ļautu trešajām personām un pilsoniskajai sabiedrībai zināt, kas ir faktiskie īpašnieki. Pastiprināta sabiedrības kontrole veicinās to, ka tiek novērsta juridisku personu un juridisku veidojumu ļaunprātīga izmantošana, tostarp nodokļu nemaksāšana. Tādēļ ir svarīgi, lai šī informācija paliktu publiski pieejama, izmantojot valstu reģistrus un reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu 10 gadus pēc uzņēmuma svītrošanas no reģistra. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nodrošināt tiesību aktu par informācijas par faktiskajiem īpašniekiem apstrādi, tostarp personas datu apstrādi citiem nolūkiem, ja šāda apstrāde atbilst sabiedrības interešu mērķiem un tas būtu pasākums, kas demokrātiskā sabiedrībā ir vajadzīgs paredzētajam likumīgajam mērķim un samērīgs ar to.

(29)Turklāt ar tādu pašu mērķi – nodrošināt samērīgu un līdzsvarotu pieeju un garantētu privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību –, dalībvalstīm būtu jāparedz izņēmumi attiecībā uz informācijas par faktiskajiem īpašniekiem atklāšanu vai piekļuvi tai reģistros ārkārtas gadījumos, ja šāda piekļuve faktisko īpašnieku pakļautu krāpšanas, nolaupīšanas, šantāžas, vardarbības vai iebiedēšanas riskam.

(30)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK 29 , ko aizstās Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 30 , attiecas uz personas datu apstrādi šīs Direktīvas ietvaros.

(31)Rezultātā fiziskas personas, kuru personas dati ir iekļauti valstu reģistros kā informācija par faktiskajiem īpašniekiem, būtu jāinformē par viņu personas datu publicēšanu pirms šādas publicēšanas. Turklāt būtu jāpadara pieejami tikai aktualizētie personas dati, kas atbilst aktuālajiem faktiskajiem īpašniekiem, un faktiskie īpašnieki būtu jāinformē par viņu tiesībām saskaņā ar spēka esošo Savienības datu aizsardzības tiesisko regulējumu, kas noteikts Regulā (ES) 2016/679 un Direktīvā (ES) 2016/680 31 , un procedūrām viņu tiesību izmantošanai.

(32)Šī Direktīva neskar personas datus, ko kompetentās iestādes apstrādā saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI 32 , ko aizstās Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 33 .

(33)Pašlaik uzņēmumiem un līdzīgiem juridiskiem veidojumiem, kas darbojas Eiropas Savienībā, ir pienākums reģistrēt informāciju par saviem faktiskajiem īpašniekiem, tomēr šis pienākums nav attiecināms uz visiem Savienībā izveidotajiem trastiem un citiem juridiskiem veidojumiem, kuriem ir līdzīgas iezīmes, piemēram, Treuhand, fiducie vai fideicomiso. Nolūkā nodrošināt, ka visu Savienībā darbojošos juridisko personu un juridisko veidojumu faktiskie īpašnieki tiktu atbilstoši identificēti un pārraudzīti, pamatojoties uz saskanīgu un līdzvērtīgu noteikumu kopumu, noteikumiem par to, ka pilnvarotajām personām ir jāreģistrē informācija par trastu faktiskajiem īpašniekiem, būtu jāsaskan ar spēkā esošajiem noteikumiem attiecībā uz informācijas par uzņēmumu faktiskajiem īpašniekiem reģistrāciju.

(34)Ir svarīgi ņemt vērā trastu un līdzīgu juridisko veidojumu īpašo būtību, ciktāl tas attiecas uz publiski pieejamo informāciju par to faktiskajiem īpašniekiem. Neatkarīgi no klasifikācijas valstu tiesību aktos no vienas puses būtu jānošķir trasti, kas sastāv no jebkāda īpašuma, kurš pieder tādai personai vai tiek turēts tās vārdā, kas veic darījumdarbību, kura paredz vai ietver trastu pārvaldīšanu, un kas rīkojas kā pilnvarotā persona šajā trastā minētās darījumdarbības ietvaros nolūkā gūt peļņu, un citi trasti no otras puses. Ņemot vērā pirmās trastu kategorijas būtību, informācija par to faktiskajiem īpašniekiem būtu jāpadara pieejama, to obligāti atklājot. Būtu jāsniedz piekļuve tādai pašai ierobežotai datu kopai par faktiskajiem īpašniekiem, kā tas ir uzņēmumu gadījumā.

(35)Lai nodrošinātu proporcionalitāti, informācijai par faktiskajiem īpašniekiem attiecībā uz citiem trastiem, kas sastāv no jebkāda īpašuma, kurš pieder tādai personai vai tiek turēts tās vārdā, kas veic darījumdarbību, kura paredz vai ietver trastu pārvaldīšanu, un kas rīkojas kā pilnvarotā persona šajā trastā minētās darījumdarbības ietvaros nolūkā gūt peļņu, vajadzētu būt pieejamai tikai personām, kas pierāda savu likumīgu interesi. Likumīga interese attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, terorisma finansēšanu un saistītajiem predikatīviem nodarījumiem būtu jāpamato ar jau pieejamajiem līdzekļiem, piemēram nevalstisko organizāciju statūtiem vai pamatuzdevumu, vai pamatojoties uz līdzšinējām darbībām, kas ir nozīmīgas cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, vai saistītiem predikatīviem nodarījumiem, vai apliecinātiem datiem par pētījumu vai darbību veikšanu šajā jomā.

(36)Nolūkā nodrošināt saskanīgu un efektīvu reģistrāciju un informācijas apmaiņu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka viņu iestāde, kas atbildīga par reģistra ar informāciju par trastu faktiskajiem īpašniekiem izveidi, sadarbotos ar saviem kolēģiem citās dalībvalstīs, daloties ar informāciju par trastiem, kuri tiek pārvaldīti saskaņā ar pirmās dalībvalsts likumu un administrēti citā dalībvalstī.

(37)Ir svarīgi nodrošināt, ka atbildīgie subjekti pareizi piemēro nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanas noteikumus. Šajā kontekstā dalībvalstīm būtu jāpastiprina tādu publisko iestāžu loma, kas darbojas kā kompetentas iestādes ar nozīmēto atbildību nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanas jomā, tostarp FIU, iestādes, kuru funkcija ir veikt izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, saistītiem predikatīviem nodarījumiem un terorisma finansēšanu, un aizturēt vai iesaldēt un konfiscēt noziedzīgos līdzekļus, kā arī pretkorupcijas iestādes, nodokļu iestādes, iestādes, kas saņem ziņojumus par pārrobežu valūtu un apgrozāmu uzrādītāja instrumentu transportēšanu, un iestādes, kuras ir atbildīgas par pārraudzību un kontroli, kā mērķis ir panākt to, ka atbildīgie subjekti ievēro noteikumus.

(38)Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem 34 dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos paziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros izskaidrota saikne starp direktīvas elementiem un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs tādu dokumentu nosūtīšanu uzskata par pamatotu.

(39)Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, finanšu sistēmas aizsardzību, novēršot, atklājot un izmeklējot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo atsevišķi pasākumi, ko dalībvalstis pieņemtu savu finanšu sistēmu aizsardzībai, varētu neatbilst iekšējā tirgus darbībai un tiesiskuma un Savienības sabiedriskās kārtības principiem, bet rīcības mēroga un iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(40)Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītie principi, jo īpaši tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Hartas 7. pants), tiesības uz personas datu aizsardzību (Hartas 8. pants), tiesības uz darījumdarbības brīvību (Hartas 16. pants).

(41)Ņemot vērā nepieciešamību steidzami realizēt pasākumus, kas veicami ar nolūku stiprināt Savienībā pastāvošo režīmu attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, un ņemot vērā dalībvalstu uzņemtās saistības ātri transponēt Direktīvu (ES) 2015/849, šī Direktīva būtu jātransponē līdz 2017. gada 1. janvārim. Tādu pašu iemeslu dēļ grozījumi Direktīvā (ES) 2015/849 un Direktīvā 2009/101/EK arī būtu jātransponē līdz 2017. gada 1. janvārim.

(42)Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 35 28. panta 2. punktu notika apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju [un … tas ir sniedzis atzinumu 36 ],

(43)Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Direktīvas (ES) 2015/849 un 2009/101/EK,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU:

1. pants

Grozījumi Direktīvā (ES) Nr. 2015/849

Direktīvu (ES) 2015/849 groza šādi:

(1)direktīvas 2. panta 1. punkta 3) apakšpunktam pievieno šādus g) un h) punktus:

“g) valūtas maiņas pakalpojumu sniedzējiem, kuri primāri veic virtuālo valūtu un papīra valūtu apmaiņu;

h) maku pakalpojumu sniedzējiem, kas piedāvā piekļuvei virtuālām valūtām nepieciešamo personalizēto drošības datu glabāšanas pakalpojumus.”;

(2)direktīvas 3. pantu groza šādi:

a) direktīvas 6. punkta a) apakšpunkta i) punktam pievieno šādu daļu:

“Saskaņā ar direktīvas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 30. pantu otrajā daļā norādīto īpašumtiesību vai kontroles pazīmi samazina līdz 10 %, ja juridiska persona ir pasīva nefinanšu iestāde, kā tā definēta Direktīvā 2011/16/ES.”;

b) apakšpunkta 16. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“16) “elektroniskā nauda” ir elektroniskā nauda, kā tā definēta Direktīvas 2009/110/EK 2. panta 2) punktā, izņemot naudas vērtību, kas minēta minētās direktīvas 1. panta 4) un 5) punktā;”;

c) pantam pievieno šādu 18) punktu:

“18) “virtuālās valūtas” ir vērtības digitālais atspoguļojums, kuras neizsniedz centrālā banka vai valsts iestāde, kuras nav obligāti piesaistītas papīra valūtai, bet kuras fiziskas vai juridiskas personas pieņem kā maksāšanas līdzekli un kuras var nodot, glabāt vai tirgot elektroniskā veidā.”;

(3)direktīvas 12. pantu groza šādi:

a)    panta 1. punktu groza šādi:

i) pirmās daļas a) un b) apakšpunktu aizstāj ar šādiem:

“a) maksājuma instrumentu nevar uzpildīt vai tam ir mēneša maksājumu darījumu maksimālais limits EUR 150, ko var izmantot tikai minētajā dalībvalstī;

b) elektroniski uzglabātā maksimālā summa nepārsniedz EUR 150;”;

ii) otro daļu svītro;

b)    panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2. Dalībvalstis nodrošina, lai 1. punktā paredzētā atkāpe nebūtu piemērojama gadījumā, kad notiek elektroniskās naudas tiešsaistes maksāšana vai vērtības izpirkšana ar skaidru naudu vai izņemšana skaidrā naudā, ja izpirktā summa pārsniedz EUR 50.”;

c)    pievieno šādu 3. punktu:

“3. Dalībvalstis nodrošina, ka Savienības kredītiestādes un kredītiestādes, kas darbojas kā ieguvēji, pieņem tikai tādus maksājumus, kuri veikti ar priekšapmaksas kartēm, kas izsniegtas trešajās valstīs, kur šādas kartes atbilst prasībām, kuras ir līdzvērtīgas 13. panta 1. punkta pirmās rindkopas a), b) un c) apakšpunktos un 14 pantā minētajām prasībām vai kuras var uzskatīt par tādām, kas atbilst šā panta 1. un 2.  punktam.”;

(4) direktīvas 13. panta 1. punkta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“a)    klienta identifikāciju un klienta identitātes pārbaudi, izmantojot dokumentus, ziņas vai informāciju, kas iegūta no uzticama un neatkarīga avota, tostarp elektroniskajiem identifikācijas līdzekļiem, ja tādi ir pieejami, kā noteikts Regulā (ES) Nr. 910/2014*;

_________________________________________________________________

* Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 910/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK (OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.).”

(5)direktīvas 14. panta 5. punktu aizstāj ar šādu:

“5. Dalībvalstis prasa, lai atbildīgie subjekti piemēro klienta uzticamības pārbaudes pasākumus ne tikai attiecībā uz visiem jaunajiem klientiem, bet atbilstīgos brīžos arī attiecībā uz jau esošajiem klientiem, pamatojoties uz riska pakāpi, vai kad mainās klienta būtiski apstākļi, vai kad atbildīgajam subjektam ir pienākums attiecīgajā kalendārajā gadā sazināties ar klientu nolūkā pārskatīt jebkuru ar faktisko(-ajiem) īpašnieku(-iem) saistīto informāciju, it īpaši saskaņā ar Direktīvu 2011/16/ES.”;

(6)direktīvas 18. panta 1. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

Gadījumos, kas noteikti 19. līdz 24. pantā, kā arī citos augstāka riska gadījumos, kurus identificējušas dalībvalstis vai atbildīgie subjekti, dalībvalstis pieprasa atbildīgajiem subjektiem piemērot pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, lai pienācīgi pārvaldītu un mazinātu minētos riskus.”;

(7)iekļauj šādu 18.a pantu:

“18.a pants

1. Attiecībā uz darījumiem, kuros iesaistītas augsta riska trešās valstis, dalībvalstis pieprasa, lai saistībā ar fiziskām personām vai juridiskām vienībām, kas veic uzņēmējdarbību trešās valstīs, kuras identificētas kā augsta riska trešās valstis saskaņā ar 9. panta 2. punktu, atbildīgi subjekti piemēro vismaz visus turpmāk minētos pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus:

(a)iegūt papildinformāciju par klientu;

(b)iegūt papildinformāciju par darījumu attiecību paredzamo būtību;

(c)iegūt informāciju par klienta līdzekļu vai labklājības izcelsmi;

(d)iegūt informāciju par paredzamo vai veikto darījumu iemesliem;

(e)darījumu attiecību nodibināšanai vai turpināšanai iegūt augstākās vadības apstiprinājumu;

(f)veikt pastiprinātu darījumu attiecību pārraudzību, palielinot piemēroto kontroļu skaitu un laiku un izvēloties darījumu veidus, kuriem nepieciešama turpmāka pārbaude;

(g)pieprasīt, lai pirmais maksājums klienta vārdā tiktu veikts, izmantojot tādas bankas kontu, kurai ir līdzīgi klienta uzticamības pārbaudes standarti.

2. Papildus 1. punktā minētajiem pasākumiem un saskaņā ar Savienības starptautiskajiem pienākumiem, dalībvalstis var pieprasīt, lai saistībā ar fiziskām personām vai juridiskām vienībām, kas veic uzņēmējdarbību trešās valstīs, kuras identificētas kā augsta riska trešās valstis saskaņā ar 9. panta 2. punktu, atbildīgie subjekti piemēro vienu vai vairākus papildus mazināšanas pasākumus:

a)    pieprasīt, lai finanšu iestādes piemēro pastiprinātas uzticamības pārbaudes papildelementus;

b)    ieviest pastiprinātus attiecīgos ziņošanas mehānismus vai sistemātiski ziņot par finanšu darījumiem;

c)     ierobežot darījumu attiecības vai finanšu darījumus ar fiziskām vai juridiskām personām no identificētas valsts.

3. Papildus 1. punktā norādītajiem pasākumiem dalībvalstis var piemērot vienu vai vairākus pasākumus attiecībā uz trešajām valstīm, kas identificētas kā augsta riska trešās valstis saskaņā ar 9. panta 2. punktu, atbilstoši Savienības starptautiskām saistībām:

a)    atteikties izveidot attiecīgās valsts finanšu iestāžu meitasuzņēmumus, filiāles vai pārstāvniecības vai citādi ņemt vērā faktu, ka attiecīga finanšu iestāde ir no valsts, kurā nav izveidotas pienācīgas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un teroristu finansēšanas apkarošanas sistēmas;

b)    aizliegt finanšu iestādēm izveidot meitasuzņēmumus, filiāles vai pārstāvniecības attiecīgajā valstī vai citādi ņemt vērā faktu, ka attiecīgā filiāle vai pārstāvniecība atradīsies valstī, kurā nav izveidotas pienācīgas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un teroristu finansēšanas apkarošanas sistēmas;

c)    aizliegt finanšu iestādēm paļauties uz trešajām personām, kas atrodas attiecīgajā valstī, lai īstenotu klientu uzticamības pārbaudes elementus;

d)    pieprasīt, lai finanšu iestādes pārskata un groza, vai nepieciešamības gadījumā izbeidz korespondējošas attiecības ar finanšu iestādēm attiecīgajā valstī;

e)    pieprasīt stingrākas uzraudzības pārbaudes vai ārējo revīziju prasības finanšu iestāžu filiālēm un meitasuzņēmumiem, kas atrodas attiecīgajā valstī;

f)    pieprasīt stingrākas ārējo revīziju prasības finanšu grupām attiecībā uz jebkuru to filiāli un meitasuzņēmumu, kas atrodas attiecīgajā valstī.

4. Ieviešot vai piemērojot 2. un 3. punktā minētos pasākumus, dalībvalstis ņem vērā attiecīgos novērtējumus, izvērtējumus vai ziņojumus, ko sagatavojušas starptautiskas organizācijas un standartu noteikšanas iestādes, kuras ir kompetentas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un teroristu finansēšanas apkarošanas jomā, attiecībā uz riskiem, ko rada atsevišķas trešās valstis.

5. Pirms 2. un 3. punktā minēto pasākumu ieviešanas vai piemērošanas dalībvalstis par to paziņo Komisijai.”;

(8)direktīvas 27. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgie subjekti, pie kuriem vēršas klients, veic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka trešā persona pēc pieprasījuma nekavējoties izsniedz atbilstīgas identifikācijas un datu pārbaudes kopijas, tostarp, ja ir pieejami, arī datus, kas iegūti ar elektroniskās identifikācijas līdzekļiem, kā noteikts Regulā (ES) Nr. 910/2014, kā arī citus atbilstīgus dokumentus par klienta vai faktiskā īpašnieka identitāti.”;

(9)direktīvas 30. pantu groza šādi:

a) panta 5. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu un otro daļu svītro;

b) panta 6. punktu aizstāj ar šādu:

“6. Šā panta 3. punktā minētais centrālais reģistrs nodrošina kompetentajām iestādēm un FIU savlaicīgu un neierobežotu piekļuvi visai informācijai, kas atrodas centrālajā reģistrā, bez ierobežojumiem un nebrīdinot attiecīgo vienību. Tas ļauj arī atbildīgajiem subjektiem laikus piekļūt informācijai, kad tiek veikti klienta uzticamības pārbaudes pasākumi saskaņā ar II nodaļu.

Kompetentās iestādes, kurām piešķirta piekļuve 3. punktā minētajam centrālajam reģistram, ir publiskās iestādes ar nozīmēto atbildību nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanas jomā, tostarp nodokļu iestādes un iestādes, kuru funkcija ir veikt izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, saistītiem predikatīviem nodarījumiem un terorisma finansēšanu, un izsekot un aizturēt vai iesaldēt un konfiscēt noziedzīgos līdzekļus.”;

c) panta 9. un 10. punktu aizstāj ar šādiem:

“9.   Ārkārtas apstākļos, kas jānosaka valsts tiesību aktos, gadījumos, kad 5. punkta b) apakšpunktā minētā piekļuve faktisko īpašnieku pakļautu krāpšanas, nolaupīšanas, šantāžas, vardarbības vai iebiedēšanas riskam vai ja faktiskais īpašnieks ir nepilngadīgs bērns vai cita veida rīcībnespējīga persona, dalībvalstis, izvērtējot katru atsevišķo gadījumu, var paredzēt izņēmumu attiecībā uz minēto piekļuvi visai informācijai par faktiskajiem īpašniekiem vai daļai no šīs informācijas.

Saskaņā ar šo punktu piešķirtie izņēmumi netiek piemēroti kredītiestādēm un finanšu iestādēm, kā arī atbildīgajiem subjektiem, kas minēti 2. panta 1. punkta 3) apakšpunkta b) punktā un kas ir valsts ierēdņi.

10. Dalībvalstis nodrošina, ka šā panta 3. punktā minētie centrālie reģistri ir savstarpēji savienoti, izmantojot Eiropas centrālo platformu, kas izveidota ar Direktīvas 2009/101/EK 4.a panta 1. punktu. Dalībvalstu centrālo reģistru savienojumu ar platformu izveido saskaņā ar tehniskajām specifikācijām un procedūrām, ko nosaka ar īstenošanas aktiem, kurus pieņem Komisija saskaņā ar Direktīvas 2009/101/EK 4.c pantu.

Dalībvalstis nodrošina, ka šā panta 1. punktā minētā informācija ir pieejama, izmantojot reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu, kas izveidota ar Direktīvas 2009/101/EK 4.a panta 2. punktu, saskaņā ar dalībvalstu valsts tiesību aktiem, ar kuriem īsteno šā panta 5. punktu.

Dalībvalstis sadarbojas cita ar citu un ar Komisiju, lai īstenotu dažādos piekļuves veidus saskaņā ar 5. punktu.”;

(10)direktīvas 31. pantu groza šādi:

a)    panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1. Dalībvalstis nodrošina, ka šo pantu piemēro trastiem un citu veidu juridiskiem veidojumiem, kuru struktūra vai funkcijas līdzīgas trastiem, tostarp fiducie, Treuhand vai fideicomiso.

Katra dalībvalstis prasa, lai pilnvarotās personas, kas pilnvarotas ar tiešu trastu, ko administrē minētajā dalībvalstī, iegūtu un uzturētu adekvātu, pareizu un atjauninātu informāciju par faktiskajiem īpašniekiem attiecībā uz trastu. Minētā informācija ietver:

a) trasta dibinātāja identitāti;

b) pilnvarotās personas identitāti;

c) trasta pārraudzītāja (ja tāds ir) identitāti;

d) labuma guvēju vai labuma guvēju kategorijas identitāti;

e) visu citu fizisko personu identitāti, kuras īsteno efektīvu kontroli pār trastu.”;

b)    iekļauj šādu 3.a punktu:

“3.a. Panta 1. punktā minēto informāciju glabā centrālajā reģistrā, ko izveido dalībvalsts, kurā trasts tiek administrēts.”;

c)    panta 4. punktu aizstāj ar šādu:

“4. Dalībvalstis nodrošina, ka 3.a punktā minētajā reģistrā glabātā informācija ir savlaicīgi un neierobežoti pieejama kompetentajām iestādēm un FIU, nebrīdinot ar attiecīgo trastu saistītās personas. Dalībvalstis arī nodrošina, ka atbildīgajiem subjektiem nodrošina savlaicīgu piekļuvi šai informācijai saskaņā ar II nodaļā minētās klientu uzticamības pārbaudes noteikumiem. Dalībvalstis ziņo Komisijai par šo mehānismu iezīmēm.

Kompetentās iestādes, kurām piešķirta piekļuve 3.a. punktā minētajam centrālajam reģistram, ir publiskās iestādes ar nozīmēto atbildību nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanas jomā, tostarp nodokļu iestādes un iestādes, kuru funkcija ir veikt izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, saistītiem predikatīviem nodarījumiem un terorisma finansēšanu, un izsekot un aizturēt vai iesaldēt un konfiscēt noziedzīgos līdzekļus.”;

d)    iekļauj šādus 4.a un 4.b punktu:

“4.a Informācija, ko glabā šā panta 3.a punkta minētajā reģistrā, attiecībā uz jebkuriem citiem trastiem, kuri nav minēti Direktīvas (ES) 2009/101 7.b panta b) apakšpunktā, ir pieejama jebkurai personai vai organizācijai, kas var pierādīt likumīgu interesi.

Informācija, kas pieejama personām un organizācijām, kuras var pierādīt likumīgu interesi, ietver faktiskā īpašnieka vārdu un uzvārdu, dzimšanas mēnesi un gadu, valstspiederību un pastāvīgās dzīvesvietas valsti, kā definēts 3. panta 6. punkta b) apakšpunktā.

4.b Nodibinot attiecības ar jaunu klientu, kas ir trasts vai citu juridiskais veidojums, kuram jāreģistrē informācija par faktiskajiem īpašniekiem saskaņā ar 3.a punktu, atbildīgie subjekti vāc reģistrācijas pierādījumus, kad vien iespējams.”;

e)    iekļauj šādu 7.a punktu:

“7.a   Ārkārtas apstākļos, kas jānosaka valsts tiesību aktos, gadījumos, kad 4. un 4.a punktā minētā piekļuve faktisko īpašnieku pakļautu krāpšanas, nolaupīšanas, šantāžas, vardarbības vai iebiedēšanas riskam vai ja faktiskais īpašnieks ir nepilngadīgs bērns vai cita veida rīcībnespējīga persona, dalībvalstis, izvērtējot katru atsevišķo gadījumu, var paredzēt izņēmumu attiecībā uz minēto piekļuvi visai informācijai par faktiskajiem īpašniekiem vai daļai no šīs informācijas.

Saskaņā ar pirmo daļu piešķirtie izņēmumi netiek piemēroti kredītiestādēm un finanšu iestādēm, kā arī atbildīgajiem subjektiem, kas minēti 2. panta 1. punkta 3) apakšpunkta b) punktā un kas ir valsts ierēdņi.

Kad dalībvalsts nolemj noteikt izņēmumu saskaņā ar pirmo daļu, tā neierobežo kompetento iestāžu un FIU piekļuvi informācijai.”;

f)    panta 8. punktu svītro;

g)    panta 9. punktu aizstāj ar šādu:

“9. Dalībvalstis nodrošina, ka šā panta 3.a punktā minētie centrālie reģistri ir savstarpēji savienoti, izmantojot Eiropas centrālo platformu, kura izveidota ar Direktīvas 2009/101/ES 4.a panta 1. punktu. Dalībvalstu centrālo reģistru savienojumu ar šo platformu izveido saskaņā ar tehniskām specifikācijām un procedūrām, ko nosaka, ar īstenošanas aktiem, kurus pieņem Komisija saskaņā ar Direktīvas 2009/101/EK 4.c pantu

Dalībvalstis nodrošina, ka šā panta 1. punktā minētā informācija ir pieejama, izmantojot reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu, kas izveidota ar Direktīvas 2009/101/EK 4.a panta 2. punktu, saskaņā ar dalībvalstu valsts tiesību aktiem, ar kuriem īsteno šā panta 4. un 5. punktu.

Dalībvalstis nodrošina, ka to valsts reģistros un reģistru savstarpējās savienojamības sistēmā ir pieejama tikai tāda 1. punktā minētā informācija, kas ir aktualizēta un atbilst aktuālajiem faktiskajiem īpašniekiem, un piekļuvi šai informācijai nodrošina tikai saskaņā ar datu aizsardzības noteikumiem.

Dalībvalstis sadarbojas ar Komisiju, lai īstenotu dažādus piekļuves veidus saskaņā ar šā panta 4. un 4.a punktu.”;

h)    pievieno šādu 10. punktu:

“10. Šā panta nolūkos tiek uzskatīts, ka trasts tiek administrēts katrā dalībvalstī, kurā atrodas tā pilnvarotās personas.”;

(11)direktīvas 32. pantu groza šādi:

a)    panta 3. punkta pirmās daļas ceturto teikumu aizstāj ar šādu:

Tā spēj iegūt un izmantot informāciju no jebkura atbildīgā subjekta.”;

b)    pievieno šādu 9. punktu:

“9. Savu funkciju kontekstā FIU spēj iegūt informāciju no jebkura atbildīga subjekta šā panta 1. punktā norādītajos nolūkos pat tad, ja šāds atbildīgais subjekts nav iesniedzis iepriekšēju ziņojumu saskaņā ar 33. panta 1. punkta a) apakšpunktu.”;

(12)iekļauj šādu 32.a pantu:

“32.a pants

1. Dalībvalstis ievieš automatizētus centralizētus mehānismus, piemēram, centrālos reģistrus vai elektroniskās datu izguves sistēmas, kas ļauj savlaicīgi identificēt jebkuru fizisku vai juridisku personu, kurai pieder vai kura kontrolē kontus, kā definēts Direktīvā 2007/64/EK, un bankas kontus, kas pieder kredītiestādei to teritorijā. Dalībvalstis Komisijai paziņo minēto valsts mehānismu iezīmes.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka informācija, kas glabājas 1. punktā minētajos centralizētajos mehānismos, valsts līmenī ir tieši pieejama FIU un kompetentajām iestādēm, lai tās pildītu savus pienākumus saskaņā ar šo direktīvu. Dalībvalstis nodrošina, ka FIU var savlaicīgi sniegt informāciju, kas glabājas 1. punktā minētajos centralizētajos mehānismos, jebkurām citām FIU saskaņā ar 53. pantu.

3. Panta 1. punktā minētajos centralizētajos mehānismos ir pieejama un meklējama šāda informācija:

–par klienta konta turētāju un jebkuru personu, kas vēlas veikt darbības klienta uzdevumā: vārds un uzvārds, ko papildina citi identifikācijas dati, kuri nepieciešami saskaņā ar valsts noteikumiem, ar ko transponē 13. panta 1. punkta a) apakšpunktu, vai unikāls identifikācijas numurs;

–par klienta konta turētāja faktisko īpašnieku: vārds un uzvārds, ko papildina citi identifikācijas dati, kuri nepieciešami saskaņā ar valsts noteikumiem, ar ko transponē 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu, vai unikāls identifikācijas numurs;

–par bankas vai maksājuma kontu: IBAN numurs un konta atvēršanas un slēgšanas datums.”;

(13)direktīvas 33. panta 1. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“b)    tieši sniedzot visu nepieciešamo informāciju FIU pēc tās pieprasījuma.”;

(14)direktīvas 39. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“3. Aizliegums, kas noteikts 1. punktā, neliedz izpaust informāciju starp dalībvalstu kredītiestādēm un finanšu iestādēm, ar nosacījumu, ka tās pieder pie vienas grupas, vai starp minētajām iestādēm un to filiālēm un meitasuzņēmumiem, kuros tiem pieder lielākā kapitāla daļa un kuri atrodas trešās valstīs, ar noteikumu, ka minētās filiāles un meitasuzņēmumi, kuros tiem pieder lielākā kapitāla daļa, pilnībā ievēro grupas mēroga politiku un procedūras, tostarp grupā noteiktās informācijas apmaiņas procedūras saskaņā ar 42. pantu un ka minētā grupas mēroga politika un procedūras atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām.”;

(15)direktīvas 40. panta 1. punktu groza šādi:

a)    punkta a) un b) apakšpunktu aizstāj ar šādiem:

“a)    klienta uzticamības pārbaudes gadījumā – to dokumentu un informācijas kopiju, kuri ir vajadzīgi, lai izpildītu II nodaļā noteiktās klienta uzticamības pārbaudes prasības, tostarp, ja ir pieejama, arī informāciju, kas iegūta ar elektroniskās identifikācijas līdzekļiem, kuri minēti Regulā (ES) Nr. 910/2014, – piecus gadus pēc tam, kad ir beigušās darījumu attiecības ar to klientu vai kad tika veikts gadījuma rakstura darījums;

b)    darījumus apstiprinošos pierādījumus un darījumu informāciju, kuri aptver dokumentu oriģinālus vai kopijas, kas saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem ir pieņemami tiesvedībā, tostarp, ja ir pieejama, arī informāciju, kas iegūta ar elektroniskās identifikācijas līdzekļiem, kuri minēti Regulā (ES) Nr. 910/2014, un kuri ir vajadzīgi darījumu identifikācijai – piecus gadus pēc tam, kad ir beigušās darījumu attiecības ar to klientu vai kad tika veikts gadījuma rakstura darījums.”;

b)    pievieno šādu daļu:

“Otro daļu piemēro arī attiecībā uz datiem, kas pieejami, izmantojot 32.a punktā minētos centralizētos mehānismus.”;

(16)direktīvas 47. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1. Dalībvalstis nodrošina, ka valūtas apmaiņas pakalpojumu sniedzēji, kuri veic virtuālo valūtu un papīra valūtu apmaiņu, depozitāro maku pakalpojumu sniedzēji, valūtas maiņas un čeku iekasēšanas punkti, trasta vai sabiedrības pakalpojumu sniedzēji tiek licencēti vai reģistrēti un ka azartspēļu pakalpojumu sniedzēji tiek regulēti.”;

(17)direktīvas 49. pantu aizstāj ar šādu:

“49. pants

Dalībvalstis nodrošina, ka politikas veidotājiem, FIU, uzraudzītājiem un citām kompetentajām iestādēm, kas iesaistītas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanā un teroristu finansēšanas apkarošanā, piemēram nodokļu iestādēm, ir efektīvi mehānismi, lai tās iekšzemē varētu sadarboties un koordinēt politikas un pasākumu izstrādi un īstenošanu nolūkā apkarot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, tostarp izpildīt savu pienākumu saskaņā ar 7. pantu.”;

(18)direktīvas VI nodaļas 3. iedaļai pievieno šādu IIa apakšiedaļu:

“IIa apakšiedaļa

Kompetento iestāžu sadarbība

50.a pants

Dalībvalstis neaizliedz kompetentām iestādēm apmainīties ar informāciju vai palīdzību un nenosaka nepamatoti vai neatbilstoši ierobežojošus noteikumus. It īpaši dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes neatsaka palīdzības pieprasījumu, pamatojoties uz to, ka:

a) tiek uzskatīts, ka pieprasījums attiecas arī uz nodokļu jautājumiem;

b) valsts tiesību akti pieprasa, lai atbildīgie subjekti saglabātu noslēpumu vai konfidencialitāti, izņemot gadījumus, kad attiecīgā prasītā informācija tiek glabāta apstākļos, kuros ir jāievero advokāta un klienta saziņas konfidencialitāte vai jurista dienesta noslēpums;

c) dalībvalstī, kurai iesniegts pieprasījums, notiek izziņas darbs, izmeklēšana vai tiesvedība, ja vien šāda palīdzība netraucēs izziņas darbam, izmeklēšanai vai tiesvedībai;

d) puses, kura veic pieprasījumu, iestādes veids vai statuss atšķiras no kompetentās iestādes, kurai iesniedz pieprasījumu, veida vai statusa.”;

(19)direktīvas 53. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1. Dalībvalstis nodrošina, ka FIU spontāni vai pēc pieprasījuma veic jebkuras informācijas apmaiņu, kas var būt būtiska informācijas apstrādei vai analīzei, kuru veic FIU attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu un tajā iesaistītajām fiziskajām vai juridiskajām personām neatkarīgi no saistīto predikatīvo nodarījumu veida un pat tad, ja informācijas apmaiņas laikā nav identificēts saistīto predikatīvo nodarījumu veids.”;

b) panta 2. punkta otrās daļas otro teikumu aizstāj ar šādu:

“FIU iegūst informāciju saskaņā ar 32. panta 9. punktu un operatīvi nosūta atbildes.”;

(20)direktīvas 55. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2. Dalībvalstis nodrošina, ka pieprasījuma saņēmēja FIU savu iepriekšēju piekrišanu izplatīt informāciju kompetentajām iestādēm sniedz nekavējoties un pēc iespējas plašākā mērā neatkarīgi no saistīto predikatīvo nodarījumu veida. Pieprasījuma saņēmēja FIU neatsaka savu piekrišanu šādai izplatīšanai, izņemot gadījumus, kad šāda izplatīšana pārsniegtu tās nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanas noteikumu piemērošanas jomu, kad tā varētu kaitēt kriminālizmeklēšanai, būtu acīmredzami nesamērīga ar fiziskas vai juridiskas personas, vai pieprasījuma saņēmējas FIU dalībvalsts likumīgajām interesēm, vai kā citādi neatbilstu minētās dalībvalsts tiesību aktu pamatprincipiem. Jebkādu šādu atteikumu sniegt piekrišanu pienācīgi paskaidro.”;

(21)direktīvas 57. pantu aizstāj ar šādu:

“57. pants

Atšķirības starp nodokļu noziegumu definīcijām valstu tiesību aktos netraucē FIU spējai sniegt palīdzību citai FIU un neierobežo informācijas apmaiņu, izplatīšanu un izmantošanu saskaņā ar 53., 54. un 55. punktu.”;

(22)direktīvas 65. pantā pievieno šādu otro daļu:

“Nepieciešamības gadījumā ziņojumam pievieno atbilstošus priekšlikumus, tostarp attiecīgā gadījumā attiecībā uz virtuālām valūtām, pilnvarām izveidot un uzturēt centrālo datubāzi, kurā reģistrē lietotāju identitātes un FIU pieejamās maku adreses, kā arī pašdeklarācijas veidlapas virtuālo valūtu lietotājiem.”;

(23)direktīvas 66. panta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Direktīvas 2005/60/EK un 2006/70/EK atceļ no 2017. gada 1. janvāra.”;

(24)direktīvas 67. panta 1. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2017. gada 1. janvārim. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.”;

(25)direktīvas III pielikuma 2) punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“c) darījumu attiecības vai darījumi bez tiešas saskares, kuros nepastāv konkrētas drošības garantijas, piemēram, elektroniskie identifikācijas līdzekļi vai attiecīgie uzticamības pakalpojumi, kā definēts Regulā (ES) 910/2014;”.

2. pants

Grozījumi Direktīvā 2009/101/EK

Direktīvu 2009/101/EK groza šādi:

1) direktīvas 1. nodaļā pievieno šādu 1.a pantu:

1.a pants

Darbības joma

Pasākumus informācijas atklāšanai par faktiskajiem īpašniekiem piemēro attiecībā uz dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas attiecas uz:

a) korporatīvām vienībām un citām juridiskām vienībām, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2015/849* 30. pantā, tostarp uzņēmumu veidiem, kas minēti šīs direktīvas 1. pantā, izņemot bezpeļņas uzņēmumus;

b) trastiem, kas sastāv no jebkāda īpašuma, kurš pieder tādai personai vai tiek turēts tās vārdā, kas veic darījumdarbību, kura paredz vai ietver trastu pārvaldīšanu, un kas rīkojas kā pilnvarotā persona šajā trastā minētās darījumdarbības ietvaros nolūkā gūt peļņu, un citiem juridisko veidojumu veidiem, kuru struktūra vai funkcijas ir līdzīgas šādiem trastiem.

___________________________________________________________________

* Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.).”;

2) direktīvas 2. nodaļā pievieno šādu 7.b pantu:

“7.b pants

Informācijas par faktiskajiem īpašniekiem atklāšana

1.    Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šīs direktīvas 1.a panta a) un b) apakšpunktos minētie subjekti obligāti atklāj piemērotu, precīzu un aktuālu informāciju par faktiskajiem īpašniekiem saskaņā ar Direktīvas 2015/849 30. un 31. pantu.

Informācija ietver faktiskā īpašnieka vārdu un uzvārdu, dzimšanas mēnesi un gadu, valstspiederību un pastāvīgās dzīvesvietas valsti, kā arī turētās kapitāla daļas veidu un apmēru.

2.    Panta 1. punktā minētās informācijas par faktiskajiem īpašniekiem atklāšana tiek nodrošināta, izmantojot centrālos reģistrus, kas minēti Direktīvas (ES) 2015/849 30. panta 3. punktā un 31. panta 3.a punktā.

3.    Dalībvalstis nodrošina, ka šā panta 1. punktā minēto informāciju par faktiskajiem īpašniekiem dara publiski pieejamu, izmantojot 4.a panta 2. punktā minēto reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu.

4.    Ārkārtas apstākļos, kas jānosaka valsts tiesību aktos, gadījumos, kad piekļuve 1. punktā minētajai informācijai pakļautu faktisko īpašnieku krāpšanas, nolaupīšanas, šantāžas, vardarbības vai iebiedēšanas riskam vai ja faktiskais īpašnieks ir nepilngadīgs bērns vai cita veida rīcībnespējīga persona, dalībvalstis, izvērtējot katru atsevišķo gadījumu, var paredzēt izņēmumu attiecībā uz visas informācijas par faktiskajiem īpašniekiem vai tās daļas obligāto atklāšanu.

5.    Panta 1. punktā minētos faktisko īpašnieku personas datus atklāj ar nolūku ļaut trešajām personām un pilsoniskajai sabiedrībai kopumā uzzināt, kas ir faktiskie īpašnieki, tādējādi veicinot to, ka ar pastiprinātu sabiedrības kontroli tiek novērsta juridisku personu un juridisku veidojumu ļaunprātīga izmantošana. Tādēļ šī informācija, izmantojot valstu reģistrus un reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu, ir publiski pieejama ne ilgāk kā 10 gadus pēc uzņēmuma svītrošanas no reģistra.”.

3. pants

Transponēšana

1.Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz 2017. gada 1. janvārim. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

4. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

5. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Strasbūrā,

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.).

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/101/EK (2009. gada 16. septembris) par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 48. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (OV L 258, 1.10.2009., 11. lpp.).

(3) Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Drošības programma”, COM(2015) 185 final.

(4) http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2015/11/20-jha-conclusions-counter-terrorism/

(5) http://www.consilium.europa.eu/en/press/press-releases/2015/12/08-ecofin-conclusions-corporate-taxation/

(6) http://www.consilium.europa.eu/en/press/press-releases/2015/12/18-euco-conclusions/

(7) Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par rīcības plānu par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu, COM(2016) 50 final.

(8) http://english.eu2016.nl/documents/publications/2016/04/22/informal-ecofin---line-to-take-nl-presidency .

(9) http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-%2f%2fEP%2f%2fTEXT%2bTA%2bP8-TA-2015-0457%2b0%2bDOC%2bXML%2bV0%2f%2fEN&language=EN

(10) COM(2015) 625 final.

(11) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010.

(12) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 2015/751 (2015. gada 29. aprīlis) par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem.

(13) Padomes Direktīva 2014/107/ES (2014. gada 9. decembris), ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz obligāto automātisko informācijas apmaiņu nodokļu jomā, OV L 359, 16.12.2014., 1. lpp.

(14) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 910/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK.

(15) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(16) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.).

(17) COM(2015) 192 final.

(18) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 910/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK (OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.).

(19) COM(2016) 451

(20) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/101/EK (2009. gada 16. septembris) par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 48. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (OV L 258, 1.10.2009., 11. lpp.).

(21) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/110/EK (2009. gada 16. septembris) par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu (OV L 267, 10.10.2009., 7. lpp.).

(22) OV C […], […]., […]. lpp.

(23) OV C […], […]., […]. lpp.

(24) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.).

(25) Komisijas Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Drošības programma”, COM(2015) 185 final.

(26) Komisijas Paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par rīcības plānu par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu, COM(2016) 50 final.

(27) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 910/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK (OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.).

(28) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/101/EK (2009. gada 16. septembris) par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 48. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (OV L 258, 1.10.2009., 11. lpp.).

(29) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.).

(30) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(31) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.).

(32) Padomes Pamatlēmums 2008/977/TI (2008. gada 27. novembris) par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās (OV L 350, 30.12.2008., 60. lpp.).

(33) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.).

(34) OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

(35) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).

(36) OV C …