12.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/51

1.

uzsver, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas ir Eiropas galvenais dzinējspēks izaugsmes un darbvietu radīšanai, ir vajadzīga vienkārša, skaidra, saskaņota un juridiski stabila normatīva vide, kā arī tāda ekonomikas vide, kas balstīta uz pietiekamām publisko un privāto ieguldījumu spējām;

2.

norāda uz birokrātijas nesamērīgo slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kura dēļ relatīvās atbilstības izmaksas MVU tādās jomās kā nodokļi vai ziņošanas pienākumi ir daudz augstākas nekā lielākiem uzņēmumiem;

3.

tāpēc stingri uzsver nepieciešamību padarīt normatīvo vidi labvēlīgāku mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, novēršot šķēršļus, kas kavē uzņēmumu izveidi un izaugsmi visos līmeņos;

4.

atzīst progresu, kas sasniegts, izmantojot 2008. gada Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu (SBA) (1), 2011. gada pārskatu par “Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu” (2) un 2013. gada Rīcības plānu uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam (3);

5.

atkārtoti apliecina savu atbalstu Komisijas mērķim kā daļu no vienotā tirgus stratēģijas atvieglot PVN reģistrāciju un ziņošanas pienākumus, ko Komiteja paudusi savā atzinumā par Vienotā tirgus pilnīgošanu (4); tomēr pauž nožēlu, ka nav notikusi oficiāla apspriešanās ar vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvjiem, lai nodrošinātu, ka viņu bažas – piemēram, saistībā ar MVU vajadzībām pārrobežu reģionos – pilnībā tiek ņemtas vērā;

6.

uzsver pastāvīgo vajadzību pēc saskaņotas, redzamas un atjauninātas Eiropas politikas attiecībā uz MVU, kas orientēta uz rezultātiem un īstenošanu, pamatojoties uz iepriekšējām iniciatīvām un stiprinot tās, kā arī visos pārvaldības līmeņos un politikas pasākumos integrējot principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”;

7.

tāpēc atkārto savu aicinājumu par pārskatītu un pastiprinātu Mazās uzņēmējdarbības aktu un par nozīmīgāku lomu reģioniem un pilsētām MUA principu īstenošanā; atkārtoti uzsver savu apņemšanos veicināt MUA īstenošanu, izmantojot shēmu “Eiropas reģions, kas veicina uzņēmējdarbību” (EER);

8.

norāda, ka MVU sūtņu tīkls darbojas kā galvenā saikne starp Eiropas Komisiju un valstu politikas veidotājiem; aicina Komisiju oficiāli un sistemātiski iekļaut šajā tīklā vietējo un reģionālo MVU sūtņus;

9.

atzīst, ka Eiropas Savienībā principā ir uzņēmējdarbībai labvēlīga normatīvā vide; tomēr uzsver, ka joprojām pastāv atšķirības attiecībā uz laiku, izmaksām un procedūru skaitu, kas vajadzīgas uzņēmuma izveidei; aicina dalībvalstis, ievērojot subsidiaritātes principu un izanalizējot piemērotību, saskaņot savus attiecīgos noteikumus ar vislabākos rezultātus sasniegušajām; norāda, ka labas prakses piemēri, tostarp Iniciativa Lisboa, kas ļauj uzsākt uzņēmuma darbību 36 minūtēs, šajā jomā var kalpot kā iedvesmas avots;

10.

norāda, ka nozīmīga loma ir kopām, kas palīdz izvērsties mazajiem uzņēmumiem, izmantojot tirgus pārbaudi un analīzi, inovāciju radīšanu un kvalifikāciju, un iesaka mērķtiecīgi atbalstīt šīs darbības, izmantojot tādas programmas kā COSME;

11.

uzsver Zegaubergā (Seggauberg), Štīrijā, notikušā ECON semināra par tematu “Lietpratīgs regulējums – vieda izaugsme” rezultātus un tam sekojošo pilsonisko dialogu, kas norāda uz nepieciešamību sasniegt konkrētus rezultātus, izmantojot jaunas un inovatīvas pieejas;

12.

uzsver, cik svarīgi ir integrēt principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” visā ES politikā un visā lēmumu pieņemšanas procesā; aicina vairāk piemērot ietekmes novērtējuma kritēriju svērumu par labu MVU un sistemātiskāk izvērtēt noteikumu teritoriālo ietekmi;

13.

uzsver, ka savstarpēji pārklājošies un pretrunīgi noteikumi dažādās ES politikas jomās – reģionālās politikas, valsts atbalsta, publiskā iepirkuma, vides aizsardzības jomā, spriedze starp atbalstu kopām un konkurences un atbilstības noteikumiem – nesamērīgi skar MVU;

14.

pauž bažas par trūkumiem, ko rada nesaskaņotas prasības un pretrunīgas definīcijas dažādās ES nozaru politikās, piemēram, atsevišķi noteikumu kopumi saistībā ar publisko iepirkumu, reģionālo un konkurences politiku (5), vai atšķirīgas inovācijas definīcijas reģionālajā politikā un konkurences politikā (6);

15.

pauž pārliecību, ka ziņošanas prasību slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nevar novērst ar viena vienīga tiesību akta vienkāršošanu; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt visaptverošu pieeju, kas balstīta uz visaptverošu novērtējumu par visām ziņošanas prasībām, ar kurām saskaras MVU;

16.

ierosina izpētīt iespējas, kā samazināt slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, piemēram, nosakot robežvērtību, zem kuras uzņēmumiem jāiesniedz mazāk informācijas, ierobežojot obligāto anketu skaitu un izvairoties no jaunu anketu radīšanas, iekļaujot esošajās, piemēram, statistikas informāciju;

17.

pauž gandarījumu, ka jaunajos ES brīvās tirdzniecības nolīgumos paredzētas īpašas sadaļas attiecībā uz MVU, lai atvieglotu arī MVU piekļuvi citam tirgum, tostarp nodrošinot augstu juridiskās noteiktības līmeni, samazinot vai novēršot ar tarifiem nesaistītus šķēršļus, paplašinot līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu un stiprinot intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību aizsardzību; šajā sakarā norāda uz savu 2015. gada 12. februāra atzinumu par TTIP;

18.

atzinīgi vērtē centienus labāka regulējuma programmas, REFIT programmas un Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu (IIA) ietvaros samazināt slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

19.

atkārto bažas, kas jau paustas Komitejas atzinumā par REFIT programmu (7), ka vēlētie vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji, kā arī RK kā to institucionālās pārstāvības iestāde nav iekļauti IIA, neraugoties uz nozīmi un pilnvarām, kas tiem piešķirtas ar Lisabonas līgumu;

20.

atzinīgi vērtē labāka regulējuma principu iekļaušanu visā politikas ciklā un ietekmes novērtējumu (IN) paplašināšanu, iesaistot arī Parlamentu un Padomi; pauž nožēlu, ka IIA nav iekļautas Padomes un Parlamenta saistības sistemātiski veikt ietekmes novērtējumus;

21.

uzsver, ka grozījumu vai papildu noteikumu ieviešanai no dalībvalstu puses vēlākos likumdošanas procesa posmos vai ES direktīvu transponēšanas laikā būtu jāiet roku rokā ar apņemšanos veikt ietekmes novērtējumus, lai novērstu pārmērīgu reglamentēšanu, un jānodrošina, ka netiek vājināts attiecīgās normas REFIT elements;

22.

atzīst, ka tiesību aktu priekšlikumu sagatavošanā svarīga nozīme ir konsultācijām ar ieinteresētajām personām; tomēr norāda, ka pēc tam, kad konsultācijas ir notikušas, tajās iesaistītās ieinteresētās personas var palikt neziņā par to, cik lielā mērā viņu apsvērumi ir ņemti vērā; ierosina asociēt IN padomēs vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvjus, lai viņi varētu veikt Komisijas priekšlikumu papildu uzraudzību;

23.

uzsver, ka Reģionu komitejas institucionālo lomu REFIT platformā nevajadzētu jaukt ar citām ieinteresētajām personām; tādēļ uzskata, ka RK komisiju pārstāvjiem vajadzētu būt iespējai sniegt atbalstu RK pārstāvim minētajā platformā, piedaloties platformas sanāksmēs par tematiem, kas ir saistīti ar viņu kompetences jomām;

24.

apņemas iekļaut labāka regulējuma principus visā savu darbā, izmantojot attiecīgo tematisko komisiju īpašās zināšanas, kad tiek izstrādāti atzinumi par tematiem, kas skar MVU;

25.

norāda, ka REFIT platformas darbs galvenokārt ir vērsts uz konkrētiem jautājumiem, kas attiecas uz ES tiesību aktiem, kurus var uzlabot, būtiski nemainot visu tiesību aktu; uzskata, ka šī šaurā uzmanības koncentrēšana būtu jāpapildina ar vērienīgāku pieeju, kas vērsta uz ES tiesiskā regulējuma strukturāliem uzlabojumiem vidējā termiņā;

26.

uzskata, ka īpašas prioritātes attiecībā uz lietpratīgu regulējumu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem var identificēt saistībā ar MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam, kā arī PVN un nodokļu noteikumiem; turklāt saskata skaidru nepieciešamību rīcībai saistībā ar MVU piekļuvi vienotajam tirgum, piekļuvi finansējumam, Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) atbalstu MVU un nepieciešamību panākt labāku līdzsvaru starp MVU vajadzībām un darba ņēmēju, patērētāju un vides aizsardzību;

27.

atzinīgi vērtē Eiropas publiskā iepirkuma tiesību aktu vienkāršošanu, kas ieviesta ar jaunajām publiskā iepirkuma direktīvām un Eiropas vienoto iepirkuma procedūras dokumentu (8); aicina dalībvalstis nodrošināt Eiropas publiskā iepirkuma tiesību vienkāršotās sistēmas pilnīgu ieviešanu un pareizu piemērošanu;

28.

norāda uz reģionālo un vietējo pašvaldību nozīmīgo lomu MVU piekļuves publiskajam iepirkumam nodrošināšanā un uzskata, ka reģioniem un pilsētām īpaši svarīgi ir mazināt šķēršļus, kas kavē MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam;

29.

pauž bažas par to, ka spēkā esošie MVU labvēlīgie iepirkuma noteikumi bieži vien netiek pilnībā izmantoti; uzsver, ka šie noteikumi ir jāpapildina ar labu īstenošanu;

30.

mudina publiskās iestādes visos līmeņos nodrošināt, ka to iepirkumi ir labvēlīgi MVU un jaunuzņēmumiem atbilstības prasību un norēķinu kārtības ziņā, pielāgojot prasītās garantijas MVU īpatnībām, saīsinot maksājumu kavējumus un nodrošinot maksājumu disciplīnu; aicina publiskās iestādes visos līmeņos apņemties nodrošināt kopīgus standartus MVU labvēlīga iepirkuma jomā;

31.

uzsver, ka viens no labas prakses piemēriem publiskajām iestādēm visos līmeņos ir Parīzes pilsētas publiskā iepirkuma dienests, kurš ir ievērojami palielinājis MVU piekļuvi publiskajiem tirgiem un samazinājis maksājumu kavējumus;

32.

aicina visas publiskās iestādes veicināt MVU dalību inovācijas iepirkuma jomā, izvairoties no pārmērīgas specifikācijas, dodot priekšroku uz rezultātu orientētai specifikācijai, padarot informāciju brīvi pieejamu un izmantojot tādas iespējas kā konkursa dialogs un konkursa procedūra ar sarunām pirms galīgo noteikumu pieņemšanas;

33.

norāda uz ES programmās, jo īpaši COSME, paredzēto finanšu instrumentu vienkāršāku pieejamību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Minētās programmas salīdzinājumā ar tradicionālākiem finansējuma avotiem ir ievērojami mazāk sarežģītas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Tādēļ RK uzsver, ka svarīga loma ir Eiropas Stratēģisko investīciju fonda MVU investīciju platformai, kuras ietvaros arī varētu sekmēt finansējuma iespējas par labu jaunuzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, kuriem ir vajadzīga piekļuve kredītiem;

34.

aicina vēl vairāk vienkāršot un saskaņot nodokļu noteikumus, kurus lielākā daļa Eiropas MVU uzskata par visapgrūtinošāko politikas jomu;

35.

atkārtoti pauž atbalstu, ko Komiteja jau izteica savā atzinumā par PVN rīcības plānu, priekšlikumam atcelt mazu no trešām valstīm importētu sūtījumu atbrīvošanu no PVN un priekšlikumu par kontroles veikšanu, izmantojot pārrobežu uzņēmumu vienotu revīziju, lai novērstu to, ka šā atbrīvojuma dēļ Eiropas MVU ir mazāk konkurētspējīgi nekā trešo valstu MVU (9);

36.

uzsver, ka PVN sistēmas sadrumstalotība un sarežģītība rada lielas atbilstības izmaksas MVU, kuri ir iesaistīti pārrobežu tirdzniecībā, un jo īpaši ietekmē pierobežas reģionus; tādēļ aicina vēl vairāk vienkāršot noteikumus un procedūras, kas saistītas ar atšķirīgu PVN režīmu pārrobežu tirdzniecībai, paplašināt mini vienas pieturas aģentūras principu, kas pašlaik aprobežojas ar telekomunikācijas, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, un attiecināt to arī uz citām preču un pakalpojumu distances pārdošanas jomām, un noteikt vienotu ES pārrobežu robežvērtību, zem kuras PVN nebūtu piemērojams;

37.

aicina samazināt administratīvo slogu, kas saistīts ar PVN, piemēram, ziņošanas prasības, termiņus un uzskaites glabāšanas periodus, un paātrināt administratīvo praksi PVN deklarāciju apstrādē;

38.

norāda, ka pakalpojumu vienotais tirgus joprojām cieš no daudziem ierobežojumiem, kuri skar MVU, tostarp profesionālā licencēšana, uzņēmumu dibināšanas noteikumi, fiksētas vai minimālās cenas, juridiskās formas prasības un konkrētām nozarēm paredzēti noteikumi; aicina veikt vērienīgu vienkāršošanu un saskaņošanu pakalpojumu nozarē, lai veicinātu izaugsmes ieguvumus no apjomradītiem ietaupījumiem, sekmētu inovāciju, stiprinot importa konkurenci, un piesaistītu ārvalstu ieguldījumus, samazinot tirgus sadrumstalotību;

39.

norāda, ka atšķirīgie valstu noteikumi attiecībā uz produktu tirgiem ir būtisks šķērslis MVU, jo rada nepieciešamību nodrošināt atšķirīgas produktu līnijas dažādās dalībvalstīs un kavē Eiropas mēroga piegādes ķēžu attīstību; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai panāktu lielāku saskaņotību šajā jomā;

40.

norāda, cik svarīgas ir alternatīvas finansēšanas metodes jauniem uzņēmumiem; pauž bažas, ka jaunuzņēmumu piekļuve kolektīvajai finansēšanai netiek pilnībā izmantota valstu atšķirīgo režīmu dēļ, kas apgrūtina jaunuzņēmumu piekļuvi pārrobežu finansējuma piesaistei, un dēļ ierobežojumiem attiecībā uz kapitāla piedāvājumu potenciāli lielam ieguldītāju skaitam, pateicoties “lētiem” uzņēmumu režīmiem, ko parasti izvēlas jaunuzņēmumi;

41.

aicina izveidot saskaņotu tiesisko regulējumu, radot Eiropas pasi kolektīvās finansēšanas platformām, kam vajadzīga tikai vienota atļauja no vienas kompetentās iestādes Eiropas Savienībā, lai piedāvātu pārrobežu pakalpojumus, tādējādi nodrošinot patiesu Eiropas kolektīvās finansēšanas tirgu;

42.

atkārto brīdinājumu, ko Komiteja jau pauda savā atzinumā par ESI fondu vienkāršošanu (10), ka ESI fondu izmantošanas procedūras kļūst sarežģītākas un apgrūtinošākas; tādēļ aicina steidzami vienkāršot noteikumus, kas reglamentē finanšu instrumentu izveidi, ziņošanas prasības un revīziju ESI fondu ietvaros;

43.

norāda, ka MVU saskaras ar īpašām grūtībām ESI fondu resursu izmantošanā, kā ir parādījusi EER reģionu aptauja, kura veikta 2016. gadā un kurā tika identificēta MVU līdzdalība ESI fondu finansētos projektos kā vissvarīgākā prioritāte MVU stāvokļa atvieglošanai;

44.

atgādina, cik svarīgi ir mazināt regulējuma sarežģītību, pārmērīgu revīzijas slogu un augstās izpildes izmaksas, kas kavē MVU piekļuvi ESIF atbalstam, un vienkāršot ne tikai konkrētas regulas, bet arī visu deleģēto un īstenošanas aktu kopumu, kā arī ieteikuma tiesības (“soft law”), piemēram, norādījumus, gan attiecībā uz publiskajām iestādēm, gan MVU;

45.

uzsver: lai sasniegtu gan ESI fondu, gan ES MVU politikas mērķus, ESIF noteikumi būtu jāvērtē no proporcionalitātes viedokļa, radot partnerību vienkāršošanai, kurā ņemtas vērā visu iesaistīto pušu intereses; aicina veidot attiecības, kas balstītas uz uzticēšanos, nevis fundamentālu neuzticēšanos, kas bieži vien izpaužas ES iestāžu attieksmē pret valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm;

46.

uzsver, ka ir jānodrošina līdzsvars starp darba ņēmēju tiesībām, veselību, drošumu, patērētāju un vides aizsardzību, no vienas puses, un regulatīvo slogu MVU, no otras puses;

47.

norāda, ka pirmā darbinieka pieņemšana darbā var būt īpaši problemātiska uzņēmuma izaugsmes un izvēršanās procesam un ka darba tiesību noteikumiem ir lielāka ietekme uz MVU nekā uz lieliem uzņēmumiem, tāpēc MVU rodas atturīga attieksme pret darbinieku pieņemšanu darbā; uzsver, ka jaunas pieejas šajā jomā var sniegt vērtīgu ieguldījumu, jo īpaši jauniešu bezdarba līmeņa pazemināšanā;

48.

tādēļ ierosina izveidot Eiropas shēmu “Pieņemt vienu darbinieku”, kura atbalstītu pirmā darbinieka pieņemšanu darbā individuālajā uzņēmumā vai mikrouzņēmumā, izmantojot finansiālus stimulus un elastīgus noteikumus; uzskata, ka šādu shēmu varētu finansēt, izmantojot programmu COSME;

49.

mudina Komisiju veicināt tiesību aktu vienkāršošanu par labu amatniecības uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, jo pašreizējās sistēmas pārmērīgā sarežģītība apdraud to dzīvotspēju un svarīgo lomu darbvietu radīšanā un reģionu un vietējo struktūru ekonomiskajā attīstībā, kā arī kultūras un vietējā mantojuma aizsardzībā;

50.

uzskata, ka ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma definīcijas piemērošanas joma Patērētāju tiesību direktīvā ir pārāk plaša un potenciāli kaitē amatniekiem, ko patērētājs izsaucis uz mājām; tādēļ aicina noteikt mērķtiecīgāku definīciju, ņemot vērā MVU un mikrouzņēmumu vajadzības;

51.

uzsver, ka lietpratīgs regulējums nebūt nenozīmē vājāku regulējumu, kas var radīt nenoteiktības un regulējuma sadrumstalotības risku, bet gan skaidrākus un vienkāršākus noteikumus, kas atvieglo dzīvi MVU, vienlaikus ļaujot sasniegt politikas mērķus attiecīgajā jomā;

52.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt inovācijām labvēlīgus noteikumus, kas vajadzības gadījumā rada elastības iespējas, tostarp, izveidojot ierobežotu noteikumu zonas attiecībā uz pilotprojektiem un ieviešot turpināmības klauzulas inovatīvās un strauji mainīgās jomās, kā liecina, cita starpā, Flandrijas piemērs;

53.

uzsver, ka tādas pieejas kā brīvprātīga pašregulācija – kas sastāv no brīvprātīgas vienošanās, apņemšanās vai prakses kodeksiem – var veicināt uzņēmēju un valdības sadarbības kultūru; uzskata, ka Skotijas Regulējuma pārskatīšanas grupas darbs var kalpot par labu piemēru publiskajām iestādēm dažādos līmeņos;

54.

uzsver Dānijas “Slogu mednieku” projektu kā labu praksi valsts līmenī, kas ļauj apzināt šķēršļus tiešā dialogā un kopīgos risinājumu meklējumos; aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā šādus piemērus un, kad vien iespējams, sekmēt to izmantošanu un pārņemšanu;

55.

uzsver nepieciešamību veicināt uzņēmējiem raksturīgu domāšanu visos pārvaldības līmeņos un ļaut izmantot inovatīvus augšupējus risinājumus, izveidojot “apstrīdēšanas tiesību” mehānismu, kas ļauj vietējām un reģionālajām pašvaldībām uz laiku apturēt spēkā esošo noteikumu piemērošanu, lai izmēģinātu alternatīvus risinājumus, ja ir pierādījumi par to, ka attiecīgos mērķus var labāk sasniegt, izmantojot inovatīvu pieeju.